Dzeja! Proza! Avangards!

Valters Liberts: Sestdiena… Kā jums liekas, kurās dienās viņiem piegādā jūras veltes?

Betija Zvejniece: Vai jūs izdomājāt, par ko mēs runāsim?

Liberts: Droši vien par kaut kādiem YouTube video, ko mēs esam redzējuši pēdējā laikā.

Viesmīlis: Čau, čau!

Fotogrāfs: Tev būs jāizstāsta cilvēkiem, kas ir antrekots.

Viesmīlis: Gaļa, kārtīga gaļa. Urugvajas antrekots no liellopa stilba augšējās daļas. Tur liess un ir arī taukumiņš iekšā – nav tīra galīgi gaļa. Trekns gabaliņš.

Liberts: Tas ir īstais, kas jāņem?

Viesmīlis: Jā! Nu, ja gribas gaļu kārtīgi uzēst un ar kārtīgām piedevām, tad ir ļoti labi.

Liberts: Tad es to, lūdzu, ņemšu. Ar grillētiem dārzeņiem. Un vīnu – droši vien, ka jūs varat labāk ieteikt.

Viesmīlis: Varbūt kādu pudelīti vajag, saliedējoties visiem kopā, vai arī katrs atsevišķi?

Valters Dakša: Jā, es domāju, tas būtu prātīgi.

Viesmīlis: Ļoti labi. Kādu baltvīniņu vai sarkano gribas?

Liberts: Man jau patīk sarkanvīns vispār.

Viesmīlis: Tad varbūt atsevišķi...

Zvejniece: Nē, nē, es arī sarkanvīnu.

Liberts: Kaut ko tādu, kas piestāv šitam…

Dakša: Antrekotam!

Viesmīlis: Pārējam ēdienam vienalga, kā piestāv, galvenais, lai piestāv tam antrekotam.

Liberts: Kurš skaļāk runā, tas uzvar. Kaut ko mēs gribējām no uzkodām vēl izmēģināt, kaut ko interesantu.

Dakša: Man arī antrekotu. Jo es kā Rītupa bibliotēkas nopizģītājs jūtos pelnījis arī antrekotu.

Liberts: Nozadzējs.

Dakša: Nē, nopizģītājs, jāsaka, kā ir. Un būs arī desertā mājas saldējums.

Zvejniece: Jā, es arī gribēšu desertu. Izvēlēsimies vēlāk to desertu?

Liberts: Es nezinu, domā, ka vēlāk būs vieglāk?

Zvejniece: Izskatās, ka fotogrāfs par mums smejas.

Liberts: Jūs smejaties par mums? Ar mums… Es paņēmu anekdošu krājumu līdzi, ja nu kas.

Fotogrāfs: Tas tev palīdzēs sarunai?

Zvejniece: Lai smietos nevis par mums, bet.. Par ko mēs tur runājām?

Liberts: Par to lasīšanu. Valter, tu krievu valodu māki atdzejot, kā tev liekas?

Dakša: Atdzejot nemāku gan, nē, tur uzsvari jāprot un tamlīdzīgi. Man šodien, starp citu, bija maza saruna krieviski.

Zvejniece: Jā, par ko?

Dakša: Par kino un staļinisma laiku. Man zvanīja draudzene Inuta, lai filmēšanas vajadzībām dabūtu grāmatas krieviski, 30. gadu. Un tad viņa man palūdza aiziet uz provēm, ko es negribēju darīt, bet par godu Inutai aizgāju. Tad es runāju ar to režisoru, bet viņš atstāja tādu krievu imperiālistu iespaidu. Totāli. Šī ir nedēļa, kurā es izgāzos ar grāmatu iepirkšanu.

Liberts: Ko nozīmē izgāzies? Valter!

Dakša: Nē, es nopirku dārgas grāmatas un ar peļņu, bet tā bija bibliotēka, ko vajadzēja visu nopirkt. Un tad škrobe, ka neizdevās visu iegādāties.

Liberts: Kāpēc neizdevās?

Zvejniece: Nebija naudas.

Dakša: Tas nebija iemesls! Iemesls bija godīgums. Vajadzēja godīgi izstāstīt, ka mums ir grāmatu antikvariāts.

Liberts: Vajadzētu teikt: “Davai, štuka, un ņemam visas.”

