1943. gadā par sabiedroto karaspēka virspavēlnieku Ziemeļāfrikā ieceļ ģenerāli Dvaitu Eizenhaueru. Notiek Varšavas geto sacelšanās, pēc kuras apspiešanas dzīvi palikušie ebreji tiek aiztransportēti uz nāves nometnēm. Himlers saka runu, kurā izklāsta savu ebreju problēmas galīgā risinājuma plānu. Itālijā no varas atkāpjas Musolīni, viņa pēctecis Badoljo paraksta bezierunu kapitulāciju. Sabiedrotie ieņem japāņu karabāzi Zālamana salās. Krievi uzvar Kurskas kaujā, atkaro vāciešiem Harkovu un Kijevu. Ārlingtonā Virdžīnijas štatā uzceļ Pentagonu, pasaulē lielāko biroju ēku, bet Vašingtonā – pabeidz Džefersona pieminekli. Žans Pols Sartrs publicē savu “Esamība un Nekas”, bet Antuāns Sent-Ekziperī – “Mazo princi”. Dmitrijs Šostakovičs saraksta 8. simfoniju, bet Ričards Rodžerss – dziesmu “Ak, cik brīnišķīgs rīts”.

1943. gada rudenī studijas Kolumbijas universitātē Ņujorkā uzsāk septiņpadsmitgadīgais ebreju puisis no Patersonas Ņūdžersijā Alens Ginsbergs (1926). Kopmītnes biedrs, biseksuālais skaistulis Lusjens Karrs viņu sapazīstina ar savu paziņu rakstnieku, intelektuālo, aristokrātisko narkomānu Viljamu Berouzu (1914), bet kāda Karra draudzene – ar savu draugu jūrnieku un rakstnieku Džeku Keruaku (1922). Tie, kuriem patīk hronoloģijas, var uzskatīt, ka togad piedzimst tas, ko ar laiku sāk dēvēt par “bīta paaudzi”. Pēdējais no tā, ko mēdz uzskatīt par bītu “kodolkvartetu”, nevaldāmais pašpuika un huligāns Gregorijs Korso (1930), gan pievienojās tikai 1950. gadā pēc trim gadiem cietumā, kur viņš bija sācis rakstīt dzejoļus, bet apzīmējums “bīti” radās vēl dažus gadus vēlāk – gandrīz kā burvju frāze, lai atgaiņātos no uzmācīgajiem žurnālistiem, kas visu grib nosaukt vārdā. Šķiet, pirmais šo parocīgo, polisēmisko vārdu beat drukā lietojis Keruaks. Viņi jutās beat – apkārtējās īstenības paguruši, nomākti, iedzīti strupceļā, taču līdz ar to atvērti un bezaizspriedumaini; viņus vienoja džeza un dzejas ritmu (beat) izjūta, un viņi tiecās kļūt beatific – svētīgi, tajā Kalna sprediķa nozīmē svētīgi: “Svētīgi tie, kas taisnības dēļ top ienīdēti, jo viņiem pieder debesu valstība.”

Par īsto bītu dzimšanas dienu tomēr mēdz pieņemt 1955. gada 7. oktobri, kad Sanfrancisko Nortbīčas rajonā sešu mākslinieku dibinātajā Sešu galerijā notika dzejas vakars ar sešu dzejnieku – Maikla Makklūra, Gerija Snaidera, Filipa Veilena, Filipa Lamanšas un Alena Ginsberga piedalīšanos. Uz skatuves malas sēdēja arī Džeks Keruaks, taču viņš, aizbildinādamies ar kautrību, tovakar nelasīja (savam redaktoram Malkolmam Kaulijam izdevniecībā Viking kā iemeslu viņš gan arī minējis, ka, viņaprāt, “dzejniekam nav jāmāžojas kā galma ākstam”). “Konferansjē” bija Sanfrancisko modernās dzejas grands Kenets Reksrots. Tā kā šis “eņģeļu saiets” (Ginsberga apzīmējums) bez liekas kautrības dēvēts par “divdesmitā gadsimta lielāko dzejas eksploziju”, kas, starp visu citu, padarījusi populārus publiskus dzejas lasījumus visā pasaulē (varbūt attālināts stimuls arī mūsu pašu Dzejas dienām, kas pirmo reizi notika desmit gadus vēlāk, kad īsti vēl nebija sasaluši Hruščova “atkušņa” iekustinātie ūdeņi, oficiāli tās motivējot ar Raiņa simtgadi), tad droši vien vērts pakavēties pie tā gaitas.

Pirmais uzstājās sicīliešu imigrantu dēls, Sanfrancisko iedzimtais Filips Lamanša (1927–2005), kurš aizrāvās ar sirreālismu un četrdesmito gadu sākumā bija pievienojies tolaik uz Ņujorku emigrējušā Andrē Bretona grupējumam. Bretons viņu cildināja kā “balsi, kāda atskan varbūt reizi simt gados”. Tovakar Lamanša gan nelasīja savus, bet Meksikā pāragri mirušā sirreālista Džona Hofmana darbus. Pēc tam uz skatuves kāpa izbijušais kanzasietis, pēc paša definīcijas, “bioloģiskais antipolitiskais anarhists” Maikls Makklūrs (1932), uzkarsēdams gaisotni ar savu nikno dzejoli “Sakarā ar 100 vaļu nāvi”, kam impulsu devusi kādā žurnāla Time 1954. gada numurā izlasītā ziņa par 79 amerikāņu karavīriem, kas izklaidējušies NATO karabāzē Īslandē, apšaujot vaļu baru. Viņam sekoja Filips Veilens (1923-2002), nesen pārcēlies uz Sanfrancisko no Portlendas Oregonā, paužot savu, Makklūra vārdiem runājot, “apziņas un sirdsapziņas maigumu”. Kā pēdējais fragmentus no savas poēmas “Mīti un teksts” un Oregonas indiāņiem veltītās “Ogu dzīres” lasīja vēlāk par “bīta paaudzes Toro” nodēvētais orientālists, dzenbudists, atdzejotājs no ķīniešu un japāņu valodas Gerijs Snaiders (1930). Taču programmas nagla neapšaubāmi bija priekšpēdējais lasītājs Alens Ginsbergs. Viņam bija jāuzstājas pēc neliela pārtraukuma, kura laikā publika un dzejnieki iestiprinājās ar lēto Kalifornijas burgundieti, kuru par klausītāju saziedoto naudu pirka un uzturēja pastāvīgi – arī priekšnesumu laikā – plūstošu Džeks Keruaks.

“Ginsbergs bija aizgājis uz tualeti,” atceras viens no vakara dalībniekiem, viens no Sešu galerijas dibinātājiem Volijs Hedriks. “Tualetes durvis bija pavērstas pret galveno telpu. Nu, te pēkšņi durvis atsprāgst vaļā, un tur nu viņš bezrūpīgi tup – uz poda. Tad viņš mierīgi piecēlās, aiztaisīja bikšu priekšu, uzkāpa uz skatuves un sāka lasīt – klusā, bet ļoti noteiktā balsī.”

“Es redzēju, kā manas paaudzes labākos prātus iznīcina trakums, salkstošus histēriskus kailus...”

Lasītais teksts bija slavenās poēmas “Kauciens” pirmā daļa, ko Ginsbergs bija sarakstījis pirms divām nedēļām.
“Apkārt stāvēja desmitiem ļaužu, kas sasprindzināja dzirdi, mēģinot uztvert katru vārdu,” vēlāk rakstīja Keruaks. Patiesībā Ginsbergs, gluži tāpat kā auditorijas lielākā daļa, bija gluži vienkārši noreibis no sliktā vīna. Taču lasot viņš pamazām atskurba, poēmas garās rindas, Keruaka un vēlāk visas publikas uzmundrinātas ar bībopisko saucienu: “Go!”, dzina cita citu uz priekšu, līdz pēdējās jau nodunēja svinīgi kā rabīna sprediķī:

“…un augšāmcēlās džeza spocīgajās drānās pūtēju zeltragotajās ēnās un Amerikas kailā prāta mīlas mokas pūta saksofona kliedziens eli eli lamma lamma sabatčani kas trīsēt lika pilsētām līdz pēdīgajam radio/ un dzīves dzejas tīrā sirds bij izgriezta no viņu pašu miesām un baroties no tās varēs vēl simtu gadu.”

