Esmu radīta bezcerībai
Foto - Ansis Starks

Ar dziedātāju un mūziķi Baby Dee sarunājas Arnis Rītups

Esmu radīta bezcerībai

“Šajās klavierēs ir arfa, šajā zēnā ir meitene” ir refrēns dziesmai “The Dance of Dimini­shing Possibilities” (http://ej.uz/BabyDee_TheDance), kurā ierakstītas neparastās dziedātājas, arfistes, pianistes un akordeonistes, kas sauc sevi par Baby Dee (dz. 1953), divas pieredzes. Pirmkārt, viņa četru gadu vecumā pieredzēja to, kā divi viņas Klīvlendas piepilsētas kaimiņi Bobijs Slots un Fredijs Veiss savā pagalmā brutāli izdemolēja klavieres, nespēdami tikt galā ar arfai līdzīgo stīgu izkārtojumu tajās, un tas uz mazo puisēnu atstāja neizdzēšamu iespaidu; otrkārt, viņa, būdama zēns, jutās kā meitene, lai ko tas arī nozīmētu.

Pēc mūzikas studijām, kurās viņa īpaši pievērsās gregoriāņu un renesanses mūzikai, Baby Dee vairākus gadus strādāja kādā Dienvidbronksas katoļu baznīcā par ērģelnieku, piepelnījās kā ielu mākslinieks un zāģēja kokus un koku zarus kā “koku ķirurgs” līdz brīdim, kad viens no nozāģētajiem kokiem uzgāzās blakus esošai dzīvojamai mājai.

Pie patstāvīgas mūzikas un dziesmu sacerēšanas viņa ķērās 48 gadu vecumā, un šajā lietā viņai visvairāk palīdzēja starpdzimumu pasaulē pazīstamais mūziķis Entonijs (Antony Hegarty), ar kuru viņa sadarbojās vairākus gadus.

Līdz vispārējai transseksuālai operācijai Baby Dee nonāca jau pusmūžā, četrdesmit gadu vecumā, līdz tam savu divdabību apliecinot Konīailendas frīku šovā ar trīsriteni un arfu kā “divpusējs hermafrodīts” – no vienas puses vīrietis, no otras sieviete. Tas ir, tajos brīžos, kad viņa neuzstājās, ieģērbusies savā mīļajā lāča kostīmā. Kad mūsu ierakstītā saruna jau bija beigusies, viņa atzinās, ka no vīrieša kļuvusi par sievieti, bet īstenībā gribētu būt lācis. Es viņai ierosināju uzskatīt, ka dzimuma transformācijas jau ir pagātne, tagad būtu jāsāk domāt par iespējām mainīt sugu, kam Baby Dee ar sajūsmu piekrita. Tā mēs ieviesām vārdu transspeciesism, lai paplašinātu cilvēku iespējas kļūt par to, kas viņi grib būt.

2013. gada jūnijā Baby Dee otro reizi viesojās Latvijā ar trīs koncertiem – Rīgā, Cēsīs un Liepājā.

A. R.

Rīgas Laiks: Pirms šīs sarunas es centos izlasīt jūsu agrākās intervijas, cik nu bija iespējams tās atrast, klausījos jūsu dziesmas, un tad es sapratu, ka vajadzētu sākt ar kaut ko dīvainu.

Baby Dee: Kaut ko dīvainu?Labi. Vienmēr ir labi sākt ar kaut ko dīvainu.

RL: Par ko divi nepazīstami cilvēki varētu runāt?

Baby Dee: Par perversu seksu. (Smejas.)

RL: Perversu seksu? Tas būtu… Esmu dzirdējis, ka par seksu nevajag runāt, ar to vajag nodarboties. Kāda jēga runāt par seksu?

Baby Dee: Labi, tad par to nerunāsim.

RL: Mums būs jāizvēlas kaut kas cits… Pārsteidzošākais šķita tas, ka intervijās jūs minat tādu cilvēku vārdus, kurus neviens cits skatuves mākslinieks, cik nu man zināms, nekad nav pieminējis. Piemēram, svēto Maksimu Apliecinātāju.

Baby Dee: O, jā, Maksims! Vecīt, es mīlu Maksimu.

RL: Es rakstīju doktora disertāciju teoloģijā…

Baby Dee: Nopietni?

RL: Jā, bet es to nepabeidzu.

Baby Dee: Viņš ir pats labākais… Par kristietību viņš rakstīja labāk nekā jebkurš cits, labāk par Mateju, Marku, Lūku un Jāni. Viņš bija tīra manta.

RL: Taisnība. Un, kā jūs zināt, viņam nocirta labo roku.

Baby Dee: Jā, un izrāva mēli, lai viņš nevarētu runāt un rakstīt. Bet pirmais, ko viņš izdarīja, – viņš uzrakstīja garu atvainošanos par to, ko viņš grasās darīt. Viņš gribēja rakstīt kaut ko par kristietību, lai mācītu citus mūkus, un viņš tiem atvainojās par to, ka viņš tos mācīs ar vārdiem, nevis ar darbiem.

RL: Jā, apbrīnojami.

Baby Dee: Un pats skaistākais bija tas, ka, liegdami viņam iespēju rakstīt un runāt… Zināt, es īstenībā nemaz neesmu kristiete, bet viņš bija. Viņš tiešām bija sapratis, ka… Tas, kas manās acīs atšķir tos, kuri ir kristieši pa īstam, no tiem, kuri nav, ir jautājums par Jēzus cilvēcību. Pasaule ir pilna ar kretīniem, kuri saka, ka Jēzus bija Dievs.

RL: Ka Jēzus bija Dievs?

Baby Dee: Jā. Ka tur arī ir visa tā sāls – viņš ir Dievs, un viss. Viņi kaut kā pieklusina to, ka viņš bija cilvēciska būtne. Maksims to nedarīja.

RL: Viņam tas bija ļoti svarīgi.

Baby Dee: Viņam tas nozīmēja visu.

RL: Dīvainākais, ka 50 gadus pēc viņa nāves viņu atzina par vienīgo pareizi domājošo sava laika cilvēku. Bet kā jūs nonācāt pie Maksima Apliecinātāja?

Baby Dee: Es izlasīju grāmatu “Filokālija”.

RL: Patiešām?

Baby Dee: Jā, un viņa tekstu tur gandrīz ir visvairāk.

RL: Un kāpēc jūs ieinteresēja “Filokālija”?

Baby Dee: Mani interesēja tuksneša tēvi, agrīnie kristieši. Vienā savas dzīves posmā es izdomāju paskatīties, kas ar to kristietību īsti ir – vai tajā visā ir arī kaut kas īsts. Un tad es sāku lasīt. Un, jo vairāk es lasīju agrīnos kristiešus, jo vairāk man sāka šķist, ka viņi saprata kaut ko vairāk; ka tajā visā bija kaut kas īsts, kas vēlāk tika pazaudēts.

RL: Vai jūs kādreiz esat mēģinājusi iztēloties, kāda būtu Jēzus un Budas tikšanās? Tā būtu vienreizēja saruna – ja viņi vispār sarunātos.

Baby Dee: Nu, jā, viņiem noteikti ir daudz kā kopīga. Manuprāt, vienīgā atšķirība ir tāda, ka Budas mācība ir tikusi daudz mazāk pārprasta. Kristietībā ir daudz visādu dīvainību, visādu vājprātu.

RL: Nosauciet kādu piemēru – vienkārši, lai saprastu, ko jūs ar to domājat.

Baby Dee: Nu, kaut vai tā pati sevis šaustīšana…

RL: Un jūs esat sastapusi daudzus, kuri sevi šausta, – nu, izņemot sadomazohistus?

Baby Dee: Lieta tāda, ka… Daudziem cilvēkiem ir problēmas ar kristietību vienkārši tāpēc, ka tajā ir tik daudz visādu muļķību.

RL: Bet nosauciet kādu piemēru.

Baby Dee: Labi, jūs gribat piemēru muļķībai, nevajadzētu būt grūti...

RL: Nevajadzētu. Ja tajā ir daudz muļķību, kā jūs sakāt, tad atrast kādu piemēru vajadzētu būt vienkārši.

Baby Dee: Es domāju, ka bieži vien tas sākas ar kaut ko pavisam ne tik muļķīgu. Piemēram, cilvēkam ir miglaina sajūta, ka viņš dara kaut ko labu vai ka viņš kaut kādā veidā tiek iedvesmots. Un pēc tam viņš kļūst par tādu fanātisku Bībeles citētāju, kas visur saskata zīmes, vai dažās lietās kļūst ļoti dogmatisks, piemēram, desmit baušļu ziņā, un “es esmu labs, tu esi slikts” – visi tie murgi. Piemēram, amerikāņu fundamentālisti un tādā garā. Tas notiek visapkārt. Cilvēki nojūdzas. Viņi nelasa Maksimu vai kaut ko tādu, viņi lasa Jāņa Atklāsmes grāmatu un kļūst pavisam tērēti. Saprotat, ko es domāju? Viss tas pasaules gala gaidīšanas idiotisms... Ir daudz visādu vājprātu. Tāpat arī visi tie svētie ar savām ciešanām. Buda arī gāja tam cauri, kad viņš domāja… Kā sauc to, kad atsakās no visa pasaulīgā? Atsacīšanās! [Renunciation!] Budisti arī runā par atsacīšanos, bet viņiem tā vairāk ir atsacīšanās no saviem maldiem un ilūzijām, nevis“tu nedrīksti dzert gāzētu ūdeni” vai kaut kas tikpat stulbs. Vārdu sakot, es domāju, ka Jēzus tiešām tiek ļoti pārprasts.

RL: Vai tas nozīmē, ka jūs viņu saprotat?

Baby Dee: Nē, es neteiktu, ka saprotu, bet es domāju, ka Maksims saprata un “Filokālijas”džeki, tuksneša tēvi, viņi rakstīja par… Viņi sev jautāja: kāpēc es to daru? Viens no viņiem devās tuksnesī un būtībā katru dienu atkārtoja – sasodīts, ko es te daru? (Smejas.) Kāpēc esmu nācis uz šejieni? Un es domāju, ka tas, ko viņi meklēja, bija Dieva zināšana. Kas tas tāds ir? Apmēram tā. Es domāju, ka tā ir sapratne. Viņi meklēja sapratni.

RL: Meklēja sapratni?

Baby Dee: Jā, bet es arī domāju, ka sapratne ir kaut kas tāds, ko var iegūt tikai sev.

RL: Es nevaru iegūt tavu sapratni, man pašam ir jāsaprot. Pirmajā personā, vienskaitlī.

Baby Dee: Jā.

Foto - Ansis Starks
Foto - Ansis Starks

RL: Vienā no savām intervijām jūs sakāt, ka esat budists.

Baby Dee: Es esmu.

RL: Jūs esat? Ko tas jums nozīmē?

Baby Dee: Tas nozīmē to, ka…Teiksim, atšķirība starp budistu un nebudistu ir tāda… Es nezinu, vai mums par to visu ir jārunā? Man patīk budisms daudzu iemeslu dēļ.

RL: Pastāstiet. Vai arī tas ir noslēpums?

Baby Dee: Nu labi. Kas man tajā patīk? Es pievērsos budismam tādā veidā, ka es gribēju nopirkt paklāju.

RL: Paklāju? Nepāliešu, tibetiešu?

Baby Dee: Jā, izrādījās, ka tas bija tieši tas, ko es nopirku. Man bija nauda, es tikko biju atgriezusies no koncerttūres un gribēju tērēt naudu, un man mājā nekad nebija bijis pieklājīgs paklājs, un es sev saku: “Es gribu nopirkt paklāju.” Nu, es eju uz vietu, kur pārdod tūkstošiem skaistu paklāju ar visādiem sarežģītiem rakstiem. Es sāku tos pētīt, un viss beidzās ar to, ka es nopirku paklāju, apmēram tik lielu kā puse no šī galda virsmas. Tas izskatījās pēc kājslauķa. Tas bija vienkārši brūns, ar šauru joslu visapkārt, mazliet citādā krāsā. Tas bija roku darbs, lieliski darināts, bet tas bija pavisam vienkāršs! Lielākā daļa cilvēku nodomātu, ka tas ir kājslauķis. Bet tas nebija kājslauķis, tas bija paklājs, ko darinājuši tibetiešu bēgļi. Un tad es sāku domāt, kurš to darinājis un kādēļ, un es iegūglēju vārdu “Tibeta”. (Smejas.)

RL: Tas gan bija gudri darīts! (Smejas.)

Baby Dee: Bet iegūglēt “Tibeta” ir apmēram tas pats, kas iegūglēt “Vatikāns”. Tibetiešiem budisms ir saistīts ar visu, gadsimtu gaitā tas ir savijies ar viņu kultūru un sadzīvi. Pēc tam es uzzināju, ka Klīvlendā, kur es dzīvoju, ir Tibetas budistu centrs, jo viens no tibetiešu lamām bija, kā viņus tur sauc... klostera priekšnieks vienā no klosteriem pirms ķīniešu ienākšanas. Tajā laikā viņš vēl bija pusaudzis – ziniet, viens no tiem reinkarnētajiem lamām, kurus viņi atrod, kad tie ir gadus divus veci. Un laikam jau viņi tur klosterī mācās no galvas budistu svētos rakstus. Un viņam tas ļoti labi padevās, viņš bija iemācījies no galvas grāmatu grāmatas ar budistu rakstiem, kuras vēlāk ķīniešu dēļ gāja zudībā. Un izrādās, ka vienā no Klīvlendas universitātēm ir akadēmiskā bibliotēka, kur glabājas šādi raksti. Un šis lama regulāri brauca uz Klīvlendu, lai tos tulkotu un aizpildītu tukšumus tajās grāmatās, kas bija iznīcinātas.

RL: Oriģinālos?

Baby Dee: Jā, jo viņiem tur bija kaut kādi fragmenti, bet viņi nevarēja to visu salikt kopā. Un viņam jau no bērnības tas viss bija atmiņā. Tātad viņš daudz laika pavadīja Klīvlendā un beigās arī sāka tur kaut ko pasniegt. Tur ir neliela skola. Es aizbraucu uz turieni un sāku ar cilvēkiem runāt par Tibetas budismu. Un pirmais, ko es tur uzzināju – un tā man šķiet visskaistākā lieta pasaulē –, bija tibetiešu doma par to, ka ne vien cilvēki, bet ikviena dzīva būtne kaut kādā laikā, kādā no iepriekšējām dzīvēm, ir bijusi tava māte. Tā bija galvenā lieta, ko tibetiešiem mācījis cilvēks, kas pirmais aiznesa budismu uz Tibetu; un tas bija pats skaistākais, ko es jebkad biju dzirdējis. Bet Amerikā viņi par to daudz nerunā, jo vairums amerikāņu, kad tu viņiem to pasaki, domā, ka…

RL: Ka gliemis ir tava māte un gliemezis – tēvs.

Baby Dee: Tieši tā. Un lielākajai daļai cilvēku, kurus es pazīstu, doma par to, ka jādzīvo pasaulē, kur katra dzīva būtne ir tava māte, šķiet kaut kas briesmīgs. (Smejas.) Bet es mīlu savu mammu, un man šī doma patika. Ar to budisms mani paņēma.

RL: Un vienas domas bija diezgan, lai jūs pievērstos budismam?

Baby Dee: Jā, viena laba doma.

RL: Tas ir savādi. Jūs neatradāt nevienu labu domu kristietībā pat pēc visa tā, ko bijāt izlasījusi? Nevienas labas domas, bet tad pēkšņi šī – ka gliemis ir tava māte?

Baby Dee: Ha, ha! Jā!

RL: Un tas ņem un nostrādā?

Baby Dee: Jā, nostrādā. Es domāju, ka tā ir skaista doma un tā darbojas. Tā ir doma, kas varētu pārvērst pilnīgu kretīnu par absolūti apbrīnojamu būtni.

RL: Vai jums šķiet, ka šī doma ir patiesa?

Baby Dee: Nu, par to varētu strīdēties. Man galvenais ir, lai šī doma būtu derīga. Tas man ir svarīgāk par to, vai tā ir patiesa.

RL: Doma, kurai piemīt pārveidojoša funkcija?

Baby Dee: Jā. Ja tā ir derīga, tad lai tā ir arī patiesa. Es tā to uztveru. Jūs saprotat, ko es domāju?

RL: Jūs tātad piederat pie tradicionālajiem amerikāņu pragmatiķiem.

Baby Dee: Varbūt. Man liekas, ka esmu mazliet pragmatiķe.

RL: Viss, kas darbojas, ir patiess.

Baby Dee: Viss, kas darbojas, ja tas darbojas labi, ja tas nevienam nenodara neko ļaunu – tā ir pati nekaitīgākā doma, ko es jebkad esmu dzirdējusi –, tad ar to viss ir kārtībā. Tā nav kaut kāda murgaina ideja, kas attaisno kaut ko stulbu, tā ir absolūti nekaitīga. Nekaitīgs nemaz nav vienkārši. Pilnīgi nevainīga, brīnišķīga ideja. Tā ir doma, kas spētu pārveidot pilnīgi visu, ja vien cilvēks tik tiešām to pieņemtu.

RL: Vai jūs esat redzējusi Vernera Hercoga “Grizli cilvēku”?Dokumentālo filmu par vīru, kas devās dzīvot pie grizli lāčiem?

Baby Dee: Ha, ha, jā! Es redzēju fragmentus. Un lācis viņu apēda. Tas man patika.

RL: Jā, viņu un viņa meiteni. Bet Verners Hercogs intervēja viņa draugus, radus un kaimiņus, un viņš jautāja vienam kaimiņam: “Ko jūs domājat par to, ka cilvēks dodas dzīvot pie grizli lāčiem?” Un kaimiņš atbild: “Jā, viss, kas nesabiedē govis, ir pieņemams.”

Baby Dee:(Smejas.) Labi teikts.

RL: Es ik pa reizei atsaukšos uz kādu no jūsu agrākajām intervijām un dziesmu vārdiem, ko esmu lasījis vai dzirdējis. Man nav nekā cita, uz kā būvēt mūsu sarunu. Un vienā intervijā jūs sakāt, ka domājat ļoti reti.

Baby Dee: Jā, es saprotu, ko jūs sakāt. Man ļoti reti ienāk prātā… jā, doma, kurai ir kāda nozīme. Tā ir taisnība.

RL: Un kas notiek starp šīm…

Baby Dee:Ļoti maz kas. (Smejas.)

RL:Ļoti maz kas notiek?

Baby Dee: Es ēdu, dzeru, guļu, ceļoju, uzstājos, pelnu naudu... Bet ik pa kādiem piecpadsmit gadiem es par kaut ko padomāju.

RL: Bet tas nemaz nav slikti. Tas nozīmē, ka trīs vai četras reizes mūžā jums ir bijusi kāda doma.

Baby Dee: Nu, tas varētu būt pārspīlēts. Drīzāk gan vienu vai divas. (Smejas.)

RL: Nē, bet arī tas ir labi. Daudzi, kā jūs zināt, nav padomājuši pat vienreiz.

Baby Dee: Jā, tam es varētu piekrist.

RL: Tā kā es uzskatu, ka domāšana ir diezgan rets un svarīgs notikums, vai jūs varētu atcerēties kādu no savām domām? Viena mums jau ir, bet tā nebija jūsējā, jūs to atradāt – nekaitīgu domu, kurai piemīt pārveidojoša vērtība.

Baby Dee: Skaidrs, ka “visi ir tava māte”bija doma, ko es atradu. Bet dažreiz arī pašai gadās kāda doma.

RL: Tieši tas arī mani interesē.

Baby Dee: Tavas paša domas ir… Kurš gan var pateikt, ka tām nav nekāda sakara ar kādu, ko tu varbūt pirms daudziem gadiem esi saticis? Kurš zina, no kurienes nāk domas?

RL: Neviens nezina.

Baby Dee: Bet viss no kaut kurienes nāk – no dzīves un cilvēkiem, kurus esi pazinis.

RL: Vai jūs atceraties Šantidevu? Pirmajā teikumā viņš saka: “Nav nekā jauna tajā, ko es rakstu.”

Baby Dee: Taisnība, tieši tā tas arī ir. Es mīlu Šantidevu. Es mīlu Šantidevu! Viņš ir viens no maniem vismīļākajiem autoriem.

RL: Bet atgriezīsimies pie tās vienas vai dažām jūsu pašas domām.

Baby Dee: Manas domas. Nu, labi. Mēs droši vien runājam par pārveidojošām domām, kas maina rīcību, vai ne?

RL: Un veidu, kā skatīties uz pasauli.

Baby Dee: Labi, te būs viena doma, kas man reiz ienāca prātā. Es gribēju mainīties. Es mēdzu uzstāties Ņujorkas ielās, braukāju apkārt ar lielu trīsriteni, un man rokās bija arfa, ko nopirku Amsterdamā. Būtībā tas bija trijkājis uz riteņiem, un to varēja vadīt kā vienriteni, es varēju vienlaikus braukāt un spēlēt arfu. Ja mēs sēdētu šeit un šī būtu iela, es varētu ar savu trīsriteni piebraukt klāt tā, lai cilvēki otrā galda pusē varētu redzēt mani piebraucam, bet jūs nevarētu. Un es varēju pietuvoties cilvēkam no muguras, un viņš pat nezinātu, ka es tur esmu, kamēr nebūtu pagriezies un paskatījies atpakaļ. Bet tur es pusmetra attālumā pēkšņi sāku spēlēt arfu. Tas bija lielisks numurs. Tātad man bija šis priekšnesums, un būtībā es braukāju apkārt un pelnīju naudu. Tas bija jautri, bet faktiski mani interesēja tikai dabūt no cilvēkiem naudu – no katra pa dolāram. Tas bija tāds kā goda jautājums. Mana māksla gandrīz bija pārvērtusies par ubagošanu. Tajā bija kaut kas netīrs, tikai viena doma: dabūt naudu!Tas ir raksturīgi Ņujorkai. Ņujorkā par naudu var jokot, Eiropā to nevar. Eiropā tas tevi padara par “stulbo amerikāni”. (Smejas.) Bet Ņujorkā tādā veidā gūst panākumus. (Smejas.) Tad es nolēmu, ka man ir jāmaina stils. Es nedrīkstēju uzstājoties domāt tikai par naudu, priekšnesumam bija jābūt mērķētam uz kaut ko citu. Es gribēju spēlēt teātri, bet nekad to nebiju darījusi, es nezināju, kā to dara. Un tad man radās doma. Bet doma bija tāda – tā kā es nepratu darīt to, ko gribēju darīt, tā kā es nekad nebiju darījusi to, ko tagad vēlējos darīt, labākais veids, kā sākt, būtu darīt kaut ko tādu, ko es nekad neesmu darījusi. (Smejas.) Tad es sāku domāt: bet ko es nekad neesmu darījusi? Padomāju un sapratu, ka es daudz ceļoju, bet nekad neesmu bijusi tūrists, es nekad neesmu bijusi vietās, kurp dodas tūristi. Tad es nopirku tūristu ceļvedi, atvēru to, uz labu laimi iebakstīju kartē, un tas mani aizveda uz Annas Frankas muzeju.

RL: Kur, Amsterdamā?

Baby Dee: Amsterdamā, jā. Nu, zināt – kur viņa slēpās aiz tā grāmatu skapja. Bet es to nezināju. Es vispār nezināju, kas bija Anna Franka. Amerikāņi nezina… Proti, jūs šeit… Es pat negribu zināt, kas te notika Otrā pasaules kara laikā. (Smejas.)

RL: Es saprotu.

Baby Dee: Amerikāņi ne sūda par to nezina. Kaut kad skolā mums laikam par to bija jālasa, bet es nekad nelasīju, neviens nelasīja. Lai nu kā, es devos uz turieni…

RL: Jūs devāties uz Amsterdamu?

Baby Dee: Es jau tur biju, tā doma man radās Amsterdamā.

RL: Un cik sen tas bija?

Baby Dee: Tas bija 1999. gada rudenī. Vārdu sakot, es devos uz Annas Frankas māju, visu apskatīju, tā bija ļoti spocīga vieta, un mani tas ieinteresēja. Es nopirku viņas dienasgrāmatu un sāku to lasīt – un tas bija kā pasaules gals. Šī grāmata tiešām var atvērt acis visiem, kam par to nav bijis ne jausmas. Man nebija ne mazākās sajēgas par to, kas te notika Otrā pasaules kara laikā.

RL: Bet es nesapratu par to pasaules galu. Kāpēc pasaules gals?

Baby Dee: Nu, miljoniem cilvēku gājuši bojā. To vispār nav iespējams apjēgt… Tāpēc, jā, man tas šķita kā tās pasaules gals, ko es pazinu. Tas mainīja visu, jo es nekam tādam nebiju gatava. Un tas viss sākās ar to dumjo domu, ka vajadzētu darīt ko tādu, ko es nekad agrāk nebiju darījusi.

RL: Kad jūs sakāt, ka tas izmainīja visu, vai jūs domājat savu attieksmi?

Baby Dee: Jā, tās pārmaiņas notika tikai manī. Neko citu tas, protams, neizmainīja.

RL: Jūs kļuvāt līdzcietīgāka?

Baby Dee: Nē, es kļuvu par mazāku kretīnu – tas būtu pareizāk. Varbūt. Uz kādu brīdi. (Smejas.) Jo nekad neko nevar zināt. Var gadīties, ka nākamajā dzīvē tavās rokās nonāk “Mein Kampf”. (Smejas.)

RL: Un pēc “Mein Kampf” izlasīšanas tu kļūsti mazliet lielāks kretīns.

Baby Dee: Jā, droši vien.

RL: Uz kādu brīdi. Bet šis bija labs stāsts par vienu domu. Vai jums dzīvē ir bijusi vēl kāda cita doma?

Baby Dee: Jā, bet grūti atcerēties.

RL: To ir bijis tik maz? (Smejas.)

Baby Dee: Jā, to ir bijis maz, un es kļūstu veca, sāku aizmirst. Bet to vienu es atceros. Bija arī citas, bet tā uz sitienu nevaru atcerēties.

RL: Pamēģiniet.

Baby Dee:(Domā.) Nu, mana pēdējā epifānija bija diezgan drūma. Pēc tā gadījuma man pēkšņi sāka nākt mūzika. Es visu mūžu biju gribējusi rakstīt mūziku, bet tas nenotika līdz brīdim, kad es saskāros ar Annas Frankas stāstu.

RL: Tiešām?

Baby Dee: Vienā brīdī es pēkšņi sāku rakstīt mūziku. Es biju rakstījusi dziesmas arī pirms tam, bet tās bija tādas stulbas “dabūt no tevis dolāru uz ielas” dziesmas. Tādus gabalus es rakstīju, bet tas periods kaut kā beidzās. Es turpināju rakstīt, bet dziesmas kļuva daudz drūmākas. Dziesmu vārdi bija ļoti “melni”.

RL: Melnāk par “Dievs ir sajucis prātā” vai “Jēzus sita manu māti” jau nu vairs nevar...

Baby Dee:Īstenībā var gan, var daudz melnāk. Tās dziesmas vēl nenāca no tumsas.

RL: Tās nāca no jautrības?

Baby Dee: Nē, arī ne no jautrības. Tās nāca no lielām bēdām, bet ne no kaut kāda pilnīga nihilisma. Bet tad es nonācu vietā, kur… Ziniet, ir viena sajūta, kas visiem patīk. Piemēram, kad tu klausies Mocartu, kaut ko tādu, un tu nezini – smieties vai raudāt. Un tas vienmēr ir skaisti, vai ne? Bet šai sajūtai ir arī sava melnā variācija, kas nemaz nav skaista. Tas ir tad, kad tu nezini – smieties vai raudāt, bet smiekli ir ļauni un asaras rūgtas. Es rakstīju dziesmu, kas būtībā bija tāda. Un tā bija… O, tā bija pa īstam melna.

RL: Un kura dziesma tā ir?

Baby Dee:“Sveces tikko beigušās”.

RL: Tā jau es domāju.

Baby Dee: Tā ir ļoti melna dziesma. Jo tā ir par svēto Blasiju. Svētais Blasijs bija... Kad es biju bērns, un tas nemaz nebija tik sen, baznīcā bija tāds kakla svētīšanas rituāls. Priesteri ar svecēm svētīja bērniem kaklus.

RL: Katoļu baznīcās ir tāds rituāls?

Baby Dee: Kādreiz bija. Iespējams, ka dažās vēl tagad to dara. Šim rituālam vajadzēja pasargāt bērnus no aizrīšanās. Tas bija viens no svētā Blasija brīnumiem: kādam bērnam kaklā bija iesprūdis kauls vai kaut kas tāds, svētais Blasijs svētīja viņa kaklu, un bērnam uzreiz viss bija kārtībā. Manā bērnībā svētie vēl bija lielā cieņā. Mums lika nostāties rindā, un tad priesteri ar svecēm svētīja mūsu kaklus, un tam vajadzēja mūs pasargāt no aizrīšanās un nosmakšanas.

RL: Uz kādu brīdi.

Baby Dee:(Smejas.) Līdz nākamajam gadam, vai ne? To vajadzēja darīt katru gadu.

RL: Bet, atgriežoties pie jūsu tumšās epifānijas – vai tā bija šīs dziesmas avots?

Baby Dee: Jā, dziesma nāca no tās tumsas. Redziet, manā tēvā bija daudz tumsas. Viņš nesen bija miris, un es jutos tā, it kā būtu apsēsta vai it kā caur mani runātu mans tēvs.

RL: Viņa dusmas?

Baby Dee: Viņš pats, viņa stāsts. Viņam piemita tāds ļoti skarbs skats uz dzīvi. Mana vecmāmiņa bija ļoti reliģioza dāma, katru dienu gāja uz baznīcu. Mans tēvs vienmēr izsmēja
viņas dievbijību. Un, kad viņš kādam bija izdarījis ko nekrietnu, viņš mēdza teikt: “Noziedo to nabaga dvēselēm šķīstītavā!” (Smejas.) Viņš teica tos pašus vārdus, ko mēdza teikt vecmāmiņa, bet ar ļoti negatīvu melnā humora pieskaņu. Un tā dziesma nāca no turienes. No tā, ka cilvēki nonāk tajās vietās.

RL: Proti, tajās tumšajās vietās?

Baby Dee: Tumšajās vietās, jā. Ir cilvēki, kas tur dzīvo, cilvēki, kas visu mūžu nodzīvo tajās tumšajās vietās, un mans tēvs bija viens no viņiem. Un tas par tām svecēm – nu, tas bija pilnīgi viņa stilā. Un tad es piedzīvoju to epifāniju. Un šī epifānija bija tāda: tu gribi, lai tev beidzas sveces? Tad arī beigsies. Un citas epifānijas vairs nebūs. Viss. Cauri. Ceļš ir galā. (Smejas.) Tas bija tā, it kā es būtu dzirdējis Dieva balsi: nekā vairs nebūs. (Smejas.) No tā arī radās šī dziesma. Un tāpat arī no tā, kas man bija palicis atmiņā par manu tēvu un viņa dzīvi. Bet tur ir arī tādas frāzes kā “svētie kļuvuši nederīgi”, tas nāca no manām bērnības atmiņām par Supermenu – nu, to aktieri, kurš televīzijā spēlēja Supermenu. Viņš izdarīja pašnāvību.

RL: Tiešām?

Baby Dee: Jā, viņš nošāvās. Un, kad tev ir pieci gadi un tu uzzini, ka tavs Supermens ir nošāvies… (Smejas.) Saprotat? Un tajā laikā notika arī Vatikāna Otrais koncils, kad viņi izdomāja aizvākt visus svētos. Visi svētie tikai aizstiepti uz baznīcu pagrabiem un atstāti tur uz nākamajiem simt gadiem krāt putekļus. (Smejas.) Tāda bija mana pasaule, tādu es to bērnībā redzēju.

RL: Supermens nošāvies, un svētie sabāzti pagrabos.

Baby Dee: Jā, tā tas bija. “Svētie kļuvuši nederīgi”, par to arī ir dziesma. Tāda, lūk, epifānija. Mana iekšējā apjausma, ka sveces man tikko beigušās.

RL: Bet tā acīmredzot nebija jūsu pēdējā epifānija, jo šķiet, ka jums tomēr ir palikusi cerība.

Baby Dee: Jā.

RL: Uz ko šī cerība balstās?

Baby Dee: O, šis ir grūts jautājums, jo…

RL: Vai jūs atceraties, kas rakstīts uz Dantes elles vārtiem? Atstājiet visas cerības

Baby Dee: Jā, “tu, kas šeit ienāc, atstāj cerību ārā”. Bet es domāju, ka problēma ir tāda, ka man ir tieksme atmest visas cerības. Tā man tāda dabiska nosliece. Neatmest cerības būtu nedabiski.

RL: Nedabiski jums?

Baby Dee: Jā, tā es domāju. Man tas būtu nedabiski… Es nezinu, no kurienes tieši nāk cerība. Man šķiet, ka dažreiz tā atnāk vārdos.

RL: Vārdos?

Baby Dee: Jā, vārdos. Tas ir tāpat kā ar dziesmām. Gliemji, vai ne? Gliemis, kas ir tava mamma. Es sliecos rakstīt no kaut kāda noteikta skatpunkta…. Es nerakstu par lietām, es rakstu it kā no lietām. Es ļauju runāt tam, par ko tajā dziesmā ir stāstīts. Saprotat, ko es domāju?

RL: Izklausās loģiski.

Baby Dee: Un, kad es rakstu par gliemi, es esmu gliemis. Ja es rakstu par nūju, es esmu nūja. Kad tu izmanto šādu piegājienu, lai izdarītu to labi, tev tiešām arī jābūt gliemim vai nūjai. Un, lai to izdarītu, tev kaut kādā nozīmē ir vienkārši jāatmet visas cerības un jāļauj sev iet uz kādu tumšu vietu. Un, ja tu iedomājies gaismu tuneļa galā vai kaut kādu happy end, tad tu ne uz kādu tumšo vietu neaiziesi. Laimīgās beigas ir jāizņem laukā no šī vienādojuma un vienkārši jādodas uz priekšu tumsā. Saprotat? Piemēram, ņemsim konkrēti to dziesmu par gliemi. Tur bija tādi vārdi: “Es skaitu laikmetus pēc naktīm un nevis pēc dienām, jo nevaru ieraudzīt gaismu.” Tāds, lūk, puspantiņš. Tik tālu es tiku, un ar to tā dziesma man arī beidzās. Tālāk es netiku, vārdi nenāca un nenāca. Un tad pēc kāda gada atnāca otrā puse tam pantiņam: “Jo es nevaru ieraudzīt gaismu, tā ir vienīgi vāja mirga.” Un šis noslēgums bija kaut kas jauks. Bet tas nebija kaut kā muļķīgi jauks, jo es biju iegājusi tajā tumšajā vietā un tur sabijusi veselu gadu. Tā ka es biju pelnījusi to vājo mirgu – saprotat, ko es domāju? Un tas man nozīmē kaut kādu reālu cerību. Cerībai, lai tai būtu kaut kāda jēga, ir jābūt reālai. Bet tā pēc savas dabas ir nereāla.

RL: Izklausās, ka jums ir iedzimta, dabiska tieksme uz bezcerību...

Baby Dee: Jā! (Smejas.)

RL: Bet tad acīmredzot ir jāpieliek mākslīga piepūle, lai izkļūtu laukā no šī dabiskā bezcerības stāvokļa.

Baby Dee: Tas ir jocīgi, bet te nebija nekā mākslīga. Viss bija ļoti reāli.

RL: Tā “vājā mirga” atnāca dabiski?

Baby Dee: Tā atnāca dabiski. Pats grūtākais man bija kļūt par to gliemi. Lūk, tas gan notika mākslīgi. Jo es neesmu gliemis – es esmu cilvēks. Bet to var panākt – ar mākslīgu piepūli, piespiežot sevi iejusties tēlā. Un tad es nonācu pavisam reālā vietā sevī pašā, kur tiešām nebija nekā cita, izņemot bezcerību. Saprotat, ko es domāju? Ko tas man nozīmē – teikt, ka es nevaru ieraudzīt gaismu? Es neesmu tam radīta. Es neesmu radīta nekam citam, tikai bezcerībai. Tas nav nekas tāds, ar ko būtu jālielās, bet to arī nedrīkst ignorēt, jo tas tā vienkārši ir. Proti, gliemji vienkārši tādi ir, viņi nav radīti, lai gulētu saulē. Bet tur ir tā vārgā gaismiņa... Tā ir tā īstā epifānija. Tas ir skaisti.

RL: Cik es saprotu, jūs šad tad savā dzīvē esat konsultējusies ar psihiatru.

Baby Dee: Vienīgais periods manā dzīvē, kad es konsultējos ar psihiatru, bija tie trīs četri gadi, kuros es pārtapu no vīrieša par sievieti. Tagad es juridiski esmu sieviete.

RL: Juridiski? Ko tas nozīmē?

Baby Dee: Tas nozīmē, ka pasē man rakstīts, ka esmu meitene. Tas nozīmē, ka jums pret mani ir jāizturas mīļi. (Smejas.)

RL: Es cenšos!

Baby Dee: Lūk, tajā laikā es tiešām konsultējos ar psihiatru. Tas bija diezgan labs psihiatrs. Labs cilvēks. Esmu redzējis vienu labu psihiatru un daudzus sliktus.

RL: Labs psihiatrs? Man likās, ka psihiatri ir domāti tikai stulbiem amerikāņiem, bet varbūt es kļūdos.

Baby Dee: Ha, ha, ha! Nē, ir arī labi psihiatri. Bet jums taisnība, ir daudz psihiatru, kuri tiešām der tikai stulbiem amerikāņiem.

RL: Un ko labu jums deva šīs sarunas ar psihiatru? Kādas jaunas idejas?

Baby Dee: Nē, idejas ne. Man liekas, ka es ieguvu acīmredzamas zināšanas par sevi, par to, kas es esmu.

RL: Acīmredzamas zināšanas par sevi? Zināšanas, kas jums ir acīmredzamas?

Baby Dee: Jā, jo es esmu transpersona, vai ne?

RL: Es nezinu, ko tas nozīmē.

Baby Dee: Tas nozīmē, ka es neesmu tāda kā citi čaļi. Tas nozīmē, ka galvā es esmu meitene. Kad es vēl biju mazs puika, es jau sajutu sevi kā meiteni, un tā tas turpinājās visu laiku. Vienīgi tajā laikā tas manā kultūrā nebija atļauts. Līdz ar to es nevarēju būt tas, kas es esmu.

RL: Es nespēju iedomāties, ko tas nozīmē – justies kā sievietei, teiksim, deviņu gadu vecumā. Ko tas nozīmē?

Baby Dee:Īstenībā tu to sajūti vēl agrāk. Tu vienkārši nejūties labi savā ķermenī. Tu jūties tā, it kā tas nemaz nav tavs ķermenis. Un tu sāc saprast, ka citi savā ķermenī jūtas labi.

