Tā aizrauj elpu

Edvards Hiršs ir Latvijas izcelsmes ebreju imigranta mazdēls, dzimis Čikāgā 1950. gadā, dzejnieks, dzejoļu krājumu “Mēnessērdzīgajiem”, “Mežonīga pateicība”, “Zemes mērogi”, “Dzīvā uguns” un “Par mīlestību” autors, dzejas apskatnieks un pasniedzējs, bestsellera “Kā lasīt dzejoli un iemīlēties dzejā” autors, Džona Saimona Gugenheima fonda prezidents. Latvijā viņš viesojās ikgadējo Dzejas dienu laikā.

Ilmārs Šlāpins: Vai esat atradis izskaidrojumu, kāpēc cilvēki raksta dzeju?

Edvards Hiršs: Man ir vairāki pieņēmumi, bet nav vienas skaidras atbildes uz jautājumu, kāpēc cilvēki raksta dzeju. Jo cilvēki ir atšķirīgi, un ne visi raksta, vienu un to pašu iemeslu vadīti. Tomēr es droši varu apgalvot, ka mums nav zināma neviena kultūra, kurā nebūtu bijis dzejas. Tāpēc šķiet acīmredzami, ka tā eksistē ne tāpēc, ka ir tādi jocīgi cilvēki kā mēs, kam patīk to rakstīt, bet tāpēc, ka dzejai piemīt kaut kas tāds, kas ir nepieciešams cilvēku apziņai. Ir jābūt kaut kam tādam, ko dzeja mums sniedz, ko mēs nevaram saņemt citā veidā. Pretējā gadījumā pastāvētu kultūras bez dzejas, taču tai allaž un visur ir bijusi centrālā vieta.

Šlāpins: Man šķiet, ka uzrakstīt dzejoli ir viens no paņēmieniem, kā nodrošināt sev pēcnāves dzīvi. Vai – iespēju, ka tevi kāds atcerēsies pēc nāves.

Hiršs: Dzeja patiešām ir saistīta ar nāvi. Mums grūti pieņemt domu, ka mēs mirsim. Mūsu pašu mirstīgums ir ļoti savāds, un cilvēki vienmēr domā par to, kā mēs dzīvojam savos ķermeņos un ka ķermeņi noveco. Cilvēkiem ir jādzied, jāizdzied sevi ārā no ķermeņa. Dzeja ir aizsākusies arhaiskos rituālos – dziesmā, dejā, reliģiskajos dziedājumos un transā –, un tā vienmēr sakņojas ļoti pirmatnējās, arhetipiskās sajūtās, ko tas nozīmē – būt dzīvam. Visās rakstītās dzejas tradīcijās ir svētku dzeja, skumju, prieka dzeja, dzeja par to, kā ir būt dzīvam, un žēlabu dzeja par to, ka mūsu mīlētie cilvēki pamet šo pasauli. Tā, manā izpratnē, ir mirstīguma otra puse. Jā, es domāju, ka liriskās dzejas būtība ir doma sarak­stīt kaut ko, kas paliks pēc nāves, kas būs noderīgs citiem cilvēkiem. Tā ir vēlēšanās atstāt kaut ko pēc sevis – tā tas ir gan rakstītās, gan mutvārdu dzejas gadījumā.

Šlāpins: Vai jūs protat atšķirt dzeju no nedzejas?

Hiršs: Tiklīdz ir gatava definīcija, kas ir dzeja, kāds parāda savu darbu un saka: “Arī šī ir dzeja, bet tā neatbilst šai definīcijai.” Tiklīdz apgalvo, ka dzeja ir metrisks dzejolis, tad kāds atnāk un rada verlibru – ne metrisku, bet ritmisku. Tiklīdz apgalvo, ka dzeja ir rakstīta pantos, atnāk 19. gadsimta franču dzejnieki un izgudro tā saukto dzejprozu, dzeju prozā. Manuprāt, nav tādas būtiskas iezīmes, kas atšķirtu dzeju no prozas, bet mums piemīt spēcīga iekšēja intuitīva izpratne. Robeža starp dažiem prozas un dzejas veidiem ir ļoti šaura. Ir ļoti skaidra atšķirība starp dzeju, kas tuvinās mūzikai un dziesmai, un prozu, piemēram, avīžu prozu. Avīžu prozas valoda var būt tīri laba, bet, lasot rakstu avīzē, prātā paliek stāsts, nevis veids, kā tas bija rakstīts. Lasot dzejoli, veids, kā tas ir rakstīts, ir būtiski svarīgs dzejoļa nozīmei. Dzeja atrodas tādā kā vienlaidu skalā, vienā tās galā ir tīra lirika, tīra dziesma, un tā pilnīgi noteikti nav proza, tā ir ļoti muzikāla, ļoti ritmiska. Virzoties pa skalu, tās otrā galā ir didaktiskā dzeja un liroepika, kas stāsta stāstus. Un, kad klausāmies stāstus ļoti garās rindās, dzeja sāk tuvoties prozai. Tā nav proza, bet tā līdzinās prozai. Var arī minēt prozas darbus, kas tuvinās alegorijai, piemēram, Kafkas darbi vai Borhesa alegorijas – tās tuvojas dzejprozai. Dzejnieki, kas raksta dzejprozu, protams, neraksta stāstus, un prozaiķi, kas raksta īsos stāstus, short shorts, kā tos dēvē Amerikā, zināt, četru minūšu daiļliteratūru, protams, neraksta dzeju. Robeža ir ļoti smalka un ne vienmēr skaidri saskatāma. Stāstos lielāka nozīme ir sižeta līnijai vai varonim, bet dzejprozā – valodai. Tāpēc es raugos uz dzeju kā uz radošu valodu, kaut ko notiekošu. Tā koncentrējas uz valodu.

Šlāpins: Kāpēc jūs pats sākāt rakstīt dzeju?

Hiršs: Es sāku rakstīt… nu, būtu pārspīlēti saukt to par dzeju. Es sāku rakstīt emocionāla izmisuma vadīts. Es mācījos vidusskolā un netiku galā ar savām jūtām, un sāku rakstīt, izlikt to vārsmās. Es to saucu par dzeju, jo tās bija vārsmas, tomēr tā īsti nebija dzeja, tās bija manas izjūtas, pierakstītas uz papīra. Tas bija pirmais dzinulis. Izlicis visu uz papīra, es jutos labāk. Manī bija skumjas, ko es nesapratu un par ko nespēju runāt. Tā nu sāku rakstīt. Kad mācījos universitātē, es pirmo reizi sāku lasīt dzeju. Es nudien nebiju daudz lasījis, bet sāku lasīt dzeju un sāku tajā iemīlēties, sāku lasīt dzeju tā, it kā tā man tiešām kaut ko nozīmētu. Un tad sāku savā dzejā imitēt to, ko biju lasījis. Kopš tā brīža, kad sāku rakstīt dzeju, kas līdzinājās lasītajai, es sāku kļūt par dzejnieku. No cilvēka, kurš cenšas rakstīt dzeju, es kļuvu par cilvēku, kurš cenšas kļūt par dzejnieku. Jo pirmo reizi es centos kaut ko radīt. Senākais vārds dzejas apzīmēšanai grieķu valodā ir poiēsis, kas nozīmē “darīt”. Dzejnieks ir darītājs, un dzeja ir darināta. Un tad, kad sāku darināt kaut ko, es sāku kļūt par dzejnieku, nevis personu, kas cenšas izrakstīt jūtas. Es arvien vēl mēģināju izteikt sevi, izrakstīt jūtas, bet nu centos pārvērst tās valodā. Pakāpeniski mani aizvien mazāk interesēja savas izjūtas, bet vairāk tas, ko es ar tām varu izdarīt. Es vairāk domāju, par ko es varu tās pārvērst.

Šlāpins: Man šķiet, kāds to jau ir teicis – ka laimīgs cilvēks nevar uzrakstīt labu dzeju.

Hiršs: Tā ir tiesa, rakstīt dzeju par laimi ir ļoti grūti. Filips Lārkins ir teicis, ka laime raksta ar balto krāsu, ar to domājot, ka laime ir tukša. Bet – parādiet man laimīgu cilvēku! Es nedomāju, ka ir kāds, kas vienmēr ir laimīgs. Tomēr droši varu apgalvot, ka ir lieliska prieka dzeja. Ir ekstātiska dzeja, dzīves svinēšanas dzeja, dzeja par baudu būt dzīvam. Varētu teikt, ka dzejnieki, kas raksta svinēšanas dzeju, tajos brīžos ir laimīgi un piepildīti dzejnieki. Tomēr nav dzejas, kas būtu tikai tāda. To vienmēr pavada doma, ka tas, ko mēs svinam, ir pārejošs, nav uz palikšanu. Melanholijas pieskaņa par lietu zūdošo dabu ir jūtama pat lieliskā prieka dzejā. Lielākā daļa dzejnieku ir tendēti uz melanholiju, ir radīta lieliska sēru un skumju dzeja. Man šķiet, ka lielākā daļa sāk rakstīt dzeju, jūtu pārpilnības vadīti, un reizēm šīs jūtas ir skumju piestrāvotas, melanholija, bēdas un vientulība. Parasti tā ir. Lielākā daļa mīlas lirikas ir par tās trūkumu un alkām, bet ir arī – iespējams, mazāk zināma – mīlas dzeja par dabūšanos, ir arī dzeja, kur dzejnieks tiešām tiek pie meitenes vai arī meitene – pie puiša. Šādas dzejas nav īpaši daudz, tomēr tāda ir.

