Pakāpties augstāk miglā un lietū

Kalnus slavē nevis to augstuma, bet tur mītošo
nemirstīgo dēļ. Ūdeņu dievišķā brīnumainība ir
nevis to dziļumā, bet tur mītošajos pūķos.

No Tanu dinastijas rakstnieka Liu Jusji (772–842)
epitāfijas “Necilais miteklis”

Gudrais priecājas par ūdeņiem, cilvēcīgais priecājas
par kalniem. Gudrais ir aktīvs, cilvēcīgais ir mierīgs.
Gudrajam ir prieks, cilvēcīgajam – ilgs mūžs.

Konfūcijs

Pavisam neliela pakāpšanās augšup jau nodrošina attālumu starp ķermeni un zemi, kas dažiem ļauj pamanīt, ka viņos rodas noteikta filozofiska attieksme, ko varētu aprakstīt kā atšķirtību no pasaules “tur lejā”. Kāpt kalnos, pauguros un augstās celtnēs, lai uz brīdi pārvarētu sevī kādas sajūtas, emocijas vai domas, ir kaut kas īpašs. Iespējams, pareizāk būtu runāt tieši par noteiktu savas apziņas stāvokļu pārvarēšanu. Tiesa gan, vairāku tūkstošu metru augstumā lielāko daļu apziņas izkliedēs skābekļa trūkums, kas var būt arī par cēloni spēcīgiem reliģiskiem pārdzīvojumiem vai pat pilnīgai atšķirtībai, proti, nāvei. Tomēr es nevēlos runāt par alpīnista pārcilvēcīgo piepūli; es gribu runāt par to, kā paraudzīties uz ikdienas steidzīgo ritējumu no augšas, turklāt burtiskā nozīmē. Labs piemērs varētu būt sajūta, ko britu filozofs Džons Stjuarts Mills, kas pusaudža gados ilgāku laiku pavadīja Francijas dienvidos inženiera un kuģu konstruktora sera Semjuela Bentema ģimenē, aprakstījis savā autobiogrāfijā, proti, ka Pireneju augstkalnu ainavas atstāja uz viņu visdziļāko iespaidu un “iekrāsoja manu gaumes izjūtu uz visu turpmāko dzīvi”. Mills runā par estētisko sajūtu, ko izraisa skats uz kalniem, bet Nīče darbā “Tā runāja Zaratustra” savukārt apgalvo, ka ikvienam kalnā kāpējam ir nepieciešama spēja lūkoties prom no sevis, lai spētu saredzēt daudz vairāk, un tas jau ir ētisks uzstādījums. Manā izpratnē skatiens no kalniem uz leju dod iespēju apstādināt kādus nevēlamus apziņas stāvokļus un ieraudzīt kaut ko citu.

Senās Ķīnas daoisti un budisti pasauli tur lejā dēvēja par “sarkanajiem putekļiem”. 1. gadsimta ķīniešu vēsturnieks Baņs Gu šo frāzi izgudroja, lai aprakstītu rosīgas pilsētas, kurās augstmaņu rati aiz sevis saceļ putekļu mākoņus, dzenoties pēc atzinības un vēlmju piepildījuma, apziņai atrodoties nemitīgā nemiera stāvoklī. Ķīniešu budistiem laicīgās pasaules kņada bija vienkārši “putekļu pasaule” – putekļiem ir tendence nosēsties uz priekšmetu virsmām un uzkrāties, līdzīgi kā domāšanas ieradumiem ir nosliece uzkrāties apziņā, aptumšojot tās sākotnējo skaidrību un traucējot izpausties spējai redzēt “savu īsto seju, kāda tā ir bijusi vēl pirms dzimšanas”. Tādēļ ir tikai saprotami, kāpēc visu laikmetu eremīti, ja vien reljefs to ļāva, klosterus, svētnīcas un vientuļnieku būdas bieži izvēlējās būvēt kalnos, – tur ir nepieciešama mazāka piepūle, lai pasargātu savu apziņu no apkārtējo iejaukšanās.

