Smieklīgā nemirstība

Rīgas Laiks: Vai Džeimsa Džoisa “Ulisā” ir kas specifiski īrisks?

Deivids Noriss: Jā, bez šaubām. “Ulisā” īriska ir fantāzija, iztēle, humora izjūta, ārpusnieka izpratne. Tas viss nāk no mūsu vēstures, mūsu kultūras, koloniālās pagātnes. Bet “Uliss” ir unikāla prāta produkts. Ne jau Īrija radīja “Ulisu”; Īrija radīja Džoisu, lai viņš radītu “Ulisu”. Un runa nav tikai par pilsētas topogrāfiju – runa ir par teikumu uzbūvi, par teksta melodisko līniju. Par tādām lietām kā, piemēram, “Kiklopu” epizodē, kur tā padauza kliedz: “Ei, mister! Tev priekša vaļā, mister!” Tas otrais “mister” – Anglijā tā nerunā, tā ir tipiska dubliniešu runa. Vai “laizīt viskiju no pušas kājas” – ne jau Džoiss to izgudroja, es jaunībā šo teicienu dzirdēju no cilvēkiem, kas par Džoisu pat dzirdējuši nebija. Džoiss bija kā tāds milzu putekļusūcējs, kurš iesūca sevī visus šos sulīgos dubliniešu izteicienus un salika tos savā grāmatā. Bet viņš mācēja arī uztvert runas ritmu. Piemēram, kad “Kiklopos” stāstītājs iesāk teikumu, sakot: “So howandever”. Angļu valodā nav tāda vārda “howandever”, tas ir īru darinājums, un runā tam ir apmēram tāda pati funkcija kā pauzei mūzikā. Šis vārds neko nenozīmē. Bet tas palīdz ieraudzīt tos vīrus krogā – viņu ķermeņa ritmu, kā viņi rausta plecus.

RL: Ko jūs īsti domājat, sakot, ka Īrija radīja Džeimsu Džoisu?

Noriss: Ja jūs paskatītos, kas tam visam ir apakšā... Viņš uzauga klasiski nejēdzīgā īru ģimenē. Bet viņa darbos nav nekā no tām žēlabām, kas parādās tik daudzos romānos par apspiestajiem katoļu bērniem, nabadzību, postu un tā tālāk. Džoiss pieņem savu ģimeni tādu, kāda tā ir, un iet tālāk. Un tad vēl, piemēram, fakts, ka viņš mīlēja savu tēvu. Tēvu, kurš tik daudz darījis pāri savai ģimenei. Viņam viss bija iedots, dzīve nodrošināta, un viņš to visu noplenderēja ar dzeršanu, visādām muļķībām un muldēšanu. Bet viņa nāve 1931. gadā Džoisam bija milzīgs trieciens. Viņš teica, ka allaž esot uzturējis tēvā cerību, ka viņš, Džeimss, atgriezīsies, lai arī viņam nebija ne mazākā nodoma atgriezties. Un viņš juta, ka ir savu tēvu pievīlis. Un jaukākais no viņa puses ir tas, ka viņš teica: “Mans tēvs bija lielākais dumiķis, kādu jebkad esmu pazinis, taču savā īpašā veidā ļoti gudrs.” Tā var pateikt tikai īrs. Un viņš arī teica, ka, lai kādi trūkumi viņa tēvam piemistu, viņš ar tiem identificējās un tos izprata. Šie paši trūkumi arī radīja simtiem stāstu, anekdošu, valodas ziediņu. Sīmanim Dedalam piemīt tik daudz kas no Džoisa tēva!

RL: Jūs pieminējāt dzeršanu. Tai bija zināma loma arī paša Džoisa dzīvē, vai ne?

Noriss: Jā, protams. Bet Džoiss bija ļoti disciplinēts, viņš nekad nedzēra pirms sešiem vakarā. Darbs viņam bija pirmajā vietā. Man liekas, ka tas liecina par milzīgu disciplinētību!

RL: Kāpēc īri tik daudz dzer?

Noriss: Paskatieties uz mūsu vēsturi! Mums ir daudz, par ko dzert. Dzeršana ir anestezējošs līdzeklis.

RL: Anestezējošs?

