Šeimuss Hīnijs. Piezīmes par slavu un draudzību

Šeimuss Hīnijs, slavens dzejnieks, mans draugs – ko gan es varētu pateikt tādu, ko nevarētu pateikt jebkurš, kas viņu pazina un mīlēja? Es jau sajūtu privātīpašnieciskuma dūrienu, šo teritoriāli šķībo skatienu. Iepazīstot Šeimusu daudzu gadu gaitā gan sabiedriskos, gan arī privātos notikumos, es gluži dabiski izveidoju mūsu draudzības tēlu. Tas bija radniecisku priekšstatu un izpratņu vijums, temperamentu saplūšana – tas bija kaut kas neatkārtojams. Un cik liels bija mans šoks, kad citu stāstos – daudzi no tiem sarakstīti pēc viņa nāves – atradu pierādījumus, ka viss šis dāsnums un čomiskums netika veltīts tikai man vai mūsu draugu lokam.

Ko nozīmē būt slavena cilvēka draugam? Vai, ja apgriežam to otrādi, – ja esi slavens, kā tu veido draudzību? Katra situācija, protams, ir neatkārtojama; likumu nav, ir tikai izņēmumi. Mūsu patiesā saskare vienmēr ir neatkārtojama, un tā balstās visdažādākajos apsvērumos. Kā šajā gadījumā – cilvēka slavas līmenis un daba. Viss ir nozīmīgs. Bez visa cita, slava ir reibinoša un ietekmē visus, kuri nonāk ar to saskarē.

Kaut gan trīsdesmit gadu laikā, kuros viens otru pazinām, viņa slava mainījās – tā krietni pieauga –, patiesībā Šeimuss bija slavens visu šo laiku. Kembridžā mēs iepazināmies tāpēc, ka viņš bija piekritis vienu semestri gadā mācīt Hārvardā, – piedāvājums to darīt balstījās uz viņa dzejnieka reputāciju.

Es nespēju pilnībā nošķirt cilvēku, kuru pazinu, no viņa publiskās auras.

Astoņdesmito gadu sākumā Šeimuss bija ne vien ievērojams pasaules līmeņa dzejnieks: kur vien viņš parādījās – vismaz tajās vietās, kur redzēju viņu to darām, – viņš bija intensīvas atzīšanas un intereses centrā. Vienmēr ir jūtams, kad kāds, kurš kaut kas ir, ienāk telpā. Un tā nu vienmēr bija zināms, ka ir ieradies Šeimuss.

Slavas radīto varu ir pārlieku vienkārši saistīt ar sasniegumiem – teikt, ka atzinību nosaka tie. Taču slavas klātbūtne mūs saviļņo pat tad, ja nesaprotam (vai mūs neinteresē), uz ko tā balstīta. Kad kāds saka: “Oho, paskaties, kas tur tikko ienāca!”, es jūtu, kā uzmanībā saspringstu pat tad, ja šis cilvēks ir aktieris, kuru nekad neesmu apbrīnojis vai kurš mani ne mazākajā mērā neinteresē. Es nepiedienīgi pagriežu galvu līdz ar visiem citiem; es jūtu, kā telpā uzlādējas neredzamas daļiņas. It kā mūs būtu pagodinājusi pavisam cita veida klātbūtne. Tam jānozīmē, ka esam šīs parādības cienīgi. Mūsu pozīcijas, kā izteicies Vokers Pērsijs, nu ir “apstiprinātas”.

Protams, viena lieta ir par to prātot abstrakti, bet pavisam kas cits – atrasties telpā un sajust šo starojumu un gaidas, ko tas izraisa. Tā ir klātbūtne – varbūt pat “aura” nav par skaļu teikts. Izcelšanās. Lielais vairums no mums – kā mūs redz no malas – esam mēs paši attiecīgajā mirklī, turpretim slavenība parādās, velkot aiz sevis sava dzīves stāsta un baumu asti. Viņi liekas pazīstami ne vien tajā satraucošajā veidā, kas savieno pasaules – viņu slavas pasauli ar pašreizējās klātbūtnes pasauli –, viņi nes sev līdzi arī spēcīgus asociāciju uzkrājumus. Mēs redzam cilvēku un saņemam iespaidu zibšņus par to, kas šo cilvēku padarījis slavenu…

Kaut ko līdzīgu es sajutu toreiz, kad ar dzejnieku iepazinos; tāpēc šīs sajūtas ievītas mūsu pazīšanās saknē. Tās nav arī pilnībā pazudušas. Lai arī tās atkāpās, kad bijām ar Šeimusu divatā, tomēr publiskā vietā tām gluži vienkārši nebija iespējams nepievērst uzmanību.