Tiesa gan, mītiskos stāstos arī brīdināts no briesmām, kas uzglūn kalnos. Lai gan Senajā Ķīnā pastāvēja uzskats, ka kalnos atrodas tā saucamās “alu debesis” – tādas kā paralēlās pasaules, kurās mitinās daoistu pārpasaulīgās būtnes, – tur sastopamas arī citas pārdabiskas būtnes, dažādi gari un mošķi. 3. gadsimtā p.m.ē. ar kalnu sukubu nācās sastapties Ču valsts valdniekam Sjanam, kurš, kāpjot miglas apvītajā Burvju kalnā, iemidzis un sapņos saticis dievišķīgi skaistu sievieti, kas tūliņ pat piedāvājusi “kopā apgulties uz spilvena”. Šī kalnu dēka turpmāk ķīniešu literatūrā ieguva tik lielu slavu, ka jebkurš seksuālais akts tika poētiski dēvēts kā “kopā doties uz Burvju kalna lietu un miglu”, bet dzejā “lietus un migla” juņju kļuva par visbiežāk izmantoto sinonīmu dzimumaktam.

Starp senās Ķīnas valdniekiem, augstmaņiem un literātiem bija arī tādi, kas kāpa kalnos ne tikai tādēļ, lai upurētu kalnu un debesu dievībām, meklētu pārpasaulīgās būtnes un alās apslēptus tekstus vai patvertos no ikdienas kņadas, bet arī, lai kliedētu skumjas. Par skumjām runā arī 4. gadsimta kaligrāfs Vans Sjidži “Priekšvārdā Orhideju paviljona krājumam”, kurā viņš aprak-sta dzejnieku tikšanos kalnos pie Šaosjinas. 42 dzejnieki piedalījās vīna dzeršanas un vārsmošanas sacensībās – vīna tases tika pludinātas pa nelielu straumi, dzejnieki, sasēduši gar krastu, gaidīja, kur apstāsies viņiem tuvākā tase, kuru nācās iztukšot un sacerēt dzejas rindas.

“Cilvēku draudzība paiet tikpat ātri kā dzīve – vienā acumirklī. Daži savas sajūtas izpauž sarunās, sēžot istabā, citi dod sev vaļu ārpus sevis. Lai arī tieksmes mēdz būt tik dažādas – dažas mierīgas, citas dedzīgas –, kad esam ieguvuši kāroto, uz brīdi mēs kļūstam apmierināti, priecīgi un pašpietiekami, nenojaušot par vecuma tuvošanos. Bet, kad apmierinājumu nomaina nogurums un mūsu sajūtas mainās, tam seko smagi pārdzīvojumi. Tad vienā acumirklī lietas, pēc kurām tiecāmies, pārvēršas par pagātnes atliekām, kuras vēl aizvien turpina mūsos radīt nožēlas sajūtas. Pie tam mūsu mūža ilgums atkarīgs no likteņa, un dzīve reiz izbeigsies. Senatnē teica: “Patiesi varena ir dzīve un nāve.” Vai tas nav sāpīgi! Tādēļ ikreiz, kad lasu par iemesliem, kas izraisījuši pagātnes cilvēku nožēlu, es sajūtu ar viņiem tuvību, un, lasot šos tekstus, mani vienmēr pārņem skumjas, un es nespēju to izskaidrot. Tādēļ es zinu, ka priekšstats, ka dzīve un nāve ir viens un tas pats, ir meli. Uzskatīt, ka ilgs mūžs un pāragra nāve ir viens un tas pats, ir neprātīgi. Tas, kā nākamība skatīsies uz šodienu, līdzinās tam, kā mēs tagad raugāmies uz pagājušo. Ak, cik žēl!”

Līdzīgi par skumjām rakstīja arī Tanu dinastijas dzejnieks Li Bo dzejolī, ko viņš velta kādam draugam. Uz atvadām viņš saka:

“Aizgājušais mani pametis, vakardienu nenoturēt. Manu apziņu neskaidru dara šīsdienas nomāktība. [..] Izvilksi zobenu, bet plūstošo ūdeni nepārcirst. Celsi vīna trauku, bet skumjas nepazūd. Ja šai dzīvē nav gandarījuma, rītdien izlaižam matus un sēžamies laivā.”

