Sausuma mācība

Jebkurā Aleksandra Genisa biogrāfiskajā izziņā norādīts, ka viņš dzimis Rjazaņā, uzaudzis Rīgā un dzīvo Ņujorkā. Emigrējis 1977. gadā, Geniss kā žurnālists un esejists darbojas krievu medijos gan ASV, gan Krievijā. Ilgu laiku rakstījis tandēmā ar otru rīdzinieku – Pjotru Vailu; abu literārais sibarītisms savu apogeju sasniedza kopdarbā “Krievu virtuve izsūtījumā”. Galvenais Genisa gatavotais prozas “ēdiens” ir viegla eseja par jebko, kura lidinās kaut kur pa vidu starp Dovlatovu un Brodski.

Rīgas Laiks: Vai jūs šeit, Ņujorkā, uzturat ciešas attiecības ar nekrieviem?

Aleksandrs Geniss: Ar amerikāņiem? Mēs tieši vakar bijām ciemos pie mana drauga Berija, rakstnieka. Un tur mēs pie galda bijām šāda kom­­pānija: mēs ar sievu pārstāvējām Latviju, lai cik smieklīgi tas izklausītos. Mums blakus sēdēja viens labi pazīstams kubiešu rakstnieks, kurš raksta spāniski, runā krieviski, bet koledžā pasniedz angliski. Aiz viņa – Berijs, kurš dzimis Dienvidāfrikā un dzīvo Amerikā. Tālāk – ķīnietis no Filipīnām, žurnāla Time politiskais apskatnieks. No manis pa labi sēdēja namamāte Anna fon Bremzena, labākā rakstītāja par kulinārijas lietām ASV. Iedomājaties, cik interesanta kompānija? Tā, lūk, ir Ņujorkas publika – tieši Ņujorkas, protams.

RL: Es tieši par to arī gribēju jautāt – cik stipri jūsu dzīve krieviskajā vidē sajaucas ar... Bet Ņujorka jau, protams, ir ļoti raiba.

Geniss: Pusei Ņujorkas iedzīvotāju dzimtā valoda nav angļu. Pusei! Tā sajaucas tieši tik, cik jūs vēlaties. Tas ir izvēles jautājums. Francijā, piemēram, tas nebūtu izvēles jautājums, tur viss atkarīgs no tā, kādu vietu tev ierādīs. Savukārt Ņujorkā viss atkarīgs tikai un vienīgi no tā, cik lielā mērā tu pats gribi ieiet tajā vai citā vidē un cik lielā mērā tu esi gatavs to darīt tieši šodien – jo rīt jau, iespējams, būs pavisam citādi. Es vienmēr salīdzinu Ņujorku ar zviedru brokastīm, kad tu izvēlies visu, ko gribi, no kopīgā kultūras galda. Ziniet, tā ir vienīgā pilsēta, kur Itālija robežojas ar Ķīnu, jo Little Italy atrodas tieši blakus Chinatown. Tas ir tas, par ko sapņoja Marko Polo, vai ne? Bet, kas attiecas tieši uz amerikāņiem, tad liela nozīme ir tam, cik cieši tu esi ar viņiem saistīts profesionālajā ziņā. Man šī saite nav pārāk stipra tā vienkāršā iemesla dēļ, ka es nerakstu angliski. Profesionālā ziņā es no amerikāņu vides esmu saistīts tikai ar tulkiem, slāvistiem un profesoriem – tiem, kuri interesējas par krievu lietām. Tā ka viss atkarīgs no situācijas – kāda nu kuram tā ir izveidojusies... Mana sieva, piemēram, katru dienu iet uz darbu, viņa apgrozās amerikāņu vidē. Bet draugu loks – tie pārsvarā tomēr ir krievi.

RL: Vai jūs netraucē tas, ka šis loks tomēr ir krietni pašaurs? Visi visus zina – tas ir tas pats, kas dzīvot kaut kādā lauku mazpilsētā...

Geniss: Ar vecumu jau jebkurš loks kļūst šaurs. Kamēr tu esi jauns, tev gribas, lai draugu būtu pēc iespējas vairāk. Vai esat ievērojis, ka jaunie cilvēki pastāvīgi runā pa telefonu? Par ko var tik daudz runāt pa telefonu? Pavisam vienkārši: kamēr viņi runā pa telefonu, viņi jūt, ka ir vajadzīgi un tātad – viņi eksistē! Izsakoties filozofiski, viņu realitāte ir atkarīga no to ļaužu loka, kurus viņi pazīst. Jo šis loks lielāks, jo arī viņi ir “lielāki”. Bet ar gadiem tu saproti, ka viss lēnām pārvietojas uz iekšpusi, un tev nebūt vairs nav vajadzīgs tik daudz cilvēku apkārt, lai zinātu, ka tu esi.

RL: Un kas jums ir vajadzīgs, lai zinātu, ka esat?

Geniss: Tam vispirms vajadzīgs zi­­nāt, ko tu gribi izdarīt, un to arī darīt. Es, kā jau marksisti mācīja, uzskatu, ka galvenais ir darbs. Darba mistērija. Kamēr tu nodarbojies ar savu lietu, kaut ko dari, tajā izpaužas tava personība. Darbā tu realizē sevi. Vēl vairāk – es uzskatu, ka arī draudzēties ir vislabāk ar tiem, ar kuriem tu kopā strādā. Mani tuvākie draugi vienmēr ir bijuši arī mani darba biedri – Petja Vails, ar kuru kopā mēs esam sarakstījuši sešas grāmatas; Dovlatovs, ar kuru kopā mēs izdevām avīzi; Andrejs Zagdanskis, kura filmām es reizēm rakstu tekstus. Īsāk sakot, nav nekā jautrāka kā kopīgs darbs. Šajā ziņā es esmu vienisprātis ar Ļeņinu, jo domāju, ka subotņiks – tā ir cilvēces nākotne.

RL: Vai jūs esat domājis, kādā veidā jūsu prozu ir ietekmējusi Amerika?

