Ejiet lēni

Gleznotājs Laris Strunke (1931) 13 gadu vecumā kopā ar vecākiem aizbrauca no Latvijas, dzīvo Zviedrijā un jūnijā Rīgas galerijā Māksla XO bija izstādījis jaunākos darbus: dažādās krāsu un kompozicionālās variācijās gleznotus “mājas pamatus”. Kopā ar dzīvesbiedri Evu Langi, kuras darbi arī iekļauti izstādē, mākslinieki prātojuši, kas tad izstādē redzams, – atraduši, ka “sirds un mājas pamats”. Uz Rīgu mākslinieks ir atbraucis baltos nogleznotos džinsos un labprāt stāsta, ko gleznās dara krāsas un triepieni. Pieved tām tuvu klāt un runā par tām kā par būtnēm, kurām ir ne vien krāsas un formas, bet arī raksturs un temperaments. Žestikulēdams atkārto gleznās redzamās kustības, it kā atbildot – jūs jautājat, kas ir forma, lūk, kas ir forma.

Es pati tiešām nespēju pateikt, kas šajā mākslā ir tik labs, bet man piepalīdz zviedru dzejnieks K. Sīverts Lindbergs: “Ir principā neiespējami šo gleznu aprakstīt vārdos – ne kopējais iespaids, ne atsevišķas detaļas nepakļaujas formulējumiem. Jā, to var secināt, taču nevajag sūroties, jo tāda ir lietu daba. Man tomēr ir žēl, ka tā arī neizdevās atrast savu iemīļoto fragmentu – zaļu krūmu, puduri, zemē gulošu vai lidojošu zāles kumšķi, spalvu.” Mans iemīļotais fragments Rīgas izstādē ir divi mazi gareniski lodziņi, kas vienā no gleznām iegleznoti kā tādas šaujamlūkas. Trauksmaino krāsu vidū pa šiem lodziņiem redzams kas ļoti mierinošs – varbūt tas ir kas līdzīgs debesīm un zemei, bet nu visādā ziņā tur ir skaidra augša un apakša, kas kaut kādā vietā satiekas. Tā vieta izskatās pēc horizonta, un iznāk ainava.

Laris Strunke mīl gleznot gleznas, slidot pa aizsalušu jūru un iet garus gabalus kājām. Viņš ir studējis glezniecību Zviedrijā, jaunībā strādājis par scenogrāfu eksperimentālā teātrī, pasniedzis gleznošanu, ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Latvijā un Karaliskās Mākslas akadēmijas Goda loceklis Zviedrijā. Kā saprotu no Gundegas Cēberes grāmatas par viņu, mākslinieku īpaši valdzina Ziemeļu piekrastes ainava un industriāla vide un objekti – gan kā iedvesmas avots un “materiāls” gleznām, gan arī kā izstāžu telpas. Par 2000. gada izstādi, ar ko tika atklāts kultūras centrs bijušā katlumājā pie Gēteborgas ostas, Laris Strunke teicis: “Man patika, ka skatītājam ir iespēja kaut ko pašam atklāt. Es anotācijā uzrakstīju – ejiet lēni! Un skatieties arī to, kas nav gleznas...”

I. L.

Laris Strunke: Man vienmēr patīk, ka dzīve un līdz ar to arī glezniecība ir, rodas taisni pašreiz. Ka nedzīvo uz veciem lauriem. Šos darbus vēl neviens nav redzējis, ne Rīgā, ne kādā citā vietā. Tikai viena glezna ir no 2002. gada. Es viņu paņēmu līdzi, jo tas pats motīvs ir arī citās gleznās, kas ir gleznotas šogad. Ja interesē, tad var redzēt līdzības un arī to, kas atšķir gleznas.

Ieva Lejasmeijere: Ko nozīmē – tas pats motīvs gleznās?