Šajā dzejolī matu izlaišana nozīmē atsacīšanos no ierēdņa amata; mūsdienās tas būtu labi apmaksāts darbs bankā vai godājams postenis ārlietu dienestā, bet kuģošanu ar laivu pa straumi – atšķirtības meklēšanu, klīstot pa pasauli, – mūsdienu apstākļos varētu salīdzināt ar pārvākšanos no pilsētas uz laukiem vai izteikti savrupu dzīvesveidu. Tiesa gan, šo vēlmju izteikšana senās Ķīnas literātiem visbiežāk bija tikai literāri paņēmieni, jo lielākā daļa no viņiem tā arī nekad nesaņēmās ar atlaistiem matiem aizpeldēt laivā pa upi. Un tomēr šīs vienatnes zīmes daudziem bija kā savdabīgs ārstniecisks līdzeklis, kad skumjas vairs nespēja remdēt pat vīna trauks.

Citi pievērsās kalnos kāpšanai; reizēm pat pietika vienkārši uzkāpt kādā augstākā celtnē, lai tā kaut vai uz brīdi pārvarētu skumjas. Li Bo, piemēram, savu dzejoli raksta, kopā ar draugu iedzerot ķīniešu daudzstāvu celtnē, lai gan šķiet, ka viņa skumjām tas diez ko nepalīdz.

Īpaša kalnos kāpšanas tradīcija ir saistīta ar Dubultā devītnieka svētkiem Čunjan, kurus svin Mēness kalendāra devītā mēneša devītajā dienā un kuri ir izplatīti vēl mūsdienās. Svētku tradīcijas aizsākumu saista ar Haņu dinastijas dibinātāju imperatoru Liu Banu, kurš kopā ar galminiekiem šajā dienā kāpis kalnos, rotājies ar kizila zariem un dzēris krizantēmu vīnu. Jāpiebilst, ka gan krizantēmu vīns, gan kizils arī attīra, aizsargājot pret ļaunajiem gariem.

Pirmā kalnos kāpšana man ir saistīta ar centrālās Ķīnas Aņhuejas provinces Dzeltenajiem kalniem Huanšaņ. 1997. gadā vietējais tūrisms Ķīnā vēl nebija kļuvis par masveida aizraušanos, turklāt, ņemot vērā, ka janvāra vidējā temperatūra bija tikai daži grādi, labāku laiku, lai satiktos ar kalnu miglu, nevarēja iedomāties. Cilvēku uz līkloču kāpnēm bija tikpat maz kā vientuļo priežu uz kalnu šķautņu nogāzēm. Šīs priedes, kuras te parādījās, te atkal pazuda kalnu miglā, ļoti atgādināja ķīniešu ainavu gleznas – kalnu melnās kontūras, priedes, ūdeņu straumes un sīki cilvēku stāvi, kas pazūd miniatūrajā melnās tušas un padzeltējušā papīra telpā.

Pēc pāris gadiem ar šo sajūtu, par kuru 11. gadsimta Sunu dinastijas dzejnieks Su Dunpo rak-stīja: “Dzejā ir attēls, attēlā ir dzeja,” – es saskāros 8. gadsimta Tanu dinastijas dzejnieka, mūziķa un gleznotāja Vana Veja sarakstītajā vārsmā “Lučaja”:

“Tukšajos kalnos nevienu neredzu, dzirdu vienīgi cilvēku balsis. Rietošās saules gaisma iespraucas dziļi mežā, atspīdot uz zaļā sūnāja.”

Kāpjot Dzeltenajā kalnā, es sastapu tikai biļešu pārdevējas, kas nevēlējās pārdot lētākas ieejas biļetes, ļaujot man pavingrināties visos zināmajos ķīniešu lamuvārdos. Bet šīs mirklīgās dusmas pavisam drīz nomainīja bažas par plaušu karsoni, un tās bija tiešā atkarībā no ledainā vēja, kas caur-urba manu nabadzīgo apģērbu. Es pieļauju, ka manas dusmas un hipohondriju kliedēja īpašības, kas tieši piemīt kalniem, – par to rakstīja 4.–5. gadsimta dzejnieks Sje Linjuns, kuru uzskata arī par ainaviskās dzejas žanra aizsācēju: “Kalni un ūdeņi satur skaidrību un spozmi, kam piemīt spēja iepriecināt cilvēkus.”

