Maija apkārt Ķīšezeram

Rīgas Laiks: Kāpēc Maija Silmale vienmēr bija melnām brillēm?

Lelde Stumbre: Domāju, ka viņai tomēr acīm kaut kas kaitēja. Jo viņa nekad nestaigāja parastās brillēs, tikai aptumšotās.

RL: Bet viņa atbrauca no lēģera bez brillēm?

Stumbre: Jā. Bet, kad tās parādījās, es, patiesību sakot, nezinu.

RL: Jūs rakstāt, ka viņa jau uzreiz pēc atgriešanās sāka staigāt spilgtās, izaicinošās drānās. Un arī beretē viņa staigāja.

Stumbre: Jā. Vispār viņai bija ļoti eleganti apģērbi, īpaši salīdzinājumā ar to laiku, kad mēs visi bijām tādi… nu kā jau 60. gados. Pelēki. Bet viņai vienmēr bija kaut kas elegants, īpašs mugurā. Viņai bija tādi Chanel kostīmiņi ar šauriem svārkiem…

RL: Tiešām Chanel?¹

Stumbre: Nē, nu droši nebija Chanel, bet tāda stila.

RL: Smaržas?

Stumbre: Smaržas – obligāti. Un viņai bija arī lērums kreļļu un rokassprādžu.

RL: Un cik lielā mērā tas, ko jūs piedēvējat viņai, – vēlēšanās skaisti apģērbties un, kā jūs rakstāt, smaržot pēc sievietes...

Stumbre: To viņa rakstīja vēstulē mammai no Taišetas – ka drīz atgriezīsies un ka grib būt atkal normāla sieviete, kas labi smaržo un ir skaisti apģērbta...

RL: No kurienes īsti ir viņas stils? Vai tas bija jau pirms apcietināšanas vai arī izveidojās saistībā ar sapņiem par Franciju?

Stumbre: Es domāju, ka tas ir priekšstats par Franciju. Lai gan jau pirms apcietināšanas, kad viņa dzīvoja mājās ar vecākiem, tāpat arī – ar vīru Miervaldi Ozoliņu, viņai bija labas drēbes: tā bija labi situēta ģimene. Viņas mamma pēc Maijas atgriešanās teica: ejam pie skapjiem un skatāmies, sameklēsim, ko vilkt. Tur viss bija saglabājies no pirmskara un kara laikiem. Tā ka, šķiet, Maijas gaume jau bija izveidojusies, bet Francija vēl uzlika tādu punktiņu. Un arī viņas alternatīvais domu gājiens: es nebūšu kā visi!

RL: Kad es lasīju Kurta Fridrihsona vēstules sievai no lēģera, mani arī pārsteidza tāds savā ziņā erotisks fetišisms: viņš raksta par viņas veļu un slīdīgajām zīda zeķēm... Pārsteidz tas arī šī ārprātīgā pretstata ziņā starp cietuma vidi un brīvās pasaules estētiku. Tiesa, Fridrihsons bija Francijā mācījies, bet Silmale nekad tur nebija bijusi. Jādomā, ka Latvija pirms kara bija diezgan modīga. Rīga, es domāju.

Stumbre: Es domāju – noteikti, jā. Viņi tomēr Latvijas laikā braukāja apkārt, viņi redzēja, kāda ir mode, viņiem bija žurnāli, šuvējas, bija smalki veikali. Viņi jau bija redzējuši, ka var labi apģērbties – eleganti un atbilstoši modei. Pats par sevi saprotams, ka tas viņiem likās svarīgi. Bet Maijai, man liekas, it īpaši. Jo Fridrihsons ir vīrietis, viņam varbūt nebija tik svarīgi, lai viņam būtu zīda šlipses vai kaut kas tamlīdzīgs. No vienas puses, viņai bija svarīgi, lai viņa labi izskatītos un izceltos, teiksim, uz kaut kāda pelēkā fona. Un, no otras puses, es domāju, ka tas bija arī individuālisms. Es nebūšu tāda kā visi, kā šī melnā masa.

RL: To melno, pelēko masu viņa iepazina vēl pirms kara vai jau pēc atgriešanās padomju Latvijā?

Stumbre: Padomju. Brīvās Latvijas laikā viņa tomēr dzīvoja ļoti vieglu, patīkamu dzīvi. Būtībā viņai nekādu problēmu nebija. Viņai bija brīnišķīga ģimene, kurā visi cits par citu rūpējās. Lielajā dzīvoklī Alberta ielā notika karnevāli un brīnišķīgas balles. Viņai ļoti labi gāja skolā, mācībās. Viņa viegli nesās uz priekšu. Tad viņa iestājās aktieros, uz mirklīti. Taču viņai tas nederēja, viņa nebija komandas cilvēks, viņai vajadzēja kaut ko individuālu. Un viss viņai padevās – ļoti vienkārši un labi padevās. Tā bija laba dzīve, un viņa arī par to raksta vēstulēs mammai: labā, vienkāršā un skaistā dzīve ir beigusies, vairs nekā nebūs. Kad viņa atgriezīsies no Taišetas.

RL: Lelde, runājot par Maijas Silmales dzīvi kopumā: vai jūs teiktu, ka tā bija traģiska?