Strunke: To es varu pateikt. Es varu parādīt. Es bieži vien strādāju ar motīviem 20, 30 gadus, un tā nav nekāda programma. Es nedomāju, ko darīšu, bet pamazām atklāju, ka ar pāris motīviem strādāju atkal un atkal. Var iet laiks, bet tik un tā viņi ir noderīgi un aktuāli. Es pats domāju dažreiz, kāpēc, kāpēc tas motīvs mani piesaista. Un mana atbilde ir tāda, ka šinī motīvā ir tas “mājas pamats”. Visās gleznās tas ir. Un ja ieskatās un ja skatās, tad var atklāt, ka bāze ir trepes un tad nāk horizontāla forma, un pēc tam noteikti ainava. Jo tā māja ir nojaukta sen jau. Un pāri ir palicis pamats, kas bija svarīgs kādreiz, un tagad ir atlikušas tikai formas, kas gandrīz sāk jukt kopā. Man liekas, ka tas ir tas kontrasts, kas mani saistīja, ka ir cilvēka taisītas ģeometriskas formas, un tās var atklāt katrā gleznā, ja ieskatās. Un tad ir otrs spēks, daba, kas mēģina vienkārši to iznīcināt.

Lejasmeijere: Iznīcināt, nevis harmonizēt?

Strunke: Nu, bet tā jau ir. Ja skatās vēsturiski – mēs lielā mērā redzam drupas. Domāju, ja to apskata ar mazliet lielāku perspektīvu, var redzēt, ka tas, ko cilvēks ir uzbūvējis jeb centies, nav mūžībai. Es to neuzskatu par kaut ko dēmonisku, domāju, ka tas ir tikai ļoti vienkāršs fakts.

Es jums parādīšu. Man bija izstāde par šo tematu. Citas gleznas. Pirms gada. Ir tā – tur, kur man ir darb­nīca, ir arī blakus viena liela liela siltumnīca, un es tur izstādījos. Tas ir Zviedrijā, Stokholmā, vienā parkā. Man kaimiņos tur dzīvo kroņprincese. Bet tā telpa ir milzīga – 30 metru katrā dimensijā. Tur nav nekādu starpsienu, un arī sienas ir no stikla. Tā ka beidzot gleznas dabūja gaismu nevis no priekšas, bet arī no aizmugures.

Lejasmeijere: Tā, lai gleznām spīd cauri?

Strunke: Nē, nē, tā, ka gaisma ir viņām visapkārt. Viņas bija gaismā izstādītas, nevis pie sienas. Un tas ir, cik es vien zinu, vienreizēji. Vienmēr jau kar pie sienas.

Lejasmeijere: Kāpēc?

Strunke: Kāpēc? Neprasiet man. Es vairākas reizes biju izkāris gleznas, kas karājās telpā bez sienām, un tas nozīmē, ka dabū pārskatu pār visām, jo nav nekādas starpsienas. Kas savukārt var arī sarežģīt, jo tad cilvēks vienkārši nespēj apjaust. Mēs esam pieraduši skatīties vienu gleznu, nākamo... Tas ir ļoti dabīgi. Šeit ir grūtāk. Kā lai pasaka, es būvēju. Es būvēju telpu telpā. Ar gleznām. Es varu būvēt telpu, kas sastāv tikai no gleznām. Gleznas rada sienu, un starpa starp gleznām nav lielāka, lai viens cilvēks var ieiet tai telpā. Gleznas es varu lietot kā arhitektūru.

Lejasmeijere: Jūs jau esat apgleznojis arī klintis un audeklus licis zem klajas debess.

Strunke: Jā, bet es domāju, ka laba ir arī siltumnīca. Ne tikai gurķus audzēt. Un te ir bilde, kā es gleznas stiepju uz to siltumnīcu. Un es domāju, lai būtu tāda laba fotogrāfija, vai vajag sniegu, un vispār – kā to parādīt, ko es daru. Bet tad, kad fotogrāfs ņēma, skatījos, ka nebija tās dramatikas, ko es gribēju. Un tad man vajadzēja nest vēlreiz vēl lielāku darbu un vēl dziļākā sniegā.

Lejasmeijere: Lai būtu smagi?

Strunke: Jā, un lai tā glezna aizķeras zaros. Nav viegli būt gleznotājam. Bet tas motīvs ir arī tai gleznā, ko nesu. Var teikt, ka vienkāršots. Ir trepes, un tas ir tas pirmais mūris.

Lejasmeijere: Kad jūs stāstāt par šo motīvu, rodas sajūta, ka tur ir tāda kā nostalģija.

Strunke: Es pats par to esmu domājis. Ir arī emocionāli iemesli, bet es varu teikt, ka nemēģinu analizēt sevi tādā veidā. Man nav atbildes par visu. Man varētu būt atbildes. Es jau varētu uztaisīt atbildes.

Lejasmeijere: Jā, bet vai tās tad būtu saistītas ar tām gleznām?

