Dievs kā jautājums

Reizēm, domājot par to, kas nodrošina domāšanas kultūras pārmantojamību apstākļos, kad tam it kā paredzētās institūcijas ar to nenodarbojas, es atceros dažus Prāgā satiktus cilvēkus – zinātniekus, filozofus, garīdzniekus –, kurus pagājušā gadsimta 70. un 80. gados vienoja neformālas pagrīdes sarunas privātmājās un dzīvokļos, kur, apejot drošības iestāžu ierobežojumus, reizēm izdevās ieaicināt arī Rietumu akadēmiskajai pasaulei piederīgos. Šī par “jauno Platona akadēmiju” vai Kampadēmiju (no Kampas rajona pašā Prāgas centrā) sevi dēvējošā cilvēku kopa dažādu oficiālu aizliegumu un neērtību apstākļos turpināja kopt savas zinātniskās, filozofiskās un reliģiskās intereses, pastāvīgi nonākot draudzīgu diskusiju un jautājumu krustugunīs. Rotaļājoties ar drošības dienestiem, viņi savā vidē ieviesa iesaukas, kas ņemtas no Tolkīna “Gredzenu pavēlnieka”. Savulaik žurnālā publicējām sarunu ar “Hobitu” jeb filozofu un biologu Zdeņeku Neibaueru. Par “Gendalfu” šajā cilvēku kopā sauca psihoterapeitu, sociologu, filozofu un teologu Tomāšu Halīku (dz. 1948), kura oficiālais darba lauks līdz pat Samta revolūcijai bija alkoholiķi un atkarīgie no narkotikām, lai gan jau 1978. gadā viņš Erfurtē bija slepus ordinēts par Romas katoļu baznīcas priesteri un aktīvi piedalījās pagrīdes baznīcas dzīvē. Halīka tuvs draugs no Kampadēmijas laikiem bija Vāclavs Havels, kurš, kļūdams par toreizējās Čehoslovākijas prezidentu līdzīgi pirmajam valsts prezidentam Tomāšam Garikam Masarikam un turpinot Kampadēmijas tradīcijas, ap sevi sapulcēja intelektuālā darba darītājus, ar kuriem regulāri apsprieda valsts politikas jautājumus. Viens no centrālajiem personāžiem šajā grupā bija tieši Tomāšs Halīks, ar kuru kopā Havels izveidoja ikgadējo Prāgas “Forumu 2000” un kuru Havels pēc savu pilnvaru beigām lūdza kļūt par Čehijas prezidentu, taču Halīks, pakļaujoties Romas katoļu baznīcas oficiālajai politiskās neitralitātes pozīcijai, pēc pārdomām atteicās pretendēt uz šo amatu. Viņš turpināja būt par prezidentu paša līdzdibinātajai Čehijas Kristīgajai akadēmijai, kas regulāri rīko intelektuālas diskusijas starp zinātniekiem, garīdzniekiem un filozofiem. Halīks arī aktīvāk iesaistījās akadēmiskajā darbā un paša izveidotajā Akadēmiskajā draudzē, kas Svētā Pestītāja baznīcā sagatavo kristietībai universitātes studentus un mācībspēkus. Turpinot uz savstarpēju saprašanos orientētu sarunu tradīciju, Halīks ir aktīvi iesaistījies starpreliģiju dialoga organizēšanā pasaulē, kā arī uztur dažāda formāta sarunas ar domātājiem, kas nepieder ne pie vienas reliģiskās tradīcijas. Balstoties pārliecībā, ka sarunas iespējamas starp cilvēkiem, kas turpina meklēt atbildes, neatkarīgi no savas šībrīža nostājas, bet par neiespējamām sarunas padara tikai šaurs dogmatisms – vienalga, ateistisks vai reliģiozs –, Halīka atvērtība pret dažādi domājošiem ir raisījusi bažas Čehijas institucionalizētās baznīcas pārstāvju vidē, taču no sankcijām viņu pasargā pāvesta Benedikta XVI 2008. gadā piešķirtais monsinjora tituls. Kopš 1997. gada Halīks ir socioloģijas profesors Kārļa Universitātē Prāgā; vienu no viņa daudzajām grāmatām – “Pacietība ar Dievu”, kas tulkota vairāk nekā 15 valodās, – 2010. gadā Eiropas Katoļu teologu asociācija atzina par tāgada labāko teoloģisko grāmatu, bet 2014. gadā viņam piešķīra vairāk nekā miljonu britu mārciņu vērto Templtona balvu (2012. gadā to piešķīra Dalailamam, bet 2013. gadā – Dezmondam Tutu) par dialoga veidošanu starp ateistiem un ticīgajiem un ticības brīvības aizstāvēšanu komunisma valdīšanas laikā.

A.R.

Rīgas Laiks: Vai, jūsuprāt, kristietībai ir nākotne?