Stumbre: Nē, es to tomēr par traģisku nesauktu. Jo, pirmkārt, viņa bija gudra sieviete un viņa saprata, ka viss, ko viņai nācās pārdzīvot, tomēr ir pieredze, un būtībā kā cilvēks viņa izveidojās tieši Taišetā. Viņa aizbrauca uz turieni kā tāds, neteiksim, skuķis, bet nu ļoti jauna, viņai bija deviņpadsmit divdesmit. Viņa vēl īsti nesaprata, ko grib un kāpēc. Apprecēties ar Ozoliņu… Kāpēc? Vispār nav saprotams. Man ir bildes, kur viņi līksmo kāzās ar maniem vecākiem, bet toreiz jau kāzas nedrīkstēja rīkot, drīkstēja tikai sarakstīties dzimtsarakstu birojā. Arī baltas kleitas un plīvurus nedrīkstēja

RL: Ko tad drīkstēja?

Stumbre: Nu, kādu glītu kostīmiņu pelēkos toņos (smejas). Baltu blūzīti. To man arī mamma stāstīja. Mums jau nebija baltās kleitas, viņa teica. Es saku: kā jums nebija? Nē, nē, nē, tad nedrīkstēja neko tādu, tā ir kapitālisma palieka. Jā, bet to savu raksturu Maija ieguva tieši Taišetā. Tur bija arī Broņislava Martuževa, kas viņu ļoti iespaidoja. Ārste Aleksandra, kura arī viņai ļoti palīdzēja, jo saprata, ka Maija ir jauna un dumja, viņa pat nesaprot, kāpēc tur ir nokļuvusi. Kaut kādu grāmatiņu dēļ, kuras viņa Rīgā lipināja kopā kā dāvanas? Tas nebija saprotams, un tad Broņislava...

RL: To tiešām ir grūti saprast.

Stumbre: Protams, ka to ir grūti saprast. Bet Broņislava un Aleksandra, un droši vien vēl kādi cilvēki, kas tur bija, beidzot izskaidroja, kas notiek un kāpēc. Un viņa atbrauca mājās jau krietni, krietni gudrāka. Un sāka veidot savu dzīvi.

RL: Jūs teicāt, ka viņa bija gudra sieviete. Ko tas īsti varētu nozīmēt?

Stumbre: Viņa bija ārkārtīgi daudz lasījusi – ne tikai frančus, bet pilnīgi visu, ko vien varēja dabūt. Un es domāju, ka tajos īsajos 17 gados, kurus viņa pēc atgriešanās no lēģera nodzīvoja, viņa ļoti labi saprata, ko dara, kāpēc tā dzīvo, un arī to, ka nekādā gadījumā nedzīvos citādi. Kad es ar viņu kontaktējos, man bija kādi 16 gadi, un es vispār nesapratu, kas par desām. Ko tu dari, Maija, kāpēc tu šitā dzīvo? Dzer, pīpē, naktīs nepārtraukti klausies mūziku?

RL: Kas tā bija par mūziku?

Stumbre: Šansoni, protams, franči. Plates un lentes, lentes, miljoniem lenšu ar ierakstiem.

RL: Jūs arī sākāt dzert un klausīties mūziku pa naktīm?

Stumbre: Protams! Jā, Maijas ietekmē, jo tas Maijas dzīves stils… No vienas puses, es tā īsti to nesapratu, bet, no otras puses, mani tas pilnīgi sajūsmināja. Tas bija pilnīgi brīvs. Es daru, ko es gribu.

RL: Te man atkal ienāca prātā vēlīnā Ziedoņa rindiņa no viņa “Trioletām”: “Nez kāpēc mērkaķi nāk prātā un viņu brīvais dzīves stils...”

Stumbre: Jā, mūs ļoti bieži sauca par mērkaķiem. Tos jauniešus, kas mēs bijām, tādi hipijiski.

RL: Kā tas nāca, ka tieši tulkošana kļuva par to, ar ko Silmale sāka nodarboties?

Stumbre: Pirmkārt, viņa jau pašā sākumā izdomāja, ka tas varētu būt vienīgais veids, kā vispār kaut ko nopelnīt. Pirmais viņas tulkojums bija Viktora Igo “Nožēlojamo” pirmā daļa; viņa par to saņēma 15 tūkstošus rubļu.

RL: Ņemsim vērā, ka mašīna tajā laikā maksāja apmēram 8000 rubļu...

Stumbre: Jā. Bet viņai grūti gāja ar to tulkošanu. Tas bija ārprāts, jo vajadzēja dabūt, pirmkārt, rakstāmmašīnu, otrkārt, visādas vārdnīcas. Un vēl vajadzēja dabūt... papīru! Padomju valstī nebija papīra, un pēc papīra Maija kā mednieks skrēja pa visu pilsētu. Bet, nu, viņai bija tāds draugs, kurš viņai visādi palīdzēja.

RL: Viņas vīrietis.

Stumbre: Nu jā.

RL: Jūs tā ļoti korekti viņu cenšaties pieminēt. Tas romāns beidzās vai turpinājās līdz pat Maijas aiziešanai?

Stumbre: Viņi palika paziņas. Intīmā ziņā tas beidzās, jo Maija nebija viņam uzticīga. Viņai bija atkal citas intereses. Ik pa brīdim.