Šlāpins: Vai dzejniekam ir svarīgi rakstīt par to, ko viņš redz sev apkārt?

Hiršs: Dzejnieka amata pienākumos ir rakstīt tādu dzeju, kādu tas var uzrakstīt. Taču, ja visi dzejnieki neliktos ne zinis par lieliem politiskiem notikumiem kultūrā un sabiedrībā, tas būtu liels zaudējums. Teiksim, amerikāņu dzejnieki – mēs negribētu, ka viņi visi rakstītu par karu Irākā un Afganistānā, taču, ja pēc piecdesmit gadiem cilvēki palūkotos atpakaļ un secinātu, ka neviens amerikāņu dzejnieks nav pieminējis faktu, ka ASV iesaistījās starptautiskos karos, šķistu, ka ar amerikāņu dzeju kaut kas nav bijis lāgā. Manuprāt, ir nepieciešami dzejnieki, kas domā arī par politiskām, sociālām, ekonomiskām problēmām. Mēs nedzīvojam tikai liriskā stāvoklī, mēs dzīvojam attiecībās ar citiem cilvēkiem. Eposs daļēji atrisina šo problēmu, jo tā ir nacionālās apziņas dzeja. Un eposs visā pasaulē ir bijis nacionālās identitātes veidotājs. Tam līdzās ir balādes – dzejas forma, kur liriskais “es” ir indivīds, bet reizē arī tautas balss pārstāvis. Reizēm dzejnieki var uzņemties runāt to cilvēku vietā, kas ir apspiesti vai klusē. Man šķiet, ka dzejai kā veselumam ir svarīgi pievērsties noteiktiem sociāliem jautājumiem. Tomēr sociālistiskā reālisma milzīgie ierobežojumi mums parādīja, kas notiek, kad valdība cenšas noteikt, kā dzejniekiem būtu jāraksta. Tas man šķiet milzīgs ļaunums, es domāju, ka dzejniekiem ir jāļauj rakstīt tā, kā viņi vēlas rakstīt, un to, ko viņi vēlas rak­stīt. Dzejas mākslā un dzejnieku vidū vienmēr būs spriedze starp tiem, kas uzskata, ka dzejai jākalpo sociāliem mērķiem, ka tai jābūt protesta dzejai, politiskai dzejai, un tiem, kas uzskata, ka dzejai būtu jādzied par tīrām, šķīstām jūtām un emocijām.

Šlāpins: Interneta laikmetā viena no svarīgākajām pārmaiņām cilvēku attiecībās ar rakstīto vārdu ir tā, ka tagad ikviens var uzrakstīt pāris rindiņu un nodot tās miljoniem lasītāju. Un daudzi to arī izmanto. Vai tas ir atstājis ietekmi uz dzeju?

Hiršs: Esmu manījis dzeju tviterī, bet neesmu tur redzējis labu dzeju. Lieliskā japāņu dzejas forma haiku ir ļoti īsa, tikai 17 zilbju, tviterī varētu ietilpināt kādu lielisku Basjo dzejoli, bet es tādu vēl neesmu redzējis. Dzejnieki ir radījuši izcilu dzeju ļoti īsās formās. Domāju, ka interneta laikmeta spēks ir tas, ka tas padara dzeju plaši izplatītu. Daudzi cilvēki to var izlasīt, ir daudz vietņu, kas padara dzeju pieejamu milzīgam ļaužu lokam. Kā trūkums minams tas, ka internets neveicina koncentrēšanos un uzmanību, tā ir nemitīga čivināšana, troksnis, sociālie mediji. Un vismaz ASV šķiet, ka visai kultūrai piemīt uzmanības deficīta sindroms. Neviens nespēj noturēt uzmanību ilgāku laika posmu. Saturīgākā dzeja prasa koncentrēšanos. Nav neiespējami koncentrēties, lasot dzeju internetā, taču nevarētu teikt, ka internets to veicina. Kā pozitīvu es vērtēju plašo izplatību, bet cilvēkiem vajadzētu nolikt malā elektroniskas ierīces un padomāt, ko nozīmē būt cilvēkam. Dzeja aicina būt uzmanīgam un vērīgam, bet internets – ne, tas attīsta pārlūkošanu. Vērtības jautājums ir visgrūtākais jautājums literatūrā, nevienam nav atbildes uz jautājumu, kas dzejoli padara par lielisku dzejoli. Ir bijuši mēģinājumi, cilvēki ir mēģinājuši radīt vērtības izvērtēšanas standartus, tomēr tie allaž atgādina skolas noteikumus bērnu ierobežošanai. Tomēr ir dzeja, kas izturējusi laika pārbaudījumu, izdzīvojusi. Slikti dzejoļi neizdzīvo, jo tie nespēj uzrunāt cilvēkus, laikam ritot, bet labi dzejoļi to spēj. Emilija Dikinsone ir teikusi: “Kā es pazīstu dzejoli? – Tas aizrauj elpu.” Ir dzejoļi, ko tu pazīsti, tiklīdz ar tiem saskaries, tiem ir milzīga ietekme, tiem piemīt spēks, un lasītājs apzinās, ka atrodas kaut kā liela klātbūtnē. Var gadīties, ka, izlasot to divus gadus vēlāk, tam vairs nav tādas ietekmes. Reizēm tomēr ir. Nav tādas raksturīgas iezīmes, kas dzejoli padarītu izcilu. Ir izcili metriskās dzejas paraugi, ir izcila verlibra dzeja, ir vizuālie dzejoļi, kas veidoti kā zīmējumi, un ir izcila dzeja, kas ir tīra mūzika, pastāv izcila mutvārdu dzeja un rakstītā dzeja. Nav vienas iepriekš definētas iezīmes. No otras puses, lielākā daļa dzejas, kas tiek aizmirsta, nav izcila dzeja, tā neizdzīvo. Ir lietas, kas iztur laika pārbaudi un uzrunā cilvēkus pāri gadsimtiem, gadu desmitiem. Tas varētu būt viens kritērijs.

Šlāpins: Vai sliktai dzejai ir tiesības uz eksistenci?

Hiršs: Sliktas dzejas rakstīšana nav noziegums, tā nav slepkavība, tā var būt nepatīkama, to var nevēlēties dzirdēt, var gribēt, lai tā apklust, tomēr es nedomāju, ka tā nomāktu labu dzeju. Laba dzeja izdzīvo, tas gan nav viegli, jo apkārt ir tik daudz trokšņa. Tomēr es nedomāju, ka labu dzeju vajadzētu kā īpaši izcelt, es paļaujos uz demokrātiju dzejas rak­stīšanas jomā. No otras puses, labi dzejoļi turpina savu dzīvi, un gribas mācīt cilvēkiem par labu dzeju, lai viņi spētu to novērtēt, lai viņi varētu iemācīties un lai viņiem patiktu labākas lietas. Sliktas dzejas definīcija ir šāda – tā nepastāvēs. Tā nomirs dabiskā nāvē. Reizēm gribas tur pielikt savu roku, jo tā ir tik šausmīga, tik sentimentāla, tomēr laika gaitā vēsture ir pierādījusi, ka izdzīvo izcila dzeja. Mums ir jādara savs darbs – nevaram vienkārši paļauties, ka nākamās paaudzes un pēcteči izlems un novērtēs, arī mums ir jānosaka savas vērtības. Mums jāsaka, kas mums rūp un kāpēc, mums tas jāizceļ pašiem. Tomēr mēs nevaram būt pārāk iedomīgi par savām vērtēšanas spējām. Skaidrs, ka reizēm dzejnieki netiek novērtēti savas dzīves laikā, tikai krietni vēlāk. Reputācijas mainās. Piemēram, Džons Donns bija angļu metafiziskais dzejnieks, kurš savā laikā bija pazīstams, tomēr vairākus gadsimtus netika īpaši augstu vērtēts. Tikai 20. gadsimtā angļu metafiziskie dzejnieki sāka gūt atzinību, viņu akcijas cēlās. Dzejā notiek nemitīga vēsturisko reputāciju revīzija, tā allaž ir mainīga, tā nav stabila. Dažādos laikos novērtē dažādus dzejniekus.

Šlāpins: Kā iespējams sākt rakstīt dzeju?

Hiršs: Es domāju, ka patiesībā ir nepieciešama drosme. Kad mācu jaunos dzejniekus rakstīt dzeju, es bieži atkārtoju, ka nepieciešamas prasmes, jāiemācās viss, ko vien var iemācīties par dzeju, jālasa, jāmācās par formām, paņēmieniem, žanriem, bet nepieciešama arī emocionāla drosme, jo nākas sastapties ar sliktāko sevī. Jāspēj atļaut sev neizskatīties labi. Patiesībā mēģinājumi likt sev izskatīties labi dzejā gandrīz vienmēr ir katastrofa. Jātiesā sevi, jāstājas pretī tumšākajam sevī, ne tikai spožākajam. Un tas, manuprāt, prasa emocionālu drosmi. Iekšas. Vispirms, lai to uzrakstītu un piešķirtu tam formu, un tad – lai to laistu pasaulē, publicētu, lasītu. Tās ir atšķirīgas lietas. Vissvarīgākais, manuprāt, ir drosme uzrakstīt. Atzīt vissliktāko. Izskatīties sliktam, ieskatīties dziļi savā tumsā, tumšajās lietās savā kultūrā un sabiedrībā. Uz lietām, uz kurām negribas skatīties, ko labprātāk aizvāktu prom no acīm. Viens no dzejas uzdevumiem ir šo lietu izgaismošana. Un tas arī padara dzejas rakstīšanu tik grūtu. Tas prasa drosmi. Un tad vēl cita veida drosmi to publicēt un labprātīgi to skaļi lasīt. Man pašam tas nešķiet tik svarīgi – ja kāds nevēlas sniegt lasījumus, var nesniegt, to neviens nepieprasa, un tā nav dzejnieka darba sastāvdaļa. Dzejnieka uzdevums ir rakstīt dzeju.

Šlāpins: Vai dzejniekam ir svarīgi tikties ar savu lasītāju aci pret aci, nostāties viņa priekšā un nolasīt savu dzejoli?

Hiršs: ASV dzejas pīlāri ir divi izcili dzejnieki – Volts Vitmens un Emilija Dikinsone. Emilijas Dikinsones dzeja ir ārkārtīgi vienpatīga, dzīves laikā viņas dzeja netika publicēta, varbūt tikai kādi trīs dzejoļi. Viņa nekad nerīkoja lasījumus, nesūtīja dzejoļus izdevējiem, tomēr viņa ir viena no lielākajām amerikāņu dzejniecēm. Viņa nejuta nepieciešamību lasīt savu dzeju publiski. Dzejas lasījumi būtībā ir saistāmi ar dzejas mutvārdu tradīciju – eposu zinātājiem, tautas dziesmām, dzejas dziedāšanu. Dzejas lasījumi savā ziņā ietilpst šajā tradīcijā. Tomēr ne visi liriskie dzejnieki jūt nepieciešamību lasīt dzeju publiski. Man patīk to darīt un arī lielākai daļai dzejnieku, ko pazīstu, patīk, jo viņiem patīk dzirdēt savu dzeju, viņiem patīk kontakts ar klausītājiem. Tomēr, rakstot noteikta veida rakstīto dzeju, svarīgāka ir saikne, kas tiek dibināta ar nezināmu lasītāju. Dzeja tiek rakstīta ne tikai klausītājiem, kas acu priekšā, bet arī kādam nezināmam nākotnes lasītājam. Pauls Cēlans, holokausta dzejnieks, teicis, ka dzejolis ir vēstule, nosūtīta ar ne visai stipru ticību, ka kaut kad kaut kur tā tiks izskalota krastā. Izsūtīt dzeju ārā stratosfērā un cerēt, ka tā atradīs nākotnes lasītāju, klausītāju. Taču, ja esi mutvārdu dzejnieks, tad situācija ir cita – nepieciešams klausītāju loks. Homērisko dziedājumu gadījumā dzeja pastāv tikai uzstāšanās brīdī, performances dzeja pastāv tikai performances brīdī.

Šlāpins: Vai ir svarīgi zināt dzeju no galvas?

Hiršs: Dzeja izmanto ķermeni kā mediju, starpnieku, tā ir ļoti savāda lieta – lasot dzeju, es esmu tās ķermenis. Dzeja dzīvo lasītājā, deklamācijā. Taču domāju, ka dzejas iegaumēšana ir ļoti svarīga, tomēr tā nav obligāta. Var būt izcils dzejas lasītājs, lasīt garus dzejas fragmentus, nepaturot tos galvā. Vairums man pazīstamu dzejnieku un dzejas mīļotāju zina dzejoļus no galvas. Reizēm iegaumē apzināti, citreiz netīši, lasot daudz reižu un domājot par tiem, tie paliek atmiņā.