Dakša: Vajadzēja teikt nevis: “Ņemam visas”, bet: “Pārdosim visas, 50% jums, un 50% mums.”

Liberts: Tas būtu, starp citu, vislabāk. Tā vajag darīt.

Dakša: Un nebūtu arī pašiem sava nauda jātērē. Draugi! Par to, ka esam šeit!

Liberts: Jā, priekā!

Dakša: Priekā un trijatā! Bibliotēka, ko es nopūdelēju, nenopirkdams visu, bija profesora bibliotēka, kurš bija ļoti rūpīgi krājis visu par akadēmisko dzīvi. Tur bija ļoti daudz visādu korporāciju biogrāfiju, albumi un tā. Interesanti.

Liberts: Un viņa sieva pārdod, vai kā?

Dakša: Jā.

Liberts: Betij, ja es kādreiz nevaru par sevi atbildēt, nepārdod manas grāmatas! Kamēr vēl esmu dzīvs.

Zvejniece: Bet tas ir bēdīgi par tām grāmatām. Es citreiz par to domāju, skatoties uz savu grāmatu plauktu. Tagad ir kaut kāda struktūra, svarīgas grāmatas, un tad tu nomirsti, un viņas atdod Valteram Dakšam.

Liberts: Starp citu, kopš es ar Valteru Dakšu esmu biznesa partneris – es par to šodien vēl domāju –, man ir tie anekdošu krājumi, un man gribējās nedaudz ar zīmuli tur atzīmēt labās vietas vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tad man likās, ka tas nedaudz sabojā grāmatu nodošanai tālāk. Un arī tie ieraksti man nepatīk.

Zvejniece: Man gan patīk, ka grāmatas ir tādas. Var redzēt, ka viņas lasītas.

Dakša: Tie ieraksti ir pats foršākais grāmatā.

Zvejniece: Es kādreiz vidusskolā izlasīju grāmatu, tad ierakstīju viņā, ka es viņu esmu izlasījusi, un tad pa pastu nosūtīju citam draugam ar domu, ka viņš varētu arī tā ierakstīt, bet neviens nekad, man liekas, to neturpināja. Man likās, tas būtu forši, ja tu atver to grāmatu un redzi, kuri cilvēki viņu ir izlasījuši.

Dakša: Kas ir foršākais ieraksts, ko jums kāds ir ierakstījis grāmatā?

Zvejniece: Foršākais ieraksts? Kārlis Vērdiņš man ierakstīja “Mīlulītei Betijai”. Un tev?

Dakša: “Brīvības albatrosam Valteram Dakšam.”

Liberts: Kaut kas dzirdēts izklausās.

Dakša: Jā, jā. To Rvīns Varde ierakstīja, bet man šķiet, ka viņš visiem to rakstīja. Tas arī ir okei.

Liberts: Es atceros tikai, ka Joņevs man parakstīja “Decembri”, un viņš teica, ka parasti viņš neraksta datumus, bet šoreiz ierakstīs. Un vēl tas bija tāpēc, ka es nopirku no Didža Bolderājā, un tur viņam bija divi eksemplāri, un es sāku skatīties neparakstītu, redzēju, ka tur ir vēl viens, un sapratu, ka noteikti tas otrs ir parakstīts. Didzis bija aizgājis, un es domāju, ka varētu samainīt un dabūt to autoreksemplāru. Bet tad es izdomāju, ka tomēr ne. Un tad viņš atnāca atpakaļ un pats man piedāvāja to, bet es vienalga teicu nē, un, par laimi, tajā brīdī Joņevs ienāca iekšā, un tad es dabūju daudz labāku parakstu no viņa.

Zvejniece: Vienreiz Bolderājā Valters – šis Valters – nopirka man Kurtu Vonnegūtu, un es teicu: “O, tu man neko neierakstīji!” Un tad es aizgāju mājās, un tur jau bija divi ieraksti. Pirmais bija kaut kāds ne tik ļoti nozīmīgs, es šobrīd neatceros, kas tur bija, bet otrais bija, kur meitene uzdāvina puisim šo grāmatu un saka: mēs esam tikušies tur un tur, varētu satikties. Saprotams, ka viņi nav ļoti labi pazīstami, tomēr ir kaut kāda interese. Un tas datums bija tajā pašā mēnesī, kad es to dabūju. Respektīvi, tas cilvēks nodeva to Didzim uzreiz pēc tam, kad viņš to dabūja.

