Legalizēts legalizētājs

Nesaukšu viņu par Māri, kaut gan esam drusku pazīstami. Lai viņš paraksta tā savus darbus, tomēr nav viņš nekāds vienkārši Māris. Vienkāršība, protams, raksturo viņa mākslas, pieļauju, stipri sarežģītā procesa publiskās izpausmes. Tomēr nevar saukt vārdā cilvēku, kuru pirmā retrospektīvā personālizstāde dīvainā kārtā parādījusi kā pavisam citu Māri Subaču, kādu iedomājos pazīstam līdz šim. Jocīga tāda mākslas kritiķa galva – it kā zināju viņa darbus – 80./90. gadu ekspresīvos krāsainos linogriezumus, mazliet arī kaut ko no LPSR-Z grupas ne mazāk ekspresīvajām akcijām (gan tikai kā fotodokumentāciju), tāpat arī “kaligrāfiju” un, protams, arī lakoniskos tekstus un zīmējumus grāmatiņās, plakātos un uz A4 vai kāda cita formāta papīra lapām. Tomēr pēkšņi visu kopā ieraugot, pārņēma kaut kas līdzīgs bijībai. Šķiet, izstāde Subaču “saslauka” kā piezīmes pa tām “malām”, kur viņš nevilšus marginalizēts gan tematikas, gan izteiksmes dēļ.

Šīs izstādes sakarā Subačs formulējis, ka viņš “legalizē Dievu postpadomju kultūrā”. “Manā bērnībā un jaunībā māksla bija stipri sakrāls jēdziens,” saka Māris Subačs (1963) un norāda gan uz publikas pietāti pret mākslu, gan jo vairāk – uz mākslas darbiem. Kurts Fridrihsons, Boriss Bērziņš, Juris Baklāns, Vija Maldupe, Ilmārs Blumbergs, Ieva Iltnere – mākslinieki, kuru darbos, kas nebūt nav reliģiski, dažkārt pat sadzīviski, Māris Subačs sastop sakrālo, kas staro no formas un satura. Drīzāk anonīmi, nevis nelegāli staro, jo oficiālā padomju ideoloģija sakrālo ignorē.” (Šeit un turpmāk – citēta izstādes kuratores Ingas Šteimanes anotācija.) Tiesa gan, kuratorei šai gadījumā nav vietas iekavās, jo ar šo izstādi viņa kaut kādā ziņā legalizē pašu Subaču. Ļoti pamācoši, kā gudrs viena cilvēka skatījums, viena pareiza izstāde var ierādīt pienācīgu vietu māksliniekam, kuram ir visi nopelni, tikai dīvainā kārtā līdz šim trūka atbilstošas publicitātes.

Nezinu, kā ir gadījies, ka dzīvojam tik sekularizētu vai drīzāk sekularizējušamies dzīvi, kurā māksliniekus – tādus kā mūsdienu evaņģēlistus uztver lielākoties kā dīvaiņus. Par viņiem atceras pārsvarā ap Ziemassvētkiem. Tad Subača un mācītāja Jura Rubeņa tandēms noder dīvaino svētku atzīmēšanai ar kādu izstādi, interviju un rakstu avīzē. Pārējo gadu Subača tekstiem un zīmējumiem ierādīta gluži ērta vietiņa – grāmatās. Tās var atvērt, bet var arī aizvērt. Jocīgi sanāk, ka it kā tiešākais, demokrātiskākais mākslas ceļš pie cilvēku prātiem, izrādās, veikli aiziet tiem garām un atkal... marginalizējas. Nosvārstījušās starp plauktiem ar uzrakstiem “filozofija” un “ezotērika” un tā arī nenokļuvušas plauktos ar uzrakstiem “māksla”, grāmatas aizvien ērtāk iegulst padomu literatūras plauktos blakus “simt padomiem labai dienai”.

