Mazliet vairāk nekā dzīvs

Intervijā starp citiem minēti šādi personāži: “tēvs” – Ingus tēvs, gleznotājs Auseklis Baušķenieks (1910–2007); “Toms Džonss” – britu dziedātājs (1940); “Konrāds Ubāns” – gleznotājs (1983–1981); “Matīss” – Ingus dēls Matīss Baušķenieks; “Edīte” – Ingus bijusī sieva Edīte Baušķeniece; “Andžonis” – Andris Indāns, mūziķis; “Hardijs” – multimākslinieks Hardijs Lediņš; “Viesturs Slava” ir Viesturs Slava; “Renāte” – Ingus draugs un draudzene; “Gauja” – Ingus draugs, mūziķis un kinematogrāfists Andris Gauja.

Rīgas Laiks: Tu esi gatavs?

Ingus Baušķenieks: Jā.

RL: Ar ko tu īsti nodarbojies?

Baušķenieks: Būtībā es vadu dienas apzinīgā vecumā.

RL: Un kad tev tas apzinīgais vecums iestājās?

Baušķenieks: Apzinīgais vecums iestājās, man liekas, deviņdesmit astotajā gadā. Deviņdesmit astotajā vai deviņdesmit piektajā... Nē, deviņdesmit astotajā. Ir tāda dziesma “Blusas spārdās”, man liekas, no albuma “Digitālā ziema”, un tur ir tāds piedziedājums: “Apzinī-īgā vecumā-ā...”

RL: Pirms 14 gadiem.

Baušķenieks: Tad es nofiksēju to substanci – kas tas ir, kas notiek.

RL: Un kas tas ir, kas notiek?

Baušķenieks: Nē, nu notiek dzīvošana. Tas ir tas, kas notiek. Kādā viņa, teiksim, formā risinās un izrisinās – tas ir atkal... Tās ir tās faktūras, kur mēs varam skatīties – ak, kāda tad tā mana karma ir... Tas bija joks.

RL: Joks? Par to apzinīgo?

Baušķenieks: Jā. Tādā nozīmē, ka tie vairs nav pusaudža gadi, bet jau tāds kā pusmūžs, ja? Pusmūžs – kad viena acs vēl rāda labi, viena kāja vēl iet forši...

RL: Ir gan sabiedrības, kur gan tevi, gan mani uzskatītu jau par pilnīgiem sirmgalvjiem.

Baušķenieks: Kas mēs arī būtībā esam, jā. Es kategoriski nekrāsoju bārdu – es viņu nodzenu, teiksim tā smalkjūtīgi, kad ir iespēja...

RL: Tu saki, ka tas, ko tu dari, ir – pavadi dienas. Pastāsti, kā tu pavadi, piemēram, vienu dienu?

Baušķenieks: Nu, es vispirms ierakstu datumu kladē... Man ir tāda grāmatu sistēma, kas iedibinājās kaut kādos astoņdesmitajos. Ne gluži dienasgrāmata, bet kaut kas tāds, kur es reģistrēju to, ko man gribas iereģistrēt. Vispirms es ierakstu datumu tādā rāmītī – uzreiz var labi saprast, kāda mēneša kāda diena – un tad varbūt kaut ko, kas ir noticis – vai nu kāds mikss, kas ir samiksēts, vai kāda doma, kas ienākusi prātā... Nu, un tad es sēžu beņķītī, dzeru pirmo rīta kafiju istabā, smēķēju pirmās cigaretes... Un tad ejam uz kafejnīcu!

RL: Tas ir, cikos?

Baušķenieks: Kā kuru dienu. Varbūt desmitos, varbūt vienpadsmitos, varbūt deviņos... Mēs ejam uz Monte Kristo. Ģertrūdes ielā. Tā ir ļoti, ļoti tāda... pēdējos gados feivorīta kafejnīca, ar ārkārtīgi laipnu apkalpošanu. No rīta apēst salātiņus... Vēl tur ir tāda brīnišķīga iespēja pēcpusdienās – es gan reti to izmantoju, bet... Pienāk pēcpusdiena, un iedod mazliet rumu. Viņas ir ļoti viesmīlīgas, tās apkalpotājas. Es pasūtu 25 gramus melno rumu, un dažreiz man ir licies, ka tas tur ir vairāk nekā citās kafejnīcās 50 grami. Bet varbūt es maldos. Katrā ziņā es to esmu spējis sadalīt piecos malciņos. Bet pamatā mēs tur dzeram kafiju. Nu, un tad sāku domāt, kas mājās jādara. Divpadsmitos nāks Viesturs dziedāt... Mēs tagad esam pasākuši dziedāt. Mēs šogad ar Pastniekiem nonācām pie idejas, ka viss būtu labi, bet – džeki, jūs baigi šķībi laižat, ja? Sākām domāt, ko tur lai dara. Piezūmojām pie šīs problēmas, un tā mēs tagad trenējamies dziedāt laiku pa laikam. Un pārdomājam. Par to darīšanu – viss jau ir atkarīgs no tā, ko tu tajā brīdī... Pieņemsim, pagājušogad es visu gadu pavadīju, taisot plati. “Čūsku”. Turklāt es to biju izdomājis taisīt vinilā – tas bija piedzīvojums. Ļoti apjomīgs, ja? Negaidīti apjomīgs. Gribējās tur dažas nianses... Man gribējās, lai tā plate ir tāda kā tās manas mīļās plates plauktiņā. Nevis tāda, kā tagad taisa plates, – tādu es negribēju, man nepatīk, kā tagad taisa plates. Tās tehnoloģijas acīmredzot ir drusku degradējušās. Bet galvenais ir tas absurds, ka plates tagad lielākoties spiež no failiem. Tas ir tā kā kompaktdiskam krakšķi pielikt klāt. Ja esi gribējis, lai tai mūzikā ir krakšķis, to jau pie oriģināla taisīšanas varēja piemiksēt... Tā ir viena lieta, ko es gribēju, un tā jēga ir tāda, lai pēc iespējas turētos prom no klučizācijas. Jo, kad tu klausies Excel tabulu, tas ir viens pārdzīvojums, bet, kad tu klausies, kā kāds kaut ko spēlē, tas ir pavisam kas cits.

RL: Ko tu sauc par klučizāciju?