Lasījumu viņš noslēdza asarās, asaras – prieka asaras – slaucīja arī Kenets Reksrots, kurš nebija bijis īsti drošs par vakara iznākumu. Lai arī ar gadiem viņš pret bītiem nedaudz atsala, sākumā Reksrots kaismīgi aizstāvēja viņus pret mietpilsoniskās Amerikas uzbrukumiem.
1957. gadā, kad “Kauciens” iznāca grāmatā
un “bīta paaudze” jau bija pilnās burās, Reksrots rakstīja:

“Jaunākā paaudze ir sacēlusies tik absolūtā dumpī, ka vecākā paaudze to pat nesaskata. Nepiederība, atsvešinātība un noraidījums jauno apziņā vecākajiem, kā liekas, pilnībā palicis ārpus redzamā spektra. Kritiski neredzams, modernais dumpis līdzīgi rentgena un radioaktīvajam starojumam tiek uztverts tikai, balstoties uz tā sekām materiālākos līmeņos, kur to sauc par likumpārkāpumiem. [..] Sākot ar aptuveni 1930. gadu, sliktas dzejas sazvērestība ir tikpat rūpīgi organizēta kā kompartija un šodien kontrolē lielāko daļu izdošanas kanālu, izņemot mazākos no mazajiem žurnālīšiem. [..] Ginsberga “Kauciens” – ir vairāk nekā sensacionālākā 57. gada grāmata. Nekas neparāda labāk , cik neaptēsti ir neaptēstie, kā cildinošās atsauksmes, ko viņi tai veltījuši: “nerimtīgi drudžainas spītības spalgie kliedzieni”, “trakojošas vājprātīgas sievietes drudzis,” “paranoiķa atmiņas,” “bērnišķīgas rupjības.” [..] Vai jūs nezināt, ka pie jūsu vakariņu galda sēž kāds, kas uzskata, ka plānojat viņu nogalināt tuvākajā nākotnē un visnepatīkamākajā veidā? Vai nezināt, ka tad, kad angļu valodas stundā sakāt “Līst”, viņi kā pašu par sevi saprotamu pieņem, ka melojat? Vai nezināt, ka viņi nekad jums neko nestāsta? Ka viņi vienkārši nevar? ...
Ja jūs to nezināt, tad jūs gaida šausmīga pamošanās. “Kauciens” ir ticības apliecinājums, kas nāk no paaudzes, kas vadīs pasauli 65. un 75. gadā – ja vien vēl būs ko vadīt. [..] “Mums jāmīl citam citu vai jāmirst” – tas ir vēstījums, kas ietverts praktiski jebkurā nozīmīgā izteikumā kopš neolīta revolūcijas.”

Ginsbergs allaž cīnījies ar tiem, kuri apgalvoja, ka viņa poēma ir ciniska un negatīva. Viņš izteicās, ka rakstījis ar mērķi uzburt Amerikas vīziju, kur skaidri atklātos 20. gadsimta īstenība. Vai tad atklāt negācijas nav īstena demokrāta pienākums? Dienasgrāmatā viņš secināja: “Tas, kurš raksta to, kas viņa mežonīgajā, kailajā prātā, runās arī masu vārdā.” “Kauciens” esot “enerģisks & veselīgs & apliecinošs & līdzjūtīgs” – aiz nāves un eliotiskās “nīkās zemes” tēliem taču jaušoties prieks, svētīgums, brīvība.

“Kauciens” bija Ginsberga triumfa gaviles un kaujas sauciens. Gadu gadiem Alens bija nopūlējies savietot savu allaž izjusto vēlēšanos būt dzejniekam ar pēckara Amerikas konvencijām. Protams, dzejnieks bija arī viņa tēvs Luiss, taču pieklājīgs, tvīda uzvalkā, literatūras skolotājs prestižā vidusšķiras koledžā. Kurpretim Alens uzskatīja, ka rakstīt tā, kā raksta tēvs – romantiski un “poētiski” – ir melot. Un tēvs jau nemeloja tikai dzejā – kopš 11 gadu vecuma Alens zināja par viņa ārpuslaulības dēkām. Māte, uzticīga komunistiskās partijas biedrene, bija ietekmējusi viņa politiskos uzskatus – viņš pavisam noteikti stāvēja “pa kreisi”, taču kur īsti, nebija skaidrs. Līdzīgi daudziem citiem intelektuāļiem viņš juta līdzi Sako un Vanceti, itāļu imigrantiem anarhistiem, kas 1927. gadā tika uzsēdināti uz elektriskā krēsla par noziegumiem, kurus, iespējams, nebija pastrādājuši, un “fanoja” par sociālistiskās partijas “mūžīgo” prezidenta amata kandidātu Jūdžinu Debsu. Savukārt staļinisms viņam derdzās; Majakovski viņš, piemēram, uzskatīja par padomju komunisma upuri; 40. gadu dienasgrāmatā Ņujorkā viņš rakstīja, ka arī pats tādā iekārtā būtu novests līdz vājprātam un pašnāvībai. Arī vēlākos gados, par spīti kreisumam un “ideālsociālistiskajam” pasaules uzskatam, īstajiem sociālistiem Ginsbergs izrādījās neērts – 1965. gada Prāgā brīvdomīgie dzejas cienītāji un intelektuāļi viņu pasludināja par “maija grāfu” un nēsāja uz rokām, taču jau nākamajā dienā varas iestādes iesēdināja lidmašīnā uz Frankfurti par “antisociālu un amorālu uzvedību”; pirms tam viņš jau bija deportēts no Kubas – ne tikai par to, ka protestēja pret “zaļās ķirzaciņas” marihuānas apkarošanas likumiem un homoseksuāļu apcietināšanu, bet arī par to, ka svētā mocekļa godā ieceltā Če Gevaras piemiņu viņš bija apgānījis, attiecinot uz Če vārdiņu cute – “glīts”, “pievilcīgs”, tikai šķelmīgāk. Lai arī no Josifa Amerika bija pasargāta, tur ārdījās Džozefs, proti, senators Makkārtijs no Viskonsinas, kurš 1950. gadā bija aizsācis “komunistu aģentu” vajāšanu – sākumā “iztīrot” Valsts departamentu un armiju, bet vēlāk – pašrocīgi, ar politisko domubiedru vai vienkārši gļēvuļu palīdzību – ķeroties arī pie akadēmiskajām un mākslas aprindām; bailes veicināja konformismu, bet brīvdomīgāko ļaužu vidū – aplenkuma, vajāšanas, nebrīves sajūtu. Velsiešu dzejniekam Dilanam Tomasam ASV varas iestādes tikai pēc ilgstošas vilcināšanās negribīgi piešķīra iebraukšanas vīzu. Savukārt dramaturgam Arturam Milleram vairākus gadus neizsniedza pasi, un viņš nevarēja izbraukt no Amerikas. Pazīstamā romāna “Maltas piekūns” autors Dešiels Hammets dabūja sēdēt cietumā par to, ka atteicās nodot savus draugus. Akadēmiskās aprindas un vadošie literārie izdevumi aicināja uz piesardzību un brīdināja no jauninājumiem un radikālisma – kā kādā 90. gadu intervijā konstatē Filips Veilens, cīņa ar komunismu kalpoja par teicamu aizbildinājumu, lai nīdētu jebko novatorisku un avangardisku.

Traku Alenu padarīja ne tikai makkārtijisms – māte slimoja ar šizofrēniju, un viņš baidījās, ka tā varētu piemeklēt arī viņu, turklāt viņš ar šausmām jau bija konstatējis vismaz vienu psihisku novirzi – viņš bija homoseksuāls. Tiesa, vismaz biseksuāli bija gandrīz visi viņa draugi, taču Berouzs bija krietni vecāks un pārlieku dziļi narkotikās, lai šajā ziņā uzskatītu viņu par paraugu. Tuvākais draugs Džeks Keruaks, skaidrā prātā būdams, savu homoseksualitāti noliedza, jo sirdī bija un palika konservatīvs franču kanādiešu zēns, kas uzticīgs mammas ieaudzinātajām vērtībām. Par šo liekulību Keruaku izsmējis intelektuālais libertīns rakstnieks Gors Vidāls, kurš pēc uzdzīvē pavadīta vakara mīlējies ar viņu slavenajā viesnīcā Chelsea Manhatenas rietumos. Grāmatā “Jack’s Book: An Oral Biography of Jack Kerouac” Vidāls intervētājiem atstāsta, kā jautājis Keruakam, kāpēc, būdams dokumentālisma (“proza kā dokumentāla filma – “dokufilma”, tas esot autentiskais amerikāņu stils) aizstāvis, viņš nav godīgi aprakstījis, kas starp abiem noticis tonakt viesnīcā. “Viņš atbildēja, “Ai, es aizmirsu.” Es viņam teicu: “Neko tu neaizmirsi.” “Nu, varbūt es gribēju aizmirst.” Gluži tāpat kā Džeks, Alens bija tālu no sava vienaudža Vidāla bezrūpīgās seksualitātes, kuru tas viens no pirmajiem atklāti apcerēja 1948. gadā izdotajā romānā “Pīlārs un pilsēta” (tur ietverta arī epizode ar Keruaku) un mēdza eleganti apteoretizēt:

“Sekss ir plūstošs jēdziens, to veido dažādi posmi cilvēka dzīvē. Tāpēc ikviens ir potenciāli biseksuāls. [..] Daudziem cilvēkiem šķiet pievilcīgs viņu pašu dzimums, daudziem – ne, vēl daudzus piesaista abi dzimumi. Plurālisms ir mūsu sugai raksturīgs, par to nav ko uztraukties.” Līdz ar to, “nav homoseksuālu cilvēku, ir tikai homoseksuāli akti”.

Alens tajos bija iesaistījies, taču no tiem kaunējās. Kauns bija tik liels, ka ilgāku laiku viņš pat atteicās atzīt Voltu Vitmenu tieši šī dzejnieka homoseksuālās “perversijas” dēļ, kaut gan Vitmena dzejas demotiskā forma, kā arī misticisms un raizes par Amerikas likteni bija viņam tuvas.

