Ne tie sēj, ne tie pļauj

Rakstā aplūkota grāmata

David Rothenberg.

Why Birds Sing. A Journey Into the Mystery of Bird Song.
Basic Books, 2005

Pirms daudziem gadiem skaņuplašu veikalā nopirku firmas Melodija plati ar putnu balsu ierakstiem. Nē, ne jau to moderno New Age mūziku, kas cenšas atveidot dabas skaņas un izraisīt klausītājā miera un harmonijas ilūziju. Plate bija visai zinātniska, izdota nelielā tirāžā un saturēja pavisam šauru zvirbuļveidīgo kārtas balsu novirzienu, kas aprobežojās ar lakonisku čivināšanu. Katru dokumentālo ierakstu pavadīja monotonā balsī ierunāta anotācija, kas nosauca putnu vārdā. Atceros, daudzi ieraksti bija veltīti čuņčiņam, krieviski dēvētam пеночка-теньковка, tie bija nākuši no dažādiem reģioniem un tapuši dažādos laikos; plates aizmugurējais vāks saturēja detalizētu aprakstu – vietu un laiku, kad mazais čuņčiņš bija pateicis savu čuņ-čuņ (krievu ausij – teņ-teņ, angļi savukārt tur saklausīja čif-čaf). Plate jau toreiz nebija gluži jauna, bet tajā sakopotie ieraksti fiksēti vēl gadus piecus vai desmit agrāk. Klausoties anonīma Ziemeļindijas čuņčiņa dziesmu, kas izpildīta 1971. gadā kaut kur Himalaju piekalnē, es piepeši sapratu, ka visa cienījamā ornitologu un putnu ķērāju tradīcija, kas ar šo titānisko darbu centusies panākt stingru putnu dziesmu klasifikāciju nobeigtā shēmā, ir palaidusi garām pašu galveno – to, ka dziesmas autors un izpildītājs, lai arī sen miris, bija dzīvojis konkrētā vietā un laikā un, lai kā mēs to negribētu atzīt – bijusi pavisam konkrēta personība, neatdarināma un līdz galam nekad neizprotama.

Jā, es zinu, ka tieši putnu dziesmas ir bijušas ļoti nozīmīgas putnu klasifikācijas gaitā. Britu dabas pētnieks Gilberts Vaits bijis pirmais (Vikipēdija aizkustinoši piebilst – “pirmais no cilvēkiem”), kas 1789. gadā spējis atšķirt čuņčiņu no krūmu ķauķa, kurš izskatās gluži līdzīgi, bet dzied pavisam ko citu. Krūmu ķauķis savukārt dzied līdzīgi žubītei, taču izskatās citādi. Mūsdienu zinātne spēj žubītes dziesmā atšķirt vienpadsmit elementus: tjup – aizlidošanas signāls, čiņk – sociāls signāls, bjuz – agresīvs signāls, ksip, siip un čirp – flirtēšana ar pretējo dzimumu, siip citā kontekstā tiek izmantota barības diedelēšanai bērnībā, čirrup – diedelēšana jau nobriedušā vecumā, tjū – trauksmes signāls, sii – briesmas no augšas, hjut – briesmas no apakšas. Izklausās pavisam vienkārši. Šķiet, pietiktu sastādīt šādas vārdnīcas katrai dzīvnieku sugai, un mēs spētu saprast viņu valodu, iespējams – pat sarunāties.

Ideja par to, ka cilvēki nav vienīgās saprātīgās būtnes uz Zemes un ir iespējams komunicēt ar citām sugām, nobrieda pamazām, un pēc sadzīviskā “mans suns visu saprot, tikai nerunā” sekoja arī zinātniski pētījumi. Pagājušā gadsimta 60. gados īsts modes vilnis bija delfīnu laboratorijas – gan pushipijiskas dabas draugu kolonijas, kas ierakstīja delfīnu balsis un stundām ilgi peldēja kopā ar delfīniem baseinos, gan kosmisko pētījumu centru finansēti projekti, kas centās noskaidrot, vai ir iespējams atrast “kopīgu valodu” šo vārdu tiešā, nevis pārnestā nozīmē – lai izmantotu to potenciālajos sakaros ar citplanētiešiem. Cits pētījumu virziens nodarbojās ar primātu apmācību, cenšoties pārkāpt evolūcijas slieksnim un pietuvināt šimpanzes, gorillas un orangutanus cilvēka līmenim. Slēptās bažas un bailes par šādu eksperimentu rezultātiem jo­projām izpaužas zinātniski fantastiskos trilleros par pērtiķu sacelšanos pret cilvēci. Zinātne, kas veidojās psiholoģijas, loģikas, epistemoloģijas un lingvistikas saskares punktos, izdarīja dažus interesantus secinājumus, taču revolucionārs izrāviens nav sasniegts. Starp citu, vēl nupat kādā “kārtējā britu zinātnieku pētījumā” tika konstatēts, ka cilvēki tīri intuitīvi spēj saprast suņu valodu (saklausīt rejās agresiju, bailes, satraukumu vai prieku) – vislabāk to prot deviņgadīgi bērni, bet vēlāk šī spēja tiek strauji pazaudēta.