Pirmo reizi ar Šeimusu es sarunājos kādā dzejas lasījumā Kembridžā 80. gadu sākumā. Viņš pats dzeju nelasīja, vienkārši sēdēja publikā – neatceros, kurš lasīja. Atceros tikai to, ka sēdēju savā vietā un jutu savu skatienu aizķeramies, kad ieraudzīju, ka dzejnieks Šeimuss Hīnijs sēž tikai dažas rindas atstatu. Šeimuss Hīnijs. Ir brīži, kad dzīve notiek kursīvā. Es zināju, kas viņš ir, biju lasījis dažus viņa darbus, biju dzirdējis, ka viņš kā viespasniedzējs strādā Hārvardā, taču nekas no tā visa nebija savienojams ar nenosakāmo, ne ar ko nesajaucamo klātbūtni, kas viņam piemita. Gribētos sacīt: viņš izcēlās. Bet vai tā bija? Vai viņam tiešām piemita šī īpašā, konkrētā klātbūtne, ko es sajutu, vai arī es to vienkārši tagad izdomāju? Tā mēdz gadīties. Es sevi šad un tad esmu pieķēris brīnāmies, kā tas vai cits cilvēks izceļas, taču pēkšņi man saka: “Nē, ne jau viņš, bet tas cilvēks, lūk, tur.” Ak tā.

Lai nu kā, tur nu viņš bija – dažas rindas tālāk –, un es vairāk sajutu viņa, nevis lasošā dzejnieka klātbūtni. Kad pasākums bija beidzies, tajā pašā telpā notika pieņemšana. Te man jāpiebilst, ka tolaik es piešķīru lielu nozīmi liktenim, sakritībām, nolemtībai – katrs no šiem faktoriem nozīmē ko nedaudz citu, bet visi kopā tie iezīmē manu toreizējo noskaņojumu. Man pavisam noteikti tas šķita kā dieva/likteņa pirksts, ka es stāvēju pie siera un cepumiem vienlaikus ar īru dzejnieku. Un ka uz sarunu mūs uzvedināja mērķtiecīga zvaigžņu kustība. Neatceros, kā tā sākās. Bet tur nu mēs bijām ar savām plastmasas glāzītēm, un Šeimusu ik pa brīdim pārtrauca kāds kolēģis dzejnieks vai students, bet es pacietīgi gaidīju, it kā mēs risinātu svarīgu sarunu, pie kuras noteikti jāatgriežas. Nedomāju, ka tas tā bija. Visticamāk, es vienkārši nepratu pamāt ar galvu un doties projām. Un tagad, par to domājot, varu tikai minēt, ka Šeimuss to saprata un nedarīja neko, kas manu neveiklumu varētu vēl pastiprināt. Mēs draudzīgi stāvējām kopā, līdz beidzot es atvainojos un aizgāju.

Es biju pastāvējis kopā ar dižo dzejnieku, mēs bijām parunājuši par šo un par to, tas nebija bijis pilnīgs apkaunojums – un ar to arī viss beidzās. Bet nē – sagadīšanās, liktenis, nolemtība –, viss turpinājās. Jo, dodoties mājās, vēl vibrējot no tikšanās radītā satraukuma, man vienkārši bija jāizmet līkums līdz bāram One Potato Two Potato, kas atradās netālu no grāmatnīcas, kur tolaik strādāju. Es apsēdos un pasūtīju alu. Un, un… un kurš gan tas bija, kas ienāca dažas minūtes vēlāk, ja ne dzejnieks? Viens pats. Protams, viņš mani pamanīja. Vēlāk domāju, ka viņam bija vairākas iespējas – nu, ja neņem vērā to, ka viņš varēja arī vienkārši apgriezties riņķī uz papēža un aiziet. Viņš varēja pamāt, pasmaidīt un doties savās gaitās – es to jau būtu gaidījis un varbūt viņa vietā tā būtu rīkojies pats. Un viņš varēja izdarīt tā, kā izdarīja, – kā tagad saprotu, tas pilnībā atbilda viņa raksturam – viņš pienāca pie manis un pajautāja, vai nevēlos kompāniju.