Strunke: Taisni tā, taisni tā. Es dzīvoju arī ar lietām, kuras es nevaru motivēt. Kāpēc es gleznoju...

Lejasmeijere: Kādā mērā vispār var runāt par to, kas ir gleznās?

Strunke: Nevar. Kāpēc mēs te sēžam...

Lejasmeijere: Laba gaisma un labi sēžam.

Strunke: Nē, nu, var jau runāt, tāpat kā es to daru pašreiz. Bet nevar runāt par savu pārdzīvojumu. Piemēram, kā par mūziku... Var runāt, kā tā mūzika ir taisīta, bet nevar runāt par to pārdzīvojumu, ko klausītājs dabū, vai ne?

Lejasmeijere: Man gan likās gluži otrādi, ka tieši par pārdzīvojumu var runāt.

Strunke: Bet tas nozīmē, ka es stāstu par sevi viņās. Tā kā katrs skatītājs, kurš dabū pārdzīvojumu. Es varu teikt tā – visiem ir taisnība, jo tas ir viņu pārdzīvojums, bet pati glezna – tā ir galīgi kaut kas cits. Glezna dod pārdzīvojumu.

Lejasmeijere: Tā dod katram kaut ko savu, pilnīgi nesaistītu?

Strunke: Tieši tā. Tā kā cilvēki ir atšķirīgi, tad katrs dabū savu, atšķirīgu pārdzīvojumu. Un tā tas ir. Un tā tam jābūt. Tā kā nekad nekad nevar teikt, ka tas nozīmē to un to, šeit ir tas un tas pārdzīvojums. Es parādīšu. Šeit ir tas pats zīmējums. Esmu gājis kaligrāfijā pie viena ķīnieša, bet jābūt ķīnietim vairākās paaudzēs, lai to varētu iemācīties. Var tikai tuvu pienākt, bet ne vairāk.

Lejasmeijere: Maz gan. Kad tās mācības bija?

Strunke: Vienu gadu, pirms 30, 35 gadiem. Bet pēc tam es praktizēju. Visu savu dzīvi pēc tam. Ne jau visās gleznās, bet, piemēram, šajā, tas ir joprojām. Tā pieredze ir, varētu teikt, apziņā, ķermenī. Jā, bet es iesāku stāstīt, kāpēc visu laiku viens un tas pats motīvs. Varētu jautāt – kas ir, nav fantāzijas, vai, ka nevar atrast citu motīvu? Jeb otrādi – ir fantāzija, un es joprojām redzu formas tai pašā motīvā.

Lejasmeijere: Un kā tad ir?

Strunke: Tas beidzamais, dabīgi.

Lejasmeijere: Ko nozīmē – redzēt formas? Kur tā forma ir – dabā vai cilvēkā?

Strunke: Viss ir cilvēkā, bet lai cilvēkam konkretizētos tā forma. Ja to redz, ja viņu atklāj dabā, tad ir daudz vienkāršāk. Jo, es domāju, tas, kas ir cilvēkā, un ja ir gleznotājs, tad ir vajadzīga viena redzama forma. Es redzu dabā to, kas ir manī.

Lejasmeijere: Sarežģīti.

Strunke: Nē, gluži otrādi, tas ir vienkārši. Tas ir ļoti, ļoti vienkārši. Un es domāju, ka gandrīz visi cilvēki funkcionē tādā veidā. Mēs domājam, ka mēs redzam kaut ko, bet īstenībā mēs redzam savus piedzīvojumus. Ja mums nav tādu, tad mēs neko arī neredzam. Tāpat kā ar cilvēku. Tas, ko mēs atklājam otrā cilvēkā, ir atkarīgs no mūsu pieredzes.

Lejasmeijere: Kā jums šķiet, vai ir kāda saistība starp to, kā jūs skatāties dabā, un to, kā kāds cilvēks, kurš nav gleznotājs, skatās jūsu gleznas?

Strunke: Tas ir labs jautājums. Es domāju, ka tanī situācijā ir ļoti liela līdzība. Man ir jāatrod kaut kas, un arī skatītājam ir jāatrod kaut kas, vai ne?

Lejasmeijere: Bet viņš pa tiešo dabā to redzēt nevar?

Strunke: Var, var, bet ir grūtāk.

Lejasmeijere: Vai varētu būt, ka mēs tuvojamies tam, ko nozīmē – būt par gleznotāju?

