Mūzika 0,1 procentam

Ņikita Hruščovs pionieru nometnē Arteks, dzirdot mazo Mišu dziedam, noteicis: “Būs mums savs Robertīno Loreti!” Drīz vien balss lūzums liedza baltkrievu ebreju puisītim Mišam Kaziņikam turpināt dziedātāja karjeru, lai gan tas netraucēja viņam plūkt laurus dažāda mēroga jauno vijolnieku konkursos. Dzimis Ļeņingradā (1951), no divu gadu vecuma audzis un līdz 19 gadu vecumam arī mācījies Vitebskā, divdesmit divos gados Mihails Kaziņiks sāka lasīt lekcijas, kuru mērķis līdz pat šim laikam ir “auditorijas sagatavošana mūzikas uztverei”. Līdz 1990. gadam viņa koncertlekcijas bija populāras visās lielākajās PSRS pilsētās, taču 1991. gadā viņš kļuva par Zviedrijas pilsoni, kur, tāpat kā vēlāk visā Skandināvijā, turpināja savus koncertlektorijus, kā arī uzveda vairākas izglītojošas un reizēm pat gadu uz priekšu izpirktas izrādes; populārākā no tām veltīta Saljēri un Mocarta attiecībām Puškina interpretācijā, kur galvenā tēma ir Saljēri mēģinājumi pamatot, kāpēc viņam jānogalina Mocarts. Kopš 1997. gada viņš ir Stokholmas Drāmas institūta viesprofesors. Manās acīs un ausīs viņš pirms vairākiem gadiem nonāca ar YouTube algoritma palīdzību. Visas viņa uzstāšanās par mūzikas un mākslas vēstures jautājumiem izriet no pārliecības, ka jebkuras sabiedrības galvenā nodarbe ir māksla un mūzika jeb kultūra, kas saprasta tās sākotnējā “kopšanas” nozīmē – ar pilnu pārliecību, ka īstenais kopšanas priekšmets ir cilvēka dvēsele jeb apziņas dzīve (tur jau tikai viens solis līdz Cicerona cultura animi – “prāta kopšanai”, kā Cicerons atveidoja grieķu salikteni philosophia). Taču šīs lietas noskaidrojās vēlāk. Sākotnēji manu uzmanību noturēja aizrautīgi aizraujošā Kaziņika runas maniere: viņš runā tā, it kā no tā, par ko viņš runā, būtu atkarīga visas cilvēces nākotne, turklāt citātu un kuriozu faktu klāsts no mūzikas un mākslas vēstures ikvienā runas reizē – plašā auditorijā vai pie brokastu galda – ir tāds, ka rada iespaidu par neizsīkstošiem to krājumiem. Viņa ugunīgā apgaismotāja aizrautība daudzos rada neprāta iespaidu, kas ne uz brīdi nemazina viņa dedzību. Kopš 2011. gada viņa apgaismotāja degsme un praktisku ļaužu gādība nodrošina to, ka ik gadu Rīgā notiek “Kaziņika dienas” ar bērnu mūzikas izpildītāju konkursu un dažāda plašuma koncertprogrammu.

A. R.

Rīgas Laiks: Atceraties, Aristotelis par vienu no filozofijas sākumiem uzskatīja izbrīnu?

Mihails Kaziņiks: Jā, labi atceros.

RL: Gribētu sākt ar jūsu izbrīnu. Kas jūs pasaulē visvairāk izbrīna?

Kaziņiks: Vispirms tas, ka tad, kad jau liekas, ka pasaule tiecas pēc harmonijas, miera un sadarbības, kaut kāds draņķis iebrūk un sagrauj to visu.

RL: Bet vai atceraties savu pirmo bērnības izbrīnu: “O!” Kad nesapratāt, kā kaut kas tāds ir iespējams.

Kaziņiks: Madonnas acs Vitebskā, kur kādreiz bija daudz, daudz baznīcu. Pēc tam visi runāja, ka vācu fašistu iebrucēji tās sagrāvuši. Bet viņi, tieši otrādi, pēdējās baznīcas izmantoja, lai ļaudis pievērstu reliģijai. Bet sagrāva tās jau līdz karam. Vai zināt, kāpēc Repins nopirka māju netālu no Vitebskas? Tāpēc, ka Vitebska un Toledo esot skaistākās pilsētas pasaulē.

RL: Nopietni?

Kaziņiks: Jā! Ja apskatīsiet divas gleznas – slaveno El Greko “Toledo skatu” un Šagāla gleznu, kur viņa lido pa gaisu, bet viņš iet pa zemi –, ieraudzīsiet divas ļoti līdzīgas pilsētas: te krastmala, te grāvītis, te kupols zelta griezumā. Šagāla glezna un El Greko glezna ir gandrīz viens un tas pats. Šagālam pa kreisi apakšā it kā ir kaut kāds augs. Un lūk, tāds ir arī El Greko. Un es neesmu drošs, ka Šagāls tai laikā…

RL: …pētīja El Greko?

Kaziņiks: Jā, neesmu drošs. Taču abi uzgleznoja līdzīgus darbus ar pustūkstoš gadu atstarpi. Un te, lūk, man noder Repina doma katru dienu ar karieti braukt uz Vitebsku, lai to apbrīnotu. Vitebska taču visa vienās kraujās un kalnos! Lūk, 1956. gadā, kad man bija pieci gadi, es eju un zinu, ka vakar uzspridzināja pēdējo Vitebskas baznīcu, kas gozējās ar savām cepurēm pašā pilsētas centrā. Aizgāju uz to vietu, mani aizveda, tur bija milzīgi akmeņi. Pēkšņi skatos uz akmeni no altāra daļas mozaīkas, un tur – Madonnas acs. Gabaliņš. Tas bija satricinoši. Nezinu, kas tas bija – it kā bailes, it kā kaut kas ļoti interesants. Vai arī kas tāds, ka Madonna visu redz. Kaut gan nebiju reliģiozs, mana mamma bija komuniste, un tā. Joprojām piekrītu Puškinam Aleksandram Sergejevičam, kuram neviens varonis nelūdzas – ne Tatjana Larina, ne Jevgeņijs Oņegins, ne Ļenskis un Olga –, kuram nekādas baznīcas tur nav, kaut arī tas ir romāns dzejā. Nu, kaut reizīti būtu kādu no viņiem baznīcā aizvedis… Viņš bija zvērināts ateists. Lūk, un tas bija satricinājums. Tāds satricinājums! Arī otrs satricinājums saistīts ar Dievu. Man izstāstīja, ka pats mīļākais Kristus māceklis Jūda nodeva viņu sišanai krustā. Un tad man… Joprojām lepojos ar sevi. Man bija septiņi gadi. Radās jautājums: “Bet es taču lasīju, ka viņu pats tētis sūtīja nāvē un sacīja: “Nāvē samīdījis nāvi.” Tas ir, tu atnāksi un atdosi savu dzīvību. Bet neuztraucies, pēc trim dienām tu augšāmcelsies, mēs atkal tiksimies, un mēs esam viens. Tu neesi dēls, es neesmu tēvs, mēs esam kopā. Kāpēc tad Jūda ir nodevējs? Varbūt viņš izpildīja slepenu uzdevumu, ko viņam tētis pačukstēja?”

RL: Sava loģika tur ir. Borhess izdomāja veselu Jūdas evaņģēliju, veltītu tieši šai problēmai.

Kaziņiks: Kur Jēzus saka, ka “tu mani nenogalini, bet tikai atbrīvo no miesas”. Vispār es vienmēr esmu to sapratis. Kā gan citādi pēc trim dienām piecelties? Kāpēc trīs dienas? Ne tāpēc, ka Dievam Trīsvienība mīļa, bet gan tāpēc, ka pēc trim dienām sākas organisma trūdēšana un nav vairs kam piecelties.

RL: Tas tāds gnosticistisks Evaņģēlija lasījums. Manuprāt, tai nodevības sāpju dziļumā ir arī kāds skaistums. Nodevības tēls, pat ja neloģisks, ir īsts, dziļš.

