Putna klātbūtnē

Jānis Petraškevičs: Es spilgti atceros brīdi, kad sev atklāju jūsu mūziku. Tas bija 1988. gadā, man toreiz bija 10 gadu. Pa radio izdzirdēju skaņdarbus “Cantabile per archi”, “Musica dolorosa”, “Sastrēgumstunda” – tie mani apbūra. Toreiz jums aizsūtīju jūsmīgu vēstuli un biju tik pārsteigts un laimīgs, kad saņēmu atbildi...

Vēstulē jūs toreiz man vēlējāt nekad nepazaudēt kaut ko tādu, ko nosaucāt par brīnuma izjūtu attiecībā uz mūziku. Kā jūs pats sevī uzturat šādu brīnuma izjūtu?

Pēteris Vasks: Man mūzika patiešām vienmēr ir bijusi brīnums, un tā tas būs – esmu pilnīgi pārliecināts – līdz pēdējam elpas vilcienam jeb līdz pēdējai notij. Ja tas pazudīs, tad – ar kādām tiesībām vispār rakstīt mūziku, jo es pasaulē neesmu atklājis neko skaistāku kā dzīvi mūzikā. Man joprojām ir prieks par katru jaunu dienu – es šo prieku neesmu pazaudējis, es esmu laimīgs. Tas, protams, izklausās patētiski – ko liegties, es esmu diezgan patētisks arī savā mūzikā. Bet mans pamatprincips ir – katru skaņdarbu rakstīt kā pirmo un vienlaikus pēdējo, ar vislielāko godbijību pret jebkuru skaņu un katrā skaņdarbā ielikt to maksimumu, uz ko nu es esmu spējīgs.

Petraškevičs: Vai jūs varētu tuvāk paskaidrot, kā šis mūzikas brīnums izpaužas?

Vasks: Klausoties mūziku, ko ir sacerējuši mani kolēģi dažādos gadsimtos, dažkārt piedzīvoju sajūtu, kuru varētu raksturot kā pēkšņas atklāsmes izjūtu. Es nezinu, ko tieši šī mūzika man atklāj, bet tas ir tāda emocionāla augstsprieguma brīdis, kad pazūd ķermeniskā realitātes sajūta un tu nonāc pavisam citā dimensijā. Bieži vien mūzika mani tik ļoti aizkustina, ka es raudu... Tu no visa atsvabinies un aizlido vēl nebijušā, iepriekš neizjustā stāvoklī. Savukārt pašam radot mūziku... Esmu tikai lasījis par ko tādu, ko esot piedzīvojis Hendelis, kad viņš divās nedēļās uzrakstīja “Mesiju” – ne ēdis, ne dzēris... Kā tas bija, ko viņš izjuta? Es nezinu. Es pats piederu pie komponistiem zemniekiem, kas strādā neatlaidīgi, mērķtiecīgi, lēni. Un tad ir viens brīdis, kurā es atrodu ideju. Ja šo brīdi izdodas piefiksēt, tad tālāk tā jau ir neatlaidīgas strādāšanas lieta, tā nebūt nav brīnumu virkne. Bet man ir ļoti grūti aprakstīt vai racionāli analizēt to brīdi, kad kaut kas pēkšņi atnāk, kad tas notiek... Nē, es to neprotu.

Petraškevičs: Jūs esat teicis, ka, lai kaut ko mūzikā pavēstītu, ir jābūt iekšēji liesmojošam.

Vasks: Nu, remdeni kaut ko darot, rezultāts būs remdens... Varbūt daļēji ar to saistīta mana nelielā produktivitāte – tu nevari nepārtraukti būt tādā augstā temperatūrā, tu vienkārši sadedz. Man jau liekas, ka jebkura kompozīcija ir garīgas enerģijas koncentrāts, kurā mēnešiem ilgi tu izveido to maksimumu, uz ko esi spējīgs.

Petraškevičs: Atvainojiet, ko īsti jūs domājat, runājot par “garīgas enerģijas koncentrātu”?

Vasks: Tas ir stāsts par manu mīlestību uz pasauli... Garīgais spēks ir katrā cilvēkā – vairāk vai mazāk. Pārdevējs, kurš strādā veikalā, vai sētnieks – pilnīgi vienalga. Katram ir savs lādiņš. Ir, protams, garīgie vulkāni – kā Māte Terēze –, mīlestības vulkāni.

Petraškevičs: Kā jums izdodas šādu mīlestību sevī uzturēt?

Vasks: Es katru rītu pamostos un – man liekas, pasaule ir tik skaista, es to tā sajūtu... Mums ir tik skaista zeme, mums ir četri gadalaiki, katrā gadalaikā var atrast tik bezgala daudz ko, par ko priecāties. (Klusē.) Un cilvēks... Cilvēki ļoti bieži ir tik brīnišķīgi... Tā laikam ir kāda milzīga Dieva dāvana, ka es to tā sajūtu. Un es vienkārši nevaru to paturēt sevī, es gribu par to pastāstīt. Es neko neizdomāju, neko nekonstruēju, es vienkārši dalos savā priekā par šo sajūtu. (Klusē.) Un koncentrāts – tā ir jebkuras radošas, mākslinieciskas izpausmes forma. Tā jau ir skaņdarba formas lieta, es domāju.

Petraškevičs: Man prātā ir arī vairāki jūsu skaņdarbi, kuru tapšanas gaitu būtiski ietekmējušas tieši kādas ārējas kolīzijas; proti, zināmi ārēji notikumi vairojuši iekšējo “liesmošanu” jeb mīlestības izjūtu, par kādu runājāt. Piemēram, simfonija “Balsis”.

Vasks: Jā, tas varbūt ir viens no sevišķi spilgtiem gadījumiem, kad apstākļu kopums iedeva kaut ko papildus. Es to sāku rakstīt 1990. gada rudenī. Manu mūziku bija dzirdējis somu diriģents Juha Kangass, kurš tagad ir viens no maniem ļoti labiem draugiem; mēs esam domubiedri nu jau vairāk nekā 20 gadus. Viņš man atrakstīja, vai es negribētu viņa Ostrobotnijas kamerorķestrim sacerēt vienu kompozīciju. Tā es uzrakstīju pirmo daļu “Klusuma balsis”, un tad bija barikāžu laiks. Bija sajūta, cik tauta kādā brīdī var būt vienota, cik liels ir tās garīgais spēks – par spīti tam, ka dzīvojām pilnīgā nabadzībā, veikali bija tukši. Tas bija pilnīgi unikāls laiks. Protams, pēc tā visa bija grūti turpināt, bet es turpināju strādāt pie abām pārējām simfonijas daļām – “Dzīvības balsis” un “Sirdsapziņas balss”. Tā sevišķā situācija varbūt arī palīdzēja atrast tieši tos attiecīgos izteiksmes līdzekļus, lai mūzikā ietvertu tā brīža kontekstu kā vēstījuma daļu, – Baltija cīnās par savu brīvību; komponists ar saviem naivajiem sapņiem iepretī lielvarai, padomju varai. Beigu beigās es partitūru līdz apsolītajam datumam uzrakstīju un aizsūtīju. Bet tajā murgainajā laikā jau nevarēja zināt – aizsūtījis esi, bet vai aizies? Nu jā, un pēc tam bija interesants turpinājums – tovasar dzīvoju Ziemeļvidzemē, Salacgrīvā; bija tas augusta pučs – no rīta pa radio atskanēja Čaikovska baletmūzika; tur vīri gribēja visu to lietu apturēt. Manas pārdomas bija apmēram tādas: “Nu, paldies Dievam, partitūra ir aizsūtīta, to 8. septembrī nospēlēs. Bet man pašam tā arī sapņu zemi Somiju neredzēt.” Man tā vienmēr likusies apbrīnojama zeme un nācija, un tā tas ir līdz šim brīdim. Cilvēki, kas tur dzīvo... Un fantastiski mūziķi. Nu jā. Bet tomēr notika brīnums, un pirmatskaņojuma dienā Somijas avīžu pirmajās lappusēs bija redzami trīs Baltijas valstu karogi, bet Jeļcina Krievija atzina Baltijas valstu neatkarību. Tāds bija šis stāsts.

Petraškevičs: Pēc jūsu izteikumiem agrāko gadu intervijās spriežu, ka esat dzīvojis ar apskaužamu pārliecību par to, kāpēc komponēt.

Vasks: Es varu atgādināt, ka esmu baptistu mācītāja dēls – mans tēvs bija izcils mācītājs. Viņš vienmēr atgādināja – neaizmirstiet garīgo dimensiju, lai jums būtu intensīva un bagāta garīgā dzīve. Viņa svētrunas, kā es atceros, bija ļoti degošas un liesmojošas. Viņš spēja aizraut! Es daru to pašu, ko mans tēvs, tikai caur mūzikas skaņām, un tā mana pamattēma ir, ka mūzikai jāapliecina harmonijas iespējamība, tā ideālā esamība, pārlaicīgā skaistuma esamība, kuru, man liekas, mūzikā ļoti labi var izteikt – es to vienmēr esmu centies darīt. Es esmu tāds šajā pasaulē, šeit, Latvijā, skaistā, brīvā zemē, un es rakstīšu, kā es to sajūtu, un pat tad, ja neviens to negribēs klausīties... Tā ir mana iekšējā uguns, kuru es veidoju skaņās – skaņu celtnēs varbūt... Ja tā uguns spēj sasildīt, ja tā uguns spēj dot īsu prieka brīdi, laimes brīdi, garīgas atklāsmes brīdi kādam vienam otram, tad es priecājos. Ja ne, tad es tik un tā... Agrāk es teicu – mūzika pasauli pārveidos; tagad es saku – tā palīdzēs noturēt pasauli līdzsvarā, palīdzēs tai nobalansēt uz bezdibeņa malas.

Petraškevičs: Vai pieļaujat iespēju, ka jūs sacerētu mūziku sev pašam arī tad, ja neviens to neklausītos?

Vasks: Jā, noteikti. Atceros – man bija varbūt deviņi gadi, es biju pirmo gadu mūzikas skolā, tikko iemācījies
notis. Vienā ļoti saulainā, bet dzestrā vasaras rītā es sacerēju savu pirmo dziesmu, ar Raiņa vārdiem (smejas). Un tā es diezgan ilgi... Man bija kora dziesmas, vokālā lirika balsij un klavierēm, instrumentāli darbi... Es nevienam nerādīju, tā man likās tik ļoti personīga un intīma lieta. Turpināju mācīties Dārziņskolā kontrabasu, spēlēju Operā, un zināju, ka Dārziņskolā ir iespēja mācīties arī kompozīciju pie Ģederta Ramana. Tas bija 60. gadu sākums; rakstīju sev... Un tikai krietni, krietni vēlāk es sapratu, ka izniekošu savu dzīvi, ja nemācīšos kompozīciju. Padomju impērijas laikā – ja tev nebija komponista diploma, tev vispār nebija nekādas šanses, ka kādu tavu skaņdarbu atskaņos. Tā ka es gāju vēlreiz visiem tiem murgiem cauri – ar marksismu-ļeņinismu un zinātnisko komunismu, un visām pārējām lietiņām, lai dabūtu to komponista diplomu. (Klusē.) Bet... komponējot tomēr tā vēlme dalīties priekā ir. Vēlme, lai kāds ieklausās tavā stāstā.