Noriss: Bet protams! Tā noņem sāpes. Paskatieties uz drausmīgo nabadzības līmeni Īrijā 19. gadsimtā, paskatieties, kas notika ar... 19. gadsimta 40. gados lielākā daļa īru runāja īriski, tā bija viņu pirmā valoda. Gadsimta beigās to prata vairs tikai niecīga daļa – valoda bija zudusi! Daļa tautas dvēseles bija zudusi. Mums bija bads, mums bija briesmīgā, jansenistiskā Katoļu baznīca, kas tautai teica, ka tā ir viņu pašu vaina, jo viņi 18. gadsimtā bijuši pārāk vieglprātīgi un izlaidīgi. Mums ir tik daudz, par ko dzert! Un tad vēl šis klimats! Kāpēc īri raksta dzeju? Kāpēc viņi rada dižus romānus? Kāpēc viņi ir vieni no pasaules lielākajiem stāstniekiem? Viens iemesls ir valoda. Mutvārdu māksla ir vienīgā no māk­slām, kurā materiāli neko nemaksā. Tā nav ne kokgriešana, ne glezniecība – tā ir plika iztēle. Mums ir šis ļoti bagātais mutvārdu mantojums, un Džoiss to izmantoja. Viņš par to zobojas, smejas! Viņš ar to spēlējas! Bet jūs varat spēlēties tikai ar to, ko mīlat, un Džoiss ar to spēlējās, jo mīlēja to.

RL: Kā jums liekas, vai atšķirīgos vēsturiskos apstākļos Džoiss būtu varējis uzrakstīt “Ulisu” īru valodā?

Noriss: Nē.

RL: Kāpēc?

Noriss: Džoiss savam pirmajam biogrāfam Herbertam Gormanam teica, ka nebūtu nekādas jēgas rakstīt īriski šajā valodā lasošās auditorijas dēļ – tā ir tik niecīga. Džoiss gribēja nodot kādu vēstījumu – pirmām kārtām saviem tautiešiem. “Dubliniešos” viņš tik precīzi uzrādīja savas tautas gara kaites, ka tās vēl joprojām ir aktuālas. Šī gara paralīze. Tie trīs vārdi “Dubliniešu” pirmajā stāstā “Māsas”, kas tik ļoti izceļas uz pārējās tik drūmās valodas fona. Džoisam bija bagātākā lingvistiskā palete no visiem rakstniekiem, kas jebkad dzīvojuši. Tomēr viņš izvēlējās uzrakstīt šo savu pirmo grāmatu, kā viņš pats saka, “ar īpašu samaitātības smaku”. Tie trīs vārdi, kas “Māsu” pirmajā rindkopā uzplaiksna kā stikla pērles drūmi pelēcīgajā tekstā, ir “simonija”, “gnomons” un “paralīze”. “Simonija” – mēģinājums piešķirt garīgām lietām materiālu vērtību – ir slimība, “paralīze” ir šīs slimības simptoms, un “gnomons” ir zāles. Grieķu valodā “gnomon” nozīmē “tulks”. Džoiss mums grib pateikt: jums ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi un pašiem sev jāiztulko tas, kas ar jums notiek. Kad Džoisa stāstos cilvēkiem tiek piedāvāta dzīves iespēja, viņi apjūk, kļūst paralizēti un nespēj rīkoties.

RL: Ko, jūsuprāt, nozīmē šī “gara paralīze”? Man tā skan kā tukša frāze.

Noriss: Man tā nebūt neliekas tukša frāze. Paskatieties, piemēram, uz Stīvenu Dedalu “Portretā”, un mēs zinām, ka viņš bieži vien pauž paša Džoisa domas. Stīvens noraida aicinājumu kļūt par jezuītu priesteri, jo viņš ir izvēlējies kļūt par, viņa vārdiem runājot, “mūžīgās iztēles priesteri”, kurš ar mākslas brīnuma palīdzību pārvērš cilvēku dienišķo pieredzi mūžīgā dzīvībā – tieši tāpat kā katoļu priesteris ar brīnuma palīdzību pārvērš maizi un vīnu Kristus miesā un asinīs. Un tas ir kaut kas dzīvs! Bet baznīca to ir sastindzinājusi! Tā ir sašaurinājusi Dieva izpratni, radot veselu lērumu likumu un noteikumu – un tā ir baznīcas lielākā nelaime arī šodien!

RL: Bet jūs teicāt, ka zobojas tikai par to, ko mīl...

Noriss: Džoiss mīlēja baznīcu! Protams, ka mīlēja. Viņa niknums bija pievilta mīlētāja niknums, jo viņš gribēja baznīcā sajust garu, garīgo enerģiju. Bet tā vietā tur ir tādi cilvēki kā tēvs Purdons stāstā “Žēlastība” vai tas protestantu sludinātājs “Hēlija vēršu” epizodē “Ulisā”. Jebkurš godīgs cilvēks, tostarp jebkurš godīgs teologs, piekritīs, ka pozitīvo šaubu princips ir viens no dziļas reliģiskas ticības iedabas izpratnes pamatprincipiem. Un Džoiss to pieņem, turpretim baznīcas kalpi baidās to pieņemt. Un baznīca kļuva par varas konstrukciju. Nelaime ar tēvu Flinnu pirmajā stāstā ir tāda, ka viņam nav reliģiska aicinājuma. Priestera amatā viņu iebīdīja viņa sasodītā ģimene, lai celtu savu sociālo statusu. Un tāpēc mums arī ir visi tie dzērāji priesteri, kas uzmācas jauniem zēniem, – viņi ir priesteri bez reliģiska aicinājuma.

RL: Vai Džoiss nemēģināja sacensties ar Dievu?

Noriss: Džoiss domāja, ka viņš pats ir dievs. (Smejas.) Es reiz vienā lekcijā par Džoisu teicu, ka “Finegana vāķis” ir sava veida mirušo grāmata – ne tādēļ, ka tajā ir atsauces uz Ēģiptes un Tibetas mirušo grāmatām, bet tādēļ, ka Džoiss tajā ir ielicis plašu savas dzīves un iztēles notikumu enciklopēdiju inertā formā. Un, kad lasītāja prāts slīd pāri šiem vārdiem, kaut kādā brīnumainā veidā Džoisa prāts un iztēle tajā pašā brīdī atdzīvojas.

RL: Citiem vārdiem sakot, viņš ir sev radījis sava veida nemirstību?

Noriss: Protams, “Finegana vāķī” viņš to ir izdarījis, par to man nav ne mazāko šaubu. Es pats esmu protestants, bet es smējos, lasot, ko Džoiss atbildēja
kādam, kurš prasīja, kāpēc viņš nav pārgājis pie protestantiem. Viņš teica: “Es pazaudēju savu ticību, bet ne pašcieņu.” (Smejas.) Un vēl viņš teica, ka pēc kādiem tūkstoš gadiem īru mūks nometīs savu sutanu un aizbēgs ar mūķeni, un tās būs beigas tam sakarīgajam absurdam, kas ir katolicisms, un sākums nesakarīgam absurdam, kas ir protestantisms. Bet varbūt es to pats izdomāju, kaut gan diez vai.

RL: Ja “Finegana vāķī” Džoiss radīja savu nemirstību, tad ko viņš izdarīja “Ulisā”?

Noriss: “Uliss” ir brīnišķīgi gudrs un spilgts cilvēcības slavinājums. Vienā ziņā Džoiss tver visu neparasto, bet “Ulisa” centrā ir parasti, absolūti parasti raksturi. Un tas arī ir tas neparastais Džoisā, bet Džoiss faktiski seko tai tradīcijai, ko aizsāka Henrijs Fīldings. Rakstot “Džozefu Endrū”, Fīldings teica, ka viņš raksta kaut ko pilnīgi jaunu – komēdiju, eposu, poēmu un prozu. Šie četri elementi. Un Džoiss dara to pašu. Un viņš dodas tieši pie Homēra! Tas ir kaut kas brīnišķīgs, absolūti brīnišķīgs. Un viņš izvēlas Odiseju, jo Odisejs ir varonis, kurš ir ļoti apķērīgs, kurš izvairās no fiziskas vardarbības un tiek uz priekšu, liekot lietā prātu. Tāds bija arī Džoiss.

RL: Ja “Uliss” ir cilvēcības slavinājums, tas nozīmē, ka cilvēcībai piemīt kaut kas, ko slavināt. Kas tas būtu?

Noriss: Smiekli! Sāksim ar to. Tā ir viena no lietām, kas atšķir cilvēkus no gandrīz visām citām dzīvajām būtnēm. Ir ļoti maz ticams, ka, piemēram, vardēm vai čūskām piemistu humora izjūta. Katrā ziņā varde, satiekoties ar čūsku, diez vai izspļaus kādu joku. (Smejas.) Vai tas nav slavinājuma vērts? Es tieši šobrīd rakstu grāmatu... Es tikko beidzu savu prezidenta kampaņu. Tas bija pilnīgs krahs, finansiāli es esmu pilnīgā dimbā...

RL: Vai tāpēc jums kājās ir saplēstas bikses?

