Kas jūs esat

"Cilvēku muzikālā gaume un personības tips ir cieši saistīti, noskaidrots pētījumā, kurā bija iesaistīti 36 000 cilvēku no visas pasaules. Pētījumu veica Skotijas Heriota-Vata universitātes profesors Adrians Norts. Pētījumā noskaidrots, ka klasiskās mūzikas cienītāji ir kautrīgi, savukārt smagā metāla fani ir lēnprātīgi un nepiespiesti. "Viena no vispārsteidzošākajām lietām ir ļoti izteiktās klasiskās mūzikas cienītāju un smagā metāla fanu personības līdzības. Gan vieni, gan otri ir radoši, nepiespiesti, taču nav komunikabli," atklāja profesors. "Sabiedrībā par smagā metāla faniem izveidojies stereotips, ka viņi ir pašnāvnieciski noskaņoti depresīvi cilvēki, kas apdraud paši sevi un visu sabiedrību kopumā, taču patiesībā viņi ir diezgan smalkjūtīgas personības," piebilda Norts.

LETA-BBC, 2008. gada 6. septembrī

Edinburgas Heriota-Vata universitātes profesors, mūzikas sociālā fenomena pētnieks Adrians Norts izskatās izbrīnījies, konstatējot, ka cilvēka mūzikas izvēle uzrāda viņa rakstura īpašības. Nortaprāt, izdarīts ievērojams atklājums: pasaki, ko klausies, un es pateikšu, kas tu esi par cilvēku. No teksta, kas bija publicēts Latvijas ziņu un apspriežu portālos, radās iespaids, ka profesors gluži vienkārši izklaidējas, pavirši piedēvējot dažādām rakstura īpašībām tieksmi baudīt tādu vai citādu mūziku. Šis iespaids drusku mainās, atsaucoties piedāvājumam aizpildīt anketas ar testa jautājumiem. “Jums vajadzēs tikai piecas minūtes, lai tiktu ar to galā,” skan lūgums papildināt eksperimenta objektu skaitu. Ne nu gluži piecas, dažā anketā raugoties, varbūt paies arī 15 minūtes, taču domas par godājamā zinātnieka varbūtējo paviršību gaist. Tava personība tiek aplūkota smalki, visai pamatīgi un daudzpusīgi. Un tomēr galu galā nav īsti skaidrs, vai lielāks ieguvums nav anketas aizpildītājam kā pašizziņas upurim, nekā anketas datu saņēmējam kā secinājumu izdarītājam.

Tātad ko mēs uzzinām no Norta pētījuma? Džeza un blūza cienītāji atšķiras vien ar to, ka blūza piekritēji ir lēnprātīgi, pārējais īpašību kopums sakrīt. Ja jums ir augsta pašcieņa, klausieties klasisko mūziku, repu, popmūzikas hitus un soul. Kantrīmūzikas cienītājs būs strādīgs, bet bez augstas pašcieņas atšķirībā no repa baudītāja, kurš ir komunikabls, bet ne strādīgs. Ja kāds klausās neatkarīgo rokmūziku vai deju mūziku, ziniet - viņš nav maigs. Īpašs kritērijs ir radošums - lūdzu, pasakiet, vai jūs esat radošs vai neesat, vērtējums skalā no 1 līdz 7. Un tā tālāk. Adrians Norts uzskata, ka šis pētījums varētu ietekmēt mārketinga ieročus - jūs zināsiet, kādai cilvēku grupai pārdot koncertu vai ieskaņojumu. Šajā vietā rakstīšanas līdz šim raitais temps apstājas, bezcerīgi iestidzis pārdošanas mehānisma izgudrošanā (vai klasiskās mūzikas pārdevējam būtu jāmeklē īstie vārdi, kā uzrunāt cilvēkus ar augstu pašcieņu, radošus, introvertus un nepiespiestus? Vai arī otrādi - ieraugot veikalā radošu un komunikablu cilvēku, pieklātos censties pārdot viņam indiešu kino mūziku?).

Kā jau kārtīgā psiholoģiskā pētījumā, ievērojama vieta Norta anketā atvēlēta attiecībām ar citiem cilvēkiem, precīzāk, ar abiem vecākiem (kā nu bez tā), labāko draugu un mīļoto personu. Domājams, daudziem patiešām ir būtiski dalīt ar kādu savas muzikālās intereses tā, lai notiktu domu vai sajūtu saplūšana un klausīšanās rezultātā tiktu iegūta apmēram viena un tā pati informācija. Cita lieta, ka atšķirīgi uzskati savukārt var būt par pamatu rosinošām pārrunām, kuru rezultātā tu atrodi citu skatapunktu un varbūt pat maini savus uzskatus. (Šķiet, tas bija Vailds, kurš teica, ka jūtoties vīlies, ja kāds viņam piekrīt, tad uzreiz liekoties, ka kaut kas nav kārtībā ar paša uzskatiem.) Jebkurā gadījumā mūzika tiek pamatoti aprādīta kā sociāls fenomens, un te nu mēs nonākam pie nākamā pārdomu punkta, kas raisās, apdomājot Norta pētījuma rezultātus. Vai tiešām varētu būt, ka vairums cilvēku ierobežo savu dzīvi tikai dažos vai pat tikai vienā mūzikas virzienā? Tas, protams, zināms, ka mūzikas atskaņotāji un aprakstītāji dzīvo izolētā vidē un par dzīvi un sabiedrību kopumā viņiem maz nojautas, tomēr vai šāds secinājums nebūtu pārāk kategorisks? Un vai drīkst mazliet morāles? Mūsdienīgam cilvēkam mūzikas telpa būtu jāuzlūko tās daudzveidīgumā. Mūsu rīcībā ir vairāki gadsimti neticama apjoma skaniskas informācijas. Pat tikai pamatvirzienos raugoties, varam izvēlēties no klasiskās, klasiskās laikmetīgās, džeza, rokmūzikas, popmūzikas, elektroniskās, elektroakustiskās, šansona, romances, autentiskās etniskās, mūsdienu etniskās jeb pasaules, neatkarīgās, jocīgās, savdabīgās, nedefinējamās utt. mūzikas. Nesen sastapta padsmitgadīga pašerpa stopētāja, kas brauca no Kalsnavas uz Ogri, teica, ka nevarot saprast, kā var klausīties klasisko mūziku, viņai no tās patīkot tikai Bēthovena “Mēness” sonāte (tā arī nosauca), cits gan nekas.

Nabadzīte, protams, neapjauš, ka, ja reiz patīk šis Bēthovena opuss, tātad potenciāli patīk arī daudz kas cits. Ja runa ir par automātisku izvēli stereotipiskā situācijā, dabiski, varētu būt runa par dominējošu mūzikas virzienu vai žanru, taču bieži vien tas paša uzliktais rāmis, manuprāt, ir nevis rakstura izpausme, bet gan informācijas trūkums. Tātad varam novēlēt, lai arvien vairāk līdzpilsoņu iemācītos izbaudīt prieku būt daudzpusīgam pašam savas dzīves dīdžejam un atkarībā no garastāvokļa, situācijas vai vēlmēm zināt - lūk, patlaban man patiktu... Nu, zemās pašcieņas komunikablais introvert, kas tad jums īsti patīk?