Baušķenieks: Nu, kad pa klučiem tiek saliktas lietas. Kad vienkārši nomēra, kas 44 x 48 sekundē notiek – ahā, bija šitā! – un pieraksta. Viss absolūti formāla lieta! Tieši tajā vārdā – nu, ko sauc “analogais ieraksts” – tieši tur arī ir visa būtība! “Analogais” nozīmē, ka ieraksts ir analogs tam notikumam, viņš ir līdzīgs, ja? Uz magnetofona lentes galviņas strāva mainās līdzīgi tam, kā mainījās dziedātājam tā dziedāšana. Nu, ciparu pasaulē ir tā, ka tur nav nekā līdzīga. Tur ir tāds stabiņš, šitāds stabiņš – un tad ekstrapolē kaut ko. Būtībā galvenā atšķirība, ka ciparainais ieraksts nedod sajūtu. Tas ir tas galvenais. Man, teiksim, nav pārāk augsta abstrakcijas spēja vai koncentrēšanās spēja. Bet arī cilvēkam, kuram ir lielāka abstrakcijas spēja, – viņš, klausoties kompaktdisku, nevarēs iedomāties, ka tur istabā sēž tā grupa un spēlē. Tas nav izdarāms. Bet, kad tev skan plate, kas ir normāli ierakstīta, pagriez muguru, un – jā, tepat viņi ir.

RL: Bet kā tu to izskaidro? Jo kvalitāte taču ir diezgan laba.

Baušķenieks: Es to izskaidroju, pamatojoties uz savu pieredzi, ar savu jušanos. Teiksim, 1994. gadā sagadījās, ka... Man līdz tam nebija bijis ne CD spēlētājs, nekas. Un tad tur bij’ tas, ko sauc dators, un datoram bija CD šūplāde. Un es sadomājos – nu būs labi, nu būs forši! Nu es tagad King Crimson “Islands” paklausīšos bez krakšķiem – tas būs kolosāli! Ieliku “Islands”, un tas disks ļoti pamācoši jau pirmajā reizē vienkārši leca pāri. Viņš nespēlēja. Un tas man iedeva tādu kā bērnības traumu – ka nebūs tur nekas labs – un tas izrādījās ļoti taisnība, ja? Beidzās ar to, ka es vispār sāku mūziku neklausīties. Tas liriskais, poētiskais skaidrojums ir tāds, ka tie kluči ir ar asām malām – viņi dauza smadzenes. Viņi ir traumējoši, viņi nav veselīgi. Viņi nav saudzējoši, viņi nav forši – tā nav jauka vide, kurā atrasties cilvēkam.

RL: Piedod par stulbu jautājumu, bet vai tev visi ieraksti ir analogā veidā taisīti?

Baušķenieks: Nav jau, nē! Nav tēvs uzgleznojis tik ļoti daudz gleznu, lai man varētu būt analogie ieraksti. Nu zin’, kā taisa ierakstus – tur ir daudzi celiņi... Gandrīz jebkurā tehnikā: vienā celiņā, teiksim, ģitāra, otrā celiņā dzied, trešā celiņā sit pa bungu... Un faktiski mazāk kritiski ir tas, ka ciparaini ir ierakstīts, pieņemsim, tas viens instruments, kurš pēc tam tiek miksēts, atšķirībā no tā, ja ciparaini ieraksta to komplekso signālu summu, kad viņa ir samiksēta. Jo, kad viņa mikserī samiksējas, tur rodas tik ļoti daudz visādu virsskaņu, mutāciju... Tai parastā analogā mikserī, kur kanālus miksē kopā, – tur tais silīcija pārejās, kā tur tie tranzistori, kā tās molekulas tusē savā starpā... Tas ir pilnīgi kaut kas cits, nekā kaut ko saskaitīt. Digitālā mikserī vienkārši saskaita, ja? Te ir tik, te šitik – ā, kopā tik! Ne par ko nedomājot, ja? A tajā fizikā ir savādāk. Un tas mikss ir tik komplekss, viņš ir tik pilns ar virstoņiem, ar virsskaņām, ka to ierakstīt ciparaini jau ir daudz kritiskāk. Savu iespēju robežās – māksliniecisko, finansiālo un pārējo – man ir izveidota tāda hibrīdsistēma, kurā instrumentus, tos atsevišķos celiņus – jā, tos es rakstu uz ciparainās mašīnas. Tas gan nav dators – tas ir kā dators bez ekrāna, kur ir astoņi skaitļi, kur viss ir redzams tāpatās... Nu, un tad tie celiņi analogi tiek miksēti un rakstīti uz magnetofona. Visi pārējie procesi – tie tālāk ir analogi. Viņi ir, nu, godīgi.

RL: Uz lenšu magnetofona?

Baušķenieks: Jā. Vācu.

RL: Trīsgalviņu?

Baušķenieks: Jā.

RL: Kad tu teici, ka tēvs nav tik daudz sagleznojis, tu gribēji teikt, ka...

Baušķenieks: Viss tas analogais ir ļoti dārgs – to es gribēju teikt. Nu es jau būtībā neko nepelnu, ja? Šodienas situācijā es absolūti nevarētu sevi uzturēt. Tā ir māte karma.

RL: Māte – kas?

Baušķenieks: Karma.

RL: Karma – ko?

Baušķenieks: Nu, māte karma.

RL: Māte karma – ko dara?

Baušķenieks:Uztur mani.

RL: Ko tu ar to saproti?

Baušķenieks: Es ar to saprotu, ka... Ne tik tiešā veidā, teiksim, obligāti notiek tas, ko tu strādā un par ko tev maksā, – nu, respektīvi, tas, ko tu dari priekš citiem un ko citi dod tev. Tā griežas tā pasaule.

RL: Vienkāršojot, ka tev nemaksā par to, ko tu dari?

Baušķenieks: Jā! Man maksā par kaut ko citu – par to vai par to, vai par to... Nu tā tas summējas! Un, ja es redzu, ka tā summa daudzmaz sēž uz vietas un neiestājas kaut kāda... Dažreiz ir tāda sajūta, ka neiestājas tā kritiskā situācija – kaut gan viņa tepatās jau būtu varējusi būt!

RL: Kas ir tas, ko tu gribētu, lai tev tas būtu? Tādā nozīmē – ar ko tev pietiek? Nu, es nezinu – 500 vai 1000 latu, un tev viss mājās ir: gurķis, desa, margarīns... Es aizmirsu, kas tev vēl bija vajadzīgs. Čības, ķemme?

Baušķenieks: Magnetofons. Ā, jā, un dažas jaunas plates.

RL: Un dažas jaunas meitenes.

Baušķenieks: Nē-ē, ar tām meitenēm ir savādāk. Šobrīdējais attiecību modelis lielākoties reducējas uz to, ka meitene ir viena.

RL: Jeb kā Ubāns teiktu: “Tas nav tik vienkārši.”

