Dievs, māksla un meitenes

Rīgas Laiks: Māri, kā tev iet?

Māris Subačs: Diezgan labi. Sēžu mājās, brīžam kaut ko rakstu, brīžam kaut ko zīmēju. Skatos uz Rīgu. Rīga man rādās kā tāda Rietumu pilsēta, 80. gadu jauniešu sapnis. Braucu trolejbusā un skatos, smuka pilsēta.

RL: Vai padomju laikā tajā pelēkajā pilsētā nebija vairāk metafizikas?

Subačs: Grūti pateikt. Varbūt padomju laikā bija mazāk jāstrādā un varēja vairāk domāt. Šajā laikā esmu diezgan daudz domājis, bet esmu nabags. Varbūt salīdzinājumā ar 80. gadiem mākslu mazāk pērk, bet, no otras puses, es no rīta līdz vakaram varu darīt to, kas man patīk. Un es samierinos ar to, ka neesmu bagāts. Es jau nodarbojos ar mākslu, tas ir mans dzīvesveids. Es īsti nevaru ar sevi neko izdarīt. Kā man sanāk, tā es taisu.

RL: Tev savulaik ir bijušas gan sietspiedes, gan akvareļi, bet pēdējā laikā tu saisties tikai ar šiem mazā cilvēciņa zīmējumiem. Vai tas nozīmē, ka tu esi apstājies?

Subačs: Es nezinu. Man prātā nāk domas, kaut kādas problēmas, ko es gribu atrisināt, un tad es zīmēju. Man sanāk, sanāk un sanāk kaut kādi zīmējumi, bet liekas, ka tie nav izdomāti līdz galam un tā problēma nav atrisināta. Tad vienubrīd atkal liekas, ka problēma tomēr ir atrisināta un tūlīt varēs zīmēt sērijveidā, bet pēkšņi tā visa pasaule sabrūk, iestājas tukšums un nepieciešams atkal savādāks stils. Kādreiz bija kristīgais periods, bet tagad es mēģinu uzzīmēt to garu, kas nav sižets.

RL: Kā tu raksturotu savu jaunāko periodu?

Subačs: Šis arī ir diezgan reliģisks periods. Bet Dieva gars, par kuru es domāju, kļūst arvien mazāk dogmatisks, arvien mazāk tāds baznīcā sēdošs gars. Es piesaucu Dieva klātbūtni, un beigās tā līnija bišķiņ spīd, tur ir notikusi tāda kopdarbība. Tas Dievs, ko piesaucam ikdienā, patiesībā ir ļoti absolūts un to īsti nesauc Dievs. Viņš ir stipri lielāks nekā baznīca, viņš ir tāds ļoti nesaprotams, bet vienlaikus ļoti reāls. Faktiski viņš ir tāds kā absolūts gars, kas var izpausties kā sniegs virs Rīgas vai koks, vai mežs, vai kaut kas tāds, vai kaut kāda māksla...

RL: Tu gribi teikt, ka tavos darbos piedalās Dieva gars?

Subačs: Vienkārši vajag piesaukt viņa piedalīšanos, un kaut kas notiek. Zīmējumā var just tādu sakausējumu no manis un kaut kā, ko galīgi nejūt tajā brīdī, kad zīmē.

RL: Ko tu dari, lai viņu piesauktu?

Subačs: Es vienkārši iedomājos, ka viņš piedalās. Un viņš piedalās, jo, pēc kāda laika paskatoties uz to zīmējumu, tas bišķiņ spīd. Kā tas notiek, to nevar saprast, bet tā māksla bišķiņ spīd. Man patīk, ka viņa spīd.

RL: Ko tas nozīmē – spīd?

Subačs: Nu, viņa izstaro garu, kas faktiski nav tīrs Dievs, bet gan kaut kas no viņa un manas zīmēšanas. Tas gars jau nav redzams, drīzāk tas ir kā tāds liturģijas smaržu mākonis vai gaisma, ar ko man ir personiskas attiecības.

RL: Un kādas ir tavas attiecības ar baznīcu?

