Baltijas jautājums Krievijas impērijas politiskajā domā

Februārī apgādā Jumava iznāks Ivara Ijaba grāmata “Nepateicīgie: latviešu politiskās domas pirmsākumi Eiropas kontekstos”. Publicējam fragmentu no grāmatas pirmās nodaļas “Konteksts. Pirmsākumi”

19. gadsimta pirmās puses krievu literatūrā Baltijas provinces kopumā lielākoties figurē kā savdabīga Rietumeiropas sala Krievijā jeb “Русская Германия”. Ar Krievijai neraksturīgajām gotiskajām celtnēm, viduslaicīgi šaurajām pilsētu ieliņām un visur runāto vācu valodu īpašu uzmanību piesaistīja Rīga un Rēvele (Tallina), kas dažos krievu ceļotājos rosināja romantiskas fantāzijas, citos – izbrīnu un nepatiku par “svešādo” gaisotni Baltijas pilsētās.

“Baltijas jautājums” (остзейский вопрос) kā tēma Krievijas politiskajās diskusijās aizsākās 19. gadsimta 40. gados, kad Krievijas sabiedriskā doma sāka pievērst uzmanību Baltijas provinču īpašajam statusam. Iemesls tam bija neraža un tai sekojošais bads Vidzemē 1841. gadā. Tā iespaidā zemnieku vidū sākās nemieri un paklīda baumas par iespēju izceļot uz “silto zemi”, t.i., Iekškrieviju. Zemnieki vērsās pēc atbalsta pie Rīgas pareizticīgo bīskapiem Irinarha un – vēlāk – Filareta, kuri šajā apstāklī saskatīja iespēju pareizticības prozelītismam starp latviešu un igauņu zemniekiem. Sava loma bija arī zemnieku vidū populārajām hernhūtiešu brāļu draudzēm, kuras, būdamas opozīcijā “oficiālajam” vācbaltiešu luterismam, simpatizēja pareizticībai – pat tiktāl, ka pazīstamais Rīgas hernhūtiešu sludinātājs Dāvids Balodis ar visu savu draudzi pārgāja pareizticībā.

Šīs norises uz ilgu laiku radīja spēcīgu opozīciju vācbaltiešu elitēs – jo īpaši tad, kad, noplokot pirmajam entuziasma vilnim par pareizticību, Krievijas vara pareizticībā pārgājušajiem zemniekiem aizliedza atgriezties luteriskās baznīcas klēpī. Šī “rekonversijas” tēma un centieni ierobežot pareizticīgo aģitāciju zemnieku vidū kļuva par svarīgu vācbaltiešu politikas elementu. Turklāt tā aktualizēja kādu plašāku jautājumu: kā ir iespējams, ka dažās impērijas provincēs pareizticīgā cara pavalstnieki var atklāti vērsties pret pareizticīgo baznīcu? Vai tas nav klajš izaicinājums pašai impērijai, ja tā brīvprātīgi piecieš krieviem etniski svešas minoritātes kundzību kādā savas valsts daļā? Tieši šajā kontekstā sevi pirmoreiz piesaka “Baltijas jautājumā” ietekmīgākais krievu domātājs Jurijs Fjodorovičs Samarins, tobrīd vēl jauns no Pēterburgas uz Rīgu atsūtīts ierēdnis revīzijas komisijā (t.s. Štakelberga–Hanikova komisija), kuras uzdevums bija sniegt Rīgas pārvaldes reformu priekšlikumus. 1849. gadā Samarins sarakstīja savas “Vēstules no Rīgas”, kuras, lai gan izplatītas rokrakstos sava laika “samizdatā”, guva vērā ņemamu popularitāti Krievijas tobrīd visai šaurajās izglītotajās aprindās. Kaut arī teksta kopējā ievirze ir izteikti monarhistiska, tomēr Nikolaja I Krievijā plaša politisku nepilnību un reformu apspriešana vispār bija nevēlama. Tādēļ pats imperators jauno aristokrātu Samarinu par “Vēstulēm” tēvišķi norāja un pārmācības nolūkā uz pāris mēnešiem iesēdināja Pētera un Pāvila cietoksnī.