Šlāpins: Vai taisnība, ka tikai autors pats zina, kā pareizi jāskan viņa dzejolim?

Hiršs: Rakstītās dzejas daba ir šāda – lasot dzejoli, blakus nav autora, kas to izskaidrotu vai nolasītu. Valodai pašai ir jāspēj nodot vēstījumu. Valodai pašai ir jānes ritms. Ja tu vēlies, lai dzejolis tiktu lasīts noteiktā veidā, tas ir jāraksta metriski, ritmiski, jādomā par uzbūvi un veidu, kā lasītājs tiks virzīts. Taču tik un tā nāksies to atstāt lasītāja ziņā. Ja lasītājs izlasa dzeju citādi, ne tā, kā dzejnieks to ir rakstījis, – tā ir dzejas lasīšanas brīvības iezīme. Es nedomāju, ka ir viens pareizais veids – veids, kā esi paredzējis. Taču ir atšķirība starp to, ko tu esi paredzējis, un to, ko tu esi uzrakstījis.

Šlāpins: Mēdz teikt, ka grūtākais dzejnieka darbā ir uzrakstīt otro dzejoļu krājumu…

Hiršs: Man ir kāds čīliešu draugs, viņš devās pie Pablo Nerudas, pieklauvēja un jautāja Nerudam, vai viņš izlasīs tā dzejas grāmatu, Neruda atbildēja: “Tu nevari vienkārši ierasties te un prasīt, lai lasu tavu dzeju. Labi, atstāj.” Pēc nedēļas viņš atgriezās, Neruda atvēra durvis un teica: “Tu esi uzrakstījis labu dzejas grāmatu, bet ikviens čīlietis spēj uzrakstīt vienu dzejas grāmatu. Vai tu spētu uzrakstīt vēl vienu?” Šādu jautājumu jūs uzdodat man. Pirmā dzejas grāmata ir tava dziesma, kvintesence, tavi mācekļa gadi, tā bija jāuzraksta, tavs sākums. Otrā grāmata ir cita lieta. Tā pateiks, kuram būs dzīve dzejā, bet kuram – viena grāmata. Dažu dzejnieku karjera rāda, ka viņi uzraksta vienu grāmatu un tad turpina atkārtot visu, ko darījuši savā pirmajā grāmatā, visu atlikušo dzīvi. Marinai Cvetajevai ir eseja “Dzejnieki ar vēsturi un dzejnieki bez vēstures”. Par dzejniekiem ar vēsturi viņa sauc tos, kas attīstās laika gaitā, savukārt dzejnieki bez vēstures – viņa izmanto Pasternaku kā piemēru – viņi pirmajā grāmatā atrod savu noti un turpina tā skanēt. Es teiktu, ka ir dzejnieki ar vēsturi un dzejnieki bez vēstures, daži uzraksta vienu grāmatu un nekad vairs nevienu citu. Citi uzraksta vienu, tad citas, bet nemaz neattīstās un turpina dziedāt vienā veidā. Citi uzraksta vienu grāmatu, turpina rakstīt, bet tās visas ir tādas pašas kā pirmā. Citi dzejnieki attīstās, un, manuprāt, attīstībai vajadzētu būt mērķim. Uzrakstīt otro grāmatu, kas ir citāda nekā pirmā. Lūk, te zināšanas par dzeju noder. Jo pirmo grāmatu var uzrakstīt no personiskās pieredzes, tomēr nevar mūžam paļauties tikai uz to, kas ar tevi ir noticis.

Šlāpins: Vai jums bija vieglāk rakstīt jaunībā vai tagad?

Hiršs: Domāju, ka tas ir atkarīgs no personas temperamenta. Man daudz vieglāk bija rakstīt, kad biju jaunāks. Jo man patika viss, ko uzrakstīju. Man viss šķita izcils, pat ja dzejolis bija visai draņķīgs. Taču, kad mani standarti kļuva augstāki, rakstīt kļuva grūtāk, jo es centos saprast, kas ir labs dzejolis. Jo vecāks es kļūstu, jo grūtāk ir rakstīt, bet ceru, ka rezultāts ir labāks. Iespējams, jaunībā es biju laimīgāks, bet tagad esmu labāks dzejnieks.