Labāki ir būt nepilnīgam, tikai patiesam

“Pār mākslu un atmiņām nevalda laiks un cilvēciskās reālās dzīves iznīcība.”

Ģederts Eliass, 1922

Dramatisku noskaņu iekrāsotas ainas ar smagnējām ķirbju nesējām, laidaru, cūku svilināšanu un mēslu vešanu – no padomju laika mākslas vēstures studentes lekciju atmiņām Ģederts Eliass (1887–1975) uznirst kā oficiāli atzītajai mākslai tendenciozi pietuvināts 
reālists un lauku cilvēka dzīves atainotājs. Tiesa, nelielu intrigu par Eliasa personību raisīja neskaidrās ziņas par viņa dēkaino piedalīšanos uzbrukumā slepenpolicijai 1906. gadā, taču arī šis fakts aizdomīgi gludi iekļāvās Eliasa kā ideoloģiski “pareiza” gleznotāja raksturojumā. Profesora Romja Bēma lasītajās lekcijās lielāku interesi man, pie jūras uzaugušai pilsētniecei, toreiz izraisīja Eliasa fovistiskā krāsu tīrskanība, kas stipri atšķīrās no “latviskā kolorīta”, un vecmeistariskie peldētāju tēli. Minējumi, kāda tad ir mainīgā un mīklainā mākslinieka “īstā” seja, atdūrās pret mākslas vēstures literatūras klišejisko interpretāciju sienu.

125. gadskārta kopš gleznotāja dzimšanas, kas pienākusi šī gada septembrī, ir īstais laiks no jauna palūkoties uz Eliasa personību, mēģinot atšifrēt arī tās aizklāto, noslēpumaino pusi. Mākslinieku ilgstoši pavadījusi savrupa un noslēgta individuālista reputācija. Savu privāto dzīvi viņš dažādu iemeslu dēļ sargājās atkailināt svešām acīm. Tikai pašiem tuvākajiem radiniekiem, izredzētajām sievietēm, draugam un Rīgas mākslinieku grupas biedram Ugam Skulmem un vien dažiem citiem bija ļauts viņam pietuvoties ciešāk.

Tikpat greizsirdīgi Eliass sargāja arī savu radošo dzīvi. Viņš nelaida svešiniekus darbnīcā un apzināti vairījās no paveiktā izrādīšanas, sakot: “Jūtos arvien nelabi, kad jārāda darbi un jābūt klāt, kad citi spriež par tiem. Liekas – kāds nesmalkjūtīgi iejaucas manā visintīmākā pasaulē. Pat slavēšana man ir nepatīkama. Visbiežāk tā ir neprašu glaimīga izrunāšanās. Pret patiesu sajūsmu es jūtos atkal kautrīgs. Nepatīkami arī, ja cits mana pārākuma priekšā sajustu savu vājību un paliktu klusāks un nopietnāks. Tādēļ es tik ļoti nelabprāt rādu savus darbus.”[1. Elzes Ružģietes piezīmes. BEz datējuma. Jurģa Skulmes personiskais arhīvs.] Apveltīts ar lielām darbaspējām un erudīciju, Eliass bija gleznotājs, kurā radoša cilvēka ideālisms sadūrās ar kategorismu un patmīlīgu paštaisnumu, vienkāršība un kautrīgums sadzīvoja ar pārliecības spēku un mērķtiecību, romantiskā iedaba – ar zemniecisku pragmatismu. “.. viņš bija jūtīgs un diezgan nervozs, bet labsirdīgs un dižciltīgs skaistākajā šo vārdu nozīmē. Viņš nebija sīkmanīgs, nemīlēja skaitīt grašus,” par Eliasu rakstīja viņa otrā sieva Halina Kairjūkštīte-Jaciniene.[2. Kirjukštīte [Kairjūkštīte]-Jaciniene Halina. Ģedertam Eliasam par piemiņu. // Māksla. -1978. - Nr. 3. - 9. lpp.]

Pēc aptuvenām aplēsēm, mākslinieks ir radījis vairāk nekā tūkstoš eļļas gleznu, no kurām viņš esot šķīries visai nelabprāt, kā arī vairākus simtus akvareļu, pasteļu un zīmējumu. Tikai niecīga daļa no tā visa izstādīta viņa dzīves laikā. Latvijas glezniecības zelta fondā kanonizētais veikums – agrīno fovisma paraugu, neoklasisko peldētāju, jaunreālistisko lauku žanru izlase – nebūt nerada pilnīgu priekšstatu par Eliasa mākslinieciskā mantojuma kopainu.

Pēc gleznotāja jubilejas izstādēm viņa vārdā nosauktajā Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Mūkusalas mākslas salonā Eliasa radošā mantojuma un personības studijas ļaus turpināt izdevniecības Neputns izdotā grāmata “Ģederts Eliass”, kurā pirmoreiz aptverts patiešām iespaidīgs mākslas darbu, tostarp agrāk neredzētu, dokumentāru liecību un atmiņu apkopojums, kas turpmākai izpētei piedāvā ne vien iepriekš nezināmu informāciju, bet arī jaunas tulkojuma atslēgas iekavētajai mākslinieka interpretācijai un iespēju atsvabināties no klišejiskiem spriedumiem.

Izdevuma sastādītāja un viena no Eliasa biogrāfijas autorēm Laima Slava atzīst, ka grāmatā pirmoreiz, balstoties uz jauniem privātu un publisku arhīvu materiāliem, kas ar detektīva azartu iesaistīti pagātnes rekonstrukcijā, tik plaši tiek stāstīts par Ģederta Eliasa dzīvi, turklāt to arī rāda daudzi fotogrāfijās apstādinātie mirkļi. Biogrāfiskajā vēstījumā, kurā uz Latvijas vēstures notikumu fona risinās stāsts par izglītoto Eliasu dzimtu un turīgo Zemgales lauku sētu – Platones Zīlēniem –, iekļautas Ģederta Eliasa rakstītās vēstules un piezīmes, ko pēc gleznotāja nāves glabājusi viņa māsīca Elze Ružģiete (1897–1984) un kas tikai nesen ir kļuvušas pieejamas pētniekiem. Testamentā novēlētas, tās kopš 1984. gada atrodas Ugas Skulmes dēla – mākslinieka un mākslas vēsturnieka Jurģa Skulmes – personiskajā arhīvā. Publicējot no grūti salasāmiem rokrakstiem atšifrētos tekstus, grāmata sniedz ilgi gaidīto iespēju iedziļināties Eliasa paša formulētās domās un izjūtās un izsekot viņa uzskatu attīstībai, it īpaši 20. gadsimta sākumā – nozīmīgajā personības veidošanās posmā.

Kopš 1914. gada vasaras, kad aizsākās Elzes un Ģederta attiecības, pašaizliedzīgajai kuzīnei gleznotāja turpmākā mūža garumā nācās iejusties draudzenes, mīļotās, modeļa, domubiedres, uzticības personas un izpalīdzīgas līdzgaitnieces lomās. Citu brālēna mīlēto sieviešu aizēnota, palaikam piemirsta un sāpināta, uzticamā Elze allaž bijusi viņam vajadzīga un vecumdienās palikusi pēdējā aprūpētāja. Tieši viņai Eliass par sevi, šķiet, atklājis visvairāk, atzīstoties: “Tu arvienu esi un būsi viena starp divi trīs cilvēkiem, kurus visvairāk mīlu un cienīju.” Paglābjot būtisku Eliasa rakstītā mantojuma daļu no zudības, kā arī daļēji sakārtojot viņa saraksti ar pārējām daiļā dzimuma sāncensēm, Elze ir izdarījusi neatsveramu pakalpojumu visām nākamajām Eliasa pētnieku un viņa glezniecības cienītāju paaudzēm.

Liekas ticami, ka viena no Ģederta Eliasa savrupības atslēgām slēpjas viņa 1905. gada pieredzē – pieredzē, ko viņš vēlāk ne visai mīlēja atcerēties. Revolūcijas notikumos, kam simpatizēja arī citi ģimenes locekļi, toreizējais Vilhelma Purvīša privātskolnieks, astoņpadsmitgadīgs jauneklis, iesaistījās cēlu ideju un mērķu vārdā, būdams sociāldemokrātu partijas biedrs. Purvītis atļāvās palikt pie viedokļa, ka jauni cilvēki tādā veidā tikai samaitā savu dzīvi, taču tas neatturēja Eliasu kļūt par dedzīgu revolūcijas kaujinieku un anarhistu. 1906. gadā viņš piedalījās uzbrukumā Rīgas policijas pārvaldei un Krievijas Valsts bankas Helsingforsas nodaļas aplaupīšanā, piedzīvoja arestus, pratināšanu, spīdzināšanu gandrīz līdz nāvei un ieslodzījumu cietumā.

1907. gada rudenī no cietuma līdz tiesai atbrīvotais Eliass caur Somiju, Vāciju un Šveici bēga uz Dāniju. Nokļuvis izvēles krustcelēs starp politiku un mākslu, agrākais revolucionārs nosliecās par labu glezniecībai un tagad ar tādu pašu aizrautību nodevās vecās Eiropas kultūras vērtību apguvei. Tāpat kā Rīgas patriciešu ģimenes atvase, dzīves baudītājs Jāzeps Grosvalds, Eliass pieder pie tiem retajiem savas paaudzes māksliniekiem, kuri laikā līdz Pirmajam pasaules karam uzturējās un profesionāli izglītojās Rietumeiropā, nevis Krievijā kā vairums viņa vienaudžu. Maksājot par 1905. gada “grēkiem”, viņam Briseles Karaliskajā mākslas akadēmijā nācās studēt (1908–1913) ar viltotu pasi uz sveša vārda un izvairīties no savu darbu parakstīšanas ar īsto.