Kad pēc Sešu dzejas vakara dzejnieks un mākslinieks Lorenss Fērlingeti (1919), slavenās grāmatnīcas un izdevniecības City Lights līdzīpašnieks, nosūtīja Ginsbergam telegrammu ar tekstu: “Apsveicu ar izcilas karjeras sākumu! Kad varu dabūt manuskriptu?”, Alens, protams, uztvēra alūziju. Tieši pirms simt gadiem Vitmena krājumu “Zāles stiebri” (“izcilāko asprātības un gudrības paraugu, kādu Amerika līdz šim laidusi klajā”) bija sveicis ietekmīgais kritiķis un dzejnieks Ralfs Valdo Emersons. “Kaucienā” viņš jau nevairās no Vitmena ietekmies gluži tāpat kā neslēpj savu homoseksualitāti, problēmas ar māti, ar Ameriku, ar sevi pašu. (Česlavs Milošs, kurš Kalifornijā pavadīja mūža pēdējos četrus gadu desmitus, “Kaucienu” dēvēja par “vizionāra kliedzienu, kas vērsts pret slepkavīgu gadsimtu”, un tā autoru cildināja kā “globālā veselā saprāta dzejnieku”, bet viena no izcilākajām mūsdienu literatūras vēsturniecēm un kritiķēm Mārdžorija Perlofa to piezemēti, bet jo sirsnīgi raksturo kā vienu no “gadsimta iespaidīgākajām un komiskākajām autobiogrāfijām.”) Viens izskaidrojums šai pārvērtībai ir elementāri psiholoģisks. Proti, ieradies Sanfrancisko, Alens uzsāka terapiju pie doktora Filipa Hiksa. Hikss, kurš par Ginsbergu un viņam sniegto terapiju godprātīgi izteicies tikai pēc sava pacienta nāves, stāsta, ka sākumā viņš uz seansiem nācis gludi skuvies un ģērbies konservatīvā Brooks Brothers firmas uzvalkā, taču “nākamā gada laikā es biju liecinieks viņa pārtapšanai par mežonīgo poētu.” Hiksam jaunais pacients un tā dzeja patika, viņš centās remdēt Alena bailes no sajukšanas prātā līdzīgi mātei Naomi un draugam Karlam Solomonam, kuram veltīts “Kauciens” (ar erudīto Solomonu viņš iepazinās 1949. gadā Ņujorkas Štata psihiatrijas institūtā, kur bija nokļuvis ar savu Kolumbijas Universitātes profesoru gādību, lai nebūtu jāsēž cietumā. Pēc leģendas, Solomons viņu sveicinājis ar vārdiem: “Sveiks, es esmu Kirilovs”, uz ko Ginsbergs, ne mirkli nesamulsis, atsaucies: “Sveiks, sveiks – es esmu Miškins!”) un neķērās pie tolaik tradicionālā paņēmiena un nerāja Alenu par viņa homoseksualitāti, kā to bija darījuši psihiatri Ņujorkā. Hikss atceras:

“Alenam bija stingri priekšstati par to, kam viņam vajadzētu būt; viņš uzskatīja, ka viņam jābūt heteroseksuālam. Vienā mūsu sesijā viņš bikli ieminējās, ka esot homoseksuāls. Un es teicu apmēram tā: “Nu un tad? Tas nu gan ir jaunums!””

Kad tapa “Kauciens”, Alens jau dzīvoja kopā ar dzejnieku Pīteru Orlovski un dienasgrāmatā nerimās jūsmot par savu skaisto, blondo mīlnieku (pirmoreiz viņš Pīteru bija pamanījis Roberta Laviņja zīmētajā kailportretā un lūdzis mākslinieku viņu iepazīstināt ar modeli) un jauniegūto seksuālo brīvību. Viņi uzticīgi palika kopā līdz pat Ginsberga nāvei, kaut gan Orlovskis ik pa laikam runāja par ilgām pēc sievietes, ģimenes un bērniem, savureiz paredzot šai iedomātajā idillē vietu arī Alenam, bet dažkārt jaunas aizraušanās dēļ uz laiku arī pametot kopīgo mājokli.

Dzejnieks Džons Berīmens (1914–1972), kuru mēdz dēvēt par saikni starp formāli atvērtajiem un visumā sociāli apzinīgajiem bītiem un t.s. “personīgo”, “konfesionālo” dzeju, kuras piemērs ir Silvija Plāta (1932–1963), teicis:

“Ir ļoti paveicies tādam māksliniekam, kuru piemeklē šausmīgi pārdzīvojumi, kas tomēr viņu nenogalina.”

Pirms “Kauciena” Ginsbergs atkārtoti domāja par pašnāvību (jāpiezīmē, ka abi pieminētie “konfesionālie” dzejnieki atšķirībā no Ginsberga šīs domas īstenoja). Arī viņš uzskatīja, ka, lai radītu labu dzeju, jāierauga – vismaz ar acs kaktiņu jāredz – nāve. Tas māca prāta atvērtību un toleranci. Šādas “ar acs kaktiņu” saskatītas nāves “kodolkvarteta” dzīvē bija atliku likām, un tā pastāvīgi uzturējās arī viņu darbos. Kad Keruakam bija tikai četri gadi, ar sirds reimatismu nomira viņa piecus gadus vecākais brālis Žerārs – maigs, saulains, talantīgs un dziļi reliģiozs zēns – “eņģelis no bērna!” – un viņa caurspīdīgā ēna pavadīja – varētu teikt, vajāja – viņu visu mūžu. Jo, lai kā viņš censtos, tik ideāls (vecāki un franču kopiena Louelā Masačūsetsā uzskatīja, ka būtu nopietni jādomā par Žerāra kanonizāciju) viņš nevarēja cerēt būt. Tāpat viņš atkal un atkal pieminēja savus bērnības draugus Džordžu Apostolosu un Samiju Sampasu, kas krita Otrajā pasaules karā. Nāve cieši turēja pie rokas arī Viljamu S. Berouzu II – slavenā skaitāmmašīnas izgudrotāja Viljama S. Berouza mazdēlu. Lai kaut ko būtisku apliecinātu kādam vīrietim, kurā bija iemīlējies, divdesmitpiecgadīgais Berouzs sev nogrieza kreisās rokas mazā pirkstiņa pirmo falangu un nosūtīja mīlas objektam. Taču šīs mazās šausmas nevar salīdzināt ar traģisko epizodi 1951. gada septembrī Mehiko, kad Berouzs (starp citu, visu mūžu šaujamieroču cienītājs) un viņa dzīves un narkotiku biedre Džoana Volmere visiem vēlējās parādīt jau daudzkārt izmēģināto rotaļu par Vilhelma Tella tēmu – Džoana uzlika uz galvas glāzi ar ūdeni, un Bils šāva. Tikai šoreiz viņš trāpīja nevis pa glāzi, bet Džoanai galvā, un viņa tai pašā dienā nomira. Tāds vismaz ir visbiežāk dzirdētais šī notikuma atstāsts, bet esot arī citas versijas. Lai nu kā, Meksikas cietumā Berouzs pavadīja tikai divas nedēļas, jo par pamatīgu summu nolīgtajam veiklajam advokātam izdevās viņu izpestīt no apcietinājuma un viņš pasteidzās atstāt Meksiku. Savā 1953. gadā sarakstītajā, bet tikai 1985. gadā publicētajā romānā “Queer” (Mīkstais)
Berouzs vēsta:

“Esmu spiests nonākt pie atbaidošā secinājuma, ka nekad nebūtu kļuvis par rakstnieku, ja nebūtu piedzīvojis Džoanas nāvi. [..] Džoanas nāve mani saveda kopā ar iebrucēju, ar Nejauko Garu, un iemanevrēja mani mūžu ilgā cīņā, kurā man nebija izvēles, kā izrakstīt uz āru dvēseli.”

Gregorijs Korso no puspsihotiskām nāves baiļu lēkmēm cieta visu mūžu. Ja neņem vērā rakstīšanu, viņam bija savdabīga nomierināšanās metode: lai būtu kur būdams, viņš devās laukā pa durvīm – kaut vai nakts vidū.

“Kad man šķiet, ka miršu, es atvainojos. Es saku: “Man diemžēl jāiet!” Bet viņi vienmēr grib zināt, uz kurieni. Viņi jūt, ka kaut kas nav kārtībā, viņi nekad nezina, kā tagad būtu jārīkojas. Kad jūtu, ka man jāmirst, es eju uz kino. Tiktāl viss labi. Savā laikā mēdzu pamosties no sapņa, ka mirstu, un doties uz nakts seansu Taimskvēra kinoteātrī, uzvilcis pidžamai pāri mēteli. Bet arī tad nevar izvairīties no novecošanas. Filmas, ko redzēju, kad man bija desmit gadi, tagad ir vecas, bet to zvaigznes vairs nav nekādas zvaigznes...”

No slavenā Alena Ginsberga fotoattēla, kur kinoteātra priekšā stāv daudzu Keruaka darbu varonis, slavenā romāna “Ceļā” iedvesmotājs un Ginsberga kaislības objekts Nīls Kasadijs (grāmatā – Dīns Moriartijs), pašnāvība pāris mēnešus vēlāk izdzēsa viņa skaisto un šķietami līksmo pavadoni Natāliju Džeksoni – viņa izlēca pa trešā stāva logu. Pats Kasadijs lāgiem apsprieda ar draugiem, kā būtu, ja viņš nogultos uz sliedēm un ļautu, lai pāri pārbrauc vilciens – varbūt viņiem izdotos iekasēt viņa dzelzceļnieka (viņš bija veikls bremžu vīrs) apdrošināšanas naudu. 1968. gada 3. februāra rītā pēc iepriekšējā vakarā svinētām kāzām viņš, ģērbies tikai tēkreklā un džīnās, patiesi tika atrasts guļam pie dzelzceļa sliedēm. Kasadijs bija dziļā komā, no kuras tā arī nepamodās un pāris dienas pirms savas
42. dzimšanas dienas nomira. “Kaucienā” šīm inscenētajām “lielajām pašnāvību drāmām” ierādīta pamatīga vieta. Viņa dzejas varoņi lec “no ugunstrepēm no palodzēm no Empire State”, “metas zem gaļas auto” un “neveiksmīgi griež vēnas trīs reizes pēc kārtas.” Taču tas viss nav tikai traģēdija – Ginsbergs spēj arī paironizēt un pat pakariķēt sevi un savus depresīvos laikabiedrus. Viņš beidzot spēj no distances runāt par smagajiem četrdesmitajiem gadiem Ņujorkā, kur, kā izteicies grāmatas “American Scream: Allen Ginsberg’s Howl and the Making of the Beat Generation” (2004) Džona Raskins, neviens nestāv un nestaigā izslējies, ar augsti paceltu galvu. Visi streipuļo, ložņā, grimst, krīt ceļos un izgaist” – kā kino kadri vecās filmās. Skaidrs, ka par spīti visai vēlāk attīstītajai “te un tagad” ideoloģijai Ginsbergs spēj par to visu runāt tāpēc, ka atrodas pavisam citur – daudzus simtus jūdžu no Ņujorkas, citā telpā, Amerikas pretējā pusē – Sanfrancisko. Un bītiem tur bija labi sagatavota augsne.

Italo Kalvino teicis, ka pilsētās uz katra soļa nākas uzdurties tēliem, kas ir “kaut kā cita” atveidi, kopijas, imitācijas. Pilsētā notiek aprobēta apmaiņa ar stāstiem, kas veido atmiņu un vēlēšanos. Viens no visaizkustinošākajiem stāstiem par Sanfrancisko saistās ar “Vertigo” – vienu no izcilā baiļu un fantāziju manipulatora Alfrēda Hičkoka 1958. gada filmu. Kā daudzām filmām, arī šai Sanfrancisko kalpojusi par milzu dekorāciju (no filmēšanas pilsēta, starp citu, pelna 50 miljonus dolāru gadā): tur parādās visi pazīstamie marķieri: neatkārtojamais reljefs, tramvaji, Zelta vārtu tilts, Koitas tornis. Īpaša nozīme filmā ir arī kapsētai pie Doloresas misijas – vienas no divdesmit sešām 18. gadsimta Kalifornijas “indiāņu misijām”, kas ir Sanfrancisko senākā ēka. Filmas varone Madeleina tur kā apmāta nāk pie “Karlotas Valdesas” kapa. Nekāda Karlota Valdesa kapsētā nav apglabāta, taču koka plāksne ar viņas vārdu tur palika vēl ilgi pēc filmēšanas beigām un kļuva par vienu no tūrisma objektiem. Gluži kā Kimas Novakas Madeleina un Džeimsa Stjuarta Skotijs, ļaudis turpināja nākt uz kapsētu – acīmredzot uzmācīgu atmiņu vajāti, tikai šajā gadījumā tās ir “neīstas”, proti, kino atmiņas. Vēl jo ironiskāk tas ir tāpēc, ka arī Hičkoka varone tikai izliekas, ka Karlotas spoks viņu vajā, lai apvestu ap stūri Skotiju un skatītāju.

Līdzīgs stāsts ir arī par slaveno Čainataunu – pēc tam, kad briesmīgajā 1906. gada zemestrīcē un tai sekojošajā ugunsgrēkā tika gandrīz pilnībā nopostīts vecais ķīniešu rajons, pilsētas tēvi to kopā ar ķīniešu tirgotājiem jo rūpīgi atjaunoja, papildinot Edvarda laikmeta ēkas ar Pekinai raksturīgiem stila elementiem, 1925. gadā izvietojot tur “ķīniskus” laternu stabus, bet 60. gados – telefonbūdiņas ar ķīniešu hieroglifiem, kas atšifrējumā nozīmējot apmēram: “mājiņa ar elektrisko balsi”. Taču reizē visas šīs tūristu pievilināšanai paredzētās butaforijas ir arī visnotaļ autentiskas, jo ķīnieši tur tiešām dzīvo un andelējas. Viens no maniem mīļākajiem ir neliels veikaliņš ar uzrakstu “Red Blossom Tea Company” – telpas priekšējā daļā apmēram 30 gadus vecais Pīters Luongs nevainojamā angļu valodā iepazīstina pircējus ar smalkām, autentiskām jo autentiskām un dārgām jo dārgām tējām no Ķīnas – dod pasmaržot un salīdzināt dažādos aromātus, uz keramiskās virsmas nesteidzīgi uzvāra ūdeni, aplej biezumus, ļauj ievilkties, dod nogaršot gatavo tēju, aprakstot tās novākšanas laiku un apstākļus, savukārt dziļāk telpā pa to laiku sarunas notiek tikai ķīniski – tur Pītera vecāki apkalpo vecākās paaudzes ļaudis, kuri nāk pie viņiem iegādāties tradicionālās zālītes. Šajā daļā nav neviena uzraksta angļu valodā, un, pēkšņi ieraugot savā priekšā baltos, abi Luongi tikai laipni un pieklājīgi smaida. Līdzīgs autentiskā neautentiskā mistrojums jaušams arī stāstā, kur Lorenss Fērlingeti trešajā personā apraksta savu ierašanos Sanfrancisko 40. gadu beigās pēc demobilizēšanās no kara flotes:

“…tuvojoties Prāmja ēkai, viņš stāvēja uz klāja un lūkojās uz mazu, mirdzošu, baltu pilsētu, kas diezgan stipri atgādināja Tunisu no jūras puses. Tā bija Vidusjūras pilsēta ar maziem baltiem namiņiem un janvāra saulē mirdzošām nogāzēm... Pilsēta, kas izauga no pakalniem, likās kā radīta agrai rīta stundai – pat gaiss šķita zibsnījam saules gaismā; tā bija īpašā Sanfrancisko janvāra gaisma, tik ļoti atšķirīga no Parīzes pērļainās gaismas, ko iemīļojuši gleznotāji. No prāmja viņš nokāpa pirmais, bez mazākās nojausmas, kurp jāiet – skaidrs tikai, ka augšup. Pilsēta izauga viņa priekšā, kad viņš sāka iet pa Mārketstrītu, pārmetis jūrnieka maisu pāri plecam, pasitis krāsu kasti padusē, joprojām basku bereti galvā. Todien viņš gāja un gāja un gāja, un viņam radās iespaids, ka vietējiem ir tāda kā salinieku mentalitāte, ka viņi pirmām kārtām uzskata sevi par sanfranciskiešiem, par salas iedzīvotājiem, un ka šī sala nebūt nav Savienoto Valstu daļa.”

Bītus – jau laikā, kad viņi vēl neapzinājās, ka ir bīti – Sanfrancisko valdzināja gan ar savu atvērtības un brīvības reputāciju, gan kosmopolītismu, gan estētiski tīkamo veidolu. Bez tam – tālāk jau arī vairs nebija kur doties: te bija gals. Kontinenta gals, Rietumu gals, “visu tramvaja līniju galapunkts.” “Kreisā krasta pilsēta”, liberāla saliņa Kalifornijas republikānisma okeānā. “Sanfrancisko nebija tikai plaši atvērta pilsēta,” par divdesmitajiem gadiem, kad to pirmoreiz iepazina, raksta Kenets Reksrots.

“Tā bija vienīgā pilsēta ASV, kuru nekolonizēja no sauszemes, izplatoties puritāniskajai tradīcijai. [..] Spītējot visai sauszemes migrācijas romantikai, to izveidoja spēlmaņi, prostitūtas, blēži un laimes meklētāji, kas ieradās pāri šaurumam un no Raga viņas puses. Tiem bija savas vājības, taču vismaz viņi neatradās Kotona Mātera (1663–1728, Bostonas unikālās Ziemeļu baznīcas mācītājs, puritānis, kura vārdu mēdz atcerēties sakarā ar Seilemas raganu prāvām) iespaidā. Okeāns pletās turpat tramvaja līnijas galā. Uz leju pa pussalu un pāri Zelta vārtiem, Piekrastnes kalniene joprojām bija mežonīga, stāvās sjerras – tikai īsa vienas dienas brauciena attālumā. Pats svarīgākais, nevienam nerūpēja, ko tu dari, kamēr vien nepastrādāji kādu smagu publisku noziegumu.”

Kaut arī 19. gadsimtā Sanfrancisko galvenokārt bijusi tikai milzīga kokzāģētava (Roberts Lūiss Stīvensons arī raksta, ka ārkārtīgi neglīta – varbūt pati neglītākā pilsēta pasaulē; savukārt Radjardam Kiplingam bija aizdomas, ka pilsētu apdzīvo trakie; tikai sievietes viņiem esot skaistas.

“Kērnija iela deviņos vakarā izdzēš jebkuras šķiras pazīšanas zīmes tikpat bezkaislīgi kā kaps,” viņš sūrojas, “Atkal un atkal man gadījās sekot pa pēdām pārītim brīnišķīgu būtņu, lai tad, kad gaidīju nosvērto un līdzeno kultūras balsi, piepeši izdzirdētu aprautos “viņš teic’, es teic’, kas jebkurā pasaules malā raksturīgi baltajai kalponītei.”