Citā virzienā darbojās mākslas pārstāvji, kas uzdevumu “saprasties ar citu sugu pārstāvjiem” saprata citādi – paplašinot komunikācijas un sadarbības jēdzienu līdz kopīgai daiļradei. Ziloņi un šimpanzes gleznoja, suņi un vaļi reaģēja uz dziesmu, bet Pīters Geibriels, pasaules mūzikas popularizētājs un rokmūziķis, gadsimtu mijā pazuda no redzesloka uz pāris gadiem, vēlāk atzīstoties, ka bijis iesaistījies kopīgā muzicēšanā ar bonobo sugas punduršimpanzēm Atlantas Valodas izpētes centrā ASV. Pēc studijām Geibriela meistarklasē šimpanzes prata spēlēt taustiņinstrumentus, atkārtot ritmu un pazīt melodiju, tās saprata ap 4000 angļu valodas vārdu un ap 400 piktogrammu, brīvi sazinoties zīmju valodā. Vienu no skolniecēm Geibriels esot ievedis arī savā ierakstu studijā, taču dažādu iemeslu dēļ rezultāts neiekļuva viņa albumā “Up”, vien paildzināja tā tapšanas laiku.

Džeza mūziķis un filozofs Deivids Rotenbergs arī bija starpsugu saziņas entuziasts, viņš sāka ar vaļu dziesmu ierakstiem, tad turpināja ar atgriezenisko saiti – dodoties okeānā ar klarneti un zemūdens skaļruņu komplektu, lai uzsāktu sarunu džeza improvizācijas manierē. Šķiet pat mazliet dīvaini, ka ideja muzicēt kopā ar putniem nāca tikai vēlāk – 2000. gadā Pitsburgas Nacionālajā aviārijā uzsākot improvizētu duetu ar kādu melnacu jeb baltcekula vāvuli (Garrulax leucolophus). Šo putnu tēviņi un mātītes dabā mēdz iesaistīties sarežģītos duetos, tāpēc džemsesijas tiem nebija nekas jauns. Turpinot eksperimentus un ierakstus ar putniem, Rotenbergs sāka padziļināti interesēties, ko tad par putnu dziedāšanu ir teikuši citi pētnieki. Savāktais materiāls, kas aptver ornitoloģijas, dzīvnieku psiholoģijas, mūzikas teorijas un vēstures materiālus, ir pārtapis grāmatā ar pavisam neretorisku nosaukumu “Kāpēc putni dzied”. Rotenbergs ir pazīstams ne tikai kā dabas pētnieks, vides aktīvists un džeza mūziķis, kas spēlējis kopā ar perkusionistu Glenu Velesu, pianisti Merilinu Krispelu un Karnatakas sitaminstrumentu koledžas ansambli, bet arī kā autors, kas sarakstījis pārdesmit grāmatu par evolūciju, progresu, jaunā laikmeta ekoloģisko filozofiju un mūziku. Viņa jaunākā grāmata “The Survival of the Beautiful” veltīta evolūcijas paradoksam – skaistā izdzīvošanai dabiskās atlases rezultātā. Čārlzs Darvins esot rakstījis: “No pāva astes man metas nelabi,” jo aste nekādi neiekļāvās viņa izstrādātajā universālajā shēmā. Ir viegli pateikt, ka pāva aste piesaista mātītes un krāšņākas spalvas garantē lielāku seksuālo pievilcību pretējā dzimuma acīs, taču kāpēc tās ir tik skaistas? Un kāpēc putnu dziesmas, kas arī tiek skaidrotas kā pārošanās veicinātājas, šķiet skaistas mums, cilvēkiem, kuriem gar putnu ligzdām un olām vispār nevajadzētu būt nekādas daļas? Kāpēc putni pievērš uzmanību tam, kas skan apkārt, un mācās no citiem, dažkārt pat no mobilo telefonu un automašīnu signalizācijas melodijām?

