Līdzcietības kultūra

Dalailama: Brāļi un māsas, droši vien es varētu teikt – lietuviešu brāļi... Ai, piedodiet, piedodiet! Kļūdījos! Latviešu brāļi un māsas! Man tiešām ir ļoti, ļoti liels prieks atkal atrasties šeit un nedaudz pastāstīt, ko esmu pieredzējis.

Bet vispirms es gribētu pateikties organizatoriem, kuri par spīti grūtībām un dažiem sarežģījumiem tomēr sarīkoja šo tikšanos. Un arī mūziķiem. Es pats, protams, neesmu mūziķis un neko par to nezinu, bet manas ausis dzird, un man tas šķita patiešām profesionāli. Brīnišķīgi. Bun­dzinieks pat man uzsmaidīja. Bet pēc tam gan viņš jau pilnībā koncentrējās. (Smejas.) Un, protams, jums, kas mani pieteicāt. Liels paldies. Jūs esat ģērbies baltā, šalle ir balta, un arī visi šie ziedi balti. Baltā krāsa mums parasti saistās ar tīrību, tā ir tīrības simbols. Un redziet, cik gluds audums. Tas simbolizē maigumu. Šī tradīcija nāk no Indijas. Indieši parasti dāvina šalles un arī turbānu audumu kā cieņas apliecinājumu viesim. Lai gan tradīcija nāk no Indijas, audums parasti ir no Ķīnas, un šo tradīciju piekopj arī tibetieši. Tā simbolizē harmoniju. Vismaz tiktāl, cik runa ir par naudu, viss ir ļoti harmoniski. Turklāt šī diena nav brīvdiena, šodien ir darba diena, bet atnākuši tik daudzi. Paldies!

Kad es uzstājos, es allaž runāju par iekšējām vērtībām. Atgādināt par tām man šķiet ļoti svarīgi. Mūsu dzīvesveids ir materiālistisks, mēs dzīvojam materiālā kultūrā. Bet materiālās lietas, protams, kalpo vienīgi tam, lai īslaicīgi apmierinātu mūsu juteklisko apziņu. Ieraudzīt kaut ko skaistu, izdzirdēt kaut ko jauku, patīkamas smaržas, patīkamas garšas, lietas, kas ir patīkamas taustei, – tas viss sniedz īslaicīgu apmierinājumu tikai mentālajā un maņu līmenī. Tiklīdz šie faktori izzūd, izzūd arī šāda veida apmierinājums. Patiess, ilglaicīgs prāta apmierinājums nav atkarīgs no jutekliskās pieredzes, bet gan no paša prāta.

Piemēram, ticība. Visās ar meditāciju saistītajās tradīcijās runā par ticību. Protams, jutekliskā pieredze var palīdzēt stiprināt ticību, tomēr īsta ticība nav atkarīga no jutekliskās pieredzes. Iekšējais miers, iekšēja apmierinājuma sajūta, ko dod ticība, saglabājas uz ilgu laiku. Līdzīgā veidā mīlot īstenojas līdzjūtība. Un mentālajā līmenī iestājas patiess miers. Tas var saglabāties 24 stundas diennaktī. Tie, kas to ir pieredzējuši, spēj šo sajūtu saglabāt pat sapņos.

Tātad padziļināta pieredze nāk no mīlestības, no līdzcietības. Vingrs kļūst arī jūsu prāts. Un, lai gan dažādi faktori var izsaukt dažādas emocijas, piemēram, aizkaitinājumu, dusmas, izmisumu, aizdomas, bailes, tomēr, ja jūsu mentālā struktūra ir spēcīga, līdzsvarosies arī jūsu mentālais stāvoklis. Šādi traucējumi nespēs izjaukt jūsu iekšējo mieru. Tikai nedaudz jāpavingrinās. Un nav svarīgi, vai jūs ticat vai ne. Jūs esat cilvēks. Jums ir dota šī mentālā spēja, tāpēc jūs varat saglabāt iekšējo mieru. Iekšējais miers ir ļoti svarīgs, lai ķermenis būtu veselīgs. Daudzi mediķi un smadzeņu speciālisti runā par sakarību starp veselīgu prātu, veselīgām emocijām un veselīgu ķermeni. Visi ļoti uztraucas par veselību. Galvenais, īstais faktors, kas nosaka, lai ķermenis būtu vesels, ir vesels prāts. Zinātnieki apgalvo, ka nepārtrauktas bailes, dusmas un naids patiesībā grauj mūsu imūnsistēmu. Tāpēc iekšējais miers ir ļoti, ļoti nozīmīgs – gan ticīgajiem, gan neticīgajiem. Un arī mūsu profesijas – vai tā būtu tehnoloģiju nozare, ekonomika, izglītība, zinātne, medicīna vai jebkas cits – tas, vai tās būs konstruktīvas vai postošas, ir pilnībā atkarīgs no iekšējās motivācijas.