Subačs: Mani izmeta no draudzes, no Katehētikas institūta. Lai gan es joprojām skaitos grieķu katolis.

RL: Un kāds bija pamatojums?

Subačs: Viņiem nepatika manas grāmatas, īpaši tā “Viņš un viņa”. Vai varbūt kaut kas nepatika arī manī. Bet vispār man ir tāda sajūta, ka ar Dievu man viss ir kārtībā, bet ar mācītājiem – ne sevišķi.

RL: Par to “Viņš un viņa” runājot, tā vien šķiet, ka tevi no laika gala interesējušas divas lietas – Dievs un sieviete.

Subačs: Abas šīs lietas ir ļoti interesantas.

RL: Jā, un kas tām ir kopīgs?

Subačs: Kad es kristījos, man bija personiskas problēmas, es meklēju tādu kā kompensāciju pēc sabrukušām attiecībām ar meiteni, meklēju Dieva garu, par ko domāt. Man ar Dievu bija ļoti personiskas attiecības. Meitenes man blakus vairs nebija, bet bija Dievs, ar ko runāt.

RL: Ko tas nozīmē – personiskas attiecības ar Dievu?

Subačs: Grūti pateikt. Dievs ir transcendentāla realitāte, kas galīgi nav cilvēks.

RL: Un kā var būt personiskas attiecības ar transcendentālu realitāti?

Subačs: Grūti pateikt. Es zīmēju un aicinu viņu piedalīties, atļauju viņai piedalīties, un sanāk bilde. Varbūt tā nav tāda saruna kā starp mani un cilvēku, kas sēž pretī, bet tajā bildē tas piedalās, un kaut kas sanāk...

RL: Kādreiz mūķenes uzskatīja par Kristus līgavām, tu savukārt reiz apgalvoji, ka esi apprecējies ar Dievu.

Subačs: Grūti pateikt. Man ir bijusi tāda spontāna uzticēšanās Dievam. To var salīdzināt ar laulību. Faktiski tādas tuvākas attiecības ar Dievu man sākās ap 1995. gadu, kad es lasīju vienas poļu mūķenes dienasgrāmatu. Tajā ir epizode, kur viņai parādās Jēzus un saka: “Paņem baltu papīra lapu, uzraksti – ar šo dienu man vairs nav manas brīvas gribas, un uz otras puses uzraksti – ar šo dienu es pildīšu Dieva gribu vienmēr, visur un visā.” Un es izdarīju tāpat. Varbūt tā nebija apprecēšanās, bet tas sākās ar tādu personisku, vienreizēju aktu. Man personiski arī liekas, ka nav obligāti jābūt celibātam.

RL: Bet ir grūti iedomāties, ka, apprecoties ar Dievu, tur blakus vēl varētu būt arī kāda sieviete.

Subačs: Šobrīd es viens pats te sēžu. Bet man ir bijušas sievietes arī pēc 1995. gada.

RL: Un tad viņas aizstāj Dievu?

Subačs: Es nezinu. Es visu laiku esmu mēģinājis to savienot.

RL: Tev ir izdevies?

Subačs: Man liekas, ka nav. Bija tāda slavena filma “Kristus ciešanas”, man tā filma ļoti nepatika. Jo, manuprāt, nav tā, ka Dievs piedāvā – es tevi pienaglošu pie krusta, baigi piekaušu, un tu seko man. Notiek kaut kā citādi. Tomēr īstas attiecības ar Dievu rada tādu kā pusmūka stāvokli. Es nezinu, kāpēc, bet tā sanāk.

RL: Bet vai tu neesi domājis par…

Subačs: Es neesmu domājis par apsolījumu un būtu priecīgs, ja man atkal būtu kāda draudzene. Bet vienalga sanāk tāds kā mūka stāvoklis.

RL: Jā, Jēzum traģiskos mūža brīžos tuvu bija tieši sievietes, vīrieši tiecās viņu nodot.

Subačs: Varbūt, varbūt. Nē, man joprojām patīk meitenes, bet tas gars ir tāds neseksuāls. Bet es nevarētu teikt, piemēram, ka tāpēc sekss būtu kaut kas slikts. Ir cilvēki, kas dzīvo celibātā, ir cilvēki, kas dzīvo laulībā.