Izstādē šķiet, ka Māra Subača aktīvā un atraktīvā agrīnā izteiksme vēlāk un mūsdienās izvērtusies meditatīvā domu, zīmju un tēlu plūdumā. Tomēr, salīdzinot sabiedrības reakciju uz astoņdesmito otrās puses un deviņdesmito sākuma darbību, kas paredzēja aizskart un provocēt, nereti līdzīgā veidā cilvēki jūt, ka viņus provocē arī it kā tik nekaitīgās mākslas izpausmes. Gandrīz nemainīgi katru jaunu Subača izstādi vai Subača/Rubeņa grāmatu pavada anonīmo tīmekļa komentētāju skepse un ņirgas. “Cik var vienu un to pašu tiražēt? Vai pašam nav apnicis? / Mans divgadīgais dēls zīmē labāk... / Tagad māksla izskatās šādi... / Ja nu tā ir sakrālā māksla?” Nu, bet karavāna, protams, iet, un “divi dažādie temperamenti – kaujinieciska retorika un intraverts apcerīgums – nemitīgi konkurē Māra Subača mākslā joprojām.” Saturs izaicina ar nemitīgu, nenogurstošu aicinājumu visu ko samērot ar Dievu, un forma izaicina ar it kā bērnišķīgumu un it kā naivumu. Starp citu, mēģināju gabaliņus no Subača tekstiem iekļaut rakstā, kaut ko nocitēt, un samulsu pie tās pašas it kā bērnišķīgās formas. Izrādās, ka, uzrakstīti ar parastiem glītiem, datorā pieejamiem verzāliem burtiem, teksti kļūst brēcīgi un didaktiski, kādi tie nav, rakstīti mākslinieka “piektās klases” rokrakstā. Uzskatāms treniņš saprašanai, lai pārliecinātos, ka formā dzīvo saturs un otrādi, ja vēl par to bija šaubas.

Manu saprašanu savulaik izaicināja arī Subača teiciens, ka Dievs viņam esot tāds draudziņš, ar ko parunāties. Likās tā familiāri un dumji, kamēr pati puslīdz atzīstu, ka parunāties var. Tāpat diez vai sapratu, ka, sēžot pie galda, dzerot tēju, zīmējot un uzreiz dāvinot savus darbus, Māris Subačs īsteno kaut ko līdzīgu performancei. Sanāk, ka, performancēm notiekot mūsu acu priekšā, neviena nepieteiktām, bez priekškara un “eksperta” ievada, varam tās mierīgi nepazīt un uzlūkot kā parastu, labi, mazliet dīvainu norisi, nevis kā mākslu dzīvajā. Ir kāda dīvaina atšķirība – uztvert un novērtēt to mākslu uzreiz, kad taču notiek kas ekskluzīvs, vai ieraugot to pašu izstāžu zālē lielā formātā ar prožektoru pierē. Kaut gan tik traki laikam nav, pāris Bolderājas grupas pasākumos, kuros iznāca piedalīties, bija gan skaidrs, ka mēs te pa nakti kraujam smiltis, lai būtu situācija kā māksla, un Subačs atnāk un apzīmē ap svaigi uzpildīto smilškasti tekstus un zīmes, un arī tā ir māksla uzreiz tobrīd. Nopriecājos, ka arī izstādei Rīgas mākslas telpā darbi uz lielajiem kartoniem tapuši tāpat kā agrāk, tāpat kā vienmēr – ar lielu otu no viena gala uzreiz gatavas kompozīcijas. Taču lielos vilcienos laikam mēdzu būt tik pat jūtīga pret Subača mākslu, kā tie Maskavas koki astoņdesmitajos, kuriem Dmitrijs Prigovs lipināja klāt lapiņas ar uzsaukumiem tautai. Bija lapiņas cilvēkiem un lapiņas kokiem. Un vispār ir kaut kas līdzīgs un daudz kā atšķirīga šo abu mākslinieku konceptuālajos gājienos ar valodu. Varbūt vienlīdz jaudīgi uzrunā gan “es nerakstu dzejoļus par bezgalību, ja man nav kādas grēcīgas meitenes, kam tos parādīt”, gan “Jūs varētu uzlidot kā putni, ja vien nedaudz vairāk dvēseliskas tīrības!”

Gan arī kas agrāks un trauslāks:

“eņģeļi slīd
kā pieneņu pūkas
saule smaida
apkārt ir diena”

un “Jūs ieejat mājā savā, un pateicības vilnis pret to jūs apreibina!”

