Zemes okeāns

“Met zeme burbuļus, tāpat kā ūdens.” – Benkvo, “Makbets”

1.

Bija pagājuši tikai trīs gadsimti, kopš pravieša vēstījums bija sācis izplatīties ārpus Arābijas, kad Ahmads Ibn Fadlāns Ibn al Abāss Ibn Rāšids Ibn Hammāds, ieradies Volgas krastos, kļuva par liecinieku Rusu zemes vadoņa bērēm. Ceļotājs, vēlāk aprakstot redzēto, stāstīja, ka pēc tik ievērojama cilvēka nāves viņa tuvinieki dodas pie vergiem un jautā, kurš gatavs sekot savam kungam nāvē. Un kāda jauna verdzene atsaucas: “Es!”

Tālāk pret meiteni izturas gandrīz tā, it kā viņa pati būtu vadone; citas verdzenes viņu apkalpo un godājot mazgā viņai kājas. Tikmēr mirušais vadonis ir apguldīts apskatei, un par godu bērēm nelaiķim tiek šūdinātas jaunas drānas. Tas prasa vairākas dienas, un katru dienu jaunā verdzene piedzeras vai tiek piedzirdīta un dzied līksmas vai sērīgas dziesmas. Vadoņa kuģi izvelk upes krastā; sažuvusi vecene, kuru visi sauc par Nāves eņģeli, saklāj uz tā gultu, ko apsedz ar Bizantijas zīdu. Mirušā vīri ieģērbj viņu jaunajā greznajā kaftānā ar zelta pogām un gulda saklātajā guļvietā uz kuģa klāja. Nelaiķim apkārt izkārto augļus, alu, sīpolus, gaļu, viņa mīļoto suni, kas pārcirsts uz pusēm, divus no viņa labākajiem zirgiem, tāpat sacirstus, divas govis, sacirstas vairākos gabalos, gaili un vistu – ar nocirstām galvām, bet citādi vienā gabalā. Meiteni pēc kārtas izvaro vairāki vīri, līdz viņa pēdīgi paziņo: “Viņš mani aicina pie sevis.”

Viņa noņem savas rokassprādzes un pasniedz tās Nāves eņģelim. Viņa noņem savas kāju rotas un pasniedz tās kalponēm, no kuru vidus pati iznākusi tikai pirms dažām dienām. Viņa iedzer no grādīga dzēriena kausa un dzied slepenu dziesmu. Tad Nāves eņģelis sagrābj viņu aiz matiem un ievelk teltī, kas uzcelta ap vadoņa guļvietu. Vīri bungo pa vairogiem, lai tie, kas notiekošo vēro no upes krasta, nedzirdētu meitenes kliedzienus. Nāves eņģelis vairākkārt triec dunci viņai starp ribām, un vīri savelk ap viņas kaklu apmesto virvi, līdz meitene nomirst un pievienojas savam vadonim viņsaulē; tad visu šo vareno hekatombu kopā ar kuģi aprok zem kapkalna Volgas krastā.

Ibn Fadlāna garāmejot pieminētais Bizantijas zīds, šī izsmalcinātā greznības zīme, pastāsta ļoti daudz. Kā zīds tur nonācis? Arābu ceļotājs mums vēlas aprakstīt ačgārnu pasauli, kur nav spēkā nekādi vispārpieņemti civilizācijas likumi, kur vīri nenomazgājas pat pēc izkārnīšanās un upurē meitenes un dzīvniekus, it kā šīs būtnes viņiem neko nenozīmētu. Taču tajā pašā laikā cilvēki, kas šādi dzīvo, ieņem drošu vietu lieliski saskaņotā tirdzniecības tīklā, kura upju lielceļi savieno Baltijas jūru ar Melno jūru, vikingus – ar grieķu imperatora galmu Konstantinopolē. Ibn Fadlāns pats ceļoja pa šiem ūdensceļiem, pats piedalījās un guva peļņu uz tiem plaukstošajā tirdzniecībā. Viņš, cik noprotams, klusuciešot vērojis šo slaktiņu un pēc tam centies redzēto labot, izglītojot citus, rakstot par šiem notikumiem kā par kādu dīvainību, nebeidzot brīnīties par cilvēka nežēlības neiedomājamo daudzveidību un atjautību.

Lūk, tāda bija Krievija, kad tā pirmoreiz ielauzās cilvēces apziņā (tolaik, kad pasaule runāja arābu valodā): cilvēks, kurš te nonācis tikai caurbraucot, apstājas un šausmās ieplestām acīm noraugās neaprakstāmas vardarbības ainā un pēc tam savu mēmi pasīvo klusēšanu pārveido vārdos – tekstā un vēsturē.

2.

Šādas kuģa bēres ir tēma, kas atkārtojas gan vēstures liecībās, gan leģendās, un par šādu paražu ziņojuši ne tikai svešzemju ceļotāji, bet arī pati “Pirmhronika”. Kad drevļanu sacelšanās laikā nogalināts Kijivas Olhas vīrs un viens no vainīgajiem, kāds kņazs Mals, pēc tam lūdzis viņas roku, Olha bildinājumu pieņēmusi. Viņa uzaicinājusi Malu un viņa vīrus pie sevis, lai izrādītu viņiem “lielu godu”. Drevļani piesardzīgi atbildējuši, ka neieradīšoties ne zirgos, ne ratos, bet vēloties, lai viņus uz svinībām aiznes ar visu laivu. Un kijivieši atbildējuši: “Mūsu kņaziene ilgojas pēc jūsu kņaza,” – un tik tiešām atnesuši viņus ar visu laivu. Hronika mums vēsta, kā kņaza Mala vīri, liela lepnuma pārņemti, sēdējuši laivā uz soliem un kā tad, kad viņi nonākuši līdz Olhas pilij, kijivieši, kuri viņus nesuši, drevļanus ar visu laivu iemetuši dziļā bedrē, ko kņaziene bija pavēlējusi izrakt iepriekšējā naktī. Tad Olha ielūkojusies bedrē un jautājusi: “Vai ir gana liels gods?” (приникъши wльга и рече имъ, добра ли въı чєсть), tad likusi drevļanus aprakt dzīvus. “Un viņi tos apbēra ar zemi.”

Vēlāk ceļotāji no Eiropas ziņo, ka ķīnieši pa Iekšējās Āzijas tuksnešiem pārvietojas ar buru kuģiem, kas pielāgoti braukšanai pa smiltīm. Pie tā paša plašā reģiona rietumu robežām, Ulugulusā, vienā no hanistēm, kas palikušas pāri no Mongoļu impērijas, pazīstamā arī kā Zelta Orda, kuģi tāpat interesantā kārtā domāti braukšanai pa sauszemi, un šajā pasaules malā “noiet dibenā ar kuģi” reizēm nozīmē to pašu, ko “gulties zemes klēpī”. Domājot par reģionu no Taklamakana līdz Volgai, bet reizēm pat līdz Donavai, grūti neiztēloties kontinentu kā milzīgu telūrisku okeānu. 1600. gadā izdotajā grāmatā “De Magnete” zinātnieks Viljams Gilberts izklāsta pieņēmumu, ka Eirāzijas zemes masa sava milzīgā apjoma dēļ kropļo Zemes ģeomagnētisko lauku, velkot planētas magnētisko polu uz tās centra pusi un jaucot galvu visiem pasaules ūdens okeānu braucējiem, kas šī iemesla dēļ nesaņem pareizus datus no kompasiem.

