Tīrā tukšuma mirāža
Foto: Ignas Staškevičius
Budisms

Ar Geleku Gjaco Rinpoči no bona Menri klostera sarunājas Arnis Rītups

Tīrā tukšuma mirāža

Bez četrām Tibetas budisma pamata skolām Tibetā izsenis dzīvo arī bona tradīcija. Saskaņā ar bona sekotāju liecībām “izsenis” nozīmē jau vairāk nekā 18 tūkstošus gadu. No šīs tradīcijas viedokļa visas budisma skolas ir tās pēcnācēji, kas daļēji uztvēruši seno mācību, kuras virsotne ir “varenās pilnības” prakse jeb dzogčens. Bona tradīcijas ārējā iekārta atgādina galveno Tibetas budisma skolu iekārtu, bet mācības saturs būtiski atšķiras.

Skolotājs Geleks Gjaco jeb Togme Šerabs Rinpoče 2012. gadā kļuva par galveno filozofisko mentoru Menri – vissvarīgākajā bona klosterī, kurā dzīvā mācība no skolotāja skolotājam nodota kopš klostera dibināšanas 1405. gadā līdz pat 1959. gadam. Pēc tam daudzi bona tradīcijas skolotāji nonāca Indijā, kur 60. gados Dolandži ciematā Himāčala Pradēšas pavalstī tika atjaunota klostera darbība, bet 1969. gadā tika izvēlēts 33. bona patriarhs un klostera vadītājs. Geleks Gjaco jeb Togme Šerabs ir viņa tiešais māceklis.

Pateicos Valerijam Malaņinam par tulkošanu no tibetiešu valodas un skaidrojumiem.

A. R.


Rīgas Laiks:
Kāpēc jūs piedzimāt par cilvēku?

Geleks Gjaco Rinpoče: Tāpēc, ka iepriekšējās dzīvēs bija uzkrājies pietiekami daudz labu darbu. Tā nu šajā dzīvē es piedzimu par cilvēku.

RL: Kādus labus darbus jūs uzkrājāt, lai piedzimtu par cilvēku?

Gjaco: Kā sacīts bona tradīcijas dibinātāja Budas Šenraba tekstos, piedzimšana par cilvēku tiek iegūta arī par tādu tikumu kā cultrim, kas, vienkārši sakot, nozīmē “disciplīna”.1 Viena no galvenajām disciplīnas iezīmēm ir doto solījumu pildīšana. Uzkrājot šos labos darbus, var piedzimt par cilvēku.

RL: Vai es šobrīd runāju ar to pašu cilvēku, kurš uzkrāja labus darbus?

Gjaco: Pamats ir viens un tas pats, prāta plūsma viena un tā pati, tomēr iepriekšējās dzīvēs tā bija cita būtne, bet šajā dzīvē mani dēvē par Geleku Gjaco.

RL: Jūs atceraties, ko šis pamats darīja iepriekšējā dzīvē?

Gjaco: To es neatceros.

RL: Ja jūs to neatceraties, kāpēc domājat, ka tā ir tā pati prāta plūsma?

Gjaco: Tas ir tāpat kā ar rīsiem: ja nepieliek pūles, tad arī rīsiem nebūs no kā augt. Līdzīgā veidā es zinu, ka tieši tā arī bija.

RL: Jūs varat tikai zināt, ka tam, ka jūs esat šeit, bijis cēlonis. Kā jūs zināt, kāds ir šis cēlonis?

Gjaco: Līdzīgi kā no rīsu graudiņa izaug rīsi, nevis melnplauka, tāpat arī, lai piedzimtu par cilvēku, vajadzīga balta sēkla, proti, labi darbi. Tā kā šī baltā sēkla bija, piedzimšana kļuva iespējama.

RL: Es esmu aprobežots un tāpēc domāju, ka baltā sēkla ir jūsu tēva sēkla. Un tas ir pietiekams cēlonis tam, lai jūs te būtu.

Gjaco: Ar balto tēva sēklu vien nepietiek, kā minimums vajadzīgs arī sarkanais mātes elements. Vajag zemi, ūdeni, atbilstošu temperatūru, daudz dažādu apstākļu. Tāpat, lai piedzimtu par cilvēku, vajadzīgs cēlonis. Bet cēlonis nerodas pats no sevis, vajadzīgi apstākļi. Vajag, lai apziņa ienāk ķermenī, lai būtu baltais tēva elements, lai būtu sarkanais mātes elements. Vajadzīgi apstākļi. Tad arī šis cēlonis varēs uzdīgt.