RL: Citas intereses? Jūs runājat par Uldi Leinertu vai vēl par kādu citu?

Stumbre: Tur bija vēl arī citi cilvēki.

RL: Grāmatā² jūs pieminat Uldi Leinertu, un tas ir saprotams: tolaik tajā dzejas pasaulē viņš bija spoža zvaigzne. Es viņu atceros no skolas laika un atceros arī šoku par to, ka viņu Vecrīgā nosita. Par citiem vīriešiem jūs nerakstāt, un, šķiet, Maija ļoti augstu vērtēja tieši to savu atsevišķību un vienatni. Vai arī es maldos?

Stumbre: Man liekas, ka tieši tā. Es nevaru, protams, 100% atbildēt uz šo jautājumu, jo es par tādām lietām ar viņu nerunāju.

RL: Kāpēc?

Stumbre: Es biju pārāk jauniņa, lai uzdotu šādus jautājumus. Toreiz likās, ka tā nu nav mana darīšana. Viņa dzīvoja viena, pilnīgi brīva no jebkādiem sadzīves pienākumiem. Viņa tiešām izvairījās visiem spēkiem, lai nebūtu apkrauta ar kaut kādām sadzīves būšanām. Bet viņai nepārtraukti palīdzēja draugi, kas visu darīja viņas vietā, ieskaitot – uzcēla Upesgrīvas mājiņu. Tas viss tika nokārtots bez viņas. Tikmēr viņa centās būt brīvs cilvēks. Jebkurā veidā brīvs. Lai varētu naktī celties augšā un sākt rakstīt vai dzert konjaku, vai attaisīt logu un uzlikt mūziku, kādu vēlas, un tādā garā.

RL: Viņa netraucēja kaimiņiem?

Stumbre: Viņa visiem traucēja. Ieskaitot savas māsas ģimeni, bet viņas istabiņa atradās nost no pārējā dzīvokļa, pie pašām ārdurvīm. Pats dzīvoklis bija tālāk iekšā dziļumā. Lai nu kā, māsas ģimene nebija laimīga, ka Maijai bija šāds dzīvesveids. Lai gan māsa viņu ļoti mīlēja.

RL: Un kāda Maija bija māte?

Stumbre: Arī smags jautājums. Izsūtījuma gados viņa tomēr bija zaudējusi saikni ar bērnu. Kad viņa aizbrauca, Helju bija trīs gadiņi. Un pēc tam piecus gadus viņa auga bez mātes. Turklāt Maija jau arī nebija nekāda klasiskā māte. Viņa netaisīja tos “ūķī-ķūķī”, visus šitos te. Viņa gribēja ar meitu sarunāties uzreiz kā ar līdzvērtīgu personu.

RL: Un kā meita attiecās pret māti? Ka tā nav īsta mamma, ja?

Stumbre: Es domāju, ka Helju bija grūti to visu aptvert. Kāpēc mamma ir pilnīgi citāda nekā pārējās mammas – ne taisa ēst, ne šuj, ne ada, ne iet kopā uz skolu, neko tādu nedara. Tikmēr dienu un nakti pie viņas šiverējas viss tas mūsu dzejnieku bars, vienalga, cik pulkstenis, kaut divi naktī.

RL: Kas bija tie galvenie gājēji?

Stumbre: Tur bija visi. Ināra Eglīte, dzejniece. Andris Bergmanis. Uldis Bērziņš, protams. Jānis Rokpelnis. Armands Melnalksnis. Ļoti bieži tur bija lērums cilvēku. Es atceros, kad man bija 18 gadu un es piedalījos jauno autoru seminārā Rakstnieku savienībā, tas beidzās ar balli, mēs sēdējām pie galdiem un es iepazinos ar Uldi Bērziņu. Un Ināru, un Rokpelni. Un kas tur vēl pie tā mana galda piesēdās, jo viņus visus es interesēju tikai tādēļ, ka biju…

RL: Astoņpadsmit gadus veca.

Stumbre: Arī tas, protams. Bet vispār tāpēc, ka esmu Olafa Stumbra brāļameita. Un tā balle beidzās ap kādiem vienpadsmitiem, un es paziņoju, ka esmu ne tikai Olafa Stumbra brāļameita, bet ka mana krustmāte ir Maija Silmale. Uldis pilnīgi palēcās: tūlīt pat ejam pie Maijas, viņš teica. Un mēs arī aizgājām, viss tas bars. Nakts vidū. Un es biju pilnīgi pārliecināta, ka Maija neko neteiks, ka mēs esam ieradušies. Un tā arī bija.

RL: Un ko jūs tur darījāt?

Stumbre: Nu ko mēs tur darījām? Mūzika, vīns, konjaks, sarunas, dzejoļu lasīšana.

RL: Vai arī Maija pati piedalījās sarunās?

Stumbre: Lielākoties tās bija sarunas vairāk savā starpā, jo Maija vispār nebija nekāda īpaši runīgā. Atceros gan reizi, kad viņa pēkšņi visus pārtrauca un uzbļāva: vai jūs vispār esat lasījuši “Straumēnus”? Jo jūs visu laiku tikai par tām ārzemēm.

