Kritiskais reģionālisms

Andrejs Andersons ir dzimis 1942. gadā Rīgā, kopš 1949. gada dzīvo Austrālijā. Pēc studiju beigšanas Jeila universitātē ASV viņš sāka strādāt par arhitektu Austrālijas Jaunās Dienvidvelsas štata valdības Sabiedrisko darbu departamentā, drīz vien kļuva par departamenta īpašo projektu nodaļas galveno arhitektu, vēlāk – par štata galvenā arhitekta vietnieku. 1988. gadā viņam tika piedāvāts štata galvenā arhitekta amats, taču viņš atteicās. Andersons ir viens no četriem arhitektu biroja PTW Architects direktoriem, daudzu sabiedrisko ēku un privātu projektu autors gan Sidnejā, gan citviet Austrālijā. Viņš ir viens no namīpašnieka un būvuzņēmēja Ludviga Neiburga mantiniekiem. Viesnīcā Neiburgs, kas ierīkota vienā no Neiburga celtajiem namiem Vecrīgā, Andersons līdzdarbojās viesnīcas skiču projekta izstrādē, viņš veidojis arī pamatzīmējumus viesnīcai Bergs. Šoruden Melburnā atklāts Andersona projektētais Nacionālās mākslas galerijas jaunais spārns, kas jau izpelnījies kritiķu atzinīgu vērtējumu.

P. B.

Rīgas Laiks: Vai tam, ka tu esi kļuvis par arhitektu, tavuprāt, ir kāda saistība ar abiem taviem vectēviem – būvinženieri un Rīgas pilsētas galvu Alfrēdu Andersonu un būvuzņēmēju un namīpašnieku Ludvigu Neiburgu?

Andrejs Andersons: Man šķiet, ka noteikti. No vecāku stāstiem es, protams, zināju, ka Neiburgs bijis būvuzņēmējis, ko viņš būvējis un ar kādiem arhitektiem ticies. Jā, starp citu, uz Austrāliju atbrauca arī viens no Aleksandra Klinklāva arhitektu biroja darbiniekiem – kā zināms, Klinklāvs projektēja Neiburga namu Brīvības ielā 40. Un Alfrēdam Andersonam arī bija saistība ar šādām lietām. It kā Centrālais tirgus, – tas gan nav pierādīts, bet tā ticēja mūsu ģimenē – esot bijusi viņa ideja. Katrā ziņā viņš tajā laikā, kad to būvēja, bija pilsētas galva. Viņš vadīja Brīvības pieminekļa padomi. Tā visa bija mana ģimenes vēsture. Arhitekts no Klinklāva biroja – Andrejs Ilsums –maniem vecākiem Sidnejas priekšpilsētā 1952. gadā projektēja māju. Man bija desmit gadi, bet es redzēju, kā tas arhitekts pie mums nāca, klausījos, ko viņš runā, un skatījos, kā viņš kaut ko tur skicē.

RL: Latviešiem patīk lepoties ar Rīgā un Latvijā dzimušajiem, pat ja vēlākajos gados ar Rīgu un Latviju šiem cilvēkiem nav bijusi nekāda saistība. Arī tu vēl paguvi piedzimt Rīgā 1942. gadā, pirms jūsu ģimenes aizceļošanas. Vai tev tas šķiet svarīgi?

Andersons: Es nedomāju, ka tas būtu pārāk svarīgi. Latviešu emigrācijai tas šķiet svarīgi, bet es zināmā mērā esmu bijis dumpinieks uz latviešu emigrācijas ierastā domāšanas veida fona. Bija manas paaudzes labie bērni, kas gāja uz latviešu sestdienas skolām, mācījās latviski, iestājās studentu korporācijās, bet man tas viss likās pilnīgi nelietderīgi dzīvei Austrālijā. Es tādām lietām nekad nepiekritu un tur negāju.

RL: Tas bija paša lēmums?

Andersons: Jā. Es saprotu, ka manai vecāku paaudzei bija ļoti sāpīgi atstāt visu, ko viņi Latvijā bija atstājuši. Un līdz ar visām milzīgajām pārmaiņām, daudziem tā bija tāda bēdīga lieta, ar ko viņi varēja nodarboties, bet kurai vairs nekādas nozīmes nebija. Tie bija visvisādi noslēpumaini rituāli, to pamatā bija, piemēram, studentu korporāciju strīdiņi Rīgā 30. gados, kuru eksistenci pirmskara Latvijā es uzskatītu par augstākajā mērā apšaubāmu. Emigrācijas sabiedrību es uzskatu par visādā ziņā nospiedošu – to vieno upura kompleksi.