Geniss: O-o-o... Visradikālākajā vei­dā. Un ne tik daudz Amerika, cik tieši angļu valoda! Lai tas notiktu, nav pat nepieciešams zināt angļu valodu – pietiek, ka tā eksistē. Es uzskatu, ka arī latviešu valoda, kuru nepārvaldu, ir mani ietekmējusi. Pirmkārt, uz mani iespaidu atstāja latīņu alfabēts. Rīgā es dzīvoju Suvorova ielā, un tur uz plāksnītes bija rakstīts “ул. Суворова” un “Suvorova iela” – divās valodās. Un apziņa, ka var būt divas valodas, stipri atšķir cilvēku, kas uz­audzis Rīgā, no cilvēka, kas uzaudzis, teiksim, Maskavā. Jo tu zini, ka tavs viedoklis nav ne vienīgais, ne pēdējais un ka vienmēr ir vēl kāda alternatīva. Maskavieši to nezina! Viņi domā, ka visa pasaule griežas ap viņiem: ka Amerika viņus vai nu nīst, vai nicina, vai par viņiem ņirgājas – taču viņus ievēro. Iedomāties, ka Amerika varētu viņus ignorēt, maskavieši nespēj. Šajā ziņā Latvija man deva – toreiz es to vēl nesapratu – labu mācības stundu demokrātijā. Lūk... Un šādā nozīmē angļu valoda uz mani ir atstājusi gigantisku iespaidu, jo angļu valoda pirmām kārtām māca izteikties īsi. Viss, kas uzrakstīts angliski, ir īsāks nekā tas, kas uzrakstīts krieviski. Un, kad tu ar to saskaries, arī pats sāc rakstīt īsāk. Visi, kas pārcēlās uz Ameriku, – Brodskis, Dovlatovs, arī es tajā skaitā – mēs visi rakstām daudz īsāk, nekā raksta Krievijā. Smieklīgi pat salīdzināt! Es domāju, ka pati īsuma ideja ļoti spēcīgi iedarbojas uz mūsu krievisko iztēli, kas ir pieradusi pie gariem teikumiem – ar palīgteikumiem, bezgalīgiem skaidrojumiem... Angļu valoda ir replikas, teātra valoda. Šekspīrs – tā ir angļu valoda, jo viss tiek būvēts uz īsu, ietilpīgu repliku, kas der teātrim un reklāmai. Vai avīžu virsrakstiem, piemēram. Bet krievu valoda ir romānu, monologu valoda. Un tādēļ tajā sarakstīti visi tie bezgalgarie romāni – jo tu nobeidz frāzi, bet gribas to paskaidrot, bet pēc tam paskaidrot to, ko esi paskaidrojis. Tāpēc Ļevam Tolstojam bija četri “ka” vienā teikumā. Brodskis teica, ka krievu valoda ir kā gumija. Un, lūk, šo īpašību viņš ienesa angļu valodā! Bet es to no tās iznesu.

RL: Vai tas ir tas, ko jūs domājāt, sakot, ka Dovlatova un Brodska stils šeit kļuva sausāks?

Geniss: Tieši tā. Angļu valoda mūs visus padara sausākus. Un Amerika tāpat. Jo īpaši emocionālais reģistrs – tas ir ļoti svarīgi. Jo Amerikā pierod pie emocionālas savaldības – pierod tik ļoti, ka es vairs nespēju skatīties krievu kino – man liekas, viņi spēlē kaut kādu sliktu teātri. Šis emocionālais reģistrs – tas ir kaut kas pavisam briesmīgs.

RL: Hm, es gan allaž esmu uzskatījis, ka amerikāņi kopumā ir ļoti sentimentāli un emocionāli. Bet laikam es viņus slikti pazīstu.

Geniss: Nu, to jūs, pirmkārt, sakāt kā latvietis – no kuriem mēs, krievi, iemācījāmies emocionālo savaldību. Bet to es tikai vēlāk sapratu. Jo Rīga taču ir ziemeļu pilsēta, un Latvija principā... nav tik emocionāla kā Krievija. Un, tā kā mēs uzaugām tur, tad mums ir daudz zemāks šis... familiaritātes līmenis, es tā teiktu. Bet vēl, runājot par amerikāņu emocionalitāti... Ir tāda diezgan savāda iezīme, kas kādreiz man likās krieviska, bet tas tā nav. Amerikāņi, piemēram, tev ļoti ātri izstāstīs visu savu dzīvi. Viņi ar prieku tev izstāstīs, kā šķīrušies no sievas...

RL: Mēs vakar no rīta ieslēdzām televizoru, un tur Švarcenegers tieši stāstīja, kā viņš izšķīries.

Geniss: Nu, Švarcenegers vēl nebūt nav tas amerikāņu tips, bet principā... Lūk, kaimiņi vai vienalga kas – atliek tikai ierunāties, un viņi tev labprāt izstāstīs visu savu dzīvi. Izņemot divas lietas, ko viņi tev nekad neatklās, – cik viņi saņem un par ko viņi balso. Tas ir noslēpums, ko viņi ņem sev līdzi kapā. Vispār jau viņi ir ļoti atvērti cilvēki. Man vienmēr bija licies, ka tikai krievi ir gatavi atvērt visu savu sirdi nejaušam ceļabiedram vilcienā. Es šeit ar vilcienu neesmu braucis, bet principā tas notiek ļoti viegli. Viņi daudz mazāk baidās viens no otra. Katrā ziņā esmu ievērojis, ka krievi, izdzirdot ārzemēs krievu valodu, pāriet uz ielas otru pusi. Viens mans paziņa – Mihails Epšteins, ir tāds filozofs – teica: “Kāpēc krievi visur pasaulē pāriet uz ielas pretējo pusi, dzirdot krievu valodu? Tāpēc, ka mēs taču sevi pazīstam!”

RL: Pēdējos gados es esmu sācis pievērst uzmanību tam, ka tikai amerikāņu presē, šķiet, iespējams atrast vērā ņemamus rakstus. Parādība, par kuru es sāku runāt, ir tā saucamais new journalism, kurš radās 60. gados un turpinājās 70. gados. Kad sāku par to lasīt, nodomāju, ka tā ir tāds kā starpposms starp to, ko kādreiz sauca par daiļliteratūru, un dokumentālo prozu. Bieži vien stāstītājs pats sevi ieraksta situācijā – viņš tajā darbojas gan kā žurnālistiska pētījuma aģents, gan arī kā trešā persona, kas piedalās stāstā.

Geniss: Jūs nupat aprakstījāt manus sacerējumus. Tā arī ir mana literatūra!

RL: Un jūs to apzināti...?

Geniss: Pilnīgi apzināti. Es vienmēr, no pirmās sekundes, esmu gribējis rakstīt nonfiction. Krievu valodā nav tāda vārda, bet tagad šis anglicisms iegājies arī tajā. Tas, ko jūs aprakstījāt, ir tieši mans priekšstats par mūsdienu literatūru, jo es neticu daiļliteratūrai jeb fiction. Es neticu romāniem.