Es tik ilgi kavējos pie šīs pirmās tikšanās tāpēc, ka tā izvērtās par man vitāli svarīgu draudzību, un arī tāpēc, ka tajā iezīmējās vairākas svarīgas tēmas un arī viņa un manas rakstura iezīmes. Tāpat man arī jāuzsver mans neskolotais entuziasms – arī tam bija sava vieta. Tieši tas mani iesvieda pirmajā sarunā, kas notika pieņemšanā, un varbūt arī pārliecināja dzejnieku, ka esmu dedzīgs jauneklis ar gatavu viedokli vai asprātību. Droši vien es ļoti nopūlējos būt viņa cienīgs! Bet Šeimuss bija pārsteidzoši pieejams, tādēļ viss turpinājās. Tas, ka viņš varētu apsēsties man blakus un pasūtīt pinti alus, man tolaik šķita kaut kas neiedomājams. Vai es tā būtu darījis? Diez vai. Man fonā ir daudz atturīgāks un vērojošāks kultūras modelis. Turpretim Šeimuss bija no pasaules, kur pērk pintes un saka tostus. Lai nu kā, viņa pienākšanu bārā es uzskatīju par kaut ko nozīmīgāku, nekā tas droši vien bija.

Par ko mēs runājām? Es skaidri neatceros. Lai ko es būtu teicis, es noteikti centos izlikties cienījams, visīstākais lasītājs un rakstītājs – kā gan citādi es varētu piesaistīt šī cilvēka uzmanību? Tolaik es sāku rakstīt recenzijas. Biju rakstījis par Dereku Volkotu – dzejnieku, kuru, kā zināju, Šeimuss ļoti cienīja. Droši vien mēs runājām par Volkotu. Tāpat es noteikti uzdevu jautājumus par viņu pašu, par viņa darbiem. Runājot par to, kāds viņš bija, kā viņš izturējās, – zinu, ka toreiz un arī vēlākos gados mani atkal un atkal no jauna iespaidoja viens viņa žests – tas bija vairāk nekā žests, tā bija daļa no viņa uzvedības, viņa pieejas. Likās, ka Šeimuss tev uztic kādu noslēpumu. Vēlāk esmu to redzējis dažādās niansētās variācijās. Tas, kā viņš mazliet paliecas uz priekšu, iekams ko saka. Balss īsi apraujas, it kā viņš sev pārjautātu, vai tiešām drīkst to atklāt vai atzīt, tad nolemj, ka jā, drīkst. Pamet skatienu uz vienu vai otru pusi, lai pārliecinātos, ka neviens nenoklausās. Šeimusam tas bija ļoti raksturīgi un ļoti mani pārliecināja – ne vien pirmajā vakarā, bet vienmēr. Tas lika man sajusties īpašam, novērtētam, iekļautam to cilvēku lokā, kuri pārzina šādus svarīgus jautājumus. Pēc pateiktā nereti nāca mājiens – īss mirklis – “varbūt man nevajadzēja to teikt”, taču arī tas bija tikai daļa no īpašās tuvības.

Tieši šo vārdu es meklēju: tuvība. Šeimusam piemita lielas spējas dāvāt cilvēkiem apziņu, ka viņi ir izraudzīti par tuviem draugiem. Viņš it kā solīja tev visu atklāt, padarīt tevi par savu uzticības personu. Un, lai gan varētu likties, ka tas nekādi nav saistīts ar viņa dzeju, savā ziņā tas tomēr ir. Jo vai gan tas nav raksturīgi veidam, kādā šis dzejnieks lieto valodu, liekot lasītājam sajust, ka viņš pievests tuvāk tam, kas šķiet lietu noslēpums? Ne visiem dzejniekiem tas padodas; ne visi dzejnieki pēc tā tiecas. Tuvībai nepieciešams ļoti konkrēts talants. Šeimusam tas piemita gan valodā, gan saskarsmē ar cilvēkiem – kā tuvu cilvēku lokā, tā arī sabiedrībā. Viņš to panāca, pārveidojot attiecību uzbūvi, līdz tās sāka uztvert kā tuvas – viņš stāstīja šķelmīgas anekdotes, piesauca dažādus radniecīgus garus – dzejniekus un draugus –, kā arī lika lietā balss intonāciju. Balss – un tas atzīmēts jau nez cik bieži – viņam bija īpašs instruments; tā bija silta un iedrošinoša un vienmēr tika lietota ar intonāciju, kas apliecināja, ka situācijas šķietamo nopietnību viņš uztver ar vieglu ironiju.

Šeimuss bija asprātīgs. Viņš ātri uztvēra – un līdz ar to izsauca – citu asprātības un labprāt pats izraisīja smieklus. Viņš bija stāstnieks, viņam patika atkārtot draugu un pazīstamu dzejnieku asprātības, kā arī detalizēti iezīmēt fonu, kas izcēla tās vai citas frāzes lieliskumu. Situācijas un lielā mērā arī jebkuras sarunas veidošanā piedalījās viņa sejas izteiksme – repertuārā bija viss, sākot ar svētulīgām grimasēm un sazvērnieciskumu un beidzot ar neskaitāmām uzspēlēta pašapzinīguma niansēm. Īstais brīdis vienmēr tika izraudzīts nevainojami.

Šeimuss, man par pārsteigumu, reiz pieminēja sociologu Ērvingu Gofmanu. Gofmans nebija gluži tas vārds, kuru es būtu gaidījis viņu pieminam, taču neesmu īsti drošs, uz ko es balstīju savus pieņēmumus, jo Šeimusa interešu diapazons bija ļoti plašs. Atceros, ka viņš pieminēja Gofmana ideju par pašreprezentācijas teatralitāti, kraso atšķirību starp uzvedību uz skatuves un ārpus tās. Tagad saprotu, ka viņš varēja šai domai pieķerties, kaut vai tādēļ, ka dažnedažādi to īstenoja pats. To pieprasīja viņa stāvoklis. Kaut gan man, kā jau minēju, viņš likās slavenība jau kopš paša sākuma, īsti un nopietni slavens viņš kļuva gadu gaitā. Jauni pagodinājumi, ielūgumi… Nobela prēmija. Šī statusa pieaugšana nevarēja palikt nepamanīta kaut vai tāpēc vien, ka viņa draugi par to nemitīgi runāja, to atzīmēja un cildināja. Stāsts par viņa slavu gandrīz neizbēgami bija daļa no sarunas, iegansts smieklīgiem pastāstiem un plašiem portretējumiem, ko Šeimuss pasniedza ar izsmalcinātu mākslinieciskumu, bet vienmēr veikli lavierējot uz izplūdušās robežas starp publisko un privāto pasauli. Kā gan viņam tas tik labi izdevās?

Sāksim ar to, ka Šeimusa izturēšanās – pa daļai uzspēlēta, bet reizē, manuprāt, autentiska (ja vien tā nav pretruna) – liecināja par viņu kā naivu un nevainīgu radījumu. Tas bija lauku zēns, mazliet raupjš un tāds, kurš, lietojot Vērdsvērta frāzi, nekad nevairījās būt “prieka pārsteigts”. Jā, viņam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā. Taču tas nenozīmēja, ka viņa paradums ēdot aizbāzt salveti aiz apkakles kā lacīti būtu uzspēle, sevi piezemējot. Tas bija Šeimuss, viņa Deri izcelsme kļuva uzskatāma ikvienam klātesošajam. Tai pašā laikā viņš varēja paziņot par jaunu balvu vai pagodinājumu – piemēram, Japānas imperatores uzaicinājumu – ar tik acīmredzami nemaskētu prieku, ka viss uzreiz tika piedots. Ņemot vērā to, cik daudz dažādu pagodinājumu viņš saņēma, pārsteidzoši, cik maz nicinošu piezīmju tika izteikts viņam aiz muguras (vismaz, cik man zināms). Viņa prieks bija tik neviltots, ka tajā nebija iespējams nedalīties un nenāca ne prātā to mazināt.