Olhas atriebības laikā jau ir izplatījusies un laidusi saknes Kirila un Metodija sludinātā labā vēsts, līdz ar to – arī no grieķu rakstības pielāgotais alfabēts, visi svētie un eņģeļi un mūžīgās dzīves apsolījums. Cilvēki ciemos un viensētās atteikušies no strautu un akmeņu pielūgšanas, no kopošanās pļavās gada lielo svētku laikā; doma par mūžīgo dzīvi viņiem šķiet vilinošāka. Un vietās, kur ļaudis šīs sātaniskās paražas nav atmetuši pēc pašu gribas, tās iznīdē ar varu. Taču meži ir lieli, un cilvēkiem, kuros vēl mājo pagānisku tieksmju paliekas, jebkurš koks vai akmens var kļūt par pielūgsmes objektu: kristieši nespēj saražot tik daudz ikonu, lai skaitliski pārspētu dabā atrodamos elkus. Neraugoties uz to, sarodas arvien vairāk klosteru – vispirms Kijivā, Novgorodā un Vladimirā, pēc tam arī Maskavā.

Kur vien bija kāda baznīca, tur netrūka arī nocietinājumu, ieroču un baiļu. Eiropieši un bizantieši tatāru vārdam piešķīra lieku “r” burtu un sauca tos par “tartāriem”, gribot negribot iztēlodamies, kā tie izkāpuši no Tartara dzīlēm. Tas kļuva par vispārīgu apzīmējumu veselai virknei tautu, kas patiesībā piederēja pie dažādām ticībām un valodu grupām. Tie varēja būt musulmaņi, pārtjurkoti Tengri pielūdzēji vai mongoļu dižā lamas sekotāji; viņi varēja rakstīt no labās puses uz kreiso, no augšas uz leju vai vispār nepazīt nekādu rakstību; būtiski, ka galvenā pārvietošanās pa kontinentālo okeānu norisinājās uz austrumu–rietumu ass un jāšus. Orda gluži kā plauša ieelpā izpletās no Mongolijas līdz Polijai, pa vidu nodedzinot līdz pamatiem Maskavu, tad izelpā atkal saplaka. Trīssimt gadus vēlāk Ivans Bargais iekaroja tās pēcteces – Kazaņas, Astrahaņas un Sibīrijas hanisti. Visā šo militāro paisumu un bēgumu ērā svarīgākie tehnoloģiskie jauninājumi radās kara mašinērijas un spīdzināšanas ierīču jomā; tiesa gan, daudzus sekmīgi nogalināja ar rīkiem un kara viltībām, ko varēja likt lietā, negaidot metālkausēšanas un metalurģijas laikmeta iestāšanos. Cilvēkus sarāva četros gabalos, piesienot rokas un kājas pie četriem zirgiem, un bendes tikmēr slēdza derības par to, kurš zirgs aizskries ar lielāko gabalu – kā pēc tītara cepeša apēšanas zīlējot ar kraukļakaulu. Citiem ielēja mutē verdošu darvu, kamēr upuri vēl skaitīja pēdējās lūgšanas. Ir ziņas, ka daži savu nāvi sagaidījuši priekpilnā ekstāzē.

Uzvarēto hanu pēcteči kļuva par krievu augstmaņiem, carevičiem, aizmirsa savu valodu un ticību. “Paskrāpē krievu, un zem virskārtas atradīsi tatāru” (Поскреби русского, найдёшь татарина) – šo frāzi mēdz piedēvēt Napoleonam, Žozefam de Mestram, de Stāla kundzei. Nav skaidrs, kurš īsti to pateicis pirmais, toties droši zināms, ka drīz pēc tam šī teiciena variāciju izmantojis Ļeņins (“Paskrāpē dažu labu komunistu, un atradīsi lielkrievu šovinistu,” (Поскрести иного коммуниста – и найдешь великорусского шовиниста), viņš sacīja 1919. gadā) un ka Hruščova laikā tas plaši izmantots samizdata anekdošu krājumos. Protams, nekāds iedzimts nacionālais raksturs neeksistē. Minētā frāze vistiešākajā veidā atbilst etnisko aizspriedumu definīcijai: lai saprastu, par ko cilvēks savā dzīvē var kļūt, jāzina, kas ir viņa senči. Tomēr garais vēsturiskais pakļauto Iekšējās Āzijas tautu pārkrievošanas process ir reāls, un tas rosinājis ne tikai vīzdegunīgu franču intelektuāļu (neviens no viņiem gan neizcēlās ar lielākām novērošanas spējām kā Voltēram, kurš izsmēja poļus par to, ka viņu valodā esot “pārāk daudz līdzskaņu” un “par maz patskaņu”), bet arī ar paštēlu nodarbinātu krievu iztēli. Vladimirs Nabokovs mīlēja pieminēt, ka cēlies no sibīriešiem, kuri izdzīvojuši pēc Čagataja hanistes iekarošanas un saņēmuši augstmaņu titulu apmaiņā pret paklausību. Nabokovam likās, ka tas viņam piešķir nedaudz bīstama cilvēka tēlu, ko citādi viņš nespēja panākt, pat sarakstīdams “Lolitu”.

3.

Sanktpēterburga bija iecerēta kā svītra, kas pavilkta zem Krievijas impērijas sauszemes cīņu asiņainā mantojuma. Somu līcis pavēra ceļu uz Baltijas jūru, uz agrākajām Hanzas pilsētām, uz Holandi. Arābu hronikās Rusu zeme pirmoreiz ar pasauli tiekas uz dārgumos mirdzošiem upes kuģiem, kas apglabāti zem barbaru kurgāniem, un 800 gadus vēlāk Pēteris I Krievijas nākotni saredz atklātai jūrai piemērotu kuģu būvē. Kuģi, vienmēr kuģi. Pēteris inkognito dodas uz Amsterdamu un tur studē kuģubūvi. Viņš aizrāvies ar ideju nodibināt savā jaunajā pilsētā zinātņu akadēmiju, taču viņa padomnieki pārāk bieži atduras pret pilnīgu valdnieka intereses trūkumu par jebkādu zinātņu nozaru struktūru un kārtību, kuru pamatā nav likta praktiskā kuģubūves zinātne. Un Pētera mīlestībai pret kuģiem spēj līdzināties vienīgi viņa naids pret bārdām, vismaz uz paša dibinātās pilsētas vīriešu sejām. Vai viņš patiešām inkognito ceļoja arī pa savu zemi – ar vienu vienīgu nolūku, bez brīdinājuma uzklupt bārdainiem pēterburdziešiem un savām rokām noplēst apmatojumu viņiem no zoda? Daudz ticamāk, ka viņš vienīgi piedāvājās pašrocīgi nodzīt bārdu saviem draugiem, un to varētu vērtēt kā varbūt pat jauku, lai arī nedaudz paštaisni piekasīgu žestu. Lai nu kā būtu, Pēteris apvērsa otrādi mantojumu, ko bija atstājis Ivans Bargais, kurš gludi skūtu seju uzskatīja par grēku. Tāda bija Pētera apgaismība – spēks un spaidi, simbolu maiņa un jauna osta, kas atver ceļu uz Rietumiem.