Dakša: Bet es gribēju pateikties Didzim. Cik labi, ka mums ir Didzis, jo, teiksim, vārdabrāl, kā tu jūties savos 27 gados? Tev nesen bija dzimšanas diena!

Liberts: Kā tu to domā?

Dakša: Es savu pirmo dzimšanas dienas svinību cēlienu pavadīju pie Didža Bolderājā. Mēs četras stundas uz Didža rēķina dzērām meskalu. Un šo četru stundu temats bija aptuveni šāds: “Valter, tu zini, ka forši cilvēki mēdz mirt 27 gadu vecumā, lūdzu, neesi viens no viņiem!” Tā ka tādā ziņā es noteikti būšu pateicīgs Didzim, kad šo vecumu būšu izdzīvojis. Ka esmu joprojām dzīvs.

Liberts: Jā, kādreiz es arī par to domāju, bet tagad esmu sapratis, ka nemiršu tik agri. Jā. Nav jau tā, ka nenāk dažkārt tādas domas, ka varētu – krkhš, bet skaidrs arī, ka es to neizdarīšu.

Dakša: Nu, man tas ir savādāk, jo es tomēr dzīvoju 100% savu spēju robežās.

Zvejniece: Man kādreiz likās, ka varētu arī nedzīvot, bet tagad liekas, ka gribas dzīvot.

Dakša: Nē, nu tas jau skaidrs, ka gribas. Ir baigais kaifs no tā.

Viesmīlis: (Atnes ēdienu.) Es atnesu arī nazīti.

Dakša: Jā, superīgi! Ahhh, garšīgi smaržo!

Viesmīlis: Lai labi garšo!

Liberts: Nu, Valter, kur krājums? Mmm! Zini, 27 gados tu pirmo reizi kaut ko tādu normālu beidzot izdod, man liekas. Tikai ne mūsu izdevniecībā!

Zvejniece: Kāds krājums?

Liberts: Valter? “Kā dzīvot jaunam cilvēkam” vai kaut kas tamlīdzīgs.

Dakša: “Kā pieaugt jaunam cilvēkam”. Es veicu tomēr diezgan zīmīgus iniciācijas rituālus. Es biju armijā, tas arī ir iniciācijas rituāls. Tagad es sākšu studēt RTU, tas arī būs liels iniciācijas rituāls. Tad atliks tikai apprecēties un bērns pēc gada vai diviem, un hipotekārais kredīts. Bet nē, es nesen satiku mājas pārvaldnieci, no kuras es īrēju dzīvokli, un viņa teica: “Valter, tev laiks izdot krājumu, lai tu varētu samaksāt par īri.”

Liberts: Tu tiešām dzīvo tālu no realitātes. “Izdošu dzejas krājumu un tad samaksāšu.”

Dakša: Un tad es viņai teicu, ka standarta honorārs par debijas krājumu ir 1000 eiro, un viņa teica: “Kā, tik vien?”

Liberts: Tas nav nemaz tik slikti. Debijas krājumu jau vienā mēnesī var uzrakstīt, ne? Es satiku Ķīnu¹ vakar, un viņa teica, ka viņa Dienas priekā varētu strādāt, bet viņai jāmaksā 5 eiro stundā.

Dakša: Varam atļauties.

Liberts: Ja tā padomā, nav tik slikta likme, ne?

Dakša: Iedomājies, cik mēs varam nopelnīt.

Zvejniece: Es nesapratu.

Liberts: Vecīt, tas nebija pieklājīgi. Iekavās, lai lasītājs saprastu: Dienas prieks ir pornolapa, kas sāks iznākt… ai!

Zvejniece: Tālāk nedrīkst teikt.

Liberts: Nu ko, Valter, pametīsi Mākslas Žurnālu? Nāksi taisīt Dienas prieku? Mākslinieks vai pornomagnāts.

Dakša: Nē, nē, ideja par Dienas prieku ir sekojoša. Tā kā uz manu vēstuli Kultūras ministrija atbildēja, ka, lai saņemtu finansējumu pa tiešo no viņiem, jāaptver visas kultūras nozares, kā teātris, mūzika un tamlīdzīgi, mēs aptversim arī pornogrāfiju, un šajā ziņā es pilnīgi noteikti nākšu uz Dienas prieku.

Liberts: Pornogrāfija skaitās kultūra, domā?

Zvejniece: Fotogrāfs tagad gan par mums smejas.

Liberts: Viņam būs jāiesaistās. Starp citu, nākamnedēļ plānota pirmā sapulce... Taču Betija domāja, ka mums arī kaut kas nopietns jāparunā. Man likās, ka varētu runāt par to, kā drukātā prese iet uz grunti.

Dakša: Nu jā, bet tad es domāju: tas ir mūžīgais – iet uz grunti. Kad izgudroja fotogrāfiju, teica, ka glezniecība iet uz grunti. Kad izgudroja televīziju, teica, ka kino iet uz grunti. Un arī drukātā prese pastāvēs. Jo kas var būt foršāk nekā izdot kaut ko drukātu un rakstīt tajā?

Liberts: Piemēram, Avīzes Nosaukums. Tur var saprast, kāpēc tiek drukāts. Jo tur tā materialitāte bieži kaut kā tiek apspēlēta, aizdedzinot to numuru vai saskrūvējot, vai izurbjot caurumu. Vai Donaldam Dakam, piemēram, mēdz būt rotaļlietu pielikumi, arī saprotami. Bet kāpēc Rīgas Laiks iznāk papīrā?

Zvejniece: Rīgas Laiks tāpēc, ka veci cilvēki to lasa.

Liberts: Man liekas, ka patiesībā Rīgas Laiks ir statusa simbols. Un, ja zobārstniecības uzgaidāmajā kabinetā ir Rīgas Laiks, tu saproti, ka tu ej pie laba zobārsta.

Zvejniece: Nu jā, bet kāpēc pastāv, piemēram, Santa vai kaut kādi tādi sieviešu žurnāli? Vai ekonomikas žurnāli?

Liberts: Ja tu ej pie manikīra un tur uzgaidāmajā telpā stāv Santa... (Visi smejas.) Valter, tev pienāk Ir Nauda. Tu lasi?

Dakša: Jā, es lasu. Ļoti vienkārši – jo tajā drukātajā versijā tu nevari neko palaist garām, tas jau ir nodrukāts un tev atsūtīts. Ja es lasītu internetā, es vienkārši neizlasītu to, kas mani neinteresē vai ko es nepamanu. Tā, abonējot žurnālu, es saņemu visu, par ko žurnāls raksta. Un tas ir ļoti vērtīgi. Līdzīgi kā enciklopēdijā ir raksti par visu. Un, ja tu izlasi visu enciklopēdiju, tu visu zini.

Liberts: Jā, bet tad tu, lasot drukāto presi, izlasi no vāka līdz vākam?

Dakša: Es neizlasu no vāka līdz vākam, bet es no vāka līdz vākam paskatos, kas tur ir. Un tā pārskatīšana arī ir vērtīga.

Liberts: Nujā, nu tā jau varbūt arī digitāli ir tādas vēstkopas, kur tu paskaties uz visiem virsrakstiem, bet laikam ir pārsātinājums ar digitālo saturu. Man nāk dažas tādas vēstkopas. Dažkārt es paskatos, dažkārt ne, bet dažkārt arī uz drukātajiem medijiem es paskatos un dažkārt ne.

Dakša: Ar vēstkopām ir tā, ka man pienāk Pasaules Brīvo latviešu apvienības ziņu apskats. Viņi apskata visu, kas ir latviešu valodā. Ļoti kvalitatīvi, tur var super ziņas atrast, bet es to neveru vaļā, jo tas digitālais man prasa piepūli viņu atvērt. Drukātais ir foršs. It sevišķi man ļoti patīk, ka Bernārs frančos abonē Dienas Biznesu. Mums bija Mākslas Žurnāla piecu numuru atklāšana, un man ik dienu bezmaz vai bija jāpārliecina redakcija, ka reizi nedēļā iznākt ir jēdzīgi.

Zvejniece: Bet tas nav jēdzīgi.

Dakša: Bet tas ir jēdzīgi!

Liberts: Labāk retāk būtu, man liekas, tomēr.

Zvejniece: Visi sūdzas par to, ka tas Mākslas Žurnāls ir ļoti nekvalitatīvs.

Dakša: Nē, viņš ir ļoti kvalitatīvs.

Liberts: Nē, nav vis, Valter, sorī, bet par to tiešām sūdzas cilvēki. Diemžēl visi, ar kuriem par to runāju.

Dakša: Tak viņi nav redzējuši 33 numurus. Viņi nesaprot, ko tas nozīmē. Teiksim, Uģa Albiņa numuram bija slēdzene izgatavota. Iedomājaties aizslēgtu žurnālu? Tas ir superīgi! Kur vēl lai notiek tādi brīnumi, ja ne reizi nedēļā?

Liberts: Avīzes Nosaukumā reizi mēnesī. Nu bet ne jau katrs numurs ir labs. Tur jau tā problēma.

Zvejniece: Viņos ir nerediģēti, slikti rediģēti teksti, slikti uzrakstīti teksti. Bezjēdzīgi teksti.

Dakša: Viss kā jau dzīvē, riktīgi.

Liberts: Rīgas Laikā nekas tāds nevarētu notikt. Bet Dienas prieks kur varētu notikt? Kas ir seksuālākā ēstuve Rīgā?

Dakša: Vispār labs jautājums. Dienas prieka intervijas jau ļoti īsas.

Zvejniece: Lauvas nams.

Liberts: Jā, tiešām.

Dakša: Paldies, Betij!

Liberts: Trijos naktī. Jā.

Zvejniece: Mana mamma strādāja kādreiz Lauvas namā, kad es biju maza, par pavāru.

Liberts: Mhm, nu tas daudz ko paskaidro.

Dakša: Tava mamma vismaz man ir stāstījusi, ka viņai ļoti patika darbs tur, jo viņa ņēma tevi līdzi uz darbu, iedeva tev tomātu un tu tur mierīgi zem galda spēlējies, kamēr viņa gatavoja ēst.

Zvejniece: Es atceros, kā es tur vienreiz Ziemassvētkos slepus cepu piparkūkas un bija jāuzmanās, lai nenāk kāds, kas var ieraudzīt. Jo nedrīkstēja.

Liberts: Mums kaut kas vēl jāpasaka pasaulei? Vispār jau viss, ko cilvēki dara, ir mīlestības dēļ.

Zvejniece: Tā ir. Vai naida. Vai naids ir mīlestības dēļ?

Liberts: Tas tā it kā ir, bet tas nav iekļaujoši, jo patiesībā jau cilvēkiem mēdz būt arī psihoze, piemēram, vai vēl kaut kādi interesanti stāvokļi, kur es domāju, ka tā nav tomēr.

Dakša: Nu labi, vēl var darīt ne naida un ne mīlestības, bet naudas dēļ.

Liberts: Tā mīlestība pret pasaulīgām vērtībām tā pati nauda vien ir.

Dakša: Jā, es piekrītu.

Liberts: Statuss.

Dakša: Jā, nauda arī ir mīlestība.

Zvejniece: Kāpēc mākslā ir tik daudz jukušo, bet citās jomās nav?

Liberts: Ģenētiski kaut kāda pārklāšanās tur ir ar tām radošajām spējām. Un vēl es domāju, ka mākslinieki drīkst būt jukuši un tad viņus nepaslēpj, bet diezgan daudz varētu būt arī jukušu sētnieku, piemēram, taču par to nekad neuzzinātu. Bet mākslā tu drīksti būt.

Dakša: Nu, es tādā ziņā priecājos, ka nāve ir izgudrota, jo tad, kad tu vairs neatbilsti realitātei, tevi noņem no laukuma, un tas ir brīnišķīgi. Jo ir viegli dzīvot atmiņās, dzīvot pagātnē.

Zvejniece: Mana vecvecvecmāmiņa nodzīvoja līdz kādiem 99 gadiem, un tad viņa mira un nodeva savus 100 gadus meitai, un tad tā meita nodeva manai mammai, un tad… tā ka es varu dzīvot līdz simtam.

Dakša: Brīnišķīgi! Labs mantojums, Betij!

Zvejniece: Bet vispār, kad sākas rudens, tad gribas kaut ko darīt, ne? Tāda sajūta, ka kaut kas tūlīt notiks. Es biju ciemos pie Grīnberga viņu filmēt. Tas bija interesanti. Viņš nezināja, ka es nākšu ar kameru un operatori. Ja zinātu, nebūtu laidis. Tāpēc es biju sarunājusi, ka būsim, bet neteicu, ka mēs būsim ar operatoru un kameru. Bet nu beigās jau viņš saprata, ka mēs tādi huligāni esam nedaudz. Es filmēju Pelšu, un viņš nav vecs, viņš ir cilvēks gados, vai kā to saka, nedaudz tā kā jucis, bet arī nav jucis. Kaut kas tur viņā ir tāds kā nepieradināts. Un Grīnbergs arī tāpat. Varbūt vienkārši es varu visu laiku taisīt filmas par tādiem vīriešiem? Vēl ir skumīgi, ka mēs nevaram, piemēram, kaut vai 400 eksemplārus iztirgot ar mūsu grāmatām.