Bet atgriezīsimies pie Gofmana. Izcilais sociologs un viņa grāmata “The Presentation of Self in Everyday Life” (Sevis pārstāvēšana ikdienas dzīvē) man ienāca prātā tāpēc, ka, Šeimusa slavai un tās izraisītajiem sabiedriskajiem pienākumiem pieaugot, “skatuves” un “nost no skatuves” dinamika kļuva aizvien izteiktāka. Attiecībās ar cilvēkiem Šeimusam patika (un varbūt viņš citādi nemaz nespēja) radīt tuvības ķīmiju, bet vienlaikus viņam sagādāja baudu arī pārvietoties šurpu turpu pāri robežai starp publisko un privāto, inscenēto un dabisko, pretenciozo un pieticīgo. Skaidrs, ka tam pamatā bija apstākļi. Viņš bija Boilstona retorikas profesors Hārvardā, taču, apmeklējot viņu Adamsa nama dzīvoklī, nevarēja nepamanīt zeķes, kas pēc mazgāšanas izlietnē bija izliktas žāvēties uz vannasistabas radiatora. Jā, viņam patika palaist vaļīgāk kaklasaites mezglu, uzlikt kājas uz galda un ēst ar dakšiņu tieši no kārbas līdzpaņemto ēdienu. Viņam patika atteikties no visām iespējamajām manierēm un pretenciozitātes – es gribu teikt, ka viņš ne tikai ar prieku atteicās no manierēm, bet izbaudīja pašu atteikšanos, ar īsu spērienu aizraidot nebūtībā kārtējās muļķības tai pašā brīdī, kad tika atkorķēta vīna pudele. Pirmais faktors paspilgtināja otro, papildināja tā garšu.

Un atkorķēšana vai atskrūvēšana bija atsevišķs prieks, solot svinības, brīvas sarunas un jokus. Tas nozīmēja izkāpt no pulksteņa (jo, kamēr Šeimuss vēl strādāja, viņš bija viens no kārtīgākajiem un punktuālākajiem cilvēkiem) un atbrīvoties no ierobežojumiem un iegrožojumiem. Viņš bija izcils “vēl vienas glāzītes” partneris, un, manuprāt, ne tikai tādēļ, ka viņam sagādāja baudu pats dzēriens – kaut gan noteikti arī tas –, bet arī tādēļ, ka nolemt iedzert vēl pa vienai nozīmēja: nav neviena, kurš pateiks, ka pietiek. Dzirkstelīte acīs, viegli sazvērnieciskais smaids tajā īsajā brīdī, kad viņš izlikās, ka pārdomā, vai vajadzētu vēl kādu malku.

Dzērieni – kopā ar draugiem – stāstus padarīja detalizētākus, atkāpes – šokējošākas un komiskākas, izteicienus – drosmīgākus un atdarinātos akcentus – vēl absurdākus. Mūsu mērķis bija atslābstot un atbrīvojoties svinēšanā sasniegt pilnību. Pārsteidzoši, cik bieži tas mums izdevās. Tas notika, gan stāstot un jokojoties, gan lasot dzeju un dziedot. Mums nelikās, ka vakars būtu beidzams, iekams nebija nolasītas kādas – daudzas! – rindas un nodziedātas dažas dziesmas. Nekas nebija ieplānots. Vienkārši viena lieta noveda pie nākamās. Dzejnieki citē dzeju – tā ir gandrīz aksioma. Viena citēta rindiņa dzemdināja nākamo, un šīs rindas netika norunātas kā mutiskā eksāmenā (lai gan – kurš gan nevēlētos par atzīmi saņemt Šeimusa patiku?), bet gan tāpēc, ka zināmam saprašanās līmenim ievajadzējās labāku valodu. Vai arī dziesma, “meldiņš”. Te labprāt izlīdzēja Marī vai mana sieva Linna, vai arī abas kopā. Šeimuss atlaidās krēslā, aizvēra acis…

Kad sāku rakstīt kaut ko tik asociatīvu, man nav ne jausmas, kādas atmiņas uzpeldēs. Pirms brīža es apstājos un devos nelielā pastaigā, lai izvēdinātu galvu, taču skaidrības vietā dabūju mudžekli: īsi uzzibsnījumi no visa, ko gribēju teikt vai atcerēties, kavējoties un mēģinot atrast pareizo izteiksmes veidu, katrai pārdomu pauzei kļūstot par jaunas kavēšanās ieganstu – lai tikai varētu turpināt gremdēties sajūtās, kas apvija katru jaunu atmiņu epizodi. Ar katru soli uzplaiksnīja dažādas atmiņu ainas. Man gribējās pievērsties Šeimusa vēstulēm, tam, kā izskatījās viņa rokraksts – vienmēr ar tintes pildspalvu, nekad ar lodīšu… Veids, kā viņš vadīja mašīnu, ekskursija, kurā viņš dažus no mums aizveda, kad apciemojām viņu Dublinā, viņa gādība. Taču uzzibsnīja arī pa asumam, pa ļauna prieka momentam. Piemēram, spilgtā epizode, kur Šeimuss ir krietnās burās un sviež degošu cigareti pāri istabai kādās Belmontas viesībās. Tik blīvs audums, un reizē pārliecība, ka pasakāma ir tikai neliela daļa, viss pārējais izzudīs neizteikts.

Kā gan sākās šī draudzība un līdz ar to vesela spilgta ēra? Kas notika laikā starp pirmo nejaušo tikšanos pie alus un to, kas sekoja, – Šeimusa (un Marī) apvienošanos ar nelielu mūsu, Kembridžas apkārtnes draugu, grupu – Tomu Sleju Elenu Driskolu, Askoldu Meļņičuku un Aleksu Džonsonu – un ilgstošu attiecību izveidošanos, pulcējoties daudzas reizes nākamos 20 gadus? Es īsti neatceros. Zinu, ka mēs ar Linnu sarīkojām vakariņas mūsu Kembridžas dzīvoklī, uzaicinot Šeimusu un Marī (kura bija atbraukusi ciemos), kā arī Dereku Volkotu un viņa sievu, par ēsmu ielūgumam izmantojot abu dzejnieku patiku vienam pret otru. Taču tas nevarēja notikt no zila gaisa, acīmredzami izrietot no tā, ko atceros kā aizvien draudzīgākas tikšanās reizes grāmatnīcā. Hārvardas grāmatnīcā, kur es strādāju vakara maiņā, Šeimuss bija kļuvis par pastāvīgu apmeklētāju. Nereti viņš ieradās uz slēgšanas laiku, un tad draudzīga pinte One Potato Two Potato jau bija kaut kas pats par sevi saprotams. Nu, bija tikai dabiski vīru, kurš viens dzīvo Hārvarda Universitātes apartamentos, uzaicināt uz mājās gatavotu maltīti. Pie tā arī paliksim. Tika izteikts uzaicinājums, Šeimuss to pieņēma. Vakaram noslēdzoties, mūsu attiecības jau bija jaunā līmenī.

Draudzēšanās turpinājās, kā jau tā mēdz turpināties, no gada gadā, izņemot gadskārtējo pārtraukumu no jūnija līdz janvārim, jo šos mēnešus Šeimuss pavadīja Dublinā. Ko lai saka par šīm tikšanās reizēm? Tās bija burvīgas, jautras, vienmēr tieši tajā brīdī, bet tas, kas palicis pāri – un tas nav maz –, ir neaizmirstamas atmiņas par brīvām sarunām. Smiekliem. Stāstiem. Šo vakaru atmosfēra dabiski bija “nost no skatuves”, bet reizēm – patiesībā diezgan bieži – to pastiprināja fakts, ka dzejnieks nesen bija bijis kādā situācijā, kur nepieciešama formālāka uzvedība. Viņa izpušķotais stāsts par nesenāko no šīm situācijām reizēm varēja kalpot par sākumu sarunai. Vairāk par visu Šeimusam patika atdarināt daža laba eminences manierīgumu. Lūpas tika sakniebtas īpašā izteiksmē, brīnišķīgi imitējot stīvu pareizumu. Tie, kuri bijuši klāt, kad dzejnieks un viņa sens biedrs Šeimuss Dīns atcerējās viņu abu skolas gadus priesteru vadībā, piekritīs, ka mēs savu mūžu nebijām tā smējušies…

Taču mani interesē draudzība starp mums arī ārpus šiem kopīgajiem vakariem. Tas, kāda tā bija, taču ne mazāk svarīgi – kāda tā nebija un nevarēja būt. Protams, man patiktu saglabāt pārliecību, ka tajos gados mūs vienoja reta dvēseļu tuvība, brīva ņemšana un došana, reizē literāra un personīga. Un, protams, tas tur bija – savstarpēja saprašanās, vienam otra atzīšana. Taču bija arī zināma neveiklība un atturība. Kā gan varētu būt citādi? Mēs bijām tik atšķirīgi. Pastāvēja pašsaprotamas kultūras plaisas. Un mums bija divpadsmit gadu starpība. Šeimuss bija pārāk jauns, lai būtu man tēva figūra, un mazliet par vecu, lai būtu vecākais brālis. Taču vēl lielāks šķērslis bija slava. Droši vien jāsaka, ka viņa slavas apzināšanās padarīja tramīgu tieši mani, tomēr tas nav tik vienkārši. Savu slavu apzinājās arī Šeimuss pats, un viņš apzinājās arī manu apzināšanos. Tas, ka es apzinājos viņa slavu, bija – un savā ziņā nekad nepārtrauca būt – ierobežojums, taču, protams, es izlikos: es darīju visu iespējamo, lai izliktos, ka slavai nav nekādas nozīmes. Un Šeimuss – skaidrs, ka kaut kādā līmenī viņu nevarēja neietekmēt tas, kas nepārprotami bija jaunāka cilvēka pielūgsme.