Kaziņiks: Protams. No citas puses, redziet, tāda reliģija, kura māca mīlēt, māca labu, bet kuras pamatā ir nodevība, turklāt nemotivēta, man ir nonsenss. Kāda gan mīlestība, ja pamatos nodevība? Tas pats ar Veco Derību, ar Tanahu. Ādams un Ieva – abi tādi mīlīgi, smukiņi, naiviņi, universitātēs nemācījušies. Piedzimst viņiem pirmie bērni – Kains un Ābels. Un Kains taču uzreiz Ābelu nogalināja. Nu, kas tas ir? Atkal par mīlestību runāsim? Mīlēsim cits citu tā, kā Kains mīlēja Ābelu?

RL: Atgriezīsimies pie jūsu bērnības izbrīna. Pirmais izbrīns saistās ar dievišķā tēliem, nevis ar kādu muzikālu pieredzi.

Kaziņiks: Jā.

RL: Sakiet, kā pirms tikšanās ar mūziku jums radās ideja, ka visu rada ģēniji?

Kaziņiks: Es redzēju, kā tie nedaudzie cilvēki, kurus uzskatu par uzmanības vērtiem, mainās acu priekšā – sāk sacerēt dzeju, apcerēt dziļas filozofiskas idejas. Un pavisam ne tāpēc, ka es tāds gudrs, bet gan vienkārši novēroju, ka cilvēks, ar kuru nejauši iepazinos, pēc kāda laika… Turklāt es uzdevu toni! Un pēkšņi šis cilvēks uzraksta ģeniālu dzeju. Cits mūsu kopīgo ideju ietekmē sacer brīnišķīgu mūziku. Esmu saskāries arī ar tādu lietu jeb eksperimentu: vecāko klašu skolēni vienu dienu nedēļā devās uz profesionālo apmācību. Lūk, mani vecāko klašu skolēni mācījās mākslu. Pie mums atvēra mākslas kombinātu, kur vecāko klašu skolēni gāja reizi nedēļā. Tas bija Minskā. Jā, Baltkrievija kādreiz bija tāda kā Rietumu valsts, toreiz to nenovērtējām. Lūk, un Ivans Petrovičs Čuhrjajevs, tās skolas direktors, pats mākslinieks, izcils inteliģents, tāds ruds velns. Lūk, viņš mani uzaicināja pasniegt mākslas vēsturi, mūzikas vēsturi. Manā priekšā bija 200 cilvēku zāle. Katru piektdienu viņiem stāstīju par mākslas vēsturi. Turklāt vienu gadu visu mākslas vēsturi izstāstīju tikai caur Puškinu. Lūk, paraugāmies, ko Puškins uzrakstījis, un izrādās, ka tur slēpjas kolosāla zinātniska ideja. “Ak, cik gan brīnumaina jauna mums nesis apgaismības gars; un pieredze no smagām kļūdām, un ģēnijs – paradoksu draugs.” Kas ir paradokss? Kas – gadījums? Kas – Dievs izgudrotājs? Un tā tālāk. Tālāk, piemēram, Puškina sižets: “Kustības nav, teic gudrais bārdains, cits klusu sāk tam priekšā iet.” Un tā tālāk. Bērniem acis uz kātiņiem – to skolā nemācīja.

RL: Kaut kādā ziņā šī dzeja ir Puškina senās filozofijas doksogrāfisko epizožu pārstāsts.

Kaziņiks: Jā, protams. Tomēr tas tikai parāda, ka dzejā, neraugoties ne uz ko, paslēpti kādi neiedomājami spēki, kas turpina domāšanu. Viņi varēja neko nezināt par doksogrāfiskajām idejām par kustību, bet, kad iepazina Puškinu, viņiem nācās padomāt par to, ka kustība varētu arī nebūt kustības pierādījums utt. Mēs baigi iedziļinājāmies un sākām ieklausīties kustības mūzikā. Tās bija slavenās perpetuum mobile idejas, visādas mūžīgās kustības. Vai arī sākām apspriest sātanisko skerco, tas ir, kņadu. Teiksim, Bēthovenam Devītajā simfonijā ir pilnīgi ģeniāls, bet baiss skerco. Tulkojumā no itāļu valodas scherzo taču nozīmē “joks”. Tomēr tie bija ellīgi sātaniski skerco, kad viss ir jau galēji lieliski, skaisti un pievilcīgi. Šī inferno pievilcības virsotne kulminēja Šnitkes daiļradē 20. gadsimtā, taču tā bija jau Māleram. Un pirms tam Bēthovens simfonijā iepriekš obligāto menuetu nomainīja ar skerco. Lūk, un tad sākās brīnumi! Es te jums rādu, kā mēs gājām. Un bērni uzdāvināja man savas gleznas, ko bija uzgleznojuši šajā ražošanas apmācības gadā. Viņi man uzdāvināja dzejoļus, jo es teicu, ka saprast versifikācijas noteikumus, proti, ietvert domu dzejas formā, ir ļoti interesanti.

RL: Taču tas nenozīmē, ka viņi ir ģēniji. Ģēnijs – tas tomēr mazliet…

Kaziņiks: Kamēr es nediferencēšu savu domu, nekas nesanāks. Jums vienmēr būs taisnība. Taču, ja diferencēšu, jūs sapratīsiet, par ko ir runa. Jā, ir divu veidu ģēniji – radošais ģēnijs un uztverošais ģēnijs. Par radošo ģēniju gan nevienam neieteiktu būt.

RL: Tas ir baisi.

Kaziņiks: Jā, protams, jo ļaudis dzīvo, kaķīšus glauda, sunīšus postē internetā un tā tālāk. Bet tu ar savām acīm ne ar vienu nepadalīsies un nevienam nepateiksi. Tevi piemeklējis kaut kāds uzdevums, ne ta Dieva, ne ta velna, un doti spēki, lai to paveiktu. Spēku vienmēr pietrūkst, tomēr tie ir. Lūk, un tu sāc dzīvot, skaties milzīgām, baisām acīm uz visiem, uz visu. Un radi un radi. Beigu beigās ne tev bērnu, ne sievas, un Dievs vēl uzsūta šizofrēniju kā Šūmanim, kurlumu kā Bēthovenam, pilnīgu neatzīšanu kā Baham. Vai zinājāt, ka Baha dzīves laikā mūzikas enciklopēdijās par viņu bija rakstīts tikai divas reizes un abās – slikti? Viņš esot bezjēdzīgas, matemātiski izkalkulētas mūzikas paraugs.

RL: Un nevis nejēdzīgs ērģelnieks?

Kaziņiks: Esot labs ērģelnieks, bet nejēdzīgs komponists. Pat viņa bērni esot teikuši, ka tētis bija labs ērģelnieks, bet nu viņa kompozīcijas gan – ai, ai, ai. Un viņu gluži oficiāli saukāja par “veco parūku”. Lūk, tātad tie ģēniji ir nelaimīgi. Baham vēl kaut kāda ģimene bija, bija tāda Marija Barbara… Taču viņa nomira pašā spēku plaukumā. Bahs uz trim mēnešiem aizbrauca atpūsties uz Karlsbādi, un neviens viņam neko nepateica, neuzrakstīja. Kad viņš kopā ar Leopoldu atgriežas Ketenē, viņu uzreiz aizved uz kapsētu, un tur – sievas kaps. Viņš, protams, ļoti smagi pārdzīvo, jo sievu ļoti mīlēja. Cita lieta, ka viņš apprecējās otrreiz ar burvīgo Annu Magdalēnu Vilki-Bahu.

RL: Bet Baha erotiskās intereses taču bija diezgan plašas.

Kaziņiks: Par plašumu nezinu, bet zinu, ka viņam patika jēli joki, kā jau Vācijā… Patika alus.

RL: Tas viss no Lutera, visas tās vācu protestantu lietiņas.

Kaziņiks: Šis vācu protestants uzrakstīja divas galma kantātes. Viena no tām ir pasaulē izcilākā reklāma kafijai, “Kafijas kantāte”. Neviena reklāma nestāv līdzās Baha “Kafijas kantātes” iedarbībai, spriežot pēc tā, kā ļaudis uzreiz sāka lauzties uz kafijas namu, kur viņš strādāja. Taču pēc tam viņa patrons Leopolds, kas viņu ļoti mīlēja, apprecējās, un viņa sieva nemīlēja divas lietas – mūziku un Bahu. Un Bahs saprata, ka viņa laiks Ketenē… Sešu gadu laikā viņš tur neuzrakstīja nevienu reliģisku kompozīciju, pat netuvojās ērģelēm. Tur esot bijušas sliktas ērģeles, Baham neesot patikušas.