Baušķenieks: Profesors Konrāds Ubāns tā teica, jā. Mans tēvs diezgan labi to bija ierakstījis savā galvā un atspēlēja to man. Bioloģiskā kopijā tas skan apmēram tā: “Ziniet, ko es jums pateikš’? Es jums pateikš’ vot tā – tā lieta nav tik vienkārša!” Ubāns bija mana tēva pedagogs, un, tā kā tas nebija viens rakstījums, bet vairāki dubļi, tad es to diezgan labi esmu iegaumējis. Nu jā, un tas par to apgriezienu – kā tas griežas tajā pasaulē... Ne es esmu tas gudrītis, kas kaut ko var ekspertēt par šiem jautājumiem, bet skatīties jau es skatos. Un vērošana, kas ar mani notiek, savā ziņā ir daļa no tā, ko es pa to dienu daru. Teiksim, viens uz ielas piekasījās – ā!

RL: Vakar mēs, klausoties tavu koncertu, nodomājām, ka šeit tu varbūt esi visandergraundīgākais no visiem andergraundiem – no visiem jaunajiem...

Baušķenieks: Es tā cerētu, jā. Man ļoti gribētos, lai tas tā būtu. Es būtu laimīgs, ja tas tā būtu.

RL: Ja mēs atceramies Ņujorkas andergraundu ar nosaukumu “Velvet”, kā tu nosauktu savu pagrīdi? Kāds andergraunds tas varētu būt?

Baušķenieks: Nu, tādas vietējas nozīmes...

RL: Varbūt tu tomēr varētu tam izdomāt vārdu? Piemēram...

Baušķenieks: Nē. Nē.

RL: “Sliekutēva vaļasprieks” vai kaut kas tamlīdzīgs.

Baušķenieks: Sliekutēva vaļasprieks ir makšķerēšana! Ja kādam tas paslīdējis garām nepamanīts...

RL: Ir diezgan grūti iedomāties, kas tevi iespaido. Piemēram, es domāju par tavu mūziku jeb, nu es nezinu, kā tu to sauc...

Baušķenieks: Es neatļautos būt tādā aušīgā iedomā, ka tu domā par manu mūziku. Muļķības! Tu nedomā par manu mūziku.

RL: Bet ja es domāju par tavu mūziku... Tā drīkst teikt?

Baušķenieks: Jā, protams.

RL: Ja es domāju par tavu mūziku, tad man šķiet, ka tam vajadzētu rasties no kaut kā – no kādas ietekmes, traumas... Kādu lomu, piemēram, tavā mūzikā un dzīvē spēlē sievietes?

Baušķenieks: (Ilgi domā.) Nu-u, dažreiz viņas spēlē iedvesmojošu lomu – viens variants; dažreiz viņas spēlē atbalstošu lomu... Nu, un dažreiz viņas spēlē varbūt traucējošu lomu.

RL: Ļoti izsmeļoši.

Baušķenieks: Jo nu tur ir tā, ka... Cilvēks jau vispār var atrasties dažādos stāvokļos, ja? Tagad būs kaut kas svarīgs – šito vajag ierakstīt... (Smejas.) Teiksim, viens variants – būt iedvesmotības stāvoklī. Otrs variants ir iegūt tādu situāciju, ka tu redzi darāmo, ja? Tur var būt arī tā kā ar laukiem – kādu laiku tie auglīgi ienes kaut ko, un tad viņiem ir jāatpūšas, jābūt atmatā, lai tā lauku zemapziņa pa to laiku atjaunojas – tas micēlijs. Nu, un tā jau ir ar tām sievietēm – ka viņas parasti ir klāt. Vai viņas ir bijušas klāt tajā brīdī, kad tas tevi ir iedvesmojis, vai viņas ir bijušas klāt, kad tu dari darāmo, vai viņas ir bijušas klāt, kad tevi besī ārā...

RL: Vai tu uzklausi arī viņu ieteikumus attiecībā uz mūziku, ja viņām tādi rodas?

Baušķenieks: Protams! Jo sieviete ir vistuvākais cilvēks.

RL: Kam?

Baušķenieks: Nu-u... Man, piemēram. Kā vistuvākais draugs. Man draugi parasti ir tie cilvēki, ar kuriem es kaut ko kopā daru. Tā ka ieklausos... Sieviete jau arī reprezentē veselo saprātu ļoti veikli!

RL: Kā tad tas ir iespējams?

Baušķenieks: Tā ir kaut kā dabā iekārtots! Sievietei viennozīmīgi ir daudz vairāk veselā saprāta, un, ja tu gribi kaut kā, teiksim, mijiedarboties ar pasauli nevis kā pilnīgs idiots, bet kā tāds temperēts idiots...

RL: Kāds idiots?

Baušķenieks: Temperēts. Es gan nezinu, ko tas nozīmē. Bet man liekas, ka to tur var izmantot. Tad tu ieklausīsies.

RL: Turpinot par andergraundu. Kāpēc tu, tā teikt, nelegalizējies? Kāpēc tu visu laiku dzīvo kaut kādā midzenī?

Baušķenieks: Varbūt tas ir tāpēc, ka es gribu darīt tā, kā man gribas, ja? Un tas varbūt nav tik totāli meinstrīms, tas varbūt ir drusku atšķirīgāk... Pēc gada esmu Mērkaķis un pēc mēneša – Mežāzis. Tad tu vari iedomāties, ko nozīmē mērkaķoties ar absolūtu stūrgalvību... Tāda pozīcija. Nē, es reizē spēju būt arī ļoti konservatīvs! Vienreiz es kaut kādā senā intervijā teicu, ka man patīk vecas, stabilas lietas – teiksim, raidījums “Mikrofons”, Toms Džonss... Toms Džonss ir brīnišķīgs cilvēks.

RL: Kas tieši tev Tomā Džonsā patīk?

Baušķenieks: Nu, tas dzīves gājiens.

RL: Kāds viņam ir dzīves gājiens?

Baušķenieks: Nu, mazākais, varētu teikt – fenomenāls.

RL: Es par to neko nezinu.

Baušķenieks: Viņš jau pietiekami apzinīgā vecumā kļuva par dziedātāju. Manuprāt, bez nekādām izglītībām – izrādījās, cilvēkam vienkārši laba balss... Un viņš kļūst par hitu dziedātāju 60. gados, ja? Latvijā nevarēja būt tāds cilvēks, kas, teiksim, septiņdesmitajā gadā nezināja dziesmu “Dilaila”. Vienkārši – neviena vecmāmiņa laukos nevarēja...

RL: Vai tu vari nodziedāt?

Baušķenieks: Es tekstu varu sajaukt.

RL: Tas nekas.