Tā pavisam noteikti ir cena, kas jāmaksā par slavu. Slavenība ir spiesta pastāvīgi izlikties, ka tās statuss attiecībās ar citiem nav nekas būtisks. Šādai spēlei jābūt nogurdinošai daudzējādā ziņā – ne vien jāpielāgojas cilvēku motivācijas uzspēlētajam nevainīgumam, bet arī jābūt laipnam un dabiskam, tādējādi cīnoties ar vispārējo pieņēmumu, ka tāds-un-tāds, protams, jau tagad redzēs vienīgi sevi un būs rupjš. Būt slavenam noteikti ir nogurdinoši – un kuru gan tas interesēs, ja viņš sāks par to žēloties? Tātad nav ko brīnīties, ka pat šis būtībā laipnais un draudzīgais cilvēks laiku pa laikam atzina, kādu stresu izraisa viņa loma. Mēs, Šeimusa draugi, to vēlāk apspriedām – izklaidīgums, pārāk gatavie smiekli, tukšā sejas izteiksme, uzmanībai uz mirkli kaut kur aizklīstot. Taču viņam par godu jāsaka – un arī tas jāpieskaita viņa nopelniem –, viņš tēloja laipnību pat tad, kad noteikti nevarēja to izjust. Kā es to zinu? Droši, protams, nezinu, taču ievēroju zaglīgus skatienus uz Marī pusi pie galda, klusas nopūtas atvadoties. To bija pietiekami daudz, lai es iztēlotos, ka uz mani un pārējiem tās nepavisam neattiecas.

Un kāpēc gan lai neattiektos? Mēs uzbāzāmies ar savu entuziasmu un glaimiem, mēs kļuvām kaitinoši, kad ķērāmies pie saviem pašsaprotamo atsauču arsenāliem. Visi pagurst no visiem citiem; no tā neviens nav pasargāts. Taču Šeimusa gadījumā – varbūt pateicoties mūsu cieņas intensitātei – šādas izredzes šķita sevišķi sarūgtinošas. Būt par ieganstu tam ašajam skatienam pāri galdam, neapmierinātajai lūpu sakniebšanai… Vai vēlāk – un te nu jāļaujas iztēlei – nolikšanai pie vietas, nepārprotamajam uzbraucienam vakara noslēgumā.

Neko tik atklātu es gan nepiedzīvoju. Šķiet, to nepiedzīvoja neviens no mums. Taču laiku pa laikam bija tāda kā izvairība, atvainošanās, ko vēlāk mēs izsecinājām no viņa toņa un runā ieturētajām pauzēm. “Vai, kad viņš zvanīja, viņš likās dusmīgs vai aizkaitināts?” “Nē, vienkārši aizņemts. Viņam noteikti jātiekas ar tūkstošiem cilvēku.” Un, protams, tā arī bija. Bet tas savukārt padarīja viņu vēl iekārojamāku un lika triumfēt, kad pienāca labvēlīgā ziņa. Ceturtdiena der – perfekti! Kā gan neļauties zināmam narcismam – sabiedrībā būt kopā ar Šeimusu, ar Marī, piedzīvot gandrīz fizisko sajūtu, ka tevi nopēta ziņkārīgi svešinieki…