Vairāk līdzcietības automātiski nozīmē vairāk godprātības. Jo, ja jūs izjūtat patiesas rūpes par citu cilvēku labklājību, ja jums ir šī spēcīgā sajūta, tad neatliek vietas citu cilvēku apkrāpšanai, iebaidīšanai, ekspluatēšanai. Un jums vairs nebūs ko slēpt pašiem no sevis. Tādā veidā jūs varēsiet dzīvot savu dzīvi godīgāk, patiesāk un atklātāk. Un jūs iegūsiet vairāk draugu. Jo draudzība ir balstīta uz uzticību. Ja jūs būsiet godīgs, atvērts, patiess pret citiem, tad arī citi jums uzticēsies. Var gadīties, ka esat ļoti bagāts, ļoti varens, bet savā prātā aizdomīgs pret citiem, neuzticaties tiem, uzskatot par svarīgāko pats sevi. Šāda egocentriska attieksme automātiski attālina jūs no citiem, tā jūsos pamodina aizdomas un neuzticību. Un tā rada zināmu distanci arī citu cilvēku prātos. Varbūt viņi arī vērsīsies pie jums, pateicoties jūsu naudai un varai, taču bez īstas mīlestības un cieņas. Un jūs pats nebūsiet laimīgs. Naudas un varas jums būs atliku likām, bet dziļi iekšēji jūs būsiet vientuļš. Nespējot uzticēties citiem, jūs sevi izolējat.

Šeit, iespējams, ir vairāki tūkstoši cilvēku. Es ar jums sarunājos. Un es esmu tikai cilvēks. Es esmu viens no jums. Visi cilvēki ir brāļi un māsas. Kad es nāku ar šādu attieksmi, es jūtu, ka mēs ar jums esam ļoti tuvi. Ja es liktu pārāk lielu uzsvaru uz to, ka es, lūk, esmu budists un, vēl jo vairāk, es, lūk, esmu Viņa Svētība Dalailama, es patiesībā pats sevi ieslodzītu. Es būtu viens. Neuzticieties šim cilvēkam. Dalailama? Ha-ha-ha!

(Vēršoties pie Arņa Rītupa.) Es uzskatu jūs par savu brāli emocionāli, mentāli, fiziski. Man gan nav bārdas. Jums tās ir ļoti daudz. Bet tā ir niecīga atšķirība, pamatā jūs esat cilvēks un es esmu cilvēks. Jums ir dažādas emocijas, piemēram, dusmas, un arī man tādas ir. Kad Dalailamam uznāk dusmas, tās sagrauj Dalailamas iekšējo mieru. Dusmas sagrauj iekšējo mieru. Tajā pašā laikā man ir zināmas spējas tikt galā ar dusmām, ar bailēm. Jums arī tādas ir, ja vien pievērsīsiet tam vairāk uzmanības.

Šajā līmenī visi cilvēki ir kā viens. Es domāju, ka šajā brīdī ikviens izjūt vienu un to pašu. Kopumu. Tāda silta sajūta. Ja mēs atnāktu uz šejieni, jūtoties pārāk atšķirīgi, konkurētu cits ar citu, tad fiziski mēs būtu kopā, bet iekšēji būtu šķirti. “Es un viņi.” “Mūsējie un svešie.” Tas var radīt ienaidniekus. Ienaidnieks. Tas ir visu problēmu avots. Patlaban pasaulē notiek ļoti daudz slepkavību. Tiek slepkavoti nevainīgi cilvēki. Mēs esam izveidojuši tādu stingru pasaules ainu – ienaidnieks un mēs. Mēs un viņi. Tās ir ļoti spēcīgas jūtas. Un tad vairs nav ne mīlestības, ne rūpju, ne līdzcietības, ne cieņas pret tā saucamo ienaidnieku. “Nogaliniet vienu, un būsiet laimīgs. Nogaliniet simtu, un būsiet daudz laimīgāks.” Nekādu jūtu par viņu dzīvībām, par viņu ciešanām. No tā arī visas problēmas, ar kurām mēs saskaramies. Katru dienu laikrakstos un pa radio ziņo par slepkavībām. Un tās izraisa nevis militāras akcijas vai ieroči, bet tie, kas šos ieročus lieto. Un ne tikai karavīri, bet arī tie, kas šīs slepkavības pasūta. Šiem cilvēkiem ir pārāk spēcīga “savējo un svešo” apziņa.

Un vēl ir arī ekonomikas joma – tajā arī ir pārāk daudz ekspluatācijas un nav pietiekamas izpratnes par cilvēces vienotību. Jo monopols nozīmē savtību. Un, kā jau es minēju iepriekš, dažas slimības ir atkarīgas no mentālā un emocionālā stāvokļa. Tāpēc ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību iekšējām vērtībām. Un nav runas par ticību vai reliģiju, tas ir jūsu pašu interesēs. Ir svarīgi analizēt. Mēs patiešām analizējam šīs lietas kā zem mikroskopa – atomu līmenī. Pat atomu kodolu līmenī. Tātad ļoti smalkā un dziļā līmenī. Un tad izdarām secinājumus – šī viela, šī daļiņa ir kaitīga, bet šī – noderīga. Tādā veidā mēs radām medikamentus. Ir pienācis laiks mūsu emocijas un prātu analizēt tāpat, kā mēs analizējam vielas. Mums jāsaprot, kuras emocijas ir derīgas un kuras – kaitīgas. Tādā veidā mēs automātiski pietuvosimies tām emocijām, kuras nodrošina labu veselību un mierīgu prātu, kā arī sapratīsim, kuras emocijas mūsu veselību bojā un mūsu mieru grauj.

Parasti savas nezināšanas dēļ mēs naidu un dusmas pieņemam vienkārši kā neatņemamu prāta sastāvdaļu, kaut ko dabisku, kaut ko normālu. Tā, man šķiet, ir kļūda. Arī bērnībā mēs nepazīstam burtus un neko nezinām par izglītību, bet mēs taču nesakām, ka tas ir dabiski. Tas ir aprobežoti. Nezināšana ir problēma, taču to var novērst. Tāpēc mums ir jāizglītojas, jānovērš nezināšana. Līdzīgi ir arī ar šīm destruktīvajām emocijām. Mums nevajadzētu teikt: “Tā ir daļa no mana mentālā stāvokļa, un tas ir pilnīgi normāli.” Mēs varam šīs postošās emocijas mazināt, veicinot pozitīvās. Un šāda veida darbību nevajadzētu uzskatīt par reliģisku praksi. Nē. Reliģija un ticība ir tur, ārpus mūsu ikdienas dzīves – tur, kur no reliģijas skatpunkta ir paradīze, Dievs, nākamās dzīves sasniegšana vai kas dziļāks. Bet šeit ir runa vienīgi par to, kā uzbūvēt veselīgu sabiedrību, veicinot ģimenes, indivīda veselību.

Un vēl es teikšu – it sevišķi šīm jaunajām dāmām, jums, kas tērē daudz naudas kosmētikai, lai iegūtu skaistu seju. Skaistums? Protams, tā ir ļoti svarīga lieta. Bet patiešām svarīgs ir iekšējais skaistums. Nevis ārējais. Tie pāri, kas apprecas steigā, vadoties tikai pēc ārējā skaistuma, jau pēc pāris nedēļām vai pat dienām sāk ķīvēties. Tāpēc iekšējais skaistums ir daudz būtiskāks. Šajā sakarībā es vienmēr pieminu vienu gadījumu no savas dzīves. Sešdesmito gadu sākumā viens no manas administrācijas mūkiem apprecējās. Viņš bija ļoti uzticams, ļoti godprātīgs. Pēc precībām es viņu ķircināju: “O, tā tava sieva nemaz nav tik pievilcīga!” Un viņš atbildēja: “Jā, fiziski viņa nav pārāk glīta, bet iekšēji viņa ir tik skaista!” Man nebija ko iebilst. Es piekritu: “Jā, tev taisnība.” (Smejas.) Un tāpēc mums jāpievērš vairāk uzmanības savai iekšējai vērtībai.

Daudzi mīlestību, līdzcietību, piedošanu un tamlīdzīgas lietas uzskata par reliģisku praksi. Tāpēc tie, kuri tik ļoti neinteresējas par reliģiju, šīs vērtības bieži vien aizmirst vai pat pilnībā noliedz. Tā ir kļūda. Turklāt mīlēt un just līdzi ir labi citiem, bet pašam mīlošajam pārāk daudz līdzcietības un rūpju par cita labklājību var kļūt par nastu. Jums par to jāpadomā rūpīgāk. Jūsu pašu ciešanas, iespējams, jūs nomāc. Bet, jūtot līdzi citiem un rūpējoties par tiem, jums var rasties šķēršļi, kas saistīti ar citu sāpēm. Dziļāk lūkojoties, tā izrādās ārkārtīga pašpārliecinātība. Milzīga atšķirība, un tā nebūt nav nomāktības sajūta. Tādēļ pirmie pozitīvie rezultāti no līdzcietības tiek pašam līdzcietējam. Un pēc tam – visiem pārējiem. Tas jums būtu jāzina.

Piedošanas un līdzcietības praktizēšana nav obligāti jāsaista ar reliģiju. Šīs iekšējās vērtības nepieciešamas ikvienam cilvēkam. Mēs jau sākotnēji esam ar šīm lietām apveltīti, jo tām ir bioloģiska izcelsme. To sēklas, šīs spējas, ir jau kopš dzimšanas. Taču parasti problēma ir tāda, ka mēs esam pārāk jauni. Jaunībā mīlestība un pieķeršanās, kā arī cilvēciskā vienotības sajūta ir ļoti spēcīga. Vēlāk mūsu izglītības sistēma par šīm vērtībām vairs nerunā, tikai par materiālo, tikai par materiālām vērtībām. Un tikai un vienīgi par naudu runā arī visa sabiedrība. Par materiālām vērtībām. Par iekšējām vērtībām tā nerunā. Tādēļ paaudze, kas ir uzaugusi šādā vidē, šādā gaisotnē, pilnībā aizmirst par iekšējām vērtībām. Tādēļ arī visa sabiedrība atrodas morālās krīzes priekšā un ir nelaimīga.

Patiesību sakot, runa ir par sekulāru ētiku, galvenokārt bioloģiskiem faktoriem. Visās reliģiskajās tradīcijās runā par līdzcietības, piedošanas un iecietības vērtību. Visas reliģiskās tradīcijas balstās uz sekulāru ētiku.

Man jau drīz būs astoņdesmit. Mana dzīve nav bijusi viegla. Kad man bija sešpadsmit, es zaudēju brīvību, kad man bija divdesmit četri, es zaudēju savu valsti. Ir bijis arī daudz citu problēmu. Tomēr par spīti tam es, manuprāt, esmu spējis saglabāt salīdzinoši mierīgu prātu. To atzīmē arī visi ārsti, kas veikuši manu medicīnisko apskati. Neraugoties uz vecumu, mana veselība pamatā jo­projām ir ļoti laba. Vienīgi žultspūšļa man vairs nav. Iepriekšējās reizēs, kad biju šeit, es teicu, ka Dalailamas ķermenis ir pilnīga cilvēka ķermeņa forma. Tagad, trešajā reizē, žultspūšļa vairs nav. Taču man nav paaugstināts asinsspiediens, nav stresa. Domāju, ka daudzi būs to pamanījuši manā sejā. Vēl vakar Frankfurtes lidostā es biju iegriezies kādā birojā. Daži darbinieki ēda brokastis, es piebiedrojos viņiem, un viņi visi teica: “Jūsu sejā nav ne miņas no stresa.” Lūk.

Ja jūs gribat sabiedrību bez nekādām problēmām, tas nav iespējams, tas nav reāli. Kaut kādas problēmas būs vienmēr. Tas, ko jūs varat labot, ir jūsu mentālā attieksme. To jūs varat. Līdzko jūsu mentālā attieksme būs citāda, apkārtējai videi vairs nebūs nozīmes. Jūs varat būt ļoti laimīgi cilvēki. Iznīdēt visus sarežģījumu un uztraukuma cēloņus nav iespējams. Pat ja mēs pagaidītu vēl 1000 gadu, es domāju, ka to būtu grūti panākt. (Smejas.) Tāpēc šobrīd svarīgi ir ne­­vis izmainīt ārējas lietas, bet izmainīt paša prātu. Kā teica viens pazīstams indiešu budisma skolotājs: “Nav iespējams iznīdēt visus dusmu cēloņus uz šīs planētas.” Bet, ja jūs pārveidosiet savu iekšējo mentālo attieksmi, dusmu cēloņu vairs nebūs.

Tagad pāriesim pie diskusijas, jautājumiem un atbildēm. Un tad mēs varēsim tam pieskarties. Domājiet vairāk. Jūs esat inteliģenta nācija. Jūs tikai nesen esat atguvuši neatkarību, un problēmu joprojām ir daudz. Tāpēc vairāk pievērsiet uzmanību iekšējām vērtībām un pēc tam, ja tas iespējams, domājiet. Īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kuri iesaistīti izglītības jomā. Domājiet! Izglītības sistēmā ir jāiekļauj sekulāra ētika. Manuprāt, sekulāra ētika iederas sekulārā izglītības sistēmā. Gan Indijā, gan arī vairākās ASV institūcijās mēs tieši pašlaik strādājam pie tā, kā pastāvošajā sekulārajā izglītības sistēmā iekļaut morāles un ētikas izglītību. Tāpēc padomājiet, kā šai sabiedrībai palīdzēt. Līdzcietīga sabiedrība – manuprāt, tas ir ļoti svarīgi. Paldies! Ja jūsos tas izraisa interesi, vairāk domājiet, nevis tikai klausieties manās runās. Nopietnāk domājiet par to, kā mainīt sabiedrību. Paldies. Un tagad jautājumi.

Arnis Rītups: Paldies. Pirms jūsu lekcijas organizatoriem tika iesūtīti vairāki jautājumi, un man palūdza dažus no tiem jums uzdot. Vai esat ar mieru?

Dalailama: Jā, jā.

Rītups: Viens no jautājumiem ir: kā pārvarēt bailes?

Dalailama: Ir divu veidu bailes. Vie­­nas ir tās, kad jums, piemēram, uzbrūk nikns suns, šādas bailes ir attaisnotas un nepieciešamas. Otras bailes patiesībā ir neuzticēšanās. Pā­­rāk liela konkurences sajūta. Tās abas, kā jau minēju iepriekš, ļauj izvērst līdzcietīgāku attieksmi, balstoties uz to, ka cilvēks ir viens un tas pats. Tad būs iespējams samazināt lielu daļu baiļu, neuzticēšanās un nemiera.

Protams, ir arī bailes par fizisko veselību. Skaidrs, ka tad jāmeklē ārsta palīdzība. Šādas bailes ir ļoti labas, noderīgas. Tāpēc mums jāsaprot at­­šķirība. Un pat dusmas dažkārt var būt saistītas ar neviltotām rūpēm par otra labklājību, piemēram, kad vecāki, rūpējoties par saviem bērniem, dažkārt pasaka kādu skarbāku vārdu vai rāda dusmīgu seju. Tas ir labi. Galu galā, es domāju, ka pats šķīrums starp vardarbību un nevardarbību ir balstīts nevis uz darbību, bet gan uz motivāciju. Uz rūpēm par citiem cilvēkiem un to labklājību. Ārējai attieksmei nav īpašas nozīmes. Katra darbība, kas balstās uz rūpēm, mīlestību un līdzcietību, pēc būtības ir nevardarbīga. Viss, kas balstīts uz dusmām, vēlmi apmuļķot, apkrāpt vai diskriminēt, neatkarīgi no tā, cik fiziskā rīcība ir skaista un vārdi – jauki, tik un tā ir vardarbība. Un citu cilvēku apkrāpšana, iebiedēšana – tās arī ir vardarbības formas.

Nākamais jautājums?

Rītups: Vai ir kaut kas tāds, ko jūs nespējat pieņemt citos? Jūs minējāt, ka mēs visi esam brāļi, vienoti kaut kamī vienā. Vai ir kaut kas tāds, ko jūs cilvēkos nespējat pieņemt?

Dalailama: Nē.

Rītups: Nekas? Nezināšana?

Dalailama: Mums jāveido šķīrums starp cilvēka uzvedību, rīcību, un cilvēku pašu. Ir arī līdzcietība, rūpes par cita attieksmi. Te ir divi līmeņi. Viens – bioloģiskais. Tas galvenokārt ir orientēts uz citu cilvēku. Attiecībā uz draugiem šāda līdzcietība vienmēr būs neobjektīva un vienpusīga. Otrais līdzcietības līmenis iegūstams, vingrinoties tajā. Vispirms ir bioloģiskais faktors, rūpes par citu, tad tiek izmantots prāts, un tad līdzcietības līmenis pieaug. Šī līdzcietība ir ne tik daudz vērsta uz cita attieksmi vai rīcību, bet drīzāk uz saprātīgām būtnēm vai pašiem cilvēkiem. Tādēļ pret savu niknāko ienaidnieku, kurš, iespējams, pat apdraud jūsu dzīvību – ja runa ir par rīcību –, jums jāveic attiecīga pretdarbība. Bet kā cilvēkam, cilvēciskā līmenī, jums jāsaglabā pret to patiesa līdzcietība un rūpes. Tādēļ nodaliet. Mēdz gadīties, ka ķīniešu amatpersonas sagādā tibetiešiem ciešanas, tā teikt, uz līdzenas vietas. Ja runa ir par viņu rīcību, mums viņi jānosoda. Mums jāpretojas. Taču – nezaudējot līdzcietību, rūpes par viņiem. To mēs varam. To mēs arī darām. Tāpēc šie divi līmeņi. Otrais līdzcietības līmenis ir objektīvs. Tas nav vērsts pret otra attieksmi, bet pret viņu pašu.

Rītups: Kādos apstākļos dusmas un vardarbība var būt attaisnota?

Dalailama: Dusmas, kā jau es teicu, kas ir kopā ar līdzcietību. Kāda skarbāka attieksme, spēja rīcība. Šāda veida dusmas ir labas. Dusmas, kas nāk no negatīvas attieksmes pret citiem, ir pilnīgi nepieņemamas.

Rītups: Jūs reiz rakstījāt, ka visu 84 000 budadharmas mācību vīstokļu būtība ir mežonīgā prāta savaldīšana, lai tas nepakļautos tādām ietekmēm kā iekāre, naids un muļķība. Kāpēc prātu ir tik grūti savaldīt?

Dalailama: Prātam nav formas, nav apveida, nav krāsas, bet tas ir ļoti gudrs. To ir grūti kontrolēt. Tomēr – fiziskos vingrinājumos ir nepieciešama īpaša piepūle. Tikmēr prātam atliek tikai parādīt visus “par” un “pret”, nedaudz vairāk padomāt, un līdz ar pārliecību prāta attieksme uzreiz mainās. Kad šīs prāta izmaiņas ir notikušas, nekāda papildu piepūle vairs nav nepieciešama. Fiziskās nodarbībās, piemēram, vingrošanā, atliek tikai pāris nedēļas atslābināties, un uzreiz būs vajadzīga papildu piepūle. Prāta pieredze lielā mērā ir balstīta uz gudrību un uzmanības pievēršanu. Uzmanība ļauj pakāpeniski attīstīt īstu gudrību. Tas var viegli izmainīt prāta attieksmi. Tāpēc, no vienas puses, var teikt, ka prātu ir grūti kontrolēt, bet, no otras puses, – tas ir vienkārši. Jā? Nākamais jautājums?

Rītups: Viens no jautājumiem, kurus mēs saņēmām, ir šāds: kāpēc pasaulē ir tik daudz aizspriedumainu, seklu, ļaunu un dumju, toties izglītotu cilvēku?

Dalailama: Viņu morālās izglītības līmenī joprojām vērojama egocentriska iedomība, un izglītību, pat lūgšanu, aizēno egocentriska attieksme. Līdz ar to arī reliģija kļūst netīra. Netīra reliģija rada vēl vairāk problēmu. Daudzas no tām ir saistītas ar fundamentālismu. Manuprāt, bie­­ži vien reliģijas problēmu cēloņi ir ekonomiski un politiski. Dažkārt pa­­tiesa ticība var būt pārāk stipra un neobjektīva, un to mēs saucam par fundamentālismu. Arī šāda attieksme izraisa problēmas. Visu šo holistisko zināšanu trūkumu ir iespējams labot, cilvēkus izglītojot.

Rītups: Vai jūs esat saticis tādu cilvēku, kuru neinteresē pilnīgi nekas?

Dalailama: Es domāju, ka ikviens no septiņiem miljardiem cilvēku sevi mīl. Tā ka par kaut ko interese ir vienmēr. (Aplausi.)

Rītups: Bet, ja nav intereses ne par ko citu kā tikai par sevi, kā to var pārvarēt?

Dalailama: Tas ir grūti. (Smejas.) Galu galā, mēs taču esam sociāli dzīvnieki, vai ne? Mums taču ir jāsadzīvo ar... Katra indivīda nākotne ir atkarīga no apkārtējās sabiedrības. Mūsdienu ekonomika ir globāla, un pastāv arī vides problēmas. Nacionalitātei un politiskajām atšķirībām vairs nav no­­zīmes, un tāpat arī reliģiskajai piederībai. Globālā ekonomika kaut mazliet ietekmē ikvienu no septiņiem miljardiem. Arī globālā sasilšana i­etekmē visu cilvēci kopumā, tāpat arī dzīvniekus, putnus un kukaiņus. Pasaule ir mainījusies. Vairs nav kā senāk, kad kādi cilvēki Āfrikā, Eiropā vai Āzijā bija vairāk vai mazāk pašpietiekami. Karš tolaik bija kaut kādā ziņā saprotams – iznīcini pretinieku, un uzvara būs tava. Šodien viss ir savstarpēji saistīts un atkarīgs. Šādā pasaulē karš ir novecojis. Iznīcināt savu kaimiņu nozīmē iznīcināt sevi pašu. Faktiski viena cilvēka vienaldzība pret pārējo cilvēces daļu ir ārkārtīgi muļķīga. Jūsu personīgā nākotne ir atkarīga no visas sabiedrības. Visa sabiedrība ir jūsu laimīgās nākotnes pamats. Jums par to jārūpējas. Šādu izpratni var sniegt izglītība.