Petraškevičs: Atceros, 80. gadu beigās Ināra Jakubone par jums izveidoja radio raidījumu ar nosaukumu “Gandrīz monologs”. Viena no centrālajām tēmām tajā bija vientulība. Jūs runājāt par sāpēm, kad kaut ko sev ļoti būtisku gribat vēstīt savos skaņdarbos, un ar šausmām redzat, ka klausītāji jūs nesaprot. Jūs pat teicāt, ka “katrā tukšā krēslā sēž vientulība”. Kā jūs atceraties to laiku?

Vasks: Komponista profesija jau ir tāda vientuļnieka profesija... Nedēļas, mēneši paiet vienatnē pie partitūras lappusēm. Bet, no otras puses, tā ir ļoti iedvesmojoša vientulība, jo, ja tu dzīvo kopā ar savu kompozīciju, pilnīgi vientuļš tu nevari būt. Beigu beigās, komponists jau dzīvo arī ar tām neaptveramajām bagātībām, kuras iepriekšējās paaudzēs radījuši dižie meistari. Tā ka tā ir tāda komponistam labvēlīga vientulība, varbūt varētu teikt. Bet protams, ka jaunam komponistam savā maksimālismā tā vientulības sajūta ir dramatiskāka, pat varbūt ar zināmu izmisuma pieskaņu...  Jo tā sajūta tiešām ir diezgan briesmīga, kad tu esi absolūti visu sevi sadedzinājis un ielicis skaņdarbā un tu redzi tos klausītājus, kas krēslos knosās, un tu skaties uz viņu mugurām un redzi, ka viņi netiek tam klāt un viņus tas neinteresē... Jaunam komponistam, kurš tikko iesāk, tas var būt sevišķi grūti. Ar laiku šī sajūta, ka tevi nesaprot, drusciņ mazinās. Lai gan, runājot par mūsu klausītājiem, es bieži esmu ievērojis, ka lielākā daļa latviešu klausītāju – tāpat jau viņu ir maz – spēj tuvoties tikai tai mūzikai, kas rakstīta ar vārdu, ar tekstu. Mēs esam izauguši ar dziesmām, mums šķiet, ka mūzika – tā lielās līnijās ir vokālā mūzika. To var redzēt, arī ieejot baznīcā – kamēr dzied, visi klausās, bet, tiklīdz sāk spēlēt ērģeles, tā visi uzskata, ka, pats par sevi saprotams, var parunāties, mūzika tikai tāds fons. Bet šī sajūta, par kuru minēji, – 80. gados man tā bija lielāka, tagad kaut kā...

Petraškevičs: Bet, salīdzinot ar to laiku, kopš 90. gadiem situācija arī objektīvi ir krietni mainījusies – gan Latvijā, gan citur pasaulē ir daudz cilvēku, kuri mīl jūsu mūziku un kuriem tā ir svarīga.

Vasks: Jā un nē... Es varētu minēt, ka manā 80. gadu mūzikā varbūt bija daudz vairāk melnā, pat agresīvā, traģiskā, bet tas ideālais – tikai kā tāla atblāzma. Taču diezgan ātri viss apgriezās otrādi: galvenais vēstījums tagad ir saistīts ar ticību un mīlestību, un šad tad varbūt ir atgādinājums, ka eksistē arī tā otra pasaule. Bet tikai kā atgādinājums. Un varbūt, ka klausītāji no mūzikas tieši gaida garīgās dzīves iespējamību – sapni, ideālo pasauli, kuras mums pietrūkst, kuras mums nav, jo tas cilvēkus padara tik nelaimīgus. Bet es nekad neesmu vēlējies kādam izpatikt – tas vienkārši ir mans vēstījums, mans stāsts. Tā ir mana vienīgā valoda.

Petraškevičs: Kādā savā intervijā jūs sakāt: “Savā mūzikā runāju latviešu valodā.” Ko nozīmē mūzikā runāt latviešu valodā? Imants Zemzaris jau pieminētajā raidījumā “Gandrīz monologs”, piemēram, teicis, ka pirmais par šo problēmu iestājās, sāka to teorētiski risināt Jurjānu Andrejs. Tomēr viņš turpina: “Domāju, ka tikai līdz ar 80. gadiem var runāt par pirmajiem stiprajiem pamatķieģeļiem, kas reāli ļauj formulēt mūsu dzimtās mūzikas valodas būtību. Kas noformulēs? – Diatonika? Nosvērts atturīgums? Lakonisms izteiksmē, nošu zīmēs? Monohromija krāsās? Mierīgums, bet vienas spēcīgas, spēkpilnas kulminācijas noraudzēšana formas centrā?”

Vasks: Nu, domāju, ka tas mans izteikums daļēji ir tāds poētisms. Manā mūzikā ir diezgan daudz diatonikas – tautas mūzika, kā zināms, pamatā ir diatoniska. Es dažkārt savos skaņdarbos ielieku paša sacerētas tautasdziesmas. Mans arguments ir tāds – esmu latvietis; kāpēc gan nevarētu sacerēt tautasdziesmu kā simbolu. Bet doma par runāšanu latviešu valodā – tas man saistās ar laiku, kad vēl bijām padomju impērijā. Mūsu liktenis varēja izvērsties tādējādi, ka mēs būtu pārkrievoti.