Tas atgādina Miltona izteikumu par slavu kā “cēlu prātu pēdējo slimību” – frāzi, ko šajos garajos vakaros mēs tā vai citādi apspēlējām. Nevar neievērot, ka slavā iebūvēta spēcīga pretruna: pēc tās visi tiecas un to novērtē – es teiktu, pat vairāk nekā bagātību –, taču šo tiekšanos vai šķietamo tiekšanos nereti vērtē kā kaut ko apkaunojošu. Tāpēc, lūk, “slimība”. Kauns. Tāpēc, ka šī tieksme cieši saistīta ar iekārošanu, egoismu, sāncensību, skaudību. Cilvēks negrib, lai uzskata, ka viņš tiecas pēc slavas, tomēr ļoti vēlas, ka to – līdz ar diženumu – viņam uztieptu. Un, protams, kaunu izjūt (un kauns tiem pielīp) arī tie, kuri vēlas nokļūt slavas atstarotajā gaismā. Būt saistītam ar izredzēto nozīmē pašam iegūt mēness starojumu. Jābūt šī tuvuma cienīgam – un varbūt arī attiecīgais cilvēks par tādu sevi uzskata. Šīs attiecības saistītas ar dažādu veidu egoismu un ļaunprātību. Jautājums par attiecību motivāciju nebūt nav mazsvarīgs. “Vai X mani piesaista ar to, ka viņš ir slavens? Vai es būtu tik ieinteresēts, ja viņš tāds nebūtu?” Savukārt no X puses: “Vai viņi tiecas pēc manis paša vai pēc tā, kas man ir vai kas man piešķirts (ko esmu nopelnījis)?”

Jā, tas viss ir sarežģīti. Pastāv milzu starpība starp to, kas pareizāk būtu saucams par slavenību – kaut gan ļaudis to arī mēdz uzskatīt par īstu slavu –, un to statusu, kas nopelnīts ar sasniegumiem vai tiek piešķirts, atzīstot neapšaubāmu talantu vai ģenialitāti. Piemēram, kādas pilnīgi nejaušas mediju uzpūstas zvaigznes “slava” iepretim tai, kāda piemīt izcilam dzejniekam. Tiekties pēc pirmās vai tiekties būt viņa vai viņas starojuma lokā ir viens, bet ar otro saistītā kaislība ir kaut kas pavisam cits.

Šeimusa slava pilnībā izrietēja no viņa acīmredzamā izcilā literārā talanta, viņa spējas rakstīt dzejoļus, kuri uzrunā ar rezonējošu precizitāti, emocionālu izteiksmīgumu, ir neatkārtojami un nav sajaucami ne ar viena cita dzejoļiem. Šāds talants, kas vai nu nopulēts ilgstošā darbā, vai vienkārši pastāv kā sava veida “dāvana”, izpaužas kā spēks pats par sevi. Tāpat kā skaistums, tas ir neizskaidrojami magnētisks.

Būt skaistuma klātbūtnē, manuprāt, ir just, ka tiec vilkts uz to, it kā tas būtu sava veida pirmatnīgs avots. Tas pats attiecas uz spēku, ko piedēvējam māksliniekiem un radītājiem. Mēs gribam būt tā tuvumā. Kāpēc? Vai mēs iedomājamies, ka kāda daļa no tā pielips arī mums? Ka atzīt tā īpašnieku nozīmē atzīt ko radniecīgu arī mūsos?

Pieņemu, ka sava daļa patiesības tur ir. Taču man gribētos izvirzīt pieņēmumu, ka mūsu reakcija uz šādu atzinību nav tikai iedomība un oportūnisms, bet vienlaikus arī aktivizē mūsu labākos impulsus, turklāt izriet no ideālisma.

Kad pirmo reizi sastapu Šeimusu dzejas lasījumā Kembridžā, es viņā redzēju pelnīti atzītu dzejnieku, kura dzejoļi mani uzrunā. Mana jūsma reizē bija sava veida apjukums. Apjukums par to – un varbūt tas ir mazliet pārspīlēti –, ka atšķirība starp dzejoļiem, kuri šķiet kaut kā ārpus parastā laika, un to radītāja viegli saburzīto fizisko klātbūtni ir tik liela. Taču es sev atgādinu – un tam ticu, kaut vai lai saglabātu pašcieņu: lai cik mulsinoša, šī sākotnējā pievilcība galu galā nebija tik daudz viņa sabiedriskās pazīstamības fakts, bet gan tas, ka viņš bija cilvēks, kurš sarakstījis visus šos daudzos lieliskos dzejoļus. Kolīdz bijām iepazinušies un šī pazīšanās pārauga draudzībā, minētā atšķirība vairs nebija tik uzskatāma. Taču, par spīti visiem sarežģītajiem motīviem, mērķiem un stimuliem, viss patiesībā bija pietiekami skaidrs. Galu galā te pierādījās, ka literatūra ir svarīga.

© Sven Birkerts.