RL: Ir kāda pretruna, kad tu saki, ka sekss ir pieņemams, bet vienlaikus gars ir tāds neseksuāls.

Subačs: Tu jau arī dari visu kaut ko, kas ir neseksuāls.

RL: Es pievērsu uzmanību tevis teiktajam, ka atšķirībā no Jura Rubeņa, kurš tagad nodarbojas ar kristīgo meditāciju, tev esot citādas attiecības ar Dievu, tev Dievs neesot meditācijas objekts, bet gan kaut kas reālāks. Vai tu varētu paskaidrot?

Subačs: Es sāku kā budists, Indijā nopirku budisma grāmatas, un šī psiholoģiskā puse tur bija izklāstīta. Bet ar meitenēm bija ļoti slikti, 1994. gada vasarā es nokristījos, un tad bija tāds pieskāriens. Un kopš tā brīža es esmu jutis tādu realitāti, kas nav es; ar mani kāds kontaktējas, kas nav blakus. Es jūtos kā tāds grēcīgs puišelis, un tur ir kaut kāda svētku sajūta, tās ir attiecības. Kaut kas, kas tik ļoti atšķiras no manis, ka par to tā īsti nemaz meditēt nevar.

RL: Vārdu sakot, pēc kristīšanās tu meditāciju atmeti?

Subačs: Jā, lai gan es, guļot mājās, diezgan daudz meditēju joprojām, taču tā nav reliģiska meditācija. Ja piedalās Dievs, tad tā ir absolūti transcendenta realitāte, par kuru tā īsti meditēt nevar.

RL: Un par ko tad viņi meditē kristīgajā meditācijā?

Subačs: Lai viņi meditē. Tā jau var sākt. Bet varbūt ar laiku viņi nonāks līdz kādai absolūtai realitātei, par ko ir grūti meditēt.

RL: Kārlis Markss reiz teica, ka reliģija ir apspiestās radības pēdējā nopūta. Un mēdz uzskatīt, ka reliģijā cilvēki meklē izeju no savām problēmām. Tu savukārt minēji, ka tev bija problēmas ar meitenēm.

Subačs: Markss nodibināja ateistisku sistēmu, kur Dievs bija aizliegts, un tā sistēma bija stipri sliktāka par to kapitālismu, kurā viņš dzīvoja. Es bieži iedomājos, ka, teiksim, pilsētā notiek Dieva gudrība un galu galā pilsēta ar to samierinās un izskatās smuka. Nevajag iedomāties, ka pie visa ir vainīga valdība, vienkārši nevajag to likt Dieva vietā. Vajag apzināties, ka ir kaut kāda vara virs tās, un pasaule kļūs saprotamāka, nekā iedomājoties, ka ir kāds politiķis vai vadītājs, kurš visu ir salaidis dēlī. Nevajag taisīt pēdējo revolūciju, bet iemācīties citādi skatīties uz pasauli.

RL: Bet ne par to bija jautājums. Vienkārši liekas, ka tu esi nonācis pie Dieva, risinot kādas personiskas problēmas.

Subačs: Ļoti patīkami, ka Dievs ir esība, pie kuras es varu atrisināt savas personiskās problēmas. Es meklēju mierinājumu, un mierinājumu es arī saņēmu. Man tuvāks ir tas Dievs, kas man palīdz, nevis teorētiskas idejas par cilvēku, kas Dievs nav. Un viņš ir šeit, viņš kļūst arvien klātesošāks, bet kā tāds gaiss, caurspīdīgs.

RL: Bet tad jau tu gandrīz vai saki, ka viņš ir tāda kā smalka matērija. Smarža…

Subačs: Viņš ir tādā nozīmē, ka viņš nav mana iedoma, bet ir gaisma, kas mani apspīd no ārpuses.

RL: Dīvaini, ka tu par viņu runā vienīgi kā par garu, bet ne reizi neesi runājis par Jēzu kā konkrētu cilvēku, kuru reizēm attēlo kā seksuālu, pievilcīgu vīrieti, asiņojošu, traģisku, mirstošu…

Subačs: Kādreiz es daudz domāju arī par cilvēku Jēzu, bet faktiski es pie visa nonācu caur Dieva garu.

