Nejaušības selfijs
Minhenes gliptotēkā atrodas dīvains eksponāts: tā ir akmenī atveidota dzemde. Spriežot pēc eksponāta apraksta, tādus veidojumus 3. gs. p.m.ē. izmantoja, lai nodrošinātu dievu aizbildniecību sieviešu veselībai un sekmīgām dzemdībām; tiesa, nav īsti skaidrs, ar kādu mērķi akmenī atveidoja, teiksim, turpat līdzās redzamās zarnas vai kāju. Visdrīzāk, kādas domas ar akmens orgāniem saistīja vecie grieķi, es neuzzināšu, tādēļ varu tikai pieņemt, ka ar šo veidojumu palīdzību viņi tiecās iespaidot spēkus, kā varā viņi bija.
Minhenes dzemde ir pirmais, kas ienāca prātā, lasot Arņa Rītupa interviju ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti jaunajā RL. “Dzemdei ir galvenā loma priekšstatā par sievietes psihi,” – Viestura Rudzīša teiktais liekas labāks paraksts minētajam eksponātam par vāciešu rakstīto, vienīgi baidos, ka, runājot par vecajiem grieķiem, šāds pieņēmums varētu būt nedaudz pārsteidzīgs – ne vien tādēļ, ka mēs par to neko nezinām, bet arī tādēļ, ka pati psihe (gan sievietes, gan vīrieša) sastāv ne tikai no dzemdes (intervijā nav pateikts, kam ir galvenā loma priekšstatā par vīrieša psihi).
Starp citu, priekšstats par to, ka psihe sastāv no lietām (lietiskotiem priekšstatiem, teiksim tā), ir diezgan revolucionārs: kaut ko tādu varēja domāt Kārlis Markss, runājot par tā saucamajām “pārvērstajām formām”, kad, viņa domu gaitu galēji vienkāršojot, īpašībās, kas tiek piedēvētas priekšmetam (piemēram, naudai), izpaužas sabiedriskās attiecības. No otras puses, par lietām, kurās “dzīvo” mūsu atmiņas, raksta Marsels Prusts – tālu nemeklējot, pieminēšu vien slaveno madlēnu – cepumu, kas paguvis kļūt pazīstamāks par Prustu pašu. Prusts pieņem, ka cilvēka pārdzīvojumi spēj “sastingt” lietās un tādēļ tās iegūst tīri ideālas, sev nejaušas īpašības. Skatoties uz tādu, pārveidotu, lietu, mēs to pazīstam saistībā ar savu paša dzīvi.
Šāda, pārveidota, lieta ir arī dzemde, un tās saistība ar sievietes psihi ir tikpat nejauša kā Prusta cepuma saistība ar kādu viņa erotisko pārdzīvojumu bērnībā; tikpat labi kāds cits sievietes psihi varētu saistīt ar, teiksim, trolejbusu. Vai vīriešu gadījumā – ar vilcienu: saskaņā ar Freidu zēni vēlas kļūt par lokomotīves vadītājiem, jo viņiem patīk šūpošanās. Ja runājam par priekšstatiem, tikpat nejauša ir arī saistība starp bērna dzimšanu un dzemdi vai – ja nu mēs esam par to sākuši runāt – vīrieti un bērna ieņemšanu. Starp citu, vecajiem grieķiem bija arī cits priekšstats: ka bērns izveidojas vīrietī (nav skaidrs, kurā orgānā), bet sieviete, to saņēmusi no vīrieša, kalpo tikai par bērna iznēsātāju, tā teikt, inkubatoru. Jebkurā gadījumā šie priekšstati būs tikai “stāsts” – vienalga, vai runa ir par tā saucamo“arhaisko” apziņu vai par eksaktu novērojumu, vai par mūsdienu zinātnes slēdzieniem.
Savs stāsts ir arī priekšstatiem par cilvēka psihi: šoreiz to mēģina izstāstīt psihoterapeits Viesturs Rudzītis, piedāvājot “sevi kā ekrānu, attiecībās ar kuru klients var ieraudzīt sevi”. Vienīgi būtu bēdīgi, ja šajā ekrānā nebūtu redzams nekas cits kā vienīgi dzemde un stāvošs varonis.