Tomāšs Halīks: Protams, ka ir. Domāju, ka tagad ir kristietības dienvidus. Karls Gustavs Jungs salīdzināja cilvēka dzīvi ar dienu: no rīta līdz dienvidum cilvēkā veidojas personības struktūras, viņš meklē vietu sabiedrībā un tamlīdzīgi, savukārt pēcpusdiena ir laiks, kad cilvēkam jādodas dziļumā. Un kaut kur starp abiem šiem posmiem ir brīdis, kad katrs piedzīvo pusmūža krīzi. Es šo salīdzinājumu izmantoju, skaidrojot kristietības vēsturi. Manuprāt, iepriekšējie 2000 gadu ir bijuši kristietības rīta cēliens, kad veidojās baznīcas institucionālās struktūras, doktrīnas un tamlīdzīgi, bet pašlaik kristietība Eiropā ir pagurusi. Šis pagurums ir līdzīgs stāvoklim, ko vientuļnieki mūki savulaik dēvēja par acedia. Acedia līdzinās izdegšanas sindromam, kad cilvēku pārņem liels gurdenums, miegainība un nevēlēšanās neko darīt. Manuprāt, kaut ko līdzīgu mēs varam teikt par kristietību. Baznīca ir nogurusi, tā atrodas krustcelēs, un tagad tai jāpieņem izšķirošs lēmums. Jungs uzskatīja, ka cilvēks arī dzīves pēcpusdienā var darboties pie šīm struktūrām. Cilvēks, kas rūpējas tikai par ārējām lietām, par karjeru, ir ļoti tukšs, virspusējs. Katram ir dota iespēja – iet dziļāk un pilnveidot sevi. Kristietība var turpināt attīstīt savas institucionālās struktūras, tomēr jāsaprot, ka tas nav būtiskākais. Vissvarīgākais, manuprāt, ir garīga un intelektuāla atjaunošanās.

RL: Kā jūs saprotat garīgu atjaunošanos?

Halīks: Piemēram, meditācija. Ir ārkārtīgi daudz cilvēku, kuri izjūt garīgas slāpes, kuri vēlas iet dziļāk, izprast sevi, kas iespējams, tieši meditējot. Kad biju Indijā, es satiku kādu jezuītu tēvu no ASV, kurš stāstīja, ka, pirmo reizi ierodoties Indijā, izjutis kārdinājumu bēgt projām, lai neredzētu drausmīgo nabadzību visapkārt. Atskatoties viņš to novērtēja kā bērnišķīgu reakciju. Tad viņam radās cita doma – šeit jāsarīko revolūcija, lai vardarbīgi mainītu situāciju. Šāda attieksme līdzinās pusaudža reakcijai. Pēc tam, ilgstoši meditējot, ar visu sirdi un prātu pievēršoties šim jautājumam, viņš atrada spēku izturēt un kalpot. Viņš man atgādināja, ka divi cilvēki, kas spēja mainīt Indiju, – Mahatma Gandijs un māte Terēze – meditēja ik dienu. Mums ir jāstrādā ar savām bērnišķīgajām vai pusaudžiem raksturīgajām reakcijām un jāiet dziļāk, lai mēs prastu nošķirt patiesi svarīgo no tā, kas ir tikai dažādi mūsdienu kārdinājumi.

RL: Gan savos rakstos, gan tagad mūsu sarunā jūs izmantojat psihoterapijas salīdzinājumus, piemēram, dažādās cilvēka attīstības stadijas. Vai jūs varētu raksturot, kas ir veselīgs cilvēks?

Halīks: Veselīgs cilvēks spēj sadzīvot ar daudzajiem dzīves paradoksiem, ar dzīves divējādību, jo mēs pastāvīgi esam vienpusības kārdinājumā. Mums ir jāpieņem arī savas personības ēnas puse, lai nedzīvotu tikai virspusē, bet ietu dziļāk, pieņemot dzīves paradoksus un savus iekšējos konfliktus. Manuprāt, spēja pieņemt realitāti bez krišanas izmisumā un bez ilūzijām ir veselīgas personības iezīme.

RL: Vai jums pašam ir kādi iekšējie konflikti?

Halīks: Protams. Dzīve ir pilna ar iekšējiem un ārējiem konfliktiem, un mūsu uzdevums, ja esam domājošas, garīgas būtnes, ir turēties pretī šīm daudzajām balsīm.

RL: Pastāv uzskats, ko ir pauduši vairāki autori no Kirkegora līdz Unamuno, ka vienīgais veids, kā būt kristietim, ir būt vienam, proti – nepiederēt pie ganāmpulka, nebūt vienai no avīm, bet būt vienam. Vai jūs esat par to domājis un vai jums ir kas sakāms tiem, kuri tā uzskata?

Halīks: Manuprāt, mūsdienās būt kristietim ir individuāls lēmums. Mēs nepiedzimstam par kristiešiem. Pat ja esam uzauguši kristīgā ģimenē, mums tomēr kaut kādā brīdī ir jāizvēlas – turpināt šo tradīciju vai ne. Es pats esmu jaunpievērstais, un kā priesterim man ir darīšana gan ar jaunpievērstajiem, gan ar tādiem, kas auguši kristīgās ģimenēs, piemēram, ļaudīm no Morāvijas vai Slovākijas, no tradicionālas kristīgās vides. Kad šo kristīgi audzināto jauniešu bērnišķīgā, ar tradīcijām un draudzi saistītā ticība nonāk saskarē ar Prāgas sekulāro vidi, viņi piedzīvo sava veida krīzi. Un tad, ja viņi turpina dzīvot kā kristieši, tas ir nozīmīgs individuāls lēmums. Būt kristietim mūsdienu pasaulē nozīmē zināmu nonkonformismu. Tomēr uzskatu, ka kristiešiem vajadzīga arī ticības kopiena vai ģimene, lai katram viss nav jāsāk no paša sākuma. Pastāv tradīcija, un mums ir jāuzņemas atbildība par šo tradīciju. Jā, šī tradīcija mums jāpārdomā, ticība jāpārtulko jaunajā kultūras kontekstā. Vārdu sakot, būt daļai no bara ir par maz, mums ir arī jādalās ticībā ar citiem.

RL: Jūs lietojāt frāzi “būt kristietim”. Ko īsti nozīmē būt kristietim?