Vēlāk pieskaitīts pie krievu romantisko nacionālistu jeb t.s. slavofilu kustības, Samarins vienlaikus bija oriģināls politisks domātājs. Asā opozīcija Baltijas vāciešiem, kā arī iestāšanās par latviešu un igauņu zemniekiem ir konceptuāli pamatota. Pirmkārt, Samarins ir konservatīvs radikālis. Atbalstot absolūto monarhiju un kritizējot konstitucionālismu, viņš argumentē: Krievijā, kur vairākums zemnieku ir analfabēti un politiski neizglītoti, jebkura konstitucionāla iekārta un tautas līdzdalība faktiski nozīmē turīgā un izglītotā mazākuma valdīšanu savu savtīgo interešu vārdā. Turpretī sabiedrības intereses kopumā var pārstāvēt vienīgi spēcīga monarha vara, ko neierobežo nekādi konstitucionāli nosacījumi. Lai gan līdzīgi citiem slavofiliem Samarins šķietami liek pamatus “autentiski krieviskai” politikas izpratnei, viņa iedvesmas avoti drīzāk meklējami Rietumeiropā. Tie vispirms ir Hēgelis ar valsti kā tikumiskās idejas iemiesojumu un Lorencs fon Šteins ar pārliecību, ka valstij kā vispārējās labklājības garantam jāstāv “pāri” sabiedrībai un ar savu autoritāti jārūpējas par kārtu un šķiru pretrunu izlīdzināšanu tajā. Tieši tādēļ arī Samarins ir pret konstitucionālismu, pārstāvniecību un plašām balsstiesībām, kas faktiski novestu pie valsts “izšķīšanas” sabiedrībā. Tā ir Eiropas labklājības absolūtisma ideja apvienojumā ar Krievijas seno patvaldības tradīciju.

“Vēstules no Rīgas” ir izteikti polemisks teksts; tā centrā ir vācbaltiešu hegemonijas kritika Baltijas provincēs. Vienlaikus tajā jūtama arī dziļi personiska dimensija: tas ir aizvainojums par vēso attieksmi, kādu Samarins kā senas krievu aristokrātu dzimtas pārstāvis izjūt pret sevi vāciskajā Baltijas elitē. Baltijas vācieši Samarinam šķiet vīzdegunīgi, augstprātīgi un nekaunīgi; tie nekad nekautrējas izrādīt savu kulturālo pārākumu un atšķirību no krieviem. Nepietiek ar to, ka vairākums vācbaltiešu nerunā krieviski, – viņi pat lepojas, ka nezina šo valodu. Samarina tekstos ieskanas šis mazvērtības komplekss apvienojumā ar atriebīgu skaudību jeb ressentiment, kas ir tipiska postkoloniālajam nacionālismam daudzviet pasaulē. Nevēlēšanās pieņemt koloniālās kultūras pārākumu ir spēcīgs motīvs, lai uzsvērtu savas nacionālās kultūras atšķirību un apvērstu koloniālo koordinātu sistēmu, šādi padarot defektu par efektu, trūkumu par priekšrocību.

“Vēstulēs no Rīgas” vācbaltieši parādās kā tipiski kolonizatori, kas vardarbīgos iekarojumos pakļāvuši Baltijas vietējos iedzīvotājus. Šādi esot tikusi pārtraukta lietu dabiskā gaita – Baltijas pamatiedzīvotāju miermīlīgā un pakāpeniskā nonākšana Krievijas un vispirms jau pareizticības areālā: tieši pareizticības izplatīšana Samarinam ir Krievijas nākotnes saliedētības ķīla. Kā jau kolonizatoru elite, vācbaltieši kā valdošā kārta (nevis tauta), pēc Samarina domām, nav bijuši spējīgi uz patstāvīgu valstiskumu, bet gan tikai uz savu šauro kārtas privilēģiju aizstāvību:

“Lūk, kāpēc visā Baltijas apgabala vēsturē nevienos laikos nav atrodams neviens notikums, kurā būtu sadzirdami veselīgas dzīves sirdspuksti un izpaustos vienprātīga tiekšanās uz kādu nebūt mērķi; lūk, kāpēc jebkurš uzbrukums no ārienes radīja iekšēju šķelšanos dažādās partijās; lūk, kāpēc kopīgu briesmu vai vispārējas nelaimes mirkļos izpaudās nevis pašuzupurēšanās gars visas zemes labuma vārdā, bet gan pašsaglabāšanās, egoistiskas rūpes par kārtas tiesībām un privātu izdevīgumu; lūk, kāpēc, neskatoties uz augstu ārējās izglītības līmeni, Baltijas apgabalā radās vienīgi provinciālas kaislības, kārtas goda izjūta un kārtas interešu apziņa – un nekas labāks; lūk, kāpēc, galu galā, baltieši nekad nav spējuši pacelties līdz tēvijas idejai.”¹