RL: Viņa taču pati darbojās galvenokārt ar franču literatūru, nevis latviešu? Un gribēja atgriezties nevis pirmskara Latvijā, bet Francijā.

Stumbre: Pirmskara Latvijas jau vairs nebija.

RL: Bet nebija jau arī Francijas – sasniedzamības nozīmē.

Stumbre: Tas – protams, jā. Bet nu viņai tomēr bija tiesības uzbrēkt tiem jaunajiem. Vai jūs pazīstat latviešu literatūru un mākslu?

RL: Es gan pieļauju, ka Uldis Bērziņš varēja būt tas, kurš pazīst.

Stumbre: Uldis, protams, zināja absolūti visu, bet tie pārējie… Nē, nu, iespējams, nebija runa par vispār nekā nezināšanu; gan jau viņi tur kaut ko zināja. Bet es domāju, ka Maija runāja par to principu: papriekšu izbraukājiet Latviju un izpētiet, kas ir Latvijā, un pēc tam sāciet vaimanāt, ka jums vajag obligāti uz ārzemēm. Un es to pilnībā saprotu, kaut vai no mūsdienu viedokļa.

RL: Kādā nozīmē?

Stumbre: Tādā nozīmē, ka izbraukājiet papriekšu Latviju un tad triecieties uz Tenerifi. Uz kaut kādām tur smiltīm. Mums ir miljons smilšu, visdažādākās, aizbrauciet, apskatieties Kurzemi, Vidzemi. Esmu tādās vietās Latvijā bijusi, kur liekas: te vispār ir Latvija? Visādas dīvainības šeit ir atrodamas. Vakar Ventspilī bija 18 grādu, pie mums Rīgā – septiņi.

RL: Kas tur bija ar to Ķīšezeru?

Stumbre: Ķīšezers bija kaut kas tāds, kur obligāti jābrauc. Un viņai bija gadījies viens latviešu šoferis, kurš vienmēr tika izsaukts, lai brauktu uz Ķīšezeru. Es arī turp braucu, kad man bija padsmit gadu, un arī šajos gados aizbraucu, kad rakstīju par Maiju grāmatu, lai redzētu, kāds tad bija tas maršruts. Tas bija apkārt Ķīšezeram, un tur galā auga milzīgs ozols, un tad pie tā varēja apstāties, uzpīpēt, iedzert un tad atkal braukt atpakaļ. Bet tas bija kaut kas ļoti skaists, man liekas, ka tas viņai bija akūti vajadzīgs. Un arī tas, ka tas notika naktīs, kad visa pilsēta bija norimusi.

RL: Viņa brauca viena?

Stumbre: Nē, nē, vienmēr bija kaut kādas kompānijas. Olafs Stumbrs atbrauca 1968. gadā, un arī viņu Maija parāva sev līdzi. Un viņš jautā: “Kur ta braucam?” – “Apkārt Ķīšezeram!”

RL: Jūs pēc tam dzīvē esat kaut kur braukusi pa naktīm?

Stumbre: Protams. Jaunībā ļoti bieži klaiņojām apkārt tieši naktīs.

RL: Mēs arī braucām uz Mangaļsalas molu. Nu, bet tā Ķīšezera apbraukšana un ozola apmeklējums – tas šķiet kaut kas īpašs.

Stumbre: Jā, tas bija ļoti skaisti.

RL: Vai viņa daudz dzēra?

Stumbre: Man liekas, tā viņai nebija problēma. Protams, viņa iedzēra. Konjaks bija iemīļotākais dzēriens, pat ne vīns.

RL: Un tas bija kopš paša sākuma – Camus?

Stumbre: Camus, man liekas, uzradās kaut kad tad, kad viņi sev atklāja rakstnieku Albēru Kamī.

RL: Tajā laikā, ja nemaldos, galvenokārt tie bija vai nu moldāvu, vai gruzīnu konjaki, vai Pliska, bulgāru, bet par konjaku to bija grūti nosaukt.

Stumbre: Bet viņa kaut kādā mistiskā veidā bija dabūjusi Camus konjaku. Es pati redzēju to pudeli, un nevis tukšu, bet pilnu.

RL: Bija jau vēl arī “bonu” veikals.

Stumbre: Varbūt caur turieni kaut kā. Bet varbūt no Maskavas viņai to atveda. Lai nu kā, viņa to dabūja un mēs dzērām.

RL: Grāmatā jūs saudzīgi rakstāt, ka pēc izdevniecības apmeklējuma “Jānis” viņai piedāvāja iedzert un tā tas sākās.

Stumbre: Nē, es tā nevaru apgalvot, ka tas Jānis viņu tieši pavedināja uz dzeršanu.

RL: Jūs diezgan izteiksmīgi viņu aprakstāt – gan viņa pelēcību, gan apaļību, gan iznesību un spēju visu nokārtot, visus sazvanīt un pie visiem aiziet. Bet viņš Maijai palīdzēja, arī dabūt izdevniecībā tulkojumus, gāja uz izdevniecību ar konfekšu kārbu un konjaciņu – kā jau tas toreiz bija pieņemts. Un es atceros: dabūt kaut ko tulkošanai nebija viegli, vajadzēja blatu.