RL: Taču arī šāds noskaņojums latviešiem nav svešs. Kārlis Skalbe, pēc tam, kad bija Stokholmā apmeklējis pirmo latviešu kopsapulci, bija teicis: “Nevienu latvieti man še, Stokholmā, vairs nerādiet, es viņiem visiem iešu apkārt ar līkumu!”

Andersons: O, lai arī nezinu apstākļus, kādos tas bija noticis, es tomēr viņu diezgan labi varu saprast. (Smejas.)

RL: Atšķirībā no daudziem trimdā dzīvojošajiem latviešiem tu uz Latviju pirmoreiz aizbrauci jau diezgan agri.

Andersons: Ā, jā, es Latvijā pirmoreiz biju 1967. gadā. Austrālijas imigrācijas latviešu sabiedrība uzskatīja, ka braukt uz padomju Latviju nav pareizi, un šādi iebildumi latviešiem bija arī citur. Man tas šķita aplami. Protams, tam pamatā bija arī emocionāls pārdzīvojums – manas ģimenes un mātes pieredze, piespiedu nošķirtība no pārējās ģimenes, pat vēstuļu sarakstes ierobežojumi –, man gribējās to visu iepazīt pašam. Kāpēc gan vajadzētu dzīvot pašiem sev uzspiestos ierobežojumos?

RL: Kādi bija tavi pirmie iespaidi Latvijā?

Andersons: Protams, tas bija ļoti aizkustinošs pārdzīvojums. Mana tante bija bijusi izsūtīta uz Sibīriju, arī mans onkulis bija bijis izsūtīts. Bija ļoti aizkustinoši satikt omīti Almu un viņas māsu Katrīnu Grantu, viņas bija apbrīnojamas dāmas, tobrīd jau astoņdesmit vai vairāk gadus vecas. Un arī viņiem tas bija kaut kas īpašs, jo, visticamāk, es biju pirmais cilvēks no Rietumiem, ko viņi satika kopš kara beigām. Latviešu emigrantiem bija ārkārtīgi idealizētas atmiņas par Latviju, un tāpēc bija ļoti interesanti to ieraudzīt īstenībā, lai gan daudz kas, protams, bija mainījies padomju laikā. Katrs atšķirtības gads viņos bija radījis tādu arvien pastiprināta oreola iespaidu – pirmskara Latvija, tāda, kāda tā pastāvēja līdz 1940. gadam, 60. gados jau bija pārvērtusies bezmaz vai par paradīzi. Un lai gan es uzskatu, ka sasniegumi pirmskara Latvijā – visas tās apbrīnojamās pamatskolas, kas tika saceltas mazos Latgales miestiņos utt., – patiešām bija visai ievērojami un tie bija krietni vien ievērojamāki, nekā patētiskie sasniegumi tagad, 20 gados pēc neatkarības atgūšanas, ļaudīm laikā gaitā veidojās progresējoši nereālistisks skatījums uz šo laiku. Es atceros, manas tantes Renātes vīrs Alfrēds man aizdeva savas padomju drēbes un mēs ar viņa motociklu apbraukājām Vidzemi un apmeklējām mana tēva senču māju Duntes pagastā. 

RL: Pastāsti, kā tu nonāci līdz Austrālijas valdības arhitekta vietnieka vietai 1984. gadā un vēlāk arī līdz piedāvājumam pašam ieņemt valdības arhitekta vietu – šo piedāvājumu tu gan noraidīji.

Andersons: Tas ir diezgan garš stāsts. Kad es studēju universitātē, man bija piešķirta Jaunās Dienvidvelsas štata valdības stipendija. Man nepienācās valsts stipendija studentu iztikai, jo, lai to saņemtu, vecāku ienākumiem bija jābūt zemākiem par noteiktu līmeni. Lai gan mani vecāki nebija nekādi bagātnieki, pietika ar to vien, ka abi viņi strādāja. Tā nu es pieteicos štata stipendijai, un viens no nosacījumiem, lai to saņemtu, bija tāds, ka pēc studiju beigšanas kā arī kādu laiku brīvlaikos ir jāstrādā štata valdībai. Kad beidzu universitāti, es tiku Jeila universitātē, un tāpēc man tika piešķirts divu gadu atbrīvojums no darba valdības iestādēs, taču ar noteikumu, ka pēc tam man jānostrādā vēl pieci gadi. Kad atgriezos no Amerikas un Anglijas, kur pavadīju kādu laiku, un sāku strādāt Jaunās Dienvidvelsas Sabiedrisko darbu departamentā, man bija 27 gadi, taču priekšnieks man uzticējās un tādam pavisam jaunam arhitektam piešķīra nopietnus darbus – piemēram, projektēt Jaunās Dienvidvelsas Mākslas muzeja pārbūvi. Mūsdienās kaut kas tāds, visticamāk, nenotiktu un nebūtu pat iedomājams. 1976. gadā bija valdības maiņa, es biju iesaistīts štata parlamenta ēkas pārbūves projekta izstrādē un iepazinos ar premjerministru un viņa vietnieku, Sabiedrisko darbu departamenta vadītāju Džeku Fergusonu. Viņš bija interesants cilvēks, ārkārtīgi kreisi noskaņots un zināja daudz par Latvijas vēsturi – Pirmo pasaules karu, latviešu strēlniekiem, kas sargāja Ļeņinu...

RL: ...un šī iemesla dēļ uzticējās arī tev?

Andersons: (Smejas.) Jā, uzticējās arī man. Tas nekas, ka tavi vecāki ir kapitālistu emigranti, viņš teica, bet es zinu, ka latviešiem nav ne vainas. Tas, protams, bija joks, un galvenais bez šaubām bija mans darbs, taču mums izveidojās labas attiecības. 1988. gadā, kad atkal mainījās valdība, man piedāvāja galvenā arhitekta vietu – amatu, kur man būtu jānodarbojas ar darbinieku izraudzīšanu un dokumentu rakstīšanu. Tas nu bija darbs, kas mani nepavisam neinteresēja.

RL: Tu pieminēji Mākslas muzeja pārbūvi, parlamenta ēku. Ko vēl tu tajā laikā paveici?

Andersons: Pirmais lielais darbs, ko es sāku 1969. gadā, bija piebūve Jaunās Dienvidvelsas Mākslas muzejam. Tāpat es projektēju lielu piebūvi štata bibliotēkai, un, kā jau teicu, parlamenta ēkas rekonstrukciju. Tāpat bija dažādi ar pilsētas infrastruktūru saistīti projekti, trīs teātru kompleksi Sidnejas Paramatas priekšpilsētā, kā arī tiesu ēkas, izglītības iestādes u.tml.

RL: Pie mākslas muzeja piebūvēm un pārbūves tu esi atgriezies vairākkārt, turklāt šis nebūt nav vienīgais muzejs, kura projektēšanā tu esi bijis iesaistīts. Vai var teikt, ka pastāv kaut kāda muzeju arhitektūras mode, kas laika gaitā mainās, un vai tu tai seko?

Andersons: Tas ir ne tik daudz saistīts ar pašu muzeju iekārtojumu, cik ar to, kas laika gaitā ir noticis ar arhitektūru. Mēs dzīvojam tā dēvētās autorarhitektūras (signature architecture) laikmetā, kur valda ikoniskas formas un apjomi. Es neesmu tā visa piekritējs un uzskatu, ka šādai pieejai ir arī daudz trūkumu. Tā ir arhitektūra, kas tiek reducēta līdz preču zīmei kā tāda Chanel rokassoma. Teiksim, Ričards Meiers varbūt ir ļoti labs arhitekts, bet kāpēc gan Laikmetīgās mākslas muzejam Barselonā, kas uzcelts pilsētas gotiskajā kvartālā, ir jāizskatās tāpat kā muzejam Losandželosā? Man tas nešķiet nekāds milzu sasniegums. Taču var saprast, kāpēc tēlu un preču zīmju apsēstajā pasaulē kas tāds notiek. Man tuvāka ir kritiskā reģionālisma teorija, ko izstrādāja Kenets Fremptons, un pēc kuras ir jāņem vērā ne vien celtnei paredzētās vietas sociālais un fiziskais konteksts, bet arī kultūras vēsture. Tā ir pilnīgi cita pieeja, nekā nolīgstot Zahu Hadidu un zinot, ka celtne tad izskatīsies tā, vai nolīgstot Ričardu Meieru un zinot, kā celtne izskatīsies tad. Taču tas nu ir virziens, kurp pasaule iet. Mēs dzīvojam tēlu apsēstā globālā sabiedrībā. Muzeji un citas kultūras celtnes ir kļuvušas par mūslaiku katedrālēm, līdz ar to ēkas ārējais veidols arī ir kļuvis ārkārtīgi nozīmīgs. Tas nebūt ne vienmēr ir tas, kas rūp muzeju direktoriem. Muzeja direktorus parasti vēl arvien nodarbina tas, kā nodrošināt apmeklētāju saskarsmi ar eksponātiem, kā nodrošināt eksponātu sistematizāciju, un bieži vien šīs lietas nonāk pretrunās. Pazīstams piemērs ir Ebreju muzejs Berlīnē, kuram ir apbrīnojams veidols, kas simboliski ataino ebreju vēsturi un holokaustu. Tā bija ārkārtīgi veiksmīga celtne, kamēr vēl bija tukša. Taču pēc atvēršanas publikai ir tikusi pamatīgi kritizēta.