Nezinu, vai ir vērts to atcerēties, bet bija lielas problēmas rakstīt vokālus skaņdarbus, izmantojot tekstu, jo dzeju kontrolēja. Bet instrumentālā mūzika bija brīvības sala. Ja tolaik sacerēju mūziku ar tekstiem, tie pamatā bija dainu teksti. Tos neaiztika, bet caur tiem tik spilgti izpaudās mūsu bagātā tautas kultūra. Jā, bet tomēr cilvēcīgi man toreiz, salīdzinot ar citiem, varbūt bija vieglāk tieši tāpēc, ka šī radošā dzīve bija brīvības un neatkarības sala – tur mani neviens nespēja iespaidot, tur es jutos brīvs. Bet, tikai atsperoties no iekšējās brīvības sajūtas, tu vari būt radošs – ja tu esi savažots, tā nav dabīga situācija radošai izpausmei. (Skatās ārā pa logu.) Nu, un beigu beigās – ja es rakstu par kokiem, par putniem, par pļavām, par jūru, par upēm, par ezeriem, kas ir šeit... Man tā liekas... Viņi ir citādi nekā citur, tas ir savādāk, nekā ja kāds komponists rakstītu par to, kas ir citur.

Petraškevičs: Jums ir arī klavierdarbs ar nosaukumu “Izdegušās zemes ainavas”. Par ko ir šis skaņdarbs?

Vasks: Tas ir diezgan traģisks skaņdarbs. Bija viena vasara – 1992. gadā, kad bija ļoti sauss, kad dega meži Kurzemē. Vidzemē pat varēja sajust dūmus nākam no Kurzemes puses. Bet svarīgāka bija skumjā sajūta, ka cilvēki Latvijā bija tikko ieguvuši brīvību, bet... Cilvēki tam nebija gatavi. Atskanēja tādi vārdi kā – kam man tā brīvība, man labāk vajag desu. Tas bija drīzāk par izdegušās dvēseles ainavām... Tomēr absolūti traģisks skaņdarbs man ir tikai viens – “Musica dolorosa”, veltīts manas māsas piemiņai. Tur nav nekādas cerības, tas ir izmisums un neatbildēts jautājums – kāpēc... “Izdegušās zemes ainavās” ir trīs daļas, kas skan bez pārtraukuma: pirmā ir vairāk tāda kā vizuāla, otrā ir viena motīva audzēšana, aizvedot uz traģisku kulmināciju, bet pēdējā daļā ieskanas korālis, kas ļoti bieži manā mūzikā nes simbola jēgu – kā cerību. Korālis izskan trīs reizes, un beigās vēl ieskanas putna balss, it kā liecinot, ka dzīvība tomēr atgriežas, tai jāatgriežas. Bieži vien Rietumos – tagad jau vairs ne, bet sākumā – man prasīja: “Pastāstiet, kā jūs rakstījāt mūziku tajos okupācijas gados un kā jūs rakstāt tagad!” Viņi gaidīja, ka būs stāsts par to, ka brīvā valstī varu rakstīt savādāk. Nu nē taču! Tie uzstādījumi jau lielās līnijās nemainījās. Tiesa, padomju laikā tas viens aspekts – okupācijas klātbūtnes sajūta... Tāpēc toreiz bija sevišķi svarīgi runāt par šo ticības, cerības momentu, nepazaudēt to. Par brīvību jau mēs tikai mākslā varējām runāt – un arī ar milzu grūtībām.

Petraškevičs: Jūs reiz esat teicis, ka 1994. gadā sacerētais Čellokoncerts ir rezumējošs darbs, kurā atskatījāties uz iepriekš paveikto un it kā noslēdzāt kādu posmu.

Vasks: Jā, nu, čella koncerts, lielas formas skaņdarbs... Viens instruments un liels orķestris. Kā es to iedomājos – tas bija mans stāsts par to, kā mēs dzīvojām okupācijas gados, un čells bija mana balss, un orķestris ļoti bieži bija tāda agresīva, trula vara, un tur bija sadursmes... Nu, man vajadzēja to uzrakstīt, lai es arī pats kaut kādā mērā varētu attīrīties
no tā aizgājušā smagā perioda, kas bija visai mūsu tautai, valstij, Baltijai un kam tik visam vēl ne. Taču komponists jau var iedomāties visu kaut ko, viņš kādreiz pat uzraksta kādu komentāru, ko viņš tajā mūzikā domājis, – lai palīdzētu klausītājam, kurš varbūt saprašanas ziņā ir bezspēcīgs instrumentālās mūzikas priekšā. Taču vienalga – tie mūzikas uztveršanas ceļi un izjūtas būtiski atšķiras. Es esmu dzirdējis tik neiedomājami atšķirīgus skaidrojumus par manu mūziku. Bet tad es sapratu, ka tā vismaz ir uzrunājusi, ja kāds par to grib runāt un pastāstīt. Bet galvenais jau ir, vai mūzika uzrunā vai atstāj vienaldzīgu.

Petraškevičs: Jūs minējāt savu mīlestības izjūtu pret pasauli un to, kā šī izjūta atspoguļojas jūsu mūzikā. Es pieļauju, ka, lai to iedzīvinātu skanējumā, arī ir nepieciešama noteikta – kā jūs teiktu, “liesmojoša” – interpretu attieksme pret nošu tekstu. Vai jums ir gadījies sadarboties arī ar tādiem atskaņotājmāksliniekiem, kuri “neuzķer” šo jūsu izjūtu?

Vasks: Jā, bet, paldies Dievam, tas ir bijis ļoti reti, tikai kādas pāris reizes ārzemēs. Man jāatzīstas arī, ka, lai gan Dziesmu svētki manā dzīvē vienmēr bijuši vieni no laimīgākajiem brīžiem, uzskatu, ka nekas prātīgs nesanāk no tā, ka manu mūziku dzied amatieru kori. Bet par to stāstu kontekstā ar citu notikumu – man ir skaņdarbs “Dona nobis pacem”, kuru Somijā atskaņoja viens amatieru koris kopā ar profesionālu orķestri. Es aizeju uz ģenerālmēģinājumu – tas bija piemiņas koncerts manam labam draugam komponistam Pēram Henrikam Nūrdgrēnam. Un koris dzied auksti, viņi nejūt, viņi cenšas, ir atbraucis komponists, bet... tur nav dzīvības iekšā. Trīs vārdi: “Dod mums mieru”... Un tad es palūdzu diriģentam, lai viņš pasaka: “Dziediet “Dona nobis pacem” tā, it kā jūs lūgtos par sev vistuvāko cilvēku.” Un notika brīnums – pēkšņi viss izmainījās, kā diena pret nakti. Mūzikā parādījās siltuma sajūta. Nu jā... Bet ar profesionāliem mūziķiem burtiski pāris reižu gadījies tā, ka redzi – tevi nesaprot. Parasti jau tiem, kas man pasūta mūziku, ir priekšstats par to, kā es rakstu.

Petraškevičs: Un kuru mūziķu interpretācijas jūs gandarījušas visvairāk?

Vasks: Kora mūzikā – tepat mūsējie. Mūsu profesionālie kori, laba pieredze arī ar Kamēr... Diriģenti Sigvards Kļava, Māris Sirmais... Sinfonietta Rīga ir brīnišķīgi, Normunds Šnē... Bet mums nav nopietnas kamermūzikas tradīcijas, lai cik arī tas skumji būtu. Pa retam kaut ko mēģina darīt daži kvarteti. Žēl, jo kamermūzika ir tie sīkie kapilāri, kas veido mūzikas kultūru katrā valstī. Bet nu, jā, protams, man ir brīnišķīgi draugi un domubiedri – piemēram, vijolnieki. Gidonam Krēmeram es uzrakstīju vijoļkoncertu, bet arī brīnišķīgas vijolnieces – Alīna Pogostkina, kas ierakstīja disku, Baiba Skride ir spēlējusi manu mūziku, arī Vineta Sareika... Jā, Alīna... Paskat’, vai viņa nav skaista? (Norāda uz afišu pie sienas.)

Petraškevičs: Jā, ir gan...

Vasks: Nu jā, un čellisti. Daudzi – es varu teikt, ka tādā ziņā esmu laimīgs, ka ir tādi izcili domubiedri interpreti. Tas pats par sevi, ka viņi ir augsti profesionāli, bet viņos ir arī karstas, degošas sirdis. Tur ir tas emocionālais spriegums, piedzīvojums. To, ko es uzrakstu notīs, viņi aizved tālāk. Citādi manas partitūras būtu tikai kaut kas sastindzis... Kas gaidītu brīdi, kad varētu dzīvot, izskanēt.

Petraškevičs: Atcerējos Štokhauzena teikto, ka pēckara avangarda mūzika saistīta ar kosmisko procesu reproducēšanu, nevis cilvēka jūtu izpausmēm. Sāku domāt par Arvo Pertu – vai viņa mūzikā mēs varam runāt par emocionalitāti? Vai arī tā savā ziņā ir “kosmiska” mūzika?

Vasks: Es esmu vienmēr mīlējis un apbrīnojis Arvo mūziku – abos viņa periodos: gan 60. gadu sākuma tā saucamajā avangarda periodā, gan tintinabuli periodā. Viņš mani vienmēr ir pārliecinājis un man vienmēr bijusi iekšēja garīga nepieciešamība klausīties viņa mūziku. Viņa avangarda periodā – arī tur viņš deva to gaismas, cerības, mīlestības aspektu. Bet tad viņš sāka runāt tikai par gaismu... Viņa gaisma – tā ir pārlaicīga mūzika, kuru raksta viens komponists, kas sēž uz mākoņa malas, viņpus cilvēcīgām kaislībām... Tā ir mūzika, kurai vairs nav tās emocionālās saskares ar kaislībām, kas ir cilvēkā... Viņš it kā atrodas kādā augstākā objektivitātes pasaulē. Lai gan vienā otrā viņa pēdējā laika skaņdarbā es esmu ar pārsteigumu sajutis, ka tur ir arī kaislība iekšā – mazliet, fragmentāri, pēkšņi... Tomēr būtībā tā ir mūzika viņpus sāpēm... Es domāju, ka Arvo šādi iztēlojas, kāda ir paradīzes mūzika. Mēs neko nezinām par paradīzes mūziku, bet tā ir viņa, jā.

Petraškevičs: Ja neskaita Perta agrīno periodu, vai jūs ir aizkustinājis vēl kaut kas no tā saucamās avangarda jeb eksperimentālās mūzikas? Atceros – reiz kādā sarunā teicāt, ka esat sev atklājis vienu otru Bulēza un Nono skaņdarbu, lai gan šie komponisti jums neesot īpaši tuvi. Un bijāt sajūsmā par Ligeti.

Vasks: Jā, Ligeti – tā ir viena ļoti spilgta un sevišķa balss, mani vienmēr uzrunājusi.

Petraškevičs: Šķiet, 90. gados jūs arī vairākkārt tikāties – Schott izdevniecībā Vācijā.

Vasks: Jā, viņš tur paretam bija... Arī Pendereckis. Arī Heincs Holligers – tik dzīvs un sevišķs mūziķis! Nu, bet viens no maniem vismīļākajiem komponistiem ir šīgada jubilārs – simtgadnieks Vitolds Ļutoslavskis. Jā, viņa mūzikā ir arī racionālā konstrukcija, bet vienlaikus tā ir emocionāli ļoti dzīva, spēcīgi uzrunājoša, kaislīga. Bet man bija diezgan liela vilšanās, kad beidzot brīvi varēja klausīties to komponistu mūziku, kura pie mums padomju gados neskanēja, kurus tikai pieminēja – Štokhauzens, Bulēzs, varbūt pat arī Nono... Man tur pietrūka šīs cilvēciskās kaislības klātbūtnes.

Petraškevičs: Es pazīstu sajūtu, kad ļoti gribas ar kādu dalīties mūzikas brīnumā, mūzikas atklāsmē – piemēram, rādīt Bahu, Māleru, tos skaņdarbus, kas izmainījuši manu dzīvi. Vai ir kādi konkrēti skaņdarbi, ar kuriem jums ir īpašas attiecības, – tādi, pēc kuru noklausīšanās ir bijusi sajūta, ka pasauli redzat jaunās krāsās?

Vasks: Es ļoti labi saprotu tavu domu – jā, tie ir bijuši tie skaistākie, neaizmirstamākie brīži. (Domā.) Vāgners! Ir bijuši laimes brīži, klausoties Vāgneru.

Petraškevičs: Vai varat izcelt kādu konkrētu skaņdarbu?

Vasks: Mana mīļākā Vāgnera opera ir “Valkīra”. Ļoti, ļoti sen – 1963. gadā – operā bija “Valkīras” iestudējums... Tas bija viens no lielajiem piedzīvojumiem. Tuvāk skatoties – Ļutoslavskis. Bet 70. gadu beigās Viļņā, tur bija Kšištofs Droba, poļu muzikologs, kas no Krakovas Mūzikas akadēmijas atveda Henrika Mikolaja Gurecka 3. simfonijas pirmo ierakstu. Tā ir simfonija, kura vēlāk pasaulē tā saucamās nopietnās mūzikas apritē tika izdota lielākajā tirāžā – pāri par miljonu. Šī mūzika man bija kā zibens spēriens, pilnīgs šoks – sevišķi pirmā daļa. Nu jā, daži Perta skaņdarbi. Un vēl viens komponists, kurš man bija fantastiska atklāsme, – mazpazīstams holandietis Jups Fransens. Skanējis arī pie mums – Nacionālais simfoniskais orķestris spēlēja “Sanctus”. Komponists, kuram nav viegls liktenis tur, Holandē, jo viņš ir citādāks. Jā, un Sibēliusa skaņdarbs “Rakastava” – oriģinālā vīru korim, pēc tam viņš to pārlicis stīgām. Tas man bija kā uzliesmojums – klausījos un nodomāju: ak Dievs, cik skaisti tomēr skan stīgu instrumenti!

Petraškevičs: Atceros, ka jau sen vienā no raidījumiem “Musica nova” stāstījāt par iespaidiem kamermūzikas festivālā Vitenē, kā sev īpašu notikumu izceļot Ģērģa Kurtāga stīgu kvartetu atskaņojumu. Teicāt, ka viņš skaņas neizkliedz, bet izrunā klusi.

Vasks: Jā, Kurtāgs... Bet tomēr tie divi vislielākie notikumi – Gurecka 3. simfonija un Fransena skaņdarbs “Sanctus”. Un tas ir jautājums, par kuru bieži domāju, – kas tas bija, kas tā bija par izjūtu? Pēdējā laikā arvien vairāk un vairāk domāju par jēdzienu “svēts”... “Klusa nakts, svēta nakts”, slavenā Ziemassvētku dziesma... Klusa viņa varbūt ir, bet vai šī dziesma ir arī svēta? Man – nē. Kas ir svētuma izjūta, kas ir svētums? Varbūt minētajos skaņdarbos izbaudīju svētuma sajūtu?

Petraškevičs: Man liekas mulsinoši redzēt, ka vēsture nemitīgi atkārtojas un ir vērojama tik liela sabiedrības neieinteresētība, pat neiecietība pret ne-populāro mūziku, kas tiek radīta šobrīd. Atceros – senāk jūs pats bijāt ļoti kritisks, uzskatījāt, ka 95 procenti šobrīd sarakstītās mūzikas ir slikta un tikai 5 procenti – laba; tomēr vienmēr esat centies sekot līdzi procesam, apmeklējis koncertus...

Vasks: Mani bieži mulsina mūzikas kritiķi – es nerunāju par Latviju, mums tikpat kā nav nekādas kritikas, tā ir pavisam margināla, varbūt vienīgi Latvijas Radio iespēju robežās mēģina sekot līdzi procesiem. Bet gandrīz visur pasaulē kritiķiem ir apzināta vai neapzināta neiecietība pret to, ka šodien vispār kāds kaut ko vēl raksta. Tā ir ļoti izplatīta
attieksme – tas, ka viņš raksta, jau pats par sevi ir kaut kas aizdomīgs. Kā tas var būt iespējams? Es domāju – ja skaņdarbs ir sacerēts, tas ir jāatskaņo. Bet vai tam ir kāda nākotne? To es nezinu... Protams, viss ir vēl maķenīt sarežģītāk. Var būt arī kāds patiesi izcils darbs, bet viņam nepaveicas ar pirmatskaņojumu, un viņš tiek nepelnīti aizmirsts... Bet – to mēs visi zinām – nav jau tā, ka rodas tikai un vienīgi meistardarbi. Mūsdienu komponists jau ir tādā, maigi izsakoties, neapskaužamā situācijā – tu esi viens pret iepriekšējo gadsimtu izlasi. Viss labākais, kas ir bijis, tagad ir pieejams skaņu ierakstos. Un tā ir baigi grūtā konkurence – neapskaužama konkurence. Tādā mēs esam, tas nu ir jāatzīst. Varbūt mazu valstu mūzikas dzīvē ir pat vienkāršāk, jo tur nacionālā mūzika tiek vairāk izcelta, atskaņota. Jautājums, protams, – kas ar to notiek tālāk, pēc tam.

Petraškevičs: Bet kā attīstīt dialogu ar klausītāju?