RL: Saki, kas šajā pasaulē ir Jēzus Kristus?

Subačs: Dievs nav cilvēks burtiskā nozīmē, bet kaut kas viņš ir. Es kristietībā nonācu, pateicoties Dievam, kas bija kā gaismas okeāns vai kaut kas tāds, bet Jēzus ir cilvēks, kura dzīvi apcerot, tas viss notika. Gaismas okeāns un cilvēciskā persona ir divas dažādas lietas. Dieva gaisma ikonā skaitās zeltainais fons. Tur ir cilvēks, bet aiz viņa ir Dieva gaisma. Man bieži ir gribējies uzzīmēt Dieva garu, kas teorētiski ir balta lapa jeb fons, bet, ja uz tā fona nekas nav uzzīmēts, nekāds starojums nenotiek. Varbūt caur šīs redzamās matērijas dzīvi cilvēks var aizdomāties. Redzot vienīgi to tukšo fonu, nekas nenotiek.

RL: Vai tev kaut ko nozīmē Jēzus Kristus nāve?

Subačs: Tas ir ļoti slikts gadījums. Beigās viņš nodzīvoja sliktu dzīvi, bet man no šīs viņa sliktās dzīves sākās ceļš pie Dieva.

RL: Par sliktu dzīvi tu sauc – ko?

Subačs: Par sliktu dzīvi jāsauc krusta nāve. Tā nevar būt laba dzīve, bet, to apcerot, es nonācu pie Dieva. Es bišķiņ atvainojos, ka tā sanāca.

RL: Sanāca kas?

Subačs: Ka no viņa grūtās un sliktās dzīves mums visiem ir kāds labums. Un man tas vairāk ir nevis cilvēks, bet gan gars. Man patīk taisīt sakausējumus no manis un gara, un tas gars nav meditācija, kas man bija pirms kristietības, tas ir gars, kas ir man apkārt.

RL: Vai tev neliekas, ka tavi zīmējumi kopā ar visām pasakām atgādina kaut ko pavisam bērnišķīgu?

Subačs: Patiesībā laime arī ir tāds naivs jēdziens. Es visā šajā periodā esmu labi juties un šitā zīmējis. Kopš kristīšanās es visu laiku esmu jutis Dieva klātbūtni, un es esmu gribējis saprast, vai šo klātbūtni var uzzīmēt. Es mēģināju zīmēt ikonas, man bija ideja, ka varētu izrunāt problēmas ar Dievu, zīmējot ikonas seju. Un tad es mēģināju zīmēt savas problēmas ar Dievu šādā shematiskā stilā, tur nevajag kādu reālistisku cilvēku, pietiek ar šitādu. Bija arī ambīcijas, kā uzzīmēt Dieva gaismu, kas burtiski nekur nav attēlota, bet kas varētu tā bišķiņ spīdēt no tā zīmējuma. Un visā šajā “shematiskajā periodā” es arī neesmu juties īpaši gudrs, esmu juties kā kaut kāds cilvēciņš, tāds bērns. Tā realitāte, kas ir man pretī, ir stipri gudrāka par mani. Un tā kā es pārsvarā esmu juties labi, tad viņš ir sanācis tāds mīļš. Tagad es zīmēju pasauli Dieva priekšā, un tas nav Dieva portrets – es reizēm pat esmu to vīru uz mākoņa zīmējis, jo tāds jēdziens prātā pastāv, bet faktiski Dievs ir tā vide, kurā viss notiek. Un man Dievu attēlo tas pelēkais fons, uz kura notiek kaut kādas attiecības, dzīve.

RL: Kas būtu darāms ar atziņu, pie kuras tu esi nonācis, ka pasaule ir skaista?

Subačs: Priecāties. Nesūdzēties. Iet pa ielu un priecāties. Man ir sajūta, ka pasaule ir skaista, ja pareizāk uz to skatās, nevis to speciāli izmaina. Es arī mēģināju to mainīt, bet tā kļuva pavisam briesmīga.