Baušķenieks: (dzied) “I saw the light on the night that I passed by her window...” Ļoti labs aranžējums.

RL: Un piedziedājums?

Baušķenieks: Tas tāds lirisks, es negribu tik tālu atklāties. Nē, nu katrā ziņā viņš parādīja meitenei nazi, un viņa liriskais varonis bija emocionāli gandarīts, ka viņa beidza smieties tajā brīdī, kad ieraudzīja, ka viņš ir ar nazi.

RL: Paga, kur viņš parādīja nazi? Dzīvē kādai?

Baušķenieks: Nē, nē, dziesmas tekstā! Viņam ir, teiksim, arī tā fenomenālā īpašība, ka... Viņam enerģija ir burtiski katrā zilbē, ja? Jebkura zilbe ir izdzīvota. Tā riktīgi, pa pamatīgo. Bet tā fenomenalitāte, par ko es gribēju teikt, – tā ir cita. Nu, viņš nodzīvojās pa sešdesmitajiem gadiem un tad izgāja no modes, kā tāds milzis – nebija vairāk vajadzīgs... Viņa 72., 74. gada plates ir, nu, faktiski bezjēdzīgas. Un tad pēkšņi astoņdesmitajos izrādījās kaut kāds tur gabals ar Art of Noise par “Kiss”, kur viņi bija paņēmuši Prinča gabalu. Nu labi, varbūt nejaušība – mazums... Ā, un vēl viņam bija baismīgs hits par “Sex Bomb”, ar ko viņš atkal dabūja kaut kādu popularitāti... Un tad iet nedēļas, mēneši, gadi, gadsimti... Kamēr kaut kad šajā gadā...

RL: Paga, viņš vēl dzīvs ir?

Baušķenieks: Nē, mazliet vairāk. Tā plate, kas ir iznākusi šogad, – es neesmu klausījies, bet, cik es esmu lasījis no tā, ko ir rakstījuši cilvēki, viņa ir vienkārši ļoti laba. Tā, paga, cik viņam tie gadi? Man liekas, tikpat, cik Raimondam Paulam. Viņam vajadzēja uzstāties Jaunajā vilnī šogad. Vienīgi man Jaunais vilnis tik ļoti nepatīk, ka es neietu arī uz Tomu Džonsu.

RL: Bet jaunais vilnis jau tev patīk – tikai cits!

Baušķenieks: Tas ir tas absurds, jā. Pat ļoti!

RL: Kas tev nepatīk Jaunajā vilnī?

Baušķenieks: Sveša mentalitāte, nu. Pa visām līnijām...

RL: Bet latviešu kantrīfestivāli tev neliekas sveša mentalitāte?

Baušķenieks: Arī sveša, jā... Nu, ja kantrī būtu, teiksim, tāds kā Creedence, tad es teiktu – viss ir ļoti labi! Bet pie mums, man liekas, par kantrī vairāk sauc to, kas ir šļumbāļambā.

RL: Vakar, kad uzstājās Dzeltenie pastnieki, varēja ievērot, ka bija diezgan daudz jaunu cilvēku, kam patika. Man pat likās, ka daži dziedāja līdzi...

Baušķenieks: Nu, bet ir jau arī laiks bijis iegaumēt no galvas.

RL: Tu domā, kopš 80. gadiem? Bet viņi tad nebija vēl dzimuši.

Baušķenieks: Nu, mazums... fāters viņiem vai kaut kas tāds...

RL: Atmetot ideju par fāteru vai kaut ko tādu... Kas šos jaunos cilvēkus varētu pievilkt tavā mūzikā? Un vai tas ir tas pats, kas pievilka tos, kas astoņdesmitajos klausījās tavas pirmās plates?

Baušķenieks: Droši vien, ka tieši tas pats, jā.

RL: Un kas tas ir?

Baušķenieks: Es nezinu. Es varētu gribēt, lai tas ir tas, ka tajā ir kaut kāds jēdzīgs saturs. Es nedaru lietas nepārdomāti, es nedaru lietas, apzinoties to bezjēdzību. Bet izvērtēt to es nemāku.

RL: Nu labi, bet kāds varētu būt, atvainojos par rupjību, mesidžs dziesmai “Ūdenslīdējs visur lien – tur, kur skaistas kājas brien”?

Baušķenieks: Dažiem vērīgajiem klausītājiem ir paslīdējis garām fakts, ka tā ir dziesma, kuras teksts ir ņemts no tā, ko Hardija sīkais ir teicis Hardijam. Tā ir dziesma, ko dēls dzied tētim, kad viņš nāk ārā no upes.

RL: Tad Hardijam ir tās skaistās kājas?

Baušķenieks: Jā, jā.

RL: Atvaino, viens albums tev bija “Kaķis”, vai ne?

Baušķenieks: “Kaķis” ir Pastnieku septītais albums – jau šajā gadsimtā.

RL: Vai tiesa, ka Matīss vairākus gadus ar jums runāja tikai kaķu valodā?

Baušķenieks: Nē, tā ir avīžu pīle. Toties viņam bija 30 000 kaķu vārdu!

RL: Kādā nozīmē?

Baušķenieks: Kad Matīss bija mazs bērns, omītes viņu veda pastaigās pa rajonu – mēs dzīvojām Pārdaugavā –, un tur katrā trepjutelpā bija plāksnīte ar mājas iedzīvotājiem – Fedotenko, Pušuvarova, Traļibarova... Nu, lielākoties krievi. Taču kaut kas tajos vārdos Matīsu ļoti piesaistīja, un viņš sāka skraidīt un visus tos vārdus pierakstīt. Kaķu vārdus. Beigās jau bija grūti izdomāt tos vārdus – teiksim, sešas strīpiņas un divi komatiņi vai kaut kas tāds – bet summā bija 30 000, kas apmēram reprezentēja tās kāpņutelpu plāksnītes.

RL: Rīgas Laikā bija viens raksts par parazītiem...

Baušķenieks: Ir dzirdēts, jā.

RL: Nu, lūk, un, izrādās, pateicoties kaķiem, mēs uzvedamies dīvaini, pie tam vīrieši citādi, sievietes citādi.

Baušķenieks: Matīss mani noteikti nokritizēs, tāpēc es par kaķiem negribētu izteikties.

RL: Vai tev neliekas, ka tavu uzvedību arī ietekmē kaut kādi parazīti?

Baušķenieks: Es par to neesmu domājis. Nē, es tomēr uzskatītu, ka tas ir kaut kas kosmiskāks.