Vasks: Es neesmu specifisku festivālu atbalstītājs; man patīk situācija, ja jaunos darbus var iekļaut filharmonijas koncertu apritē. Bet tas, ka klausītāju Latvijā ir maz, nozīmē, ka mēs esam tik, cik nu diemžēl esam. Tomēr man liekas, ka nekopts lauciņš šeit ir vasaras mūzikas festivāli, kādu Eiropā ir ļoti daudz – esmu diezgan bieži bijis, no Somijas līdz Portugālei. Tie lielākoties notiek ārpus lielām pilsētām, mazos ciematiņos. Turienes klausītāji mūzikai ir daudz atvērtāki, mazāk piesardzīgi nekā lielpilsētu tradicionālisti. Man ir bijusi tāda pieredze jau pirms daudziem gadiem Vācijā, Šlēsvigas-Holšteinas festivālā. Spēlēja “Vēstījumu” lielam stīgu orķestrim, divām klavierēm un sitaminstrumentiem. Man pienāca klāt trīs dāņu zemnieces un teica: “Klausieties, kā tas ir iespējams – mēs domājām, ka mūsdienu mūzikā neko nevar saprast, bet jūsu mūzika uzrunāja, aizrāva mūs!” Es esmu ļoti pieticīgs un pazemīgs, man liekas – ja tavs vēstījums uzrunā vienu, otru, trešo... Ir mūzika, kas uzrunā masas, bet mūzika, ko es rakstu, ko tu
raksti, – viņa uzrunā vai arī neuzrunā katru cilvēku personīgi. Man liekas ļoti svarīga šī personīgā, intīmā saruna. Ja tā ir, tad daudz dziļāka un fundamentālāka, svarīgāka.

Petraškevičs: Ir sajūta, ka mūsdienās cilvēkiem nereti ir diezgan sadrumstalota uztvere; viņi nav gatavi uztvert izvērstus stāstus, tostarp arī izvērstus skaņdarbus. Mūzikai tiek atvēlēta otršķirīga – fona loma.

Vasks: Redzi, bet tur jau tā lieta, ka komponists savā mūzikā var piedāvāt citu, alternatīvu ceļu... Protams, ka to mūziku, kādu mēs saceram, klausās nosacīti diezgan maza daļa no cilvēkiem, kas vispār kaut nedaudz interesējas par kultūru. Un es savā mūzikā stāstu – beidziet skriet, neskrieniet, apstājieties un ieklausieties... Nē, es nepieņemu to paviršo, virspusējo laiku, kādā mēs dzīvojam. Piemēram – simfonija: manā uztverē tas ir romāns skaņās. Bet jaunām simfonijām, protams, ir ļoti grūti šodien pastāvēt. Tomēr es atceros savas 3. simfonijas pirmatskaņojumu Somijā Tamperē, vienā no Skandināvijas izcilākajām koncertzālēm – programmā divi mani dievinātie komponisti – Sibēliuss un Ļutoslavskis, un pēc pauzes – mana 45 minūšu garā viendaļīgā simfonija. Zāle bija pilna! Tie mani draugi, kas bija atbraukuši no Anglijas, Vācijas, Nīderlandes, teica: “Pie mums nekas tāds nebūtu iespējams! Kā var būt tāda programma un pilna zāle!” Tā ka somi ir izņēmuma tauta arī mūzikas ziņā, viena sevišķa tauta, es gribu vienmēr atgādināt. Tas bija vienreizējs, fantastisks notikums.

Petraškevičs: Vai tas tiesa, ka jūs strādājat, kājās stāvot – pie rakstāmpults?

Vasks: Nu, es komponēju pie klavierēm, bet man ir pults, pie kuras es rakstu, pārrakstu un diezgan daudz laika pavadu, jā. Un vispār uzskatu, ka ir arī jābūt fiziski aktīvam, ja gribi dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Agrāk es mēdzu skriet svaigā gaisā, bet tagad esmu nolēmis pārcelties uz sportošanu telpās. Man vienmēr ļoti paticis sports, taču nevis pie televizora ar alus pudeli, bet pašam fiziski darboties. Tā cilvēks ir uzbūvēts – miesa un gars, ir jābūt formā, jāpārvar kūtrums... Tas man sagādā gandarījuma sajūtu: esi sporta klubā, sviedri līst, bet tu nepadodies, cīnies. Esmu iemācījies atslēgties no fona mūzikas sporta klubā, vairs to nedzirdu. Jo, kā zināms, mūsu sabiedrība ir apsēsta ar to, ka vienmēr vajag fonā kaut kam skanēt. Vai ir kaut kas briesmīgāks par fona mūziku? Mūzikai būt par fonu – tā mūzikai ir vispazemojošākā sajūta. Un, starp citu, skrienot var diezgan daudzas labas lietas izdomāt. Smadzenes atraisās... Man tas ir arī šādā ziņā vajadzīgs. Es diezgan bieži skrienot domāju par kādu problēmu un bieži atrodu risinājumu. Tā ka man skriešana ir vajadzīga arī profesionāli.

Petraškevičs: Jūs sakāt, ka pie katra skaņdarba strādājat lēni un ilgi, ar maksimālu rūpību pulējot ik skaņu. Vai varat atklāt ko vairāk par savu darba procesu?