Stumbre: Tas arī notika caur blatu. Jānis Žīgurs viņai dabūja pirmo tulkojumu un droši vien arī kādus nākamos.

RL: Sakiet, kas literatūrā Maijai bija stūrakmeņi? Uz kuriem frančiem, ja drīkst tā teikt, viņa orientējās?

Stumbre: Es domāju, ka tā ir 50., 60. gadu paaudze, lai gan, teiksim, Ekziperī nomira jau kādā 1944. gadā. Bet vienalga šķiet, ka arī viņš ar savu “Mazo princi” pieder pie sešdesmitajiem. Kopumā – viņas tēma bija vairāk dzeja, franču dzejnieki. Renē Šārs... Viņai bija neiedomājami daudz franču dzejas tulkojumu, kas, protams, nav izdoti; tur simtiem grāmatu sanāktu. No tiem tika veidota arī slavenā grāmatiņa “Es tevi turpinu”.

RL: Jā, arī “Hipnosa lapas” ir viņas, ar Fridrihsona zīmējumiem. Savas grāmatas par Maiju noslēgumā jūs pieminat kādu man nezināmu Prusta citātu. Ka īstā dzīve ir literatūra. Ka Prusts ir atradis īsto dzīvi un tā ir literatūra. Vai Maijas gadījumā tā arī būtu jāsaka?

Stumbre: Jā, es domāju, noteikti. It sevišķi – tajā pretīgajā, riebīgajā padomju laikā, kad neko nedrīkstēja, neko nevarēja, kad viss bija aizliegts: īstā dzīve viņai noteikti bija literatūra, kur viss notika tā, kā vajag. Tāpēc ka viss šis, viss, kas toreiz notika, – tas ir pretīgi un nožēlojami. Un tu paņem grāmatu, un visi tie tavi kauli un āda – viss izzūd. Tas, kas rakstīts grāmatā, ir vērtīgāks, interesantāks, īpašāks par to, kas šeit notiek. Tāpēc tā ir īstā dzīve. Un es viņai pilnīgi piekrītu.

RL: Tomēr ir kaut kāda vēlēšanās – gan man, gan, pieņemu, arī jums – atskatīties uz šo spilgto zvaigzni, es atvainojos par banalitāti, tajā laikā, kas tā izcēlās arī tādēļ, ka tas bija tik tumšs un bezcerīgs. Un tomēr: pašķirstiet kaut vai Eižena Valpētera izdotos “Nenocenzētos”, atsauciet atmiņā tos dzejnieku pūļus un māksliniekus, un pēkšņi šķiet, ka šajās aprindās dzīve kūsāt kūsāja, cilvēki tikās, nepārtraukti runājās – par literatūru! –, viņus ārpus šīs mākslas dzīves nekas neinteresēja. Praktiskā dzīves puse tikpat kā neko nenozīmēja. Lūk, Uldis Bērziņš, kurš strādā par naktssargu jaunceļamajā viesnīcā Latvija. Es arī esmu strādājis vairākas reizes par sargu, un tas bija zelta darbs.

Stumbre: Es arī, strādāju par sargu Botāniskajā dārzā, Palmu mājā – burvīga vieta.

RL: Redzat? Un Maija piederēja pie viņiem. Bet kas ir svarīgākais, ko par viņu pateikt lasītājam, kurš nav dzīvojis 60. gados vai padomju laikā vispār? Un nepietiks vienkārši norādīt uz franču dzejas tulkojumu izlasi, ko izdeva Māris Čaklais, – “Es tevi turpinu”.

Stumbre: Man vissvarīgākais liekas tas, ka Maija bija individualitāte. Viņa nekad nepazustu kaut kādā pelēkā masā. Tas man likās brīnišķīgi un ārkārtīgi iedvesmojoši. Un tas, ka viņa nebaidījās, ko par viņu domās, ko par viņu runās. Ne tādā nozīmē, ka es tagad plika skraidīšu pa ielām, bet es izdarīšu tieši to, ko es gribu, ko es māku un kas ir mans dzīves galvenais uzdevums, un, jā, man ir vienalga, ko pārējie teiks. Viņa krita uz nerviem ļoti daudziem. Jo viņa visu laiku bija tāda, nevienu sekundi nebija pelēka, nogurusi, kaut kāda ķotka. Viņa bija forša sieviete, kura zināja, kas viņai jādara.

RL: Un kas viņai bija jādara?

Stumbre: Jātulko, jāizplata laba literatūra, jāpaliek iekšēji brīvai, jābrauc uz Franciju.

RL: Uz Franciju viņa neaizbrauca. Nez vai no Polijas, kur viņa tomēr bija aizbraukusi, viņa negribēja mukt?

Stumbre: Nē, laikam ne, bet man liekas, tas tādēļ, ka šeit tomēr bija meita Helju, māsas ģimene un visi bija satraukušies – nedod Dievs, ja viņa aizbēgs. Bet viņa jau varēja aizbraukt 1943. gadā, kad krievi nāca Rīgā iekšā: pie viņas atskrēja kaut kāds čalis un teica – ķer somu, un skrienam! Taču viņa neskrēja, jo mājās bija divgadīgs bērns.