RL: Bet muzeju arhitektūru taču noteikti iespaido arī pārmaiņas priekšstatos par muzeju iekārtojumu. Var jau būt, ka tas ir tikai tāds paviršs iespaids, taču man šķiet, ka muzejus – un jo īpaši, dabaszinātnēm veltītos muzejus – pārņēmusi izmisīga tieksme būt izklaidējošiem.

Andersons: Atšķirības starp mākslas muzejiem un dabas vēstures, tehnoloģiju muzejiem kļūst arvien uzskatāmākas. Muzejiem ir jāsacenšas ar citu brīvā laika pavadīšanas un izklaides iestāžu lērumu, un cenšoties piesaistīt jaunus apmeklētājus, viņi mēģina likt lietā visdažādākos uzmanības pievēršanas paņēmienos. No otras puses, mākslas muzeji ir paredzēti mākslas darbu izstādīšanai, tie nenodarbojas ar to, ko varētu nodēvēt par tematisku notiekošā interpretāciju.

RL: Šķiet, nevienu dabas muzeju tu neesi projektējis?

Andersons: Nē, neesmu. Parīzē ir brīnišķīgs dabas vēstures muzejs. To ir grūti aprakstīt un es to nemaz nemēģināšu, bet varētu teikt, ka tas ļoti izsmalcinātā veidā vada tevi cauri dažādiem interpretācijas slāņiem. Tas ir pierādījums, ka dabas vēstures muzeji var arī nenodarboties ar lietu primitivizēšanu vai komercializēšanu. Tādu piemēru ir daudz. Lai gan parasti jau muzejiem rūp valsts finansējums, valstij ir vajadzīgi pierādījumi tam, ka no muzeja ir kāds labums, un to var pierādīt ar apmeklētāju skaitu. Līdz ar to par būtisku aspektu kļūst populisms.

RL: Kurus pasaules muzejus tev patīk apmeklēt?

Andersons: Man patīk mākslas muzeji, dabas vēstures muzeji pārsvarā man šķiet garlaicīgi. Laika gaitā muzeju loma ir būtiski mainījusies. Kādreiz eksponāta aplūkošana muzeja vitrīnā bija vienīgais veids, kā kaut ko uzzināt. Tagad nākušas klāt daudz citas informācijas iegūšanas iespējas – skaņu ieraksti, filmas, arī ceļošana, jo, piemēram, Austrālijā pat samērā trūcīgi cilvēki uzskata, ka brīvdienas ir jāpavada Bali. Nemitīgi mainīgā sabiedrībā līdz ar to arī kaut kā jāmainās ir muzejiem. Nozīmīgs, protams, ir arī jautājums par to, ko cilvēki saprot ar apmierinošu vai patīkamu muzeja apmeklējumu.  Cilvēki vairs nejūtas laimīgi ar savu pieredzi, ja kaut ko nav arī nopirkuši. Tas var šķist smieklīgi, bet tieši šī iemesla dēļ par nozīmīgu muzeju pieredzes daļu ir kļuvuši muzeju veikali. Ja lieliskā muzejā nav laba muzeja veikala, cilvēki būs nelaimīgi.

RL: To tu saki arī par sevi?

Andersons: Jā, jā! Man nav nekas iebilstams, ja pēc izstādes apskatīšanas ir iespējams nopirkt labu katalogu. Var jau izlikties, ka tu esi par citiem pārāks, bet tu neesi. Tu esi pakļauts tām pašām sociālajām ieražām kā kurš katrs cits. Vienīgi es nepirkšu kaut kādu suvenīru, bet pieņemšu saprātīgu lēmumu iegādāties katalogu, taču process būs viens un tas pats – es iziešu no muzeja ar kaut ko rokā. Es uzskatu, ka nav nekas nosodāms, ja muzeji no vienīgi izglītojošām iestādēm pārtop vietās, kur var paplašināt visdažādāko veidu pieredzi – satikties ar draugiem, ieturēt maltīti vai noklausīties koncertu. Pieredžu dažādība, līdzsvars starp pastāvīgo un mainīgo ekspozīciju, ēkas atbilstība muzeja vajadzībām tie visi ir priekšnoteikumi, lai muzejā būtu patīkami atgriezties. Viens no samērā nomācošiem vērojumiem, apmeklējot Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, ir tajā valdošais sastingums. Lai gan tur regulāri notiek arī jaunas izstādes, ir sajūta, ka trūkst svaiguma, centienu esošos muzeja krājumus aplūkot citā gaismā – jau gadiem 20. gadsimta 20. gadu gleznas atrodas aptuveni turpat, kur vienmēr. Tas ir viens no grūtākajiem muzeju uzdevumiem – saglabāt svaigumu un noturēt interesi. Jaunās Dienvidvelsas muzejs ir brīnišķīga vieta, lai gan štata finansējums tam ir ļoti neliels. Tajā strādā ļoti gudri un prasmīgi darbinieki, un viņi regulāri pārkārto pastāvīgās ekspozīcijas iekārtojumu.

RL: Tas, ka tu nosauci Jaunās Dienvidvelsas muzeju, kuru pats esi vairākkārt pārbūvējis, ir skaidrs, bet tu nenosauci nevienu citu pasaules muzeju.

Andersons: (Smejas.) Manuprāt, Ņujorkas Modernās mākslas muzejs ir brīnišķīga vieta. Tajā ir viss, par ko runāju, un pat vēl vairāk. Tas atrodas vienā no blīvāk apbūvētajām vietām Ņujorkā, taču tā centrā ir dārzs – īsta oāze. Bez šaubām, būtiska ir arī muzeja kolekcija – viena no labākajām 20. gadsimta un jo īpaši 20. gadsimta sākuma mākslas kolekcija, kas mani interesē, taču arī viss pārējais – grāmatnīca, filmu kolekcija, mainīgās ekspozīcijas... Jā, pilnīgi noteikti, tas ir viens no maniem mīļākajiem muzejiem.

RL: Tu jau pieminēji arhitektus, kuru ēkas bieži vien mēdz ignorēt apkārtnes īpatnības un būtībā ir kā pa visu pasauli izmētāti lielizmēra autogrāfi. Varbūt viņiem ir taisnība un arhitektūra ir māksla?

Andersons: Jā, tā ir māksla, taču ne tikai māksla. Redzi, arhitektūra nav tēlniecība, tā nav glezniecība. Taču mākslinieciskais elements tajā ir būtisks. Protams, ir pieminekļi vai monumenti bez jebkāda, ja tā var sacīt, praktiska pielietojuma, un arī to tapšanā mēdz būt iesaistīti arhitekti, taču, runājot vispārināti, arhitektūrai ir jāspēj apmierināt kaut kādas funkcionālas vajadzības.

RL: Gan fotogrāfijās, gan dabā redzot tavus darbus, man radies iespaids, ka tieši šis funkcionālisms tev ir svarīgs.

Andersons: Var jau būt, lai gan man nešķiet, ka tā pilnībā ir patiesība. Es ārkārtīgi lielu nozīmi piešķiru vēsturiskajai topoloģijai, piemēram, projektējot teātrus. Piemēram, tu pats teici, ka ieejot Sidnejas teātrī, ir sajūta, it kā tu būtu nonācis vecā teātrī. Mani šis vērojums ļoti iepriecināja. Tā ir absolūti moderna celtne, ja runājam par estētiku, materiāliem un detaļām, taču tajā ir mēģināts notvert to sajūtu, kāda ir tradicionālajos teātros. No 50. līdz 70. gadiem notika īsta teātra zāļu būvniecības revolūcija, un tika radīts liels lērums ārkārtīgi neveiksmīgu teātra zāļu un operu. Šo neveiksmju pamatā bija pārāk vienkāršoti priekšstati par to, kam teātra zāles ir paredzētas, proti, ka viss noslēpums ir “skatienu asīs” – vienkāršoti izsakoties, tas nozīmē, ka ikvienam zālē jāspēj vienlīdz labi redzēt to, kas notiek uz skatuves. Lielākā daļa šo teātru ir drausmīgi, jo uz skatuves notiekošais ir tikai daļa no teātra pārdzīvojuma – ir jāņem vērā, ka to veido arī skatītāju sabiedriskā uzvedība, kā skatītāji mijiedarbojas cits ar citu. Tas, ko gribu sacīt – kinoteātri var projektēt, vadoties vienīgi pēc šādiem redzamības apsvērumiem, jo uz ekrāna notiekošais nemainīsies atkarībā no skatītāju mijiedarbības vai reakcijas. Taču uz skatuves notiekošajam, vienalga, vai tas būtu koncerts, opera, balets vai dramatisks uzvedums, šī mijiedarbība ir ārkārtīgi svarīga. Un tāpēc, izejot simtiem gadu ilgu evolūcijas ceļu, vēsturiskajās teātru topoloģijās ir atrasti ļoti labi atrisinājumi. Viena no modernisma problēmām ir priekšstats, ka itin visam, kas tiek radīts, jābūt unikālam jaunizgudrojumam – sākot jau no pašiem pamatiem. Šāds priekšstats bieži vien ir vainojams pie nekam nederīgiem rezultātiem.

RL: Tas droši vien būs pavisam muļķīgs jautājums, bet, klausoties par skatītāju mijiedarbību, gribēju pavaicāt – vai “valdības” jeb “prezidenta” ložu atrašanās balkonā pie pašas skatuves, kur redzamība nebūt nav tā labākā, toties pati loža un tajā notiekošais ir redzams no jebkuras vietas zālē, arī ir izskaidrojama tieši ar šo vēsturisko topoloģiju? Un vai tu esi kādā no jaunākajos laikos projektētajiem teātriem manījis ko līdzīgu?

Andersons: Jā, pilnīgi noteikti! Mūsdienās celtajos teātros gan neko tādu nekad neesmu redzējis, tomēr var droši teikt, ka pirmā rinda pirmajā balkonā vēl vienmēr ir tāda izcila vieta, kur, ja atnāks kāds valdītājs, viņš tur parādīsies. Rīgas operas teātris šajā ziņā ir ļoti interesants, jo katram līmenim, ja tā var teikt, ir atsevišķas kāpnes un atsevišķi foajē. Tas bija projektēts tā, lai sabiedrības dažādie slāņi nemaz nevarētu satikties. Man tas ļoti patīk, ka visos padomju laikos tā iekārta nemainījās, un tikt no partera uz galveno foajē bija gandrīz neiespējami, un no otrā un trešā balkona tu netiec uz pirmā balkona foajē. Jāsaka gan, ka privātās ložas – tādas kā prezidenta vai ministru prezidenta loža – vairumā vēsturisko teātru tomēr nav skatītāju zāles “pakava” sānos, bet gan pa vidu, tieši pretī skatuvei. Varbūt tāpēc, ka Rīgā sociālā statusa novērtēšana bija daudz svarīgāka par operas izrādi, bet tā tas nebija, piemēram, Vīnē. (Smejas.)

RL: Kāpēc dažas celtnes, pat ja tās būvētas pirms gadiem desmit, šķiet jau neglābjami novecojušas, bet uz citām – neatkarīgi, vai tās tapušas pirms desmit, divdesmit vai divsimt gadiem, nav kauns lūkoties vēl arvien?

Andersons: Tas ir ļoti grūts jautājums, jo šķiet, ka tajā ir ietverta pretruna. Ļaudis mēdz runāt par pārlaicīgu arhitektūru ar mūžīgu vērtību, taču vienlaikus cilvēkiem mēdz patikt noteiktā laika periodā tapusi arhitektūra, kas dažkārt pat tiek uzskatīta par visizteiktāko laikmetu raksturojošo iezīmi. Es tomēr nekādu pretrunu nesaskatu, jo uzskatu, ka gan vienā, gan otrā gadījumā runa ir vispirms par arhitektūras kvalitāti. Ja tas ir labs darbs, tam būs ilgstoša nākotne, ja slikts – nekādas nākotnes nebūs.

RL: Nu, labi, bet līdzīgi ir arī ar kino. Ir filmas, kas tiek uzskatītas par šedevriem, tomēr ir grūti tās skatīties, jo traucē, piemēram, frizūras vai aktieru tēlojums, kas šķiet neglābjami novecojis. Un ir pat tajā pašā laikā tapušas filmas, kurās tas paliek nepamanīts.

Andersons: Rīgā visiem tagad patīk Eizenšteina jūgendstila ēkas, bet esmu pārliecināts, ka vēl 30. gados par tām varēja domāt kā par ārkārtīgi sliktas gaumes izpausmi. Tāpat arhitekts Eižens Laube vēlākajos savas karjeras gados ļoti kritiski vērtēja savu nacionālā romantisma garā ieturēto veikumu 20. gadsimta sākumā. Tagad jūs skatāties uz šīm celtnēm un tajās redzat 1904. vai kāda cita gada skulpturālu atveidu. Tas ir ārkārtīgi interesanti. Daļēji tas ir arī tāpēc, ka tagad neviens neko tādu vairs nebūvētu, un tas vairs nav jautājums par labu vai sliktu gaumi, bet gan par vēsturi.

RL: Atgriežoties pie teātru arhitektūras un atmiņā paliekošiem arhitektūras tēliem – ko tu domā par Sidnejas operu?

Andrejs: Man tā noteikti patīk. Sidnejas opera ir kā grieķu traģēdija. Iemesli, kas to padara par brīnišķīgu būvniecības pieminekli, ir tie paši, kuru dēļ šo ēku nevar diez ko labi izmantot tai paredzētajām funkcijām, un tā ir liela nelaime. Tā kā divas zāles ir novietotas viena otrai līdzās, tur nav vietas skatuves blakustelpām. Uzvest izrādes šajā teātrī ir ārkārtīgi grūti. Tas ir lielisks objekts, brīnišķīga vieta, ko apmeklēt, un arī man pašam patīk turp doties, taču ja tu nesēdēsi noteiktā vietā, neko nevarēs dzirdēt. Akustikas ziņā tā ir pilnīga izgāšanās, īpaši, ja jāsēž kaut kur malā. Tāda pati izgāšanās ir orķestra bedre. Mūziķiem jācīnās ar industriālo kurlumu, jo viņi atrodas zem skatuves. Skatuves ietilpība ir smieklīga – tā ir viena no mazākajām operas skatuvēm. Tā visa pamatā ir Jerna Utzona radītais celtnes veidols, taču viņam nebija ne jausmas par to, kā būtu projektējamas teātra telpas. Arī koncertzāle ir pilnīga neveiksme. Tā kā ēkai ir šī gliemežvāka forma, zāles augstākais punkts atrodas virs skatuves. Klasiskās koncertzālēs griesti tiek veidoti vienā līmenī, bieži vien pat virs skatuves tie ir zemāki nekā pārējā zālē, lai skaņa atstarotos. Utzons bija lielsks tēlnieks, ja tā var teikt, un ēkā var atrast daudz iepriecinājumu, kas kompensē tās trūkumus – kaut vai aplūkojot gliemežvāku formas no āra terases, kas pilnīgi noteikti var būt spēcīgāks pārdzīvojums, nekā viduvēja koncerta apmeklējums zālē ar sliktu akustiku. Tomēr Sidneja var būt ļoti laimīga, ka pilsētā ir šāda ēka. Pēc tās pilsētu pazīst visā pasaulē, tā ir kļuvusi par neatņemamu Sidnejas un Austrālijas tēla daļu. Protams, šis ir ārkārtējs gadījums, taču tas mudina uzdot jautājumus par to, kāpēc tiek būvēts operas nams, kāpēc tiek būvēta koncertzāle.

RL: Kāda tev šajā ziņā šķiet Gunara Birkerta projektētā Nacionālās bibliotēkas ēka?

Andersons: Bibliotēkām, lai tās normāli darbotos, nav izvirzāmas tik stingras prasības kā koncertzālēm vai teātriem. Faktiski bibliotēka var funkcionēt jebkurā ēkā, neatkarīgi no tās formas. Šī nebūt nav pirmā Birkerta bibliotēka un varētu pat teikt, ka viņš ir bibliotēku speciālists, tāpēc esmu pārliecināts, ka tā darbosies ļoti labi. Protams, par to varēs spriest vienīgi tad, kad ēka būs pabeigta, taču man nav nekas iebilstams pret to, ka Daugavas kreisajā krastā parādās jauni spēcīgi vizuāli akcenti. Labajā krastā ir brīnišķīgais Rīgas siluets, kuru nevajadzētu pārveidot un augstceltnes vajag turēt no tā pa gabalu. Vēl viena viesnīca Latvija tur nebūtu vajadzīga, lai gan arī tā vēl ir saprātīgā attālumā un lielu postu nenodara. Manuprāt, šādu jaunu iezīmīgu celtņu tapšana pilsētai ir krietni vien vērtīgāka, nekā mēģinājumi imitēt zudušu vēsturisku apbūvi – piemēram, uzceļot rātsnamu.

RL: Vai “atjaunojot” Turaidas pili.

Andersons: Jā! Nevarētu teikt, ka man nepatīk tur aizbraukt. Es atceros, vēl padomju laikos, kad ciemojos Latvijā, man teica – aizbrauksim uz Turaidu, paskatīsimies, kas tur jauns. Kas jauns viduslaiku pilī! Taču ņemot vērā ķieģeļu kvalitāti un to, ka no sala un mitruma tie drūp un jūk, jau pēc kāda laika pils izskatīsies pārliecinoši. (Smejas.) Ja jau ir Disnejlenda, kāpēc nevar būt Turaida? Tāds pats ir arī Melngalvju nams, taču paies gadi simts, un tam, ka ēka ir viltojums, neviens uzmanību vairs nepievērsīs. Labs piemērs ir Ķelnes katedrāle – lielākā tās daļa ir būvēta 19. gadsimtā, būtībā tā ir jauna celtne, taču visi to uzskata par gotiskās arhitektūras pieminekli.