RL: Jūs kaut kā veikli pārgājāt pie mūzikas vēstures. Vai atceraties, kā sākās jūsu interese par mūziku?

Kaziņiks: Atceros.

RL: Pastāstiet mazliet par šo sākotnējo impulsu!

Kaziņiks: Vecāki mani Vitebskā veda uz koncertiem. Tur katru vasaru viesojās simfoniskais orķestris no Minskas. Vitebskiešiem tas bija notikums! Tie bija 50. gadi, sešdesmito pats sākums, kad, neraugoties uz visiem kariem un šausmām, inteliģence bija palikusi. Atceros pat mūsu skolotājus, pilnīgi brīnišķīgus, kuri mūs no astoņu gadu vecuma gandrīz uz jūs uzrunāja kā jau sevi cienošās ģimnāzijās, ieteica, kādas grāmatas lasīt, kādas filmas skatīties, kur aiziet un tā tālāk. Un ziniet, vecāki mani vasarās veda uz visiem tā simfoniskā orķestra koncertiem. Un tad pēkšņi mani pārņēma gluži neticama svētku sajūta.

RL: Tā saistās ar kādu konkrētu kompozīciju?

Kaziņiks: Nē, es sajutu svētku sajūtu, jau gaidot koncertu. Ļaudis labi apģērbušies. Tas bija Zaļajā teātrī Frunzes parkā. Iznāk orķestris – ne viens, ne divi, ne desmit, bet gan 70 cilvēku! Iznāk diriģents, visi frakās un sāk spēlēt. Un man tādas aukstas tirpas pārskrien. Man vecāki stāstīja, es pats neatceros, esot skanējusi Bēthovena Piektā simfonija, un es pēkšņi pāri visai zālei kliedzu: “Fašisti nāk!” Bet mamma: “Klusu, klusu!” Es: “Mammu, fašisti nāk!” Viņa: “Klusu!” Bet tad izšāva: pa-pa-pa-pam! Es atkal: “Fašisti!!!” Mamma saka: “Mišiņ, es vēlāk tev visu izstāstīšu, bet tagad, lūdzu, klusē.” Ļaudis kaut kā ļoti labi pret mums izturējās, pret mani un maniem vecākiem. “Re, kāds malacis māte, tieši no tāda vecuma arī bērnu jāsāk vest. Mēs tik baidāmies, ka mūsējais nevarēs nosēdēt. Bet šis, nu, izņemot par bailēm no fašistiem, tā arī neko nepateica un klausījās uzmanīgi.” Lūk, tad arī sākās tas satricinājums. Es pēkšņi sapratu, ka vienā simfonijā mūzika var būt gan tāda, ka fašisti nāk, gan arī tāda, ka viņus tūlīt sakaus. Tad nu sākās. Nekavējoties pieprasīju vijoli. Tomēr vecāki gribēja, lai mācos klavieres. Viņi uzskatīja, ka klavieres ir harmonijas, bet vijole – tikai vienas balss instruments, ar ko, pēc viņu domām, var spēlēt tikai žēlabainas ebreju melodijas. Tā nu mācījos klavieres. Bet mūzikas skolas eksāmenos viņi jautā: “Tātad tu, Miša Kaziņik, iesi uz fortepiano?” Un es saku: “Nē, uz vijoli.” Viņi: “Paga, kā tad tā, te rakstīts – klavieres.” Pasauca vecākus, kas turpat aiz durvīm uztraucās. “Viņš saka, ka vijoli grib.” Mamma saka: “Kā, dēliņ? Nolēmām taču, ka klavieres!” Bet es: “Nē, gribu vijoli, gribu kā Oistrahs.” Izrādījās, biju dzirdējis radio, kā viņš spēlē Sensānsa introdukciju un rondo kapričozo. Uzņemšanas komisija sāka vecākus pierunāt. Teica, ka bērniem ar absolūto dzirdi jāsāk ar vijoli, jo klavierēs jau visas skaņas esot gatavas, bet ar vijoli skaņa jāveido pašam. Tāpēc tikai absolūtā dzirde ļaujot bērnam kļūt par vijolnieku, kurš spēlēs tīri, jo netīri spēlēt vijoli esot briesmīgi.

RL: Jā, es atceros, kāds teica: ja gribat samaitāt bērnu, lieciet viņam kopš bērnības spēlēt klavieres, tā viņš nekad nekļūs par komponistu.

Kaziņiks: Ne vienmēr. Daudzi ģeniāli komponisti spēlējuši klavieres. Taču kaut kāda jēga tur ir, jo klavieres nav tik prasīgas pret saasinātu dzirdi, pret tembru. Komponistam jādzird orķestra tembrs. Galu galā, “Labi temperētais klavīrs” nozīmē, ka oktāvu sadalīja vienādās daļās kā Pitagoram un starp visiem pustoņiem bija vienāds intervāls. Bet vijolniekiem tā nav. Gan jau daudzi nezina, ka sol diēzs ir augstāks par la bemolu, kaut gan uz klavierēm tas ir viens un tas pats taustiņš. Pilnīgs ārprāts! Gan vijolnieks, gan dziedātājs, gan čellists – mēs visi strādājam netemperēti. Pirms Baha klavierēm bija ievērojami vairāk taustiņu – do bemols, re diezs, mi bemols. Tās bija šausmas. Pianisti vienkārši nespēja tehniski labi spēlēt. Un, kad oktāvu tomēr sadalīja vienādās daļās, to tad arī nosauca par labi temperētu klavīru. Bahs ļoti nopriecājās un uzrakstīja 24 prelūdijas un fūgas “labi temperētam klavīram”, un pēc tam vēl 24 tādas prelūdijas un fūgas.

RL: Atcerējos sarunu ar Ivri Gitlisu, kurš teica: “Ko nu komponists, tu ko! Bez manis viņa mūzikas nav.” Atceraties, Ivri bija…

Kaziņiks: Ne tikai atceros, bet manam skolniekam Daņikam Lozakovičam, ko mācīju kopš bērnības, Ivri Gitliss novēlēja savu vijoli. Tai Jaungada naktī mēs ar Daņečku spēlējām vijoli, kura tagad pieder viņam. 1713. gada Stradivāri!

RL: Viņš man to rādīja un teica: “Nekā īpaša. Vienkārši koka gabals.”

Kaziņiks: Viņš to spēlēja 63 gadus!

RL: Jā, jā, jā. Fantastika!

Kaziņiks: Tur bija skandalozs stāsts: radinieki pēc viņa nāves gribēja, lai testamentu atzīst par nederīgu, jo Gitliss esot sajucis prātā. Nevarēja taču viņi izlaist no rokām vijoli, kas maksā 20 miljonus dolāru, tas bija pāri viņu spēkiem. 20 miljoni reti zemē mētājas.

RL: Atcerējos viņa izteikumu, ka bez viņa, izpildītāja, komponists ir kurls un mēms, viņš neko nevar izdarīt.

Kaziņiks: Nu jā, viņam taisnība. Tie, kas nav ciešāk saistīti ar mūziku, šo paradoksu reizēm nevar saprast. Tiešām, tiešām. Es pat esmu strīdējies ar kādu zinātniskā komunisma un marksisma-ļeņinisma katedras profesoru. Viņš saka: “Mūzika taču var vest uz priekšu!” Es atbildu: “Nē, viss atkarīgs no manis.” Viņš atkal: “Kā? Tu taču nevari pārtaisīt Marseljēzu, lai tā vilktu atpakaļ.” Es saku: “Tūlīt pārtaisīšu.” Ņemu vijoli un sāku spēlēt, un viņš saka: “Nolāpīts! Ko tu tikko izdarīji? Kā tāds ebrejs paņēmi savu ebreju Marseljēzu un piespiedi mani kļūt par oportūnistu, trockistu!”

RL: Tas ir, jūsu stāsts apliecina, ka Gitlisam taisnība?

Kaziņiks: Protams, nešaubīgi. Vienam un tam pašam koncertam, vienai un tai pašai kompozīcijai taču var būt vairākas interpretācijas. Lūk, piemērs – slavenais un visu mīlētais Mendelsona koncerts vijolei ar orķestri, viens no pieciem izcilākajiem tādiem koncertiem. Tik brīnišķīgs, ka nekad neapnīk. Tātad šo skaņdarbu vienmēr visi traktēja kā mocartismu. Tas ir, viss koncerts ir gaišs, saulains un tamlīdzīgi. Es pat kādreiz domāju, ka Mendelsons to sacerējis jaunībā. Izrādās, ka dzīves beigās. Kas ar Mendelsonu bija noticis? Viņš bija iemīlējies Jennijā Lindē, tai pašā zviedru lakstīgalā, planetārajā, kosmiskajā brīnumā. Līdz tam viņa jau bija paguvusi pazudināt Hansu Kristianu Andersenu, kurš bija viņā iemīlējies. Domāja, ka viņi precēsies. Sekoja viņai no koncerta uz koncertu, no valsts uz valsti un vienreiz sarunāja kopā sagaidīt Ziemassvētkus. Noīrēja numuru viesnīcā, nogaidīja un noraudāja visu nakti, bet viņa neatnāca.

RL: Toties no rīta uzrakstīja…

Kaziņiks: Protams, kārtējo pasaku. Neglīta viņa bija, bet ar pilnīgi ārprātīgu auru. Īsāk sakot, Andersenam tas bija satricinājums un traģēdija. Tad parādījās Mendelsons. Viņa atbildēja viņa jūtām, taču viņam jau bija sieva. Turklāt satriecoša. Mendelsona mīļākā glezna bija Hosē de Riberas “Svētā Inese”. Pastaigā pa mežu saticis skaistu meiteni, jautājis, kā sauc. Viņa saka: “Inese.” Un tā bija Riberas “Svētā Inese”. Viņi apprecējās, viņa dzemdēja sešus bērnus, meitenes. Tomēr Mendelsons bija kā traks pēc Jennijas Lindes un teica: “Es pametu visu. Man neko nevajag, izņemot tevi, brauksim uz Ameriku. Sāksim visu no jauna.” Tad nu Jennija pēkšņi saprata, ka viņš tiešām ir gatavs pamest savas meiti-ņas, sievu, ģimeni, braukt ar viņu prom un sākt visu no jauna. Un uzreiz viņam atteica. Viņa viņu mīlēja. Protams, viņu nevarēja nemīlēt, jo viņa bija ģeniāla dziedātāja un viņš – ģeniāls komponists. Viņa izgāja par sievu pie kāda viduvēja komponista tikai tāpēc, ka tas bija Mendelsona skolnieks. Par ko viņi lielākoties runāja? Domāju, ka pat gultā. Par Mendelsonu! Un, kad Mendelsons saprata, ka mūža mīla sabrūk, viņš uzrakstīja šo vijoļkoncertu. Viņš domāja, ka šī skaņdarba autoru nevar nemīlēt, vēl vairāk, ka viņu nevar pamest. Kad izstāstīju šo gadījumu Daņečkam Lozakovičam, viņš sākumā teica: “Nekad neprecēšu zviedrieti! Kā viņa varēja viņu atraidīt?” Es teicu: “Kad izaugsi, sapratīsi, Daņečka.” Lūk, un viņš spēlē šo Mendelsona koncertu tā, ka zāle raud, bet tad ceļas kājās, jo viņš, no vienas puses, spēlē Mendelsona atvadas no pasaules un, no otras puses, mēģinājumu aizstāvēt savu mīlestību viņas priekšā, padarīt viņu traku ar šo mūziku. Un sanāk pilnīgi cits koncerts. Lūk, jums interpretācijas piemērs. Ļaudis raud, viņi ir sajūsmā, jo tas pēkšņi, izrādās, nav vis kaut kāds tur gaišais, priecīgais koncertiņš. Tas ir rekviēms, atvadas no pasaules, vēstījums pasaulei par mīlestību un tā tālāk.

RL: Un kur tagad ir šis vijolnieks?

Kaziņiks: Daniels Lozakovičs? Tagad viņam nekur nav jāstrādā, jo pēc viņa stāv rindā visi pasaules orķestri.

RL: Cik viņam gadu, 20 ar kaut ko?

Kaziņiks: Tagad jā. Kad viņš atnāca pie manis, bija deviņi. Divus gadus mēs ar viņu mācījāmies. Sākumā viņš
atnāca pie mana dēla. Mans dēls taču ir tāds rūpīgs tehnologs, vijolnieks. Sāka pie viņa mācīties. Tad skatos: dēls ar viņu strādā tik nebeidzami, viņš vienu etīdes rindiņu var… Es saku: “Borja, pasaki man, vai Daņečka to var izturēt? Nav vēl sācis tevi ienīst?” – “Nē,” saka. Smaida. Tas ir retums. Beigās dēls kaut kur aizbrauca, bet Aļena, Daņečkas mamma, palūdza: nu tad varbūt tētis. Atnāca viņš pie manis, un sākām mēs gan ķiķināt, gan priecāties, gan smieties, gan visādus trikus taisīt. Zinu tādus vingrinājumus, kuros bērns nemaz nepievērš uzmanību, ka spēlē tehniski sarežģītas lietas. Piemēram, jāvelk kaķis aiz astes. Tā ir gigantiska kustība – ta-ta-ta-ta-ta-ta-ta-ta-ta-ta-tatamm, un pasāžai beigas. Lūk, un, kamēr bērna smadzenes aizņemtas ar kaķa vilkšanu, atbrīvojas viņa muguras smadzenes, ko nebremzē galvas smadzenes. Un bērns dažu minūšu laikā sāk spēlēt pats sev gluži negaidītā veidā. Man ir speciāli izstrādāta metode, ar kuru vienā nodarbībā varu, piemēram, bērnam iemācīt labu vibrāciju, tas ir, skaņu. Un vienas nodarbības laikā varu paātrināt viņa tehniku, tas ir, padarīt viņu nevis par to nabaga nelaimīgo pajoliņu, kurš iekrampējies vijolē tā, ka tā tūlīt saplīsīs, bet, gluži otrādi, atbrīvojas enerģija, atbrīvojas skaņa, un viss sanāk!

RL: Atgriežamies Vitebskā, pie mazā vijolnieka Mišas, kurš tikko sācis spēlēt. Vai varat vienā stāstā izteikt, kā aizsākās jūsu attiecības ar vijoli?

Kaziņiks: Gribu teikt, ka man nepaveicās. Kad reāli bija jāķeras pie lietas, es nepilnu septiņu gadu vecumā nokļuvu mūzikas skolā. Tur bija divi vijoles pedagogi. Viens mani ļoti mīlēja, vecākais… (Smejas.) Cik nu vecs, viņam bija 50 gadu. Toreiz man likās, ka viņš, nedod Dievs, tūlīt, tūlīt nomirs. Bet viņš bija dzīvs, jautrs, labsirdīgs, Mihails Markovičs Dvoskins. Bet otru sauca Zahars Grigorjevičs Haņins, jauns, nekādi nevarēja iestāties konservatorijā, vairākus gadus pēc kārtas stājās, viņu neņēma, pēc tam iestājās neklātienē. Viņš bija ļoti bargs, sita pa rokām, lociņu izsita ar roku, stipri sita. Ko tik es nedarīju. Termometru berzēju pa segām, lai sakāptu temperatūra, stīgas atlaidu…

RL: (Smejas.)