RL: Nevar taču teikt, ka viņa bija vienīgais tāds brīvais cilvēks tajā laikā. Man nācās tuvāk iepazīties ar Kurtu Fridrihsonu, un viņš mani vienkārši atbruņoja. Tādus cilvēkus es nebiju saticis. Gan pēc viņa runāšanas manieres, gan pēc tā, ko viņš stāstīja, kā jautāja, kā komentēja, kā skatījās un uzvedās. Tad arī Uldis Bērziņš, Leons Briedis... Bet jūs runājat tieši par Maiju.

Stumbre: Viņa kaut kādā fantastiskā veidā prata – un tas ļoti daudziem to gadu radošajiem cilvēkiem nesanāca –, viņa burvīgi mācēja apvienot bohēmisko momentu, kas neapšaubāmi bija, – visas braukšanas apkārt Ķīšezeram, konjaka dzeršanas, pīpēšanu, nemitīgo mūziku un visu to bohēmisko – ar savu profesionālismu, un tulkošana tomēr visu laiku viņai bija galvenā lieta. Un saite ar Franciju. Līdz kaut kādam anekdošu līmenim.

RL: Proti?

Stumbre: Nu, Maija pazina Parīzi no galvas, zināja, kur atrodas kaut kāda Faberžē iela vai kāds laukums vai skvērs. Viņa to bija jau vizualizējusi – visādus Fontenblo mežus un Parīzes piepilsētas. Caur tulkojumiem, caur dzejoļiem, caur Kamī dievināšanu viņa pazina Franciju perfekti. Viņa sevi “uzrakstīja”, uzrakstīja to savu Maiju, kas patiesībā dzīvo tur, Francijā, un visu to dara, un sēž kafejnīcās, un sarunājas ar Kamī un ar visiem, Renē Šāru un Žaku Brelu. Varbūt tāpēc viņa arī to visu padomju dzīvi izturēja. Būtībā viņai, pēc manas saprašanas, visu laiku vajadzēja būt drausmīgā depresijā. Bet viņa nebija. “Jā, nu jā, Maija jau, protams, Francijā sēž pie Sēnas uz soliņa...” Un cilvēkiem tas varēja krist uz nerviem. “Vai tu beigsi ar to savu Franciju? Kas tev kaiš vispār? Jo tas nav saprotams, ka tu kā tāda maza skuķene, kas pielipinājusi pie sienas plakātus un nevar tagad atlipt no tā smukā Žerāra Filipa ģīmja.”

RL: Viņai bija fotogrāfijas pie sienām?

Stumbre: Pie sienas viņai, protams, bija Parīzes karte. Un viņa man rādīja fotogrāfijas. Teiksim, viņa man pirmoreiz parādīja, kāds izskatās Žaks Brels, Žilbērs Beko, visi dižie šansonjē. Un tāpat es pirmo reizi dzirdēju arī Žerāra Filipa balsi, kad viņš lasīja “Mazo princi”.

RL: Vai viņa dzirdēja, kā Kamī lasa savu “Svešinieku”?

Stumbre: Es nezinu, vai viņai bija Kamī balss. Jā, to es nevaru pateikt.

RL: Es jautāju tādēļ, ka tā Kamī plate bija Fridrihsonam.

Stumbre: Ak tā. Nu tad var būt, ka viņa ir to dzirdējusi.

RL: Kādā ziņā Maija ir iespaidojusi tieši jūsu dzīvi, Lelde?

Stumbre: Es to zinu pilnīgi noteikti: es nolēmu kļūt par rakstnieci. Tieši Maijas ietekmē. Ar Maiju es sapratu, ka es gribu būt nevis tāda kā viņa, bet es gribu to brīvību. Ka es negribu strādāt nekur astoņas stundas dienā. Nekādā gadījumā.

RL: Bet Saeimā jūs tomēr pastrādājāt.

Stumbre: Protams, es esmu strādājusi ne tikai Saeimā, bet vēl visādās citās vietās, par naktssargu un tamlīdzīgi. Bet vienmēr esmu zinājusi, ka aiziešu prom no šī darba. Es nestrādāšu. Es gribu rakstīt. Tas ir tas, ko es gribu darīt. Tas ir tas, ko man patīk darīt un ko, es uzskatu, es arī māku darīt pietiekami normāli. Un to es noteikti esmu no Maijas paņēmusi. Dari tikai to, ko tu māki un kas tev patīk. To viņa man ieskaidroja jau tad, kad man bija 16 gadu.

RL: Sakiet, vai, tiekoties ar Maiju, jums... Grāmatā jūs rakstāt, ka viņas “kurators” Valsts drošības komitejā bijis ar uzvārdu Kaķītis.

Stumbre: Jā, tiešām – par to viņa nepārtraukti smējās. Viņai uz plaukta stāvēja maza kaķīša galvaskauss. Viņa teica: reku, Kaķītis visu laiku uz mani skatās!

RL: Jā, dīvaini. Es arī zinu vienu kuratoru, kuram bija uzvārds deminutīvā. Bet sakiet, ņemot vērā, ka Maija tomēr bija sēdējusi, kā mēdz teikt, ka viņa uzvedās visai ekstravaganti, ka viņai bija saites ar visu to franču padarīšanu, vai jums nebija bail ar viņu tikties?