RL: Kas īpašs ir piedzimšanā par cilvēku? Ar ko tā atšķiras no piedzimšanas par kādu citu būtni?

Gjaco: Piedzimšana par cilvēku ir īpaša tādēļ, ka cilvēka ķermenī var kaut ko zināt, var kaut ko apgūt, var izvēlēties, kādas darbības veikt, kādas ne. Cilvēka ķermenī ir ļoti ērti darīt labus darbus. Citās piedzimšanās tādas iespējas nav. Sansārā – dzimšanas un nāves ratā – ir divas vietas, kurās var ļoti labi nodoties labiem darbiem. Tas ir cilvēka ķermenis un sfēra, kurā mīt sansāriskās “nenovēršanās” dievības.2 Arī tās var ļoti daudz laika veltīt labo darbu veikšanai. Pārējām būtnēm sansāras ratā tādu labvēlīgu apstākļu nav. No mūsu mācības viedokļa galvenā piedzimšanas par cilvēku jēga ir labo darbu veikšana. Tas nozīmē veikt darbības, kas paildzina dzīvi, proti, darīt to, kas dos labumu nevis šajā, bet tieši nākamajā dzīvē. Tāpēc, ka, pateicoties labajiem darbiem, mēs varam tikt pie nākamās piedzimšanas, kur būs ievērojami mazāk ciešanu, ievērojami vairāk laimes. Un tāpat arī tālāk uz priekšu – līdz būs uzkrāts tik daudz labu darbu, ka varēsim pavisam iziet no dzimšanas un nāves rata.

RL: Jūs runājāt par to, ko var darīt nākamās dzīves labad. Bet vai šī dzīve var būt jūsu pēdējā?

Gjaco: (Smejas.) To es nevaru pateikt. Vispār piedzimt var divos veidos. Pirmais – var piedzimt tā, kā piedzimst parastas būtnes, tādas kā es un jūs. Šāda piedzimšana notiek uzkrāto aptumšojumu un karmas vēja dēļ saskaņā ar tām darbībām, kuras veici pirms tam. Tā ir aptumšotā piedzimšana. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs paši to neizvēlamies. Mēs vienkārši piedzimstam – to nosaka cēloņseku likums. Lai izvairītos no šādas piedzimšanas, vajag uzkrāt ļoti dziļu garīgo praksi. Tad šie aptumšojumi būs attīrīti un dzimšanai, kas saistīta ar ciešanām, nebūs cēloņa. Tas ir otrs piedzimšanas veids – kad būtne ir sasniegusi atbrīvi un tās piedzimšana nav saistīta ar ciešanām. Tā ir apgaismota piedzimšana, kas kalpo dzīvo būtņu labklājībai un palīdz tām virzīties pa atbrīves ceļu. Lai pārtrauktu dzimt aptumšotā veidā, vajag uzkrāt ļoti dziļu praksi. Vai es spēšu to izdarīt līdz šīs dzīves beigām vai ne, to jau mēs redzēsim.

RL: Kas jums traucē vai kā pietrūkst, lai šādu praksi uzkrātu?

Gjaco: Lai dziļi sekotu praksei, sasniegtu tajā pilnību un pārtrauktu dzimt aptumšotā ķermenī, vajag laiku. Tagad daudz laika prasa mācības nodošana klosterī un lekciju lasīšana šeit.

RL: Tas jums traucē nodarboties ar dziļu praksi, lai izbeigtu sansārisko eksistenci?

Gjaco: Ne gluži. Mācības nodošana arī ir labs darbs. Cita lieta, ka visātrākais ceļš uz atbrīvi ir dzogčena prakse, bet, lai ietu pa šo ceļu, prātu vajag turēt dabiskā stāvoklī, taču šis darbs nav savienojams ar mācīšanas darbu. Bet ir nepieciešams gan viens, gan otrs.

RL: Es atminos vienu tibetiešu skolotāju, kurš teica, ka iekāpt sansārā ir tāpat, kā iekāpt zirga sūdā.

Gjaco: Piedzimšana par cilvēku un vispār jebkāda piedzimšana dzimšanas un nāves ratā ir saistīta ar ciešanām. Kāpēc? Tāpēc, ka tajā ienāk slikto darbu dēļ. Slikto darbu sekas vienmēr būs ciešanas. Man šķiet, viņš domāja tieši to. No vienas puses, piedzimšana par cilvēku ir saistīta ar labajiem darbiem. No otras puses, mēs piedzimstam dzimšanas un nāves ratā, bet tas nozīmē, ka bijis arī daudz sliktu darbu. Laime, ko mēs jūtam šajā dzīvē, ir labo darbu sekas. Ciešanas, ko mēs jūtam savā dzīvē, saistītas ar sliktajiem darbiem, ko esam veikuši pagātnē. Mūsu piedzimšanu nosaka kā viens, tā otrs. Bet sūds... Nu, ir kukaiņi, kas dzīvo sūdos un saskata tajā laimi, jo tās ir viņu mājas. Mums tas ir ne vairāk kā sūds. Tāpat arī cilvēki dzimst sansārā, nezinot, ka sansāras daba ir ciešanas, un saskata tajā laimi. Patiesībā mēs dzīvojam ciešanās. Ja cilvēki to saprastu, viņi censtos tikt ārā no netīrumiem. (Smejas.)

RL: Kā tas var būt, ka sansāras būtība ir ciešanas, bet muļķiem šķiet, ka tā ir laime?

Gjaco: Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka mēs neredzam rata dabu. (Smejas.) Lai kurā rata sfērā tu piedzimtu, katrā no tām ir ciešanas. Piemēram, ja mēs runājam par elles būtnēm, kas dzīvo vienā no 18 ellēm, tur galvenie ciešanu cēloņi ir karstums un aukstums.3 Būtnēm, kas mitinās izsalkušo garu pasaulē, galvenās ciešanas ir slāpes un izsalkums. Dzīvnieku pasaulē galvenās ciešanas rada stulbums un mēmums. Ir arī ciešanas pusdievu pasaulē. Tās ir ciešanas, kas pamatā saistās ar vilšanos un pagrimšanu. Jebkuras rata sfēras daba ir ciešanas. Piemēram, ņemsim pamatciešanas – piedzimšanu, vecumu, slimību un nāvi. Dzimšanas ciešanas mēs neatceramies, bet tās saistītas ar atrašanos mātes miesās. Ja māte dzer kaut ko karstu, bērnam tas ir tāpat, kā ja viņu aplietu ar verdošu ūdeni. Ja viņa dzer kaut ko aukstu, bērns cieš no aukstuma. Ja māte guļ uz sāna, bērnam ir sajūta, ka viņu spiež starp diviem kalniem. Kad bērns dzimst, viņš jūtas tā, it kā to sviestu uz aukstas dzelzs grīdas. Mēs to visu neatceramies, bet katrs cilvēks, nākot pasaulē, ļoti stipri cieš.

Tālāk, ciešanas no vecuma – tas ir tad, kad ķermenis vairs neklausa. Nevari staigāt, nevari piecelties, nevari veikt kādas elementāras darbības, ausis pārstāj dzirdēt, acis pārstāj redzēt utt. Katrs zina, kas ir ciešanas no slimībām. Pietiek aiziet uz slimnīcu, lai to ieraudzītu. Visbeidzot, ciešanas nāves brīdī, kad apziņa nokļūst bardo – starpstāvoklī starp nāvi un nākamo piedzimšanu – un absolūti nezina, kas tur jādara un kas tur notiek. Bailes un neziņa. Patiesībā katrs cilvēks jūt neizmērojamas ciešanas.

Pastāv četri ciešanu veidi, kas raksturīgi tieši cilvēku pasaulei. Tās ir ciešanas no tā, ka meklē un nevari atrast; ciešanas no tā, ka kaut ko atrodi un tagad tas jānosargā; ciešanas no tā, ka jāšķiras no tuvākajiem; un ciešanas no tā, ka baidies tikties ar ienaidniekiem. Mēs dzīvojam šajās ciešanās, bet nesaprotam, ka tās ir ciešanas. Mēs cenšamies sasniegt kaut kādus mērķus, labumus un tā tālāk un tikai vēl vairāk grimstam ciešanās. Kad kļūsi par budu, šo ciešanu vairs nebūs. Dzimšanas turpināsies, bet tās nebūs saistītas ar ciešanām. Nebūs ciešanu no vecuma, slimībām un nāves, un četri ciešanu veidi arī nebūs absolūti. Runā, ka budam neesot vēlmju, taču, pat ja tās būtu, viss, ko viņam ievajadzētos, parādītos uz viņa delnas bez kādas piepūles.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Augusts 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela