Budas ceļš

Rīgas Laiks: Kā neapgaismots cilvēks var saprast apgaismoto?

Dalailama: Liekot lietā veselo saprātu un holistisko domāšanu. Un saglabājot nepārejošu, ilglaicīgu interesi. Mums ir dota spēja saprast. Mūsu prāts spēj nonākt pie arvien dziļākas realitātes.

RL: Vai jūs atceraties Gendunu Čopelu?

Dalailama: Nekad neesmu viņu saticis, bet es viņu zinu.

RL: Viņš rakstīja – ko saka Buda, to var saprast tikai Buda.

Dalailama: Jā.

RL: Un to, ko saka bodisatva, var saprast tikai bodisatva.

Dalailama: Jā, bet Buda nebija Buda jau kopš paša sākuma. Kaut kas līdzīgs Budam. Buda Šakjamuni. Sākumā viņš bija tāds pats kā mēs, parasts cilvēks. Vēlāk viņš, kā jau teicu, lika lietā veselo saprātu, holistisko domāšanu, viņa interese bija ilglaicīga. Un tad viņš attiecīgi strādāja. Soli pa solim viņa prāts kļuva aizvien gudrāks. Visas negatīvās emocijas pamazām zaudēja spēku, līdz izzuda pavisam. Tas ir Budas prāts. Tā ir apgaismība. Un, balstoties uz šo savu personisko pieredzi, viņš tālāk stāstīja citiem, pavisam parastiem cilvēkiem – jums ir Budas daba. Tātad ar pašpaļāvību, turoties pie veselā saprāta, domājot holistiski un tālu uz priekšu, var kļūt par Budu. Tas ir Budas domāšanas veids, Budas pieeja.

RL: Ir slēptas lietas, kuras neizmainītam saprātam nav pieejamas.

Dalailama: Redziet, ir trīs dažādu līmeņu fenomeni. Pirmais – acīmredzamie fenomeni. Otrais ir nedaudz apslēptie, bet trešais – dziļi apslēptie fenomeni. Bet, lai mēģinātu saprast dziļi apslēptos fenomenus, vispirms mums ir jāsaprot redzamie fenomeni, liekot lietā veselo saprātu. Pagātnē zinātnieki aplūkoja tikai šo, redzamo fenomenu līmeni. Bet tagad viņu domāšana tiecas arvien dziļāk, dziļāk un dziļāk. Daži pieskaras nedaudz apslēptajiem fenomeniem.

RL: Bet ne dziļi apslēptajiem?

Dalailama: Man šķiet, ka līdz trešajam līmenim zinātne vēl nav aiztiekusies.

RL: Vai jūs esat sapratis domas dabu?

Dalailama: Protams. Mana ikdienas prakse, meditācija. Te ir runa vienkārši par pieredzi. Tikai pieredze dod skaidrību. Tas nozīmē to, ko mēs varētu saukt par domu apstādināšanu. Pašai par sevi tai nav lielas nozīmes. To piekopj arī daudzas hinduistu tradīcijas. Viņi arī to ir pieredzējuši. Bet budisti praktizē bezgalīgu altruismu. Mēs apzināti cenšamies vājināt savtīgo domāšanu. Vairāk altruisma. Šiem pirmā līmeņa fenomeniem nav savas neatkarīgas esības. Viss ir relatīvs. Mēs, piemēram, varam teikt – es satieku kādu personu, es viņu redzu. Bet, skatoties dziļāk, – es redzu tikai šīs personas ķermeni. Un sarunājoties es varu gūt kaut kādu priekšstatu par šīs personas prātu. Bet kur ir pati persona? Mēs nevaram to satvert. Jo viņai nav savas neatkarīgas esības. Viss ir pakļauts citiem faktoriem. Šāda veida sapratne, kas sakņojas budismā, ir tiešā pretrunā ar postošām emocijām.

RL: Vai es pašlaik sarunājos ar bodi­satvu Avalokitešvaru?

Dalailama: Hm?

RL: Vai es pašlaik sarunājos ar bodi­satvu Avalokitešvaru?

Dalailama: Nē, es nekad nesaku, ka esmu bodisatva. Nē. Varbūt es varu teikt, ka Avalokitešvara ir mans priekšnieks, man ar viņu ir kaut kāds sakars, bet es pats neesmu bodisatva.

RL: Cilvēkam nav patības?

Dalailama: Kaut kāda patība ir. Tāpēc jau mēs apzināti cenšamies veicināt altruismu. Ja nebūtu patības, nebūtu nekādas jēgas runāt par altruismu. Patība ir, bet tā nepastāv tādā veidā, kā mēs to redzam.

RL: Jūs esat studējis Dalailamas institūciju, vēsturi...

Dalailama: Jā, mazliet.

RL: Mans jautājums ir šāds: vai kādreiz, izvēloties Dalailamu, ir pieļauta kļūda? Vai ir bijis vēsturē šāds gadījums?

Dalailama: Nezinu. Grūti pateikt, bet es tā nedomāju. Pirmais Dalai­lama bija izcila personība. Tāpat arī otrais, trešais, ceturtais, piektais. Arī sestais – mazliet negants, bet arī izcila personība. Septītais bija liels zinātnieks, liels praktizētājs. Ļoti pazemīgs budistu mūks. Un vairumam šo Dalailamu bija redzējumi. Viņi redzēja dažādus bodisatvas, dažādus budas, dažādas dievības. Pat desmitajam Dalailamam bija vīzijas.

RL: Un četrpadsmitajam Dalailamam tādu nav?

Dalailama: Vienīgais, kurš neko nezina, ir četrpadsmitais Dalailama. Bet es parasti saku tā: četrpadsmitais Dalailama nav pieredzējis neko neparastu, bet viņš ir populārākais no visiem Dalailamām. (Smejas.) Mans lielākais nopelns, iespējams, ir nopietnais dialogs, kas uzsākts starp budistu zinātni un mūsdienu zinātni.

RL: Esmu lasījis dažus jūsu darbus, kuros jūs runājat par zinātnes jautājumiem, un, ja pareizi saprotu, jūs pieņemat mūsdienu zinātnisko kosmoloģiju.

Dalailama: Protams.

RL: Bet ir problēma ar diviem mūsdienu zinātnes aspektiem – ar evolūcijas teoriju un apziņas teoriju.

Dalailama: Budisti arī tic evolūcijai.

RL: Vai jūs ticat arī dabiskajai atlasei?

Dalailama: O, jā. Bet ir arī trešais faktors. (Sarunājas ar tulku.)

Geše Taši Cerins, tulks: Materiālās formas bez apziņas.

Dalailama: Bez sāpju un baudas pieredzes, tas ir zinātniskais evolūcijas skaidrojums. Mēs to pieņemam par visiem 100%. Baudas un sāpju pieredzē ir klātesošs mentālais faktors. Mēs to saucam par karmu. Es esmu prasījis vairākiem zinātniekiem par ieņemšanu. Tēva sēkla satiekas ar mātes olšūnu – abas ir pilnīgi veselas, bez defektiem, taču vienalga nav simtprocentīgas garantijas, ka šīs satikšanās rezultātā radīsies jauna dzīvība. Tas nozīmē, ka te darbojas vēl kāds trešais faktors. Zinātnieki saka – nejaušība. Sēkla un olšūna pilnīgi veselas, bet ieņemšana nenotiek, dzīvība nerodas. Kāpēc? Lūk, noslēpums. Mēs sakām – karma.

RL: Kāpēc apziņa nevar dzimt no matērijas?

Dalailama: Dabas likums. Gan apziņa, gan matērija ir mainīgi fenomeni. Jebkuram mainīgam fenomenam ir cēlonis. Ir galvenais cēlonis un sekundārais, pakārtotais cēlonis. Gal­venajam cēlonim ir jābūt vienbūtīgam ar tā izraisīto fenomenu, vienādas dabas. Matērijas galvenajam cēlonim ir jābūt matērijai. Apziņas galvenajam cēlonim ir jābūt apziņai.

RL: Jūs esat teicis, ka cilvēkiem nav jāpāriet budismā.

Dalailama: Jā.

RL: Bet tāpat jūs ticat tam, ka galējā atbrīvošanās no ciešanām iespējama tikai budistu tradīcijas ietvaros. Kā jūs šīs abas lietas savā prātā savienojat?

Dalailama: O, jā. Tiem cilvēkiem, kuriem ir prāta ievirze uz ticību Dievam, uz to, ka Dievs mūs ir radījis, – šādiem cilvēkiem ir grūti kļūt par budistiem šīs prāta ievirzes dēļ. Viņiem tas prasītu ļoti lielas pūles. Mēs nerunājam par galējo mērķi, par to, vai šie cilvēki pieņem atdzimšanu. Mēs ticam atdzimšanai. Bet mūsu skatījumā ir bezjēdzīgi šo ticību kādam uzspiest. Budas mācības galvenā tēma ir tāda, ka cilvēkam nav savas patības [selflessness]. Bet dažiem cilvēkiem viņš tīšām teica, ka neatkarīga patība pastāv. Tātad altruisms nozīmē rūpes par citiem. Cilvēkiem ir dažādas mentālās ievirzes. Cilvēki ir dažādi, tādēļ mums ir jāpieņem dažādas reliģijas. Ja jūs prasāt, vai šādiem cilvēkiem ir tiesības reiz kļūt par Budu, mēs sakām – jā, protams. Bet tas nenozīmē, ka budisms ir vislabākais vai vispareizākais. Šie jēdzieni “labs” un “slikts” ir relatīvi. Es vienmēr saku, ka tas ir līdzīgi kā ar zālēm. Vai var ņemt vienas zāles un teikt – tās ir vislabākās? Nevar. Tas ir atkarīgs no slimības, no ķermeņa stāvokļa. Vienai slimībai vienas zāles ir vislabākās, citai citas. Līdzīgā veidā arī tam cilvēkam, kas gūst labākos rezultātus no vienkāršas ticības Dievam, labākā reliģija ir kristietība.

RL: Vai jūs varētu pateikt Budas mācības būtību vienā teikumā?

Dalailama: Parasti es saku tā: izmantojiet savas prāta, gara spējas vislabākajā jums iespējamā veidā un ar tā palīdzību pārveidojiet savas emocijas. Tas ir Budas ceļš.

RL: Paldies.