Par apburta mācekļa atklāsmi, pirmoreiz uzlūkojot Eiropas vecmeistaru šedevrus, izvērtās sastapšanās ar Rafaēla “Siksta Madonnu” un Džordžones “Dusošo Venēru” Drēzdenes gleznu galerijā: “Manas glezniecības studijas stāvēja vēl savā iesākumā, manas vēstures zināšanas bija mazas. Manu sajūsmu neapēnoja vēsturisku sakarību meklēšana. Šīs gleznas es tolaik uzskatīju it kā darinātas ārpus laika un telpas, kā absolūtus mākslas gara izpaudumus.”[3. Eliass Ģederts. Referāts par mākslas audzinošo lomu. 1948. Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, JVMM Nr. 3395.] Mākslinieka gaitu turpinājumā pastāvīgas “muzeju skolas” studijas ārzemju ceļojumos Francijā, Itālijā, Spānijā, Grieķijā, Vācijā, Beļģijā, Holandē, Anglijā un citviet, izstāžu un privāto galeriju apmeklējumi, mākslas grāmatu iegāde personiskajai bibliotēkai un “vēsturisku sakarību meklēšana” izauga par nepieciešamību un būtiskiem dzīves paradumiem. Ne bez pamata Eliasa vēlākais kolēģis Rīgas mākslinieku grupā un Mākslas akadēmijā Konrāds Ubāns viņu raksturoja kā vienu no izglītotākajiem latviešu māksliniekiem un izcilu mākslas muzeju pazinēju.

Pirms novērsties no Briselē apgūtās akadēmiskās tradīcijas un 1913.–1914. gadā spert sānsoļus avangardiskajā Parīzē, viens no agrajiem latviešu modernistiem bez liekas kautrības rakstīja vecākiem: “Par saviem šejienes studiju panākumiem varu Jums tikai vēl pateikt, ka atstāju šejienes akadēmiju kā vislabākais gleznotājs; par tādu es tieku atzīts arī no mana profesora, ar kuru mēs nebūt neesam vienisprātis par gleznošanas veidiem un uzdevumiem. Vakar pat tas man vēl atgādināja, ka man ir ievērojamas kolorista spējas. Tas galvenais, saprotams, ir tas, ka es tagad jūtu sev labu pamatu zem kājām un es vairāk vaj mazāk apzinu, kurp man ir turpmāku jāiet.”[4. Ģederta Eliasa vēstule vecākiem 1913. gada 13. janvārī no Briseles. Jurģa Skulmes personiskais arhīvs.]

Neilgi pirms Pirmā pasaules kara sākuma Eliass ieradās Latvijā, atstājis Parīzē uzgleznotos darbus un iecerējis drīzumā atsākt studijas Rietumeiropā. Taču karš šajos plānos ieviesa savas korekcijas.

20. gadsimta sākuma modernos “-ismus” Ģederts Eliass sev pašizteiksmes meklējumos pielaikojis daudz vairāk un dinamiskāk nekā citi latviešu gleznotāji. Briselē, Parīzē un pēc tam Maskavā (1916–1917), kur Eliass iepazina krievu mākslas dzīvi un moderno franču glezniecību leģendārajā rūpnieka Sergeja Ščukina privātkolekcijā, viņš izmēģināja dažādu jaunāko virzienu formālos atradumus, līdz par galveno ceļa rādītāju spēcīgās, jutekliskās krāsu valodas dēļ uz laiku izvēlējās fovisma līderi Anrī Matisu. No Maskavas atgriezies Latvijā, Eliass ap 1920. gadu ar savu fovistisko krāsu spožumu atdzīvināja latviešu glezniecības asinsriti. Polemikā ar uzskatos konservatīvo Jāni Jaunsudrabiņu viņš priecājās, ka ir “uz pareizā ceļa: mietpilsoņi glezniecībā sāk par mani uzbudināties”.[5. Eliass Ģederts. Vēstule redakcijai // Sociāldemokrāts. - 1920. - Nr. 219. - 26. sept.]

Taču jau 20. gadu vidū gandrīz tikpat strauji Eliass tradicionalizējās jaunajā laikmeta garā – eiropeiskajā “kārtības atjaunošanā”, kas “eksmodernista” intereses pagrieza klasiskās tradīcijas virzienā un aizrautībā ar itāliešu agrīno renesansi. Pārvērties jaunreālistā, Eliass 30. gados kļuva par atzītāko nacionālās skolas lauku žanra meistaru – dzimto Zīlēnu eposa radītāju. Joprojām nezaudējot interesi par formu, tematiskā ziņā Eliasa centieni nepārprotami sasaucās ar tālaika Latvijas ideoloģisko atmosfēru un oficiālo konjunktūru, it sevišķi pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā. Tomēr Zīlēnu lauku skatus uzlādē gleznu dramatisms un ekspresija.