RL: Nav jau īpašas starpības... Vai tev neliekas, ka tu dari lietas, kuras tu nevis pats dari, bet caur tevi dara? Tu varbūt arī gribētu pretoties – nedarīt un nedzīvot tā – bet nē!

Baušķenieks: Viennozīmīgi nav sajūtas, ka es gribētu pretoties. Ja tu kaut cik sevi sajēdz kā Visuma daļu, tad tu saproti, ka dari tikai to, kas tev patiešām ir jādara. Nevar būt kaut kā savādāk. Tas varbūt var nesakrist ar tā brīža lokāliem plāniem, tas var nebūt patīkami – tas var būt visādi. Bet, ja tu saproti, ka esi Visuma daļa, tad tu saproti, ka viss ir pareizi, ka tas ir vienīgais variants, kā tam jābūt. Vienīgais, ko es absolūti noliedzu, ir iespējamība, ka kaut kas būtu varējis notikt dažādos veidos, nevis vienā. Nevar tajā brīdī nekas būt noticis savādāk, nekā notika.

RL: Ārprātīgs determinisms.

Baušķenieks: Es nezinu, kas ir determinisms. Neesmu pazīstams ar šo kungu.

RL: Tu netici brīvai gribai?

Baušķenieks: Nē, ar gribu ir cita lieta. Situācijā, kad tev ir izvēle, tur tas draivs ir nevis tajā, ka tu izvēlēsies to vai tu izvēlēsies šito, – draivs ir tajā, ka tu izjūti un apgādājies ar to pārdzīvojumu, kas rodas, to izvēli darot. Tas ir tas, ko tu gūsti tajā brīdī. Tas ir tas, priekš kā ir izvēle, nevis priekš tā, lai notiktu tā vai šitādi.

RL: Proti, viss notiks...

Baušķenieks: Viss ir kopā!

RL: ...tā, kā tam jānotiek.

Baušķenieks: Visa pasaule man šķiet kā tāda nemitīgi plūstoša, mainīga, nezināma skaita dimensiju puzle, kur visu laiku viss ir harmoniski, viss ar visu ir sakabināts. Visu laiku viss mainās, un tu esi viena daļa no tā. Tu brauc un skaties. Man nākamais albums sauksies “Mēs braucam”.

RL: Uz kurieni?

Baušķenieks: Aizbrauks, tad jau redzēs.

RL: Tu teici, ka tu pieraksti domas. Tu vari nocitēt kādu no savām domām?

Baušķenieks: Varu. Dažreiz es viņas pierakstu telefonā. Telefons ir brīnišķīga ierīce tādā ziņā. Citāts ir sekojošs – saucas “Laba saruna”: “Man piecus gadus bija balss lūzums. – Bet es piecus gadus biju panks.” Labi, var arī kādu citu...

RL: Tu to pats izdomāji?

Baušķenieks: Nē, to es kvintesēju no tā, kā mēs sēdējām pie galda. Tā bija saruna, es to vienkārši izgriezu ārā un ielīmēju telefonā. Vai, teiksim, būtu labs tāds grupas vai projekta nosaukums – “Sešdesmit sirmi mati”.

RL: Tās tu sauc par domām?

Baušķenieks: Nē, tie ir tādi iespaidi! Ā, nē, tad mēs nesapratāmies... To es saucu par to, ko ir vērts pierakstīt. Bet tur jau ir tas trakākais, ka... Lietojot kaut kādus terminus, tev būtu jābūt ārkārtīgi elastīgai tolerancei. Tu man pajautā, teiksim, par domām – man pat neienāk prātā, par ko tas ir, ja? Beigu beigās iznāk tā, ka mēs ne uzreiz īsti labi esam sapratušies – ko mēs esam gribējuši viens otram pateikt. Man liekas, to nevarētu arī izdarīt tik vienkārši – tā lieta nav tik vienkārša. Es, teiksim, esmu matemātiķis kaut kādā nozīmē – ļoti izteiktā mērā, ja? Pēc domāšanas, pēc skatījuma un tā. Bet tas ir tikai aritmētikas līmenī, jo ārpus aritmētikas sākas sviests – vairs nav nekāda ideālisma, nekādas elegances, nekā tur nav. Sākas slīpā plakne... muļķības kaut kādas. Bet, ja paņem pa lielo ripu – ko darīt, teiksim, izejot ārpus aritmētikas – nu tad tomēr jāsaka, ka tas kungs, kurš nevienu grāmatu tā arī nebija uzrakstījis, bet kuram pirms projāmiešanas džeki teica, lai to, ko viņš zina, viņš tomēr uzraksta... Man liekas, ka viņš ir vislabāk pateicis.

RL: Kurš?

Baušķenieks: Nu-u, Laodzi par “Daodedzin”. Nu jā, un tas komiskais un traģiskais ir tas, ka mēs visu laiku cenšamies konfūciānēt – teiksim, pateikt, kas ir doma, vai pateikt, kā notika. Bet, jebko pasakot, tu runā muļķības. No otras puses – protams, ka tu nevari tā dzīvot un arī nevajag tā dzīvot, ka tu neko nesaki. Bet par domām bija tā, ka dažreiz man kaut kas ienāk prātā ... Edītei bija ļoti labs pateiciens – nezinu, no kurienes tas ir izcēlies, bet viņš ir tiešām izcils: Однажды я подумала – правда, это было давно. Es arī dažreiz padomāju. Būtībā par padomāšanu pareizāks būtu semantisks skaidrojums “man ienāca prātā”. Nevis “es izdomāju”.

RL: Nevis “es domāju”, bet “manī domājas”.

Baušķenieks: Nu jā – tu esi bijusi augsne un tu esi mijiedarbībā ar visu. Ko tu nosauc par “sevi”... Es tev varu pierādīt pusminūtes laikā, ka šīs glāzes nav.

RL: Pierādi!

Baušķenieks: Tas ir ar tādu vizuālo konstrukciju, ja? Iedomājies, ka tev kamera piezūmējas pie šīs glāzes maliņas. Mēs zūmējamies arvien tālāk un nonākam zonā, kur jau redzam, ka tādā un tādā temperatūrā, +25°, tās molekulas tur virmo, ja? Te virmo gaisa molekulas, te virmo glāzes molekulas – citiem vārdiem sakot, robežas nav. Robeža ir tikai izdomāta – tikai izdomāta! Mēs vienu kaut kādu priekšstatu nosaucam par gaisu, citu priekšstatu nosaucam par glāzi. Nekā tāda nav, pilnīgs šits! Ieskaties kārtīgi ar zūmu, un tu redzēsi, ka nav šo atšķirību. Nav glāzes!

RL: Vai kaut kas no tā, ko tu pieraksti, ieiet arī tavos dziesmu tekstos?