Halīks: Sekot Jēzum Kristum. Ņemt nopietni evaņģēliju un meklēt tajā atslēgu savas dzīves un sava laikmeta izpratnei. No otras puses, Bībeles izpratnes atslēga slēpjas katra cilvēka individuālajā pieredzē, biogrāfijā. Ir liela atšķirība, vai jūs lasāt vienu un to pašu Bībeles fragmentu cietuma kamerā vai mājās pēc sātīgas svētdienas maltītes; vai jūs to lasāt kā jaunietis vai kā sirmgalvis. Katra cilvēka dzīves pieredze ir atslēga Bībeles izpratnei, savukārt Bībele ir atslēga katra paša dzīves izpratnei. Tādējādi veidojas hermeneitiskais aplis, un tas ir svarīgi.

RL: Vai jūs varētu sniegt kādu konkrētu piemēru, kā evaņģēlijs ir ietekmējis jūsu domāšanas veidu?

Halīks: Man vissvarīgākais ir Lieldienu stāsts – krusts un augšāmcelšanās. Ceļš uz augšāmcelšanos, uz uzvaru vienmēr virzās caur sakāvi, caur krusta ciešanām. Man svarīgi ir Jēzus dzīves tumšie brīži: nakts Getzemanē, Jēzus sauciens no krusta, tukšums, kad Kristus ir viens un jautā: “Mans Dievs, kādēļ tu mani esi atstājis?” Un vēl man svarīga ir pieskaršanās Kristus brūcēm. Man patīk stāsts no svētā Mārtiņa dzīves: sātans esot parādījies svētajam Mārtiņam Kristus izskatā, un svētais viņam jautājis: “Kur ir tavas brūces?” Es neticu Kristum bez brūcēm, es neticu baznīcai bez brūcēm, ticībai bez brūcēm.

RL: Jūs teicāt, ka esat jaunpievērstais. Vai jūs varētu pastāstīt, kas jūs sākotnēji piesaistīja kristietībā?

Halīks: Es kļuvu par kristieti, kad man bija 18 gadu. Iemesli nedaudz atšķiras no maniem motīviem būt par kristieti tagad. Astoņpadsmit gadu vecumā tā bija dažu grāmatu, piemēram, Čestertona un dažu citu autoru darbu, intelektuālā iedvesma. Man īpaši patika angļu katolicisms, jo tas ir intelektuāls, mazākuma katolicisms. Iespējams, pievērsos kristietībai arī tāpēc, lai paustu politisku un morālu opozīciju valsts uzspiestajam ateismam. Un mani iedvesmoja daudzi priesteri, kuri ilgu laiku bija pavadījuši cietumā; es satiku dažus no viņiem, viņi bija ļoti dziļas personības. Tāpat mani saistīja arī kristīgā māksla un garīgā mūzika. Varētu teikt, ka es biju skeptiķis, kurš kļuva par kristieti tāpēc, ka man bija vajadzīga cerība – īsta cerība, nevis ilūzija.

RL: Kādā rakstā jūs apgalvojat, ka šaubas ir ticības māsa. Ko šaubas dod ticībai?

Halīks: Šaubas un ticība ir kā divas māsas, tās ir vajadzīgas viena otrai. Ticība bez šaubām, bez kritiskiem jautājumiem var viegli aizvest pie fanātisma un fundamentālisma. Savukārt šaubas bez ticības var aizvest pie rūgtuma un cinisma. Tāpēc domāju, ka šaubas un ticība viena otru izlabo, tās viena otrai palīdz nebūt vienpusīgām.

RL: Vai jūs varētu minēt kādu piemēru, kas raksturotu šaubu lietderību ticībā?

Halīks: Es domāju, ka mums ir jāapšauba pašiem sevi un savi priekšstati par Dievu. Mums ir jāapzinās, ka šie priekšstati ir cilvēciski un ka tajos daļēji atspoguļojas mūsu sapņi, bailes un tamlīdzīgi. Taču tie nav tikai mūsu vēlmju un baiļu projekcija. Mūsu priekšstatu par Dievu ietekmē arī mūsu cilvēciskais stāvoklis, kultūras un vēstures konteksts. Vienmēr jāpatur prātā, ka mūsu priekšstats par Dievu ir kā pirksts, kas rāda Dieva virzienā, nevis pats Dievs. Lūk, šī nepieciešamā cilvēciskā ticības puse arī ir tas, ko pastāvīgi vajadzētu pakļaut šaubām.

RL: Kā var atšķirt cilvēcisko ticības pusi no pārcilvēciskās?

Halīks: Pārcilvēciskā ticības puse ir Kristus dāvana, tā ir noslēpums jeb mistērija. Ticība, manuprāt, ir drosme sadzīvot ar noslēpumu. Dzīvot ar noslēpumu, ieiet noslēpuma mākonī ir ļoti, ļoti grūti. Tāpēc ir vajadzīgi arī cilvēciskie instrumenti, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka tie ir tikai cilvēciskie instrumenti.

RL: Tomēr ir cilvēki, kuri apgalvo, ka ticība Dievam ir tikai un vienīgi cilvēku veidota projekcija. Kā, ieskatoties savās domās, ir iespējams ieraudzīt to, kas nav cilvēku veidota projekcija vai cilvēku konstruēts?

Halīks: Manuprāt, pastāv ļoti dziļas slāpes pēc absolūtā, un šie absolūtā meklējumi ir īsti. Bez šīs atvērtības transcendentālajam noslēpumam cilvēka dzīve un pats cilvēks nav pilnīgs.

RL: Vai atceraties svēto Jāni no Krusta? Viņam pieder apmēram šādas dzejas rindas: “Un es aizgāju, neviena neredzēts un neko neredzot./ Aizgāju tikai ar degošu liesmu sirdī.”

Halīks: Jā, tas ir kaut kas līdzīgs tam, ko es domāju.

RL: Kad jūs sakāt, ka šaubas ir ticībai noderīgas, vai jūs uzskatāt, ka kristietim būtu jāšaubās arī, piemēram, par pāvesta nemaldīgumu vai noteiktām kristietības doktrīnām, kas pieņemtas pirms daudziem gadsimtiem? Tajās arī ir cilvēciskais elements.

Halīks: Protams, protams… Visā ir savs cilvēciskais elements. Cilvēciskais elements ne vienmēr ir kļūdains, tas vienkārši ir cilvēcisks, nepilnīgs. Kā jau teicu, tas ir tikai pirksts, kas rāda Dieva virzienā. Šie pirksti arī ir svarīgi, bet tie nav Dievs. Ticības dogmas mums palīdz, un šī palīdzība ir derīga, bet tā ir tikai palīdzība, tikai līdzeklis, tas nav mērķis. Mērķis ir transcendentāls absolūts noslēpums, un mēs vienmēr esam ceļā uz šo absolūto.

RL: Kā institucionālā baznīca var palīdzēt šajā ceļā uz transcendentālo noslēpumu?

Halīks: Tā var palīdzēt daudzējādā ziņā. Baznīca ir pārnacionāla, pārkulturāla kopība, kura uztur tradīciju, un tradīcija ir kaut kas dinamisks. Tā atbalsta ticības rekontekstualizāciju, tā veido interpretēšanas kopienu. Tā ir arī kopiena, kurā cilvēki dalās ticībā ar citiem un to svin. Tas ir ļoti svarīgi, piemēram, liturģijā. Ticība nav tikai individuāla; tajā jābūt kaut kam ļoti personiskam un individuālam, taču mums jābūt arī ar kādu kopā savā ticībā, jo kopiena palīdz neiestrēgt savos priekšstatos un iztēlē. Tas ir līdzīgi kā ar mīlestību. Sēdēt kalna galā un mīlēt visu pasauli un visu cilvēci ir diezgan vienkārši. Bet, kolīdz tu atgriezies pie ģimenes, tas vairs, izrādās, nemaz nav tik vienkārši. (Smejas.) Manuprāt, lūgt Dievu vientulībā ir vienkārši, bet atgriezties pie kopienas, pie ticības ģimenes, pie baznīcas nav vienkārši. Mūsu ticība vienmēr ir pakļauta briesmām pārvērsties personiskās fantāzijās, un kopiena, autoritāte un tradīcija šajā gadījumā var palīdzēt. Tomēr piederība pie kopienas ir tikai instruments, tā nav un nevar būt vienīgais ceļš. Ir jābūt abām pusēm: gan personiskajai, individuālajai, gan arī kopīgajai, kolektīvajai.

RL: Kādā Čestertona stāstā ir saruna starp tēvu Braunu un slepkavu, kurš izliekas par mācītāju. Un, kad slepkava tiek pieķerts, viņš jautā tēvam Braunam: “Kā jūs mani atmaskojāt?” Tēvs Brauns saka: “Jūs izteicāt nievīgas piezīmes par intelektu, bet mēs tā nedarām.” Turpretī vienkāršotā baznīcas attēlojumā mācītāji un priesteri intelektu vai intelektuālo darbu neņem nopietni. Vai intelektuālais darbs, jūsuprāt, ir nepieciešams ticības pavadonis jeb palīgs ticībai?

Halīks: Jā, es domāju, ka tas ir nepieciešams. Ir tāds teiciens, ka priesteriem nav jārūpējas par savu inte­lektuālo pusi, jo viņi satiekas ar kristāmajiem bērniem, kuriem vēl nav prāta; viņi saskaras ar mirējiem, kuriem vairs nav prāta; un, visbeidzot, viņi satiek laulājamos tieši tajā laikā, kad tie ir zaudējuši prātu. (Smejas.) Taču priesteris bez intelektuālas refleksijas ir pakļauts fanātisma un fundamentālisma kārdinājumam, bet tas ir ļoti bīstami. Nevar runāt par reliģiju kā kaut ko vispār labu vai vispār sliktu. Manuprāt, reliģija ir īsts spēks, ko var izmantot kā labiem, tā ļauniem mērķiem. Visiem labi zināms, kā ar reliģiju ir attaisnota vardarbība un kā tā ir ļaunprātīgi izmantota pagātnē. Ticība bez prāta var būt ārkārtīgi bīstama, bet arī tīrs racionālisms bez garīgas un morālas iedvesmas, ko sniedz reliģija, var būt vienpusīgs un bīstams.

RL: Savos rakstos jūs daudzkārt uzstājat uz dažādiem papildināmības veidiem, tai skaitā uz to, ka sekulārs humānisms un reliģiska ticība viens otru papildina un izlabo. Vai jūs tiešām domājat, ka abas šīs lietas var sadzīvot viena cilvēka prātā, ja vien viņam nepiemīt šizofrēnija vai personības dalīšanās?

Halīks: To apliecina arī manis paša pieredze, un es nedomāju, ka esmu šizofrēniķis. Es esmu daļa no Eiropas intelektuālās tradīcijas, no apgaismības, esmu skolojies šajā Eiropas tradīcijā. Bet es arī esmu pieņēmis kristietību, un Eiropai tā ir vajadzīga. Sekulārā humānisma un kristietības attiecībās vienmēr ir pastāvējusi zināma dinamika un dialogs, kas ir ārkārtīgi svarīgs. Ja sekulārais humānisms novēršas no kristietības, tas pats kļūst par reliģiju, un dažkārt – neiecietīgu reliģiju. Tāpat arī, ja kris-­tietība novēršas no sekulārā humānisma, tā, kā jau teicu, pārvēršas fanātismā, fundamentālismā. Mūsdienu pasaulē sastopams gan reliģisks fundamentālisms, gan karojošs sekulārisms. Tie viens otru provocē, jo tie viens otram ir vajadzīgi kā ienaidnieks. Tie nevar pastāvēt bez ienaidnieka. Tomēr es uzskatu, ka pastāv trešais ceļš – nevis apkarot vienam otru, bet censties saprast vienam otru. Katoļu baznīca, manuprāt, ir vienīgais spēks, kurš spēj saprast abus mūsdienu pasaules lielos strāvojumus – Rietumu sekulāro kultūru un islāmu. Kristietībai un it sevišķi katoļu baznīcai ir kaut kas kopīgs ar abiem. Ar islāmu mūs vieno ticība vienam Dievam, daži ētiskie likumi un arī mazliet kopīga vēsturiskā pieredze. Savukārt sekulārais humānisms ir dzimis no kristietības miesām. Kristietībai var būt svarīga starpnieka loma starp abām šīm pasaulēm. Tā jau reiz ir bijusi līdzīgā lomā – antīkās pasaules sabrukuma laikā. Kad tā dēvētie barbari iebruka Romas impērijā, katoļu baznīca spēja viņiem dot ne tikai kristīgo ticību, bet arī hellēnisma kultūru.

Šajā ziņā zīmīgs piemērs ir Amerikas Savienotās Valstis, jo tur vairākas reliģijas ir piedzīvojušas pārmaiņas. ASV mainījās tradicionālais jūdaisms, un tam bija ietekme uz jūdaismu Izraēlā. Arī katoļu baznīca ASV mainījās. Eiropā katoļu baznīca bija šausmās no tā, kas tika pieredzēts jakobīņu laikā, 19. gadsimta revolūcijās, tā baidījās no Apgaismības idejām. Savukārt anglosakšu pasaulē apgaismība ne mazākā mērā nebija vērsta pret kristietību vai reliģiju, un katoļu baznīca atzina, ka tā itin labi var pastāvēt arī plurālistiskā, demokrātiskā sabiedrībā. Manuprāt, amerikāņu katolicisma pieredzei bija būtiska ietekme uz Vatikāna II koncilu un tā reformām. Reliģijas konkrētos kultūras un politiskajos apstākļos var nedaudz mainīties, jo tās ir dzīva tradīcija.

RL: Jūs esat rakstījis, ka ir muļķīgi teikt, ka Dieva nav. Kāpēc tas ir muļķīgi?

Halīks: Frāzēm “Dievs ir” un “Dieva nav” ir nepieciešams skaidrojums. Ko nozīmē – ir? Kas ir būšana? Ja ateists saka, ka Dieva nav, ar to domājot, ka Dievs nepastāv kā objekts, kā lieta starp citām lietām, tad viņam ir pilnīga taisnība.

RL: Dievs nepastāv kā lieta starp citām lietām?

Halīks: Protams, jo Dievs nav lieta. Lieta ir tikai elks, un īstais ticības ienaidnieks ir nevis ateisms, bet elkdievība. Elkdievība nozīmē absolutizēt relatīvas lietas. Manuprāt, ticība vienam Dievam, absolūtajam Dievam, atņem svētuma oreolu daudzām lietām, kurām gribētos tikt uzskatītām par svētām. Piemēram, politiskā vara dažkārt pretendē uz šādu svētuma statusu. Ticība absolūtajam Dievam ir līdzeklis šādu elku desakralizācijai.

RL: Ja ateisms, jūsuprāt, nav problēma, tad tādi cilvēki kā Ričards Dokinss un viņa sekotāji padomās, ka “Dieva delūzija” ir pēdējais, ko vajadzētu dzēst no cilvēku prātiem. Vai viņi nav problēma kristiešiem, piemēram, jums?

Halīks: Domāju, ka tas, pret ko viņi cīnās, ir Dieva karikatūra, nevis Dievs.

RL: Tad jau viņi dara vērtīgu darbu, ja cīnās pret Dieva karikatūru.

Halīks: Jā, bet viņi apgalvo, ka šī karikatūra arī ir Dievs, ka tā arī ir reliģija, un šajā ziņā viņi maldās.

RL: Kardināls Žans Danjelū reiz uzrakstīja īsu rakstu par lūgšanu kā politisku problēmu. Vai jūs varētu izskaidrot lūgšanas politiskos aspektus?

Halīks: Manuprāt, es jau to pateicu piemērā par sarunu ar priesteri Indijā. Uzskatu, ka lūgšana ir arī telpa, iespēja un izdevība pretoties vardarbības kārdinājumam, atriebības garam un tamlīdzīgi. Tā ir iespēja kļūt par mierīgu cilvēku, par miera nesēju. Tā ir iespēja izturēt dzīves realitāti, jo pasaulē ir daudz ciešanu, grūtību, nabadzības un tamlīdzīgi. Ir svarīgi nebēgt no šīs pasaules, arī garīgā ziņā, bet izturēt realitāti...

RL: Tomēr lūgšana ir vārdiska darbība.

