Mūzika

Ar muzikologu un mūziķi Mihailu Kaziņiku sarunājas Arnis Rītups

Mūzika 0,1 procentam

Andris Kozlovskis/Fujifilm


Ņikita Hruščovs pionieru nometnē Arteks, dzirdot mazo Mišu dziedam, noteicis: “Būs mums savs Robertīno Loreti!” Drīz vien balss lūzums liedza baltkrievu ebreju puisītim Mišam Kaziņikam turpināt dziedātāja karjeru, lai gan tas netraucēja viņam plūkt laurus dažāda mēroga jauno vijolnieku konkursos. Dzimis Ļeņingradā (1951), no divu gadu vecuma audzis un līdz 19 gadu vecumam arī mācījies Vitebskā, divdesmit divos gados Mihails Kaziņiks sāka lasīt lekcijas, kuru mērķis līdz pat šim laikam ir “auditorijas sagatavošana mūzikas uztverei”. Līdz 1990. gadam viņa koncertlekcijas bija populāras visās lielākajās PSRS pilsētās, taču 1991. gadā viņš kļuva par Zviedrijas pilsoni, kur, tāpat kā vēlāk visā Skandināvijā, turpināja savus koncertlektorijus, kā arī uzveda vairākas izglītojošas un reizēm pat gadu uz priekšu izpirktas izrādes; populārākā no tām veltīta Saljēri un Mocarta attiecībām Puškina interpretācijā, kur galvenā tēma ir Saljēri mēģinājumi pamatot, kāpēc viņam jānogalina Mocarts. Kopš 1997. gada viņš ir Stokholmas Drāmas institūta viesprofesors. Manās acīs un ausīs viņš pirms vairākiem gadiem nonāca ar YouTube algoritma palīdzību. Visas viņa uzstāšanās par mūzikas un mākslas vēstures jautājumiem izriet no pārliecības, ka jebkuras sabiedrības galvenā nodarbe ir māksla un mūzika jeb kultūra, kas saprasta tās sākotnējā “kopšanas” nozīmē – ar pilnu pārliecību, ka īstenais kopšanas priekšmets ir cilvēka dvēsele jeb apziņas dzīve (tur jau tikai viens solis līdz Cicerona cultura animi – “prāta kopšanai”, kā Cicerons atveidoja grieķu salikteni philosophia). Taču šīs lietas noskaidrojās vēlāk. Sākotnēji manu uzmanību noturēja aizrautīgi aizraujošā Kaziņika runas maniere: viņš runā tā, it kā no tā, par ko viņš runā, būtu atkarīga visas cilvēces nākotne, turklāt citātu un kuriozu faktu klāsts no mūzikas un mākslas vēstures ikvienā runas reizē – plašā auditorijā vai pie brokastu galda – ir tāds, ka rada iespaidu par neizsīkstošiem to krājumiem. Viņa ugunīgā apgaismotāja aizrautība daudzos rada neprāta iespaidu, kas ne uz brīdi nemazina viņa dedzību. Kopš 2011. gada viņa apgaismotāja degsme un praktisku ļaužu gādība nodrošina to, ka ik gadu Rīgā notiek “Kaziņika dienas” ar bērnu mūzikas izpildītāju konkursu un dažāda plašuma koncertprogrammu.

A. R.


Rīgas Laiks:
Atceraties, Aristotelis par vienu no filozofijas sākumiem uzskatīja izbrīnu?

Mihails Kaziņiks: Jā, labi atceros.

RL: Gribētu sākt ar jūsu izbrīnu. Kas jūs pasaulē visvairāk izbrīna?

Kaziņiks: Vispirms tas, ka tad, kad jau liekas, ka pasaule tiecas pēc harmonijas, miera un sadarbības, kaut kāds draņķis iebrūk un sagrauj to visu.

RL: Bet vai atceraties savu pirmo bērnības izbrīnu: “O!” Kad nesapratāt, kā kaut kas tāds ir iespējams.

Kaziņiks: Madonnas acs Vitebskā, kur kādreiz bija daudz, daudz baznīcu. Pēc tam visi runāja, ka vācu fašistu iebrucēji tās sagrāvuši. Bet viņi, tieši otrādi, pēdējās baznīcas izmantoja, lai ļaudis pievērstu reliģijai. Bet sagrāva tās jau līdz karam. Vai zināt, kāpēc Repins nopirka māju netālu no Vitebskas? Tāpēc, ka Vitebska un Toledo esot skaistākās pilsētas pasaulē.

RL: Nopietni?

Kaziņiks: Jā! Ja apskatīsiet divas gleznas – slaveno El Greko “Toledo skatu” un Šagāla gleznu, kur viņa lido pa gaisu, bet viņš iet pa zemi –, ieraudzīsiet divas ļoti līdzīgas pilsētas: te krastmala, te grāvītis, te kupols zelta griezumā. Šagāla glezna un El Greko glezna ir gandrīz viens un tas pats. Šagālam pa kreisi apakšā it kā ir kaut kāds augs. Un lūk, tāds ir arī El Greko. Un es neesmu drošs, ka Šagāls tai laikā…

RL: …pētīja El Greko?

Kaziņiks: Jā, neesmu drošs. Taču abi uzgleznoja līdzīgus darbus ar pustūkstoš gadu atstarpi. Un te, lūk, man noder Repina doma katru dienu ar karieti braukt uz Vitebsku, lai to apbrīnotu. Vitebska taču visa vienās kraujās un kalnos! Lūk, 1956. gadā, kad man bija pieci gadi, es eju un zinu, ka vakar uzspridzināja pēdējo Vitebskas baznīcu, kas gozējās ar savām cepurēm pašā pilsētas centrā. Aizgāju uz to vietu, mani aizveda, tur bija milzīgi akmeņi. Pēkšņi skatos uz akmeni no altāra daļas mozaīkas, un tur – Madonnas acs. Gabaliņš. Tas bija satricinoši. Nezinu, kas tas bija – it kā bailes, it kā kaut kas ļoti interesants. Vai arī kas tāds, ka Madonna visu redz. Kaut gan nebiju reliģiozs, mana mamma bija komuniste, un tā. Joprojām piekrītu Puškinam Aleksandram Sergejevičam, kuram neviens varonis nelūdzas – ne Tatjana Larina, ne Jevgeņijs Oņegins, ne Ļenskis un Olga –, kuram nekādas baznīcas tur nav, kaut arī tas ir romāns dzejā. Nu, kaut reizīti būtu kādu no viņiem baznīcā aizvedis… Viņš bija zvērināts ateists. Lūk, un tas bija satricinājums. Tāds satricinājums! Arī otrs satricinājums saistīts ar Dievu. Man izstāstīja, ka pats mīļākais Kristus māceklis Jūda nodeva viņu sišanai krustā. Un tad man… Joprojām lepojos ar sevi. Man bija septiņi gadi. Radās jautājums: “Bet es taču lasīju, ka viņu pats tētis sūtīja nāvē un sacīja: “Nāvē samīdījis nāvi.” Tas ir, tu atnāksi un atdosi savu dzīvību. Bet neuztraucies, pēc trim dienām tu augšāmcelsies, mēs atkal tiksimies, un mēs esam viens. Tu neesi dēls, es neesmu tēvs, mēs esam kopā. Kāpēc tad Jūda ir nodevējs? Varbūt viņš izpildīja slepenu uzdevumu, ko viņam tētis pačukstēja?”

RL: Sava loģika tur ir. Borhess izdomāja veselu Jūdas evaņģēliju, veltītu tieši šai problēmai.

Kaziņiks: Kur Jēzus saka, ka “tu mani nenogalini, bet tikai atbrīvo no miesas”. Vispār es vienmēr esmu to sapratis. Kā gan citādi pēc trim dienām piecelties? Kāpēc trīs dienas? Ne tāpēc, ka Dievam Trīsvienība mīļa, bet gan tāpēc, ka pēc trim dienām sākas organisma trūdēšana un nav vairs kam piecelties.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Maijs 2023 žurnāla

Līdzīga lasāmviela