Kaut arī Prigovs ir kādus pārdesmit gadus vecāks un vispār nesen nomira, man patīk iedomāties, ka viņi iedzertu tēju un viens otram uzdāvinātu pa lapiņai teksta.

Ienāca prātā arī, ka varbūt Subačam marginalizēšanās ir pat nepieciešama, tāpat kā naivums, lai mierīgi varētu strādāt un nenonāktu Latvijas plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā, kā mēdz notikt ar cilvēkiem, kas gūst tā sauktos panākumus. Tad gadās, ka viņus kā, piemēram, režisoru Alvi Hermani izjautā uzreiz par visu visu, kas notiek valstī un kas nenotiek, un kā būtu jānotiek. Tāda, pa medijiem izvazāta Subača darbībai, iespējams, pietrūktu neobligātās, garāmejošās noskaņas, kas vispār to viņa Dieva “gruzonu” ļauj izturēt.

Rakstot par izstādēm, man vislabāk patīk vieta, kur var rakstīt par to, kas tai izstādē vislabāk patika. Tad nu Māra Subača izstādē patika gan telpiskā “kaligrāfijas” lapu – karodziņu “aleja” ar zīmogotajām lapiņām pie gala sienas, gan gadu vēlāk tapušais zīmējumu un sentenču cikls “Mierīgi dzejoļi”. Bet vislabāk no visa, šķiet, patika divas lietas – 1995. gada linogriezumu cikls ar Bībeles sižetiem un pavisam tālākajā stūrī apskatāmās A4 lapas ar novelkamo bildīšu kolāžām.

Bībeles sižetos viss, kas Subačam būtu domājams un sakāms par Dievu, ir tur, kur vēlākajos atklātajos tekstos norādīts, proti, noslēpumā. Tur Dievs ir iekšā, viņa vārds ir zināms un tā tālāk, neesam jau nekādi tumsoņas, bet tas it kā vēl nav izrunāts un uzrakstīts. Rakstītais Subača Dievs kaut kā ļoti bliež pa galvu jeb “izaicina profesionālo gaumi”, kā raksta kuratore. Pieaugot mākslinieka mieram, kaut ko atklājot un to uzrakstot, pieaug mans nemiers un mulsums, jo tas nav mans atklājums. Subaču piemeklējušo skaidrību varu apsveikt, skaust vai nožēlot, bet nevaru to izjust. Kurpretī, skatoties minētos Bībeles sižetus linogriezumos, jūtu tēmu, jautājumu, aicinājumu loku, kurā var veidoties mani atklājumi. Un, tiem ir droši tais linogriezumos, jo neviens viņus nesauc vārdā, un kailus un plakanus uz kartoniem nezīmē.

Nu, un vismīļākās visā plašajā Subača izstādē izrādījās triviālo bildīšu kolāžas. Lai te kaut ko saprastu, jāiedomājas stacijas tunelis ar ņirbošo veikaliņu rindām abās pusēs. Tur ir arī kaut kas līdzīgs grāmatnīcām, kur mani kā magnēts pievelk apsveikuma kartīšu un novelkamo bildīšu stendi – krāšņas bezgaumīgu puķu, kaķēnu, šampanieša glāžu, saulrietu, gulbīšu un zelta rasu kaskādes. Parasti gan tur neko nenopērku, bet mēdzu uz to diezgan ilgi raudzīties ar dīvainu sajūtu, ka visam tam kičam ir kāds man neaizsniedzams zīmīgums un potenciāls. Vizuālās popkultūras redīmeidu izmantošana – tā laikam puslīdz cienījami varētu nosaukt to, ko Subačs darījis, regulārās rindās un kārtās uz baltām papīra lapām līmējot zeltītos puķu pušķīšus un zvaigznītes. Un iespējams arī, ka, rūpīgi lipinot un izstādot šo vizuālo sviestu un drazu, viņš apliecina nez no kurienes zināmo un apsolīto uzmanību visiem un katram, tādiem maziem, smieklīgiem un nepilnīgiem.­