Nakti kopā ar trijiem ceļabiedriem es pavadīju kādā vietējo kopmītnē – bez apkures, ar emaljētu ūdens bļodu dušas vietā, aizlienētiem zaļajiem Ķīnas armijas šineļiem, cieši saspiežoties visiem kopā. Šī fiziskā pārbaudījuma mērķis bija nodoms agri no rīta vērot, kā saule uzlec virs mākoņu jūras tur, apakšā. Kad pirms sešiem, citu uzbakstīts, izsteberēju laukā, visapkārt bija viena vienīga migla. Ap deviņiem saule jau sen bija uzlēkusi, no novērošanas platformas turpat blakus kopmītnēm acu priekšā pletās balta mākoņu jūra, no kuras kā tādi aizvēsturiski jūras mošķi ik pa brīdim iznira kalnu virsotnes un priežu puduri. Satraukums par kaut ko, kas ir nokavēts, drīz vien izgaisa kā mākoņi, kas vēlās kā ūdenskritums no kādas netālas virsotnes, aizskalojot prom arī nepatiku pret pāris japāņu tūristiem un viņu pusmetru garajiem fotoobjektīviem. Šādā mirklī negribas runāt pat ne ar ceļabiedriem: acis pievēršas plašajam baltumam, uzmanība kavējas pie elpas, bet apziņu pārņem doma, ka šādā brīdī varētu arī nomirt. Tagad tas, iespējams, izklausās banāli, taču tobrīd šķita, ka bailes no nāves kā no savas apziņas un sevis apzināšanās izzušanas šāda estētiskā pārdzīvojuma priekšā zūd. Līdzīgus stāvokļus nereti izraisa kāds fragments no sena filozofiska teksta, kāda daiļdarba, filmas, skaņdarba, sarunas. Tas ir brīdis, kad liekas, ka nāve, ja tā notiktu ar mani tobrīd, būtu dabiska lietu kārtība – ne tādā ziņā, ka mēs visi mirsim, bet tādā, ka tam šajā brīdī ir gatava mana apziņa, par kuras zaudēšanu es baidos vairāk par visu.

Šī pirmā kalnos kāpšanas pieredze mani pārliecināja, ka kalnos jākāpj vienatnē vai ar pāris draugiem, lai pa ceļam melanholiju, ja vien tāda ir radusies, kliedētu ar sarunām vai arī klusām pārdomām pie sevis. Ziema, lietus un migla ir vispiemērotākais laiks, jo lielai daļai tūristu ir auksti.

Literāro kalnā kāpšanas tematiku, kas ir daļa no ainaviskās dzejas žanra, pagājušā gadsimta 90. gadu beigās man atklāja Taivānas Pedagoģiskās universitātes senķīniešu valodas pasniedzēji. Kopā ar Vanas kundzi mēs lasījām Tanu dinastijas poēzijas meistardarbus, savukārt Jana kungs mācīja mums novērtēt senā stila guveņ prozu. Vanas kundze dzejas estētikā atrada nepārprotamu spēku savas paraplēģijas pārvarēšanai, kas padarīja viņas ierašanos uz lekcijām par īstu fizisku piepūli. Skolotājs Jans bieži mēdza apstāties pie kāda fragmenta un saviļņojumā iesaukties: “Mei bu mei? Mei dzji le!”

Par ainaviskās dzejas žanra aizsācēju tradicionāli tiek uzskatīts 4.–5. gadsimta dzejnieks Sje Linjuņs, kurš, kā vēsta vēstures hronikas, esot ceļojis pa kalniem tad, kad viņam uznākusi vilšanās par politisko situāciju. Pēc formas tas ir tuvs arī 4. gadsimta izplatītajam sjuaņjeņ – “apslēpto jeb tumšo vārdu” žanram, kas cieši saistīts ar šajā laikmetā valdošo intelektuālo virzienu sjuaņsjue – “Apslēptā jeb tumšā mācība”, kas savukārt balstījās uz agrīno daoistu domātāju darbiem “Laodzi” un “Džuandzi”, iztirzājot jautājumus par to, kas uzskatāms par visa pastāvošā pirmsākumu – “[tas, kas] ir,” vai “nekas”. Daudzi šī laikmeta literāti, atšķirībā no 3. gadsimta trakajiem bambusu birzs dzejniekiem, kuri sabiedrisko dzīvi tiecās pamest burtiskā nozīmē, izvēlējās “sirds vientulību”. Viņi sekoja iepriekšējā gadsimta beigu domātājam agrīnā daoisma kanona “Džuandzi” redaktoram un komentētājam Guo Sjanam, kurš bija pārliecināts, ka vienatnīgu un atšķirtu apziņas stāvokli ir iespējams saglabāt, arī atrodoties administratīvajā postenī vai valdnieka galmā.