Halīks: Tā nav tikai vārdiska darbība, tā nav tikai noteiktu formulu skaitīšana. Tas ir sirds stāvoklis, tā ir eksistenciāla attieksme. Man tā noteikti nav vārdiska darbība, man tā ir garīga pievērstība. Man tā ir iespēja atbrīvoties no ārējām balsīm un apzināties iekšējo, būt klusumā. Kad esmu ikdienas troksnī, es nespēju gūt iekšēju brīvību. Man lūgšana vai meditācija ir veids, kā rast iekšēju brīvību, jo ikdienas dzīvē mēs neesam brīvi, mums ir dažādas atkarības, aizspriedumi un citi traucēkļi.

RL: Vai jūs varētu izskaidrot teicienu, ar kuru, kā runā, Asīzes Francisks sūtījis pasaulē savus ordeņa brāļus: “Sludiniet evaņģēliju visai pasaulei! Ja nepieciešams, lietojiet vārdus.”

Halīks: Es piekrītu, ka svarīgākais ir paša dzīves piemērs. Katram cilvēkam piemīt noteikts starojums, kas izriet no viņa uzvedības un dzīvesveida. Un šis starojums, dzīves piemērs, ir svarīgāks par vārdiem.

RL: Viens no iemesliem, kāpēc daudzi raugās ar aizdomām uz institucionālo baznīcu, ir saistīts ar varu, kāda ir tās struktūrām, it sevišķi Romas katoļu baznīcā. Protestanti un ļaudis ārpus jebkādām baznīcām vienmēr uzsver, ka vara savā ziņā samaitā baznīcu. Vai arī jūs saskatāt tur problēmu?

Halīks: Protams. Vara vienmēr ir bīstama, vara samaitā, kā to lieliski pateicis lords Aktons. Tā tiešām apdraudēja baznīcu viduslaikos. Bet, ja mēs definējam varu kā spēju piespiest cilvēku darīt kaut ko tādu, ko viņš nevēlas darīt, piemēram, maksāt nodokļus un tamlīdzīgi, tad mūsdienās pāvestam šādas varas vairs nav. Mūsdienās baznīcai, paldies Dievam, nav citas varas kā vien vārdu un argumentu vara.  

RL: Esmu sastapis vairākus agnostiķus vai pret baznīcu un kristietību ļoti kritiski noskaņotus cilvēkus, un viens no viņu parastajiem argumentiem ir – paskaties vēsturē, cik samaitāta ir bijusi baznīca! Daži tā dēvētie “gaišie” (brights), runājot par baznīcas samaitātības izpausmēm vēsturē, pat izteikušies, ka baznīcai un reliģijai ir sava “ļaunā puse”. Kā jūs komentētu šādu kritisku attieksmi pret baznīcas vēsturi?

Halīks: Tas ir melnbalts vēstures skatījums. Baznīcas “melnā” vēsture – tā vienmēr nelietīgi izmantojusi savu varu, vienmēr bijusi pret progresu, zinātni un tamlīdzīgi. Tā tas nav. Baznīcai ir arī izcila kultūras vēsture, un baznīcas varai, it sevišķi pāvesta varai, ir bijusi ārkārtīgi liela loma Eiropas vēsturē. Es gribētu pieminēt tā dēvēto pāvestu revolūciju 11. gadsimtā, kas bija ārkārtīgi svarīga Eiropas kultūrai un Eiropas sabiedrībai. Šajā cīņā pastāvēja divi varas poli, kas bija izveidojušies Eiropā, – pāvests un ķeizars jeb imperators. Notika varas dalīšana, un tā joprojām ir fundamentāla Rietumu civilizācijas iezīme. Krievijā, kā to pierāda visa tās vēsture no cariem līdz Staļinam un Putinam, nekad nav notikusi šāda varas dalīšana. Demokrātijas attīstībai Rietumos baznīcas varas un valsts varas nošķiršana bija ārkārtīgi svarīga. Tas ir arī nozīmīgs baznīcas sasniegums, ka tā salauza imperatora varas monopolu. Un baznīcas vara ne vienmēr ir vērtējama negatīvi. Pateicoties šai varai, baznīca varēja palīdzēt radīt izcilo Eiropas kultūru, piemēram, universitātes. Universitātēm bija pāvesta piešķirta brīvība – brīvība attiecībā pret valsti, bīskapiem un tamlīdzīgi, un studenti tajās varēja uzdot jebkurus jautājumus kā quaestiones disputatae – jautājumus apspriešanai.

RL: Taisnība. Tomēr, atbildot uz manu jautājumu par baznīcas vēstures melnajām lappusēm, jūs teicāt – jā, bet tā visa nav melna, ir arī labais. Problēma ir tajā, vai melno lappušu atliekas ir pilnībā izzudušas un vai tās neaptraipa labo baznīcas vēsturē.

Halīks: Baznīca nekad nav bijusi eņģeļu sabiedrība, tā vienmēr ir bijusi grēcinieku sabiedrība. Ja nebūtu baznīcas, grēciniekiem droši vien būtu klājies daudz ļaunāk... Nonākuši baznīcā, draudzē, viņi saprot, ka ir grēcīgi un ka katram ir jācīnās ar saviem grēkiem un ļaunumu, kas mājo viņa sirdī. Daudzi svētie ir ļoti sekmīgi cīnījušies ar ļaunumu savā sirdī.

RL: Kur meklējams pirmsākums ļaunumam cilvēka sirdī?

Halīks: Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par tā dēvēto iedzimto grēku.

RL: Bet tajā stāstā iedzimtais grēks nav pieminēts.

Halīks: Taisnība, šis jēdziens jau ir daļa no stāsta interpretācijas. Bet pats stāsts, kā es to saprotu, ir vēstījums par cilvēka mēģinājumu iegūt varu pār labo un ļauno, manipulēt ar labo un ļauno, zināt, kas ir labs un kas ļauns.