Rītups: Es tā pieņemu, ka jums nav sievas?

Dalailama: Esmu mūks un dzīvoju celibātā.

Rītups: Jā. Un jums nav seksa?

Dalailama: Nē.

Rītups: Jums nav bērnu?

Dalailama: Nē.

Rītups: Kāda jēga no tādas dzīves?

(Smiekli publikā.)

Dalailama: Tā nav jūsu darīšana. Tā ir mūsu darīšana. (Publika smejas un aplaudē.) Tiem, kuri ir precējušies, ir savs dzīvesveids, lai viņi priecājas. Bet mums, kuriem ir celibāts, – budistu, hinduistu, kristiešu mūkiem – mums ir savas vērtības. Mēs priecājamies par šīm vērtībām. Tā ir mūsu un katra cilvēka personīgā lieta. Mūsdienu pasaule vairs nevēlas iejaukties. (Smiekli, aplausi.) Es dažkārt viesojos pie budistu mūkiem un mūķenēm Amerikā. Pirmās divas reizes es biju pie kāda pāra ar bērniem. Bet nākamajā reizē tur jau bija cita sieva un daži jauni bērni. Ceturtajā reizē – atkal jauna sieva. Biežas šķiršanās un precēšanās bērniem sagādā ciešanas. Emocionāli bērna prātam ir ļoti, ļoti svarīgi, lai viņam visa mūža garumā būtu vieni un tie paši vecāki. Precētiem cilvēkiem es mēdzu teikt, ka kādu laiku dzīve viņiem rādās ļoti krāsaina, tomēr viņi pārāk bieži atrodas ārpus mājas. Dzīve celibātā nav tik krāsaina, taču ir daudz pastāvīgāka, stabilāka. Runājot par prāta mieru, domāju, ka mūsu prāti ir diezgan mierīgi un pastāvīgi, tieši pateicoties mūsu dzīvesveidam. Tāds ir celibātā dzīvojošo cilvēku mierinājums.

Rītups: Kāda jauna meitene jautā: kāda ir garīgā atšķirība starp precētu pāri un diviem cilvēkiem, kas vienkārši dzīvo kopā?

Dalailama: Atšķirības nav. Ja runa ir par prātu, tad atšķirības nav. Šodien daudz runā arī par viendzimuma attiecībām. Ja cilvēks savu ticību patiešām ņem nopietni, tad labāk sekot ticībai. Bet vairumam cilvēku ticība nav tik svarīga kā iespēja būt indivīdam. Daudziem cilvēkiem tas nozīmē diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Taču no garīgā viedokļa es nedomāju, ka tam ir nopietns pamats.

Rītups: Kāda ir svarīgākā doma, kāda jums ir bijusi dzīves laikā?

Dalailama: Mana ikdienas prakse ir neierobežots altruisms, kā arī domāšana par dziļāko realitāti, tās saprašana. Budismā, it īpaši Tibetas filozofijas tradīcijā, šāda realitāte nozīmē patstāvīgas eksistences neesamību. Kolīdz es pamostos, es sāku domāt par šīm lietām. Un tā visu dienu, ieskaitot sapņus. Es domāju vai sarunājos, dalīdamies šajās domās ar citiem. Jo tās ir ļoti, ļoti svarīgas, lai saglabātu iekšējo mieru, it sevišķi tad, kad saskaries ar kādu problēmu. (Smejas.) Jā, kas tālāk? Viss?

Rītups: Nē, vēl nav viss. Vai ir kaut kas svarīgs, ko jūs kā budists esat iemācījies no nebudistu tradīcijām?

Dalailama: Sāksim ar kristietību. Es runāju par kristiešu brāļiem un māsām. Es domāju, ka lielāko ieguldījumu izglītības sistēmā uz šīs planētas devuši kristiešu brāļi un māsas. Viņi patiešām labprāt kalpo citiem, it īpaši izglītībā un veselības aprūpē. Patiešām brīnišķīgi. Mēs, budisti, to darām daudz mazāk. To mums vajadzētu pamācīties no kristiešu brāļiem un māsām. Dažkārt gan kristiešu misionāri, kalpojot citiem, ļoti cenšas pievērst savai ticībai. Tas mēdz izraisīt sarežģījumus. (Smejas.) Ticība ir pilnībā balstīta uz personīgo brīvību. Tad ir arī musulmaņi. Man ir daudz musulmaņu draugu, un, man šķiet, pēdējos četrus gadsimtus musulmaņu kopiena ir arī Tibetā. Šie musulmaņi ir ļoti, ļoti smalki. Man šķiet, ka viņu kopienā ir vairāki tūkstoši musulmaņu. Tā ir ļoti, ļoti miermīlīga. Šķiet, ka nekad nav bijis nevienas sūdzības par nekārtībām, kas būtu saistītas ar šo musulmaņu kopienu. Kāds musulmaņu draugs man pastāstīja, ka īsts musulmanis nekad nedrīkst izliet svešas asinis. Katrs, kurš izlej svešas asinis, vairs netiek uzskatīts par īstu islāma sekotāju. Kā islāma sekotājam tev jāiekļauj savā mīlestībā visas Allāha radības. Brīnišķīga mācība.

Cilvēkiem, kuri seko dažādām reliģiskām tradīcijām, tām jāseko nopietni un no sirds. Tas ir svarīgi. Budismu ieskaitot. Budisma reliģija bieži vien pārtop par kalpošanu mūža garumā. Pieredzes ir dažādas, un katrā reliģijā tās ir savas. Mācīties citam no cita ir ļoti, ļoti svarīgi un noderīgi. Un vēl ir jārada patiesa harmonija starp reliģiskajām tradīcijām. Reliģijas uzdevums ir radīt laimīgu sabiedrību, vienotību. Taču dažkārt reliģija bez iejūtības un sirsnības kļūst par atšķiršanās faktoru un rada sarežģījumus. Tas ir ļoti skumji. Ļoti, ļoti skumji. Tāpēc mums ir jāpieliek īpašas pūles, lai sludinātu reliģisku harmoniju. Un, lai to izdarītu, mums jāizkopj savstarpēja iejūtība un jāiemācās citam citu saprast.

Rītups: Ir tāds joks. Kur ir Budas apziņa? Tā ir Allāha rokās. Kur ir Allāha rokas? Tās ir Budas apziņā.

Dalailama: (Apspriežas ar tulku.)

Geše Taši Cerins, tulks: Un kur ir āķis?

Rītups: Jautājums ir – vai tā ir?

Dalailama: No budisma viedokļa, visiem šiem lielajiem skolotājiem būtu jāpiemīt vienai kopīgai īpašībai – bezgalīgai līdzcietībai. Neizmērojamai gudrībai. Citādi tas būtu visparastākais cilvēks. Bez tā nav iespējams uzsākt vispārēju kustību, tradīciju. Es ticu, ka visi šie piemēri, kas nāk no Dieva, Radītāja, patiesībā ir svarīgi tāpēc, lai pastiprinātu mīlestības praksi. Nereliģiskajā filozofijā mīlestību uzskata par cēloņsakarību, un arī tas ir mēģinājums nostiprināt mīlestības praktizēšanu. Visām šīm dažādajām reliģiskajām tradīcijām ir vienots mērķis. Sludināt cilvēka līdzcietību, mīlestību. Visas reliģijas pieņem cilvēkmīlestību par vērtību, saprotot, ka tas ir absolūtais laimes avots.

Rītups: Kas ir svarīgākā lieta, ko kristiešu brāļi un māsas, kā jūs viņus saucat, varētu pamācīties no budistu tradīcijām?

Dalailama: No pieredzes zinu, ka daži mani kristiešu draugi izmanto dažus budistu paņēmienus, lai sludinātu piedošanu un iecietību. Un lai sludinātu ticību vienam Dievam. Reiz viens mans kristiešu draugs, kristiešu mūks, izmantoja dažas budistu metodes, un tad kādu dienu viņš pajautāja man par budistu patstāvīgas eksistences neesamības koncepciju. Es atbildēju: “Tā nav tava darīšana. Tā ir neatkārtojama lieta, tāpēc nejautā.” (Smejas.) Kādēļ es tā teicu? Tādēļ, ka ticība vienam Radītājam ir absolūta. Budistu izpratne, patstāvīgas eksistences neesamība, dažkārt var kļūt par traucēkli ticībai vienam Dievam. Atšķirības pastāv, bet, skatoties no holistikas viedokļa, viss koncentrējas uz cilvēkmīlestības sludināšanu, un tas viss tādēļ, lai sasniegtu laimīgu cilvēku sabiedrību, laimīgu cilvēci.

Rītups: Kādas ir nepieciešamās sastāvdaļas labai dzīvei?

Dalailama: Domāju, ka divas lietas. Pirmkārt, dzīvojamā platība. Arī tas ir svarīgi. Paskatieties uz cilvēkiem, kas dzīvo nabadzībā, miljoniem bērnu, kas cieš no nepietiekama uztura, tas tiešām ir ļoti slikti. Mēs redzējām fotogrāfijas no kāda Āfrikas reģiona, kur bija nabadzība, kur bija redzami mirstoši bērni. Ļoti skumji. Šīs grūtības neizdosies pārvarēt tikai ar lūgšanām, būs vajadzīga ekonomikas attīstība. Tas ir ļoti svarīgi. Bet tajā pašā laikā visiem septiņiem miljardiem cilvēku prāta līmenī ir nepieciešams vairāk sirsnīgas līdzcietības. Abas šīs lietas ir ļoti būtiskas.

Rītups: Vai pastāv tāda lieta kā laba nāve?

Dalailama: Kā jūs to domājat?

Rītups: Vai ir tāda lieta kā laba nāve, vai arī nāve vienmēr ir ļauna?

Dalailama: Nē, mēs nevaram teikt – “ļauna”. Tā ir daļa no mūsu dzīves. Ja ir runa par visu dzīvi, tad – okei. Nāve ir ļauna, un arī dzīve ir ļauna. Tad nevajag dziedāt “daudz laimes dzimšanas dienā” (smejas). Ja dzīvot nozīmē ciest, tad nožēlojama dzīve sākas ar dzimšanu. Tad mums nevajadzētu novēlēt daudz laimes dzimšanas dienā (smejas). Bet dzīve ir dzīve, kaut kas dzīvojošs. Vienalga, laba vai slikta, tā ir dabiska, un mēs to nevaram kontrolēt. Svarīgi ir šo dzīvi izmantot jēdzīgi, nozīmīgi, saprātīgi. Tad tā būs laba. Nāve ir daļa no mūsu dzīves. Ir sākums, un ir beigas. Tas ir loģiski. Mums tas jāpieņem, tā ir dzīves sastāvdaļa. Tā ir daudz labāk.

Rītups: Tad – vai labāk ir būt vai nebūt?

Dalailama: Ja mums būtu izvēle, tad šim jautājumam būtu jēga. Bet jēgas nav, tāpēc šis jautājums ir dumjš. (Smejas.)

Rītups: Vai tad mums nav izvēles?

Dalailama: No budisma viedokļa dzimšanas, novecošanas un nāves cikls koncentrējas uz šī cikla noslēgšanu. Tāpat arī dažās hinduistu tradīcijās. Jēdziens mokša nozīmē pārdzimšanas cikla beigas. Tātad pieņemsim, ka mēs cenšamies panākt atbrīvošanos no dzimšanas. Tie cilvēki, kuri tic, ka esam Dieva radīti... Viens no maniem kristiešu draugiem kādā seminārā reiz teica: “Tā kā mūs ir radījis Dievs, tad ikvienā no mums ir kaut kas līdzīgs Dieva gēniem. Tātad mums ir iespēja attīstīt individuālu mīlestību, jo mūs ir radījis Dievs, kurš ir nebeidzama mīlestība.” Budisti to sauc par “Budas sēklu”. Saskaņā ar Radītāja tradīciju mēs varam to saprast šādi. Tas dod mums drosmi pārvarēt bezcerību, un tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

Rītups: Jauni cilvēki jautā, kā atbrīvoties no atkarībām? Narkotiku atkarībām un tamlīdzīgi?

Dalailama: Ilgtermiņā to palīdz izdarīt zināšanas. Bet īstermiņā jādodas uz kādu organizāciju, kas ar to nodarbojas. Dažkārt viņi iesloga gandrīz kā cietumnieku. (Smejas.) Bet laba mērķa vārdā, vai ne?

Rītups: Pēdējais jautājums. Muļķīgs. Kas ir dzīves jēga?

Dalailama: Es parasti cilvēkiem atbildu, ka dzīves jēga ir laime un prieks. (Aplausi.) Priekpilna dzīve, laimīga dzīve. Tam ir viens iemesls – pagātne, tagadne, nākotne. Mēs mēdzam teikt – mūsu pagātne, tagadne, nākotne. Bet, ja mēs tā kārtīgi paanalizētu tagadni, mēs nespētu to atrast. Gadsimts? Desmitgade? Gads? Mēnesis? Diena? Stunda? Minūte? Sekunde? Mēs nevaram atrast tagadni. Bez tagadnes nav iespējams noteikt pagātni un nākotni.

Mana doma ir šāda – nākotne nav garantēta. Uz to mums var būt tikai cerība. Cerība nozīmē kaut ko labu. Cilvēki, kuri zaudē cerību, mēdz pat izdarīt pašnāvību. Šāda attieksme saīsina dzīvi. Tādēļ mūsu eksistence lielā mērā balstās cerībā. Cerība ir kaut kas labs, un tātad arī visas dzīves jēga ir kaut kas labs. Laimīga dzīve, priecīga dzīve. Tā es uzskatu. Tas ir tā vērts – esiet laimīgi! Un laimīgi nevis tikai naudas ziņā, bet laimīgi šeit, iekšēji. Tad jūsu dzīve iegūs jēgu, tā būs pilnvērtīga cilvēka dzīve. Citādi sanāk, ka mums ir šis cilvēka ķermenis un prāts, bet mēs aprobežojamies tikai ar īslaicīgu juteklisku apmierinājumu kā dzīvnieki. Kā pērtiķi.

Rītups: Vai es esmu pērtiķis?

Dalailama: (Smejas.) Ja Dievs – ja vien jūs pieņemat Dievu un ticat tam –, ja Dievs ir radījis tik brīnišķīgu cilvēka prātu, mums tas ir jāizmanto. Un jāpiepilda sava dzīve. Mums ir šīs brīnumainās, Dieva radītās smadzenes. Ja mēs tās nepielietosim, paliks tikai jutekļu līmenis.

Rītups: Un cerība nav ilūzija?

Dalailama: Nav ilūzija. Nākotne ir atkarīga no tagadnes, lai arī dažkārt ir grūti atrast pat tagadni. Bet nosacīti mēs varam teikt – šodiena ir tagadne, šī desmitgade ir tagadējā desmitgade, šis gadsimts ir tagadējais gadsimts. Salīdzinoši tā var teikt. Tātad nākotne ir atkarīga no tagadnes. Tāpēc nākotne ir mūsu pašu rokās. Jo mūsu darbi rada nākotni. Laimīgu nākotni. Slikti darbi – nožēlojamu nākotni, labi darbi – laimīgu nākotni. Naids, dusmas un egocentriska attieksme vienmēr izraisa sliktu rīcību.

Rītups: Liels paldies!

Dalailama: Vai jūs piekrītat? Vai jūs atbalstāt?

Rītups: Es piekrītu.

Dalailama: Tas ir ļoti labi! (Smejas.) Paldies. (Aplausi.) Par šīm lietām jums visiem nopietni jāpadomā. Nevis tikai jāatstāsta izklaides pēc. Tā ne. Jums nopietni jāpadomā par šīm lietām. Un, ja jūs jūtat, ka kaut kas ir apdomāšanas vērts, tad domājiet vairāk un vienmēr apspriediet to ar draugiem. Tad vismaz jūsu pašu dzīvei vajadzētu kļūt pilnīgākai. Materiālās vērtības, iekšējās vērtības. Tad jūs būsiet laimīgāki un varēsiet tajā dalīties ar citiem. No otras puses, ja jums šķiet, ka tas viss nav interesanti, tad nav vērts nopūlēties. Metiet to prom.