RL: Ko nozīmē – “neticu”?

Geniss: Es neticu tam, ka šodien ie­­spējams uzrakstīt tādu romānu kā “Karš un miers”. Viss labākais, ko šajā žanrā iespējams uzrakstīt, aiziet kinofilmās. Bet es rakstu to, ko nevar ekranizēt. Šajā ziņā “jaunā žurnālistika”... Patiesībā tas vienkārši ir mēģinājums radīt literatūru bez iz­­domāta personāža. Ar ko atšķiras nonfiction no fiction? Ar to, ka stāsta varonis ir autors. Viņam nav vajadzīgs starpnieks – viņam nav vajadzīgs Pjērs Bezuhovs, jo viņš pats ir Pjērs Bezuhovs. Un šajā ziņā nonfiction sasaucas nevis ar romānu, bet ar dzeju. Jo dzejoļi – tas ir dokumentāls žanrs. Kad cilvēks raksta “man prātā laimes brīdis svētais”, tas ir dokumentāls apraksts, tā ir viņa jūtu reportāža. Dzejoļi principā necieš izdomājumus – jo, ja tie ir izdomāti dzejoļi, tad tie jau vairs nav dzejoļi, bet kaut kāda sasauksme pionieru nometnē. Vai tas kaut kā ir saistīts ar amerikāņu lietām? Nē. Jo tāds žanrs vienmēr ir bijis, tikai šodien tas kļūst arvien nozīmīgāks tieši tāpēc, ka konkurējošie mediji – televīzija, kino – pārņem agrāko literatūras funkciju, proti, stāstu stāstīšanu. Zināt, kā Spīlbergs sevi sauc? Viņš sevi sauc nevis par režisoru, bet par story-tell­er, stāstnieku. Manā ieskatā labākie mūsdienu romāni ir tie, kas radīti ekrānam.

RL: Tātad stories?

Geniss: Tieši tā. Zināt, kurš, manuprāt, ir labākais pēdējo 30 gadu ro­­māns? “Dekalogs” – seriāls 10 daļās, ko Kesļevskis uztaisīja televīzijai. Lūk, tas, manuprāt, ir mūsu laika “Karš un miers”. Anglijā ir tāds Deniss Poters. Absolūts ģēnijs! Tas ir tas, kas aizvieto prozu. Bet Amerikā labākie rakstnieki šodien ir brāļi Koeni, Tarantino, Vudijs Allens... Man vispār nav īsti skaidrs, kāpēc rakstīt romānus, jo īpaši garos romānus, jo to laiks ir aizgājis! Romāns taču ir pārejoša parādība. Tas radās, teiksim, 17. gadsimtā, romāni bija ļoti svarīga literatūras daļa 19. gadsimtā, bet pirms tam taču nebija romānu, tiesa? Bija kaut kas cits. Lūk, Homērs rakstīja eposu – pat ne rakstīja, viņš to lasīja! Literatūrai nav obligāti jābūt saistītai ar grāmatu...

RL: Tomēr jūs esat teicis, ka jūsu mīļākā lasāmviela ir Tacits.

Geniss: Bet Tacits taču arī nerakstīja romānus.

RL: Nezinu... Bet, runājot par klasiskā laikmeta vēsturniekiem, man ir tāda sajūta, ka bieži vien viņi sacer kaut ko tādu, kam vēl tikai jānotiek, nevis to, kas jau noticis.

Geniss: Tā vai citādi, par romānu to noteikti nesauc. Bija vesela literatūra – romiešu literatūra –, kas sastāvēja no divām lietām – no dzejas un nonfiction, vai ne? Līdzīga situācija tai, kas pašlaik notiek pie mums. (Smejas.) Grieķiem vēl bija teātris, bija drāma, bet romiešiem nekā tāda nebija. Viņiem pietika ar to pašu nonfiction.

RL: Es piekrītu, ka jaunā žurnālistika ir tikai nosacīts apzīmējums, jo starp viņiem tiek bieži minēti arī rakstnieki...

Geniss: Trūmens Kapote, Normans Meilers...

RL: Esmu lasījis mēģinājumus iz­­skaidrot, kāpēc nonfiction ir tik iz­­platīts tieši Amerikā. Eiropā taču jo­projām turpinās tas, ko jūs droši vien sauktu par “literatūru”.

Geniss: Nū-ū, es nedomāju, ka tā ir kaut kā īpaši saistīta ar Ameriku. Tā drīzāk ir saistīta ar angļu valodu, jo angļi dara tieši to pašu. Bet angļu valoda izgudroja eseju, turklāt... Pati žurnāla ideja nāk no Anglijas, vai ne? Šī lasīšana pa interešu grupām – tas ir tīri anglisks fenomens, saistīts ar angļvalodīgo pasauli. Un, tā kā Anglija un Amerika arī ir angļvalodīgā pasaule, tad viņiem esejistika ir dabiska literatūras forma daudz lielākā mērā, nekā tas ir citām tautām. Kāds bija Amerikas kolonistu galvenais literatūras žanrs? Sprediķis! Bet sprediķis taču arī ir eseja, vai ne? Interesanti, ka arī Krievijā bija tas pats, tikai mēs to negribam saprast. Protams, krievu literatūrā bija romāns, bija dzeja, bet kāds bija trešais žanrs? Literatūras kritika. Un Beļinskis bija pirmais esejists. Literatūras kritika spēlēja patstāvīgu lomu, vairāk nekā jebkurā citā zemē, jo tā aizvietoja parlamentu, brīvību, avīzes – līdz pat Gorbačova pārbūvei. Tas ir ļoti smieklīgi, bet tā ir taisnība! Literatūras kritika bija veids, kā runāt par visu.

RL: Bet arī šeit kritikai ir liela loma. Ir taču ļoti svarīgi, ko teiks The New Yorker vai The New York Review of Books, vai ne?