RL: Tas ir sens stāsts, domājams, par kādiem seniem notikumiem; kāds tam sakars ar mani, ar manu sirdi? No kurienes rodas ļaunums manā sirdī?

Halīks: Manuprāt, šis stāsts simbolizē cilvēka tieksmi manipulēt ar labo un ļauno. Domāju, ka katra personiskais grēks ir kā šī simboliskā akta atkārtošana – kad mēs rīkojamies kā Dievs, nostādām sevi Dieva vietā. Tas ir milzīgs kārdinājums – būt kā Dievam, lūk, šādā veidā. Kristus parādīja citu ceļu, kā būt kā Dievam. Viņš teica, lai esam kā Dievs, kas dāvā lietu un saules gaismu. Tas nozīmē būt kā Dievam absolūtajā mīlestībā, necenšoties gūt varu vai manipulēt. Ir divi dažādi veidi, kā līdzināties Dievam. Mēs varam līdzināties Dievam, vai nu manipulējot ar realitāti, vai arī ļaujoties Dieva absolūtajai mīlestībai. Domāju, ka šī cīņa notiek visu cilvēku sirdīs.

RL: Vai jūs varētu iztulkot pirmā veida līdzināšanos Dievam psihoterapeitiskos terminos?

Halīks: Tas ir narcisms, egoisms, savtība, sevis absolutizēšana. Var teikt, ka tas ir galējs narcisms – būt kā Dievam, nejusties atbildīgam neviena cita priekšā.

RL: Bet Vecās derības Dievs ir tieši tāds – dusmīgs, skaudīgs, slavaskārs, paklausības un upuriem un greizsirdīgs uz visiem citiem dieviem. Spriežot pēc tā, kā viņš ir aprakstīts Vecajā derībā, viņš ir ārkārtīgi narcisks.

Halīks: Jā, pastāv daudz “cilvēcisku, pārāk cilvēcisku” priekšstatu par Dievu, kas parādās arī daudzos Bībeles stāstos un tēlos. Tās ir psiholoģisku fenomenu projekcijas.

RL: Bet šīs projekcijas ir ietvertas Svētajos rakstos! Tās ir iekļautas kanonā un tādējādi sakralizētas.

Halīks: Jā. Bībeles pamatvēsts – bet ne visi simboli, ne visi izteikumi – iemiesojas noteiktā kultūrā. Katoļi nekādā ziņā nepieņem Svēto rakstu tekstu šādā fundamentālistiskā, burtiskā, nekritiskā veidā. Teologi vienmēr cenšas interpretēt Bībeli un saskatīt, kas tajā ir īpašā vēsts mums un kas drīzāk sevī nes kultūras ietekmes pēdas. Bet to nevar noskaidrot un apgalvot vienreiz un uz visiem laikiem. Kā jau sākumā teicu, vienmēr jāpastāv hermeneitiskajam aplim starp mūsu pieredzi un Bībeles tekstu. Dažādās situācijās cilvēks saprot vienu un to pašu Bībeles tekstu atšķirīgi, un Bībele arī palīdz cilvēkam saprast savu dzīves situāciju. Katra cilvēka dzīve un Bībeles teksts vienmēr viens otru interpretē. Tas ir arī iemesls, kāpēc liturģijas laikā tiek lasīta Bībele. Katrās Lieldienās mēs lasām stāstu par krustā sišanu un augšāmcelšanos. Mēs jau zinām šo stāstu, bet mūsu pašu dzīve palīdz mums izprast to dziļāk.

RL: Šķiet skaidrs, ka kristietība, kāda tā pastāvējusi gadu simtiem, ir aizgājusi, kristietība ir zaudējusi savu kādreizējo varu un ietekmi sabiedrības pašā centrā. Kādas sekas tam ir Eiropas kultūrā?

Halīks: Kristietība pagātnē ir pastāvējusi dažādās vēsturiskās un kultūras formās. Sākumā tā bija jūdaisma sekta. Vēlāk tā kļuva par reliģiju. Reliģijas jēdziens nāk no pagāniskās, romiešu kultūras. Ar vārdu religio apzīmēja varu, kas pauž valsts identitāti. Senajā Romā religio bija simbolu un rituālu kopums, kas apliecināja lojalitāti valstij, tāpēc tur kristieši un jūdaisti tika uzskatīti par ateistiem. Laikā starp Konstantīnu Lielo un Kārli Lielo kristietība pārtapa par religio un politisku varu. Tā kļuva arī par kultūras varu un mūsu civilizācijas kopējo valodu. Jaunāko laiku sākumā kristietība bija spiesta piekāpties dabaszinātņu priekšā, kas 19. gadsimtā kļuva par īsto Rietumu reliģiju. Mūsdienās dabaszinātnes, zinātne kopumā zaudē šo lomu, jo tā ir kļuvusi pārāk sarežģīta un nespēj piedāvāt vienu universālu ainu vai pasaules skatījumu.

RL: Vai tagad šo lomu ieņem ekonomika?

Halīks: Manuprāt, plašsaziņas līdzekļi ir mūsdienu pasaules reliģija.

RL: Tādā nozīmē kā simboliska struktūra, kas balsta valsti?