Noriss: Jā! Jūs to pamanījāt! Nu, nav jau tik traki, nekas ārā vēl nekarājas, vai ne? (Smejas.) Bet pēdējā nodaļa manā grāmatā sauksies “Smiekli un draugu mīlestība”. Lūk, to arī vajag slavināt! Un galu galā – nauda jau nav nekas vairāk kā abstrakts jēdziens. Nauda nav nekas reāls. Džoiss izturējās pret naudu ļoti džentlmeniski.

RL: Kādā nozīmē?

Noriss: Džoiss bija dzimis bankrotētājs – vienalga, cik daudz naudas viņam dotu. Viņam nauda neko nenozīmēja. Es reiz apmeklēju kādu pasākumu Parīzē, un mūs ielika viesnīcā Lutetia, kas maksāja 500 mārciņas par nakti. 30. gados Džoiss par Silvijas Bīčas naudu tur nodzīvoja sešus mēnešus! Herjeta Vīvere atdeva Džoisam faktiski visu savu naudu, un es uzraku vienu viņas vēstuli, kurā viņa raksta: “Dārgais mister Džois, jūs zināt, ka esmu atdevusi jums visu, kas man bija, palikusi tikai māja. Vai jūs gribētu, lai es to pārdodu?” Nu, ko tādai sievietei var padarīt? Viņa bija finansiāla mazohiste, acīmredzot viņa no tā guva baudu. Un ar Silviju Bīču tas pats. Bet galu galā Džoiss viņām atmaksāja, dāvājot nemirstību.

RL: Viņš tātad šķērdēja viņu naudu?

Noriss: Nē, nē, naudu nav iespējams izšķērdēt! Pirmām kārtām – nauda iet apkārt, un viņš deva milzīgas dzeramnaudas viesmīļiem, līdz simt mārciņām, un vakariņoja Fouquet’s restorānā Elizejas laukos. Tas viņam patika! Džoisam nekas neko nenozīmēja, izņemot viņa mākslu. Viss pārējais viņam bija otršķirīgs, absolūti viss. Kad Džoisam bija simt gadu jubileja, mēs uz jubilejas pasākumu ielūdzām arī Beketu. Es nekad neaizmirsīšu to pastkartīti, ko viņš man atsūtīja no Parīzes. Tur bija teikts, ka viņš nevarēšot ierasties, bet ka viņš vienalga gribot izmantot šo iespēju “noliekt galvu šīs varonīgās dzīves un varonīgās mākslas priekšā”. Un Bekets zināja, ko runā. Džoiss visu upurēja mākslai. Ziniet, Edīte Rokefellere Makormika, kura atbalstīja viņu finansiāli – un viņa bija milzīgi bagāta amerikāniete –, teica, ka pārtrauks viņu atbalstīt, ja viņš atteiksies no psihoanalīzes pie viena cita viņas protežējamā – pie Zīgmunda Freida. Un Džoiss atteicās to darīt, un viņam bija pilnīga taisnība. Jo... Pieņemsim, ka Freids būtu viņu analizējis. No viņa būtu palicis pāri... kaut kāds bankas klerks. Tieši no tā sava neirožu komplekta jau arī Džoiss dzemdināja savu mākslu.

RL: Kā jūs salīdzinātu Džoisu ar Marselu Prustu, kurš dažās aprindās tiktu uzskatīts par 20. gadsimta lielāko rakstnieku?

Noriss: Man nepatīk šī vietu dalīšana, it kā viņi būtu futbola komandas kaut kādā līgā. Mums būtu jābūt pateicīgiem par to, ka viņi bija lieli mākslinieki. Katrs no viņiem ir unikāls. Es kādreiz lasīju lekcijas par literatūru, un dažreiz man teica: “Kā jūs varat lasīt tik brīnišķīgi liriskas lekcijas gan par Džoisu, gan D.H. Lorensu? Viņi taču ienīda viens otru!” Es nedodu ne tauriņa pirdiena par to, ka viņi ienīda viens otru! Tam nav nekādas nozīmes, viņi abi ir miruši. Un es negribu sacīt, ka Lorenss bija mazāks mākslinieks nekā Džoiss – viņš bija pavisam citāds, viņš bija impresionists, viņš svieda vārdus uz papīra. Džoiss turpretim bija klasicists līdz mūža beigām, līdz pat “Finegana vāķim” – katru vārdu un zilbi viņš rūpīgi aplūkoja, izsvēra un tad ielika to tieši tajā vietā, kur tas viņam bija vajadzīgs. Tas, ka daudziem cilvēkiem “Finegana vāķis” liekas nesaprotams, vēl nenozīmē, ka tajā nav jēgas.