Geniss: Jā, protams. Bet literatūras kritika Amerikā ir profesionāla, tā ir tīri profesionālas darbības zona. Piemēram, grāmatu apskati laikrakstā The New York Times – tās ir recenzijas, žanrs, kas Krievijā pilnīgi izzudis mazizglītotības dēļ. Bet tas, par ko es runāju, nav kritika, jo kritika ir tikai iegansts tādam sacerējumam. Piemēram, Sūzena Zontāga. Viņas sacerējumi vislabāk ierakstās tajā, par ko mēs runājam, jo, lai par ko viņa rakstītu, viņa vienmēr izgāja ārpus sava sarunas priekšmeta robežām. Un šādi “plaša profila” intelektuāļi ASV spēlē milzu lomu. Tie ir tā saucamie public intellectuals. Tie ir tie, kuri drukājas The New York Times pēdējā lappusē. Katru dienu tur var atrast kādu sabiedrībā pazīstamu figūru, kura izsakās par vienu vai otru jautājumu. Lūk, šī maniere – intelektuālis, kurš publiski izsakās par kaut ko, – uz tās balstās amerikāņu kultūras dzīve. Krievijā taču arī tā bija! Atcerēsimies tādus cilvēkus kā Ļihačovs vai Averincevs – viņi taču bija speciālisti ļoti šaurās akadēmiskās disciplīnās! Ļihačovs bija speciālists senkrievu literatūrā, Averincevs nodarbojās ar sensīriešu valodu, viņš no aramiešu valodas tulkoja sīriešu valodā. Tās ir kaut kādas pilnīgi ezotēriskas zināšanu jomas! Tomēr viņi izteicās par jebkuru jautājumu, kad tas bija svarīgi, jo viņi bija, lūk, šie public intellectuals. Mums pat nav tāda vārda, kas apzīmētu šo jēdzienu. Principā šī ir tā joma, kurā es pats darbojos, un man liekas, ka tas ir neparasti svarīgi, jo... jo viss, ko mēs zinām, drūp. Drūp tāpēc, ka cilvēks kļūst par arvien specializētāku būtni. Kas ir speciālists? Tas, kurš zina visu par kaut ko bezgalīgi mazu. Un šis bezgalīgi mazais izšķir cilvēkus. Kādam viņi ir jāapvieno, un šis “kāds” šodien ir rakstnieks. Viens no tādiem cilvēkiem ir, piemēram, Umberto Eko Itālijā, kuru es nedaudz pazīstu. Interesanti, ka viņš raksta par visu, tai skaitā par futbolu, lai arī viņš ir speciālists viduslaiku literatūrā. Bet principā viņš nodarbojas tieši ar to – viņš savieno visu šo sadrupināto pasauli kaut kamī vienā. Un to pašu dara arī The New York Times – labākā avīze visā cilvēces vēsturē. Es nevaru iedomāties nevienu dienu bez šīs avīzes. Nesen nomira izdevējs Artūrs Sulcbergers, kurš 30 gadus izdeva šo avīzi, un viņš teicis: “Mēs nepārdodam ziņas, mēs pārdodam viedokli par šīm ziņām.” Lūk, veidot viedokli par ziņām – tas ir intelektuāļa uzdevums. 19. gadsimtā šo uzdevumu pildīja literatūra. Piemēram, Dostojevskis – viņš taču veidoja viedokli, vai ne? Viņš ļoti vērīgi sekoja līdzi tam, kas notika viņa laikā, viņš nerakstīja par mūžīgo – viņa uzrak­stītais kļuva mūžīgs. Bet rakstīja viņš par aktuālo! Viņš ņēma politiskās vai kriminālās ziņas un taisīja no tām romānus. Un šodien nonfiction ir veids, kā apstrādāt šo bezgalīgi uzbriestošo informācijas plūsmu – to sašaurinot, sakoncentrējot un iz­tvaicējot tādā produktā, ko mēs jau spējam uztvert. Ziniet, es iztēlojos tādu melno kasti, kurā ieiet informācija, bet no tās iziet cita informācija. Melnā kaste – tas ir rakstnieks. Mēs nezinām, kas notiek viņa galvā, bet viņš pārveido informācijas matēriju noteiktā informācijas produktā. Un tā ir milzu vērtība – šī melnā kaste, viņu nav daudz. 500–700 korespondentu un 5–7 komentētāji, tā ir pareizā proporcija.

RL: Bet vai jums nešķiet, ka šodien, intervijas žanra ziedu laikos, mākslinieki, rakstnieki utt. izsakās par visu? Un tāpat “par visu” šodien izsakās visi! Paskatoties uz blogu kultūru... Nav saprotams, kāpēc cilvēki domā, ka tas, ko viņi saka, varētu būt interesanti, – un kam tas varētu būt interesanti? Tomēr internetā veidojas kaut kādas grupas, tiek citētas tās pašas intervijas, kurās kāds kaut ko ir teicis, kaut kādu banalitāti, kas jau sen zināma, bet, tā kā to ir pateicis tieši šis cilvēks, tad tas iegūst kaut kādu vērtību lasītājam...

Geniss: Ziniet, blogosfēra – tā ir interneta sāktās demokrātiskās revolūcijas sekas. Katrs kļuvis nevis par lasītāju, bet rakstītāju. No vienas puses, liekas, ka tas ir taisnīgi, bet no otras – briesmīgi, jo atrast kaut ko vērtīgu... atrast adatu šajā muļķības siena kaudzē kļūst arvien grūtāk. Bet es ticu, ka tur, kur ir jan, ir jābūt arī jiņ. Ja ir šāda informācijas, grafomānijas lavīna, tad ir jābūt arī aizsardzībai no tās. Jums nav jāzina, ko raksta citi, – jums ir jāzina tikai tas, ko jūs gribat zināt. Ir jābūt kādam, kurš atlasa, izfiltrē visas šīs muļķības un atstāj tikai to, kas jums vajadzīgs.

Pats internets izstrādā kaut kādus filtrus, kas ļauj mums to izmantot, – lai tas neaizrītos pats ar sevi. Bet pastāv arī institucionalizēts variants, ar senu vēsturi, ko sauc par redakciju. Ir redaktors, vai ne? Kāpēc pastāv avīze? Tāpēc, ka kāds izvēlas, kas būs pirmajā lappusē. Un mums ir jāuzticas šiem redaktoriem. Tajā es redzu preses cerības izdzīvot. Visi runā, ka avīzes nomirs, jo internets tās apēdīs. Es domāju, ka internets tieši paaugstina atlases vērtību. Avīze nesniedz informāciju, tā aizsargā no informācijas. Un tādā veidā tā dara mūsu pasauli iespējamu. Es saprotu, ka avīze ir nevis informācijas civilizācijas avangards, bet arjergards – atrodas tās aizmugurē. Bet tieši tas man viņā patīk. Šādā pašā nozīmē arī dzeja ir arjergards. Dzeja var atrasties tikai savā vietā – bet tieši tur arī slēpjas tās cerība uz izdzīvošanu. Jo tā vienmēr ir bijusi šajā vietā! To lasīs vairāk vai mazāk, bet tā nepazudīs – jo cilvēki var nomirt, viņi var nelasīt dzeju, bet viņi nevar to nerakstīt. Un, kamēr pastāv literatūra, tajā būs vieta arī tādiem cilvēkiem, kuri raksta to, ko nevar pārnest uz ekrāna. Un avīze spēlē to pašu lomu – tā ir arjergards, bet tieši tāpēc to nav tik viegli nogalināt.