Fakts, ka kopš 13. gadsimta iekarotāji tā arī nav saplūduši ar zemes iedzimtajiem, Samarinam kalpo par apliecinājumu, ka vācbaltiešu elite spēj domāt tikai par savām savrupajām interesēm. Šeit krievu impēriskajā stāstījumā ienāk pazīstamā leģenda par latviešu un igauņu paverdzināšanu: ilgstošā vācu kundzība ir ne tikai izdzēsusi šo tautu spēju pretoties (“Kas redzējis šodienas latviešus un estus [t.i., igauņus], varētu apšaubīt viņu ilgo un izmisīgo pretošanos, ja vien par to neziņotu visi hronisti”), bet, vēl vairāk, apturējusi šo tautu patstāvīgo attīstību, vienlaikus liedzot tai arī ģermānisko kultūru. Šī paternālistiskā aizgādnība par latviešu un igauņu zemniekiem kļuva par centrālo tēzi krievu nacionālo aprindu priekšstatos par šīm tautām. Viņi ir savā būtībā infantili un traumēti vācu kundzības upuri, kam koloniālā vara atņēmusi tiesības uz patstāvīgu attīstību. Krievijas impērija šeit parādās kā pretkoloniāls spēks, kas atbrīvos Baltijas zemniekus no svešo muižnieku vardarbības un dos tiem jaunas attīstības iespējas. Zīmīgi, ka Samarinam, līdzīgi vēlākiem slavofiliem, Baltijas zemnieku atšķirīgā, neslāviskā etniskā izcelsme nav šķērslis, lai iestātos par viņiem. Tas, ka Baltijas zemnieki nav krievi, viņam ir tikai pārejošs defekts, faktiski sekas vācu kolonizācijai, kas viduslaikos latviešus un igauņus atrāva no viņu dabiskās, miermīlīgās saplūšanas ar slāviem. Daudz nozīmīgāka par etnisko izcelsmi viņam ir reliģija. Tieši tādēļ Samarinu visas dzīves laikā uztrauc īsta un iztēlota pareizticīgo zemnieku vajāšana Baltijā.

Impēriskās pārvaldes centralizāciju, krievu valodas un pareizticības strauju ieviešanu Baltijas provincēs prasa arī Samarina “ģeopolitika”. Kā jau slavofils, viņš ar piesardzību raugās uz Pētera I sasniegumiem, kurš bijis pārlieku rietumniecisks. Fakts, ka šis cars Ziemeļu karā izcirtis “logu uz Eiropu”, vērtējams pozitīvi. Baltijas jūra ir Krievijas “dabiskā robeža”, turklāt Baltijas provinču autonomija ir kavējusi, nevis sekmējusi Krievijas modernizāciju.

“.. vācu kolonija, kas aizņēmusi Baltijas piekrasti, apzināti aizsedza mums Eiropu un visiem spēkiem traucēja pārņemt Rietumu apgaismības augļus, aizturot zinātniekus, māksliniekus un meistarus, kurus jau kopš 16. gadsimta pie sevis aicinājuši Maskavas cari, kā arī liedzot krieviem izbraukt uz ārzemēm.”²

Taču cars Pēteris nav pratis izmantot savas iekarotāja tiesības un, piešķirot vietējām muižniecībām plašu autonomiju, sācis kaulēties par to, ko vajadzējis vienkārši paņemt un paturēt sev. Vācieši tādēļ “ienāca impērijā nevis kā uzvarēti svešinieki, bet gan ar visām kungu cilts tiesībām; viņi tika pieņemti par dēliem zemē, par kuru nav cietuši un nesuši upurus”.³ Šai Pētera kļūdai nu būtu jādara gals, pilnībā iekļaujot provinces impērijā.

Pilnā apjomā “Baltijas jautājums” krievu politiskajās debatēs parādās 19. gadsimta 60. gados. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, līdz ar Aleksandra II liberālajām reformām Krievijā paveras iespējas samērā brīvai politiskajai diskusijai. Otrkārt, Baltijas provinces kļūst par faktoru impēriskajā ģeopolitikā. Sešdesmitie gadi ir laiks, kad Prūsijas centieni apvienot vācu zemes kļūst par svarīgu politisku faktoru un atbalsojas arī Baltijas provincēs – cita starpā arī kā pieaugošs augšslāņa lepnums par savu vācietību. Tas piešķir papildu svaru slavofilu bažām, ka vietējo vāciešu kundzība Baltijas provincēs veido augsni separātismam un apdraud impēriju. Virkne labēji nacionālu preses izdevumu, lielākoties Maskavā (kā День, Москва, Русь), sāk sistemātiski kritizēt Baltijas apstākļus. Citu starpā šeit izceļas Ivans Aksakovs, publicists un pazīstamā slavofilu ideologa Konstantina Aksakova brālis. Pēc viņa domām, slavenā Baltijas vāciešu “lojalitāte un padevība” Krievijas impērijai ejot roku rokā ar atklātu nepatiku pret krievu tautību un kultūru:

“Valsts, kuru Pēteris radīja saskaņā ar vācu ideālu, viņiem tiešām ir kļuvusi par īpašu rūpju un aizgādības priekšmetu, bet tikai valsts, nekas vairāk; tāpēc dabiski, ka visi vācu centieni bijuši vērsti uz to, lai visas citas stihijas krievu zemē, lai vispār nekas dzīvs, izņemot valsti, neuzdrošinātos te pat parādīties!”⁴

Baltijas vācieši tiek kariķēti kā pārakmeņojies augšslānis; slavofili turpretī ir par “tautisko impēriju”. Tieši šī retoriskā iestāšanās par vienkāršo tautu tad arī liek izrādīt labvēlību pret latviešu un igauņu zemniekiem. Līdzšinējās vācbaltiešu rūpes par tiem bijušas liekulīgas, ko visspilgtāk apliecina zemnieku atbrīvošana no dzimtbūšanas bez zemes. Turpretī Krievijas valdība pēc 1861. gada demonstrē patiesas rūpes par saviem brīvajiem zemniekiem. Atšķirībā no Baltijas, kur zemnieki ar mokām ieguvuši tiesības pirkt zemi “par dzimtu” pēc muižnieku noteiktām visai augstām cenām, Iekškrievijā valdība vienkārši dod zemniekiem zemi, uzņemoties pienākumu finansiāli kompensēt šo zaudējumu muižniekiem. Tādēļ arī Aksakovs aicina Krievijas valdību beidzot pievērst uzmanību šim pusotram miljonam cara pavalstnieku, kas nebauda tās pašas tiesības, kādas dotas Iekškrievijas zemniekiem. Turklāt Baltijas zemnieki dzīvo nepārtrauktā ģermanizācijas draudu ēnā. Tādēļ Krievijas valdībai jācenšas tuvināt viņus krievu valodai un kultūrai – ja ne uzreiz strauji pārkrievojot (kas būtu sarežģīts un ilgtermiņā varbūt arī ne pārāk prātīgs uzdevums), tad vismaz ļaujot saglabāt savas vietējās valodas un kultūru, lai šādā veidā bloķētu ģermanizāciju. Bez kaitīgās vāciešu ietekmes – tāds šeit ir pieņēmums – latvieši un igauņi neizbēgami nonāks krievu kultūras, valodas un reliģijas areālā. Nosacītais slavofilu atbalsts Baltijas vietējām kultūrām – precīzāk sakot, epizodiska pieļāvība pret tām – tādējādi bija ģeopolitiski nosacīts. Ģermanizācijas tendences, kuru spilgtākais apliecinājums, šķiet, bija pazīstamais bīskapa Valtera 1864. gada sprediķis landtāgā, draudēja ar Baltijas separātismu Bismarka Prūsijas pieaugošo ambīciju gaismā. Šo tendenci visspilgtāk iemieso Mihails Katkovs ar savām Московские ведомости – iespējams, sava laika ietekmīgākais Krievijas labējā flanga žurnālists un kaislīgs Baltijas autonomijas apkarotājs.

Lai arī galvenie “Baltijas jautājuma” cilātāji Krievijā bija labēji nacionālie slavofili, būtu maldīgi iedomāties, ka viņi tādi bija vienīgie. Baltijas jautājums figurēja arī kreisajā flangā, t.s. revolucionāro demokrātu – Černiševska, Hercena, Bakuņina – darbos. Šie pēdējie bija sīvi carisma kritiķi, aizrāvušies ar idejām par taisnīgu nākotnes iekārtu, kas balstītos krievu zemniecības solidārajā, pirmatnējā spēkā. Tā Aleksandrs Hercens Baltijā ar tās viduslaicīgajām institūcijām, dzelžaino likumpaklausību, nesatricināmo kazarmu disciplīnu un šaurpierīgu kārtības mīlestību vispirms saskatīja konservatīvisma citadeli cariskajā impērijā. Baltijai esot svešs Krievijas pirmatnējais, haotiskais spēks un brīvības mīlestība; Baltijas barons esot Krievijas demokrātisko centienu pretstats:

“Baltijas vācieši, šie senās civilizācijas dēli, jau gadsimtiem ilgi ir atpalikuši no lielās vēsturiskās kustības: šodien viņi ir kļuvuši nemainīgi, tādi paši, kā bijuši, un neko nav ieguvuši; savās idejās un darbos viņi ir iedibinājuši kārtību, noteikumus un samēru, lai nekad no tiem neatkāptos. Tādēļ viņiem, bez šaubām, ir jāienīst tā neskaidrība, tieksme uz pārspīlējumiem un nekārtība, kas valda ne tikai krievu likumos, bet arī viņu tikumos.

Mēs nebūt neesam sasnieguši stabilitāti, mēs to tikai meklējam, mēs tiecamies uz tādu sabiedrisku iekārtu, kas vairāk atbilstu mūsu dabai, taču patlaban paliekam mums ar varu uzspiestajos apstākļos, neieredzot tos, cenšoties no tiem atbrīvoties un paciešot tos pret savu gribu. Turpretī viņi ir patiesi konservatori; viņi daudz ko ir jau pazaudējuši un tagad baidās pazaudēt atlikušo. [..] Viņu priekšrocība pār mums – viņu izstrādātajos pozitīvajos noteikumos; viņi pieder pie dižas Eiropas civilizācijas. Mūsu priekšrocība pār viņiem – mūsu varenajā spēkā, cerību plašumā. Tur, kur viņus aptur pašu apziņa, mūs aptur žandarms. Mēs esam vāji aritmētiskā ziņā, mēs piekāpjamies; viņu vājums turpretī ir algebrisks, ietverts pašā formulā. Viņus aizvaino mūsu bezrūpība, mūsu paradumi, mūsu nevērīgā attieksme pret piedienību, izdabāšana mūsu pa pusei barbariskajām, pa pusei perversajām kaislībām. Turpretī mums viņi ir līdz nāvei garlaicīgi ar savu buržuāzisko pedantismu, stingro pūrismu un nevainojami banālo uzvedību. Visbeidzot, cilvēks, kurš notērē vairāk par pusi savu ienākumu, pie viņiem tiek uzskatīts par pazudušo dēlu, par izšķērdētāju. Turpretim pie mums cilvēku, kurš dzīvo tikai no saviem ienākumiem, uzlūko kā neiedomājamu skopuli. Šī pati antitēze starp Krieviju un Baltijas provincēm, tik asa, gandrīz pārspīlēta, pastāv arī starp slāvu pasauli un Eiropu.”⁵

Hercenam, tāpat kā daudziem tālaika krievu domātājiem, Eiropa ir savdabīgs Krievijas alter ego, savukārt Baltijas autonomija šo buržuāziski pedantisko un novājināto Eiropu pārstāv pašas Krievijas iekšienē. Arī Hercens pauž līdzjūtību latviešiem un igauņiem – “nabagai, labsirdīgai, taču trūcīgi apdāvinātai tautai, kurai, gadsimtiem ilgas verdzības nospiestai, visdrīzāk nav nākotnes”.⁶

Latviešu un igauņu atbrīvošana no vācbaltiešu verdzības par politiskas programmas elementu kļūst par anarhisma ciltstēvu uzskatītā Mihaila Bakuņina darbos. Šeit tā ir daļa no plāna, kas paredz Romanovu impērijas sadalīšanu tautiskās pašpārvaldes komūnās. Ir vajadzīga revolūcija, kas vispirms sagrautu impēriju, un šeit paverdzinātajām Krievijas “nomaļu” tautām (ukraiņiem, poļiem, lietuviešiem, somiem, Kaukāza tautām, latviešiem un igauņiem) ir sava loma. Tronim lojālo vācbaltiešu kundzība ir pretrunā ar latviešu un igauņu brīvības centieniem:

“Es pats reiz dzirdēju, kā latviešu zemnieks saka: “Mēs gaidām to mirkli, kad varēsim lielceļu uz Rīgu nobruģēt ar vāciešu galvaskausiem.” Tā, kungi, tad būtu tā zeme, kuru vācu avīzes mums iztēlo kā vācisku. Bet vai tādēļ šī zeme pienāktos krieviem? Nebūt ne. No sākuma ar iekarošanas tiesībām, tas ir, ar nežēlīgu netaisnību un visu dabisko tiesību un cilvēktiesību pārkāpšanu, padarīta vāciska, pēc tam krieviska, tā saskaņā ar savu iemītnieku instinktiem un vēlmēm nav nedz krieviska, nedz vāciska; tā ir somu [t.i., igauņu] un latviešu zeme.”⁷

Fakts, ka Bakuņins jau 1868. gadā faktiski prasa neatkarīgu Latvijas un Igaunijas valstu izveidi avant la lettre, ir ievērības cienīgs. Un ne tikai tādēļ, ka šajā laikā pašiem latviešu un igauņu aktīvistiem doma par patstāvīgu valsti atrodas tālu ārpus iespējamā ideju horizonta. Vēlākie krievu nemarksistiskie sociālisti, kas tobrīd jau dēvējās par narodņikiem vai sociālrevolucionāriem (eseriem), pieļāva impērijas sadalīšanu vai vismaz federalizāciju un tādēļ bija labi partneri impērijas mazo tautu nacionālajiem aktīvistiem.

Tomēr gan kreisajai, gan labējai sabiedriskajai domai Krievijā bija ļoti niecīgs iespaids uz impērijas praktisko politiku Baltijas provincēs. Impēriskā birokrātija gan apzinājās provinču autonomijas anomālo raksturu un reformu nepieciešamību, tomēr vienlaikus arī aptvēra autonomijas priekšrocības. Par spīti vietām bēdīgajam zemnieku stāvoklim, Baltijas lauksaimniecība joprojām bija daudz produktīvāka nekā Iekškrievijā. Tāpat vērā ņemams faktors bija aristokrātijas savstarpējā solidaritāte, un impērijas valdošā dinastija bija dažādās pakāpēs saradojusies ar Vācijas muižnieku dzimtām. Tādēļ Baltijas provinču muižniecībai joprojām bija ievērojama ietekme Pēterburgas galmā, un tās lojalitāte tronim, par spīti slavofilu rīdīšanai, pagaidām nopietni apšaubīta netika. Tādēļ tādas provinču pārvaldes un agrārās iekārtas reformas, kas būtiski iedragātu vācbaltiešu varu Baltijas provincēs, netika īstenotas – pat tad, ja apgaismotā birokrātijas daļa apzinājās šādu pārmaiņu vajadzību.

Spilgts šādas apgaismotas un liberālas birokrātijas piemērs bija grāfs Pjotrs Aleksandrovičs Valujevs – Kurzemes gubernators no 1853. līdz 1858. gadam, vēlāk impērijas iekšlietu ministrs un Ministru komitejas priekšsēdētājs. Parasti uzskatīts par vācbaltiešiem draudzīgu, Valujevs vienlaikus bija Aleksandra II liberālo reformu arhitekts; tādēļ viņa “Dienasgrāmatas” sniedz ieskatu tālaika praktiskās politikas problemātikā. Pirmkārt, Krievijas valdība ir ļāvusi izveidoties Baltijas anklāvam tīri vai nolaidības un neizlēmības dēļ. Neviens krievu cars, izņemot vienīgi Katrīnu II, nav interesējies par provinču reālu iekļaušanu impērijā. Tādējādi vietējās muižniecības ir paradušas uzskatīt sevi par ārzemniekiem, aizstāvot savas intereses Pēterburgā gluži kā ārvalstu diplomāti un par savu moto izvēloties “noli me tangere” (“Neaiztiec mani!”). No otras puses, Samarina aizsāktā slavofiliskās kritikas tradīcija ir vienpusīga un demagoģiska. Tā ignorē sasniegumus un pārspīlē Baltijas trūkumus, pirmām kārtām zemnieku posta stāvokli un represijas pret pareizticīgajiem. Impērijas vienība, pēc Valujeva domām, Baltijas provincēs ir jāstiprina, vienlaikus piesargājoties no jebkādu politisku nemieru izcelšanās rietumu pierobežā – īpaši ņemot vērā ģeogrāfiski tuvās Vācijas augošo ietekmi. Tādēļ vispirms ir veicami šādi soļi:

“Nedrīkst pieļaut dažādu Baltijas apgabalu ciešāku tuvināšanos, tāpēc jāatbalsta to tagadējās satversmju atšķirības un kārtu ierīkojuma īpatnības līdz pat brīdim, kad būs iespējams tās vairāk satuvināt ar citu impērijas daļu vispārējām iekārtas formām. Jāpaplašina Baltijas ģenerālgubernatūras robežas, pievienojot tai Kauņas guberņu, – to esmu jau vairākkārt piedāvājis, jo tas palīdzētu novērst šī novada īpatnās ārējās pazīmes. Turklāt vajadzīgs, nekādi nepārkāpjot pašlaik likuma garantētās tiesības, ciktāl tās netiek mainītas likumdošanas ceļā, nekādi nepieļaut šo tiesību, nedz arī provinču autonomijas paplašināšanu. [..] Vispār būtu no oficiālās valodas jāizslēdz apzīmējumi “privilēģijas” un “priekšrocības”, jo tie tur uz vietas rada aplamu priekšstatu par šo vietējo īpatnību neaizskaramību, savukārt Krievijā raisa pret šīm īpatnībām nepārdomātu pretestību. [..] Ir jādarbojas pret jebkuru provinču separātismu, .. jāvairo materiālie un sabiedriskie sakari starp nomali un valdības centru, .. jāatbalsta pareizticīgā baznīca, jāveicina krievu valodas lietošana. [..] Visbeidzot, tuvākā vai tālākā nākotnē jādomā par to provinču īpatnību novēršanu, kuras nav neizbēgamas kā vēsturiskās pagātnes sekas vai nepieciešami šodienas dzīves piederumi, lai pēc iespējas pielīdzinātu iestādes un likumus kopīgajām iestādēm un likumiem. Šo mērķu sasniegšana, īpaši pēc valdības ilgās vilcināšanās, nolaidības un kļūdām, ir iespējama tikai pareizā veidā, pakāpeniski un ar atbilstošiem līdzekļiem. Jebkura rupja vardarbība, jebkura respektējamu tiesību, jūtu un pat ieražu noniecināšana tikai apgrūtina un atliek, nevis tuvina vēlamo rezultātu sasniegšanu.”⁸

Pareizticība Valujeva skatījumā ir stiprināma tikai uz ticības brīvības pamata; lai sekmētu krievu kultūru, uz provincēm nosūtītajiem ierēdņiem ir jābūt spējīgiem šo kultūru pārstāvēt; vācu kundzība Baltijā nebūt nav tikai materiāla, bet arī morāla, tādēļ to nav iespējams salauzt ar varu. Visbeidzot, šāda impērijas varas nostiprināšanās Baltijā ir iespējama tikai līdz ar pozitīvu attīstību pašā Krievijā, kad pakāpeniski izzustu civilizācijas līmeņa atšķirības.

Šāda mēreni reformistiska pieeja Baltijas provinču jautājumā impēriskajā birokrātijā turpināja dominēt arī tad, kad publiskajā telpā paralēli notika eksaltētā polemika starp Samarinu, Širrenu un viņu piekritējiem. 19. gadsimta 60. un 70. gados Baltijā tika realizētas dažas impēriskās reformas, kas ierobežoja muižniecības hegemoniju. 1866. gadā sāka darboties pagastu pašpārvaldes likums, kas lielā mērā atbrīvoja zemnieku pagastu pašpārvaldes no muižas virsvadības; 1877. gadā – impērijas Pilsētu nolikums, kas viduslaicīgi korporatīvo pilsētu iekārtu aizstāja ar vēlētām domēm (protams, saskaņā ar augstu mantas cenzu). Tomēr kopumā centieni iekļaut Baltijas provinces impērijā bija piesardzīgi. Situācija mainījās 1881. gadā, kad Aleksandra II vietā stājās viņa dēls Aleksandrs III. Būdams konservators un atentātā nogalināta tēva dēls, Aleksandrs III pašsaprotami vēlējās “piegriezt skrūves” tēva ieviestajām politiskajām brīvībām. Vienlaikus attiecībā uz Baltijas provincēm jaunais cars daudz lielākā mērā sekoja slavofilu programmai, kas paredzēja radikālus lēmumus provinču iekļaušanai. Aleksandrs III bija pirmais cars, kurš līdz ar kāpšanu tronī atteicās no jauna formāli apstiprināt Baltijas senās privilēģijas, ko bija darījuši visi līdzšinējie Krievijas valdnieki, sākot ar Pēteri I. Jaunais cars pilnā nopietnībā sāka īstenot reformas, par kurām iepriekš bija vienīgi runāts. Turklāt viņa tuvāko padomdevēju vidū bija slavenais reakcionārs Konstantins Pobedonoscevs, Svētās sinodes virsprokurors, kurš pareizticību Baltijas provincēs bija gatavs ieviest arī ar administratīvu varu.

Reformas, kas vēlāk iemantoja plašo apzīmējumu “rusifikācija”, ievadīja t.s. Manaseina revīzija 1882.–1883. gadā, kad pārbaudīt Baltijas apstākļus no Pēterburgas tika atsūtīts vācbaltiešiem klaji nedraudzīgais senators Nikolajs Manaseins. Viņu ar sajūsmu sveica latviešu pārstāvji no Rīgas Latviešu biedrības, kuri rīkoja plašu petīciju kampaņu ar aicinājumu Baltijas agrāros apstākļus pielīdzināt Iekškrievijai. Šajā aspektā Manaseina revīzijai gan nekādu praktisku seku nebija, toties neilgi pēc tās sekoja pārmaiņas kultūras, izglītības un administrācijas sfērā. Pēterburga pieprasīja pilnīgu krievu valodas ieviešanu Baltijas pārvaldes institūcijās, pat tiktāl, ka visa lietvedība un korespondence bija jāveic krieviski; Iekškrievijas tiesu sistēmas pārņemšanu, pienākumu bruņniecības un pilsētu domju luteriskajai vadībai svētkos apmeklēt pareizticīgo dievkalpojumus, kā arī, visbeidzot, gandrīz pilnīgu pāreju uz krievu valodu izglītības sistēmā – ieskaitot pat to, ka vēsturiskajā Tērbatas Landesuniversität visos priekšmetos, izņemot luterāņu teoloģiju, tika ieviesta krievu valoda un pati pilsēta pārdēvēta par Jurjevu. Turklāt Baltijas krievu sabiedriskā doma, kuras centrā bija satura ziņā diezgan pieticīgais izdevums Рижский вестник, šajā laikā kļuva klaji šovinistiska, prasot arvien radikālāku “vācu elementa” ierobežošanu. 1886. gadā Baltijā viesojās cara brālis lielkņazs Vladimirs Aleksandrovičs, kurš savā runā Tērbatā norādīja:

“.. vietējās inteliģences vidū ir jaušamas šaubas par to, cik noturīgi ir pasākumi, kas vērsti uz Baltijas nomales apvienošanu ar mūsu kopīgo dārgo tēviju. Es varu jums pavēstīt, ka visi šie pasākumi pēc mūsu Patvaldnieka Imperatora nelokāmās gribas šodien un arī nākotnē tiks īstenoti stingri un neatgriezeniski, lai cieši tuvinātu jūs ar krievu saimi. Tajos, kā man labi zināms, Viņa Majestāte redz šī novada labklājības ķīlu, saglabājot pilnu un nemainīgu uzticēšanos jums, kādu Viņa Majestātē stiprina arī Dieva mierā aizgājušā tēva novēlējums.”⁹

Baltijas krievu sabiedrība šo runu uztvēra ar gavilēm, saklausīdama lielkņaza sacītajā apsolījumu pilnībā krieviskot provinces. Šāds sapnis pastāvīgi bija vietējās birokrātijas rūpju lokā: tas vērsās ne tikai pret vācisko, bet galu galā arī pret vietējām kultūrām un valodām un mudināja latviešus un igauņus brīvprātīgi krieviskoties. Pateicoties šādai birokrātu nostājai, vācbaltiešu elite arvien vairāk sāka just, ka vecajā veidolā tai impērijā vairs nav vietas – tādēļ līdz ar Aleksandra III īstenoto “rusifikāciju” sākās plaša vācu augšslāņa izceļošana uz Vāciju. Savukārt latvieši un igauņi nevis tiecās brīvprātīgi pārkrievoties, bet gan ar šādiem impēriskās politikas centieniem drīzāk tika antagonizēti – pēc vismaz četrdesmit gadus ilgas lojalitātes cara tronim.