Stumbre: Nekad! Bet domāju, ka tikai tāpēc, ka biju ļoti jauna un man nebija bail ne no kā, vispār ne no kā. Es varēju cauri Vecrīgai naktī…

RL: Tajā vecumā, kas tur ir redzams augšā? (Rāda uz fotogrāfiju virs grāmatplaukta.)

Stumbre: Jā, jā, ar tiem garajiem matiem. Cauri Vecrīgai naktī varēju vēsi iziet un pāri Daugavai.

RL: To jūs varētu mazliet paskaidrot, kāpēc nevajadzētu naktī staigāt pa Vecrīgu?

Stumbre: Tāpēc, ka tur diezgan tai laikā… Nabaga Uldim Leinertam arī tur uzbruka.

RL: Droši vien būtu vietā paskaidrot, ka savā laikā Vecrīga skaitījās diezgan bīstama vieta.

Stumbre: Krimināla.

RL: Ko tagad ir diezgan grūti iztēloties.

Stumbre: Vispār staigāt pa Rīgu, teiksim, naktī, vazāties kaut kur apkārt. Jā, bet, runājot par bailēm, man nekad nav bijis bail no tā, ka es ar Maiju tiekos. Un tad, kad Olafs Stumbrs atbrauca 1968. gadā un kad Maija pēkšņi vakarā ierodas ar taksi un ar kaut kādiem cilvēkiem un saka: “Olaf, braucam apkārt Ķīšezeram!”, tad mans tēvs bija pārskaities. Viņš teica: “Ko tu dari, Maija? Vai tu saproti, ka viņš ir atbraucis no Amerikas un tu pati esi velnsviņsazin kas?” Jo mans tēvs ļoti niknojās par Maijas brīvo uzvedību, it kā nekas mums nedraudētu. Bet Maija manī ielika tādu lietu kā bezbailība. Un tā pat varbūt nebija bezbailība, bet apziņa, kad nekas slikts ar tevi nenotiks. Dari visu, kas tev jādara, tev nekas slikts nenotiks.

RL: Kā Maija uzņēma savu slimību? Vai viņa domāja, ka tās ir beigas?

Stumbre: Viņa saprata, ka ir slikti. Jo pēc tās Taišetas viņa diezgan ilgi vēl mocījās, un tad viņai vēl bija tā neveiksmīgā operācija, kas visu tur sačakarēja galīgi. Un viņa jutās slikti – nevis tāpēc, ka ir slima un nu viss ir beidzies, bet tāpēc, ka nevar vairs pati neko izdarīt. Ka nevar pati piecelties, nomazgāt logus vai kaut ko tādu. Tas krita viņai uz nerviem. Ka tu nevari iziet uz ielas, izsaukt taksi un aizbraukt kaut kur, nevari aizbraukt uz Upesgrīvu, savu mīļoto vietu.

RL: Vai jūs atceraties, kā jūs uzzinājāt par viņas nāvi?

Stumbre: Jā. Man piezvanīja Uldis. Bērziņš.

RL: Es saprotu, ka viņš bija viens no tuvākajiem draugiem.

Stumbre: Viņš tiešām ļoti skraidīja pa visu Rīgu un visu laiku meklēja viņai kaut kādas zāles un kaut kādas lietas, kas viņai bija vajadzīgas. Un beigās viņš piezvanīja un pateica, ka Maijas vairs nav.

RL: Un jūs?

Stumbre: Es neticēju. Jo, pirmkārt, man vēl tajā laikā neviens tuvs cilvēks nebija nomiris. Un, otrkārt, man likās: nē! Ziniet, ir tāda sajūta, diezgan muļķīga, kad liekas: tas vienkārši nevar būt! Un es jutos arī ļoti vainīga, tāpēc ka biju tikai pāris reizes aizgājusi pie viņas uz slimnīcu. Un vēl vainīgāka es jutos tāpēc, ka neesmu paspējusi ar viņu daudz ko izrunāt. Un vēl vainīgāka, ka tomēr viņa nav pietiekami novērtēta. Ka daudzi par kaut kādām muļķībām tiek novērtēti, bet viņa – tik kolosāla, spilgta personība, tik daudz un tik forši izdarījusi – joprojām nav novērtēta.

RL: Grāmatas sākumā, kad jūs rakstāt par viņas atgriešanos Rīgas dzīvoklī, jūs rakstāt arī, ka ikviens nāk ar savu tumsu. Es īsti nezinu, ko jūs, to rakstīdama, domājāt, bet kas bija šī Maijas Silmales tumsa?

Stumbre: Kas bija viņas tumsa... Grūti paskaidrot. Vai Taišetas laiks, kad viņa jutās tik briesmīgi, vai tas, ka viņa tiešām netiek uz Franciju un ka tie viņas sapņi nekad neīstenosies? Bet kaut kāda tāda tumsība viņai vislaik nāca līdzi. Un viņa jau arī nebija nekāds gaišais cilvēciņš. Nē, nē, viņa nebija. Viņa visu laiku bija tā, it kā... it kā sevī, un kaut kādās kompānijās viņa sēdēja kaktā uz grīdas un nekādā saviesīgā tērzēšanā nepiedalījās. Bet ne es to izpratu, tikai sajūtu līmenī tas nāca līdzi. Varbūt arī tās tumšās brilles vienmēr, tie melnie mati, tie raganīgie apģērbi. Tā es to uztvēru. Jo vai tad tā nav, ka ikvienam cilvēkam ir kaut kāda sava tumsa, ar kuru viņš staigā apkārt?