RL: Vai jūs varētu pateikt, ko “Uliss” ir izdarījis angļu literatūrai un valodai?

Noriss: “Uliss” ir revolūcija literatūrā! Tas, ko viņš dara ar valodu, – tas ir satriecoši, tas ir... tas ir cunami! Pēc “Ulisa” nekas nav vairs kā iepriekš. Stāstījuma metode ir pilnīgi cita, jaunas iespējas. Sižets! Vienā laikā ar Džoisu rakstīja, piemēram, arī E.M. Forsters, un viņš kā stāstītājs visu laiku stāv tev blakus un baksta sānos – re, re, paskaties! Džoiss pilnīgi no tā atteicās; viņš ņem un pa tiešo iemet lasītāju savu varoņu apziņā, un jo īpaši tas ir redzams “Ulisā”. Frenkam Badženam viņš teica, ka gribējis panākt, lai viņa Blūms ir kā skulptūra, kurai var apiet apkārt un aplūkot to no visām pusēm, ne tikai vienā plaknē. Un viņš attīstīja iekšējo monologu, ko pirmais izgudroja franču rakstnieks Dižardēns, kurš to lietoja vienā no saviem romāniem. Bet viena lieta ir ideja, un otra – šo ideju realizēt. Virdžīnija Vulfa kaut kur rakstīja, ka apziņa nav karietes lampas, kas simetriski izvietotas karietei abās pusēs. Un ka stāsta varoņiem katrai pogai nav jābūt tādai, it kā to būtu piešuvis Bondstrītas drēbnieks. Viņa teica, ka dzīve ir puscaurspīdīga gaisma, kas mūs ieskauj no visām pusēm no apziņas dzimšanas līdz pašām beigām. Taču viņa pati savos darbos to nespēja īstenot. Savukārt Džoiss, kuru viņa nievāja, to izdarīja! Tas ir perfekts Džoisa iekšējā monologa apraksts. Šī tehnika ir tāda pati revolūcija kā chiaroscuro un perspektīvas izgudrošana renesanses glezniecībā. Jo jēga nav tikai kaut kur virspusē. Jēga ir organiski ieausta romāna dzīlēs. Paskatieties – visa grāmata ir par vainas izpirkšanu un par samierināšanos, izlīgšanu un tā tālāk.

RL: Vai Džoiss ir kaut ko devis Dub­linai? Vai te ir kaut kas, kas būtu Džoisa radīts?

Noriss: Nu, pirmkārt, “Mākslinieka portreta jaunībā” beigās Stīvens runā par to, ka savas dvēseles kalvē viņš izkals savas tautas neizveidoto apziņu, un man liekas, ka Džoiss sāka uzdot jautājumus. Uz šiem jautājumiem joprojām nav atbildēts, bet Džoiss bija viens no pirmajiem nopietnajiem jautātājiem. Viņš būtu varējis kļūt par politiķi, bet viņš, atšķirībā no manis, izdarīja citu izvēli. Viņš izvēlējās izmainīt īru domāšanu, liekot viņiem ieraudzīt pašiem sevi viņa prozas “gludi nopulētajā spogulī”.

RL: Un viņam tas izdevās?

Noriss: Zināmā mērā jā. Un otrs – viņš pasniedza savai zemei milzīgu dāvanu, padarot Dublinu slavenu visā pasaulē. Lieluma ziņā Dublina ir nenozīmīga pilsēta. Kaut kur Dienvidamerikā vai Ķīnā ir daudz lielākas pilsētas, kuru vārdus mēs neesam pat dzirdējuši. Bet cilvēki tajās pilsētās, kuru vārdus mēs neesam pat dzirdējuši, pazīst Dublinu Džoisa dēļ.

RL: Tas tiesa. Vai jūs varētu nocitēt kādu teikumu no Džoisa, kas izteiktu jūsu izpratni par Džoisu?

Noriss: “Vara, naids, vēsture, tas viss. Tāda dzīve ir pretēja patiesai dzīvei.” Un tad viņam prasa – “kādai”? Un viņš saka: “Mīlestībai, es ar to domāju naidam pretējo, bet piedodiet, nu man jāiet.” (Smejas.) Un viņš aizšmauc prom pa durvīm.

RL: Lieliski, paldies jums.