Lai gan iepriekš kopā ar domubiedriem Eliass bija protestējis pret Vilhelma Purvīša iecerētās augstskolas dibināšanu, 1925. gadā, dzīves apstākļiem stabilizējoties, viņš piekrita strādāt par pedagogu Latvijas Mākslas akadēmijā, kur starpkaru laikā vadīja akta klasi un figurālās glezniecības meistardarbnīcu. Savas izslavētās mākslas vēstures zināšanas Eliass lika lietā, rakstot tā sauktajai Purvīša “Mākslas vēsturei” un sagatavojot ap 400 šķirkļu Anša Gulbja apgādā izdotajai “Latviešu konversācijas vārdnīcai”, kuras vispārējo mākslas nodaļu viņš turklāt ilgstoši pārraudzīja (1927–1940). Līdzautoru tandēmā ar vecāko brāli mākslas vēsturnieku Kristapu Eliasu tika radīta arī apjomīgā grāmata “Franču jaunlaiku glezniecība” (Rīga: VAPP Mākslas apgāds, 1940), kas okupētajā Latvijā turpināja uzturēt spēkā Francijas modernās mākslas vērtību kultu.

Bet lai cik plaša arī būtu Ģederta Eliasa dzīves ģeogrāfija, tās centrālo asi veido Zīlēni, kur nākamais gleznotājs piedzimis un uzaudzis. 20. gadsimta sākumā vecāki Jānis un Karlīne, apgādājot emigrējušos bērnus ar saimniecības labumiem un naudu, nodrošināja visu četru – brāļu Ģederta, Kristapa, Jura un māsas Maijas – izglītību labās ārzemju augstskolās. Emigrācijā iemantotajam Eiropas vilinājumam mākslinieks vēlāk ļāvās savos biežajos braucienos uz ārzemēm. Tiem svītru pārvilka padomju režīms, kura gados šī iespēja sākumā bija liegta, bet vēlāk viņš to negribēja lūgt.

Zīlēnu mājās, kur mātes mīlulis allaž atgriezās dzimtas saietos, svētkos un vasaras atpūtā, viņu gaidīja nevis lauku darbi, bet gan īpaša mītne – gleznotāja paviljons dārzā. Divdesmito gadu intelektuālā gaisotne, ko pie Eliasiem nereti baudīja arī māsas Maijas vīra sociāldemokrāta Fēliksa Cielēna ielūgtie Latvijas kultūras elites pārstāvji, politiķi un ārvalstu diplomāti, uzvirmo atmiņās: “Zīlēnu ciemos ne tikai labi mielojās, bet laiku pavadīja arī franču gara iedvesmotā konversācijā. Par politiku nerunājām, ja vien nebija noticis Latvijā vai pasaulē kaut kas pavisam sevišķs. Pārrunājām dažādus mākslas, literatūras, teātra un mūzikas, reizēm arī filozofiskus jautājumus. Relatīvi daudz runājām par glezniecību, kur izvirzījās abi temperamentīgie gleznotāji Ģederts Eliass un Uga Skulme, bet viņiem daudz iepakaļ nepalika Maija un Kristaps. Pēdējais bija šo kulturālo disputu centrālā figūra. Parasti Kristaps Eliass bija gluži mazrunīgs. Viņš sēdēja sastindzis, savos papirosu dūmos dziļdomīgi iegrimis. Bet pēc dažām degvīna vai franču konjaka glāzītēm viņa gars iekvēlojās un viņš kļuva runīgs. No atmiņu bezdibeņiem tad viegli nira ārā Platona, Lukrēcija, Dekarta, Kanta un Šopenhauera aforismi, kā arī ievērojamo grieķu un romiešu dzejnieku vārsmas oriģinālvalodā.”[6. Cielēns Fēlikss. Laikmetu maiņā: Atmiņas un atziņas. 3. grām. - Stokholma, 1998.-144.lpp.]

Rīgā Eliass 56 gadus nodzīvoja leģendārajā “krāsu Rozīša” mājā Lāčplēša ielā 52/54, kur atradās Grand Kino (vēlāk Lāčplēsis) un kādreiz kaimiņos mitinājušies Jēkabs Kazaks, Oto Skulme, Jānis Liepiņš un citi kolēģi. Patvēries šī nama trešā stāva piecistabu dzīvoklī – savas darbnīcas, gleznu, bibliotēkas, vecu mēbeļu, antikvāru priekšmetu cietoksnī –, te viņš pavadīja arī padomju laiku, kurā piedzīvoja gan apvainojumus formālismā, gan mātes un brāļa Kristapa izsūtīšanu, gan oficiālu apbalvojumu piešķīrumus.

Ģederta Eliasa dzīves romānā noteiktus posmus apzīmogojusi viņa izredzēto sieviešu klātbūtne, kuras saskatāmas arī aktu un portretu veidolos, kas joprojām palīdz noteikt tapšanas laiku darbiem, kurus pats autors gandrīz nekad nav ne datējis, ne parakstījis. Gleznotājs alka, lai viņa tuvumā būtu iedvesmotāja un mīļākā, iejūtīga intelektuāla partnere, pacietīgi pozējošs modelis un sadzīves rūpju atvieglotāja. Viņam esot paticis, ka draudzenes palasa priekšā, kamēr tiek gleznots. Plašajā sarakstē ar mīlētajām būtnēm, it sevišķi jaunības vētru un dziņu periodā, garajās vēstulēs līdzās jūtu pārpilnībai un samezglojumiem vietu atrod arī nopietns dzīves un mākslas uzskatu izklāsts.