RL: Starp citu, vai arhitektūru no citiem mākslas veidiem – protams, ja to vispār uzskata par piederīgu mākslām – nepadara atšķirīgu arī tas, ka ikviens jūtas kompetents to apspriest un vērtēt? Mēs visi arhitektūrā dzīvojam, diendienā tai ejam garām. Arī tev ir pieredze ar šādiem vērtējumiem, jo citstarp tu esi izpelnījies “Sidnejas neglītākās ēkas” autora slavu, un daudzi tavu projektēto daudzdzīvokļu namu līča krastā pašā Sidnejas centrā nicīgi dēvē par “tosteri”.

Andersons: Ja ikviena ēka būs projektēta ar mākslinieciskām ambīcijām, jūs diez vai rezultātā iegūsiet pilsētu, kurā būs patīkami dzīvot. Pilsētām ir hierarhiska uzbūve. Ir brīnišķīgs Leona Krīra (Léon Krier, 1946, Luksemburgā dzimis arhitekts, arhitektūras teorētķis un pilsētplānotājs) zīmējums, kurā ir redzami nebeidzami anonīmi vienādu ēku kvartāli un starp tiem ir monumenti – katedrāles, opernami, – un tas viss kopā veido pilsētu. Monumenti izskatās pēc monumentiem tikai uz pārējās pilsētas apbūves fona. Ja ikviena celtne būs kā monuments, nekādas pilsētas sajūtas vairs nebūs, būs viens vienīgs juceklis. Leons Krīrs varbūt vairs nav īsti modē, bet viņam bija pilnīga taisnība. Tā ir būtiska problēma mūsdienu arhitektūrā. Ja ikviena celtne tiecas pēc atmiņā paliekošas monumentālas formas, visa vide kopumā kļūst ārkārtīgi nepievilcīga. Runājot par ēku līča krastā, jāsaka, ka ekonomiskā ziņā tā ir ārkārtīgi veiksmīga – tur ir labi un populāri restorāni, tā ir dzīva sabiedriskā vieta, ēkā ir Sidnejas vēsturē par visaugstāko cenu pārdotais dzīvoklis. Taču tās izskatā lielā mērā atspoguļojas ēkas tapšanas vēsture, kurā liela loma bija gan Sidnejas pilsētas vadībai, gan bijušajam premjerministram Polam Kītingam, gan daudzām citām personām un apstākļiem, kuru iespaidā tās izskats, tā teikt, vairs ne gluži atbilst sākotnējai iecerei. Tomēr jāsaka, ka ir vairākas lietas, ko ir izdevies īstenot ļoti veiksmīgi – piemēram, pirmie stāvi ar kolonādi. Jāpiebilst gan, ka tās pseidovēsturisko izskatu uzspieda Sidnejas pilsētas valde. Taču šķiet, ka cilvēki pie šīs ēkas jau ir pieraduši, viņi to apdzīvo un viņiem patīk tajā uzturēties – kaut vai pa ceļam uz operu vai nākot atpakaļ. Vēl pirms desmit gadiem pat tūrisma ceļvežos bija ieteikts mest šai vietai līkumu, tagad tas ir mainījies.

RL: Vai tev nav gribējies kaut ko projektēt Latvijā?

Andersons: Ne īpaši. To nav viegli darīt no liela attāluma. Mūsu birojs piedalījās viesnīcas Bergs projekta izstrādē, pēc tam – viesnīcas Neiburgs skiču projekta izstrādē, taču tas gan ir atšķirīgs stāsts, jo runa ir par mūsu ģimenes uzņēmumu. Man nešķiet, ka Latvija ir vieta, kur ir viegli strādāt.

RL: Grūtāk nekā Ķīnā? (PTW Architects projektēja ūdenssporta centru Pekinas olimpiskajām spēlēm – P.B.)

Andersons: Noteikti. Ķīnā viss darbojas. Bet Latvijā ir pārāk daudz nedomājošas un aizspriedumainas birokrātijas. Kamēr tev ir darīšana ar atsevišķiem cilvēkiem, viss ir jauki, taču kolīdz iznāk darīšana ar kādu iestādi, iespaids ir nepatīkams. Es nezinu, kāpēc tā. Man gan ir aizdomas, ka latvieši vienmēr bijuši birokrāti – gan 19. gadsimtā ar visu cara laika grāmatvedību, gan arī Ulmaņa laikā. Un arī padomju laikā birokrātija, protams, negāja mazumā. Man patīk katru gadu aizbraukt uz Latviju, aizbraukt uz laukiem, pastaigāt pa Rīgas ielām, apmeklēt operu, taču tas nenozīmē, ka es tur vēlētos strādāt.