Austrālijas liraste ir viens no pasaules iespaidīgākajiem putniem – kā jau nosaukums pasaka priekšā, tās izliektās, krāšņās astes spalvas ar savu formu atgādina sengrieķu liru, taču arī dziedāšanas prasmē šim putnam līdzīgu nav. Liraste spēj atdarināt praktiski jebkuru skaņu un dara to ar milzīgu azartu un apskaužamu atmiņu. Protams, runa ir tikai par tēviņu, viņa dziesma un visa ar to saistītā ceremonija – skatuves izvēle, dejas horeogrāfija, poza un priekšnesuma ilgums – ir paredzēta vienam mērķim, mātītes uzmanības pievēršanai. Savu dziesmu, kas sastāv no vairākiem desmitiem citu putnu balsu atdarinājumu noteiktā secībā, lirastes tēviņš mācās sešus gadus (vidējais mūža ilgums ir 30 gadi). Gluži kā jebkurš postmoderns mākslinieks, viņš savāc savu šedevru no gataviem citātiem, labprāt iekļaujot partitūrā arī cilvēka klātbūtnes radītas skaņas. Deivida Atenboro dokumentālajā filmā par lirastēm redzamie kadri ir tik neticami, ka tikpat labi varētu būt montāžas rezultāts – liraste atdarina cilvēka balsi, fotoaparāta slēdža skaņu, mobilā telefona signālu. Pārošanās perioda dziesmā ir dzirdami signāli, ko cilvēki iemācījušies
atšifrēt, – tur ir frāzes, kas iezīmē teritoriju, ir frāzes, kas apliecina seksuālo briedumu, taču lielākā daļa skaņu ir tīra rotaļa un virtuoza dižošanās. Turklāt dižošanās ne tikai ar savu spēju atdarināt, bet daudz lielākā mērā – ar prasmi atrast un sakārtot skaistā virtenē dažādas dzirdētas skaņas. Pētnieki ievērojuši, ka vienā teritorijā dzīvojoši lirastes tēviņi mācās cits no cita un ar laiku šādas “atrasto skaņu” kompozīcijas kļūst par kopīgu muzikālu standartu. No dabiskās atlases teorijas viedokļa, tam visam nav cita izskaidrojuma – lirastes tēviņi, kas spēj pārliecināt mātīti ar iespaidīgāku priekšnesumu, gūst priekšroku un rada vairāk pēcnācēju. Taču paliek viens jautājums – kāpēc mātīti vairāk pārliecina tieši šāda dziedāšana (vai kompozīcijas tehnika)? Deivids Rotenbergs atbild pavisam vienkārši – tāpēc, ka viņai tā patīk.

Jo vairāk mēs uzzinām par putnu dziedāšanas psiholoģiju un praksi, jo vairāk saprotam, ka uzdotie jautājumi tikpat lielā mērā attiecas arī uz cilvēku radītās mūzikas pamatiem. Kāpēc vienas melodijas mums šķiet skaistākas par citām? Kas kopīgs un kas atšķirīgs baudai, kura rodas no muzicēšanas un no klausīšanās? Ir taču pamanīts, ka mūzikas klausīšanās sagādā prieku, taču arī mūzikas radīšana un spēlēšana sniedz gandarījumu un nav tikai pakalpošana citiem. Ciktāl mūzikas pamatprincipi ir universāli un cik tajos ir kultūras vai konkrēta laikmeta un vides ietekmes faktoru? Kāda ir audzināšanas ietekme uz mūzikas uztveri, un otrādi – kā muzikālā izglītība ietekmē audzināšanu, vērtību sistēmu, spēju komunicēt, iekļauties sabiedrībā un kultūrā? Vai mūzika var kalpot par saziņas līdzekli ar citu sugu pārstāvjiem – vai konkrēti muzikāli skaņdarbi var izteikt domas, jūtas, emocionālos stāvokļus vai varbūt tas viss ir tikai interpretācijas jautājums?

Grāmatas pēdējā nodaļā Deivids Rotenbergs atzīstas – atgriežoties mājās pēc ilgāka laika, pavadīta kopā ar putniem, viņš ir pamanījis, ka sāk klausīties cilvēku radīto mūziku tā, kā to dara putni. Iespējams, ka biologu pieeja, cenšoties nodalīt sugas pēc to dziedātajām dziesmām, ir kļūdaina. Iespējams, ka mūzika tomēr ir kopīga lielai daļai dzīvo būtņu. Un uz jautājumu, kāpēc putni dzied, var atbildēt – tā paša iemesla dēļ, kāpēc dziedam mēs. Tāpēc, ka mēs to varam. Tāpēc, ka mums tas sagādā prieku, tāpēc, ka mums patīk izmantot šo savu spēju, lai definētu sevi kā piederīgu noteiktai vietai, sugai, sabiedrībai, kultūrai. Tāpēc, ka šādi mēs atrodam tos, kurus varam uzskatīt par savējiem. Tāpēc, ka šādi mēs spējam uzrunāt tos, kurus mēs mīlam.