Eliasa nozīmīgo sieviešu vainagā kā pirmās ierakstāmas jaunības draudzene Karija Kriņģele un māsīca Elze Ružģiete. Aizraušanos ar filoloģijas studenti Vilmu Purmali 20. gados apdzēsa kvēla un traģiska epizode – mīlestība pret jauno un savdabīgi skaisto aktiera un režisora Kārļa Hamstera atraitni Annu, kuras atspulgi pēc viņas pēkšņās nāves vīdēja arī nākamajās liktenīgajās sievietēs; 20. un 30. gadu mijā ātri izira laulība ar pirmo sievu – Parīzes vilcienā iepazīto vācu dziedātāju Hedvigu Vellerti. Viņu vētraino attiecību sākums vairākas dienas atspoguļojās lakoniskā piezīmē: “Dienu Louvrā. Nakts kopā ar Berlīnieti.” 1933. gadā sekoja kāzas ar gudro un pievilcīgo lietuviešu mākslas zinātnieci Halinu Kairjūkštīti-Jacinieni, bet 1943. gadā Eliass apprecējās trešo reizi – ar savu bijušo audzēkni gleznotāju Martu Kalniņu.

Tomēr visatdevīgāk Eliass, šķiet, vienmēr piederējis un kalpojis glezniecībai. Citējot lietuvietes Halinas teikto: “Māksla Ģedertam Eliasam bija kā mūzika Bēthovenam, visos laikos viņa Diženā, Vienīgā un Iemīļotā Līgava, kurai viņš veltīja visu savu garo mūžu.”

Ģederta Eliasa vēstules

Vienatnē pie papīra lapas, epistolārā formātā Eliass parādās gluži negaidītās krāsās. Lūk, daži fragmenti no Elzes Ružģietes saglabātajām mākslinieka vēstulēm un Jēkabam Kazakam veltītais nekrologs, kas ilustrē Ģederta Eliasa domu un jūtu pasauli viņa mūža agrīnajā posmā, ko vēl nebija skārusi vēlākā atzinība.

1916

1915.–1917. gadā Eliasi bija spiesti pamest Zīlēnus un bēgļu gaitās mitinājās Rīgā, Katoļu ielā 48. Kara laikā pārdzīvotais atstāja uz mākslinieku depresīvu iespaidu, liekot viņam mainīt agrākās ieceres, reizēm aizklīst sapņos un nožēlot atgriešanos no pirmskara Parīzes.

“[..] tagad viss materiālais, viss taustāmais ir neatgriežami zudis, bet pāri mums ir palikušas nemirstīgās lietu idejas (Platona), kuras varbūt tad arī ir patiesa, neiznīcināma lietu būtība; jo ko var zināt, varbūt tiešām tas materiālais, tas zūdošais ir kaut kas ārīgs, nesvarīgs... Vēl vairāk nekā atmiņas māksla var teikt uz skrejošiem mirkļiem: “Jel apstājies, cik skaists Tu esi!” Māksla spēj mirkļus apstādināt un dot tiem paliekamu veidu, jo viņa neaprobežojas ar subjektīvu psihiku, ar sapņiem, bet meklē objektīvu formu, t.i., izteiksmi ārpus personas, kas pārdzīvo personu, pārdzīvo laikmetus. [..] Manas dienas aiziet bez kādiem notikumiem, bez kādas pārmaiņas, un es priecājos, ka viņas aiziet ātri. Cik savādi ko? – es priecājos, ka manas dienas aiziet ātri. Manas dienas! Senāk es nezināju, kā viņas taupīt, kā viņas paildzināt, pagarināt: es cēlos agri, agri un gulēju pavisam maz, un katru brīdi centos izmantot uz vispilnīgāko, bet tagad es laižu, lai tās iet – vienalga, uz kurieni… Un paiet arī tik ātri… tās labākās, skaistākās dienas… Paiet, es neteikšu – pilnīgā bezdarbībā, jo es strādāju – lasu drusku, gleznoju – diezgan daudz, bet viss tas nav tas, viss tas nav tas: visam trūkst, o! – pulka, kā trūkst… Ziniet, es vēlētos tagad būt uz kādu Taiti salu, tālu Klusajā okeānā, tādā vietā, kur nav neviena “civilizētā” un par visām lietām neviena eiropieša pie iedzimtajiem “mežoņiem”. Es nomestos tur tāpat kā savā laikā Gauguin’s [Gogēns – A.B.] pavisam uz dzīvi un tuvu pie dabas, naivo nesamaitāto to cilvēku vidū gleznotu. Tagadējā Eiropa ar savu tieksmi pataisīt indivīdu galīgi par valsts vergu kā vecajās Āzijas despotijās, ir tik briesmīgi atriebusēs, ka nezin kur būtu tagad labāk gatavs dzīvot, bet tikai ne te. Pat Amerika, šī stupido materiālistu – pilno vēderu zeme, kuru es ne acu galā nevarēju ieredzēt un uz kurieni es ne par kādu naudu nebūtu braucis, paliek man tagad simpātiskāka. Eiropā tagad ir tik daudz varmācības, tik daudz liekulības, naida, melu, posta un vaimanu uzkrājies, ka nemaz nevar iedomāties, kad visu to atkal varēs pārgrozīt. Varbūt nekad – varbūt tai būs jānogrimst galīgā barbarismā.”