RL: Vai šajā skaistajā pasaulē ir vieta grēka jēdzienam?

Subačs: Es noteikti esmu grēcīga būtne, principā, kas staigā pa pasauli. Pār mani spīd Dieva gaisma. Tā apzināti jau droši vien es neesmu grēkojis, bet vienalga esmu grēcīgs. Nu, kāds grēks jau visu laiku notiek, tur neko nevar darīt.

RL: Bet kā tu saproti to, kas ir grēks?

Subačs: Man kādreiz bija ideja, ka Dievs ir svēta persona, es esmu grēcīgs puišelis viņa priekšā un starp mums ir kaut kādas attiecības. Bet pēdējā periodā es Dievu saprotu kā transcendentu gaismu, bet es esmu kaut kāds balodis vai zvēriņš, vai kaķis. Un zvēriņš pilnīgi noteikti nav svēts. Negrēcīga ir Dieva gaisma, kas spīd, tā var būt negrēcīga, bet tas zvēriņš, kas tur apakšā... Mums ir garāža sētā, un pavasarī var redzēt, kā kaķis sildās uz garāžas jumta. Viņš ir slinks un nav sevišķi labs, bet Dieva gaisma pār viņu spīd. Es arī esmu tāds kaķis, kas tur sildās un tajā gaismā labi jūtas. Viņš pilnīgi droši ir grēcīgs, bet nav noziedznieks.

RL: Vai Bībelei ir kaut kāda nozīme šiem zvēriņiem?

Subačs: Es kā mākslinieks vairāk skatos uz bildēm. Es vairāk domāju par ikonām. Ir dažas ikonas, kuras man ir visu mūžu un kurās kaut kas šad tad ir atklājies. Teiksim, man Donas Dievmāte stāv, es viņu nopirku vēl padomju laikā, kaut kādu austrumvācu reprodukciju, un noliku pie sienas mājās. Un tad es esmu domājis pie viņas. Un kādreiz, kad es mērīju visādas enerģijas, es esmu gājis ar svārstu pētīt, ko viņa tur izstaro. Un tai reprodukcijai ir baigais izstarojums. Es mērīju ar rāmīti.

RL: Kas tas par rāmīti?

Subačs: Enerģijas rāmītis, ar to meklē āderes. Es mērīju enerģiju, kas spīd no reprodukcijas. Mērīju arī, kurš ir plus, kurš – mīnus.

RL: Ko nozīmē tie “mīnusi” un “plusi”?

Subačs: Ir mīnus enerģijas un ir plus enerģijas. Viena roka ir cilvēka plus, otra roka ir cilvēka mīnus. Vīriešiem ir uz vienu pusi, sievietēm uz otru. Man kādreiz bija mīnus enerģija, bet vēlāk bija plus. Kā tagad ir, es nezinu.

RL: No kurienes tev radās ideja par enerģijas mērīšanu?

Subačs: Kādreiz es ar to aizrāvos. Pēdējos padomju gados modē bija āderes, es tās mērīju ar rīkstītēm, bet tad viens večuks man parādīja šos rāmīšus.

RL: Bet varbūt šīs enerģijas var ne tikai mērīt, bet arī kaut kā iespaidot?

Subačs: Es esmu arī iesvētījis telpas. Es, teiksim, varu telpu, kas ir mīnus, uztaisīt par telpu, kas ir plus. Varbūt pēc tam tā atkal kļūst mīnus, bet uz kādu laiku tā ir plus.

RL: Plus tā ka būtu labā enerģija?

Subačs: Es tā neteiktu. Ir kaut kāda matērijas uzbūve un filozofija. Vīrietim ir labi plus, sievietei – mīnus. Ja, teiksim, vīrietis ir slims, tad viņam ir mīnus enerģija, ja slima ir sieviete, tad viņai ir plus enerģija.

RL: Bet Dieva gaismai tad vajadzētu būt plus?

Subačs: Principā tai vajadzētu būt plus.

RL: Tad tomēr tas plus ir labāk?