Strunke: Mēs tuvojamies, jā, bet redzēt formas dabā – tas ir grūti. Jābūt pieredzei un jāstrādā ar formām, un tad var aplicēt tās, redzēt.

Lejasmeijere: Aplicēt?

Strunke: Nu jā, varētu teikt – pielietot. Piemēram, kad es gāju fjeldos zīmēt un gleznot, viena galotne izskatījās kā putna galva ar knābi. Ja es to redzu tādā veidā, tad es to varu uzzīmēt. Ja es neredzu to, tad nekas neiznāk, tad iznāk tikai tāda kaudze. Tā kā redzēt, piemēram, formas dabā kā kaut ko – tas ir svarīgi.

Lejasmeijere: Jūs ierunājāties par galotnēm, un man ienāca prātā, ja jau visa tā uztvere tomēr tik tēlaina, tad kāpēc jūs sauc par Eiropas abstraktās glezniecības virsotni un vēl visādi, vienmēr pieminot abstraktumu. Pēc visa, ko jūs tikko stāstījāt un ko arī tais gleznās var saskatīt, nu, kas tur abstrakts?

Strunke: Tā nu nav mana vaina. Man ir citas vainas, bet ne šī. Tas, kā lieto jēdzienus, lielā mērā ir konvencija jeb, teiksim, ieradums. Pēc būtības tas iznāk nepareizi, vienkāršojot. Tad jau visa māksla pret dabu, ja salīdzinātu, ir abstrakta, jo viņa nav daba. Pat ja glezno ļoti naturālistiski un glezno, teiksim, zāli, tad tā ir abstrakta glezna. To zāli nevar nopļaut.

Lejasmeijere: Kādā intervijā bijāt teicis, ka diezgan vēlu sapratāt, ka gribat būt mākslinieks. Kā tas bija?

Strunke: Jā, es atceros to interviju. Un es ļoti labi atceros arī, kā pieņēmu to lēmumu. Man, varētu teikt, ir zināms talants. Man ir viegli gleznot. Tēvs (Niklāvs Strunke – red.) taču arī gleznoja. Es tiku mākslas augstskolā, pārdevu darbus. Man bija kontrakts ar vislabāko galeriju Stokholmā. Varbūt man toreiz bija ap 40. Viss bija noticis. Man bija veiksmīga karjera. Varētu teikt – turpini tik. Bet pamazām es atklāju, ka visu to varu darīt, bet būt māksliniekam – tas ir kaut kas cits tomēr. Es sapratu vai nojautu drīzāk, ka ir dziļums. Ka ir liela nozīme, teiksim, cilvēka dzīvē, un tas ir kaut kas cits nekā veiksmīga karjera.

Lejasmeijere: Kam ir liela nozīme?

Strunke: Teiksim tā – es sapratu, ka māksla var dot spēku. Tas spēks, jeb varbūt labāk teikt – enerģija?

Lejasmeijere: Man spēks labāk patīk.

Strunke: Ak tā. Taču to arī nevar par tādu nodomu taisīt, nē, bet var būt tā, ka cilvēks var to izteikt nezinādams. Saprast es to nesaprotu, bet es to pārdzīvoju.

Lejasmeijere: Kas mainījās jūsu dzīvē ap 40?

Strunke: Nē, to es neatceros. Tie ir procesi pašā cilvēkā. Pamazām tie nobriest.

Lejasmeijere: Mēģiniet tomēr, lūdzu, pastāstīt, kāpēc, jūsuprāt, tikai ķīnietim padodas ķīniešu kaligrāfija?

Strunke: Man tam ir tāda ilustrācija – kad redz vienu izcilu diriģentu, kā izskatās tas, ko viņš dara? Es varu teikt, viņš taisa kaut ko tādu... Re, un es varu visu savu dzīvi censties un taisīt šitā te, bet tur neiznāk mūzika. Jautājums ir par mācēšanu. Es vilku vienu līniju, tikai vienu līniju. Tā bija zīme, kas sastāvēja no trīs līnijām, tas ir “trīs” ķīniski – divas īsākas, viena garāka. Un es vilku apmēram 30 000 reizes. Un ne ātri. Tas ir jāsāk, tad ir virziens, un tad – beigas. Un visu rudeni un visu pavasari es to darīju. Tās beidzamās es nodevu ķīnietim, un viņš ar sarkanu zīmuli uzvilka, kas man bija izdevies. Un es šaubos, vai man bija izdevusies vesela zīme, kas sastāvēja no trim līnijām. Tikai vienreiz bija izdevies sākums vienai līnijai un beigas otrai. Sākumā, jā, sākumā man likās, ka es taču to varu! Pēc tam pagāja laiks, un es redzēju, ka tās līnijas, ko es vilku, tās bija galīgi tā kā cīsiņi. Nekam nederēja.