No Ģederta Eliasa vēstules Elzei Ružģietei 1916. gada 6. martā no Rīgas

1917

Jau studiju gados Briselē Ģederts Eliass pakāpeniski pārtrauca sakarus ar sociāldemokrātu kustību, kurā viņa ģimenes locekļi – brālis Kristaps un māsa Maija (Fēliksa Cielēna kundze), arī mātesmāsa Klāra Kalniņa un viņas vīrs Pauls Kalniņš – turpināja aktīvi līdzdarboties līdz pat 1934. gada apvērsumam. Izvēlējies par savas dzīves ceļu mākslu, viņš arvien vairāk atsvešinājās no politiskās dzīves notikumiem. Taču radniecisko saišu dēļ gleznotājam nekad pilnībā neizdevās atbrīvoties no asociēšanas ar sociāldemokrātu aprindām.

“[..] tagadējās pārgrozības nav atstājušas uz manu personīgo dzīvi gluži nekādu iespaidu. Manu interesi par politiski sabiedriskām parādībām tās nav nedz vairojušas, nedz mazinājušas. Tāpat tās nav spējušas ievilkt mani aktīvā politiskā darbībā līdzīgi lielajam vairumam veco un jauno, kuri vēl nesen bij bailīgi sarāvušies katrs savā kaktā, bet tagad ar “brīvības” iestāšanos skrien bez atpūtas no viena mītiņa uz otru. Uz mani tas tādu iespaidu atstāt nevarēja, es nepiederu pie tiem bailīgajiem un kūtrajiem, kuriem vajag pilnīgu valsts kārtības pārgrozību, lai tos pamudinātu uz aktivitāti. Tāpēc, ja es būtu atradis par iespējamu un lietderīgu priekš sevis aktīvu revolucionāru darbību, es to būtu piekopis līdzīgi vienam otram patiesam aktīvam revolucionāram – arī tad, kad viss vairums tagadējo “pasaules aplaimotāju” nodarbojās pa kaktu kaktiem ar pavisam ko citu, varbūt ar vairāk vai mazāk maskētu tautisku fatalionisma un īsti krieviska patriotisma pabalstīšanu to visdažādākās formās. Bet, ja es to nedarīju, tad aiz pavisam sevišķiem, priekš manis svarīgiem un varbūt arī tikai priekš manis pārliecinošiem iemesliem – kuri nezaudē savu spēku arī tagad, pēc notikušām pārgrozībām, un, domāju, nezaudēs arī turpmāku, kādas militāras jeb politiskas vētras arī nedrāztos pār Eiropu. Atzīstos, man ir pavisam savādi jums – maniem tuviniekiem – izskaidrot savus sevišķos iemeslus, kas mani attur no aktīvas politiskas darbības, jo likās, jums jau nu tiešām vajadzētu tos zināt un, es drīkstēju domāt, arī kaut cik saprast tos iemeslus, saprast manu sevišķo stāvokli visā tai apkārtnes troksnī un nenākt pie manis ar šādiem pavisam nepārdomātiem nejēdzīgiem pārmetumiem, jautājumiem. Jo, ja pat jūs mani tik briesmīgi nesaprotiet, ko tad lai es varu gaidīt no citiem svešiem cilvēkiem, no kuriem viens otrs tagad ir iestidzis vēl lielākās politiskās kaislībās? – ne tik vien vienkāršu nesaprašanu, nevērību – kas būtu priekš manis puslīdz vienaldzīgi – bet arī atklātu naidu.”

No Ģederta Eliasa vēstules vecākiem 1917. gada februārī vai martā no Maskavas

1918

Atgriezies no Maskavas, Eliass līdz 1919. gada sākumam uzturējās Zīlēnos. Par spīti materiālajām grūtībām Zīlēnos gleznotājs ļāvās augstām domām par sava laikmeta mākslas uzdevumiem un formas problēmām.

“Gandrīz visu dienu es pavadu mūsu lielās istabas stūrī pie loga, kur esu ar visām savām lietām iekārtojies. Brīžiem man ir ļoti labi un mani neviens netraucē, bet brīžiem ir atkal apkārt nepatīkams nemiers un troksnis. Pēdējā laikā sāka aptrūkt materiāla: baltas krāsas eļļas, terpentīns – nevar vairs visā Jelgavā dabūt, jo esot noliegts no Vācijas izvest. Domājams, ka šinī ziņā turpmāku kas grozīsies. Tagad es iztērēju pēdējos krājumus, ko vēl varēja dabūt. Audeklu nevar nopirkt ne par kādu naudu, bet šinī ziņā es iztieku ar visādiem maisiem, kuru man, pateicoties kādam apstāklim, ir diezgan. Ja aptrūks pēdīgi viss, vajadzēs ķerties pie akvareļa, zīmuļa un tintes. Mālēju ļoti dažādas lietas: natur[e] morte, augļus, peizāžus, portrejas, figūru studijas. Krāsu ornamentālu, iekšēji meklētā ekspresīvā veidā. [..] Tagad māksla tiecas pēc sintēzes, pēc kā monumentālāka, izteicošāka, ekspresīvāka. Daba un reālā sadzīve vairs nav mākslas vienīgais Dievs, kura priekšā ir ceļi jāloka. Nevis no ārējā māksla smeļ tagad savus ierosinājumus, bet no dziļākiem iekšējiem avotiem. Pēc jaunās gotikas tagad tiecas māksla.”

No Ģederta Eliasa vēstules Elzei Ružģietei 1918. gada beigās no Zīlēniem

1920

“Dzīvoju pēdējās nedēļas parastā lauku vienmuļībā. Strādāju diezgan daudz. Ne tai nozīmē, ka es būtu daudz ko taustāma saražojis – locījos tikai ap diviem audekliem –, bet iekšēji, likās, pārvērtēju pulka mazu un jaunu vērtību. Izlasīju arī vairākas grāmatas. Un pie visa tā ļoti kopu sevi fiziski: gāju vismaz 3 reizes upē, divas reizes taisīju ģimnastiku, dedzinājos saulē (esu nodedzis viscaur pavisam brūns) un jūtos sevi tik spēcīgi kā nekad. Dažu reizi gāju uz medībām, bet bez rezultātiem.”

No Ģederta Eliasa vēstules Elzei Ružģietei 1920. gada 26. jūlijā no Zīlēniem

Nekrologs Jēkabam Kazakam[7. Eliass Ģederts. Jēkabs Kazaks // Latvijas Vēstnesis. - 1920. - Nr. 114. - 4. dec.]

1920. gada pavasarī Ģederts Eliass piedalījās Rīgas mākslinieku grupas pirmajā izstādē, pārsteidzot savus kolēģus ar neierasti spilgto krāsainību, “sevišķi ar visur klātesošā zilā dominanti”[8. Skulme Uga. Ģederta Eliāsa "Pagalma stūris" // Daugava. - 1931. - Nr. 1. - 117.lpp.], kas aizrāva Jēkabu Kazaku – oriģinālāko no latviešu agrā modernisma māksliniekiem. Eliass un Kazaks iepazinās tikai 1919. gadā, kad abi satikās mākslinieku kolonijā Jēkaba kazarmās. Abu mākslinieku pazīšanās, šķiet, būtu varējusi pāraugt draudzībā, taču jau nākamā gada nogale atnesa ziņu par Jēkaba Kazaka pāragro nāvi.

“Vēl nav pagājis gads no tā laika, kad no Parīzes mums atnāca sēru ziņa par gleznotāja J. Grosvalda nāvi, un tagad mēs stāvam atkal jauna kapa priekšā. Ar Jēkaba Kazaka nāvi esam zaudējuši vienu no visspēcīgākiem, visvairāk sološiem un nacionāli īpatnējākiem mūsu jaunās paaudzes gleznotājiem. Kādas nevaldāmas žēlas pārņem, domājot par šo likteni! Pārciezdams savā īsajā mūžā vislielākās materiālās un fiziskās grūtības, pārciezdams šausmīgos kara gadus, viņš, pateicoties ārkārtīgām pūlēm un centībai, izlauzās cauri ērkšķu ceļam pie lielās mākslas. Un beidzot, kad viss bij pārvarēts, kad priekšā atspīdēja labāka nākotne, kad varēja sākt domāt brīvi iet pretim savam gaišajam mērķim – sevi piepildīt –, nāve pārtrauca cerības. Tik īsu laiku Kazakam bij lemts strādāt – dažus gadus – visgrūtākajos apstākļos. Tik maz mums viņš varēja dot no savām bagātībām! Kādas neaptveramas mākslas iespējamības vēl slēpās šajā jauneklī! Kādi brīnišķi skaistumi bij vēl gaidāmi no viņa paletes. Tagad nu tā īsā mūža darbs jau noslēgts stāv mūsu priekšā. Bet esam bezgala pateicīgi arī par to, ko Kazaks mums atstājis. [..] Tagad guļ viņš – dzīvā gara pilnais – nedzīvs, sastindzis, ar svēti mierīgo, bālo, vājo seju kā Kristus uz agrās Renesanses gleznām. Bet viņa gars, tas nemirstīgais, mūžīgais, – tas dzīvos latvju tautas mākslā uz visu nākamību.

Mums – Kazaka pazīstamiem un draugiem – paliks neizdzēšamā atmiņā viņa skaistā, smalkjūtīgā, mierīgā daba un dziļi izkoptā inteliģence, kas to ievērojami atšķīra no nemierīgās, bieži skarbās apkārtnes.”

1922

Nereti uznākošo grūtsirdību un nomāktību Eliass centās atvairīt, neatlaidīgi gleznojot vai nododoties romantiskām attiecībām. Rakstura īpašības, kas viņu cēla kā mākslinieku, samezgloja attiecības ar līdzcilvēkiem un sarežģīja saskarsmi sadzīvē.