RL: Un ar ko jūs pati staigājat apkārt?

Stumbre: Īsti nemāku paskaidrot, bet – es esmu apdullinoši optimistisks cilvēks. Man vienmēr liekas, ka viss būs labi. Man vienreiz tiešām arī pārmeta: vai tu liksies mierā ar to “viss būs labi, viss būs labi”?! Varbūt tā ir mana tumsa – tas optimisms, kuram nav nekāda iemesla.

RL: Īpaši pēdējos gados.

Stumbre: Jā, tieši tā, jo man vislaik liekas: kara nebūs, Ukraina uzvarēs, Krievija sadalīsies pa sastāvdaļām un izzudīs no zemes virsas. Visu šito es nēsāju sev līdzi, jā.

RL: Vai jums nešķiet, ka arī tajos sešdesmitajos gan Francijā, gan šeit bija tāds zināms optimisms, patoss, tāds atbruņojošs naivums, skatoties no šodienas atpakaļ? Kad literatūra, māksla, brīvība viņiem šķita pats svarīgākais?

Stumbre: Jā, es jums pilnīgi piekrītu, ka 50., 60., 70. gadi kardināli atšķiras no mūsdienu situācijas. Gan tās sajūtas, kas bija toreiz, gan arī literatūras formas ziņā. Latvijā vispār bija kaut kāds ārprātīgs bums ar dzeju, dzejnieki skaitījās pirmie puiši ciemā. Jo mēs, teiksim, uzskatījām, ka galvenais ir būt radošam cilvēkam un, ja tu tāds neesi, tad tu esi beigts un pagalam. Tagad tā vairs nav, cita paaudze, citas lietas, pilnīgi citas. Un tas aizkustinošais naivums, kāds, protams, mums piemita, arī tas ir zudis. Cik esmu ar saviem kolēģiem satikusies, nav ne draudzības, ne tādas pleca sajūtas. Rakstnieku savienība arī ir izčākstējusi, bet tā tomēr savā ziņā turēja kopā tos cilvēkus. Tagad ir katrs par sevi, tā teikt.

RL: Jūs teicāt, ka darāt to, ko protat. Jūs protat rakstīt. Tātad jūs rakstāt. Bet vai tas, ko jūs rakstāt, kādam tagad vēl ir vajadzīgs?

Stumbre: Bail jau teikt.

RL: Sakiet, kā ir.

Stumbre: Man vienalga. Es jau kleitas nešuju, es rakstu grāmatas. Cik saprotu pēc atsauksmēm – jā, ir vajadzīgs. Protams, ir patīkami, ja ir tādas atsauksmes, bet principā es nekad par to nedomāju. Vai es būšu topā vai kaut ko tamlīdzīgu. Man vienalga. Jo tas ir tas, ar ko es dzīvē nodarbojos. Citu es neko nemāku.

RL: Mani pārsteidz, ka jūs sakāt, ka jūs tikpat kā nezināt mūsdienu latviešu dzeju. Man vienmēr licies, ka rakstniekam būtu jābūt diezgan iesaistītam tajā, kas notiek ar kolēģiem, – kaut vai valodas meklējumu ziņā un arī kaut kādā attieksmes ziņā pret kopējo rakstīšanas darbību. Jāpiedalās cīņā par valodu. Un jūs sēžat šeit brīnišķīgā klusumā un vienkārši izdomājat, par ko rakstīsiet.

Stumbre: Redzat, cik man daudz grāmatu?

RL: Tās jau visas nav jūsu, tur arī Tolstojs ir augšā.

Stumbre: Es ļoti daudz lasu, tai skaitā arī jūsu žurnālu. Protams, ka es lasu arī visus mūsdienu latviešu romānus, cik vien iespējams. Man ir forša bibliotēka blakām, tur es paņemu un izlasu un saprotu, par ko ir runa un kas ko ir uzrakstījis. Izlasīt, ko cilvēki rakstījuši, – to es, protams, daru. Un arī to dzeju esmu lasījusi, bet nu ne pārāk daudz diemžēl. Jo laikam jau esmu apstājusies pie Ulda Bērziņa un Knuta Skujenieka. Pēc tam man kaut kā…

RL: Bet tagad, kad nav vairs ne vien Maijas Silmales, bet nav arī Ulda un nav Knuta Skujenieka, un nav, ja mēs sāksim uzskaitīt, faktiski 90% jūsu grāmatā norādīto personāžu, – kā jūs tiekat galā ar šo situāciju?

Stumbre: Mēs satiksimies! Tam arī es ticu.

RL: Jūs patiešām esat patoloģiska optimiste...

Stumbre: Man vēl jāsatiek mani vecāki – man viņiem viss jāizstāsta, kas te ir noticis, visādas trakulības – un Uldis, un visi pārējie. Tas nevar būt, ka vienkārši – viss. Tāds ir tas mans optimisms, bez iemesla.