Kad nākamajā studiju trimestrī pie pasniedzēja Tana Dzjiučuna – sešdesmitgadīga vecpuiša, kas, ievērojis, ka auditorijā ir mūķene no Vjetnamas, apzināti stāstīja erotiska rakstura stāstiņus no Ķīnas vēstures un apgalvoja, ka mājās to vien darot kā skatoties Discovery kanālu, – lasījām “Džuandzi” 2. nodaļu “Lietu vienlīdzība”, es neviļus, ar tekstu nesaistītu iemeslu dēļ, biju nonācis spēcīgas melanholijas varā, ko šad tad izdevās remdēt, tikai uzbraucot piecdesmit stāvu augstceltnē pie Taipejas centrālās stacijas – augstākajā Taipejas debesskrāpī, pirms tika uzbūvēts Taipei 101. Tādējādi es mēģināju praktizēt to, ko biju iemācījies, lasot Tanu dinastijas dzejniekus un seno prozu, – pakāpties augstāk, lai pārvarētu savu tā brīža noskaņojumu. Raugoties uz pilsētu no augšas, skumjas, lai arī tikai uz mirkli, attālinājās. Tolaik man vēl likās, ka asfalts, cements un automobiļu izplūdes gāzes ir tie elementi, kas ir neatraujama sevis sapratnes daļa, tādēļ Janminšaņa nacionālā parka kalnos, kas ieskauj Taipeju no ziemeļiem, es biju nokļuvis vienu reizi – slinki uzkāpjot tikai līdz informācijas centram. Tikai pēc daudziem gadiem Janminšaņs man kļuva par vietu, kur pastāvīgi pakāpties, lai attālinātos no ikdienišķuma, ikdienas rutīnas, kas rada sāju sajūtu.

Toreiz es arī uzzināju, ka par Janmina kalnu ainavisko skaistumu interesi izrādījusi jau japāņu koloniālā valdība, kas Taivānas salu pārvaldīja 1895.–1945. gadā, to saņēmusi kā reparāciju pēc kara ar Cjinu dinastiju. Tolaik šis kalnu apvidus bija vēl pazīstams kā Caošaņs – “Zāles kalni”. Kopš 17. gadsimta Minu dinastijas perioda, kad Taivānu pakāpeniski sāka apdzīvot imigranti no kontinentālās Ķīnas dienvidu provinces Fudzjieņas, kuru pēcteči veido vismaz divas trešdaļas mūsdienu taivāniešu, pakāpeniski izspiežot Taivānas salas austronēziešu pamatiedzīvotājus, Janminšaņa apvidus kļuva par sēra ieguves vietu šaujampulvera ražošanai. Japāņi savukārt sastādīja priedes un akācijas, izveidojot karsto avotu peldvietas. Tikai pēc tam, kad pēc Otrā pasaules kara Ķīnas komunisti uzvarēja pilsoņu karā un Nacionālistu – Guomiņdāna – valdība ar Čanu Kaiši priekšgalā aizbēga uz Taivānas salu, Zāles kalnus pārdēvēja par Janminšaņu, tas ir, Janmina kalniem. Man, cilvēkam, kas ar pietāti izturas pret senatnes klasiskajiem tekstiem, bija interesanti uzzināt, ka kalns nodēvēts Vana Janmina (1472–1529) vārdā, kurš bijis viens no pazīstamākajiem Minu dinastijas “prāta-sirds skolas” filozofiem. Sekodams 4. gadsimta p.m.ē. senķīniešu konfūcistu domātājam Mendzi, viņš apgalvoja, ka katram cilvēkam kopš dzimšanas piemīt “labzināšana” – spēja atšķirt labo no ļaunā. Šī morālā iedaba ir līdzvērtīga apziņai, kas ir visa pamatā: objekti nepastāv neatkarīgi no apziņas, apziņa piedalās to veidošanā. Kā līdzekli darbam ar iekārēm, kas nomāc sākotnējo ētisko pamatu un maitā cilvēku, Vans Janmins ieteica ne tikai klasisko tekstu studijas un morālo piepūli, bet arī no budistu psihotehnikas praksēm atvasināto “kluso sēdēšanu” dzjindzuo. Izteikti uz savu apziņu vērsto filozofiju papildināja pārliecība, ka zināšanām jābūt apvienotām ar praktisko rīcību, tādēļ Vans Janmins bija pazīstams arī kā veiksmīgs karavadonis un Dzjiansi provinces pārvaldnieks, kura idejas atstāja lielu iespaidu uz Japānas konfūcisma tradīciju, japāņu filozofiju un 1868. gada Meidzji restaurācijas modernizatoriem. Ņemot vērā modernās Taivānas liberālās demokrātijas politikas virzību, taivāniešu identitātes nostiprināšanos pretstatā ķīniešu identitātei, kā arī Čana Kaiši militārās diktatūras laikmeta nosodījumu, ir saprotams, kāpēc Janminšaņa Nacionālā parka interneta mājaslapā tiek apgalvots, ka savu nosaukumu Janmina kalni ieguvuši no “atsevišķu vietējo iedzīvotāju” ieteikumiem. Šie “atsevišķie iedzīvotāji”, izrādās, bijis viens pats Čans Kaiši, kas Janmina kalnu pakājē uzbūvēja savu oficiālo rezidenci, bet kalnos – savus atpūtas namus. Vans Janmins bija konservatīvā Čana mīļākais filozofs jau kopš 18 gadu vecuma, kad, studējot pie klasisko tekstu skolotāja Gu Baosjina, Čanam radās interese par Minu dinastijas konfūcismu. Čana tuvība konfūcisma ētiskajai filozofijai vēl aizvien ir sadzirdama Taipejas lielāko ielu nosaukumos: Lojalitātes un cieņas pret vecākiem iela Džunsjao lu, Cilvēcības un mīlestības iela Žeņai lu, Uzticēšanās un taisnīguma iela Sjiņji lu, Saskaņas un līdzsvara iela Hepin lu, Četru [sabiedrisko] saišu iela Sivei lu un Astoņu tikumu iela Bade lu. Tiesa gan, Čana Kaiši piemiņas laukums pašā pilsētas centrā pirms pieciem gadiem kļuva par Brīvības laukumu, bet Čana muzejs – par Taivānas demokrātijas piemiņas muzeju.

Uz Janmina kalniem agrāk braucu reti, bet pēdējā pusotra gada laikā – gandrīz katru mēnesi. Es vēlējos uzkāpt visās augstākajās virsotnēs – augstākā ir 1120 metru; es centos priecāties par sakuras ziediem, kuru apbrīnošanu taivānieši pārņēmuši no saviem koloniālajiem saimniekiem japāņiem; man bija jāizstaigā kalnu takas, kuras ieskauj bieza sudrabzāle un zobenbambusi; jāosta osmantusa ziedu krūmi; jāpalecas izbīlī no čūskām, kā arī jāvairās, lai neuzčurā vāveres – par to brīdināja kāds nejauši satikts vīrs, – vai galvā neknābj garastainās Formozas žagatas; sajūsmā jāstāv un jāfotografējas zem retajām priedēm un jāklausās cikāžu skaņās. Pēc tam, kad jau piekusušas kājas, vienā no ielejām kopā ar vietējiem var pamērcēties karstajos avotos un tūkstošo reizi stāstīt, kas ir Latvija un latvieši. Ja ar to vēl nav gana, tad nedaudz tālāk ir zāles lauki ar savvaļas govīm un klaiņojošiem suņiem. Atpakaļ var braukt ar mikroautobusu, līkumojot, līdz paliek nelaba dūša. Un arī šādi var sajust kādu tuvību ar senatnes autoriem, lai gan motīvi, kāpēc viņi kāpa kalnos, stipri atšķīrās no manējiem.

Tagad mani nodarbina jautājums, kā attālināties uz augšu Latvijā, kur nav kalnu, bet vienīgajās augstceltnēs neviens tāpat nelaidīs. Stāvot apsnigušā jūras krastā un raugoties uz ledus gabaliem, es iztēlojos tos kā retas domas, kas gandrīz nemanāmi šūpojas smadzeņu pelēkajā ūdenī. Atnācis mājās, es atminējos 8.–9. gadsimta Tanu dinastijas literātu Liu Dzunjuņu, vienu no klasiskās prozas žanra pamatlicējiem, un viņa dzejoli “Sniegotā upe”:

“Tūkstoš kalnos pazūd putnu lidojumi, desmit tūkstoš takās izgaist cilvēku pēdas. Vientuļā laivā vecītis ar salmu cepuri galvā vienatnē makšķerē aukstajā upes sniegā.”