“Līdz šim neesu nemaz domājis par kāda pilsoniskā stāvokļa nodibināšanu. Dzīvoju kā mākslinieks vienkārši savam darbam un savai nākotnei. Par tagadnes ikdienišķām ērtībām ļoti maz esu domājis. Nav bijis daudz laika priekš tam, un arī liekas, ka neesu priekš tam radīts. [..] Izmainīt uz ikdienišķu sīku naudu savas spējas, kā to dara vieni otri arī no mūsu māksliniekiem, es nevēlos. Acumirklī caur to varbūt tiek iegūts kas vairāk, bet droši pazaudēts nākotnē. [..] Bieži aiz materiāliem apstākļiem draugi izšķiras un paliek nelaimīgi tāpēc, ka sāk laimi meklēt nevis tur, kur tā vienīgi atrodama – mīlā un garīgās attiecībās, bet nožēlojamās lietās un ērtībās. Mīla ir kaut kas pavisam garīgs.”

No Ģederta Eliasa vēstules Vilmai Purmalei 1922. gada 26. decembrī no Zīlēniem

1922. gada pavasarī Ģederts Eliass, jaunās Latvijas valsts Kultūras fonda atbalstīts, devās uz Parīzi, lai atgūtu tur pirms kara atstātos darbus. Šis mēģinājums diemžēl beidzās ar neveiksmi. Francijas galvaspilsētā viņš atkal apmeklēja muzejus, galerijas, teātri un izstādes, gleznoja ielās un Sēnas krastos, strādāja pēc modeļiem privātās akadēmijās.

“ [..] strādāju cauru dienu – desmit mazākas gleznas jau gatavas. Neko daudz nefilozofēju – prom no visām abstrakcijām – ņemu to tiešamību, kas manā priekšā, kurā atrodos, un gleznoju nost. Kāds “isms” no tam iznāks, par to es tagad domāju mazāk kā jebkad. Lai citi, ja patīkas, vēlāku par to spriedelē. Es izteikšu to, ko es gribu, un to, ko es varu, [..] ar tiem līdzekļiem, kas būs visvienkāršākie un visvieglākie. Vieglumu, vieglumu par visām lietām es gribu, tādu vieglumu, ka, ja galvā ir spēcīgi gatavs iespaids, ja galvā ir gatava glezna, un tai papriekš jābūt gatavai galvā, tad bez grūtībām īsā laikā vajag varēt to pārdot uz audekla. Nost visu, visu lieko, tehniski smago, kas der tikai priekš profānas publikas ķeršanas, atstājot tikai gleznieciski nepieciešamo bez diletantiskas nogludināšanas, piepildīšanas. Tas varbūt ir visgrūtākais, bet tas ir jāpanāk priekš mūsu tagadējiem mērķiem. Tāpat kā mēs to panācām senāk impresionismā. Citādi mēs nespējam nemaz sevi realizēt šai nervozajā auto laikmetā, kad viens mirklis, viens iespaids dzen otru – ar tādu nesaudzīgu, drudžainu ātrumu uz priekšu, ka gandrīz apgriezties nevari un viss jau ir pagalam, viss pazudis un jauns tā vietā. [..] Savādi pavisam ir runāt par kādu absolūtu, priekš visiem laikiem derīgu pilnības ideālu mākslā, jo tāda nemaz nava. Bet, ja tas arī būtu, tad tomēr labāki ir būt nepilnīgam, tikai patiesam – patiesība mākslā ir tas augstākais – un no sava laikmeta, nekā piemēroties citu laikmetu pilnībām, būt neīstam, melot pašam sev un mānīt vientiesīgo publiku, kurai vērtības vietā dod kaut ko patapinātu – nevērtīgu. Daudzi gleznotāji arī no tiem, kuri domājas esam no sava laikmeta, faktiski nespēj piemēroties un atrast sava laikmeta izteik­smi: tie pastāvīgi šaubās, pastāvīgi kaut ko kritizē, filozofē, pastāvīgi gaida uz kādu ūdens kustēšanos, kura tomēr nenāk, un viņi paliek impotenti, neauglīgi, jo nespēj patiesi sajust, patiesi mīlēt to, kas ir ap viņiem. [..] Ja tam, ko strādāju, būs, no kaut kāda[s] mēraukla[s] skatoties, savi trūkumi – par to nebaidos, – kur viņi nav šie trūkumi atrasti, kur un kas tos neatrod. Atceries, Heine dzejoja par nepilnībām un ka pat saulē esot atrasti tumši laukumi. Galvenais strādāt, un, kam patīk, lai rezonē. Rezonētāji būs beigās tukšā un man būs darbi.”

No Ģederta Eliasa vēstules brālim Jurim 1922. gada 17. aprīlī no Parīzes

Pateicos Laimai Slavai par sarunām un iespēju iepazīties ar topošā izdevuma “Ģederts Eliass” maketu un izdevniecībai Neputns par atļauju izmantot publicēšanai attēlus un vēstules.
Attēli no grāmatas “Ģederts Eliass” (Rīga: Neputns, 2012).
Visas publicētās vēstules no Jurģa Skulmes personiskā arhīva.