Īsts kanibāls, kas aprija visus kontinenta Rietumu piekrastes resursus (jā, jā, protams, tonnām vien arī slavenās sekvojas), bet nedaudz vēlāk – vulgārs, Lasvegasai līdzīgs jaunbagātnieku skatlogs, Sanfrancisko nekad īsti nav pieņēmusi Ameriku motivējošo progresa ideoloģiju. Pirmoreiz tā noraidīta laikā, kad otrās paaudzes buržuji centās “norakt” savas plebejiskās saknes un savas “kokzāģētavas” vietā radīt civilizētu urbānu telpu pēc Austrumkrasta parauga. Pilsētas plānotāji atteicās no Čikāgas modernisma par labu Viktorijas laikmeta romantikai. Savukārt trešajai paaudzei vairs nepatika viktoriānisms, tomēr arī tā saucamais “prērijas stils” un Eiropā populārais lakoniskais Bauhaus viņiem nebija pieņemams sava “bezdvēseliskuma” dēļ. Šīs paaudzes romantika izpaudās kvēlā mīlestībā uz “arts and crafts”, kas Anglijā un Amerikā tika atvasināts no jūgenda. Pēc 1906. gada zemestrīces Sanfrancisko tika būvēta pēc radikāli citiem principiem nekā iepriekš – centrālie rajoni, kur biznesmeņiem un tirgotājiem, bet arī pārdevējām, klerkiem, krāvējiem u.c. strādniekiem tika sacelts tūkstošiem daudzdzīvokļu ēku – tika padarīti blīvāk apdzīvojami. Šīs ēkas bija ar visām modernajām ērtībām, tām bija jāfunkcionē kā alternatīvai priekšpilsētas mājai. Iedzīvotājiem bija pieejama labi organizēta infrastruktūra, viņiem nebija tālu jādodas, lai baudītu arī izklaides iespējas, ko piedāvāja Mārketstrīta, Mišenstrīta, Filmorstrīta. Atšķirībā no citām ASV pilsētām, Sanfrancisko šī urbānā telpa tika apdzīvota arī pēc Otrā pasaules kara. Laikā, kad vairums amerikāņu bēga no pilsētu centriem, citi – kā mūsu dzejnieki – bēga uz Sanfrancisko, lai izvairītos no distopiskajiem guļamrajoniem un radītu paši savas utopijas.

Mūsdienu Sanfrancisko, kas šķiet tik “cilvēcīga”, tik “dzīvojama”, tāda būtu krietni mazākā mērā, ja tās iedzīvotāji nebūtu tik apbrīnojami spējīgi īsā laikā mobilizēties noteikta mērķa vārdā un novērst jauninājumus, ko visā pasaulē mēdz uztiept bezpersoniskās biznesa intereses. Pastāv daudz un dažādi skaidrojumi, kāpēc tas tā – piemēram, spēcīgo arodbiedrību un darbaspēka organizēšanās tradīcija (1934. gadā tā ļāva sarīkot pilsētā paralizējošu ģenerālstreiku, kas vēl šobaltdien ir bieds šīm pašām biznesa interesēm), politiskā aktivitāte (vēlēšanu laikā viena no visaugstākajām valstī), vēl no zelta un sudraba raktuvju laikiem no paaudzes paaudzē pārmantotā brīvā iniciatīva – taču grūti pateikt, kas vista, kas ola. Var taču arī gadīties, ka te darīšana ar kolektīvu apjausmu, ka pašreizējā dzīve var sagrūt vienā mirklī – kā tas notika 1906. gadā un, mazākā mērogā, tomēr pietiekami biedējoši (sabrucis tilts, gabalos salauzīts lielceļš, pilnībā sabrukušas un stipri bojātas ēkas, ugunsgrēks Marinas rajonā, vairāk nekā trīs tūkstoši ievainoto un 62 bojā gājuši cilvēki, postījumi miljardos dolāru), arī 1989. gadā (daudzviet joprojām var redzēt dzelzs stīpas, kas apjož mājas; tērauda vertikāles un milzu skrūves, kas balsta un satur kopā, piemēram, slaveno “Zuni” restorānu Nobhilā) 1989. gadā, kad Sanfrancisko Līča apkaimi satricināja tā saucamā Loma Prietas zemestrīce – kāpēc tad vēl ļaut graut un postīt cilvēkiem. Četrdesmitajos un piecdesmitajos gados lielākās bankas, industriālās firmas un lielie zemes īpašnieki kāroja paplašināt pilsētas Finanšu rajonu, izveidojot labāku tranzīta sistēmu, pārvēršot drupās apkārtējos dzīvojamos rajonus un saceļot pēc iespējas vairāk un pēc iespējas augstākas ēkas. Kaut gan nākamo trīsdesmit gadu laikā t.s. “lejaspilsēta” piedzīvoja milzīgas pārmaiņas – dažādu iedzīvotāju grupu apvienošanās kopējam mērķim deva rezultātus: debesskrāpjiem tika liegts izplesties uz rietumiem un ziemeļiem, tika saglabāta Čainatauna, Telegrāfa kalns un vecais iepirkšanās rajons, Tenderloinas rajonā dzīvokļu ēkās un lētajos hoteļos joprojām dzīvo trūcīgi cilvēki un nekvalificēta darba strādnieki; atvirzīti superlielceļi, neskarot ziemeļu krastmalu un Zelta vārtu parku. Joprojām stāv Prāmju ēka. Pastāv Nortbīča, tradicionālais itāļu rajons, kura kafejnīcas ar Amerikā labāko (vismaz manā pieredzē – bet es neesmu bijusi izslavētajā Sietlā) kafiju un sarunu kultūru un bāri, kā arī Filmora ar tās nēģeru (bītu laikā šis vārds vēl bija pieņemams) džeza krodziņiem urbānās romantikas meklētājiem bija ideāla vide. Un vēl tagad šais rajonos dzīvo itāļi un afrikāņi, ķīnieši, filipīnieši un vjetnamieši, homoseksuāļi, aizkavējušies hipiji un panki, un pat pa kādam dzejniekam.

Bīti un vēlāk hipiji, geji un japiji uzskatīja pašu pilsētu par svinēšanas vērtu. Tā piedāvāja ne tikai patvērumu, bet arī iecietību, vaļīgu sadzīvi, savstarpējas saskares iespējas un acij tīkamus skatus. Bīti ar saviem pēc Sešu galerijas pasākuma ārkārtīgi populārajiem dzejas lasījumiem labi iederējās Nortbīčas itāļu kopienā ar tai raksturīgo anarhismu, pļāpām pie kafijas tases un publiskajām izrādēm. Bīta tēlnieki izmantoja nojaukto ēku gruvešus savai “atrastajai” mākslai. Hipiji vēlāk atsvaidzināja Viktorijas laikmeta māju fasādes Haitešberijas rajonā, noturēja savus “be-ins” kaimiņos esošajā Zelta vārtu parkā un gāja klausīties roku netālajā Filmora koncertzālē. Gejiem Sanfrancisko īpašā vide kalpoja par būtiski svarīgu resursu, piedāvājot pašapliecināšanās iespēju un aizsardzību pret naidīgo ārpasauli. Maz bija tādu – vismaz ārpus policijas aprindām – kas jau 50. gados rūpējās par heteroseksuālās ģimenes vērtību nodrošināšanu. Kad bija atskanējis Ginsberga seksuāli atbrīvotais “Kauciens” un vēl jo vairāk, kad vietējais tiesnesis, uz kuru kā uz konservatīvu, reliģiozu cilvēku lielas cerības bija likuši tie, kuri gribēja pakļaut to cenzūrai, bija godprātīgi grāmatu izlasījis un lēmis, ka to nevar uzskatīt par pornogrāfiju, jo tā “nav bez sabiedriskas vērtības”, tas neapšaubāmi atstāja labvēlīgu iespaidu arī uz geju subkultūru. Policija viņus lika mierā, viņi varēja netraucēti strādāt un pelnīt, un, piemēram, iegultīt naudu Viktorijas laikmeta mājās uz dienvidiem no Mārketstrītas. Sanfrancisko viņi patiesībā bija konservācijas kustības (nejaukt ar komerciālo un falšo “mantojuma saglabāšanas” modes vilni, kas brāzās pāri Savienotajām Valstīm 80. gados.) aizsācēji.

