Tu ieturēsi maltīti ar mani

Sigismunda fon Herberšteina (1486–1566) “Rerum Moscoviticarum Commentarii” (“Piezīmes par Maskavijas lietām”, 1549) ir pirmais autoritatīvais pārskats par austrumslāvu vēsturi, politiku, kultūru, reliģiju, ģeogrāfiju un dabu, kas publicēts Rietumeiropā. Herberšteins kā Svētās Romas impērijas sūtnis Maskavijas lielkņazistē bija divas reizes – 1517.–1518. un 1526.–1527. gadā. Dzimis Vipavā tagadējās Slovēnijas teritorijā, viņš pārzināja slāvu valodas. Šis apstāklis kopā ar viņa privileģēto stāvokli lielkņaza galmā un diplomātiskās misijas ilgumu (viņa pirmā sūtniecība ilga deviņus mēnešus) deva viņam iespēju iepazīt Maskaviju tuvāk, nekā tas bija izdevies citiem rietumeiropiešu ceļotājiem pirms viņa. “Piezīmes par Maskavijas lietām”uz ilgu laiku kļuva par galveno uzziņas avotu visā, kas saistīts ar Maskavijas lielkņazisti.

Šeit publicētajā fragmentā, ko no latīņu valodas tulkojis Vents Zvaigzne, Herberšteins apraksta Maskavas lielkņaza Vasilija III rīkotās oficiālās pusdienas 1526. gadā Kremlī, kurās viņš piedalījās kopā ar sūtni grāfu Leonhardu de Noguerolu.

V. Ā.

Kad bijām svinīgi sasveicinājušies un uz brīdi apsēdušies, lielkņazs katru no mums abiem pēc kārtas ielūdza ar šādiem vārdiem: “Tu ieturēsi maltīti ar mani.”

Piebildīšu arī, ka manā pirmajā sūtniecības reizē viņš pēc turieniešu paraduma bija ielūdzis mani šādā veidā: “Sigismund, tu ēdīsi mūsu sāli un maizi kopā ar mums.”

Tūlīt pēc tam, pasaucis pie sevis mums pierīkotos pavadoņus, viņš tiem nez ko teica pieklusinātā balsī, savukārt tulki, uzklausījuši pavadoņu norādījumus, sacīja: “Celieties, iesim uz citu telpu.”

Sēšanās pie galda

Tālāk, kad viss maltītei nepieciešamais bija sagatavots un lielkņazs, viņa brāļi un padomnieki jau ieņēmuši vietas, mēs tikām ievesti ēdamzālē; tūlīt pat padomnieki un visi pārējie pēc kārtas mums par godu piecēlās kājās, savukārt mēs, pārzinādami turienes ierašas, pirms tie bija apsēdušies, pateicāmies viņiem, uz visām pusēm palocīdami galvu, un tad ieņēmām vietu pie galda, kuru mums ar roku norādīja pats lielkņazs.

Galdi bija klāti visapkārt ēdamzālei. Vidū stāvēja grezns trauku plaukts, kurā bija sakrauti dažādi zelta un sudraba kausi.

Uz galda, pie kura sēdēja lielkņazs, viņam no abām pusēm bija atstāts tik daudz brīvas vietas, cik tālu viņš varētu aizsniegt izplestām rokām; tālāk, ja tobrīd ir klāt, sēž viņa brāļi: pa labai rokai vecākais, pa kreisai – jaunākais. Savukārt aiz katra brāļa nedaudz lielākā atstatumā par citiem sēdēja vecākie kņazi un padomnieki, katrs saskaņā ar savu kārtu un labvēlību, kādu viņš baudīja pie lielkņaza. Tieši pretī lielkņazam pie cita galda sēdējām mēs, bet nelielā atstatumā no mums – mūsu tuvākie un kalpi. Viņiem pretī, otrā pusē galdam, pēc savas kārtas sēdēja tie, kuri mūs bija atveduši no viesu mītnes uz pili. Pie tālākajiem pretējās pusēs novietotajiem galdiem sēdēja tie, kurus lielkņazs bija ielūdzis par sevišķas labvēlības zīmi; dažkārt viņiem pievienojas arī algotņi.

Uz galdiem bija nolikti trauciņi, no kuriem vieni bija piepildīti ar etiķi, otri ar pipariem, trešie ar sāli; atsevišķie trauciņi bija tā salikti un sadalīti visa galda garumā, ka četru galdabiedru rīcībā allaž bija pa vienam šādam trijniekam.

Maize un sāls

Pēc tam ienāca galda pārziņi spožos, greznos tērpos un, no visām pusēm apgājuši trauku plauktam, palika stāvam iepretim lielkņazam, neizrādīdami nekādu godu, iekams visi ielūgtie dzīru viesi apsēdās un viņi saņēma rīkojumu pasniegt ēdienus.

Pa starpām, kad visi bija apsēdušies, lielkņazs pasauca kādu no saviem kalpiem un iedeva viņam divus pagarus maizes riecienus, teikdams: “Dod grāfam Leonhardam un Sigismundam šo maizi.” Kalps, paņēmis līdzi tulku, katram no mums pēc kārtas pasniedza riecienu ar šādiem vārdiem: “Grāf Leonhard, lielais kungs Vasilijs, no Dieva žēlastības visas Krievzemes valdnieks un kungs, un lielais kņazs, dara tev šo žēlastību un sūta tev maizi no sava galda.” Šos vārdus tulks skaidri un saprotami iztulkoja.

Mēs, stāvēdami kājās, uzklausījām lielkņaza labvēlības apliecinājumus. Izņemot lielkņaza brāļus, kājās piecēlās arī citi, izrādīdami mums godu.

Uz šāda veida labvēlības un goda izrādīšanu nav jāatbild nekā citādi, kā vien jāpieņem pasniegtā maize, jānoliek uz galda, ar galvas palocīšanu jāpateicas pašam lielkņazam un pēc tam līdzīgi arī padomniekiem un citiem – uz visām pusēm pagriežot un palokot galvu. Ar maizi no sava galda lielkņazs izrāda labvēlību pret kādu, bet ar sāli – mīlestību. Nedz arī kādam viņa dzīrēs var būt lielāks gods kā tad, ja lielkņazs viņam sūta sāli no sava galda. Bez tam šīs maizes, kam ir zirga saku veids, visiem, kas tās bauda, pēc manām domām, nozīmē grūtu jūgu un pastāvīgu kalpību.

Reiz es dzīvoju ezerā

Visbeidzot galda pārziņi iznāca pasniegt ēdienu un, jau atkal nekādi nepagodinādami lielkņazu, pienesa degvīnu, ko vienmēr dzer maltītes sākumā; pēc tam ceptus gulbjus, ko parasti mēdz celt galdā viesiem pirmajā ēdienā, kad vien nav gavēņa diena.

Trīs sev priekšā noliktus gulbjus lielkņazs, iedurdams nazīti, pārbaudīja – kurš labāks un kuram dodama priekšroka – un uzreiz lika tos aiznest. Tūlīt pēc tam visi izgāja tādā pašā secībā, kādā bija ienākuši, sagrieza gulbjus un, sadalītus gabalos, pārlika mazākos traukos, katrā traukā pa četriem gabaliem. Ienākuši viņi piecus traukus nolika priekšā lielkņazam, pārējos sadalīja viņa brāļiem, padomniekiem, sūtņiem un citiem pēc viņu kārtas.

Lielkņazam blakus stāv kāds, kas viņam pasniedz kausu; ar šo cilvēku kņazs atsevišķiem viesiem sūta maizi un citus ēdienus. Viņš arī mēdz ēdiena gabaliņu iedot galda pārzinim, lai to iepriekš nogaršotu, pēc tam no dažādām pusēm nogriezt un nogaršot pats un tad sūtīt brālim vai kādam padomniekam, vai sūtņiem vienu trauku, no kura ir baudījis.

Šādas uzkodas sūtņiem vienmēr pasniedz ar lielāku svinīgumu, nekā tika teikts par maizi; kad tās pieņem, jāpieceļas kājās ne tikai tam, kuram sūta, bet arī ikvienam citam, tā ka tad, ja lielkņazs daudzkārt izrāda savu labvēlību, celšanās kājās, pateicības izteikšana un biežā galvas locīšana uz visām pusēm cilvēku pamatīgi nogurdina.

Tālāk, kad ķērāmies pie cepto gulbju ēšanas, viņi tiem pielēja etiķi, un piekaisīja arī sāli un piparus: to viņi lieto kā piedevu mērces vietā. Bez tam vēl ar tādu pašu mērķi blakus bija nolikts skābs piens, tāpat sālīti gurķi un līdzīgā veidā sagatavotas plūmes, ko maltītes laikā nenovāca no galda. Tādu pašu kārtību ievēro citu ēdienu pasniegšanā, atskaitot vienīgi to, ka tos nenes projām kā silto ēdienu.

Tiek pasniegti dažādi dzērieni – malvāzijas vīns, grieķu vīns, kā arī vairāki medali. Lielkņazs parasti vienreiz vai divreiz liek sev pasniegt kausu; kad no tā dzer, viņš pēc kārtas pasauc pie sevis sūtņus un saka: “Leonhard, Sigismund, tu esi ieradies no liela kunga pie liela kunga un veicis garu ceļu; pēc tam, kad esi redzējis mūsu žēlastību un mūsu skaidrās acis, tev klāsies labi. Dzer un izdzer, un krietni paēd līdz pat sātam; pēc tam tu atpūtīsies, lai visbeidzot varētu atgriezties pie sava kunga.”

Viņi mums teica, ka itin visi trauki, kuros redzam pasniegtus ēdienus, dzērienus, etiķi, piparus, sāli un pārējo, ir no tīra zelta; spriežot pēc to smaguma, tā šķita patiesība.

Ir četri cilvēki, kas stāv katrā pusē trauku plauktam un tur rokās kausu; no šiem kausiem lielākoties dzer lielkņazs un ļoti bieži paaicina sūtņus, atgādinādams viņiem, ka jāēd. Dažkārt viņš tos arī par kaut ko iztaujā, rādīdamies ļoti labi audzināts un labvēlīgs.

Man cita starpā viņš vaicāja, vai es esot skuvis bārdu, kas tiek izteikts ar vienu vārdu: “Bril.” Kad atzinos, ka esmu, viņš teica: “Arī tas ir līdzīgi mums,” – it kā sacītu: “Arī mēs skujam.” Jo, kad viņš bija apprecējis otro sievu, tad bija noskuvis visu bārdu, ko, pēc viņu teiktā, nekad neesot darījis neviens lielkņazs.

Dažkārt maltīte ilgst trīs vai četras stundas. Manā pirmajā sūtniecības reizē ieturējāmies līdz pat pirmajai nakts stundai. Jo, līdzīgi kā tad, kad viņi apspriež kādas sarežģītas lietas, bieži pavada visu dienu un nešķiras, kamēr lieta nav pienācīgi apsvērta un izlemta, tāpat arī dzīrēs vai iedzeršanās reizumis iztērē visu dienu un izklīst, tikai iestājoties tumsai.

Tagad jāiedzer

Dzīru viesus lielkņazs bieži pagodina ar ēdieniem un dzērieniem. Pēc pusdienām viņš neveic nekādus svarīgus pienākumus un pat mēdz maltītes beigās teikt sūtņiem: “Tagad ejiet.” Kad sūtņi atlaisti, tie paši ļaudis, kuri bija viņus atveduši uz zāli, atkal aizved uz viesu mītni un teic, ka ir norīkoti tur palikt un viņus uzjautrināt.

Tad atnes sudraba kausus un daudz trauku ar zināmiem dzērieniem, un visi cenšas viesus piedzirdīt. Bet paskubināt cilvēkus uz iedzeršanu viņi prot teicami. Un, kad nav nekāda cita iemesla pacelt kausus, tad visbeidzot sāk dzert par lielkņaza un cēzara, viņa brāļa, veselību un citu labklājību – proti to, kurus uzskata par ieceltiem kādā cieņā un godā. Viņi spriež, ka šo ļaužu vārdā pasniegtu kausu nevienam nav brīv atraidīt, nedz viņš arī to spēj. Un tā nu tiek iedzerts.

Tas, kurš sāk, ņem kausu un iznāk telpas vidū; stāvēdams ar atsegtu galvu, viņš svinīgā runā izklāsta, par kura veselību dzer un ko viņam novēl; kad kauss iztukšots un apgriezts otrādi, pieskaras tā pamatnei, lai visi redzētu, ka viņš ir izdzēris, un uzsauc veselību tam kungam, kura vārdā tiek dzerts. Pēc tam viņš dodas uz augstāko vietu, liek piepildīt vairākus kausus un tūlīt pasniedz katram viņējo, nosaukdams vārdā to, par kura veselību jāiedzer. Un tā visi pa vienam ir spiesti iziet telpas vidū un, iztukšojuši kausus, atgriezties savā vietā.

Tam, kurš grib izvairīties no tālākas dzīrošanas, jāizliekas, ka viņš ir jau piedzēries vai miega pārvarēts. Vai arī tie jāpiedzirda paši vai vismaz pēc daudziem iztukšotiem kausiem jāpārliecina, ka viņš nekādā gadījumā vairs nevar dzert. Jo viņi uzskata, ka viesi ir labi uzņemti un pienācīgi aprūpēti tikai tad, ja tos piedzirda. Šo paražu parasti ievēro dižciltīgie un tie, kuriem ļauts dzert medalu un alu.