Lejasmeijere: Ir runa par tušu ar otiņu?

Strunke: Jā, jā. Pēc tam mācoties es sapratu prasības, kuras tomēr nekad nesasniedzu.

Lejasmeijere: Bet kur tad tai kaligrāfijai piedēvētā spontanitāte? Kas tā par spontanitāti, ja šitā jā­­ņemas?

Strunke: Ir, ir tur spontanitāte! Varbūt tad drīzāk var salīdzināt ar pianistu, kurš spēlē vienu sarežģītu Bēthovena sonāti. Viņš vai viņa zina absolūti visu, bez notīm, un tik un tā, lai to izvestu vai spēlētu... Tas jau nav nekas ar mašīnu, tas ir cilvēks, joprojām. Nonākt tādā līmenī, kas ir tik ļoti grūti sasniedzams, ja nav jau brīnumbērns piedzimis vai necīnās visu dzīvi.

Lejasmeijere: Kāda, jūsuprāt, mākslinieka darbā ir nozīme tautībai? Par jums lielākoties visur rakstīts, ka esat zviedru mākslinieks. Kas mainītos, ja rakstītu – latviešu mākslinieks?

Strunke: Tā ir tāda dubultība. Bet es nevaru saprast, ko tas īsti nozīmētu. Arī man ir grūti šķirt, kā tas būtu, ja tas būtu savādāk. Es domāju, tā ir abstrakcija. Tā kā kādreiz es esmu dzirdējis par manu krāsu, ka tā ir neparasta Zviedrijā. Tas gan bija senāk. Un es nezinu, cik tas ir pašā cilvēkā un cik tas ir kultūrā, vai varbūt vienkārši nav citu krāsu tanī reizē.

Lejasmeijere: Kādreiz esat teicis, ka Latvijas ainava jums ir neatklāta lieta. Tas bija ap 2008. gadu, vai kopš tā laika kaut kas šai ziņā ir mainījies? Esat kaut ko atklājis no Latvijas ainavas?

Strunke: Nē, jo man nav bijis laika. Katru reizi, kad esmu šeit, es esmu tikai darba dēļ. Es nevienu dienu te neesmu bijis kā tūrists vai parasts apmeklētājs. Un bērnībā jau nekur nebraucām, jo nebija tādu iespēju. Tā kā tas joprojām tā ir.

Lejasmeijere: Vai bērnības atmiņas ir par Vecrīgu, tikai mājas un bruģis?

Strunke: Jā, un vēl Rīgas jūrmala. Par to gan tā īpaši nebiju domājis. Nu, ko redz visur... Horizontu redz. Jā, tā ir, ka joprojām es neesmu ticis tālāk.

Lejasmeijere: Vēl jūs esat pieminējis tumšo periodu savā gleznotāja mūžā. Kas tas bija – gleznas bija tumšas vai dzīvē slikti gāja?

Strunke: Ā, tas ir vienkārši. To bieži vien jauc kopā – tumšumu uz gleznas un tumšumu šeit. Un, pēc manām domām, tas nav jājauc. Piemēram, es daudz esmu gleznojis ar tušu, un man patīk dramatika, tumša, spēcīga krāsa un viss šitas te. Taču ne jau vienmēr. Es esmu skatījies, ka, piemēram, Rietumeiropā negleznoja ar tušu, kas ir melna, lai gan Ķīnā ar to gleznoja jau tūkstoš gadu agrāk. Šeit tikai pamazām, pamazām sāka ar kaut kādu tumši brūnu. Tā ka varbūt šeit ir bailes no tumšuma, no melna. Kāpēc, nezinu.

Pirms vairāk par 20 gadiem, kad es taisni gleznoju tās tumšās gleznas, Zviedrijā bija modē tāda mākslinieku grupa, kas gleznoja tādu atmosfērisku gaismu. Un tad vienai zviedru izstādei Kanādā no muzeja nāca atlasīt darbus, un es uzreiz teicu, ka te ir tumsa. Es toreiz domāju, kāpēc neviens neglezno tumsu. Toreiz pat nosaukumu ietekmēju, to 1989. gada izstādi nosauca Equinox – par to, ka gaismas ir tikpat, cik tumsas. Tas muzejnieks toreiz ir vienīgais cilvēks, kas man ir prasījis – vai jums nav vēl tumšāka glezna. Un man bija.

Lejasmeijere: Ko nozīmē – gleznot tumsu? Tumsā taču vispār neko neredz.

Strunke: Nē, bet to gleznu var izstādīt gaismā. Kas par fantastisku lietu ir glezniecība – var gleznot tumsu un izstādīt saulē.

Lejasmeijere: Kas jūs saista slidošanā?

Strunke: Ritms lielā mērā. Ne vienmēr izdodas nonākt tādā līmenī, kad ķermenis ritmiski kustas. Ja izdodas, tad gan var dzīvot nedēļas no tā. Ir arī grūtības, es esmu nezin cik reizes āliņģī iekritis. Arī glābis citus. Slidojis uz jūras lediem, tur, kur neredz zemi, krastu neredz. Ir arī jāklausās ledus. Pavasara ledus ir visbriesmīgākais, jo tas var būt šitik biezs, bet pēc stundas var izjukt. Bet diemžēl ir jau... Slidošanas man pietrūkst. Es tā domāju, jāpaspēj gleznot vispirms.

Lejasmeijere: Vai tā slidošana pa jūru zviedriem vispār ir populāra?

Strunke: Jā, tas ir gan mazliet savādi, jo, piemēram, Somijā ir tikpat daudz jūras, tikpat daudz ledus, bet tur tik daudz neslido.

Lejasmeijere: Mani piesaistīja viena fotogrāfija grāmatā, ko par jums uzrakstījusi Gundega Cēbere. Tur jūs esat redzams pie kādas pusapaļas podiņu krāsns un pie gleznas.

Strunke: Ā, tas ir manā darbnīcā Gotlandē.

Lejasmeijere: Kā jūs izvēlējāties to māju?

Strunke: Tā ir tik nemoderna. Tur nav elektrības, nav ūdens, bet tā atmosfēra ir tā, kas mani saista tik ļoti.

Lejasmeijere: Kāda tā atmosfēra ir?

Strunke: Tā ir liela, liela celtne. Tur kādreiz bijusi saimniecība, bet tad galīgi pamesta. Tur bija putnu ligzdas aizkrāsnē un skudru pūžņi telpās, un koki auga uz trepēm... Bet tās trepes, tur ir septiņi pakāpieni. Tās es esmu gleznojis 43 gadus.

Lejasmeijere: Ja jūs nebūtu nopircis to māju Gotlandē, tad tā negleznotu?

Strunke: Nē. Jo es atklāju, ka pašā mājā bija tik daudz ko gleznot.

Lejasmeijere: Skudru pūžņus un ligzdas atstājāt?

Strunke: Nu, man tomēr bija jāizvēlas – vai nu pašam tur dzīvot, vai atstāt skudrām.

Lejasmeijere: Gleznojat tur tikai pie dienas gaismas?

Strunke: Jā, tikai pie dienas gaismas.

Lejasmeijere: Tajā 2008. gada intervijā jūs salīdzināt gleznošanu ar valodu un sakāt, ka nozīmīga lieta ir aptvert valodas pamatus. Vēl tur pieminat gramatiku. Kā to saprast?

Strunke: Tas ir atkarīgs no tradīcijas, kurā laikā dzīvo. Piemēram, pašreiz arī valodā gramatika sāk mazliet pazust, un mākslā jau īpaši, es domāju. Neviens jau nezina, kas gramatika ir.

Lejasmeijere: Kas mākslā ir gramatika?

Strunke: Nē, vispār. Es dažreiz jūtu to, cik gramatika ir svarīga poēzijai jeb dzejai. Tāpat savā veidā būve jeb uzbūve ir svarīga gleznai. Bet tas ir mazliet grūti un sarežģīti.

Lejasmeijere: Tāpēc cilvēki mācās augstskolās, piemēram, gleznošanu?

Strunke: To vairs neviens nemācās.

Lejasmeijere: Ko tad tur dara?

Strunke: To es nezinu. Vienkārši redzu no tā, kas ir izstādēs.

Lejasmeijere: Te laikam būtu jājautā – ko jūs domājat par mūsdienu mākslu?

Strunke: Es nedomāju. Man ir tik daudz par paša gleznām ko domāt. Man ir svarīgi joprojām izteikt kaut ko. Ir kaut kas vēl neizteikts, un tādēļ es koncentrējos uz savu darbu.

Lejasmeijere: Ir tādas sarunas ar māksliniekiem, kurās daudz iznāk runāt par citiem māksliniekiem. Šī ir citāda. Vai vispār var runāt par kaut kādām ietekmēm jūsu mākslā?

Strunke: Neviens cilvēks jau nav bez ietekmēm, bet svarīgi, cik liela nozīme tām ir pret personisko. Man viens draugs ir dzejnieks un rakstnieks. Viņš raksta par mani apmēram 30 gadus. Un pa visiem šiem gadiem un nezin cik grāmatām viņš nav minējis nevienu citu gleznotāju. Un tas ir tādēļ, ka viņš nav mākslas vēsturnieks. Jūs dabūsiet šo grāmatu, bet tā ir zviedriski.

Piemēram, viņš gribēja aprakstīt šo gleznu. Teksts ir apmēram tāds – viens laukums pa kreisi ir tāds un tāds, un tur un tur ir tāds un tāds laukums. Un tā tiek aprakstīts viss, viss, kas tur ir redzams. Kad viņš manā darbnīcā skatījās to gleznu, es biju tik nomocījies. Viņš sēž un skatās. Un es aizmigu. Es pamodos, viņš joprojām skatās to gleznu. Un tad es domāju, tikpat labi es varu iet gulēt gultā. Tā es apgūlos un aizmigu. Kad atmodos, viņš joprojām skatījās to gleznu. To pašu. Bet vai jūs zināt, kas ir letrisms?

Lejasmeijere: Zinu gan. To mums mācīja akadēmijā, un kādreiz mani ļoti interesēja rakstu zīmes vizuālajā mākslā, bet kāpēc jautājat?

Strunke: Tas mans draugs teica, ka domā par vārdiem, ar ko aprakstīt manas gleznas. Un tad viņš saka, ka vārdi ir, tie ir atradušies, tikai tie ir tādi vārdi, kas neko nenozīmē.

Lejasmeijere: Tie ir viņa vārdi, kas radušies, skatoties uz jūsu gleznām?

Strunke: Jā, bet tikai kā skaņas un zīmes, bet bez nozīmes.

Lejasmeijere: Tā nozīme ir saistīta ar gleznām?

Strunke: Nē, es jums stāstu, nekādas nozīmes nav. Tāds ir teksts par manām gleznām. Manās gleznās jau arī ir tāda ritmiska uzbūve. Šeit tā kaligrāfiskā pieredze jeb vingrinājumi kaut kādā veidā ir manāmi. Ne tieši, bet tajā, kā tie triepieni kustas, turpinās un no tejienes turpinās uz otru pusi, izaug, un piepilda visu to formātu.

Lejasmeijere: Bet tas ķīnietis taču šādi nevarētu uzgleznot.

Strunke: Nē. Viņš nav Laris Strunke.

Lejasmeijere: Jūs teicāt, ka māksla vai varbūt šī glezna, piemēram, var dot spēku. Kur tas spēks paliek? Mākslinieks ir izdarījis darbu, ir glezna, es uz to skatos, tas spēks no tās gleznas kaut kā nāk, staro vai kā nu tur nonāk pie manis, un kas tālāk?

Strunke: Nu, tā ir jūsu problēma.

Lejasmeijere: Es to varu paņemt līdzi un aiznest mājās?

Strunke: Jā, šeit pāri nepaliek nekas.

No K. Sīverta Lindberga rakstītā Lara Strunkes darbu katalogā:

Tagad manas acis pakavēsies pie šīs konkrētās gleznas. Es meklēju zaļu objektu, kas manā atmiņā fiksējies kā zems krūmājs vai zāles kumšķis, vai draudzīgi savijies puduris. Kaut ko tamlīdzīgu ieraugu gleznas augšējā laukā, taču tas īsti neatbilst manam atmiņu uzņēmumam.

Augšējais gleznas laukums iztēlē uzbur savvaļas ūdenskrituma ainu ar gaiši putojošiem, lejup krītošiem ūdens mutuļiem.