Aristotelis teica, ka uguns deg vienādi kā Grieķijā, tā Persijā, un Pēteris saprata, kāpēc šī banālā patiesība ir tik svarīga. Arī Krievijā uguns deg tieši tāpat, un tas nozīmē, ka izmantot uguns un citu dabas elementu spēku, lai padarītu varenu pašu Krieviju, var, vienīgi atzīstot par neapstrīdamu faktu, ka uguns patiešām deg vienādi visur un vienmēr. Jebkurai nācijai uguns deg tieši tāpat kā tās ienaidniekiem. Un tas pats attiecas arī uz šķidro jeb grieķu uguni, kas esot degmaisījums, kuru gatavo no jēlnaftas, nedzēstiem kaļķiem un citām sastāvdaļām, kas turētas slepenībā: arī tā vienlīdz iedarbīgi dedzina turku kuģus grieķu uzbrukumos un, turku raidīta, iznīcina grieķu floti. Un varat būt droši: kādudien, kad tiks radīti jauni aizdedzinoši lādiņi, kaut kādi reaktīvie šāviņi vai bumbas, kas spēs nolīdzināt līdz ar zemi veselas pilsētas, it kā tās nekad nebūtu pastāvējušas, arī tie itin visur degs vienādi.

Pa Sanktpēterburgu jau kādu laiku kā transā bija slapstījies kāds cilvēks, kuru vietējie sauca par Dembeju. Viņš gulēja sēdus, un cilvēki runāja, ka viņš pat redzēts cieši aizmidzis stāvam Vasilija salas krastā, ar skatu pret Somiju. Viņš bija no Nagasaki un ticis pārdots krieviem pēc nokļūšanas itelmeņu gūstā, kad viņa kuģis bija avarējis pie Kamčatkas. Pēteris cerēja, ka Sanktpēterburgas akadēmijas orientālistiem viņš kaut ko iemācīs par Japānu un sagatavos krievus iespējamam ceļojumam uz turieni; tas atvērtu Krievijas tirdzniecībai šo zemi, kas tik ilgi bija bijusi pieejama vienīgi holandiešiem. Taču Dembejs, pēc visa spriežot, bijis diezgan vienkāršs jūrasbraucējs un viņam nav bijis īpaši daudz, ko teikt.

Tomēr viņš zināja stāstīt par kādu visnotaļ intriģējošu faktu no savas dzimtenes dzīves: pēc jezuītu padzīšanas, kad Japāna kļuva par ārējai ietekmei slēgtu zemi, tā tomēr paturējusi vienu izņēmumu: visā valstī palicis atvērts viens vienīgs doks vienā vienīgā ostā, un tā nu sagadījies, ka tā atradusies tieši Dembeja dzimtajā pilsētā. Pie šī doka darbojies inspekcijas kantoris, kurā imperatora aģenti izskatījuši un ar lielu piesardzību ielaiduši valstī grāmatas, ko izdevuši sarkanmatainie, proti, holandieši, kuri šajā gadījumā pārstāv eiropiešus vispār. Tādējādi šīs salinieku nācijas apziņā bez varasiestāžu atļaujas neiezogas ne mazākā drusciņa svešzemju zinību un tās, kuras tomēr tiek tālāk par inspektoru kontroli un pārtop attiecīgo iestāžu apstiprinātos tulkojumos, kā Morisimas Čūrjo 1787. gadā izdotajā kompendijā “Sarkanmataino pļāpas”, ir tik tālu no sākotnējā avota, ka šķiet nokritušas uz japāņu zemes no pašām debesīm: vienkāršā patiesība par to, kā darbojas daba un kā to vislabāk lietderīgi izmantot.

Krievija nav sala, un tā nevarēja kontrolēt grāmatu ievešanu ar vienu inspekcijas kantori vienā ostas dokā. Gadsimtiem ilgi, pirms Pēteris I atvēra Krieviju pasaules vēsmām, tipiskā bibliotēkas katalogā būtu atrodami dažādi svēto tēvu dzīves apraksti, vēstures hronikas, kā arī pamācošu dzīvnieku fabulu tulkojumi no grieķu valodas. 1698. gadā parādījās Kristiāna Heigensa “Kosmotheoros” tulkojums krievu valodā. Sākumā daudzi to uztvēra kā kārtējo papildinājumu lielajam un labi pazīstamajam bizantiešu cilmes angeloloģijas tekstu korpusam, un autora argumentus par ārpuszemes radību eksistenci saprata kā pārdomas par debesu sfērās mājojošo būtņu dievišķo dabu, par eņģeļu un erceņģeļu hierarhijām. Aptuveni tajā pašā laikā paklīda baumas par Džeimsu (Jakovu Vilimoviču) Brūsu, skotu izcelsmes maskavieti, kurš bija lasījis Frānsisu Bēkonu un Robertu Boilu un vēlējās nodoties pats saviem ķīmijas eksperimentiem laboratorijā, ko bija iekārtojis Suhareva tornī: vietējie runāja, ka viņš piekopjot melno maģiju, žurnāla Philosophical Transactions numuri patiesībā esot grimuāri, bet pats viņš naktīs lidinoties virs Maskavas, slotas vietā izmantojot savu teleskopu.

4.

Tobolas rāmo plūdumu uz ziemeļiem netraucē ne krāces, ne sēkļi. Ceļā upe pieņemas spēkā, saplūstot ar Ubaganu, bet pie Toboļskas tā ietek varenajā Irtišā un zaudē savu vārdu. Šo reģionu ar kazaku pulka palīdzību iekaroja Jermaks Timofejevičs, kurš savu karotāju cīņas kāri uzkurināja, iegalvojot, ka turienieši esot vienīgie, kas negantumā pārspēj pašus kazakus. Viņi ēd zirgus, tā kazakiem tika sacīts. Viņi ēd jēlu zirga gaļu. Viņi upurē paši savus zirgus un apēd to gaļu jēlu. Viņi dzer savu zirgu asinis, kamēr tie vēl ir dzīvi. Viņi iejauc zirgu asinis raudzētā ķēves pienā vai, ja neviena ķēve tobrīd nezīda kumeļu, – zirga čurās. Viņi nesarunājas ar vārdiem, bet tikai sazviedzas kā zirgi. (Urīna izmantošana ikdienas receptēs, šķiet, bijis vikingu izgudrojums, un salmiaka lakrica, ziemeļvalstīs tik iecienītais našķis ar pretīgo garšu, savu vārdu ieguvusi no amonija hlorīda, sal ammoniacum, ko arābu alķīmiķi bija iemācījušies destilēt no pašu čurām vēl pirms vikingu ekspansijas sākuma. Ar to es gribu sacīt, ka pēdējā no Jermaka piesauktajām tatāru uztura īpatnībām patiesībā ir visai plaši izplatīta.)

Tā nu kazaki savos zirgos devās karot ar zirgcilvēkiem. Tobolas un Irtišas satekas vietā viņi uzgāja nelielu pulciņu tatāru, kuri darīja visu, ko nu spēja, lai noorganizētu pretošanos un nosargātu Sibīrijas hanisti, kuras vadonis Kučums, sava senča necienīgs Čingishana pēctecis, bija patvēries jūdzēm tālajā Kašlikas cietoksnī un nu vairs nekādi nevarēja nosūtīt karaspēkam pavēles pāri visai savai acu priekšā brūkošajai domīnijai. Tāpēc kazaki ātri vien pieveica tatārus, kas, par lielu vilšanos Jermaka vīriem, tā arī neparādīja neko no sava slavenā nešpetnuma; kazakiem neizdevās arī saost ne dvesmu no tatāru leģendārā un Jermaka sasolītā ellišķīgā smārda.

Izņemot sakautos tatārus, vienīgie iedzīvotāji, ko kazaki sastapa vēlākās Toboļskas apkaimē, bija ostjaki, mūsdienās pazīstami kā hanti un mansi, kuri par zirgiem neko nezināja, bet zvejoja, medīja un tirgojās ar zvērādām. Tai pasaulē, kuru šie cilvēki pazina un kurā būtu vēlējušies palikt, negantākais no visa, kas apkārt vērojams, bija lielie vanagi, kuri pikējumā medīja ne tikai Irtišas zivis, bet arī ūdensputnus un prata notvert pat nabaga pīli, kas patvērusies no šiem draudiem zem ūdens, ārā atstājot tikai knābi kā tādu salmiņu elpošanai. Lielās Kamčatkas ekspedīcijas laikā (1731–1741) ostjakiem bija tikai miglains priekšstats par vietu, vārdā Sanktpēterburga, kura, pēc krievu domām, noteica visu, kas norisinās pat tik nomaļā vietā kā viņu zeme, – gluži kā dvēsele valda pār ķermeni. Kāds ostjaku vecais esot krievu tirgonim pateicis: ja Sanktpēterburga ir dvēsele Krievijas impērijas ķermenī, tad ostjaki – apmatojums tai uz kājām vai varbūt kāju nagi, jebkurā gadījumā kāda miesas daļa, ko nav iespējams pēc savas gribas savilkt vai atslābināt, ko nevar, vienkārši pieņemot lēmumu, paskubināt sākt kustēties un ko tikpat labi varētu atdalīt no visa pārējā ķermeņa, nesagādājot nekādas sāpes ne vienā, ne otrā griezuma pusē.

Kad Jermaks 1582. gadā iekaroja Toboļsku, tā bija tikai agrīna peristaltika organiskajā kustībā, kas nākamā pusgadsimta laikā aizveda Krieviju līdz Klusā okeāna Āzijas krastiem. Eirāzijā nav nemaz tik daudz ceļu, kā nonākt a mari usque ad marem¹.Var rīkoties tā, kā jau sen darījuši rietumeiropieši, – sēsties kuģī, apmest līkumu ap Āfrikas Labās Cerības ragu, no turienes burāt pāri Indijas okeānam un gar Moluku salām. Vai arī pa Zīda ceļu doties uz dienvidiem, cauri Buhārai, Samarkandai un tad gar Taklamakana malu tālāk līdz pašai Pekinai. Taču abi ceļi bija jau pamatīgi iemīti, ja vien iespējams iemīt taku okeānā (un daudzi tik tiešām runāja, ka visa šī nemitīgā braukāšana no rietumiem uz austrumiem un atpakaļ noteikti jau atstājusi ūdenī paliekošu sliedi).

Ceļot pāri Ziemeļu Ledus okeānam nebija iespējams, jo gada lielāko daļu tas ir aizsalis. Gadsimtā pirms Pētera apgaismības Semjons Dežņovs, pomors, kurš neprata ne lasīt, ne rakstīt, esot devies ceļā no Kolimas grīvas, izkuģojis Klusajā okeānā un, visticamāk, nonācis līdz kādai Aļaskas salai. Taču viņa ekspedīcija sākās impērijas ziemeļu piekrastes punktā, kura attālums no Arhangeļskas līdzinās deviņām desmitdaļām no visa ceļa līdz kontinenta austrumu krastam. Dežņovs bija viens no daudziem krieviem, kuri kopš viduslaikiem šķērsojuši Arktiku un pakāpeniski pārņēmuši pirmiedzīvotāju dzīvesveidu. Viņš dzīvoja ziemeļbriežu ādu, žebērkļu, roņa tauku pasaulē – ne tādā, kur liktos pašsaprotami ziņot kaut kādai akadēmijai par agrāk nezināmiem ģeogrāfiskiem objektiem, un tieši tāpēc mēs šodien runājam par Beringa, nevis Dežņova šaurumu.

Ja ceļojumu uz austrumiem jūs sākat no Tveras, kas atrodas uz ziemeļiem no Maskavas, Volga jūs var aizvest līdz Kazaņai, bet tālāk tās tecējums pagriežas uz dienvidiem, uz Astrahaņu un Kaspijas jūru, un tā jūs nonāksiet uz jau senajā pasaulē iemītā dienvidu ceļa līdz Ķīnai. Savukārt Oba, lai gan zināmu posmu tek ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā, tomēr ir pilnīgi nepiemērota kuģošanai mūs interesējošajā virzienā, ja vien jūsu rīcībā nav nopietnas airētāju komandas vai izturīgu buru un jūs neesat gatavi stundām ilgi lavierēt un mainīt kursu, jo upe ietek Ziemeļu Ledus okeānā. Jeņiseja no iztekas netālu no mongoļu zemes plūst uz ziemeļiem un savu ceļu beidz tieši turpat. Ļena, kas no visām lielajām Sibīrijas upēm atrodas vistālāk uz austrumiem, no Baikāla ezera līdz Jakutskai tek ziemeļrietumu virzienā, tad nogriežas uz ziemeļaustrumiem un tāpat ietek Ziemeļu Ledus okeānā, savā ceļā sastopot daudzus dīvainus ģeogrāfiskus objektus, kuriem grūti atrast pareizos vārdus citā valodā, – alasus, bulguņahus.

Vēl iespējams tāds risinājums kā zirgi vai, ja tas patīk labāk un pieejams viss nepieciešamais, suņi. Zirgiem ir tāda priekšrocība, ka tos var iejūgt gan ratos, gan ragavās, un tātad to vilktie cilvēki un pārtikas krājumi var ceļot gan uz riteņiem, gan uz sliecēm. Turklāt nevienam nav jānobrauc viss ceļš ar vieniem un tiem pašiem dzīvniekiem. Mongoļi aiz sevis visā Sibīrijā bija atstājuši tā saucamo jamu, Sibīrijas zirgu pastu – pārdomāti izvietotu pasta staciju virkni; vēstneši un ceļotāji jāja no vienas piestātnes līdz nākamajai, kur varēja tikt pie jauniem zirgiem, apmaiņai atstājot savus nokausētos, kuri stacijā ēda un atpūtās, līdz bija gatavi ar svaigiem spēkiem vest tālāk nākamos ceļiniekus. Krievi jamu mantoja no mongoļiem, un zirgi, domājams, šo varas maiņu lāgā pat nepamanīja.

Zirgi neskrien tik ātri kā bultas, kur nu vēl tik strauji kā elektriskais lādiņš, kas traucas pa ūdeni, kurā iespēris zibens, vai kā tie neredzamie viļņi, ko it kā izstarojot kristāli, vai vēl kāds cits slepens signāls, kas, cilvēku nepamanīts, ceļo pa ēteru vai zemi. Un tomēr bieži varēja dzirdēt, kā ceļotāji runā par jama noslēpumaino vienojošo spēku, stāstot, ka tā iedarbībā daudzi zirgi saplūstot itin kā vienā, un ar laiku sākot likties, ka dzīvnieka ķermeņa auļi pāri zemes plašumiem ir tā pati kustība, kas liek tā garam un asinīm straujāk plūst no sirds lejup uz kājām un atpakaļ. Katrs zirgs kļūst par vienu atsevišķu tēlu lielā secīgā atainojumā, gluži kā Trajāna kolonnas cilnī Romā vai krusta ceļa gleznojumos uz baznīcu iekšsienām: mēs zinām, ka Kristus, kurš pakrīt pirmajā reizē, ir tieši tas pats Kristus, kurš krīt otrreiz; tieši tāpat ceļotājiem šķita, ka zirgs, kurš pēdējiem spēkiem ieklumburo Tomskā, ir tas pats, kurš pārguris ievelkas Jeņiseiskā. Šai ziņā visā jama garumā katrs zirgs zaudē savu individualitāti, saplūstot vienotā ģintī, kurā visi atsevišķie īpatņi tagad ir identiski un savstarpēji aizvietojami, taču vienlaikus, šādi izšķīstot kopumā, ikviens no zirgiem kļūst par kaut ko vairāk, nekā tas sasniedzams katram pašam par sevi, – par Pegazu, kurš traucas pāri kontinentiem, par izpausmi un iemiesojumu tam spēkam un krietnumam, kas piemitis vai piemitīs ikvienam zirgam, kurš jebkad dzīvojis vai dzīvos.

5.

Pirms krievu ierašanās pastāvējušajam mongoļu zirgu pastam jaunatnācēji pievienoja destilācijas mākslu – un Sibīrija tapa apdzīvota. Ap 1700. gadu tikpat kā neviens ciems vai ostrogs starp Jekaterinburgu un Ohotsku nebija par mazu, lai tajā atrastos kāds kandžas katls vai alembiks graudu pārtvaicēšanai spirtā, kas, kā to filozofiski pieļāva alķīmijas teorētiķi un bez mazākajām šaubām saprata sibīriešu praktiķi, nav nekas cits kā pati smalkākā rupjo zemes augļu esence, kura no tiem atjautīgi izvilināta, šajā procesā tomēr neradot neko pilnīgi jaunu. Grādīgie dzērieni ir spirts, spiritus, un tas nav nekas savā būtībā atšķirīgs no spirituālā, kā pneumatiskie ķermeņi, kuri, kā teikts rakstos, ir satvars eņģeļu dzīvībām un ne drusciņas nelīdzinās tai gausajai un kūtrajai materiālajai miesai, kas mūs notur noenkurotus pie zemes.

To saprata arī mongoļu burjati, kas sāka piejaukt brandvīnu savam ķēves pienam; šāds dzēriens izrādījās teicami piemērots dažādām dievu sasaukšanas dzīrēm, kurās priesteris dzēra, dejoja un rēca kā sniega leopards tik ilgi, līdz viņam izdevās savā garā aizceļot uz pasauli, kurā mājo dievi. Tad priesteris, kurš nu bija tikpat iespir(i)tojies kā visi pārējie, pārliecināja viņus nākt līdzi uz jurtu, kur bija sācies viņa transs, un būt klāt viņiem par godu sarīkotajā kazas upurēšanā. Jaunais vīrietis, kuram kaza bija jānokauj, arī bija sadzēries brandvīnu. Viņš mazliet iegrieza kazas vēderu, iebāza pa to savu roku līdz plecam, tā aizsniedzoties līdz pašai dzīvnieka rīklei, sagrāba galveno artēriju un rāva. Kad kazas gaļa jau cepās uz uguns, atkal tika uzrunāta garu pasaule, šoreiz ar dūmiem, kas – tā tika uzskatīts – dieviem bija tīkamāki nekā destilēti graudi.

Spirtotie dzērieni bija pieejami bagātīgos daudzumos, līdz ar to – visai maz vērti tirdzniecībā. Turpretim par maizi un tabaku varēja dabūt pakavus zirgiem un kažokādas cilvēkiem vai retus ķīniešu dārgumus, kas atvesti no pierobežas tirdzniecības stacijas Kjahtā, – porcelānu, tēju, rīsu, ingveru vai magoņu ziedu viduci: ja to uzpīpēja, tad varēja aizceļot vēl tālāk par to valstību, kurp burjatu priesteris dodas tikties ar saviem dieviem. Jakuti īpaši augstu vērtēja tabaku un vienmēr priecājās to saņemt maksā par braucienu suņu pajūgā no Baikāla līdz Jakutskai; ja viss gāja gludi, tas bija trīs nedēļu ceļojums. Suņus pa astoņiem iejūdza kamanās; aizmugurē varēja braukt divi cilvēki, bet vēl vienās kamanās sakrāva mantas un pārtikas krājumus. Suņi šai visas dienas braucienā likās nomocīti un saņēma bargu sodu no saviem jakutu saimniekiem katru reizi, kad kāda attāla smarža, varbūt cauri sniegam izlauzusies dzīvības zīme, atlidoja līdz viņu degunam un aizvilināja no taisnākā ceļa. Un tomēr ik rītu līdz ar rītausmu suņi jau atkal bija kājās un skrēja lokus ap saimniekiem, visādi izrādot nepacietību sākt jaunu dienu, tādu pašu kā iepriekšējā.

Lai gan brauciens aizņem trīs nedēļas, Irkutsku un Jakutsku uzskata par kaimiņu pilsētām. Te attālumus mēra citādi. Jau pats Baikāls, ko no Irkutskas parasti šķērso dienvidaustrumu virzienā, lai pēc tam pagrieztos uz ziemeļaustrumiem un dotos uz Jakutsku, grūti ietilpinās eiropiešu priekšstatos par mērogiem. Burjatiem nepatīk, ja Baikālu sauc par ezeru. Viņi saka, ka pašam Baikālam nepatīk, ja to sauc par ezeru, un, ja kāds, gatavojoties to šķērsot, uz to atsaucas ar šādu vārdu, šis cilvēks var rēķināties ar iespēju, ka atvari viņu aprīs, iekams būs sasniegts otrs krasts. Baikāla roņi arī aplaudējot šādiem traģiskiem negadījumiem – sajūsmināti plaukšķinot pleznas ik reizi, kad ieraugot kuģi, ko apdraud klinšainie krasti. Bet kur tad dzirdēts, ka kādā ezerā, kam šis vārds tiešām būtu piemērots, vispār dzīvo roņi? Baikāla roņi ir pats pārliecinošākais apliecinājums Iekšējā Āzijā valdošajam tālumu tuvuma paradoksam. Varam vienīgi secināt, ka šie dzīvnieki Baikālā nonākuši no Ziemeļu Ledus okeāna, neraugoties uz to, ka tiem līdz jaunajām mājām būtu vajadzējis nopeldēt 1500 verstis (1600 km) uz dienvidiem.

6.

Krievi, iekarojot Sibīriju, no mongoļiem mantoja divus iedibinājumus – jamu, ar ko mēs jau esam iepazinušies, un jasaku, proti, nodevu, ko vietējās tautas maksāja cara vietvalžiem. Grūti iztēloties, kas tad vispār būtu uzskatāms par likumu, ja nebūtu nodevu vai nodokļu, nekādas bagātību piesavināšanās apmaiņai pret it kā garantētu aizstāvību no valdnieka puses. Un jasaka gadījumā runa ir ne tikai par piesavināšanos un sargāšanu, par apmaiņu, kurā viena puse saņem nevis preces, bet tikai abstraktus solījumus. Jasaks – vismaz teorētiski – paredz, ka sibīrieši saņem pienācīgu atalgojumu par savām sabuļādām un citām kažokādām; to izmaksā kramu, nažu, sarkana auduma un, pats svarīgākais, tabakas izteiksmē. Un gadījumos, kad sibīrieši atzīst, ka apmaiņa viņiem nav bijusi izdevīga, viņi sviež krieviem kažokādas līdz ar lāstiem, viņi aizsper tās pa gaisu vai piesien saviem suņiem pie kakla siksnām. Savukārt, kad krieviem šādi protesti sāk apnikt, viņi atmaksā ar masu nāvessodiem, ķīlnieku saņemšanu, izvarošanu. Pieprasījums aug, bet sermuļu un lapsu skaits sarūk teju līdz izmiršanas robežai, tāpēc jakutiem, jukagiriem un tungusiem bieži vien atliek vienīgi zagt nedaudzās palikušās kažokādas no kaimiņiem vai pirkt tās par nesamērīgi augstām cenām, lai atdotu krieviem apmaiņai pret savu kailo dzīvību.

Ilgu laiku darbojās arī tāds kā garīgais jasaks, kas sākās tur, kur beidzās preču jasaks: šamaniete ņem tabaku, ko viņas vīrs saņēmis par ziemeļbriežu ādām, aizpīpē, un vecenes, ko viņa saaicinājusi, sāk dauzīt bungas, šķindinot pie tām piesietos misiņa gredzenus; šamaniete izpilda kustības, kas gandrīz – tomēr ne gluži – līdzinās dejai, un kaut ko skandē tikai sev vien saprotamā valodā. Rokās viņai ir kokā griezta velna figūra, cilvēka galva ar auduma stērbelēm matu vietā, un viņa tai lūdz palīdzību aizceļot uz debesu valstību vai pazemes valstību, no kurienes nācis koka velns. Kad skandēšana galā, šamaniete uzaicina viņas mājā sanākušos krievu tirgoņus uzdot jautājumus, uz kuriem viņa atbild savā valodā, turklāt tik miglaini un vispārīgi, ka tas nepārliecinātu nevienu skeptiķi.

Krievi sēž uz soliem, kas pārklāti ar vilku un lāču ādām un kalpo arī par ģimenes guļvietām. Virs pavarda uguns iekārts dzelzs katls un stundām lēni burbuļo kaut kāds sautējums. Māja ir izba, koka būda no lieliem baļķiem, starp kuriem sabāztas sūnu kārtas. Sienā izcirsts caurums logam, taču bez stikla rūtīm. Tā vietā caurumam pielāgots ledus bluķis, kas nospodrināts tik caurspīdīgs kā stikls; tas ielaiž mājā gaismu, tomēr sakropļo apveidus visam, kas redzams, skatoties no istabas uz āru. Ir aprīlis, un diena ar nakti jau izkaulējušās par vienlīdzīgu maiņu; pa dienu istabā iespraucas saules stari, bet naktī uz āru izsūcas sīka pavarda gaismas strūkliņa. Pārnāk vīri ar gaļu, ko tad izsautē katlā, apēd un sagremo, un varbūt šī sieviete dūmu un talismanu iespaidā patiešām zina stāstīt par pagātnes un nākotnes notikumiem, varbūt viņai tā tikai liekas, bet varbūt viņa tikai izliekas.

Ir diezgan bezjēdzīgi nodoties pārdomām, vai šamanis ir vai nav blēdis; pati atšķirība starp priekšnesumu un kaut ko, kas “notiek pa īstam”, jau savā būtībā norāda, ka te spēkā “fakta kultūra”, kurā abas puses, kas iesaistītas manis aprakstītajai ainai līdzīgā dažādu kultūru saskarsmes situācijā, nedalās viena ar otru pēc vienlīdzības principiem. Fakta kultūra ir tāda kultūra, kurā, izsmeļot preču piedāvājumu, sasniegta arī apmaiņas galējā robeža. Tas ir skaidrs jau 1556. gadā, kad angļu tirgotājs Ričards Džonsons ir klāt kādā samojedu (ņencu) ceremonijā, tūkstošiem verstu uz ziemeļrietumiem no tikko aprakstītās burjatu dzīves ainiņas. Dižais Ričards Haklūts (Hakluyt) savā daudzsējumu darbā “Svarīgākie angļu nācijas kuģojumi, ceļojumi, braucieni un atklājumi” to atstāsta šādi: ceremonijā kāds no vecajiem novelk kreklu un paliek ģērbies tikai briežādas biksēs “ar visiem matiem līdz pašam dibenam”. Vecā palīgi tad paņem briežādas auklu, aptin un nostiprina to viņam ap kaklu un zem kreisās rokas; abus auklas galus tur divi vīri, nostājušies katrs savā pusē. Vecajam priekšā novieto katlu ar karstu ūdeni, un tad tiek pacelts liels auts, aizsedzot notiekošo Džonsona un bariņa citu skatītāju acīm. Tālāk abi vīri iznāk no auta aizsega katrs pa savu pusi, stingri nostiepjot briežādas auklu.

Tālākais Džonsona stāstījums pelnījis tikt citēts pilnībā:

Dzirdēju, kā kaut kas iekrīt ūdens katlā, kas stāvēja viņa priekšā telts aizsegā. Šai brīdī es vērsos pie blakus sēdošajiem, jautājot, kas nule iekritis ūdenī viņa priekšā. Un viņi man atbildēja, ka tā bijusi viņa galva, plecs un kreisā roka, ko nogriezusi aukla.

Džonsons raksta, ka šajā brīdī viņš mēģinājis piecelties un ielūkoties aiz auta, taču līdzās sēdošie samojedu vīri viņu apturējuši, apgalvojot, ka “ja tie viņu tagad ieraudzītu ar savām miesas acīm, tad vairs nedzīvotu”. Šajā brīdī sāk norisināties jau patiešām dīvainas lietas:

Tad viņi sāka skandēt šos vārdus oghū, oghū, oghū daudzas reizes pēc kārtas. Un, kamēr viņi tā dziedāja un sauca, es redzēju, kā cauri autam no priestera puses divas reizes izduras tāds kā cilvēka pirksts. Es jautāju tiem, kuri sēdēja man blakus, kas bijis tas, ko es redzēju, un viņi sacīja, ka tas nav viņa pirksts, jo viņš bija miris; tas, ko es redzēju parādāmies cauri autam, bijis zvērs, bet, kas tas par zvēru, viņi ne zināja, ne gribēja man stāstīt.

Džonsons ir angļu tirgotājs, kurš savos ceļojumos devies pirms zinātniskās revolūcijas. Taču viņš jau apzinās, kāda vērtība ir faktam un “varbūtībai” (attiecinot šo vārdu uz kādas parādības ticamību, atzīstot to par pārbaudīšanas jeb “aprobācijas” cienīgu), terminiem, kas turpmākā gadsimta gaitā pakāpeniski tiks definēti precīzāk. Nav grūti sajust Džonsona nepacietību šīs izrādes dēļ. Viņš grib beidzot ķerties vērsim pie ragiem. Viņš ir atbraucis slēgt darījumus.

Modernās pasaules vēsture pieredzējusi, kā garīgā apmaiņa pakāpeniski tiek izskausta, dodot priekšroku preču apmaiņai. Preces kļūst par augstāko, patiesībā vienīgo labumu, kas cilvēkam zināms. Oghū – iespējams, šis vārds kādreiz glabājis esamības noslēpumu, taču šodien tas mūsu ausīm skan kā nejēdzīgs skaņu savārstījums.

7.

Admirālis Vituss Berings, 1735. gada vasaras saulgriežos ierodoties Jakutskā ar saviem vīriem, zināja pietiekami, lai saprastu, ka šāda pilsēta var būt celta vienīgi pēc krievu ierašanās iepriekšējā gadsimtā. Krievi cēla mājas, kurās varēja pretoties stihijai; viņi bija ieradušies iekarot ne tikai jakutus, bet arī šejienes dabu.

Berings bija atbraucis kopā ar sievu Annu un bariņu bērnu. Viņus pa Ļenu no Irkutskas atveda barža; līdzi Beringi bija paņēmuši pilnu porcelāna servīzi, kas Kjahtā pirkta no ķīniešiem, un klavihordu, kas no Maskavas līdz pēdējam ceļa posmam, braucienam pa upi līdz galamērķim, bija ceļojis pa sauszemi, zaudējot pa drusciņai no sava uzskaņojuma līdz ar katru ceļa akmeni, līdz ar katru soli skarbo nesēju rokās (ko gan viņi zināja par Bukstehūdes mūzikas pārpasaulīgo skaistumu?), līdz ar katru neiedomājama aukstuma dienu, līdz ar katru savas jaunās dzīves dienu Āzijā.

Kad klavihords nonāca Jakutskā, tā harmonijas skanēja kā izvilinātas no elles lokiem. Anna to smagi pārdzīvoja. Pilsētā bez viņas bija tikai vēl viens īsts mūziķis, un tas pats bija trompetists. Līdzi paņemtajām notīm nācās rakstīt pārlikumus, lai vispār būtu iespējams sarīkot kādu balli ar dejām. Uzskaņot klavihordu viņa varēja pašas spēkiem, bet ar divām pārtrūkušajām stīgām atlika tikai samierināties. Pārcelšanās uz Jakutsku nebija Annas ideja. Viņas māsa Eifēmija bija apprecējusies ar augsta ranga angļu virsnieku. Vienīgais veids, kā Vituss, būdams dānis, varēja uzkalpoties līdz kaut cik vērā ņemamam rangam, bija dienests Krievijas admiralitātē. Tas bija tīri paciešami, kamēr Krievijas militārās intereses koncentrējās ap Baltijas jūru, bet tagad nu viņa bija nonākusi pasaules aukstākajā pilsētā un dzīvoja starp pagāniem un krieviem, kuri, kā jau cilvēki, kas, ilgojoties aizbēgt no savas pagātnes, labprāt devušies uz tālākajiem impērijas nostūriem, lielākoties savā morālajā stājā bija pat zemāki par pagāniem – vai ātri vien tādi kļuva jauno dzīves apstākļu sagādāto nebeidzamo pazemojumu iespaidā.

Tomēr, kad klavihords beidzot bija uzskaņots un porcelāns – izsaiņots, Beringu rezidence strauji kļuva par Jakutskas sabiedrības dzīves centru, vietu, kur atrisina strīdus, kaļ plānus un kur, par spīti dabas spēkiem un Annas bažām par pretējo, valdīja zināma Hanzas ērtību un labklājības simulācija. Anna rīkoja koncertus, virsnieki dejoja valsi ar savām dāmām. Tikai nedaudzi bija ieradušies ar sievām; citi bija atveduši līdzi ceļā sastaptas kazaku sievietes. Jakutiem uzspieda kalpotāju lomu, lika ģērbties livrejās un pienest paplātes, apmierināt savu kungu un kundžu sīzifisko turēšanos pie ārišķībām, kuru simbolisms neapšaubāmi palika viņiem neizprotams, un, lai ko darītu kāds no šiem cilvēkiem, vienalga, vai tas būtu jakuts, krievs vai kādas citas Eiropas tautas piederīgais, tas vienīgi arvien tālāk nostiprināja neizbēgamo un nepārprotamo hierarhijas faktu.

Vēl pirms Beringa nāves (viņš nomira ar cingu 1741. gadā Komandora salās) viņa sieva bija nolēmusi sakravāt mantas un atgriezties Eiropā. Impērijas pasta dati no tā laika stāsta, ka uz rietumiem, šķērsojot zemes okeānu, plūda iespaidīga mantu straume. Mēs lasām par diviem nankina baķu atgriezumiem (blāvi sarkaniem), trim Jakutijas sabuļādām ar visām ķepām un astēm, vienu ķīniešu lelli (misiņa, ar atsperēm), vienu lūša vēdera kažoka gabalu (nelielu), 18 mārciņām (7,4 kg) mongoļu sudraba (stieņos), pistoli (rokturis ar mamuta ilkņa inkrustāciju), seska izbāzeni ar salmu pildījumu, vienu japāņu lakas lādīti ar neidentificētu dabiskas izcelsmes paraugu, sudraba kausiem (trim), ķīniešu tafta krekliem (17 gab.), kristāla sāls trauciņu, divām mazām vācu pistolēm, turku šauteni ar misiņa kalumiem, kuģa kvadrantu, valzirga ilkņa rokturi, sniega leoparda kažoku, baķi debeszila nankina, nenorādītu skaitu Jakutijas strupastu kažokādu, misiņa tējas lādīti, mamuta kaula ķemmi, lūšādas sanajaku (īsu kažoku), smilšu pulksteni ceturdaļstundu mērīšanai, kāršu kavu, maisiņu kubebas piparu, sešām aršīnām (4,3 m) sarkana auduma, emaljētu tējkannu, rotātu ar zīmējumiem par godu Ņerčinskas līgumam (tajos redzams krievu tirgonis kā lācis, kas sniedz pats savu ādu ķīniešu tirgotājam, kurš savukārt apmaiņai pastiepis mazu tējas lādīti; tikmēr pirmā poļu jezuītu tulks draudzīgi tērzē – neapšaubāmi latīniski – ar pēdējā itāļu jezuītu tulku), misiņa sekstantu, kaunuma parūciņu no ziemeļbrieža ādas, 42 polārlapsu ķepiņām, kas izliektas āķa formā un izmantojamas kā salvešu turētāji.

Varam iztēloties atraitni Annu Beringu pēc atgriešanās Viborgā ar galda piederumiem, par kādiem viņas māsa varētu tikai sapņot.

8.

1986. gadā mans tēvs, uz īsu brīdi iegriezies kontrolpunktā “Čārlijs”, pārbrauca mājās un ziņoja par tur redzētajiem padomju karavīriem. Viņiem bijuši milzīgi ložmetēji, tēvs stāstīja, un “mongoļu vaibsti”. Tēvs teica, ka no šīs ainas viņam pār kauliem skrējuši šermuļi, tā atkārtodams plaši izplatītus aizspriedumus. Tiesa gan, man tagad zināmu apmierinājumu sagādā pati doma, ka viņam vispār kaut kas spējis uzdzīt šermuļus. Varbūt par šermuļiem varētu nosaukt tās iekšējās trīsas, ko tu sajūti, dzirdot vārdus oghū, oghū, oghū, vai tikai iztēlojoties, ka dzirdi.

Pēdējo mēnešu laikā daži no manu Jakutskas kontaktpersonu loka pārstājuši atsaukties uz maniem mēģinājumiem sazināties. Līdz tam viņi man turpinājumos sūtīja skenētus jakutu varoņeposu – olonho – tekstus, kas glabājas Ziemeļaustrumu federālās universitātes bibliotēkā, taču kopš Putina septembrī izsludinātās masu mobilizācijas sākuma grūti spriest, kur viņi palikuši. Lielākajai daļai Krievijas impērijas (vai Federācijas – kāda starpība) karš Ukrainā tā īsti sākās tikai līdz ar mobilizācijas izsludināšanu. Tas bija tas brīdis, kad “Саха Cирэ” информационнай биэрии, ikdienas ziņu izlaidums jakutu valodā, kuru es regulāri skatos YouTube, strauji pārslēdzās no garlaicīgām reportāžām par pensionāriem, kas savās siltumnīcās izaudzējuši neparasti lielus gurķus, uz stingriem režīma amatpersonu paziņojumiem, kuros tika izklāstīts, kam un kur jāierodas, lai pieteiktos karadienestā, kādas vīriešu kategorijas tiek atbrīvotas no iesaukšanas, kādas summas ģimenes saņems par kritušiem tuviniekiem un tā tālāk.

Kaut arī oficiālajos ziņu kanālos viss izskatās ļoti organizēti, no neoficiāliem avotiem uzzinu, ka iesaukšanai pakļauto vīriešu atrašana un sapulcēšana notiek haotiski un ir šausminoša. Turklāt visi lieliski saprot, ka drudžainākā mobilizācija Āzijas republikās, apgabalos un reģionos ir apzināta politika. Tas izskaidrojams ne tikai ar to, ka Kremlis ir ieinteresēts saglabāt normālas dzīves šķietamību Maskavā un Sanktpēterburgā, bet arī, kaut kādā mērā sasaucoties ar mana tēva intuitīvajiem šermuļiem, ar Putina nodomu pamodināt Eiropas Savienības sirdī tās pašas šaušalīgās bailes no Tartara, kas caurauž agrīnos rietumeiropiešu ceļojumu aprakstus no “Maskavijas un Tartārijas” un kas skaidri nolasāmas franču un angļu medicīniskajos tekstos, kuros ziņots par veselības problēmu, kas pazīstama kā plica polonica jeb “poļu bize”: no tās cieš ne jau poļi, bet gan tatāru jātnieki, kuri dienē Polijas–Lietuvas Ūnijas kavalērijā. Raksti vēsta, ka šiem vīriem galvvidū izaug viena liela dredlokam līdzīga pinka, kas saveļas tik blīva, ka pa to sāk riņķot asinis no pārējā ķermeņa; pinku vairs nav iespējams amputēt, nenogalinot pašu cilvēku. Grūti pateikt, tieši kur šī svītra novelkama, bet kaut kur austrumu virzienā atrodas robeža, aiz kuras sākas ļoti dīvainas lietas. Pēdējā laikā dzirdēts, kā Putins notrauc putekļus no senām pretrietumnieciskošanās klišejām, nododamies pārdomām par to, ka amerikāņi kļūdās, skatoties uz ķīniešiem un domājot: “Viņi nav tādi kā mēs,” – un vienlaikus raugoties uz krieviem un domājot: “Viņi ir tādi paši kā mēs.” Pateicoties Putina impērijas Āzijas tautu minoritātēm, tas izklausās pārliecinoši. Amerikāņus, tāpat kā pārējos Atlantijas pasaules iemītniekus, tā nodarbina “rases”, ka viņi vienkārši nespēj iztēloties jebkādu citu pasaules iedalījumu. Putins uz to raugās citādi un prot apspēlēt Rietumu bailes: viņš ir multietniska pirātu pulka kapteinis, kurš burā pa Eirāzijas telūriskajām jūrām.

Samērā pieticīgā Sahas kino industrija piedāvājusi vairākus stāstus par jakutu karavīru varonīgo lomu “Lielajā Tēvijas karā” pret nacistiem, un tagad visas šīs filmas esmu redzējis arī es. Ir neliela jaunu jakutu vīriešu kategorija, kas arī tagad vēlētos piedzīvot kaut ko no šī varonības triumfa un ar prieku gaida iesaukšanas pavēsti. Viņi lepojas ar to, ka ir daļa no impērijas. Jakutija ir pārāk tāla, auksta un mazpazīstama, lai pārējā pasaule zinātu par tās eksistenci, bet Putins vismaz var piespiest pārējo pasauli pievērst uzmanību Krievijai kopumā. Vēl daudz mazāka daļa no šiem jaunajiem vīriešiem savukārt gribētu izbaudīt kaut ko no tiem kauna darbiem, kas allaž tiek pastrādāti visur, kur ierodas karš; viņi kāro izvarot, laupīt, slaktēt nevainīgus cilvēkus.

Mēs gandrīz nekad neuzdodam sev jautājumu, kāpēc Krievija ir tik liela – liela kā Spānijas impērija pirms Bolivara, kā Francijas impērija, pirms tā 18. gadsimtā pameta Ziemeļameriku, un, jā, liela kā Savienotās Valstis, kas, neraugoties uz savu globālo impēriju, kaut kā pamanās tikt pieskaitītas pie parastām nacionālajām valstīm. Francijas, Spānijas, Britu, Nīderlandes un Portugāles impērijas bija – un savā ziņā vēl joprojām ir – būvētas pēc vislabāk zināmajiem mūsdienu impēriskajiem principiem: impērijas lielāko daļu no metropoles šķir okeāns. Turcijai, Krievijai un kādu laiku arī Vācijai nebija okeāna, ko šķērsot teritorijas paplašināšanas meklējumos, un interesantā kārtā šis apstāklis vismaz vienai no šīm pēdējā tipa impērijām palīdzējis pārsteidzoši veiksmīgi “nomaskēties”². Iemesls, kāpēc Krievija ir tik liela, ir tāds, ka lielākā daļa no tās nav Krievija.

9.

Vācu avoti no Lielās Kamčatkas ekspedīcijas laikiem mums vēsta, ka ostjakiem bijis īpatnējs ticējums saistībā ar mataino mamutu ilkņu izcelsmi. Viņi stāstījuši, ka tie piederot vēl šajos laikos dzīvojošai dzīvnieku sugai, kas mājo pazemē un ar šī unikālā ziloņkaula izauguma palīdzību rok alas, kurās dzīvo un pa kurām pārvietojas. Kaut kāda ostjaku tuvāk neaplūkota iemesla dēļ pēc šo dzīvnieku nāves ilkņi uzpeld virszemē, gluži kā tas notiktu ūdenī. Ja virzāmies tālāk uz austrumiem, uz Jakutijas pusi, šīs apakšzemes būtnes pakāpeniski pārveidojas par abasiem, pazemes valstības dēmoniem. Jūrasbraucēju impērijā leģendas par šausmu un sajukuma pilno dzīvi uz šīs cilvēkam naidīgās planētas dzimst ne jau no izmirušās sauszemes megafaunas, bet gan no neviena neredzētu dzīļu iemītnieku atstātajām liecībām – atrastām ķermeņa daļām vai izdalītās ambras pikām. Tas var būt zobenvalis, narvalis, kura ilknis patiesībā varbūt pieder vienradzim, vai lamantīns, kas, iespējams, ir sirēna, kura nogalina tos, kas padodas viņas vilinājumam. Kā jebkura okeāna ūdens virsma, arī Eirāzijas virskārta slēpj veselu pasauli.

justinehsmith.substack.com, 2022. gada 13. novembrī