Halīks: Plašsaziņas līdzekļu reliģiskā loma, šķiet, ir pasaules interpretēšana jeb skaidrošana, tie uzstājas kā patiesības un svarīguma arbitri. Un tie ietekmē dzīves stilu un domāšanas veidu miljoniem cilvēku. Tie piedāvā dižus simbolus, dižus stāstus. Kādreiz to visu veica reliģija. Kristietība bija pasaules uzskats, bet mūsdienu sarežģītajā globālajā pasaulē šo pasaules uzskata veidotāja lomu pārņem plašsaziņas līdzekļi. Tāpēc domāju, ka mēs pašlaik atrodamies krustcelēs, un pastāv daudz iespēju. Daži mēģina izmantot kristietību kā politisku ideoloģiju; to dara gan kreisie Latīņamerikā, gan reliģiozie labējie ASV. Manuprāt, tā ir bīstama tendence. Es domāju, ka kristietība varētu dot savu ieguldījumu ētisku jautājumu risināšanā, teologi varētu piedalīties diskusijās par zinātnes ētiku, tirgus ētiku, mediju ētiku un tamlīdzīgi. Tāpat arī kristietība var piedāvāt vietu meditācijai, garīgai pieredzei tiem, kuri ir izslāpuši pēc garīguma. Katoļu baznīcā garīgums daudzus gadsimtus tika kopts tikai klosteru sienās.

RL: Martinam Heidegeram žurnālisti reiz jautāja, kāpēc viņš nav rakstījis par ētiku. Viņš atbildēja: “Es neiedrošinātos. Es nezinātu, kur sākt.” Uz kāda pamata kristieši varētu piedāvāt ētisku jautājumu risinājumus?

Halīks: Atbilde nav vienkārša, jo...

RL: Tā vairs nav “Nikomaha ētika”.

Halīks: Es tā nedomāju. Es domāju, ka pastāv atbildības ētika, un sava loma ir arī sirdsapziņai. Sirdsapziņa nav Dievs, bet tā var būt Dieva balss.

RL: Jūs tiešām domājat, ka sirdsapziņa var būt Dieva balss?

Halīks: Jā, es tā domāju.

RL: Bet sirdsapziņa taču var būt pakļauta tik daudzu kultūras faktoru ietekmei.

Halīks: Tas ir iemesls, kāpēc mums vajadzētu kopt savu sirdsapziņu, attīstīt sevī spēju sadzirdēt šo dziļo Dieva balsi mūsos un atšķirt to no tām balsīm, kuras ir kultūras un citu faktoru iespaidi. Tā arī ir mana atbilde uz jūsu jautājumu saistībā ar lūgšanu – lūgšana un meditācija ir viens no sirdsapziņas kopšanas veidiem.

RL: Tā kā mūsu saruna notiek Svēta Pestītāja baznīcā, vai jūs varētu man īsumā atklāt, no kā mūsu dvēseles būtu glābjamas?

Halīks: Es domāju, ka mūsu dvēseles būtu glābjamas no dzīves, kas līdzinās monologam. Ticība man nozīmē dzīvi kā dialogu, kurā ir svarīgi nonākt iekšēja klusuma stāvoklī, lai ieklausītos Dieva balsī. Kad mēs tiekamies ar cilvēkiem, lasām grāmatas, domājam savas domas, mūsu apziņā nonāk tik daudz dažādu impulsu. Manuprāt, ticībai un baznīcai, un tradīcijai, un misticismam, un askētismam jāmāca mūs iet dziļāk, kļūt klusākiem, meditēt, būt tādiem, kas spēj atšķirt šos impulsus. Mums tajos jāieklausās, un mums tiem jāatbild, lai dzīvotu atbildīgi. Man ticības dzīve nozīmē dzīvot dialogā, kas ir pretstatā dzīvei monologā, kad es dzirdu tikai pats sevi, kad esmu nejūtīgs pret citiem, kad esmu nedzirdīgs pret kritiku un tā tālāk. Atšķirībā no dzīves kā monologa dzīve kā dialogs nozīmē ieklausīšanos, meditāciju, domāšanu un pārdomāšanu. Starp citu, vārds religio, iespējams, ir cēlies no latīņu re-legere – lasīt vēlreiz, pārlasīt. Manuprāt, katram “jālasa” savs dzīves stāsts un sava dzīves pieredze atkal un atkal un jālasa dziļāk.

RL: Iztēlojieties, ka jums ir vienreizēja iespēja uzdot Dievam vienu jautājumu. Ko jūs jautātu?

Halīks: Kāpēc?

RL: Un kā jūs domājat, ko viņš atbildētu?

Halīks: (Smejas.) Domāju, ka pretī saņemtu lielu smaidu! Es grāmatās rakstu par klusējošo Dievu. Katra cilvēka dzīvē ir daudz brīžu, un tādi ir arī baznīcas vēsturē un pasaules vēsturē, kad mums nākas sastapties ar Dieva klusēšanu. Un Dieva klusēšanu var skaidrot dažādos veidos. Ateisti var teikt, ka Dieva nav vai Dievs ir miris. Un es šiem ateistiem saku, nevis ka viņi kļūdās, bet ka viņi ir nepacietīgi. Kad fundamentālisti atkārto savas frāzes, arī tā ir nepacietība. Un aizrautīgā “Alleluja! Alleluja!” skandēšana arī ir nepacietības izpausme. Manuprāt, daži jautājumi ir tik labi, ka tos nevajadzētu sabojāt ar atbildēm. (Smejas.) Dažkārt Dievs ir vairāk jautājums, nevis atbilde. Dievs jautā mums. Problēmas un ļaunums pasaulē man nav arguments ateismam. Ja pasaule būtu pilnīga, pati pasaule būtu Dievs. Ļaunais, pretrunas un problēmas pasaulē ir arguments un motivācija jautāt vēl un vēl. Tāpēc mums jābūt pacietīgiem, mums jāspēj palikt šo jautājumu atvērtībā. Es domāju, ka ticība, cerība un mīlestība ir trīs veidi, kā mums būt pacietīgiem ar Dievu.