Subačs: Man liekas, ka šokolāde rāda lielu mīnus enerģiju, un šprotes. Man garšo šprotes, bet varbūt tās nav mana enerģija.

RL: Vai tu, piemēram, vari pateikt, kāda enerģija – plus vai mīnus – būtu labāka Rīgas Laikam?

Subačs: Es teiktu, ka var būt tāds raksts, kam ir mīnus enerģija, un tāds raksts, kam ir plus enerģija, taču tas nenozīmē, ka tas ir labs vai slikts. Principā var pamērīt, tikai es nezinu, vai man līdzi ir svārstiņš. (Skatās somā.) Svārstiņš ir!

RL: Lūk, dažādu mēnešu žurnāli. Teiksim, šis, ar Mironovu kā Dostojevski.

Subačs: Vispirms ir jāizdomā noteikumi – piemēram, taisni būs mīnus, pa apli būs plus. (Mēra, svārstiņš kustas šurp turp.) Svārstiņš kustas taisni. Mīnus.

RL: Un šis – ar Hičkoku?

Subačs: Mīnus.

RL: Ar Strengu?

Subačs: Mīnus. Varbūt no tā, ka viņš tā lec gaisā un viņam ir asimetriska poza, varbūt tāpēc tas mīnus.

RL: Ar Gurdžijevu?

Subačs: Pa apli. Plus.

RL: Ā, tad Gurdžijevs ir vienīgais plus. Ar prezidentu Bērziņu?

Subačs: Mīnus. Bet tas jau nenozīmē neko sliktu, vienkārši izpaužas kaut kāda viņa materiālā uzbūve.

RL: Bet, ja mēs atgriežamies pie tās Dieva gaismas cauraustās pasaules...

Subačs: Tā nav nekāda speciāli “Dieva gaismas cauraustā pasaule”, bet, piemēram, (rāda uz sienu aiz loga) no šī viedokļa arī parasta mūra siena izskatās interesanti. Citādi domājot, tā ir vienkārši neremontēta māja.

RL: Un kā šajā skaistajā pasaulē iederas nāve?

Subačs: Mana miesa nomirst, bet dvēsele dzīvo tālāk, kaut kas paliks pāri un ies tālāk. Kur un kad viņš ies – to es nezinu.

RL: Vai tas, kurš ies tālāk, tam vēl būs savs vārds?

Subačs: Droši vien. Es ceru, ka mana apziņa tupināsies pēc nāves.

RL: Ceri, bet nezini?

Subačs: Kad tas notiks, tad atpakaļ tikt nevarēs. Es domāju, ka viņa turpināsies. Kādi būs tālāk mani debesu piedzīvojumi, to es nezinu.

RL: Tad elle tev nedraud?

Subačs: Es neticu, ka kaut kur ir grāpis, kurā mani vārīs par to, ka es spēlējos ar svārstiem. Man tomēr ir ticība Dievam.

RL: Kāpēc grāpis? Varētu atsaukties uz kādu no viduslaiku teologiem, ka “elle ir dvēseles stāvoklis”, nevis fiziska vieta.

Subačs: Vismaz uz zemes, domājot par Dieva problēmu, es jūtos ļoti labi. Un es ticu, ka arī debesīs es jutīšos normāli, bet nu, kad būs, tad redzēs.

RL: Es nesapratu, Dievs ir problēma?

Subačs: Ja domā par Dievu, tad no visas šīs problēmas es jūtos labi.

RL: Kas tā ir par problēmu?

Subačs: Tā ir sarežģīta problēma.

RL: Kas ir sarežģīta problēma?

Subačs: Dievs ir sarežģīta problēma.

RL: Tu taču neteiksi, ka Dievs ir sarežģīts?

Subačs: Es teikšu gan, ka Dievs ir ļoti sarežģīta problēma, ko nevar saprast. Tu taču zini – organiskā ķīmija, Visuma uzbūve – tas viss ir ļoti sarežģīts. Dievs to visu ir uztaisījis, un viņš to visu saprot. Piemēram, koka uzbūve – tur visādas vaboles staigā, kā pavasarī uzaug miljons lapu, kā rudenī tās nobirst. Un mežs stāv tūkstošiem gadu, un kaut kā tas viss notiek... Es vairāk paļaujos, nevis mēģinu to saprast.

RL: Starp citu, vai tu tici Dievam?

Subačs: Jā, ticu.

RL: Tici – ticības apliecības nozīmē?

Subačs: Tās formulas ir ļoti labas, lai vispār sāktu to ceļu. Vēlāk, kad aizdomājas, tā lieta kļūst aizvien sarežģītāka.

RL: Tad ko tev nozīmē ticēt Dievam?

Subačs: Tā ir interesanta dzīve. Arī situācijā, kad it kā nekas interesants pilsētā nenotiek, bet tu paskaties teoloģiski un redzi – miljons lietus lāšu tek pa logu, un tas smuki izskatās. Tā varbūt ir vairāk tāda māksla, kas ir manī. Es negribu būt pāvests. Es gribu būt mākslinieks. Es taisu bildes, un man ir pieredze, ka es zīmēju un tajā piedalās kaut kāds gars. Tā ir mana ticība. Un man Dievs arvien mazāk ir teorētisks un arvien vairāk – reāls. Sarežģīta realitāte.

RL: Vārdu sakot, ir trīs lietas, par kurām ir vērts runāt: Dievs, meitenes un māksla?

Subačs: Jā. Tās ir galvenās problēmas.

RL: Pret ko tev vēl ir siltas jūtas, atskaitot Dievu?

Subačs: Pret meitenēm!

RL: Vai šīm esībām ir kaut kas kopīgs?

Subačs: Es teiktu, ka nē, bet tās abas var būt.

RL: Vai, runājot par mākslu, starp laikabiedriem ir kāds mākslinieks, kura darbi tev patīk?

Subačs: Boriss Bērziņš ļoti patīk, viņš mani ir iespaidojis, kad es biju students. Blumbergs, Maldupe, Baklāns man patīk. Man patīk supergrafiķi – Breže, Pētersons... Aija Zariņa man patīk. Viņi visi kaut kā ir mani iespaidojuši. Nezinu, vai viņiem ir reliģiska problemātika, bet viņu māksla ir pietiekami sakrāla.

RL: Šo mākslinieku darbos tā gaisma spīd?

Subačs: Blumberga darbos tā spīd. Bērziņš savukārt vairāk zīmē to dvēseles dzīvi, nevis gaismu.

RL: Manuprāt, viņš galvenokārt glezno kailas sievietes.

Subačs: Tā ir dvēseles dzīve. Tie ir cilvēku sapņi. Dziļumos jau kaut kas tāds notiek.

RL: Tu saki, ka tik labi jūties – vai tevi uztrauc tas, kas notiek pasaulē?

Subačs: Grūti pateikt. Es esmu mākslinieks, kas zīmē savu mākslu, es nevaru uztraukties par visas pasaules problēmām. Un kādreiz es jutos ļoti slikti, tāpēc es priecājos, ka tagad jūtos labi. Par pasaules problēmām es nedomāju, bet par dažām, mākslinieciskām.

RL: Un tev ir daudz šo māksliniecisko problēmu?

Subačs: Piemēram, ir šī absolūtā realitāte, kuru es jūtu kopš bērnības un kuru es kādu brīdi saucu par Dievu, bet tagad tas tā kā ir atgriezies tajā bērnības situācijā, kad visapkārt ir kaut kas absolūts. Bet es neņemos sludināt kādu jaunu ticību. Es vienkārši mākslu taisu.

RL: Un problēma ir viena – kā uzgleznot Dievu?

Subačs: Kādu brīdi tā bija, jā. Tagad ir vienkārši – viņš piedalās, un mums interesanti sanāk. Es ne tik daudz viņu gleznoju, kā aicinu piedalīties. Bet var būt arī kāda cita problēma, kāds cits periods. Pāvests nevar atļauties pateikt, ka viņa domāšanā ir cits periods saistībā ar Jēzu Kristu. Bet mākslinieks var, viņam nav atbildības par to, ko viņš taisa.

RL: Vai tu kaut ko nožēlo savā mūžā?

Subačs: Nav tik briesmīgi, ka tas mūžs ir beidzies un būtu jātaisa tāds rezumē. Es dzīvoju diezgan aktīvi. Pavisam noteikti daļa no tā, ko es daru, ir kļūda, taču es netaisos būt nekļūdīgs. Droši vien kaut kas, ko es esmu darījis, ir bijis nepareizi, bet es par to nedomāju.

RL: Vai tajā nav kaut kas nepareizs, ka tu jūties labi, kamēr daudzi blakus tev jūtas slikti?

Subačs: Nu, ko es varu darīt, ka viņš jūtas slikti, bet es jūtos labi. Es pats esmu kādreiz juties ļoti slikti. Un tagad es jūtos priecīgs, ka jūtos labi. Pasaules materiālā uzbūve ir tāda, ka kaut kas vienmēr būs slikts. Bet es neticu cīņai starp Dievu un sātanu. Ja mēs domātu par to, kā uzbūvēta pasaule, izrādītos, ka Dievs ļoti bieži nav labs. Es esmu uzbūvēts no matērijas, un man ir tāda daba, ka Dievs nevar vienmēr būt pret mani labs.

RL: Kā tev liekas, vai cilvēka dzīvei ir kāda jēga?

Subačs: Man patīk dzīvot un justies labi, nevis domāt par to, vai ir jēga. Varbūt arī ir.

RL: Tevi neuztrauc novecošana, slimību iespējamība, tavu tuvāko cilvēku nelaimes un tamlīdzīgas lietas?

Subačs: Tas ir svētīgi, ka kaut kas tāds notiek. Šad un tad es jūtos slims, un es nemīlu būs slims, bet tas ir normāli, visiem cilvēkiem ir bail no tā, kas var notikt.

RL: Vienīgais, ko tu gribi – ir justies labi?

Subačs: Visi normāli cilvēki grib justies labi.

RL: Vai tu mīli Dievu?

Subačs: Es ceru, ka es mīlu. Bet jautājums ir, kas ir tas Dieva attēls? Varbūt tas ir tāds, kas rada ļoti patīkamas, mīlošas jūtas. Bet varbūt es viņu ne tik daudz mīlu, kā par viņu domāju. Viņš ir sarežģīts. Ceru, ka mūsu attiecības ir labas.

RL: Tu visu laiku runā par savām attiecībām ar Dievu, bet uz jautājumu, ko tu par viņu domā, tu norādi uz saviem zīmējumiem.

Subačs: Viņš kļūst arvien sarežģītāks, taču vienlaikus arī arvien klātesošāks. Man patīk, ka viņš piedalās manu zīmējumu tapšanā un no viņa piesaukšanas man uzlabojas veselība.

RL: Tev ir pārgājušas kādas slimības, piesaucot Dievu?

Subačs: Jā, tāds vispārējs neveselums. Es jūtos labāk.

RL: Bet tad tās jūsu attiecības ir tādas kā vienvirziena? Tu saņem visādus Dieva labumus un priecājies par to, bet vai tu, teiksim, viņu slavē?

Subačs: Es vairāk par viņu domāju. Tas Dievs, kas ir tik klātesošs šeit, ir tik ļoti sarežģīts. Viņš ir reāli šeit. Viņš ir tas Dievs, kas arvien vairāk un vairāk ir šeit un arvien vairāk un vairāk ir sarežģīts, tāds, kurš vairs neizraisa tādas laimīgas sajūtas kā kādreiz.

RL: Bet ja Dievs ir visur, kā tu saki, tad ir gandrīz vai bezjēdzīgi par to runāt. Ja jau visur, tad visur.

Subačs: Saprotot Dievu, pasaule izskatās stipri skaistāka. No tā, ka viņš ir šeit, pasaule ir smuka šeit.

RL: Pašā sākumā tu teici, ka varētu uzrakstīt kādu pasaku par šo sarunu.

Subačs: Jā, jā. Paņemšu kādu rakstāmo, un droši vien jums papīrs ir. Tikai mazliet jāpadomā.

(Zīmē un raksta pasaku.)