Dakša: Tas ir skumīgi, ka mēs nevaram pārdot nedz Avīzes Nosaukumu, nedz Mākslas Žurnālu 2000 eksemplāru tirāžā.

Liberts: Andris Akmentiņš domā, ka viņš var 600 eksemplāros pārdot savu dzejas krājumu.

Zvejniece: Nu tas jau tā kā normāli, ne?

Liberts: Tas ir daudz, diezgan. Bet īstenībā man nebūtu svarīgi pat pārdot, es būtu ar mieru uzdāvināt 2000 eksemplārus šo žurnālu, lai tik ir kāds, kurš ir gatavs saņemt pretim. Es vakar vienu Avīzes Nosaukuma numuru uzdāvināju un divus atstāju Kaņepes Kultūras centra maiņas kastītē.

Dakša: Tas man šķiet forši. Nezinu, ir jau pilsētas, kā Londona, kur vienkārši neizpārdotās avīzes uzdāvina, un tās ķīpām stāv kaut kur autobusu pieturās un metro. Tas būtu tik superīgi. Iedomājaties neizpārdotos Avīzes Nosaukumus, Mākslas Žurnālus, Rīgas Laikus vienkārši pieturā?

Liberts: Tas ir citādi.

Zvejniece: Man liekas, ielu kultūra Rīgā varētu būt tāda apdzīvotāka.

Liberts: Jā, tā ir. Milānā es redzēju, ka tur staigā un tad tur ir tāds stūrītis, kur ar hiphopa deju nodarbojas kaut kādi jaunieši, izlikuši kartona loksnes, un tur skan mūzika, un viņi griežas uz galvas. Bet man liekas, ka mums tas cilvēku blīvums zems. Un arī tas, ka nevar dzert alu uz ielām, piemēram, man liekas, traucē.

Dakša: Un smēķēt zāli.

Liberts: Nu jā, arī, jā. Bet tas, ka alu varētu dzert, man liekas, būtu normāli diezgan. Kā Liepājā.

Dakša: Iedomājieties, ja no Rīgas izliktu visas pārvaldes iestādes un ministrijas, teiktu: vācieties prom uz laukiem, lai jūs redzētu reālo dzīvi. Mēs gribam te foršu, brīvu, modernu pilsētu bez kaut kādiem birokrātiem.

Liberts: Modernās pilsētās ir birokrāti, tas jau normāli. Tas jau ir tas, ka Brisele nebija šī apbrīnojamā metropole…

Dakša: Līdz tur Eiropas Parlaments parādījās.

Liberts: Man liekas, ka jā. Tagad tā reāli ir tāda vieta, kur visi nonāk kaut kad dzīvē. Un visi ir kaut kādā ziņā svešinieki. Nu, protams, ne visi, bet principā visi. Tāpēc man pietrūkst Briseles, tur kūsā tā dzīvība. Un es domāju: tas ir tāpēc, ka tas ir birokrātijas centrs. Citādi tā nebūtu. Nu jā, bet tādā ziņā man gribētos, lai – bet tā jau tāda radikāla ideja – Latvija, Lietuva, Igaunija gribētu uzņemt bijušās PSRS republikas Eiropas Savienībā un paplašināt Eiropu uz Austrumiem. Tā būtu tāda avangardiska ideja kaut kādu pasaules reģionu pievienot Eiropai, bet tas jau notiek. Es esmu absolūti par Eiropas Savienības paplašināšanu. Es esmu vispār federālists tādā ziņā, bet es arī piekrītu, ka tur jau no sākuma jābūt reformām. Jo kaut vai tas, ka Ungārija ar kaut kādām savām domām var uzlikt veto tiesības, tas nav normāli.

Dakša (viesmīlim): Paldies. Burvīgas vakariņas. Bet tādā ziņā jau dzīvot vispār, vārdabrāl, ir riskanti.

Liberts: Nu, bļaģ, kas tā par fakin tukšu frāzi?

Dakša: Es, teiksim, būtu par to, ka iekarojam Krieviju un uzņemam Eiropas Savienībā. Nu tā.

Liberts: Tur tā lieta. Es saprotu, ko tu saki, es saprotu to emociju. Bet faktiski tas novestu pie tādām negaidītām sekām, kas dzīves līmeni vidēji šajā visā Eirāzijas vai Eiropas Savienības plus Krievijas Federācijas areālā samazinātu, nevis paaugstinātu, un tad mēs iegūtu tieši pretējo. Ir īstais laiks, nevis lai rīkotos, bet lai domātu, ja? Bet tas arī ir pārāk ekstrēmi. No vienas puses, carpe diem, tver mirkli, no otras puses, septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez.

Dakša: Ja mēs septiņreiz mērītu un domātu par budžetu un finansējumu, mēs neizdotu nedz Avīzes Nosaukumu, nedz Mākslas Žurnālu.

Zvejniece: Ja mēs kaut vienreiz nomērītu, mēs neizdotu.

Liberts: Es tikko laboju Valtera numura maketu, katrā virzienā žurnāls pieauga par 5 milimetriem. Nu nē, bet tur jau tā lieta, ja mēs kļūdīsimies, netiks sabojāta dzīve miljoniem cilvēku. Man liekas, ka tas ir normāli, ka demokrātijas ir lēnas. Bet tāpēc viņas mazāk pieļauj šausmīgi fatālas kļūdas.

Dakša: Man šķiet, ir arī normāli, ka demokrātija drīkst būt ātra.

Liberts: Dažās lietās jā, bet tas vienmēr ir tas samērs, kā būt ātram, bet reizē arī nepieļaut, ka Valters Dakša parādās un uzņem Krieviju Eiropas Savienībā un visa sabiedrība tāpēc sabrūk. Pēkšņi visa tā jēga pazūd, un tāpēc viņa visu iznīcinās.

Zvejniece: Es sliecos piekrist Valteram Libertam.

Liberts: Klausies šito labāk! “Valters Dakša uz soliņa sēž un ar neslēptu nepatiku noskatās uz garāmejošu dzērāju. “Kāda bezjēdzība! Visus pasaules spirtoto dzērienu krājumus es salietu okeānā!” Blakus sēdošais vīrietis aplaudē. “Bravo, lieliska ideja, Valter! Tātad jūs esat nedzērājs!” Valters Dakša atbild: “Nē, tikko dabūju akvalangista tērpu.”” Šitais arī labs: “Alus – šķidra maize, šņabis – šķidra gaļa…,” – tā laikam nesaka, vispār tizli, bet nu neko. “Alus – šķidra maize, šņabis – šķidra gaļa, iešu pagatavot sviestmaizes.” Likās labāk, pirms es padomāju. Vispār jā, tā man liekas Rīgas Laika lielākā problēma, ka tur nav anekdotes aizmugurē.

Dakša: Viņi cenšas, viņi algo Rvīnu, kurš sastāda visus smieklīgos sarakstus. Tā ka nav tā, ka viņi necenšas.

Zvejniece: Valter, kādi tev plāni ar Saldus māju?

Dakša: Es gribētu būt vecs, saņemt kaut kur normālu algu un dzīvot Saldus mājā ar sievu un četriem bērniem, mācīt viņiem latīņu un sengrieķu valodu un lasīt savas sakolekcionētās grāmatas. Un uzņemt jūs visus ciemos!

Zvejniece: To māju steidzami ziemā jāsāk apkurināt, un tādas lietas, ne?

Liberts: Pohuj par to! Labāk šito klausieties, ja? “Betija Zvejniece, Valters Liberts un Valters Dakša sēž bārā un dzer alu, nez no kurienes katram alus kausā iekrīt pa mušai. Betija Zvejniece nicīgi pastumj savu kausu projām, Valters Liberts izņem mušu un turpina dzert, it kā nekas nebūtu noticis, Valters Dakša satver mušu un krata virs kausa: spļauj ārā, maita, spļauj!”

Dakša: Nu labi, Betij, kad tev būs kaut kāda pilnmetrāža?

Zvejniece: Tad, kad man būs producents pilnmetrāžai.

Dakša: Vai Rija tev neder par producentu?

Zvejniece: Visticamāk jau, es dabūšu. Tas tāds, man liekas, vairāk manas drosmes jautājums nekā iespēju jautājums, jo par iespējām pēc tām Kristapa nominācijām nevar sūdzēties.

Dakša: Nu lūk, izmanto, lūdzu! Es gribu redzēt tavu pilnmetrāžu…

Zvejniece: Spēlfilmu vai dokumentālu filmu?

Dakša: Spēlfilmu.

Zvejniece: Tas tā sarežģītāk, tur vajag daudz naudas.

Dakša: It kā pasaulē nebūtu daudz naudas, Betij.

Zvejniece: Tur tā lieta.

Dakša: Skaidrs, ka pasaule dod daudz naudas Betijai.

Zvejniece: Bet es gribu studēt ārzemēs kino maģistru.

Dakša: Lai uzņemtu pilnmetrāžu, tev nevajag studēt ārzemēs.

Zvejniece: Par ko tu filmētu filmu, Valter Dakša, ja tev būtu iespēja?

Dakša: Es filmētu filmu, ka Daugava ir tā upe, pār kuru brauc Harons. Tas, kurš pārceļ mirušos taisaulē. Re, kur anekdote Valteram Libertam par godu. “Policists aiztur divus piedzērušos dzejniekus, proti, divus Valterus, un aizved uz policijas iecirkni. – Kur trešais? – jautā policists. – Kāds trešais? – abi Valteri korī. Policists: – Kas jums izmaksāja!” Jūs ir aizturējusi policija?

Liberts: O, jā, ir, jā.

Zvejniece: Mani vienreiz policija veda uz mājām, varbūt divas reizes, jo vienā es biju pārāk maza ar māsīcu un brālēnu, lai staigātu pa Teiku pēc vienpadsmitiem…

Liberts: Bīstamais rajons!

Zvejniece: Un otrā reize: es dzīvoju Jelgavā, un man bija kaut kāds aizdomīgs vīrietis trolejbusā. Man bija šausmīgi tālu jāiet mājās no staļļa, un mana mamma piezvanīja policijai, lai viņi aizved mani mājās.

Liberts: Labs. Lūk, tā ir mamma vispār.

Dakša: Betijas mamma ir mamma ar lielo M. Nu, vārdabrāl, pastāsti par savu policijas pieredzi.

Liberts: Nē, čista, – nē. Nu labi, ir viens, ko var pastāstīt. Gaiļezerā ir tāds dzemdību nams. Zini to? Tajā dzemdību namā es kādreiz tusējos, un tur es esmu no policijas slēpies, tajā pagrabā.

Dakša: Šajos Ziemassvētkos mani aizveda no Bišofa mājas, jo Bišofs bija ierakstījis, ka viņa izdevējs ir pimpis, kurš nopircis par viņa grāmatas izdošanas naudu printeri. Un tad es braucu četros no rīta taisnoties, ka tā nav.

Liberts: Patiesībā tā bija Avīzes Nosaukuma nauda.

Dakša: Un tikai pirmā iemaksa printerim. Bet tas bija skaisti.

Liberts: Nu, davai, mīļā! Viss, ko? Izejam ārā uzpīpēt, tur vēl parunāt.

Dakša: Vajag aiziet pačurāt, tad uzpīpēt, un, jā, tad uz nākamo ballīti.

Liberts: Nu ejam. Divi Valteri iet pačurāt.

Zvejniece: Valter, kāds ir Avīzes Nosaukums?

Liberts: Pārsteigums ik mēnesi. Ja tev patīk pārsteigums, tad Avīzes Nosaukums, man liekas, ir to vērts.

Zvejniece (dziedoši): Pār-stei-gums-avīzes-no-sau-kums! (dziedoši, toņkārtu augstāk) Pār-stei-gums-avīzes-no-sau-kums!

Liberts (dziedoši, kāpjošā skaļumā): Dzeja! Proza!! Avangards!!! Avīzes Nosaukums!

Zvejniece: Man ļoti žēl šīs sarunas šifrētāja. Varbūt uzspiežam pauzi un tad…

Liberts: Nē, nē. Turi! Nu, Valter, Rīgas Laiks vai Avīzes Nosaukums?

Dakša: Ja man jāizvēlas starp Rīgas Laiku un Avīzes Nosaukumu, es droši saku: Dienas prieks.

“Vakariņas ar Andrē” notika “Tinto vīna telpā”