Vasks: Mani skaņdarbi – tie ir mani gara bērni. Ja liels skaņdarbs, strādāju pie tā kādus deviņus mēnešus. Esmu profesionāls komponists un rakstu pasūtījuma skaņdarbus, bet ir viens būtisks priekšnoteikums – es akceptēju kompozīcijas sastāvu, bet idejas uzstādījumā man nepieciešama pilnīga brīvība. Un man ir svarīgi, lai pasūtījuma īstenošanai būtu atvēlēts pietiekoši daudz laika – es zinu savus tempus. Un tad es sēžos un strādāju. Regulāri. Tā ir visa mana dzīve. Ir sanācis tā, ka diezgan daudz man ir instrumentālo koncertu. Jo interese par jaunu skaņdarbu vairāk nāk no kāda instrumenta solista, retāk no diriģentiem. Man ļoti patīk rakstīt solo instrumentam ar orķestri – lielāku vai mazāku orķestri. Mūsdienās instrumentālisti ir tehniski izcili, un, ja vēl tas apvienojas ar emocionalitāti un izcilu muzikalitāti, tad rodas brīnišķīga iespēja instrumentu izmantot maksimāli. Ja tu uzraksti muzikāli piepildītu solo koncertu kādam instrumentam, kurā šis instruments tik tiešām ir maksimāli izmantots, tad tam ir arī kāda nākotne. Manam vijoļkoncertam “Tālā gaisma” ir simtiem atskaņojumu, ļoti daudz spēlē arī Čellokoncertu; Angļu raga koncerts – gandrīz visu pasaules angļu raga solistu repertuārā. Kā esmu dzirdējis stāstām – tas tāpēc, ka uzdrošinos rakstīt mūziku, kurā šie instrumenti dzied, un tā ir viņu īstā būtība.

Petraškevičs: Kā jūs skaidrotu to, kāpēc tik dabiski izjūtat stīgu orķestri? “Musica dolorosa”, simfonija “Balsis”, “Viatore”...

Vasks: Būdams kontrabasists, kādu laiku esmu spēlējis kamerorķestros gan tepat Rīgā, gan Lietuvā. Samērā agri sapratu, ka stīgu instrumentu skanējums – tas ir mans skanējuma ideāls. Bez visa pārējā mani īpaši aizrāva kantilēnas, bezgalīga dziedājuma sajūta. Būtībā jau stīgas jebkādā veidā – cik dievīgi skan lielais stīgu sastāvs – 60 stīgu instrumenti! Tā ir tā stihija. Stīgās – tur mans vēstījums vislabāk skan, tur es viņu vislabāk varu izdziedāt.

Petraškevičs: Kā jūs saprotat harmoniju?

Vasks: Nu, es teiktu – manā dzīves pieredzē un arī muzikālajā pieredzē balstīta līdzsvara, saskaņas sajūta. Arī tai, protams, bija sava attīstība. Sākumā modeļi bija latviešu klasiskās kora dziesmas, uzrakstīju virkni dziesmu ar Jāņa Poruka tekstiem. Mani skaidrības un ideālu meklējumi saistījās ar Poruku. Toreiz, kad sāku, vēl nebiju gatavs jaunās paaudzes dzejniekiem. Tad bija periods, kad mana mūzika bija diezgan skarba. (Klusē.) Nu, bet katram ir sava pieredze... Ir stāsts par, šķiet, holandiešu mūzikas zinātnieku un viņa filipīniešu sieviņu. Nezinu, kā viņa kļuva par viņa sievu, bet viņa bija no turienes, no Filipīnām, neko par mūziku nezināja. Viņš rakstīja grāmatu par tā saukto mūsdienu mūziku un līdz ar to daudz klausījās visradikālākos mūsdienu mūzikas paraugus. Kad grāmata bija pabeigta, viņš atviegloti nopūtās un uzlika vienu Mocarta disku; sieviņa šausmās ieskrēja un prasīja: “Kas notiek?! Kas tas par šausmīgu gabalu, ko tu tur tagad spēlē?! Beidz! Es to nevaru izturēt!” Tā ka šī harmonijas izjūta ir atkarīga no mūsu pieredzes.

Petraškevičs: Šķiet, ka klusumam ir nozīme jūsu izpratnē par harmoniju. Kādas ir mūzikas un klusuma attiecības jūsu mūzikā? Vai varbūt klusums ir ārpus jūsu mūzikas?

Vasks: Nu jā... Man ir pavisam nedaudz skaņdarbu, kuri iesākas uzreiz ar forte, fortissimo. 2. simfonija ir pirmais, kas ienāk prātā. Nu, manā mūzikā klusums ir sākums un beigas. Man ir grūti iesākt skaņdarbu... Godbijība pret klusumu ir tik liela, ka pirmās skaņas es diezgan bieži tā piesardzīgi... Un beigās skaņas parasti izgaist klusumā. Tas ir tā, ka uz vienu brīdi tu nolaidies uz šīs zemes, lai vēstītu, par ko tu gribi vēstīt, un tad tu atkal aizlido projām. Kā tāds skumjš, vientuļš putns (smejas)...

Petraškevičs: Jā, daudzi jūsu skaņdarbi iesākas ar lejupejošu, slīdošu kustību un noslēdzas ar augšupejošu. Tā pati simfonija “Balsis”, par kuru jau runājām.

Vasks: Nu, uz to var skatīties divējādi... Es daudz par to esmu domājis. No vienas puses, saku sev – tie ir tavi stereotipi, tavi štampi. Bet, ja gribu aizstāvēties, saku – nē, tā ir mana specifika, mana īpatnība. Es pieņemu abus šos skata punktus. Bet es to zinu, jā... Tā ir viena lieta, ko bieži izmantoju, bet vēl ir arī sirdspukstu ritms, kas atgādina, ka mēs vēl dzīvojam, mēs vēl esam (klaudzina ar pirkstiem pa galdu). Tādi man ir, jā... Bet kāpēc lai es sev tā mākslīgi aizliegtu? Varbūt, ka no tā visa, ko es gadu desmitiem neatlaidīgi rakstu, kāds skaņdarbs skanēs arī pēc 50 vai 100 gadiem. Nu, un tur būs tā atlidošana un aizlidošana, tas stāstīs par to laiku – 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumu, kad šeit viens komponists Pārdaugavā vai pie jūras, vai kādas upes vasarā sacerēja mūziku. Stāsts, ko viņš gribēja pastāstīt saviem laikabiedriem. Par savu zemi, savu tautu, saviem ļaudīm, savu mīlestību, savām sāpēm, savu izmisumu, savu ticību...