RL: Bet šeit interesanti ir tas, ka parādība ir viena – lai arī par to, protams, varētu pastrīdēties –, bet rakstītāju daudz. Jūs jau pieminējāt Umberto Eko un futbolu. Rakstīt par futbolu – tas tomēr prasa noteiktu valodu, noteiktas zināšanas un tamlīdzīgi, kā arī noteiktu priekšstatu – zināšanu par to, kas ir futbols. Lūk, kad jūs rakstāt par futbolu, ko jūs varat par to pateikt jaunu, citādu?

Geniss: Lielisks jautājums! Kad es runāju par futbolu... Starp citu, es ļoti cienu futbola komentētājus, jo īpaši angļus. Viņi gan nez kāpēc runā ar zvērisku skotu akcentu, bet vienalga cienu. Tad lūk, es runāju par to futbolu, kas notiek manā galvā. Es sniedzu fenomenoloģisku atskaiti par futbola maču. Un tas ir pavisam kas cits. Tas ir par to, kā es uztveru futbolu. Un to, ko es teikšu, neviens cits nespēs atkārtot. Šajā nozīmē mans teksts par futbolu visvairāk līdzinās dzejolim, ko esmu uzrakstījis par futbolu, un tā vērtība ir tajā, ka es savienoju objektīvo ar subjektīvo tādā proporcijā, kas dara šo pieredzi neatkārtojamu un unikālu. Tas ir viens veids, kā rak­stīt par futbolu. Bet Umberto Eko raksta par futbolu citādi. Viņš par futbolu raksta tā, it kā rakstītu par ģeopolitisku realitāti. Viņš no turienes izsūc tādas filozofēmas, kādas nevienam futbola komentētājam ne sapņos nav rādījušās. Es vispār neredzu starpību... Kāda starpība, par ko rakstīt – futbolu vai Kafku? Pasaule ir viens vienīgs audekls, līdzīgi kā gaiss tev apkārt.

RL: Es domāju, ka galvenā prasība tam, lai jūs vai kāds cits par kaut ko rakstītu, ir interese. Var rakstīt vienalga ko, bet interesei jābūt.

Geniss: Literatūra bez erota vispār nav iespējama. Rakstīt par to, kas neinteresē, varēja tikai padomju raks­tnieki, tāpēc viņu arī bija desmit tūkstoši. Es pazīstu divus trīs labus rakstniekus, bet viņu bija desmit tūkstoši! Zināt, par ko viņi rakstīja? Kad es augu, visa krievu literatūra Latvijā sastāvēja no viena rakstnieka, vārdā Bāls. Viņš sarak­stīja romānu “Brīnišķīgā Marianna”. Kas ir Marianna? Marian­na bija stelles. (Smejas.) Tāda bija mana literārā vide. Viņš, starp citu, ir ļoti inteliģents, patīkams, izglītots cilvēks. Bet iedomājieties, kam jānotiek, lai cilvēks sarakstītu grāmatu par stellēm? Es domāju, ka neviens pasaulē, izņemot mani, vairs neatceras grāmatu “Brīnišķīgā Marianna”.

RL: Kad jūs rakstāt par ēdienu, kas jums patīk vairāk – pati ēšanas bauda vai domāšana par ēšanu?

Geniss: Man patīk viss, kas vien ar ēdienu var būt saistīts, – man patīk gan ēst, gan par to rakstīt, gan runāt, gan lasīt. Bet principā ar ēdienu nav tik vienkārši, jo kulinārā proza ir ļoti rets paņēmiens, kā rakstīt par juteklisko, fizisko pieredzi. Garīgo prieku ir bezgala daudz – Mocarts, skaudība, glezniecība, vienalga kas. Bet fizisko prieku ir ļoti maz. Un aprakstīt fizisku prieku ir ārkārtīgi sarežģīti. Un, lūk, virtuve ir tas unikālais gadījums, kad ir iespējams aprakstīt fizioloģisku baudu vārdos, lai arī tas ir ļoti sarežģīti. Tā ir ārkārtīgi interesanta pieredze. Šajā ziņā mani kulinārie apraksti... Es ar tiem ļoti lepojos, jo tie izraisa tūlītēju reakciju. Kā pornogrāfija, tikai, es teiktu, tāda nevainīga. Jo pareizai kulinārajai prozai ir momentā jāizraisa iekāre un siekalu izdalīšanās, fiziska reakcija. Vai nav interesanti?

RL: Bet, ņemot vērā, ka vairāk nekā 20 pirmos savas dzīves gadus jūs esat pavadījis Latvijā, un to, ka mūsu atmiņas mēdz būt samērā miesīgas...

Geniss: Citādas tās nemaz nemēdz būt.

RL: Kas jūsos no Latvijas joprojām ir palicis?

Geniss: Interesantākais ir tas, ka ta­­gad Latvija manī izpaužas daudz vairāk nekā agrāk. Pārsteidzošā kārtā es pirms kādiem 10 gadiem kļuvu par Latvijas nacionālistu un patriotu. Varbūt tas saistīts ar gadiem, bet Latvija lien ārā no manis un manas sievas.

RL: Viņa arī ir no Rīgas?