Kaziņiks: Tas bija šausmīgi. Viņš man lika atzīmes – divi, divi ar mīnusu, viens ar plusu, viens. Vai arī piezīmi: “Godātais biedri Kaziņik, lūdzu jūs ierasties skolā sakarā ar jūsu dēla pilnīgu nesekmību.” Vienreiz, kad viņš kavēja stundu, klasē bija žurnāls, un es trīcošām rokām atvēru lappusi ar atzīmēm un ieraudzīju tur vienus pieciniekus. Un vijolnieku konkursā es dabūju pirmo vietu. Tas ir, es zināju, ka esmu kaut kas pavisam neizdevies, pēdējais smurgulis, niecība, kas neprot spēlēt, mājās nevingrinās, kam visu laiku jāsauc tēvs uz skolu un tā tālāk. Un pēkšņi izrādījās, ka tas viss bijis tāds viņa pedagoģiskais paņēmiens. Viņš stāvēja, ar rokām iekrampējies palodzē, un pavēlēja: “Vēlreiz!” Es spēlēju vēl vienu reizi, bet viņš nesaka, kur ir kļūda. Un man jau dzīslas trīc. Biju tāds maziņš, vājiņš, pēckara bērns. Tāds caurspīdīgs. Un pēkšņi viņš saka ko briesmīgu: “Pēdējoreiz!” (Abi smejas.) Jūs kā filozofs zināt, kā tas ir, kad pieaugušais bērnam saka: pēdējo reizi! Tālāk viss, nāve, nekad vairs nekā nebūs. Dabiski, ka es spēlēju aizvien sliktāk un sliktāk. Vispār vairs nevarēju paspēlēt. Vispār, īsāk sakot, piepeši atnāk pie viņa uz nodarbību mūzikas skolas pasniedzējs, tāds Marks Davidovičs Botšteins. Ļoti cienījams. Ienāk klasē un saka: “Interesanti paklausīties. Tas taču, šķiet, Miša Kaziņiks.” Skolotājs saka: “Jā.” Es sāku spēlēt. Pēc tam pasniedzējs pienāk pie manis, paspiež roku un saka: “Teikšu godīgi – malacis! Tev ir izcilas spējas un milzīgas iespējas.” Es apstulbu. Viņš nevis mani sita, ielika nulli un teica, ka spēlēju pēdējo reizi, bet runāja ar mani kā ar cilvēku. Un es atkusu. Iestājos pie viņa mācīties Vitebskas mūzikas skolā, un sākās pilnīgi cita dzīve. Noskaidrojās, ka neesmu ne stulbenis, ne kas tāds. Toties esmu vijolnieks, esmu talantīgs, man ir brīnišķīga skaņa un tamlīdzīgi. Pat kad mans skolotājs… Jau nākamajā vasarā atbraucu pie viņa, atnācu uz pēdējo klasi, un viņš saka: “Kaut kas tevī ir mainījies, tik skaista spēle, tāda vibrācija.” Tāpēc mīlestība pret vijoli bija, taču ne mana mīlestība pret manu vijoli, bet mīlestība pret vijoli vispār. Un tāpēc es savās nodarbībās ne tikvien balsi nepaceļu, bērni man uz ceļiem sēž, un es viņus samīļoju. No malas reizēm varu pat pēc pedofila izskatīties, jo vienkārši skūpstu to savu vasarraibumiņu. Un viņš man saka: “Miša, es tevi ļoti mīlu,” – un tā tālāk.

RL: Sakiet, lūdzu, kādā situācijā vai kādos apstākļos jūs sapratāt Gumiļova dzejoli par vijolnieka briesmīgo nāvi?

Kaziņiks: Šis dzejolis man vienmēr ir iedvesis šausmas. Līdz brīdim, kad kļuva skaidrs, ka runa tomēr nav konkrēti par vijolnieku. Runa ir par dzejnieku, par mākslas cilvēku vispār: tas attiecas uz visiem cilvēkiem, kuri patiesi ieiet mākslā, kultūrā, filozofijā. Sākas tāda kognitīvā disonanse starp filozofiju, kuru esat apguvis un sapratis, un šiem cilvēkiem, kas iet garām, un, ja kaut ko pateiksiet, viņi par jums smiesies.

RL: Bet ir jau vēl arī cita disonanse, par kuru arī runāts dzejolī… “Tas, kam ziedosies, tevi sadedzinās.”

Kaziņiks: Tas taču ir tik saprotami! Atcerieties, Heinem: “Es, uz nāvi ievainots, spēlēju gladiatoru un nāvi iztēlojos.” Tu izej kā aktieris, spēlē – un pēkšņi izrādās, ka tas viss nav pa jokam. Tas pats ir Pasternakam: “Bet vecumdienas – tā ir Roma, kas pieprasa no aktieriem ne lasīšanu un ne līksmu omu, bet mirt ar nopietnību vien.” Te arī runa ir par gladiatoru, taču Pasternaks, vienkārši ģeniāli, vārdu “gladiators” nelieto: tie ir visi, kas iepazinuši mākslu un tajā aizgājuši. Un prātā vairs neiet kopā lielā māksla, tās lielās idejas, pārsteidzošā filozofija, šīs planētas labākie cilvēki, kas centās apjaust esamību un gigantisko cīņu… Ir disonanse starp viņiem un, pat nezinu, kā lai viņus nosauc… iedzīvotājiem, kuriem tas viss ir svešs, saprotat?

RL: Bet kā iespējams, ka visi ir piedzimuši kā ģēniji, jūs pats tā teicāt, bet izauguši kļūst par pūli?

Kaziņiks: Ā, tas ir ļoti vienkārši. Saprotiet taču, tāda bērna vecāki jau ir izdarījuši visu, lai viņš neizpaustu savu ģenialitāti, lai viņš tai nepievērstu uzmanību. Jo kaimiņi, vecāki, draugi, paziņas, skola, skolotāji tai nav pievērsuši uzmanību… nu, tai sfērai, kurā iegremdējas ģēnijs. Un es atceros, kā zinātniskā komunisma stundā piecēlos kājās un Miročņikovai teicu: “Klausieties, vai jūs gribat Dostojevskim liegt pretrunas? Bet, liedzot Dostojevskim pretrunas, jūs Dostojevski iznīcināt! Viņš nepastāv bez pretrunām! Ja viņam nav pretrunu, tad tas ir nevis negatīvs, bet pozitīvs. Ģēnijam nevar nebūt pretrunu! Turklāt, jo tās baisākas, jo nozīmīgāka persona viņš ir.” Bet šī: “Kaziņik, jūs atkal pļāpājat pārgudrības! Ja gribat saņemt labu atzīmi, tad nefilozofējiet!” Un to man pateica tā saucamā komunistiski filozofiskā vecene – kā vēlāk uzzināju, KGB ziņotāja, viņa taču par visiem stučīja! Viņa mums pasniedza zinātnisko komunismu, tas ir, teorija saskanēja ar praksi. Kādēļ es par sevi tā pateicu? Tādēļ, ka savām acīm redzu, kā šo ģeniālo uztveres spēju pārkrāso, aizķepē ar alabastru, ar kaļķiem, pārslēdz, un viss. Otrs jautājums ir baisāks. Mans dēls reiz mācījās nevis parastajā skolā, bet tādā vidusskolā, kas bija pie konservatorijas. Tur visi bērni jau ir ģēniji, viņi visi spēlē Bēthovena, Mocarta sonātes. Un tur bija tā. Mans dēls, viņam bija kādi 10 gadi, atnes mājās jautājumus sacerējumam. “Tēti,” viņš saka, “mums uzdeva mājasdarbu – jautājumus par Vasņecova gleznu “Trīs spēkavīri”. Kā lai uz tiem atbild, nezinu.” Es domāju: kas tad nu, mans dēls pēkšņi kļuvis tik stulbs, ka nespēj atbildēt uz jautājumiem par gleznu “Trīs spēkavīri”? Bet pirmais jautājums ir: “Kā trīs spēkavīri raugās tālē?” Nu, ko te var pateikt? Tā jau ir garīga atpalicība. Viss, tālāk vairs nav kurp iet. Tālāk ir klusums, kā teica Hamlets. Es viņam saku: “Borja, ja negribi nokļūt KGB, ja negribi cietumā, raksti vienu vārdu – “modri”!”

RL: Man pirms dažām nedēļām bija saruna ar vienu draugu, un es pajautāju, ko, viņaprāt, vajag mainīt izglītībā. Viņš norādīja, ka jāiekļauj domāšanas mācīšana. Taču tas ir ļoti grūts uzdevums – nu kā lai bērniem iemāca domāšanu? Vēl viņš ierosināja, ka skolā jāļauj bērniem dresēt vistas, lai bērni iemācītos dot citai radībai kaut kādas uzvedības īpašības. Ja jums būtu iespēja nomainīt dažus ķieģelīšus izglītības sistēmā, ko jūs nomainītu?

Kaziņiks: Skaidrs. Paldies par jautājumu. Tieši izglītība ir mana mūža tēma, īpaši pēdējos 20 gados. Redzēdams, ka mēs visi virzāmies pretī katastrofai, izteicu divus ierosinājumus. Pirmais: iedodiet man Pirmajā kanālā prime time Maskavā – 15 minūtes dienā. Es tomēr jums šai valstī nedaudz piebremzēšu tās agresiju, niknumu.

RL: Kurā gadā tas bija?

Kaziņiks: Es to ierosināju deviņdesmito beigās. Un otrais: nu palīdziet man izveidot skolu! Es gribu citu skolu. Mums ir klipu apziņas skola. Ģeogrāfija tajā pastāv atsevišķi no vēstures, viss ir atrauts no citiem priekšmetiem. Es gribu, lai skolā – tas ir viens no nosacījumiem – ievieš asociatīvās domāšanas stundu. Izraēlā tādu skolu sauc par skolu Ābols. Kas ir ābols? Auglis. Tātad botānika. Kas ir ābols? Mitoloģija, strīdus ābols. Tas ir vēsturnieka jautājums. Kas ir ābols? Ābols ir tas, kas uzkrita Ņūtonam uz galvas. Kas ir ābols? Dalāmības bezgalība. Utt., utt. Viena stunda ilgst nedēļu.

RL: Stunda par ābolu?

Kaziņiks: Jā. Turpat ir arī mūzika, arī tēlotājmāksla, ņemot vērā to, kas ar āboliem noticis no holandiešiem līdz Sezana laikam. Un tālāk: kāpēc Sezana ābolus tik augstu vērtē? No gastronomijas viedokļa tie taču ir visneēdamākie āboli. (Smejas.) Bet nezin kāpēc cilvēki par tiem ir gatavi maksāt miljonus, turpretī par brīnišķīgajiem Klāsa āboliem neviens negrib maksāt necik, lai gan tie ir ideāli. Utt., utt. Proti, ābols man kļūst gluži vai par simbolu, jo ābols ir vēl arī aploce un lode.

RL: Kāda veida skolotāji varētu visu nedēļu mācīt par ābolu?

Kaziņiks: Divi varianti. Pirmais – skolotāju grupa, kas šādu stundu gatavo nedēļu. Otrais – viens skolotājs, kurš sevī apvieno zināšanas. Tagad, kad ir internets, mēs tā arī darām. Atveram – Norvēģija. Norvēģijā izcelts vārds “Grīgs”. Jūs nospiežat, ejat līdzi Grīgam. Tur, kur ir Grīgs, ir Ibsens, viņš rakstīja svītas. Es te gatavoju stundu par smiltīm, mani ieinteresēja. Tātad ņemam atslēgvārdu…

RL: Un cik tādu atslēgvārdu jūs esat laidis klajā?

Kaziņiks: Ak, jau tūkstošiem. Katru vārdu var ekstrapolēt uz visiem priekšmetiem… katru jēdzienu. Ar smiltīm ir ļoti interesanti. Varētu likties, smiltis ir visneinteresantākais jēdziens, bet izrādās… Vai zināt, ko nozīmē teiciens “no viņa jau smiltis birst”?

RL: Esmu dzirdējis. Tā saka tad, kad cilvēks jau ir tuvu nāvei.

Kaziņiks: Jā, pareizi. Bet kā tas radies? Kāds nāvei sakars ar smiltīm?

RL: Nezinu.

Kaziņiks: Lūk, es arī nezināju, pirms biju sācis gatavoties tai stundai. Bezmaz paģību un domāju, kā lai to bērniem pastāsta. Viduslaikos, atcerieties, vīriešu tērpiem modē bija šeit tāds piekabinājums.

RL: Priekšpusē, stakles apvidū?

Kaziņiks: Jā. Turklāt, jo tas piekabinājums biezāks, jo cilvēks bagātāks. Viņam ir daudz naudas – un ir tiesības stakli turēt šitādu te, pilnu. Un, dejodams ar dāmu, viņš berzējas ar stakli, jā? “O, tas ir vīrietis, to es saprotu!” Un, lai tas izdotos, nācās taisīt īpašus maisiņus ar smiltīm. Maisiņu aizšuva ciet un ielika bikšu staklē. Tad nu viņš dejoja – un viņam pēkšņi pārplīsa vīle, un dejas laikā sāka birt smiltis.

RL: Cik skaisti.

Kaziņiks: Jūs spējat iedomāties, cik feini ir mācīties tādā skolā?

RL: Dodiet man vēl dažus vārdus. Ābols, smiltis – vēl?

Kaziņiks: Manā skolā LiBrein Maskavā tikko bija “karnevāls”. Nu, sākot ar tradīciju, karnevālu vēsturi: Venēcijas karnevāls, Romas karnevāls, spāņu…

RL: Nu, manuprāt, tas jau ir tāds sociokulturāls, otršķirīgs…

Kaziņiks: Stop! Vivaldi ir karnevāls. Visu viņa mūziku ir radījis karnevāls. Vijoļkoncerta žanrs ir divu vijoļu sacenšanās ar orķestri. Un tā līdz bezgalībai. “Karnevāls” – ģeniāls Šūmaņa skaņdarbs. Tikai ar Šūmani vien klasē var nosēdēt trīs dienas. Pavisam vienkārša lieta, par ko es vakar kaut kur runāju. Kādēļ Šopēns, saņēmis no
Šūmaņa ģeniālo “Karnevālu”, pat neatbildēja? Tādēļ, ka Šūmaņa skaņdarbā “Karnevāls” ir tēls karnevālā – Šopēns. Un ģeniālāko melodiju, kāda vien ģēnijam var ienākt prātā, Šūmanis ir komponējis ar nosaukumu “Šopēns”. To nospēlējis, Šopēns saprata, ka labāk darīt visu iespējamo, lai to nepalaistu tālāk, jo šī melodija bija visšopēniskākā no visām, kuras, varētu likties, spēja uzrakstīt tikai Šopēns – bet to bija uzrakstījis kaut kāds netalantīgs, nevienam nezināms Šūmanis. Šopēns, saprotams, saīga, jo pat ģēnijiem piemīt visas šīs jūtas un varbūt pat pārspīlētā veidā. Lūdzu, jums karnevāls. Tas pats pēc tam iet uz pārnesto nozīmi: domu karnevāls, kustības karnevāls, situāciju karnevāls.

RL: Nu, to es spēju saprast. Tomēr pirmējie jēdzieni visviens ir bagātāki.

Kaziņiks: Jā, nenoliedzami, bez šaubām. Te nedēļu nevajag.

RL: Atgriezīsimies pie mūzikas izglītības, ar ko jūs daudzus gadus esat nodarbojies. Cilvēkiem patīk, kā jūs izskaidrojat mūziku, esmu to ievērojis daudzās valstīs. Kā jums šķiet, vai bez paskaidrojumiem cilvēki mūziku uztver sliktāk, nepareizāk? Ko gan komponista dzīves konteksta izskaidrošana dod skaņdarba uztverei?

Kaziņiks: Bez paskaidrojuma cilvēki uztver sliktāk – tikai jutekliski emocionālā līmenī, bet tas mākslas darba uztverei ir ļoti maz. Tūlīt minēšu piemēru no savas bērnības. Kad mani palaida mūzikas skolā, viens no pirmajiem skaņdarbiem, ko sāku spēlēt, bija Mocarta mūzika bērnu grāmatā “Pirmā klase”. To sauca “Maija dziesma”. Tētis bija aizbraucis uz kūrortu, un mamma viņam rakstīja: “Semjon, mums mājās svētki! Mišam jau iedeva Mocartu!” Tētis jūk prātā – kā, jau Mocartu?! “Brauc mājās, kad beigsies, un Miša tev nospēlēs.” Bet mani vecāki bija ļoti gudri. Viņi uzreiz radināja mani pie skatuves – aicināja ciemiņus, uzklāja lielisku galdu un ciemiņiem teica: “Jums tikai 10 minūtes jāiztur Mišas spēlēšana,” – jo vijole sākumā skan šausmīgi. Atšķirībā no klavierēm, kur tu nospied un skaņa gatava, šeit, lai tās skaņas dabūtu ārā, ir ne mazums jāpasvīst. Un es domāju, ka tas Mocartam ir bērnu skaņdarbs, jo tur ir dzejolis. Oriģinālā tā ir dziesma balsij – zirdziņu nolieku kaktā utt. “Nāc, pavasari, lai sazaļo birzis, strautiņš lai čalo un mežā vijolītes zied.” Vārdu sakot, tāds bērnu dzejolis par pavasari, autors – vācu dzejnieks Overbeks. Nu lūk, un es bērnībā aizgāju uz bibliotēku – lasīt biju sācis trīs gadu vecumā – un palūdzu, lai man iedod grāmatas par Mocartu. Viņiem bija četras grāmatas. Kāri sāku tās lasīt un uzzināju, ka šo dziesmiņu Mocarts sarakstījis pirms nāves, nevis bērnībā. Un es sāku domāt, kādēļ. Viņš taču nomira ziemā. Viņš bija ļoti gaidījis pavasari. Apzinājies, ka mirs. Tās ir nevis ilgas pēc pavasara, bet pavasara apvārdošana. Nuja, un, kad atnāca ciemiņi, es pēkšņi sāku stāstīt, ka šī dziesmiņa, kuru es jums nospēlēšu… apbrīnojams stāsts! “Rekviēmu” un dziesmiņu “Ilgas pēc pavasara” Mocarts sarakstījis vienā laika periodā. “Rekviēmu” viņš nepabeidza, bet dziesmiņu pabeidza un nomira. Izrādās, ģēniji atvadās ar tādām bērnišķīgām melodijām, viņi atgriežas bērnībā, kā saka, noapaļojot. Un ziniet, kad es to pastāstīju ciemiņiem, Asja Semjonova apraudājās, Jefims Davidičs arī izvilka mutautu un sāka šņaukāties. Viņi bija satriekti: “Mišeņka, paldies tev par stāstu. Pavisam citādi skan!” Es arī spēlēju citādi. Tas bija piemērs numur viens.

RL: Ļoti labs piemērs.

Kaziņiks: Tādu piemēru var atrast ļoti daudz. Tagad, redz, ir aktuāla būšana: dažs labs mēģina teikt, ka Čaikovskis esot krievu kultūra, un dažās valstīs mēģina viņu aizliegt. Es viņiem stāstu, ka, bērni, slavenākais uz planētas Čaikovska skaņdarbs ir viņa Pirmais klavierkoncerts. To pat atskaņoja kā Krievijas himnu, kad krievu sportistiem bija aizliegts atskaņot īsto. Bet vai visa krieviskā nīdēji un Čaikovska aizliedzēji zina, ka Čaikovskis ir garā ukrainis? Pirmkārt, tādēļ, ka viņš septiņus mūža gadus nodzīvoja Kamjankā, no visurienes brauca uz Kamjanku, Kamjankā viņam bija ģimene, nekur citur ģimenes nebija. Bija māsa, viņas bērni, vīrs. Viņi viņu neprātīgi mīlēja. Tēvocis Petja. Tur viņš jutās labi, tur viņš uzrakstīja visu galveno, tur viņš klausījās liras un bandūras spēlmaņus, kuri ietekmēja visu viņa daiļradi, jo viņa mūzika ir ukrainismu pilna. Kas ir ukrainisms? Tas ir tad, kad mūzika sākas klusi un tad pēkšņi paceļas augšup. “Ridna mati moja, ti nočej ne dospala” un tā tālāk. “I v dorohu daleku ti mene na zori provodžala, i rušnik višivanij – atpakaļ – na ščastja dala.” Tas pats ir Čaikovskim! Tas ir tīrs ukrainisms! Kad melodija pēkšņi histēriski uzlido augšup. Un lūk, Čaikovskis uzrakstīja koncertu un nosauca to “Koncerts par ukraiņu tautas tēmām”.

RL: Tas ir Pirmā koncerta sākotnējais nosaukums?

Kaziņiks: Jā. Tādēļ, ka galvenā partija ir kozaku dziesma, traģiska dziesma, kuru Čaikovskis padarīja par joku dziesmu. Oriģinālā šī dziesma skan tā, ka Čaikovskis, to klausoties, raudāja. Bet fināls? Pa-pa-para-ta-tara… Vijdi, vijdi, Ivanko, milij, ļubimij. Bet tās taču ir pavasara dziesmas! Bet tad notika tā. Modests Iļjičs, brālis, viņam mūžīgi visu sabojāja. Un arī šeit viņš teica: “Petja, nu labi, jā, ukraiņu tēma, mēs visi esam ukraiņi. Bet mums taču ir arī franču asinis, vai tu negribi tur ielikt mūsu iemīļoto Parīzes šansoniņu?” – “Nu, ja gribi, ielikšu, visas ģimenes vārdā…” Viņš ielika. Otrajā daļā pēc ta-ta-tai-ta-da-dam ir tāda krievu melodija, poļe razdoļnoje. Un pēkšņi ir tāds džeza fragmentiņš, bet tad atkal atpakaļ. It kā nekas nebūtu bijis. Lēnās daļas vidū visa zāle pēkšņi palecas, bezmaz gatava raustīt plecus. Un brālis saka: “Nu viss, tagad vairs nevar teikt, ka šis ir koncerts par ukraiņu tautas tēmām. Tas būs Pirmais klavierkoncerts.”

RL: Pieņemsim, ka laba mūzika padara dvēseli cildenāku. Vai mēs varam izteikt tādu pieņēmumu?

Kaziņiks: Protams.

RL: Krievijā dzimis daudz skaistas mūzikas. Pēc šīs loģikas cildenākām bija jākļūst milzum daudzām dvēselēm. Kā izskaidrot to, kas noticis pēdējā – ar astīti – gadā?

Kaziņiks: Viss ir ļoti vienkārši. Zināt, cik lielam daudzumam cilvēku tajā pašā Krievijā vispār bija saistība ar mākslu, ar mūziku, kultūru? Es jums tūlīt nosaukšu procentos: 0,1%. Lūk, es – daudzus gadus nodarbojos ar muzikālo audzināšanu, mūzikas propagandu, dragāju pa visu Krieviju kā traks. Nepabraucu garām nevienai pilsētai, visnošņurkušākajai, kaut vai Kurgānai, kur gandrīz visas mājas ir sabrukušas un kur par Putinu nobalsoja 98%. Tur pensionāri gāja krizdami, sizdami, bet tie, kuri aizkūlās līdz vēlēšanu vietām, savu vadītāju novērtēja ar visaugstāko atzīmi. Putins saprata un vispār visi saprata: ja gribat, lai par jums balso, vajag viņus turēt melnās miesās, tumsā, netīrībā, dot viņiem šņabi, lai viņi dzer to šņabi, zili palikdami, un sagraut mājas, lai viņi staigā tajā riebeklībā un par tevi balso. Jo tā taču arī notiek! Man jau teica viena izcila aktrise, kas izbraukājusi visu valsti, ka neko tamlīdzīgu nekur nav redzējusi: cilvēki dzīvo briesmīgāk nekā lopi un kliedz: “Lai dzīvo Putins! Visi dzīvos tāpat kā mēs! Mēs ieviesīsim savus tikumus visā pasaulē!” Viņa saka: “Tas nav saprotams.” Es saprotu, ka tā ir kognitīvā disonanse, tā ir slimība. Es ierodos pilsētā, kurā ir miljons iedzīvotāju. Tur uz mani… turklāt esmu izdevis tik daudz grāmatu, manām grāmatām kopējais metiens ir miljons eksemplāru… esmu izdevis tik daudz filmu, tās rādīja TV. Tiesa, laida naktī, visbriesmīgākajā laikā, kad visi jau guļ, pat bomži mieg ciet. Esmu uztaisījis pusotru tūkstoti raidījumu par mākslu četrās radiostacijās – sākot ar Serebrjanij dožģ un beidzot ar Čikāgas United for Good, varētu likties: visu valsti esmu apbraukājis nevienu reizi vien… Kā jums šķiet, cik man ir publikas valstī, kurā ir 140 miljoni iedzīvotāju? Lai gan nav 140, ir mazāk. Es zinu, tas viss ir meli. Ziemā viņi Krasnojarskas apgabalā nosalst cits pēc cita. Vecis iet mājās pārdzēries, nokrīt sniegā, un neviens jau viņu neceļ augšā. Tad nu lūk, es ierodos pilsētā, kurā ir miljons iedzīvotāju, un zālē sēž tūkstoš cilvēku. Es ierodos Tomskā, pilsētā, kurā ir čupa universitāšu, tas ir, Tomska vispār ir universitāšu pilsēta, tādu visā pasaulē nav daudz. Tur dzīvo 600 tūkstoši cilvēku. Man zālē, kurā ir tūkstoš vietu, sēž 600 cilvēku.

RL: Labi, par statistiku jūs mani pārliecinājāt. Es klausījos jūsu sarunu ar klausītājiem un skatītājiem, kurā jūs stāstījāt, ka esat 50 gadus kalpojis krievu tautai un pērngad šajā tautā esat vīlies. Ja zinājāt, ka jūsu auditorija ir 0,1%, tad kādā ziņā esat vīlies?

Kaziņiks: Es vīlos idejā, kurai kalpoju, idejā, ka, sarunājoties ar vienu desmitdaļprocentu iedzīvotāju, to vairākus gadus ietiepīgi borējot, var ieskaidrot vienam procentam. Ja Krievijā būtu viens procents, tas ir, 1 400 000, tad Krievija būtu cita valsts. Taču Krievija ir zaudējusi cilvēkus, pēc dažādiem parametriem. 100 gadus braukuši prom. Valsts zaudēšana. Notiek negatīvā selekcija. Te būs pavisam mazs piemērs… Tūlīt teiks, ka esmu cionists. Es neesmu cionists. Nezinu nevienu vārdu ebrejiski, ivritā arī ne. Un tomēr esmu spiests pateikt: kad no Krievijas aizbrauca ebreji, Krievija zaudēja pašu galveno – humora izjūtu. Ebreji ir tauta, kas prot smieties par visu, pat par nāvi. Jūs taču atceraties to slaveno anekdoti: ieradās boļševiki, visus izvaroja, nogalināja, tikai Haimoviču kā Kristu piesita krustā un atstāja. Ieradās atbrīvotāji, atsēja, izvilka naglas, jautā viņam: “Haimovič, kā jūtaties?” Viņš atbild: “Tā jau nekas, tikai smieties ir sāpīgi.” Tā tiešām ir. Ebrejiem ir kaut kāda papildu ietekme, kas vēl nav izpētīta. Ar humora izjūtu viņi visas dižās idejas padara neizturami piedauzīgas. Visu acumirklī pārvērš jokā. Ebreji apgalvo, ka smieties vajag par visu – gan par Dievu, gan par nāvi.

RL: Tātad jūs skaidrojat, ka šī nopietni bezjēdzīgā vardarbība, kas nāk no mūsu austrumu kaimiņa, ir saistīta ar to, ka prom aizbrauca ebreji?

Kaziņiks: Tas ir viens no iemesliem. Prom aizbrauca ne tikai ebreji. Aizbrauca daudz krievu inteliģences pārstāvju, absolūti apskaidroti cilvēki neatkarīgi no tautības. Jo kurš tad visas anekdotes bija radījis? Jūs, es ceru, nešaubāties? No kurienes aizbrauca ebreji, tur beidzās anekdotes, vienalga, vai tā būtu Latvija, Lietuva, Igaunija, vai tā būtu Krievija, vai tā būtu Ukraina. Bez ebrejiem nav anekdošu. Atceraties tādu anekdoti, visantisemītiskāko? To izdomājuši ebreji. Es pat zinu, kurš! Krievs iet pa tiltu, redz: ebrejs slīkst. Krievs saka: “Sīkums, bet patīkami.” Tie ir ebreju domāšanas, ebreju apziņas paradoksi. Tādēļ viens no iemesliem, protams, ir ebreju masveida izceļošana. Ne jau pieci ebreji izbrauca, kur nu! Es tagad, kad uzstājos ar vieskoncertiem Amerikā, atkal atgriežos šajā asprāšu vidē, paradoksālas domāšanas vidē, smaidu vidē. Vidē, kurā tukšu salmu kulšana neiet cauri. Bet tagad Krievijā tie trīsarpus ebreji mani vēl apskauž! Ko tas Kaziņiks, tas netalantīgais švauksts, braukā pa visu pasauli, un visi tie netalantīgie idioti viņu uzņem?

RL: Sakiet, lūdzu, ar ko var izdziedināt to kaitējumu, kuru Krievija nodarījusi Ukrainā un pasaulē?

Kaziņiks: Jūs zināt, izdziedināt vispirms vajadzēja Krieviju – ar grēku nožēlošanu par komunismu, par Gulagu. Tās nebija, tādēļ izdziedināšanu mēs palaidām garām. Kad biju vieskoncertos Vācijā un sarunājos ar vāciešiem, viņi stāstīja, cik nesaudzīgi un stingri pie viņiem notika grēku nožēlošana. Visās klasēs, visās skolās katru dienu – briesmīgas filmas. Visa Vācija vairākkārt noskatījās visas filmas par koncentrācijas nometnēm, par bērniem… par visu. Viņi nezināja, kur dēties. Viņi mocījās, viņi cieta. Vesela paaudze nodzīvoja ciešanās, saprotat? Taču viņi uzvarēja. Viņi saprata, ka ir izdarījuši vēsturē vislielāko noziegumu cilvēces priekšā un viņiem tas jāatzīst. Un ziniet, es reiz izdarīju vienu tādu tajos laikos aizliegtu lietu. Man bija koncerts, kurā bija Valdorfa ģimnāzijas bērni un viņu vecāki. Milzīga, cilvēku pilna zāle. Es izgāju priekšā un teicu: “Es, visas šīs dienas ar jums runājis, ļoti saprotu, kā jūs esat cietuši. Taču es vēlos mazliet atvieglot jūsu ciešanas ar to, ka daļu jūsu ciešanu paņemšu tautai, kuru es pārstāvu. Jo karu jūs uzsākāt kopā, pēc vienošanās. Un Staļins to zināja, tādēļ viņš tik ilgi klusēja, un tādēļ Krievija atdeva karā piecreiz vairāk upuru nekā Vācija. Jo “bābas vēl sadzemdēs”.” Un ir iznācis tā, ka Krievija tagad nav nožēlojusi grēkus. Es nezinu, kāda grēku nožēlošana vajadzīga, kādiem kultūrtreneriem, kādiem cilvēkiem jāsāk strādāt, lai atrastu vismaz 10% normālu cilvēku. Cita ceļa nav. Man šobrīd nav gaismas šajā jautājumā.

RL: Tātad jūs neredzat, kā varētu notikt dziedināšana?

Kaziņiks: Es gribētu, ja man dotu tiesības… Varat mani uzskatīt par lielībnieku, par plātīzeri, par ko vien gribat. Taču man ir spējas un spēks runāt ar cilvēkiem.

RL: Bet jūs taču esat dzirdējis izteikumu: “Kam mums vajadzīga pasaule bez Krievijas?”

Kaziņiks: Jā, dzirdēju un uzreiz sapratu, kas par lietu.

RL: Varat man paskaidrot, kas par lietu?

Kaziņiks: Nu kā, viņam ir tīri totalitāra izpratne. Esmu ļoti daudz lasījis par fašismu, visgudrākos un viedākos cilvēkus. Viss sakrīt. Ar ko sākas fašisms? Ar tavas nācijas diženuma radīšanu, tās pārākumu pār visu pasauli, ar cildenā, slēptā, okultā zināšanām, pat atklātām zināšanām par to, kā ir pareizi. Visi pārējie ir nožēlojami tārpi. Bet tas viss jau ir bijis. Saprotiet, cilvēku stulbums.

RL: Vai jūs esat sevī pamanījis krievu impēriskumu?

Kaziņiks: Esmu. Es no tā nespēju atteikties.

RL: Vai jūs ar to kaut ko darāt?

Kaziņiks: Es, protams, cenšos kaut ko izdarīt, lai tā nebūtu. Vienmēr esmu teicis “dižā krievu kultūra”…

RL: Esmu ievērojis.

Kaziņiks: Tagad es saku vienkārši “krievu kultūra”. Vēl vairāk, tagad es saku ļoti svarīgu lietu: kultūra nekad nav bijusi ne masu, ne pūļa daļa. Tā nekad nav bijusi dižā krievu vai dižā vācu kultūra. Jo Gēti Vācijā bija lasījuši 2% iedzīvotāju no sākuma līdz beigām, un “Fausta” otro daļu bija lasījuši 0,007% iedzīvotāju. Otro daļu nav iespējams lasīt nevienā valodā. To spējat tikai jūs, spēju es un vēl daži cilvēki.

RL: Sakiet, lūdzu, kas ir galvenais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Kaziņiks: Galvenais, ko esmu sapratis: mums ļoti nelielā cilvēku lokā jātur kultūras, mākslas, smalkas domāšanas, runas karogs. Skraidīt apkārt tagad ar mesiāniskām idejām ir pilnīgi bezjēdzīgi. Jāveido ļoti šaurs elites slānis – arī Latvijā. Arī jums tas jādara. Cita ceļa nav.