Baušķenieks: Dažreiz jā. Man ar tekstiem ir ļoti grūti. Man ir dažreiz ienākušas prātā jēdzīgas frāzes, bet ļoti retos dzīves gadījumos. Es varu izdomāt miljons albumu nosaukumu, es varu izdomāt tūkstošiem dziesmu nosaukumu, bet uzrakstīt dziesmas tekstu man ir ļoti grūti. Vēl jo īpaši tāpēc, ka viņam jau ir jāskan reizē ar dziedāšanu – tā ir pakļautība tam multi-... nu, kā to sauc... multimediālismam. Jo dziedāšana ir viens medijs, teksts ir otrs medijs. Salikt kopā, lai viņš ir harmonisks – gan kā tas skan runājot, gan kā tas ir lasītā tekstā – tā ir elle diezgan izteikta, ja? Un tas man galīgi nepadodas. Senākos laikos man dziesmu radīšanas metode, ja to tā var nosaukt, bija tāda. Pirmais bija emocionālais impulss – es iedziedu vārdos neformulētas, bez nekādas jēgas intonācijas, emocionālas intonācijas. Nu, kaut kādā džungāru valodā, kur ir intonācija, bet nav tekstuālā satura. Un tad es redzu – jā, tas štimmē, ar to līniju ir viss kārtībā, tādu dziesmu var taisīt, tā būs forša. Un tad sākas tā elle, tā absolūtā un totālā elle – atrast tekstu, kas nav pilnīgs šits, bet kurā ir kaut kas, kas varētu tikt izpausts, lūk, šādā emocijā. Tas ir drausmīgi. Es esmu visādi mocījies. Dažreiz pliks teksts ienāk prātā – labs, slikts, vienalga... Tur atkal ir konflikta otra puse – ka tam nav pilnīgi nekādas vajadzības, lai viņu dziedātu! Viss ir pateikts tajā tekstā! Tas ir tā kā taisīt Raiņa remiksus – 90. gados es pajokoju par šādu jēdzienu, un pēc tam tas realizējās apkārtējā dzīvē.

RL: Kas tieši?

Baušķenieks: Par Raiņa remiksiem.

RL: Kas ir Raiņa remiksi?

Baušķenieks: Rainis ir, nu, rakstnieks. Dzejnieks. Remikss ir tāda metode, kad kaut ko sajauc vietām.

RL: Un to dara ar Raini?

Baušķenieks: Tai skaitā, jā. Nu, Andžonim bija tas projekts par...

RL: Ziedoni un Raini, man liekas. Divi projekti viņam bija.

Baušķenieks: Varbūt divi, jā. Nu jā, projekta ietvaros jebkas var notikt ar Raiņa tekstiem – mēs varam tos miksēt turp, šurp, atpakaļ. 90. gados man tāda absurda doma ienāca prātā, kā kaut kas tāds, pret ko atbalstīt argumentāciju, – nu, ka tā ir nepareizi, ka tā nevajag, ka vajag atstāt tajā miksā dziesmu, kāda tā ir. Kā bītlu “Michelle” – kāpēc viņa jāpārmiksē? Tad atkal ienāca prātā cita doma, ka remikss vispār ir tāda ļoti gudra lieta, ka tā kosmoss aizsargājas pret jaunām dziesmām. Viņš piesārņojas, vai ne? Nemitīgi raksta tos gabalus, ja? Nu, tas piesārņo pasauli. Un tad ar remiksiem viņš saka – labi, darbojieties, bet vismaz netaisiet jaunus gabalus.

RL: Kad jūs rakstījāt pirmos albumus, jūs nesmēķējāt marihuānu, nedzērāt?

Baušķenieks: Nē, mēs dzērām alu.

RL: Jo tie bišķiņ ir tādi psihedēliski.

Baušķenieks: Tas ir viens no skaistākajiem jautājumiem, ko man laiku pa laikam ir pajautājuši. Es sēžu Pulkvedī pie letes, pienāk cienītājs un saka: “Eu, klausies, Ingu! Ko tu lietoji tajā laikā?” Tad viņš ir pilnīgi atšauts – kā neko? Toms Džonss arī, starp citu, nekad nav lietojis narkotikas. No otras puses, Matīss man saka, ka es noteikti daudz iegūtu, ja pielietotu kaut kādas vielas. Man mūžīgi liekas, ka vielas pielietot nevajag. Nu, kaut kāds askētisms vai kaut kas tāds, ja? Es zāli nekad neesmu uzpīpējis.

RL: Nu johaidī, Ingu!

Baušķenieks: Saproti, viss ir visā. Arī rumā var atrast ļoti daudz ko!

RL: Kādā pasaulē tu gribētu dzīvot? Kādā Latvijā?

Baušķenieks: Nav tādas. Nav.

RL: Kas nav?

Baušķenieks: Nav šādas man domas.

RL: Viss ir labi?

Baušķenieks: Nevis viss ir labi, bet tavas vēlmes, gribas... Nu, es nestādu mērķus dzīvei. Atskaitot to, ka es gribu septembrī uztaisīt koncertu. Jo tas, ko cilvēks var izdomāt, – tas ir ārkārtīgi aušīgi! Sagribēs kaut ko, dabūs kaut ko... Tas ir kā par to izslāpušo nēģeri tuksnesī.

RL: Nēģeri?

Baušķenieks: Nu tas stāsts par to, ka viņš gribēja būt baltais, lai vienmēr apkārt būtu ūdens, kailas sievietes, un kļuva par podu sieviešu tualetē.

RL: Maikls Džeksons?

Baušķenieks: Nē-nē, tā nebija konkrēta persona.

RL: Viņš arī gribēja būt baltais un arī lai meitenes... nu, varbūt ne meitenes...

Baušķenieks: Nē, Maikls Džeksons... Nejauksim lietas! Nejauksim tos, kas klausās Maiklu Džeksonu, ar Maiklu Džeksonu pašu. Uzmanīgāk.

RL: Visu cieņu Maiklam Džeksonam?

Baušķenieks: Noteikti, jā.

RL: Tu teici, laukiem ir vajadzīgs laiks, lai zemapziņa jeb tas micēlijs uzaugtu. Kā tu panāc, lai tavs micēlijs attīstītos?

Baušķenieks: Vienkārši skatoties. Un neko nedarot.

RL: Ko nozīmē “neko nedarīšana”?

Baušķenieks: Nenodarbošanās ar aušību.

RL: Ko tu sauc par aušību?

Baušķenieks: Kaut ko, kam es negribu pat ar domām pietuvoties, ne tikai ar darbiem.

RL: Vai politika ir aušība?

Baušķenieks: Nē, politika ir cūcība varbūt vai arī ļoti augsta atbildība – tur tas viss savijas kopā kā kaut kādā porņikā drausmīgā...

RL: Izklausās tā – viss ir aušība jeb, kā teiktu Zālamans, niecība, bet, lūk, tavas dziesmas un Dzeltenie pastnieki gan nav aušība.

Baušķenieks: Jo jaukāk. Protams, es varu tikai priecāties... Varbūt tur atspoguļojas daļa sirsnības kaut kādas...

RL: Daļa sirsnības... Neko nesaprotu. Kādas sirsnības? Ko tu saproti ar sirsnību?

Baušķenieks: To, ka cilvēks dara to, kas būtu jēdzīgs, – to, ko sirds aicinājums saka... Tas, kā mēs esam samudžinājuši tos jēdzienus, – tas tiešām jau ir katastrofāls līmenis. Ja tas pieaugs vēl pāris gadus, tas būs baisi. Uz nesaprašanos – uz to, kurš domā to, kurš domā to, un ka cilvēki nevar iemierināties mazliet, nosēsties... Tāpēc es dzeru alu, piemēram.

RL: Kāpēc?

Baušķenieks: Alus iemierina. Tas, kā mēs dzīvojam, kādos apstākļos šobrīd dzīvojam, – tas ļoti sasprindzina. Alus iemierina. Rakstīts, ka alkohols esot kaitīgs organismam. Pilnīgas muļķības!

RL: Un ko dara rums?

Baušķenieks: Rums dara to pašu! Tikai citā krāsā.

RL: Arī iemierina?

Baušķenieks: Protams.

RL: Saki, ko tas nozīmē – būt dzeltenajam pastniekam?

Baušķenieks: Nu... tie ir tuvākie cilvēki, kas atrodas pie mums un darās kaut ko.

RL: Es saprotu, bet Viesturs Slava, tā teikt, par ko strādā savā oficiālajā dzīvē?

Baušķenieks: Viņš, manuprāt, čakarē kaut kādas kompjūterprogrammas vai kaut ko tādu... Nē, nu Viesturs ir absolūtais mans pāris. Tas ir, nu... tas ir tas! Pie kam – milzīga nesaderība, ja? Ļoti konfliktējoši zodiaki un... nu, tas ir gruzis, uz kā tā austere var griezties! Viņš ir dabisks absolūti.

RL: Tu teici, ka tu savu micēliju nodrošini, piemēram, neko nedarīdams...

Baušķenieks: Piemēram, Viesturam patīk nodarboties ar mūziku! Viņš ir pilnīgs anarhists mūzikā. Viņš ir totāli formatēts pilsonis ģimenē un darbā, un mūzikā viņš līdzsvarojas! Mūzikā viņš darīs tikai to, kas viņam patīk, un absolūti nedarīs to, kas viņam nepatīk. Dzelteno pastnieku formāts viņam tieši ir atbilstošs.

RL: Un kādā ziņā tas ir atbilstošs tev?

Baušķenieks: Kā pieturēšana pie veselā saprāta. Kā pieturēšana pie tā, lai es neaizeju savā stulbajā orbītā – vienkārši tā. Ka te ir kaut kāds atskaites punkts, kuram es uzticos un ar ko es varu pielīdzsvaroties.

RL: Bet kā tev šķiet, ar ko Dzeltenie pastnieki atšķiras no visām citām grupām, kas tagad ir bijušas un būs? Man tā, protams, ir mana pagātne un lielā mērā arī mana jaunība...

Baušķenieks: Cik tev gadu?

RL: Tieši tikpat cik tev – mēs esam viena gada. Proti, Dzeltenie pastnieki ir manas dzīves sastāvdaļa.

Baušķenieks: Manas arī, jā.

RL: Tev, protams, to jau ir prasījuši, bet pamēģini tagad uzzīmēt savu ideālo Dzelteno pastnieku klausītāju.

Baušķenieks: Nu, tāda meitene ar augstu intelektu un plašu redzesloku (rāda). Mmm... nesanāca! Nē-nē, tas nav oriģināls – tā ir kopēta Bendika rupjība. Es tādas asprātības neprotu izgudrot.

RL: Vai tu esi optimists? Nu, tādā nozīmē, ka varētu parādīties kaut kas tikpat spēcīgs un vitāls kā, teiksim, “jaunais vilnis”?

Baušķenieks: Nu jā, tikai nezin, kādā dimensijā. Varbūtās neredzam nemaz to dimensiju... Nu, vai tā kā 90. gados; man liekas, kompjos bija ļoti radoša situācija – džeki taisīja visādas lietas... Nē, te jau tā robežšķirtne tomēr ir starp tiem laikmetiem, ja? Man liekas, tā galvenā atslēga ir tas Ūdensvīra laikmets un Zivju laikmets, kas mainās. Domāju, ka tā nav pasaciņa, jo viss pēc tā izskatās.

RL: Un kurā laikmetā tu gribētu dzīvot?

Baušķenieks: Man nav tādas domas. Es vēlreiz varu atkārtot – es nekļūšu tik aušīgs, lai pateiktu, ka es gribu to un to. Labi, es gribu to un to meiteni, ja? Apzinoties to, ka – Ingu, būs sūdi varbūtās...

RL: Kad tu biji mazs, tu esot bijis diezgan dūšīgs. Līdz ar to nenodarbojies ar sportu...

Baušķenieks: Es dažreiz nodarbojos – mani spieda. Tas bija ārkārtīgi nepatīkami. Man tēvs lika skriet apkārt kinoteātrim. Tas bija pazemojoši, pretīgi un drausmīgi.

RL: Nu, lūk, ja runā par to dūšīgumu vai kaut ko tādu – vai tu to sajuti savā dzīvē kā traumu?

Baušķenieks: Protams! Viennozīmīgi. Ļoti izteikti. Ļoti izteikti!

RL: Tevi klasē atstūma?

Baušķenieks: Nē, nu, protams. Nu kā – tas ir cilvēka dabā, ja? Izstumt vājāko, izstumt tizlo – to, kas nav īsti labs sugas pārstāvis. Es atguvos tikai vidusskolā. Tad es ar mūzikām, ar ierakstiem, ar tādām lietām varēju atkal celt reitingu.

RL: Tu tagad jūties slavens?

Baušķenieks: Jā. Pie kam, manuprāt, ideālā mērā.

RL: Tas ir kā?

Baušķenieks: Nu tā, ka mazliet jā, bet ne pārāk daudz.

RL: Un tev meitenes bāros nāk klāt un grib iepazīties tāpēc, ka tu esi Baušķenieks?

Baušķenieks: Jā.

RL: Tavas meitenes, šķiet, ir stipri jaunākas par tevi.

Baušķenieks: Jaunākas meitenes tomēr ir skaistākas – vismaz lielākoties.

RL: Un tas tev ir svarīgi?

Baušķenieks: Tas man ir svarīgi, protams. Bet tas nav galvenais! Tas nav vienīgais! Cilvēki var rupji padomāt, ka tas ir vienīgais galvenais. Nē, tā nav! Bet... Sievietes pieaugot kļūst pārmēru praktiskas, viņas kļūst pārmēru taisni redzošas, ja? Tas nav simpātiski. Kamēr cilvēks ir jaunāks... Es vispār uzturos tikai jaunu cilvēku sabiedrībā, lielākoties. Pastnieki ir vienīgais izņēmums, kas vairāk vai mazāk ir mani vienaudži. Ikdienā es nedzīvoju kopā ar vienaudžiem.

RL: Kas ir tie cilvēki, ar ko tu ikdienā dzīvo kopā?

Baušķenieks: Meitene, dēls – vai viņa sabiedrība, vai viņas sabiedrība... Vai kafejnīcā sastapta sabiedrība...

RL: Vai tu viņu sabiedrībā nejūties vecs un gudrs...?

Baušķenieks: Nu, no vienas puses, jā, bet tur otrādas intonācijas bija jāsaka.

RL: Tas ir – kā?

Baušķenieks: Tu mazliet jūties gudrs, ja? Okei, tas nav slikti. Tas ir forši, ja? No otras puses, tomēr – ja tu atskaities pret šo cilvēku domāšanu... Viņi ir daudz atvērtāki, daudz dzīvespriecīgāki – viņi ir nesačakarētāki cilvēki. Renāte ir pirmais cilvēks, ar ko es pazīstos, kas jau vairs neprot krievu valodu. Tas nav slikti! Tas nekas, ka tur, teiksim, tas literārais izpaliek – tas nav lielākais zaudējums. Bet viņa ir dzīva! Viņa ir jauka, viņa ir nesačakarēta. Šo cilvēku sabiedrībā atrasties ir, nu... veselīgāk, rupji runājot. Jo cilvēki lielākoties – jo viņi kļūst vecāki, jo viņi kļūst stulbāki.

RL: Tu rūpējies par savu veselību?

Baušķenieks: Kaut kādā pastarpinātā nozīmē – varbūt jā. Man ir maniakāla ideja, ka mēs esam ilgdzīvotāji – ko apstiprina mans tētis, kas nodzīvoja 96 gadus, kas galīgi nav slikti... Varbūt es ar savu dzīvesveidu it kā cenšos to kontrolēt kaut kādā ziņā, bet... man ir tāda ticība. Nu, ka es arī varētu ilgi dzīvot. Kaut kā es gribu turēties...

RL: Priekš kam?

Baušķenieks: Mazums kas! Nu, ko tu zini, kas tev jādara? Teiksim, tētis 60 gadu vecumā būtībā uzplauka, tieši radošā ziņā. Ļoti tuvs labais piemērs! Tur ir kaut kāda potence. Arī tas ir optimismu iedvesoši.

RL: Proti, tev nav tādas sajūtas, ka viss labākais jau ir aiz muguras?

Baušķenieks: Nē... Nē, protams, var būt tā, var būt visādi... Bet es ļoti, ļoti ticu tam, ka viss ir un notiek tieši tā, kā jānotiek. Tas gan, jā.

RL: Un arī nāve ir tas, kas notiek tā, kā tam jānotiek.

Baušķenieks: Nu, protams, jā! Cilvēks nāves priekšā var būt sasprindzināts un auša vai kaut kā tā... Nu jā, tā ir. Teiksim, Gauja pašlaik regulāri braukā uz retrītiem tieši par šo jautājumu – kā sagatavoties nāvei. Man ir ļoti dziļa pārliecība, ka šis laiks, kuru tu dzīvo, ir dots priekš tam, lai tu dzīvotu to, ko tu dzīvo.

RL: Es tevi tagad citēšu: “Atliek tikai iziet no mājas, un sākas kņada.”

Baušķenieks: Jā, bet, no otras puses, – es jau vēlos iziet no mājas. Tāpēc es arī nedzīvoju laukos. Man vajag, lai es izeju ārā pa durvīm un esmu cilvēkos.

RL:Un šī Labā daba...

Baušķenieks: Šitais ir mīļi! Šitais nav slikts, bet, teiksim, Rainbow nometne divtūkstoš cilvēkiem, kur tu redzi, ka tie visi ir tavējie...

RL: Kas ir Rainbow, atvaino?

Baušķenieks: Pasaules hipiju nometne, es vienā tādā biju, 2008. gadā. Tā sajūta ir viennozīmīgi tāda! Tev apkārt ir divi tūkstoši, visi savējie. Tādi riktīgi savējie.

RL: Ko tu sauc par savējiem?

Baušķenieks: Nu-u, sirds sajūta. Jā, sajūta.

RL: Bet ārēji tu viņus vari raksturot?

Baušķenieks: Kāpēc ne? Tie noteikti nav tie cilvēki, kas ir dusmīgi vai kas taisa jezgu... Tie ir tie, kas attiecas mīļi, kas... Nu, grūti jau tā pateikt.

RL: Un Dzeltenie pastnieki ir tādi, ja?

Baušķenieks: Nē-ē-ē...

RL: Citādi?

Baušķenieks: Es esmu vislielākais hipijs no pastniekiem. Nu, relatīvi. Pārējie pastnieki ir tomēr vairāk vai mazāk... Nu ne jau tā, ka grāmatveži – tā nē... Bija tāda grupa vācu jaunā viļņa laikā Deutsch Amerikanische Freundschaft.

RL: Tu gribi teikt, ka tā vācu-amerikāņu draudzība ir tas, pēc kā tu tiecies?

Baušķenieks: Nē-nē, tas ir tas, kas notiek!

RL: Bez kā tu nebūtu tu? Bez kādām lietām?

Baušķenieks: Cik var sniegt stulbas atbildes? Nē, es vienkārši atsakos.

RL: Bet kas ir pilnīgi nepieciešams tavai dzīvei?

Baušķenieks: Es atsakos. Nē. Es varētu pateikt, ja? Bet tu saproti, ka es būšu paudis kaut ko nebūtisku un nepareizu. Es negribu to darīt.

RL: Tu esi pārāk stingrs pret sevi.

Baušķenieks: Kā ir, tā ir.