Geniss: Viņa ir dzimusi Rīgā. Mēs kopā mācījāmies Latvijas Univer­sitātē, Visvalža ielā. Es tikai nesen sapratu, ka es neesmu ne krievs, ne padomju cilvēks, bet gan rīdzinieks. Mana otrā dzīve pagājusi Ņujorkā – es neesmu amerikānis, bet gan ņujorkietis. Šīs divas pilsētas ir sadalījušas manu dzīvi. Dziļākais slānis, tas, kurš slēpjas zemapziņā, ir saistīts ar Latviju. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē visu. Izrādās, ka visa mana gaume balstās uz latviešu fundamenta jeb Latvijas fundamenta – nekad neesmu kautrējies no vārda “latvietis”... Jā, kas man ir šis fundaments? Pirmkārt, daba. Ko nozīmē daba? Daba var būt divu veidu – tāda kā Rīgā un ne tāda kā Rīgā. Ņujorkā, piemēram, šodien ir kā Rīgā  – šis ir Rīgas laiks. Ko nozīmē Rīgas laiks? Apmācies, kuru katru brīdi sāks līt, un nekad nav karsti. Es dievinu šādu laiku. Mans priekšstats par laimi – tas ir, piemēram, trešais septembris Siguldā. Vai vēsa Līgo nakts pie jūras. Mēs nupat, pirms nedēļas, bijām Holandē – ak Dievs, tās mūsu debesis! Tā ir debesmanna.

RL: Ar “mūsu” jūs domājat Latvijas vai Ņujorkas debesis?

Geniss: Nē, nē, Latvijas. Saprotiet, Ņujorka ir mana apzināta izvēle. Bet zemapziņā es neizvēlos. Tās ir principiāli atšķirīgas lietas. Un “mūsu debesis” – tas nozīmē tādas kā debesmanna, slāņainas. Tās galīgi nav līdzīgas dienvidu debesīm. Ņujorka – tas taču ir 40. grāds, dienvidi. Es ārkārtīgi mīlu šo dabu! Es ļoti mīlu priedes. Mēs speciāli ejam uz botānisko dārzu skatīties sarkanās priedes – tas ir liels retums. Un, protams, jūra, kura galīgi nav līdzīga tropiskajām jūrām, jo vienmēr ir tāda pelēka, bezkrāsaina. Zināt, kas Brodskim patika mākslā? Ūdens krāsa. Kāda ūdenim ir krāsa? Nekāda. Tā, lūk, ir mana mīļākā krāsa. Brodskis arī ir uzaudzis pie Baltijas jūras, viņš taču zina, ko runā.

Ēdiens. Man nekad nav garšojuši asi ēdieni. Latviešiem taču viss ir bland, vai ne? Iztēlojieties zivi ar pienu. Krievi Latvijā nekad to nav varējuši saprast, bet man garšo. Nu, un, protams, visi jūsu kūpinājumi. Jūs taču zināt, ir tāda vieta kā Mērsrags, un tur ir zivju rūpnīciņa, vai ne? Mēs tur aizbraucām ar mašīnu, un tur bija četrpadsmit nojumes, kurās pārdeva zivis. Es izpirku visu, kas bija tajās četrpadsmit nojumēs. Bet zutis neielīda mašīnā. (Smejas.) Latviešu ēdiens vispār ir domāts tam, lai neēstu ne pirmo, ne otro, bet visu laiku tikai iekostu. Visas tās kūpinātās zivis! Un pirmā lieta, protams, ir nēģi. Par nēģiem, protams, visi ņirgājas, jo neviens, izņemot rīdziniekus, nezina, kas ir nēģis. Mēs vienreiz ar manu draudzeni Annu fon Brēzmeni, kura par ēdienu zina visu... Atbrauca mans draugs, Mišas Sluckiha dēls, un pa kluso atveda nēģus – Amerikā nedrīkst ievest svaigas zivis, bet viņš atveda. Es uzaicināju Annu fon Brēzmeni pusdienās, lai parādītu, kas ir īsta dzīve. Viņa nolika to neglīto zivtiņu malā un teica: “Sakiet vēlreiz, no kā viņas pārtiek?” (Smejas.) Neviens nesaprot nēģus. Bet garšīgākais, kas ir šajā pasaulē, ir nēģis ar Melno Pēteri, šņabi ar balzamu. Man, starp citu, mājās vienmēr ir balzams, un mēs ar to cienājam viesus, kuri dzer un viebjas. Un es saku: “Toties uz etiķetes rakstīts, ka tas palīdz pret grieztām brūcēm.” (Smejas.) Nu, un galvenais, protams, – es neko nemīlu tik ļoti kā Rīgas arhitektūru.

RL: Ko jūs saprotat ar Rīgas arhitektūru?

Geniss: Ar to es saprotu Ziemeļ­eiropas arhitektūru.

RL: Bet ir taču Vecrīga, un ir 19. gadsimta beigu–20. gadsimta sākuma Rīga.

Geniss: Es ļoti mīlu gan vienu, gan otru Rīgu. Tās ir divas dažādas Rīgas, bet tām abām ir kas kopīgs – tās abas ir Eiropas, nevis Krievijas Rīgas. Tieši arhitektūras ziņā. Tā ir visīstākā Eiropas pilsēta. Agrāk jau mēs to nesapratām. Nesen izlasījām grāmatu “Latvijas vēsture”. Zināt tādu? Liels, sarkans sējums. Mēs šo grāmatu izlasījām ar baudu – mēs beidzot uzzinājām Latvijas vēsturi. Tā ir speciāli izdota krievu valodā. Un pēkšņi es sapratu, ka mēs vienmēr esam dzīvojuši Eiropā, un tas noteicis mūsu gaumi. (Rāda fotogrāfiju.) Lūk, Suvorova 8, kur es dzīvoju, – starp Kirova un Dzirnavu. Māja bija tāda netīra, noplukusi. Daudz čurāja kāpņutelpā. Izrādījās, ka tas ir 20. gadsimta funkcionālisma arhitektūras piemineklis. Tagad tā ir atjaunota un izskatās vienkārši pasakaini.

RL: Tagad šie divi ielu nosaukumi ir mainījušies. Bet Dzirnavu ir palikusi.

Geniss: Nu, lūk. Es sapratu, ka mēs dzīvojām starp ģermāņu tautām. Visa Eiropa dalās trīs daļās – romāņu, slāvu un ģermāņu. Mēs piederējām pie ģermāņu loka. Mēs paši to nezinājām, tomēr neapzināti uztvērām. Piemēram, mums bija Herdera piemineklis. Herdera piemineklis nevar būt Vjatkā, saprotat? Tā ir pavisam cita vēsture. Pirmā Kanta grāmata tika nodrukāta Rīgā. Tā bija daļa no šīs Ziemeļu protestantu kultūras. Mēs ar to izaugām. Un, kad parādījās latviešu nacionālā arhitektūras skola, tā arī bija tāda pati kā, teiksim, Holandē, Kopenhāgenā vai Hamburgā, nevis kaut kādā bizantiskā Maskavas stilā. Un tas ir tas, ko es mīlu. Viens mans draugs no Kijevas saka: “Man dzimtene – tas ir, lūk, tā.” Kupoli, vai ne? Bet man dzimtene – tā ir, lūk, tā, trijstūri. Un, kad es beidzot ieraudzīju Eiropu, kad ieraudzīju Vīni, savu pirmo Rietumu pilsētu, es sapratu, ka patiesībā jau biju dzīvojis Eiropā, tikai pats to nezināju. Mēs neviens to nezinājām.

Es gāju 15. vidusskolā Visvalža ielā. Tagad es izgāju pa šo maršrutu un ieraudzīju, ka pa kreisi un pa labi ir pasakaini nami, kuri padomju laikos bija briesmīgā stāvoklī. Bet tagad ieraudzīju, cik daudz tur ir skaistuma. Tur ir simtiem un simtiem skaistu namu. Rīga ir arhitektūriski ļoti bagāta pilsēta. Lūk, šīs trīs lietas – daba, ēdiens un arhitektūra – tās veido cilvēku. Un tas manī ir saglabājies uz visu mūžu.

Es braucu uz Maskavu, kur dzīvo mani lasītāji, bet es braucu uz turieni tāpat kā uz Ķelni vai Parīzi – tā ir sveša pilsēta. Tur runā manā valodā, bet pilsēta ir sveša. Es atbraucu ar ceļvedi, lasu avīzi... Starp citu, es Maskavā vienmēr lasu avīzi angļu valodā, Moscow Times, jo tur, piemēram, rak­sta, no cikiem ir atvērti muzeji, bet krievu avīzēs būs rakstīts: “Svētki ienāk Sočos!” Viņi vienmēr izsakās tik poētiski. (Smejas.) Maskava man ļoti patīk. Lai gan nē, ja godīgi, tad nepatīk, nemelošu. Protams, tā ir interesanta pilsēta. Kremlis, piemēram, ir unikāls. Nav pasaulē otra tāda laukuma kā Sarkanais. Bet man arī Pekina patīk. Taču tā nav mana dzimtā pilsēta. Bet Rīga ir. Rīga ar jūru, kur es pavadīju savu bērnību. Vecāķi. Ak Dievs, cik es daudz zinu skaistu vietu! Kad mēs apceļojām Latviju, es sapratu, ka vislielākais noslēpums ir tas, ka Latvija ir tukša, un neviens to nezina. Tur ir trīssimt jūdžu pludmales, kura vēl nevienam nepieder. Kādu dienu Eiropa atklās Latviju un izpirks visu jūsu piekrasti, jo tā ir apbrīnojama.

RL: Kad mēs 2003. gadā braucām ar mašīnu no Losandželosas uz Ņu­­jorku, es ieraudzīju, ka arī Amerika ir pilnīgi tukša. Es biju vienkārši satriekts.

Geniss: Pilnīgi pareizi, un tāpēc es arī tik ļoti mīlu Ameriku. Nupat mēs lidojām no Holandes. Amsterdamā es vienkārši iemīlējos. Amsterdama ir Rīgas sapnis par tās brīnišķīgo nākotni. Lūk, tāda Rīga varētu būt, ja vien ne boļševiki, krievi un vācieši, ja nebūtu visas šīs briesmīgās vēstures. Amsterdama ir pilsētas dievišķais variants. Kā Platonam, zināt? Ideālā sfēra. Varētu pārcelties uz Amsterdamu dzīvot, katru dienu brau­­kāt pa kanāliem un strādāt par pastnieku... Un pēkšņi mēs pielidojam pie Ņujorkas, es skatos iluminatorā un redzu... Nu, Ņujorku, debesskrāpjus. Bet turpat, no tās pašas vietas, tu redzi bezgalīgi plašos mežus, upes un kalnus. Absolūti tukšus. Holandē tā nav, tur 16 miljoni cilvēku mīcās pa to niecīgo teritoriju. Bet Amerika patiešām ir mežonīga zeme. Es katru dienu eju uz mežu, man tas ir ļoti svarīgi. Tikai sēņu šeit ir maz. Rīgā mēs sēņojām pie Gaujas – kādas tur bija gailenes!

RL: Varbūt tas ir pievilkts aiz matiem, bet runā, ka tieši šis Amerikas tukšums un nepieciešamība to kaut kā apgūt ir tas, kas atstājis iespaidu uz amerikāņu prozu, galvenokārt tieši nonfiction.

Geniss: Drīzāk nevis uz prozu, bet uz kino. Lūk, vesterns, amerikāņu kino nacionālais žanrs, – tā ir ideja par kārtības ieviešanu tukšā zemē. Atnāk cilvēks, zeme ir tukša, likumu nav – vajag izdot likumus, ieviest civilizāciju. Tas arī ir vientuļais kovbojs, kurš rada kārtību no haosa. Tā ir Folknera tēma, lielās amerikāņu literatūras tēma. Tas ir lielais amerikāņu mīts, kas izpaužas praktiski visā. Bet saprotiet, amerikāņu tukšums ir komfortabls. Jo Amerika ir apguvusi savu pasauli un izveidojusi to tādu, kādu vēlas. Tāpēc amerikāņi, piemēram, negrib dzīvot Ņujorkā. Ņujorkā grib dzīvot īpaša cilvēku suga – rakstnieki, geji vai tie, kas grib pārdot kaut ko ar reklāmu saistītu. Bet lielākā daļa cilvēku negrib Ņujorkā, viņi grib dzīvot tur, kur dzīvo, viņi grib dzīvot mājās. Tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas.

RL: Tātad Ņujorka nav mājas?

Geniss:Ņujorka ir Zemes mākslīgais pavadonis. Šeit nav nekā organiska, nekā dabiska.

RL: Robertam Frostam, piemēram, daba ir absolūti transcendentāla, koki tajā skaitā. Kā jums šķiet, no kurienes šāda dabas aukstuma, svešatnes sajūta?

Geniss: Brodskis raksta tieši par Frostu un kokiem: kad angļu dzejnieks sastop koku, viņš redz visus karaļus un bīskapus, kuri zem šī koka ir sēdējuši. Angļu dzejā nav koka bez vēsturiskām atmiņām, jo visa valsts ir piesātināta ar vēsturi. Bet Frostam koks ir pats par sevi un cilvēks pats par sevi. Šim kokam nav nekā, izņemot tā “kokainību”. Tas nav vēsturiska atmiņa, tas ir pats par sevi. Tas ir ļoti dziļš novērojums, jo visa Frosta metafizika ir no šīs pasaules, nevis ārpus tās. Frosta dzejoļi tieši ar to arī satriec, ka metafizika tajos parādās ne no kurienes. Tur nav vārdu “Dievs”, “liktenis”, “eņģelis” vai “pārpasaulīgs”. Es nezinu, vai var uzskatīt, ka tā ir amerikāņu iezīme vai Frosta poētiskās pasaules iezīme, jo viņš ir ļoti specifisks dzejnieks. Bija taču arī citi dzejnieki! Ezra Paunds, dzimis Hailijā, pilnīgā nekurienē – viņš kā dzejnieks bija pilnībā iegrimis kultūrā un nespēja iztēloties pasauli bez tās. Pēc tam, kad Ezra Paunds bija izmetis 400 zemsvītras piezīmes, vienalga palika vēl 200. Bet Frostam nav nevienas zemsvītras piezīmes, jo... Vispār, zināt, kas tas ir? Tā ir ziemeļu sensibility. Ziemeļu pasaule. Mēs runājām par Latviju. Latvija ir Ziemeļeiropa, un Ziemeļeiropai ir savs dizains. Pirmkārt, tas ir minimālisms, tas vienmēr ir tukšums, vai ne? Tukšums ir galvenā dizaina kategorija Latvijā. Ne tikai Latvijā, bet visā Ziemeļeiropā. Otrkārt, tas ir akmens, koks un stikls. Un mēs vienmēr dzīvojam saskaņā ar šo gaumi. Turpretim itāļi... Es ļoti mīlu Itāliju, bet iedomājieties itāļu baroka mēbeles. Nekad mūžā! Tas ir pavisam kas cits. Vai arī franču – ziniet, tās liektās kājiņas... Tas viss, manuprāt, ir vulgāri. Un tāpēc man patīk ziemeļnieka Frosta dzeja. Tas ziemeļnieciskums ir jūtams visā.

RL: Vai jūs zināt Endrju Vaijetu?

Geniss:(Smejas.) Es nupat uzrakstīju lielu rakstu par Vaijetu. Es pie viņa braucu reizi gadā. Delaverā, kur viņš dzīvoja, ir muzejs. Man viņš ļoti patīk. Tas, protams, ir tas pats ziemeļu... Kādreiz arī Latvijā bija ļoti pieklājīga glezniecības skola.

RL: Tur joprojām ir zināma kvalitāte. Mūsu Mākslas akadēmija ir slavena ar to, ka, atšķirībā no demokrātiskā stila, kur jaunatne it kā visu jau zina un tai tikai jāizvēlas virziens, tur joprojām māca zīmēt.

Geniss: Savulaik skaitījās, ka Māk­slas akadēmijā... Tur visi runāja latviski. Universitātē, piemēram, visi runāja krieviski. Mēdza teikt, ka uz dejām vislabāk iet uz Mākslas akadēmiju, jo tur ir visskaistākās meitenes. Un tad bija jārunā latviski – tā bija liela problēma. (Smejas.) Atceraties, pretī akadēmijai bija 35. vidusskola? Mani vecāki atbrauca uz Rīgu no Rjazaņas 1957. gadā, un manam vecākajam brālim bija jāiet tajā sko­lā. Mani vecāki savā neprātā aizsūtīja viņu uz 35. skolu, lai viņš katru dienu skatītos uz Mākslas akadēmiju. Pēc Rjazaņas šī ēka likās tik skaista. (Smejas.) Tā viņš arī visu mūžu tur nomācījās. Vispār es uzskatu, ka tā ir mana lielākā veiksme – tas, ka esmu piedzimis skaistā pilsētā. Jo tikpat labi var gadīties piedzimt barakās kaut kādā Jekaterinburgā. Iedomājaties – izaugt tādā pilsētā? Tā taču principā ir nelaime! Bet mana bērnība pagāja mežā, pie jūras, Vecrīgas vidū. Tā ir milzīga laime, man ir paveicies.

Ir tāds rakstnieks Vladimirs Maka­ņins, mēs vienu laiku draudzējā­mies. Viņš uzauga barakā. Viņa tēvs bija celtnieks, un viņi visu laiku pārcēlās – kaut kur Urālos būvēja... citas barakas. (Smejas.) Viņš teica, ka labākais, kas viņam bērnībā bijis, – tas bija medus. Urālos bija daudz medus. Bet kādas mums ir atmiņas, iedomājaties? Ziniet, es uzskatu, ka Rīga man izglāba aknas. Jo mēs nekad nedzērām tāpat vien, mēs dzērām tā, lai būtu skaists skats uz pilsētu. To simtiņu vai glāzi pretīgā Volgas vīna. Tas droši vien ir smieklīgākais, kas var būt. Kā var nosaukt vīnu par “Volgas”? Pirmkārt, pie Volgas vīna nemaz nav, un, otrkārt, Latvijā nav Volgas. (Smejas.) Bet mēs tomēr dzē­­rām Volgas vīnu un katrreiz to darījām ar skatu uz arhitektūras pieminekļiem. Un tādā veidā mēs bremzējām procesu. (Smejas.)

RL: Sakiet, lūdzu, vai varu uzņemt pāris foto?

Geniss: Protams. Redziet – tieši kāds lirisks laiks. Vai jums patīk šāds laiks, vai arī saule?

RL: Nē, es mīlu rudeni. Ļoti mīlu rudeni.

(Uz balkona.)

Geniss: Ar šo koku saistīts brīnišķīgs stāsts. Mums bija mīļš kaķis Hērodots, un, kad viņš bija maziņš, mēs palūdzām kaimiņiem atļauju no mūsu puses nozāģēt zarus, lai kaķēns nelīstu kokā. Un pēc tam koks arī tāds izauga – noliecies uz vienu pusi, gluži kā mēs, cilvēki no kādreizējās Padomju Savienības.

RL mājaslapā lasāmas divas esejas (Grāmatas piemiņai; Arktikas piemiņai) no cikla “Nekrologi”, kuras Geniss iesāk ar paskaidrojumu: “Šajā grāmatā autors atvadās no tā, kas viņam bija dārgs 20. gadsimtā, taču neiedzīvojās divdesmit pirmajā.” No krājuma: Александр Генис. 6 пальцев. Москва: КоЛибри, 2011