Izdevniecības City Lights galvenā redaktore Nensija Pītersa rakstu krājumā “Reclaiming San Francisco: History, Politics, Culture” (1998) atzīmē, ka bīta paaudze, kas, galvenokārt no Austrumkrasta pārbēdzējiem, 50. gadu vidū veidojās Asīzes Svētā Franciska pilsētas viesmīlīgajā paspārnē, ne tikai izkustināja amerikāņu dzeju no akadēmiskā literārā isteblišmenta, tā deva stimulu demokrātiskai populārajai kultūrai, kas izplatījās daudzos virzienos vienlaikus. Kā piemērus viņa min cīņu par geju, lesbiešu, minoritāšu un sieviešu tiesībām, pretkara un vides aizsardzības kustības, pretošanos cenzūrai (jāatceras, ka laikā, kad notika “pornogrāfijas propagandas” prāva pret “Kaucienu” un tā izplatītājiem City Lights Lorensu Ferlingeti un Šigejoši Murao, Amerikā bija aizliegti tādi romāni kā, piemēram, D. H. Lorensa “Lēdijas Čaterlijas mīļākais” un Henrija Millera “Vēža trops” un “Mežāža trops”). Balstoties uz Vitmena “ekstātisko populismu”, Viljama Bleika “pareģojošo radikālismu” un mutvārdu literatūras “performanču mantojumu”, bīti veidoja poētiskās intervences stilu, kas daudzus gadus iedvesmoja jaunus cilvēkus izaicināt politiskās un kultūras dzīves diktatorus. Taču tikpat svarīgi, ka bītu (sevišķi Ginsberga un jaunībā ļoti pievilcīgā Keruaka) popularitāte piesaistīja arī līdzskrējēju barus, kuri traucās uz Sanfrancisko un Ņujorkas Griničvilidžu, bruņojušies ar bītu atribūtiku – melnas zeķbikses, maisveidīgs svīteris un uzkrītoši izzīmētas acis meitenēm, bārdas un sandales puišiem, kā vieniem, tā otriem galvā berete, bet zobos cigarete – cerībā nokļūt autentisko bītu sabiedrībā. Tieši šiem bariem jāpateicas par joprojām arī Latvijā aplam lietoto nicinošo vārdu, ko laikraksta “San Francisco Chronicle” asprātis Hērbs Keins pirmais raidīja bītu virzienā: “bītņiki” – tas ir, ne paši bīti, bet viņu pavadoņi un ārišķīgie atdarinātāji – “sputņiki”. Bohēma Sanfrancisko mākslinieku un literātu vidū pastāvēja un darīja raizes jau četrdesmito gadu beigās. Daudz citēts Mildredas Īdijas Breidijas raksts “Jaunā seksa un anarhijas kultūra” kādā 1947. gada žurnāla Harpers numurā, kurā viņa atmasko divas bohēmistu nometnes. Viena esot Henrija Millera pielūdzēji, kas tīksminās ap seksa ainām viņa grāmatās, un atbalsta viņa pacifistisko manifestu “Slepkavojiet slepkavas”. Šai grupai esot raksturīgs “misticisms, egoisms, seksuālisms, sirreālisms, anarhija”. Otrs grupējums pulcējoties ap Kenetu Reksrotu, lasot “anarhistu prinča” Pjotra Kropotkina un Amerikā dzīvojošā austriešu psihoanalītiķa Viljama Reiha darbus. Kā vieni, tā otri glorificējot iracionālo un nedarot neko citu kā skaitot orgasmus. Viņiem nepiederot ne mājas, ne auto, viņi “dzīvo istabās bez paklājiem, abstraktas gleznas pie raupjām dēļu sienām, kondensētais piens un rudzu maize uz galda, keramikas pelnutrauki un atvērtas grāmatas uz kartona kastēm”. Viņi dzīvo “gandrīz kā primitīva cilts,” viņa šausminās, “viņu sarunas ir tikai par reliģiju, mākslu un anarhismu”. Bīti un satelītbītņiki savukārt izraisīja līdzīgas publikācijas (ar inscenētām bildēm, kur, piemēram, bēbis bītņiks, protams, attiecīgi noformēts, rotaļājas ar vecāku bītņiku tukšajām alus bundžām) tādos meinstrīma žurnālos kā Time un pat Playboy. Laba ilustrācija ir arī raksts žurnālā Life – to bija izprovocējusi ziņa, ka trīs pusaudzes Hačinsonā Kanzasā uzaicinājušas ciemos Lorensu Liptonu, kuram nesen bija iznākusi grāmata par bītu un bītņiku dzīvi Venisā Kalifornijā. Par šo uzaicinājumu izdzirdējuši meiteņu vecāki un steigšus kontaktējušies ar policiju, lai novērstu gaidāmo bītņiku iebrukumu. Žurnālistam policijas pārstāvis atklājis vietējos priekšstatus par bītņikiem: “Bītņikiem nepatīk strādāt, katrs, kurš nestrādā, ir klaidonis, un klaidoņus mēs te tupinām aiz restēm.” Nabaga meitenes steidzīgi devušas ziņu Liptonam, lai tomēr nebrauc, bet žurnālistam atzinušās:

“Mēs jau zinājām, ka tie bītņiki nav nekādi labie, bet mums likās, ka viņi tikai nevīžīgi ģērbjas un jocīgi runā. Tagad mēs zinām, ka viņi arī precas bez licences un tā.”

Tomēr pat šādas publikācijas tikai vairoja šī “alternatīvā dzīvesveida” (vai vismaz alternatīvā stila) pievilcību un popularitāti no frizētajiem mauriņiem, “dzīves kvalitāti uzlabojošām virtuves ierīcēm”, flaneļa uzvalkiem un stīvinātiem apakšbrunčiem pagurušo vidusšķiras jauniešu vidū. Pamazām “bītņiks” jau bija jebkurš, kas nodevās tādai vai citādai bohēmai, uzvedās izaicinoši vai atteicās ievērot valdošās pieklājības un piedienības normas.

Ņemot vērā šo popularitāti, Austrumkrasta bītu fotogrāfs Freds Makdarra joka pēc ievietoja bītu paaudzes aizsāktajā laikrakstā Village Voice sludinājumu, kurā piedāvāja “savām nākamajām viesībām noīrēt slikti koptu, bet spožu bītu. Noma par vakaru – 40 dolāri. Par bārdu un bongo atsevišķa samaksa.” Makdarram par brīnumu sludinājumam bija liela atsaucība. Savukārt Sanfrancisko bītu iecienītā kafejnīca “Vesuvio” zem lozunga “Nepskaud bītņikus – esi bītņiks!” pārdeva speciāli tūristiem sagatavotu komplektu – saulesbrilles, sandales, berete, liekās ūsas un bārda.

Pakāpeniski degradēdamās un pārtapdama pati par savu parodiju, bīta kustība grasījās nogrimt aizmirstībā, sākotnējie, “autentiskie” bīti (kuri gan teju vienā mutē noliedza šo apzīmējumu, atzīdami tikai savu draudzību un uzticību zināmiem estētiskiem un dzejiskiem principiem un kopīgai dzīves izjūtai) izklīduši kur kurais: Keruaks netika galā ar slavu, ko viņam atnesa romāna “Ceļā” publikācija 1957. gadā, un “bītņiku karaļa” reputācija. “Es neesmu nekāds bītņiks, es esmu katolis!” viņš nikni iebilda. Pēc vairākām neveiksmīgām laulībām viņš atgriezās pie mātes Louelā, pamazām nodzerdamies – viņš mira jau 1969. gadā 47 gadu vecumā. Berouzs turpināja eksperimentēt ar dažādiem opiātiem un šo eksperimentu dēļ (problēmas ar policiju) nevarēja ilgstoši uzturēties pilsētās, kuras viņu saistīja visvairāk – Sanfrancisko un Ņujorka – taču visnotaļ viesmīlīgi un narkotiku ziņā dāsni viņu uzņēma Tanžīra, kur sarakstīta lielākā daļa pazīstamā romāna “Kailās pusdienas”; bez tam viņš kaut kādā mērā rūpējās par savu un Džoanas dēlu Billiju junioru, kurš gan bija pārmantojis tēva un mātes atkarības un mira jauns. Korso cīnījās ar savu alkoholismu un daudzajām sievietēm, sagādāja vairākus bērnus, taču arī vairākus dzejoļu krājumus (daļa kritikas, kā arī, piemēram, Ginsbergs viņu atzinuši par labāko bīta dzejnieku vidū) ik pa laikam sekoja Gerija Snaidera paraugam un nopietni studēja dzenbudismu, kā arī iesaistījās dažādos Alena Ginsberga projektos (arī Ginsberga un bijušā Tibetas budistu mūka Čogjama Trungpas Rinpočes kopīgi dibinātajā Naropas universitātē ar tās Džeka Keruaka “neiemiesotās poētikas” dzejas skolu Boulderā Kolorādo). Taču kontinuitāti – nu jau hipiju un politisko radikāļu veidolā – nodrošināja Vjetnamas karš un Alens Ginsbergs, kuram atšķirībā no draugiem popularitāte un pravieša slava nesagādāja lielas galvassāpes. Viņš labprāt piedalījās neskaitāmās pretkara demonstrācijās, uzstājās kopā ar Bobu Dilanu, vadīja hipiju pacifistiski puķainos pasākumus (starp citu, drosmīgi dodamies uz pārrunām ar slavenās, politiski konservatīvās īstu vīru motociklistu bandas “Elles eņģeļi” vadoņiem, lai novērstu uzbrukumu, viņuprāt, pretamerikāniskajiem mīkstpēdiņiem to kārtējā saieta laikā. Acīmredzot viņš bija tik pārliecinošs, ka tā vietā, lai uzbruktu, “Elles eņģeļi” pat nodrošināja pasākuma aizsardzību), aģitēja par vieglo narkotiku (galvenokārt marihuānas) legalizēšanu un vāca rūpīgus dosjē par dažādām ASV varas iestāžu nelikumībām. Mitoloģizējies, taču, pēc visa spriežot, patiess ir stāsts par Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktoru Ričardu Helmsu, kurš sešdesmito gadu beigās kontaktējies ar budistisko Ginsbergu, lai pateiktu, ka tad, ja Ginsberga apsūdzības CIP par tās aģentu saistību ar narkotiku tirdzniecību Dienvidaustrumāzijā izrādīsies patiesas, viņš, Helmss, visu atlikušo mūžu vismaz stundu dienā veltīs meditācijai. Dažas dienas vēlāk Helmss zvanījis, lai pateiktu: “Es jau meditēju.”