Pārlaižu acis šai 3x2,10 m lielajai gleznai; tas, ko saucu par laukumiem jeb laukiem, ir tumšām horizontālām līnijām nodalīti gleznas areāli. Augšējais lauks (apmēram piektā daļa no augstuma) izstiepies visā gleznas platumā.

Otro laukumu pārlauž trepes, kas no gleznas apakšdaļas slejas augšup (pāri šai te līnijai). Šīm trepēm, kuru klātbūtne ir īpaši uzkrītoša trešā laukuma vidū, ir četri pakāpieni. Divi papildu laukumi ieskauj trepes no abām pusēm – mazliet platāk pa labi.

Tagad skatiens ceļo no kreisās uz labo pusi – vispirms augšējā laukā, tad vienu pakāpi zemāk. Šie divi augšējie laukumi veido bildes “ainavu”, tikmēr apakšējā daļa ir mājas pamati, kas ir visas gleznu sērijas titulmotīvs.

Pašā augšā stiepjas šaura zaļi-gaiši-zili-zaļa strēle, kas var asociēties ar krastmalu vai lagūnu, bet tiklab arī ne. Zemāk atrodamā “ainava” veidota no intensīviem gaišā okera un tumšiem melni-zili-zaļā kontrastiem, kas izpaužas difūzi izplūdušās dramatiskās formās. Acs nemierīgi kustas no kreisās uz labo pusi – šo kustību uztur glezna, taču vidū to pārtrauc gaišs okerkrāsas “ūdenskritums”. Tālāk dominē pārsvarā horizontālas, tikpat dramatiskas, bet, tā sacīt, pagaidu formas (radītas tieši šai konkrētajai gleznai). Dažbrīd tās nedaudz atgādina mākoņus, taču mākoņu kā tādu tur nav.

Otrais laukums no augšmalas pamatā ir visai līdzīgs iepriekšējam, taču ne tik izgaismots un bez kāda raksturojoša elementa. Taču tā kreisajā malā rāmi iegūlies zaļš četrstūris, kura toņu pāreja mainās, sākot no gleznas ārmalas līdz pat trepei: tumši zaļš, zaļš ar okera piejaukumu, krietni gaišāks zaļš.

No zaļā četrstūra skatiens slīd lejup un atduras pret horizontāli, kas nodala pašus mājas pamatus jeb “ainavu” – tā lielākoties ir gaišā okerkrāsā ar melniem ieplaisājumiem, kur izceļas divas neainaviskas formas: statenisks tumši zaļš un teju gaisā iekārts kvadrāts. Mājas pamatu apakšējā kreisajā laukumā divas platas švīkas – gaišākā un smagnēji zaļā tonī, aiz kurām vēl lejāk seko viena rozīgi pelēka un viena karmīnsarkana strēmele. Trepju augšmalu acs uztver nevis perspektīvā, bet frontāli – tā ir tik vien kā virsma, kurā dramatismu iesveļ gaišas krāsas okers, tumši triepieni un punktojumi. Nākamo pakāpienu ietonē tumšāku melnā un tumši rozā krāsa (ar gaiša okera iestarpinājumiem). Trešais pakāpiens savukārt ir gaišāks – sānmalās vairāk okera, vidus tumšāks. Ceturtajā parādās tumši zaļā krāsa, un nedaudzie melnās krāsas triepieni šeit ir melnāki nekā iepriekš. Trepju apakšmala ir viscaur zaļā krāsā, vietām mijoties ar tumši brūno un bālgandzeltenu okeru. Pamatus trepju labajā pusē nosedz silti zaļa pārkare – zem tām esošais laukums ieturēts gaišākā zaļā tonī un tā okerkrāsa ir brūnganāka nekā ierasts. Vēl zemāk, mājas pamatu labajā pusē, viens otru reizē papildina un savstarpēji atgrūž neregulāri tumši zaļi un gaiši okera fragmenti – atšķirībā no kreisās sānmalas šeit pamatni veido zaļgan-oker-brūnas formas, kuras vistālākajā labējā stūrī līdzinās uzskricelētam tekstam.

Pirmais kopiespaids: zaļā krāsā ieturēts gleznojums, kurā berzes dinamika starp spilgtākiem gaišas okerkrāsas elementiem un to tumšākiem pretmetiem visizteiktāk kulminē gleznas augšējā, “ainaviskajā” daļā. Paradoksālā kārtā tumšie silueti vizuāli paceļ gleznas augšdaļu un nospiež pamatni – visuzskatāmāk mājas pamatu labējā malā.