RL: Jūs skatāties uz savu ķermeni, un tas jums liekas svešs?

Baby Dee: Jā, tā ir viena no lietām, kas ir kopīga visām transpersonām.

RL: Man ir zināmi stāsti par cilvēkiem, kuri nejūtas labi savā ķermenī vispār, bet tam nav nekāda sakara ar dzimumu. Piemēram, Plotīns, 3. gadsimts. Ķermenis kā tāds ir kaut kas apgrūtinošs. Kāpēc jūs šo diskomforta – es teiktu, garīgā diskomforta – sajūtu saistāt ar dzimuma kategoriju?

Baby Dee: Nu, tā es vienkārši jūtos. Kad tu esi mazs puika, tu skaties uz meitenēm un domā: “Man vajadzētu būt tādam kā viņas,” tu jūti, ka kaut kas ir nepareizi. Vairums cilvēku savu ķermeni pieņem kā kaut ko pašsaprotamu, viņiem vienkārši nepielec, kā ķermenis var likties kaut kas pilnīgi svešs.

RL: Tātad problēma ir nevis tā, ka jums ir ķermenis, bet tā, ka jums ir tieši šis konkrētais ķermenis?

Baby Dee: Jā, tā ir.

RL: Bet vai jums ir kādreiz bijusi sajūta, ka ķermenis vispār, jebkāds ķermenis, ir apgrūtinošs?

Baby Dee: Un kā vēl – protams, ka ir. To dzimuma lietu vispār ir grūti izskaidrot, un labi, ka jūs uz to raugāties no šāda leņķa. Bet laimīgākais brīdis manā dzīvē bija pēc operācijas. Viņi tevi, tavu ķermeni apstrādā ne pa jokam, viņi tev dara to, kas 99,9% vīriešu liktu vienkārši kaukt. (Smejas.)

RL: Un tas ilgst vairākus mēnešus, vai ne?

Baby Dee: Tas iet ilgi, jā. Bet vienalga tas bija laimīgākais brīdis manā mūžā. Es biju absolūti, neprātīgi laimīga, es beidzot jutos savā ķermenī kā mājās, un tā sajūta mani nav pametusi joprojām.

RL: Tas ir interesanti. Manā skatījumā šī metafora par “nejušanos kā mājās” savā ķermenī, protams, izmanto vecās duālistiskās kategorijas. Ir kaut kas tāds, ko sauc “es”, un ir ķermenis. Senajās tradīcijās visur var sastapt priekšstatu par to, ka dvēselei nav dzimuma. Dvēsele nav ne vīrietis, ne sieviete.

Baby Dee: Nu, es nezinu, vai tā ir.

RL: Vismaz tekstos tā teikts.

Baby Dee: Droši vien. Bet vēl viena lieta, kas man budismā patīk, ir tas, ka viņi saka: nekas nav reāls. Taču cilvēku ciešanas viņiem ir reālas. Līdz ar to nevar staigāt apkārt un stāstīt, ka nekas nav reāls, ja kāds cieš. Viņu ciešanas ir reālas, jo tās ir reālas viņiem.

RL: Nevar iet un stāstīt: tā ir tikai ilūzija, ka “sūdi notiek”.

Baby Dee: Katrā ziņā to nevar teikt cilvēkam, kuram tie sūdi notiek. (Smejas.)

RL: Es nesen runāju ar vienu zinātnes vēstures profesoru no Stenfordas, un viņš teica, ka viena laba Amerikas iezīme ir tā, ka tā ar savu piemēru ir parādījusi – laimei varbūt nevajag neko vairāk par naudu. Bet sliktā iezīme ir tā, ka Amerikai trūkst eksistenciālās cilvēka drāmas izjūtas.

Baby Dee: Kā mums trūkst?

RL: Eksistenciālās cilvēka drāmas.

Baby Dee: Eksistenciālā cilvēka drāma man ir par sarežģītu.

RL: Jā, man arī tas ir par sarežģītu.

Baby Dee: Es lāgā nezinu, kas tas ir. Varbūt tas ir tāpēc, ka esmu amerikāniete. (Smejas.)

RL: Jūs esat nejūtīgs pret tādām lietām. (Smejas.)

Baby Dee: Varētu gadīties, ka cilvēki man visapkārt ir pārņemti ar kādu eksistenciālu drāmu, bet es to pat nepamanītu, man viss liktos pilnīgi normāli. Tāpēc, ka esmu amerikāniete. (Smejas.) Bet par to, ka nauda atrisina visas problēmas... Tas tomēr īsti nedarbojas. Protams, ir forši, ka ir nauda, bet tā noteikti neatvieglo dzīvi. Tie, kuriem ir nauda, ir tieši tikpat sačakarēti kā tie, kuriem naudas nav.

RL: Cilvēki ir vienkārši sačakarēti neatkarīgi no viņu finansiālā stāvokļa?

Baby Dee: Tā varētu teikt, jā.

RL: Un kas sačakarē cilvēkus?

Baby Dee: Viņu rīcība. Tas ir budisma uzskats, un es tam piekrītu.

RL: Tas nozīmē, ka faktiski mēs paši sevi sačakarējam. Neviens cits, tikai mēs paši.

Baby Dee: Tas ir tāds diezgan ekstrēms uzskats. Nu, savā ziņā es tam piekrītu, taču es nestaigāju apkārt, stāstot cilvēkiem: pie visām jūsu problēmām jūs paši esat vainīgi. Sev gan es to saku.

RL: Jūs to darāt sava veida pašterapijas nolūkos?

Baby Dee: Jā. To ir derīgi piemērot sev, bet piemērot to citiem ir ļoti nederīgi. Ļoti nederīgi, ļoti nelabi – stāstīt cilvēkiem, ka viņi paši pie visa ir vainīgi, jo ir savārījuši visādus sūdus iepriekšējā dzīvē. Un tāpēc šajā dzīvē viņiem tas ir jāizstrebj.

RL: Kāpēc sūdi notiek?

Baby Dee: Budistu uzskats ir tāds, ka sūdi nenotiek. “Sūdi notiek” savā ziņā ir tāds bezcerīgs teiciens. Tas neatstāj telpu iespējai, ka tu pats kaut ko vari darīt. Ja sūdi notiek, tad tu vienkārši esi pakļauts apstākļu varai. Bet, ja es uz to skatos tā, ka, ja sūdi notiek, tad vainīga ir manis pašas rīcība vai nu tagad, vai agrāk, šajā dzīvē vai iepriekšējā, tad tas nozīmē, ka manis pašas spēkos ir kaut ko mainīt. Es neko daudz nevaru darīt ar to, ka sūdi notiek, – teiksim, es saslimstu ar vēzi vai kaut kas tāds –, bet manā varā ir noteikt, kā es ar to tieku galā. Ja es to daru slikti, tad sekas būs vēl sliktākas, bet, ja es to daru ar cieņu un cenšos nebūt kretīns, tad arī sekas būs labas. Tas ir tāpat kā ar Maksimu – kad viņam nocirta roku un izrāva mēli, vai tur vienkārši sūdi notika?

RL:Šaubos, vai tajā brīdī viņam bija prātā tāda doma – ak, sūdi notiek! (Smejas.) Iedomājieties, svētais Maksims...

Baby Dee: To viņam varētu teikt draugi. (Kaut ko murmina pie sevis.) Kas ir? Sūdi notiek, Maksim! (Smejas.)

RL: Vai jums pietrūkst koku?

Baby Dee: Jā, dažreiz. Es tieši pagājušo nakti sapņoju par kokiem.

RL: Pagājušo nakti? Rīgā?

Baby Dee: Jā, pagājušo nakti, tepat viesnīcā es sapņoju par kokiem. Es atkal biju uzrāpusies kokā. Man ļoti patika kāpt kokos. Man vienmēr ir paticis atrasties augstu virs zemes.

RL: Un cik gadus jūs nodarbojāties ar kokos kāpšanu?

Baby Dee: Kādus piecus sešus gadus.

RL: Aprakstā par jums es pirmo reizi sastapos ar frāzi “koku ķirurgs” [tree surgeon].

Baby Dee:“Koku ķirurgs” īstenībā ir tāds veclaicīgs vārds. Par koku ķirurgiem sauca tos, kuri zāģēja vecos kokus. Anglijā joprojām tā viņus sauc. Bet es nebiju koku ķirurgs. Starp mani un koku ķirurgu bija tāda pati atšķirība kā starp ārstu un gaļas izcirtēju. (Smejas.)

RL: Un jūs bijāt tas izcirtējs?

Baby Dee: Es biju arī “koku miesnieks”, jā – tas, kurš koku apcērp, nevis nozāģē. Dažreiz ir vienkārši jāizzāģē kāds zars, un to izdara glīti, nenodarot kokam pāri. To arī es esmu darījusi. Bet pa lielākajai daļai mēs nodarbojāmies ar koku likvidēšanu. Es esmu nolikvidējusi daudz koku. Bet vienmēr pa gabaliem. No augšas uz leju.

RL: Pilsētā?

Baby Dee: Jā. Tur apkārt ir mājas un vadi, un viss cits, tur nevar tā vienkārši ņemt un šššt! Jā, tas bija brīnišķīgs darbs, man tas tiešām patika. Bet labi, kas es to vairs nedaru, tagad tas man būtu par grūtu. Diez vai tagad es spētu uzrāpties kokā. Bet toreiz es biju lieliskā formā.

RL: Bet tas taču ir pilnīgi vīriešu darbs.

Baby Dee: Tas ir vīriešu darbs.

RL: Kad es uzzināju, ka jūs to darījāt vēl pēc tam, kad bijāt juridiski kļuvusi par sievieti, es nodomāju, ka varbūt jūs nemaz neesat vienkārši sieviete vai vienkārši vīrietis. Jūs esat abi. Jūsos ir gan vīrietis, gan sieviete.

Baby Dee: Es domāju, ka es esmu tāda diezgan puiciska meitene. Ir tādas meitenes, kurām labāk patīk dzīvoties kopā ar puikām, kuras spēj izdarīt to pašu, ko puikas. Es laikam esmu tāda meitene.

RL: Viena tumša lieta, ko es pūlos saprast.... Jūs runājāt par epifāniju, un es nupat atcerējos tās dziesmas vārdus. Tur bija kaut kas par to, ka jūs saprotat, ka lūgties ir grēks.

Baby Dee: O, jā. “Grēks ir cerēt, grēks ir lūgties, cilvēki tur iet, cilvēki tur nonāk...”

RL: Nonāk situācijā, kurā lūgties ir grēks?

Baby Dee: Jā, tā tas ir.

RL: Vai jūs varētu aprakstīt šādu situāciju?

Baby Dee: Tas gan nav sarežģīti. Paskatieties uz visiem tiem kretīniem.

RL: Kādiem kretīniem?

Baby Dee: Tiem, kuri daudz lūdzas. (Smejas.) Uz tiem, kuri nocirta Maksimam roku un izrāva mēli. Viņi uzskatīja, ka dara Dievam tīkamu darbu. Viņi pavisam noteikti lūdzās, noteikti noskaitīja kaut kādu penteri, pirms to izdarīja.

RL: Un grēks cerēt?

Baby Dee: Tas ir tad, kad cerība nav pamatota, nav reāla. Muļķīga cerība ir grēks. Cilvēki runā par muļķīgu dāsnumu. Es nedomāju, ka ir kaut kas tāds kā muļķīgs dāsnums. Bet muļķīga cerība gan ir. Cerībai ir jābūt reālai.

RL: Kāda būtu jūsu cerība nāves priekšā?

Baby Dee: Par to man jāpadomā. (Domā.) Es domāju, ka mana cerība, un es nezinu, cik tā ir reāla, ir tāda, ka man būs pie kā turēties. Jo mirstot tu atrodies savu rīcību varā.

RL: Savu iepriekšējo rīcību?

Baby Dee: Jā, faktiski tu esi pats sevis – savu rīcību, savas spējas atcerēties nebūt kretīnam – varā. Cilvēki mēdz būt jauki un mīļi, bet pēc piecām minūtēm viņi var būt pilnīgi kretīni. Tāds man ir iespaids par sevi, tāda es esmu. Un kāpēc lai es būtu citāda savas nāves brīdī? Lūk, no kā es baidos. Man ir cerība, ka es nebūšu pilnīgs kretīns pēc nāves. Tas būtu pats briesmīgākais. (Smejas.) Tā ir mana cerība. Ka es nebūšu kretīns, kad būšu mirusi... Forša dziesma! (Dzied.) “O, es ceru, ka nebūšu kretīns, kad būšu mirusi...”

RL: Pēdējais jautājums. Tibetas budisma tradīcijā cilvēka pēdējā doma pirms nāves ir izšķiroša. Kāda jūs gribētu, lai būtu jūsu pēdējā doma pirms nāves?

Baby Dee: Es gribētu... Tā gan būs ne tik daudz doma, bet es gribētu atstāt šo pasauli ar tāda cilvēka skatienu, kas visas būtnes sev apkārt redz kā savu māti. Tas būtu brīnišķīgi.



Abonēt Rīgas Laiku

Raksts no Janvāris, 2014 žurnāla

Līdzīga lasāmviela