Kā hipiju, tā pretkara kustībā, tā arī daļā bīta paaudzes dzejas šeit un šodien daudz kas šķiet bērnišķīgi naivs, reizēm pat nožēlojams un nejēdzīgs. Tas, no kā Ginsbergs savulaik baidījās (bet ko pats veicināja), proti, ka bītu grāmatas, vērtības, idejas tiks aprobētas atšķaidītā formā, ka bītus lasīs “pārāk familiāri” un pieņems kaut kādā sanarkotā, banālā formā”, tā arī notika. Kā indīgi piezīmējis Berouzs: “Ginzijs ar Keruaku palīdzēja atvērt miljonu kafejnīcu un pārdot vismaz miljonu pāru Levis džīnu.” Taču nav arī tik vienkārši. Tiesa, Ginsbergs bija nepagurstošs sevis propagandists (īsi pirms nāves viņš, piemēram, zvanījis uz Balto namu, lai apvaicātos, vai prezidents Klintons gadījumā negribētu viņam piešķirt kādu balvu par mūža ieguldījumu), lāgiem komisks jebšu cītīgs budists (Filips Veilens stāsta, kā Ginsbergs Indijā meklējis īsteno guru. Beidzot ceļa malā uzgājis noskrandušu svēto vīru, kas sēdējis ceļa malā lotosa pozā, iegrimis dziļā transā. “Alens metas pie viņa un lauzītā hindi mēlē sauc: “Ai, meistar, es ceļoju pāri okeānam, lai jūs satiktu. Sakiet, vai esat pieredzējis Paranirvānu, nirvānu, kas ir aiz nekā?” Svētais vīrs atver acis, ilgi tukšu skatienu blenž uz Alenu un tad perfektā angļu valodā noskalda: “None of your fucking business!”[1. Nav tava sūda darīšana! (angļu val.)], taču viņš allaž bijis ārkārtīgi dāsns pret draugiem (gan materiālas, gan dažādas citas palīdzības ziņā) un taisnīgs pret ienaidniekiem (puķu bērnu krāšņākās ziedēšanas laikā viņš pūlējās panākt dialogu arī ar viņu vecākiem). Viņu augstu vērtēja gan ievērojamais britu dzejnieks Teds Hjūzs, gan amerikānis Viljams Karloss Viljamss, kā arī Vāclavs Havels. Daudzi – arī šī raksta autore – par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta dzejoļiem uzskata Ginsberga mātei veltīto “Kadišu”.

Par sešdesmito gadu pārmērībām mīlēšanās un narkošanās, un dzīves svinēšanas ziņā pieņemts smīnēt. Reti kurš atceras studentu nemierus Francijā un Amerikā, Parīzē nekas vairs neatgādina, ka tās vēsturē bijis vētrainais 1968. gads. Nekas par to, ka sešdesmitie gadi vismaz dažiem – piemēram, Gunāra Birkerta dēlam Svenam, piemēram, “Rīgas Laika” autoram Džeisonam Poteram – nozīmēja nevis masu kaifu (jo masu kaifs diez vai iespējams bez liekulības un tēlošanas, un ja tomēr iespējams, tad šķiet draudīgāks par jebkāda kaifa trūkumu), bet dziļi izjustu, patiesu cerību, ka viss var būt “pa jaunam”, citādi, cilvēciski un jēdzīgi, un ka šīs cerības tika pieviltas, neatgādina arī lielumlielajā daļā Amerika. Šībrīža izjūta diez ko neatšķiras no tās, kāda tā, šķiet, bija piecdesmito gadu progresa un “pareizo morālo vērtību” oficiālajā eiforijā. Tāpēc es priecājos, ka vismaz pastāv Sanfrancisko, kura ir pietiekami tālu no varas centriem un ideoloģijas uzbāzības, lai viss tur notiktu kaut mazliet citādi. Ka tā ir pilsēta, kurā bez mūžīgā, parocīgā, “vidējam” lasītājam domātā Barnes&Noble pastāv vēl arī City Lights un citas neatkarīgas grāmatnīcas, bet labu kafiju joprojām var baudīt slavenajā “Trieste” (turklāt nedēļas nogalēs paklausoties bel canto īpašnieku izpildījumā), nevis obligātajā “Starbucks”. Man patīk, ka bez korporatīviem vīriem flaneļa uzvalkos tur dzīvo arī bārdainais Ferlingeti, kurš joprojām “maitā” kārtīgus jauniešus:

“Izdomā jaunu valodu, kas saprotama katram.
Uzkāp Brīvības statujā. Sniedzies pēc neaizsniedzamā. Esi naivs, nevainīgs, bez cinisma, it kā nupat būtu nolaidies uz zemes (un tā jau arī ir, tā ir ar mums visiem), pārsteigts, par to, kam esi uzkritis virsū.
Raksti dzīvas avīzes. Esi reportieris no kosmosa, kas raksta kādam augstākam redaktoram, kurš pieprasa pilnu atklātību un necieš plātīšanos.
Raksti bezgalīgu dzejoli par savu dzīvi uz zemes vai citur.
Lasi starp rindiņām. [..] Domā garas domas īsos teikumos. [..] Pretojies daudziem, klausi reto. [..] Slepus atbrīvo jebkuru būtni, kuru redzi krātiņā. [..] Strādā uz robežas, ja vari tādu atrast. [..] Piesargies, lai tavs prāts nav tik atvērts, ka izkrīt smadzenes. [..] Izkāp no skapja. Tur ir tumšs. [..] Būt dzejniekam sešpadsmit gadu vecumā ir būt sešpadsmitgadīgam, būt dzejniekam 40 gadu vecumā ir būt dzejniekam. Esi abi divi. Mosties un čurā, pasaule deg.
Lai tev jauka diena.”

Nolasīts 17. gadskārtējā SF vidusskolu dzejas festivālā
2001. gada 3. februārī.

Viljama S. Berouza pēdējie vārdi

1997. gada 3. maijs, sestdiena. Ieradās kaviārs. Nu, dēls, kad cilvēks reiz ticis pie Belugas Kaviāra, nu, tad pasaulē nav itin nekā tāda, ko viņš nedarīs, lai apmierinātu savu Kaviāra izsalkumu, kas grauž viņa guzu. Viņš melos, krāps, vienas vienīgas piciņas dēļ viņš pat nogalinās. Viņš nonāks tiktāl, ka īsti vairs nebūs pat cilvēks. Tikai trauks, kur nejaukajai krievu Trojas maukai iebērt savu nāvējošo nešļavu.
Es labi varu iedomāties, kā cilvēks nonāk līdz bankrotam, pirkdams labāko belugieti par divdesmit astoņiem dolāriem uncē. Kādu dienu viņš pārnāk mājās, un ko ierauga? Piecpadsmitgadīgā meita un varza viņas tīņu rij viņa belugieti milzu pikučiem, uzdzerot virsū piena kokteilīšus.
“Nāču iekšā un piesēdi, papu.” Pastiepj pretī tukšu burciņu. “Par vēlu.” Viņš būtu tos visus nogalinājis, ja nebūtu miris no Pārlaicīgas Kaviāra Kāres.

5. maijs, pirmdiena. Alens nomira 1997. gada 5. aprīlī.
Vai nav jauki
Diet, lai skan,
Kamēr nāves
Zvani zvan?
Uz pirkstgaliņa pažonglē,
Uzdziedi hei, Nenij,
Nē.

Ja es nomiršu, domājiet par mani tikai tā. Ka ir kāds stūrītis svešā laukā, kas pastāvēs vienmēr: Tanžīra; Meksika; Sentluisa Misūri; Parīze; Londona; Ņujorka; 202 Senforda avēnija Palmbīčā Floridā; Lorensa Kanzasā un kāds nieks Atēnu, Albānijas, Dabrovkirhas un Venēcijas. Tad kālab pūlēties? Tu esi vecs, Tēvs Viljam. Kālab stāvēt uz galvas?

12. maijs, pirmdiena.
Sapnī atcerējos, ka esmu jauns, visa dzīve vēl priekšā, 1890. gads, mazpilsēta, pilna jaukiem ļaudīm. Jaukiem, dumjiem ļaudīm. Es nekur nesteidzos. Džīnu kabatās šķind sudraba dolāri. Tolaik, kad par dolāru varēja nopirkt veselu mielastu ar svaigu zandartiņu un irbīti, un brieža cepeti, un īstu steiku (kas tad vēl nebija apdraudēta vai izmirusi suga). Noskalot ar labāko franču vīnu, o, jā, un, protams, iesākt ar labāko belugas kaviāru un ledusaukstu vodku. Vai arī nopirkt sev labu pakaļiņu. Jebkura izmēra, rases vai krāsas.
Tad kur mūsu kļūda? Nu, man tā liekas, ka kļūda bijusi visu laiku. “Drošība ir pārmaiņu draudzīgā maska. Kurai uzsmaidām, jo nezinām, kas smaida vēl aiz tās.” (Edvins Ārlingtons Robinsons).
Man ir auksti un jūtos novecojis. Jūtos kā Terēsijs, divnedēļ kā pagalam un viļņi čukstus skrubina tā kaulus – senie, senie vārdi. Tik briesmīgas ainas ar – aizmirsti, deaktivizē, laid vaļā, tas vairs ir tikai tavā atmiņā, aizvāc to. Tev tas ir pa spēkam.

24. maijs, sestdiena. Lieliska diena trešdien ar ME TOO [U2] grupu Kanzassitijā. Kā man tīk šīs publiskās uzstāšanās – kā saņemt patiesas savstarpējas labvēlības injekciju.

Iešu atpakaļ, kur
Lodes lido, un
Sēdēšu uz govs,
Līdz kamēr miršu.

Un te nu es nevaru nesmieties. Mēģināt izgudrot patiešām jaunu interpretāciju nozīmētu skaidri parādīt, kas es esmu un kāpēc esmu šeit. Man tas jādara.
Tad nu sākam ar lielajiem, riebīgajiem amerikāņu meliem. Ja var ticēt Džordžam Vilam, tad Alens Ginsbergs, lūk, esot uztaisījis karjeru no amerikāņu sabiedrības nepilnībām. Alens melos izgrauza caurumu; viņa kaucienu izdzirdēja visa pasaule, no Mehiko līdz Pekinai, tas bija sakropļotas, smokošas jaunatnes kauciens. Alena vispasaules ietekmei nebija precedenta. Viņš ar savu pilnīgā patiesuma drosmi apbūra un atbruņoja mežonīgos brālīgos zvērus.

25. maijs, svētdiena.
Visas valdības būvētas uz meliem. Visas organizācijas ir būvētas uz meliem. Meli var būt nekaitīgi, kā meli, ko sniedz brīnumzāles metadons, kam jāapslāpē kāre pēc heroīna. (Kā tad, gluži tāpat kā džins atņem vajadzību pēc viskija.) Zāles iznira no melu miglas, kad kāds no pirmajiem dakteriem man to izskaidroja. “Ja mēs būtu lietojuši vārdu “morfijs”, viņš teica, “mēs nekad nebūtu saņēmuši “oficiālu sankciju.”” Metadons ir pirmā pilnībā sekmīgi sintezētā morfija molekula – trīs reizes stiprāka par morfiju, rēķinot pēc svara. Es zinu. Tanžīrā divus gadus biju uzsēdies uz injicējamā – biseptoms vai kā nu viņu sauca – metadona, kas patiesībā bija vistīrākais heroīns.
Bet tas bija vienīgais veids, kā vispār uzsākt metadona klīnikas.
Kas ir šie antinarkotiku frīki? No kurienes viņi, Kristus vārdā, vispār radušies?
“Marihuāna samazina īstermiņa atmiņu, traucē koordināciju, izraisa plaušu vēzi. (Un pūdē smadzenes un morālās vērtības.)” Fakts: kanabiss ir viens no vislabākajiem līdzekļiem pret nelabumu un veicina ēstgribu un vispārējo labsajūtu. Tāpat arī stimulē redzes centrus smadzenēs. Man kanabiss ir dāvājis tik daudz lielisku tēlu. Kad biju jauns gurķis, nelietoju neko citu un “kas par sasniegumiem!” (Un “Kas par kopošanos!” kā apbrīnā izsaucās kāds franču kritiķis.) Pāris sūcienu no zaļā pupa un es redzu neskaitāmus ceļus uz priekšu un vēl tālāk. Tad kāpēc šāda ņemšanās ap šo nekaitīgo un gandarījumu sniedzošo vielu?
Kas jūs tādi esat, kam patiesība šķiet tik bīstama? Kas ir patiesība? Tas, ko tūlīt uz vietas uztver kā patiesību. (Tā var parādīties tikai vienreiz; tā nav atkārtojama.) Patiesību radām mēs. Neviens cits. Nav tādas patiesības, ko neesam radījuši. Izsit tais Lielajos Melos caurumu. Izsit caurumu manā vārdā. Izsit caurumu par “burvju logiem, kas vaļā veras skarbo jūru putās tālās zemēs teiksmainās.” (Kītss).
Alens izsita caurumus Lielajos Melos ne tikai ar savu dzeju, bet ar savu klātbūtni, ar savu pašu par sevi saprotamo garīgo patiesīgumu. Pēdējie vārdi – “Divi līdz pieci mēneši, dakteri teica,” sacīja Alens, “bet es domāju, daudz mazāk.” Tad viņš man sacīja, “Biju domājis, ka būšu pārbijies, bet esmu stāvā sajūsmā!” Pēdējie vārdi, ko viņš man sacīja. Atceros, kā runāju ar viņu pa telefonu vēl pirms nāvi nesošās diagnozes, un tas jau bija viņa balsī – attāls, neskaidrs. Tad es sapratu.
Un tāpat Līrijs. Es runāju ar Timu viņa nāves vakarā. Viņš teica: “Un kāpēc gan ne?”

26. maijs, pirmdiena. Galīgas atbildes meklējumi – Svētais Grāls, filozofu akmens. Gaistoša mirāža. Lai nu kā, kam šī galīgā atbilde vajadzīga? Es jautāju kādam japāņu fiziķim: “Vai jūs patiešām gribat uzzināt Visuma noslēpumu?” Viņš teica “Jā.” Man šķiet, ka uzzinot pat nelielu daļiņu šī noslēpuma, tev gribētos rāpties pa sienām. Kas attiecas uz mani, es gribu zināt tikai to, kas man jāzina, lai darītu to, kas man jādara. “Es, ziniet, tikai tehniskais seržants.”
Vai es gribu zināt? Esmu izmēģinājis psihoanalīzi, jogu, Aleksandra pozu metodi, esmu piedalījies seminārā ar Robertu Monro, veicis ceļojumus ārpus ķermeņa, E.S.T. Londonā, scientoloģiju, sviedrētavas un juvipi ceremoniju. Meklējat atbildi? Kāpēc? Vai tad jūs gribat zināt noslēpumu? Skaidrs, ka ne. Viss pastāv nedarītajā.
Kur kavalērija, kosmosa kuģis, glābēju brigāde? Mūs pametuši uz šīs planētas, kur valda melojoši sūdabrāļi ar viduvējām prāta spējām. Bez sajēgas. Bez mazākajiem labajiem nodomiem. Melojošie, nekam nederīgie sūdabrāļi.

30. maijs, piektdiena. Pārskatīt dzīvi nenozīmē par to atskaitīties no ieņemšanas līdz nāvei. Drīzāk tie ir fragmenti, kas salasīti šur un tur. Telefona zvans. Ziņa, brilles man jau pie rokas. “Ar kodeīnu varat gluži labi sadzīvot.” Piezīme: “Viņš izskatās pēc aitu plēsēja suņa.” To par mani teica Polets Elvinss, Kelsa tēvs, kas vēlāk juka prātā no parēzes.

31. maijs, sestdiena. Šī pretīgā salamandra Gingričs, apakšnama pakaļsēdis, siekalojas par Ameriku, kas būšot brīva no narkotikām līdz 2001. gadam. Kas par šausminošu perspektīvu! Protams, tur nav iekļauts alkohols un tabaka, kuru patēriņš milzīgi pieaugs. Kā var panākt, lai valsts būtu brīva no narkotikām? Vienkārši. Ar operācijas palīdzību var likvidēt narkotiku receptorus smadzenēs. Tiem, kuri atteiksies no operācijas, atņemsim visas tiesības. Namīpašnieki atteiksies viņiem izīrēt, restorānos un bāros viņus neapkalpos. Ne pases, ne sociālo pabalstu, ne veselības apdrošināšanas, ne tiesību iegādāties un turēt šaujamieroci.
Kā es ienīstu tos, kuri apņēmušies panākt vispārēju konformismu. Kādā nolūkā? Iedomājieties no narkotikām brīvas Amerikas bezjēdzīgo banalitāti. Nekādu narkomānu, tikai labi, tīri dzīvojoši, kārtīgi amerikāņi no jūras līdz mirdzošai jūrai. Viss citādi domājošo slānis izgriezts kā augonis. Nekādu graustu. Nekādu pusslepenu darbību. Nekā. Šais nežēlīgajās pusdienlaika ielās. Nekādu rakstu.
Cik labi būs panākt pilnīgu konformismu? Kas paliks pāri no visa vienreizīgā? Un no personības? Un no mums ar tevi?

4. jūnijs, trešdiena. “J’aime ces types vicieux, qui montrent la bite.” Man patīk šie nejaukie tipi, kas te parāda pimpi. Anonīms, uzraksts uz pisuāra ārsienas Parīzē.
“Vai nav jauki diet, lai skan, kamēr nāves zvani zvan? Uz pirkstgaliņa pažonglē, uzdziedi hei, Nenij, nē.” Jā, man patīk dzīve visā tās daudzveidībā, tikai beidzot zvans iezvana vakaru.

6. jūnijs, piegdiena. Prātoju par romāna un vispār jebkādu rakstu nākotni. Kādā virzienā tie var doties? Pēc Konrada, Rembo, Ženē, Beketa, Sendžona Persa, Kafkas, Džeimsa Džoisa un – šie divi ir speciālā kategorijā, kur ietilpst tie, kas kaut ko vienu darījuši ļoti labi – Pols Boulzs un Džeina Boulza. Polam piemita draudīga tumsa kā neattīstītai fotofilmai. Džeinai? Kā virzās viņas varoņi un kas tos motivē? Tas ir tik īpaši, ka to grūti formulēt. Kas palicis nepateikts? Ā, piemirsu Greiamu Grīnu. “Vara un slava.” Varbūt viņam bija tikai tik daudz “sulas”, kā to dēvēja Hemingvejs, bet ne pietiekami, lai ierindotu viņu pie Džoisa un tiem dažiem pārējiem. Ne pietiekami, Pap. Viņš sevi nogalināja patmīlības un uzpūtības dēļ, un tad balons pārsprāga. Viņš zināja, ka ir pagalam. “Vienkārši vairs nenāk.” Viņa vienkārši vairs nebija.
Atgriežamies pie rakstīšanas – “revenons á ces moutons.” Varbūt patiesības pamatlīmenī arī nav vairs ko sacīt. Konrads jau daudz ko pateica ar savu “Zem Rietumu acīm” un “Lords Džims”, un Ženē to pateica Spānijas piekrastē. Es sajūtu viņa izsalkumu, kad viņš klīst gar dokiem, kur zvejnieks viņam varbūt atmetīs kādu zivi, kuru tad varēs izcept uz ugunskura un apēst bez sāls. Kālab turpināt? “Tramvajs apmeta plašu līkumu un apstājās; bija līnijas gals.” Tā Pols Boulzs “Sargājošo debesu” beigās. Debesis. Debesis. Es pat vairs nevaru uzrakstīt vārdu debesis. Šķiet, mana sajūta ir –
kālab turpināt?

1. augusts, piektdiena. Mīlestība? Kas tas ir? Visdabīgākais pretsāpju līdzeklis. Kāds ir. MĪLESTĪBA.

Viljams Berouzs nomira 1997. gada 2. augustā.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska