“Mēs esam Eirovīzijas uzvarētāji”

Lietuva Eirovīzijā ir zaudējusi trīsdesmit reižu. Pirmo reizi ar Ovidija Vīšņauska “Šūpuļdziesmu mīļotajai” – balādi par noslēpumainu mīlestību, īsti piemērotu kādas TV3 romantiskās drāmas skaņu celiņam. Šī dziesma 1994. gada Eirovīzijā saņēma nulli punktu un finišēja pēdējā vietā, vienlaikus diskvalificējot Lietuvu no nākamā gada konkursa un pareģojot Lietuvas likteni nākamajiem 30 gadiem.

Lietuvas neveiksmes var rēķināt dažādi. Kopš 1994. gada Lietuva uz konkursu ir nosūtījusi 24 dziesmas, no kurām:

septiņas neiekļuva finālā;

astoņas finišēja pašā tabulas apakšā;

trīs finišēja tik zemā pozīcijā, ka Lietuva tika diskvalificēta no piedalīšanās nākamā gada Eirovīzijā;

trīs iekļuva TOP 10!

nevienai nav izdevies nonākt TOP 3 pat tuvumā.

Pēc “Šūpuļdziesmas mīļotajai” Lietuva Eirovīziju pameta un konkursā atgriezās 1999. gadā ar žemaitiski nodziedāto “Strazdu”, kas Lietuvai atkal ļāva atpūsties no dalības 2000. gadā. Lietuva Eirovīzijā zaudējusi, ne tikai dziedot lietuviski un žemaitiski; tā ir zaudējusi, arī dziedot angliski un franciski, kā arī ar atsevišķām dziesmu tekstu frāzēm vāciski, krieviski un zīmju valodā.

Atpazīt Eirovīzijas uzvaras dziesmu ir viegli. To nesavažo izcelsmes valsts robežas, tā ir šengeniski universāla un vienlīdz iederīgi skan gan tirdzniecības centrā Slovēnijā, gan benzīntankā Itālijā. Turpretī laba zaudējuma formula ir krietni sarežģītāka.

Zaudējums Eirovīzijā ir dārga nacionāla mēroga nodarbe. Lielās izmaksas ik gadu sākas ar translācijas tiesību pirkšanu no Eirovīzijas rīkotājas, Eiropas Raidorganizāciju apvienības (ERA). Tiesības pārstāvēt valsti un translēt Eirovīziju iegūst tikai viens nacionālais pārraidītājs (Lietuvas gadījumā LRT). Katrai dalībvalstij translācijas maksa ir atšķirīga: mazākajām valstīm tā svārstās starp 30 000 un 90 000 eiro, bet par Lielo piecnieku sauktajām valstīm (Lielbritānija, Itālija, Francija, Vācija un Spānija) var sasniegt 400 000 eiro.

Kad pārraidītājs ir apstiprinājis dziesmu, kas tiks sūtīta uz konkursu, maciņš jāatver arī izpildītājam: galu galā, tērpiem, skatuves dizainam, apgaismojumam jāsavaldzina 160 miljoni skatītāju. Specefekti, tādi kā vējš, dūmi vai pirotehnika, var izmaksāt līdz pat 20 000 eiro. Eirovīzija pārdod visdārgāko vēju pasaulē.

Eirovīzijas saknes ir miermīlīgas, bet augļi mazliet atšķirīgi. Konkursa vēsture aizsākās 1956. gadā ar mērķi apvienot Eiropas valstis ar mūzikas starpniecību un jo sevišķi – uzsvērt Eiropas valodu dažādību. Līdz 1965. gadam Eirovīzijai nebija nekādu ierobežojumu attiecībā uz valodām, kādās dziesmas būtu dziedamas.
Taču viss mainījās, kad Zviedrijas pārstāvis Ingvars Viksels angliski nodziedāja dziesmu “Absent Friend” (“Pazudušais draugs”). No 1965. līdz 1973. gadam dalībvalstis drīkstēja sūtīt dziesmas tikai savās oficiālajās valodās. Šis ierobežojums vēlreiz atgriezīsies 1977. gadā un tiks atcelts tikai 1999. gadā, bet no valodas ierobežojumiem brīvajā 1974. gada Eirovīzijā pagūst ielēkt zviedru ABBA, kas uzvar ar caurcaurēm anglisko “Waterloo”.

Eirovīzijas “Eiro-” nekad nav bijis ģeogrāfisks rādītājs. Izraēla bija pirmā neģeogrāfiskās Eiropas valsts, kas Eirovīzijai pievienojās 1973. gadā. Turcija dalībvalstu pulku papildināja 1975. gadā, 1980. gadā uz vienu reizi pievienojās Maroka, 80. gados sāka piedalīties Kipra, 90. gadu vidū – Krievija, savukārt mūsu gadsimta pirmās desmitgades beigās iesaistījās Armēnija, Gruzija un Azerbaidžāna. Visām ERA dalībniecēm ir tiesības piedalīties konkursā, tāpēc Eirovīzijas durvis ir atvērtas arī Vatikānam. Vai tā varētu būt alternatīva urbi et orbi?

Padomju Savienība nekad nav bijusi Eirovīzijas dalībniece, toties Dienvidslāvija gan. Tāpat arī Čehoslovakija konkursā piedalījās, bet Austrumvācija ne. Austrumvācija bija Intervīzijas dziesmu konkursu dalībniece (par šo konkursu uzzināju, tikai rakstot šo rakstu). Intervīzija bija Eirovīzijas ļaunais atspulgs un notika 60. un 70. gados (dažas reizes arī pēc 2000. gada), un to organizēja par Intervīziju sauktā Austrumeiropas raidorganizāciju savienība. Izskatās, ka lielākais Intervīzijas fans ir Vladimirs Putins, kurš kopš 2008. gada arvien biežāk draudēja, ka Krievija Eirovīziju pametīšot, tādēļ ka Rietumi esot morāli sapuvuši. Putins Eiropai draud arī 2024. gadā – šoreiz ar Intervīzijas atdzīvināšanu. Krievijas ziņu aģentūra TASS ziņo – vai varbūt cer? –, ka Intervīzijā piedalīšoties septiņas valstis. Par dalību šajā konkursā interesējoties Azerbaidžāna, Baltkrievija, Kazahstāna, Ķīna un Uzbekistāna. Kāpēc dzert Coca-Cola, ja ir Baikal?

Vai piedalīšanās Eirovīzijā ir pirmais solis eiropeiskās integrācijas sarakstā? Vispirms ERA, tad Eirovīzija, visbeidzot iestāšanās Eiropas Savienībā un/vai NATO? Tādu ceļu 90. gados izvēlējās vairākums Austrumeiropas valstu. Šķiet, ka Eirovīzija ir vismazāk politiskais vai pat visutopiskākais sasniegums eiropeiskuma sarakstā. Mēģināt iekarot seno eiropiešu sirdis ar dziesmu palīdzību izklausās daudz labāk nekā gadu desmitiem mocīties, mainot likumus vai uzlabojot infrastruktūru atbilstoši Eiropas standartiem. Eirovīzijas noteikumi aizliedz piedalīties ar dziesmām, kas pauž politisku vēstījumu: popmūzikai jābūt tīrai un nepiesārņotai.

Skaidrs, ka politika Eirovīzijā tik un tā ielavās un bieži vien atgriežas kā bumerangs. 2002. gadā Slovēnija izlēma uz Eirovīziju sūtīt pirmo drag grupu šī konkursa vēsturē – Sestre (Miss Marlena, Daphne, Emperatrizz). Sestre izpildīja “Samo ljubezen” (“Tikai mīlestība”) – saldu dziesmu par mīlestību, kas saskatāma partnera acīs. Sestre uzstāšanās un valsts pārstāvēšana Eirovīzijā izraisīja homofobiska sašutuma vilni Slovēnijā, un šīs bangošanās kulminācija bija Eiropas parlamentāriešu satraukums, vai Slovēnija, kļuvusi par Eiropas Savienības locekli, spēs nodrošināt vienlīdzīgas tiesības visiem pilsoņiem (Slovēnijā referendums par iestāšanos ES notika 2003. gadā). Savukārt Lietuva, kas par ES dalībvalsti kļuva 2004. gadā, uz Eirovīziju 2015. gadā aizsūtīja viendzimuma skūpstus, lai gan nedz viendzimuma laulība, nedz partnerattiecības Lietuvā joprojām nav leģitimētas. Citi izpildītāji savu laimi ir pārbaudījuši ar vēl atklātākiem politiskajiem vēstījumiem. 2007. gada Ukrainas pārstāves Verkas Serdjučkas dziesmā “Lasha Tumbai” skanēja kā “Russia Goodbye”.

Pie politikas vēl atgriezīsimies mazliet vēlāk. Pieaugot valstu skaitam, kas piedalās Eirovīzijā, konkursa noteikumiem bija jāmainās. Visdrastiskākās pārmaiņas notika 1993. gadā, kad, sabrūkot Dienvidslāvijai, Padomju Savienībai un Čehoslovakijai, Eirovīzijas dalībvalstu skaits divkāršojās. Piepeša 14 valstu pievienošanās ERA un to izteiktā vēlme piedalīties Eirovīzijā radīja draudus labi izskaitļotajai televīzijas translācijai. Šo problēmu atrisināt mēģināja 1993. gadā Ļubļanā: Slovēnijas nacionālā raidorganizācija RTVSLO kopā ar ERA sarīkoja atlasi, kurā jaunpievienojušās valstis varēja iegūt tiesības piedalīties Eirovīzijā. “Kvalifikacija za Millstreet” (Kvalifikācija uz Milstrītu – pilsētu Īrijā, kur notika 1993. gada Eirovīzija) bija dīvains un tikai vienreiz sarīkots Eirovīzijas mēģinājums atrisināt pašas radīto pieaugušā dalībnieku skaita problēmu. Četrpadsmit valstis izteica vēlmi piedalīties atlasē, septiņas no atlases izstājās vēl pirms tās sākuma (Baltkrievija, Čehija, Latvija, Lietuva, Krievija, Ukraina un Bulgārija). Atlikušās septiņas (Bosnija un Hercegovina, Slovākija, Slovēnija, Horvātija, Igaunija, Rumānija un Ungārija) spēkojās par trim vietām Eirovīzijā, kur zaudēja, tieši tāpat kā pārējās pilntiesīgās ERA locekles. Lietuva, viena no valstīm, kas no atlases izstājās, zaudēja iespēju zaudēt Eirovīzijā.

Tieši tāpat kā es nepazīstu Lietuvu bez Eirovīzijas, es nepazīstu arī Lietuvu, kura Eirovīzijā būtu uzvarējusi. Manā atmiņā pirmais ir 2004. gada konkurss, kurā uzvarēja Ruslana ar “Wild Dances” (“Mežonīgās dejas”). Lietuvas pārstāvji Lins un Simona ar “What Happened to Your Love” (“Kas notika ar tavu mīlestību”) pusfinālā uzstājās uzreiz pēc “Wild Dances” un lielajā finālā neiekļuva. Atceros to vieglo vilšanās sajūtu, skatoties Eirovīziju, sajūtu, pie kuras man nāksies pierast, turpinot skatīties Eirovīziju nākamajos gados. Man nekad nav radusies vēlēšanās Eirovīziju vairs neskatīties: droši vien tai 2004. gada maijā Eirovīzija kļuva par manām olimpiskajām spēlēm un manu Olimpu. Uzskatīju to par likteņa zīmi, kad 14 gadus pēc manas pirmās Eirovīzijas angļu valodas valsts eksāmenā mani pārbaudīja Lietuvas pārstāve 2007. gada Eirovīzijā. Bija savādi viņu redzēt tik parastā vidē: cilvēks, kurš piedalījies Eirovīzijā, bija nonācis manā ikdienā. Lielu daļu eksāmena aizvadīju, prātodama, cik bieži viņa domā par Eirovīziju. Tikko iegājusi eksaminācijas telpā, uzreiz sajutos pārcēlusies pie sava televizora 2007. gadā, kur vēlreiz pieredzēju toreizējo vilšanos par zaudējumu.

Pagaidām vispārliecinošākais paņēmiens, kā zaudēt Eirovīzijā, ir nosūtīt uz turieni dziesmu par uzvaru Eirovīzijā. 2006. gadā Lietuva piedalījās ar “We Are the Winners” (“Mēs esam uzvarētāji”). Dziesmā dominē skandējamam sauklim līdzīgs piedziedājums: “we are the winners of Eurovision/ we are, we are/ you gotta vote, vote, vote, vote, vote for the winners” (“mēs esam Eirovīzijas uzvarētāji/ mēs esam/ jums jābalso, jābalso, jābalso, jābalso, jābalso par uzvarētājiem”). Mūsdienās mēs to sauktu par afirmāciju. Grupu LT United tieši ar mērķi piedalīties 2006. gada Eirovīzijā izveidoja Andrjus Mamontovs. Viņš, droši vien visslavenākais izpildītājs tālaika Lietuvā, piezvanīja citiem droši vien vispopulārākajiem izpildītājiem ar ierosinājumu: ja jau Grieķija varēja uzvarēt ar “My Number One” (“Mans pirmais numurs”), varbūt arī Lietuva tāpat var izmanifestēt savu ceļu uz zvaigznēm.

“We Are the Winners” izgājiens sākas ar to, ka seši vīrieši stāv pie mikrofoniem, bet publika viņus cenšas nosvilpt no skatuves. Pēc saukļa skandēšanas pirmā raunda dziesmā sāk skanēt arī franciski motīvi: “de Vilnius city a Paris, LT United ici” (“no Viļņas pilsētas līdz Parīzei – LT United ir te”). Otrais dziesmas piedziedājums tiek izkliegts megafonā, bet pēc tam nopietna paskata plikpaurains vīrietis sāk haotisku deju elektriskās vijoles pavadījumā. Vēl viens raunds ar saukļa skandēšanu, un “We Are the Winners” beidzas ar “vote!”. Publika, sadalījusies divās nometnēs, gan aplaudē, gan izsvilpj izpildītājus.

2006. bija svarīgs gads Eirovīzijas izsvilpšanas vēsturē; un izsvilpšana ir parādība, kas Eirovīzijā nemaz tik bieži nav novērojama (vēlāk redzēsim, kā tā kļūs par eksistenciālu Eirovīzijas problēmu). Islande – valsts, kura Eirovīzijā ir zaudējusi vairāk reižu nekā Lietuva, – 2006. gadā tāpat tika nosvilpta, bet pavisam citāda meta-Eirovīzijas numura dēļ. Islandes dziesma “Congratulations” (“Apsveicu”), ko izpildīja Silvija Naita, bija pret Eirovīziju vērsta iedomīgas dziedātājas parodija. “Eurovision nation, your dream’s coming true/ You’ve been waiting forever for me to save you” (“Eirovīzijas nācija, jūsu sapnis piepildās/ jūs veselu mūžību gaidījāt mani kā savu glābēju”) – viņa dziedāja. “Born in Reykjavik in a different league, no damn Eurotrash freak/ The vote is in, I’ll fucking win” (“Esmu piedzimusi Reikjavīkā, citā līgā, neesmu nekāds nožēlojams eiromēslu frīks/ Balsis ir saskaitītas, es fakin uzvarēšu”). Silvija Naita fakin zaudēja, palikdama pusfināla 13. vietā. Viņas uzstāšanās tika izsvilpta, taču Naita apgalvoja, ka no skatuves svilpšanu neesot dzirdējusi, un apsūdzēja šova producentus, ka tie viņas numuram esot pievienojuši sašutušas publikas skaņas. Arī LT United Eirovīzijā neuzvarēja (lai gan LT United finišēja 6. vietā, kas līdz pat šodienai ir labākais Lietuvas rezultāts). Pagaidām neviena uzstāšanās, kas veltīta pašai Eirovīzijai, konkursā nav uzvarējusi. 2006. gadā uzvarēja somu metāla grupa ar “Hard Rock Hallelujah”. Arī Lordi saņēma Eirovīzijas fanu svilpienus, taču īsti nebija skaidrs, kas svilpšanu izraisījis. “Hard Rock Hallelujah” bija neparasta dziesma; daudz biežāk veiksmi Eirovīzijā pārbauda un tās labvēlīgos smaidus saņem stipri ierastāki popmūzikas gabali. Paslēpušies zem šaušalīgām briesmoņu maskām, Lordi slavināja metāla žanru un apdziedāja to, kā smagā roka (hard rock) skanējums var kļūt par transcendentālu klausīšanās pieredzējumu (aleluja). Lordi uzvara dāvāja Lietuvai ironisku mierinājuma balvu, kad pieci Lordi briesmoņi iesoļoja uzvarētāju preses konferencē un sāka dziedāt “we are the winners of Eurovision”. Savukārt Silvija Naita nodemonstrēja slikta zaudējuma formulu – nolamāja publiku par “nepateicīgu lūzeru baru, kas balso par kaut kādiem šausmīgiem cilvēkiem no Somijas, kur nav vizāžistu”.

Tikai vienreiz kopš 1999. gada Lietuvā ir bijušas šaubas par valsts dalību Eirovīzijā. 2010. gadā pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes LRT samazinātā budžeta dēļ grasījās no Eirovīzijas izstāties. Kad dalībnieku apstiprināšana jau bija gandrīz noslēgusies, mūsdienās vairs neeksistējošā telekomunikāciju kompānija TEO LT paziņoja, ka segšot daļu Lietuvas dalības maksas (joprojām nav atklāts ne dalības maksas, ne TEO LT segtās summas lielums). TEO LT paziņoja, ka Lietuvas dalību Eirovīzijā finansē ar diviem mērķiem: uzlabot Lietuvas tēlu ārzemēs un veicināt digitalizācijas izplatību Lietuvas skatītājiem. Tālaika LRT vadītājs Audrjus Sjaurusevičs izpildītājam, kas tika nosūtīts uz konkursu, novēlēja veiksmi, izsakot lāstu: “Nedod Dievs, ja pašreizējā ekonomiskajā situācijā Lietuva šogad uzvarētu Eirovīzijā.”

Uzdevums pārstāvēt Lietuvu tika InCulto, ska fanka grupai, kas Eirovīzijā zaudēja ar “Eastern European Funk” (“Austrumeiropas fanks”), dziesmu par priecāšanos, neraugoties uz sarežģītajiem vēsturiskajiem un sociālajiem apstākļiem Austrumeiropā. Dziesmas vārdi lika uzsvaru uz 20. gadsimta kariem un sovjetu okupāciju:

Jūs to visu esat redzējuši jau agrāk

Mums nav gaumes, mēs visi esam garlaicīgi

Tomēr jums vajadzētu dot mums iespēju

Mēs esam tikai apstākļu upuri

Mums ir gājis diezgan grūti

Bet tas nekas, mums grūtības patīk

Mēs sapelnīsim punktus

Izturējām sarkanos un divus pasaules karus

Jau kopš paša sākuma dziesma, kas slavina vēstures zaudētājus, neko neslēpj un neslēpjas. Visas trīs minūtes (konkursa dziesmu laika ierobežojums) Eirovīzijas publika ir spiesta reaģēt uz Austrumeiropas traumu, kas pārvērsta par fanku. Izdzīvošana pat iegūst erotisku nokrāsu: “We’ve had it pretty tough/ But that’s ok we like it rough” (“Mums tas ir bijis diezgan grūts/ Bet ir okei, mums patīk, ka tas ir skarbs”).

“Eastern European Funk” daļēji centās arī atsāpināt emigrācijas brūces. 2010. gadā Lietuva pieredzēja vislielāko emigrācijas vilni kopš 90. gadiem: visvairāk lietuvieši emigrēja uz Norvēģiju, Lielbritāniju, Īriju un Nīderlandi. 2010. gada Eirovīzijas pirmais pusfināls sākās ar InCulto, kas droši bēra sāli intraeiropeiskajā skatījumā uz emigrantiem:

Jā, kungs, mēs esam legāli, tiešām,

Lai gan neesam tik legāli kā jūs.

Nē, kungs, mēs esam nevienlīdzīgi,

Lai gan abi esam no ES.

Modernās Eiropas migrācijas naratīvs? Ķirškrāsas pase tās jaunajiem īpašniekiem nenodrošināja vienlīdzības un līdztiesības sajūtu, uz kuru visi bija cerējuši. “Eastern European Funk” Eirovīzijā zaudēja, taču ar paceltu galvu: dziesma iezīmēja otršķirīgo Eiropas pilsoņu vietu Eirovīzijas kanonā. InCulto bija gatavi novilkt pēdējās apenes: uzstāšanās beidzās ar to, ka visi grupas dalībnieki norauj bikses un dejo mirdzošās, violetās apakšbiksēs. Numurs saņēma astoņus punktus no Gruzijas, septiņus no Lielbritānijas, piecus no Norvēģijas un četrus no Zviedrijas: visas šīs valstis, izņemot Gruziju, bija kļuvušas par mājām lielākajai daļai Lietuvas emigrantu. Īrija “Eastern European Funk” piešķīra 12 punktus – augstāko novērtējumu, kādu valsts var saņemt.

Vai Eirovīzija ir visdemokrātiskākais popmūzikas klausīšanās veids? Ir interesanti Eirovīziju iztēloties kā sabiedrību, kurā cilvēki demokrātiski var paust savu viedokli. Taču Eirovīzijas uzstāšanās tiek intensīvi regulētas: noteikumi attiecas gan uz to, kā drīkst izskatīties un skanēt, gan uz vērtēšanu. Katrai valstij atvēlētas trīs minūtes, uz skatuves drīkst parādīties ne vairāk kā seši cilvēki. Dziesmas galvenajai melodijai un vokālam jāskan dzīvajā, piebalsotāju vokāli un instrumenti drīkst būt arī ierakstīti.

Tad sākas balsošana, kas atgādina demokrātisku procesu. Šodienas Eirovīzijā balso gan skatītāji, gan žūrija; konkursā uzvar dziesma, kura saņem visvairāk balsu no žūrijas un skatītājiem.

Eirovīzija dzima 1956. gadā, un tajā balsoja tikai žūrija no parastiem cilvēkiem, kas balsoja par visvairāk patikušo dziesmu. Konkursa rīkotāji zvanīja žūrijas locekļiem un translācijas beigās pasludināja viņu dotās balsis. Žūriju nekad nerādīja skatītājiem (izņēmums bija 1971.–1973. gada konkursi). 1997. gads bija pirmais, kad, pateicoties visdemokrātiskākajam izgudrojumam – telefonbalsošanai –, Eirovīzijā varēja balsot skatītāji. Kad visi dalībnieki savas dziesmas bija izpildījuši, skatītājiem bija piecu minūšu intervāls balsošanai, bet galīgo valsts balsu skaitu prezentēja katras valsts rezultātu paziņotāji.

21. gadsimta pirmās desmitgades beigās Eirovīzijā parādījās mazliet citāda žūrija – profesionāla komisija. Kopš 2009. gada uzvarētājs ticis izraudzīts, saskaitot kopā žūrijas un skatītāju balsojumus. Katrai valstij ir sava žūrija, ko veido pieci mūzikas industrijas profesionāļi (izpildītāji, producenti, dziesmu autori, dīdžeji), un viņiem pienāktos dziesmas vērtēt pēc izpildītāju vokālajām spējām, uzstāšanās, dziesmas kvalitātes un kopējā skatuviskā tēla. Žūrija un skatītāji dod katrs pusi no visām balsīm, ko izpildītājs var saņemt.

Labi, ja starp žūriju un komisiju valda miers un harmonija un abas puses vienprātīgi vienojas par uzvarētāju: tā notika visos konkursos no 2009. līdz 2014. gadam. No 2015. gada līdz pagājušā gada Eirovīzijai (vienīgais izņēmums bija 2017. gads) žūrijas un skatītāju uzvarētāji atšķīrās. Gados, kad žūrija un skatītāji izraudzījās atšķirīgus uzvarētājus, Eirovīzijas trofeju mājās veda žūrijas uzvarētājs. Piemēram, 2023. gadā žūrijas uzvarētājs bija zviedru Lorēna (Loreen) ar “Tattoo”, bet skatītājiem visvairāk patika Somijas Käärijä ar “Cha Cha Cha”. Somija žūrijas tabulā ieguva 5. vietu, bet Zviedrija kļuva par otro skatītāju balsojumā un arī par visa konkursa uzvarētāju.

Vai žūrija ir nedemokrātisks risinājums, vērsts pret skatītājiem, kas nav apveltīti ar labu gaumi? Tās ieviešana it kā pieļauj, ka vidējais aritmētiskais eiropietis nav spējīgs novērtēt īstu mākslu un tam vajadzīga industrijas profesionāļu palīdzība (skatītāju vērtējums joprojām ir un paliek ietekmīgs pašā mūzikas industrijā – ar biļešu un atribūtikas pārdošanas ieņēmumiem). Vēl viens izskaidrojums, kāpēc Eirovīzijā ir pieaugusi žūrijas ietekme: ilgāk tiek saglabāta šova intriga. Pirms žūrijas uzrašanās katras valsts rezultātu paziņotājs atklāja galīgo valsts balsojumu. Lai arī daļa balsu mēdza aizkavēties, šī bija visgaidītākā konkursa daļa. Vismaz pirmajām piecām valstīm. Gandrīz katru gadu tai brīdī, kad aptuveni puse valstu savu balsojumu bija pavēstījušas, uzvarētājs bija noskaidrots un Eirovīzija gandrīz visiem skatītājiem mājās ar to pašu arī beidzās.

Pateicoties žūrijai, varam priecāties par balsošanas haosu un stresu (brīnišķīga televīzijas izklaide!) – bet par kādu cenu? Domājot par žūrijas balsošanas loģistiku, es allaž iztēlojos, kā pieci bezsejas cilvēki sēž pilnīgā tumsā, divas stundas skatās Eirovīziju un liek nopietnus vērtējumus. Lai arī žūrijas sastāvs pēc konkursa beigām tiek atklāts, skatītāju balsojums šķiet caurredzamāks: skatītāji ir cilvēki, ar kuriem kopā vienā istabā tu skaties pārraidi, vai arī draugi, ar ko tu saraksties, vai arī citi skatītāji, kas cenšas uzminēt, kuru gabalu izvēlēties par tualetes apmeklējuma starpbrīdi.

Žūrijas sistēma iemieso Eirovīzijas evolūciju par īstu eiropeisku struktūru, kurā balsu skaitīšanu regulē birokrātija un noteikumi. Baudīt Eirovīziju nozīmē saprast, ka tas ir visbirokrātiskākais veids, kā baudīt popmūziku. Eirovīzija radīta, lai ierobežotu gan izpildītājus, gan nacionālos pārraidītājus, gan skatītājus, vienlaikus saglabājot vistīrākās demokrātijas ilūziju.

Žūrijas un skatītāju viedokļu atšķirības mainīja to, kā valstis zaudē Eirovīzijā un ko nozīmē zaudējums. Tagad zaudējuma sāpes ir lielākas. Zaudēt gadsimtu mijā bija vienkārši: dziesma tikai nebija vislabākā (vai arī cita dziesma apbūra vairāk ļaužu). Agrīnā Eirovīzija līdzinājās mazas pilsētiņas iedzīvotāju sapulcei, kur sanākušie nolemj, kas tiem vislabāk paticis. Zaudēt tagadējā Eirovīzijānozīmē samierināties ar neskaidru sistēmu. Lai arī skatītāju miljoni tavu dziesmu izraudzījušies par vislabāko, 200 žūrijas locekļu tai nenovēl tādu pašu veiksmi.

Tādu blēdīšanos grūti nosaukt par amorālu.

Grūti laiki, nopietni līdzekļi. Katrs Eirovīzijas skatītājs no viena telefona numura var balsot līdz pat 10 reizēm, bet nedrīkst balsot par savu valsti. Kā lietuviešu diasporai piederīgā es katru gadu izpildu savu patriotisko pienākumu, ko citādi varētu saukt arī par blēdīšanos. Katru gadu es un tāpat arī mani draugi, kas dzīvo Amsterdamā vai Londonā, nopērkam vairākas telefona SIM kartes un tā sarūpējam Lietuvai vairāk punktu. Varbūt tā nemaz nav blēdīšanās. Katrā ziņā Eirovīzijas balsošanas sistēma man ļauj šo viltību uzlūkot kā savu patriotisko pienākumu, kas ienes demokrātisku līdzsvaru. Tādu blēdīšanos grūti nosaukt par amorālu.

Varbūt Eirovīzija ir kas cits? Nevis miniatūra sabiedrība, kurai vajadzētu būt vairāk vai mazāk demokrātiskai, bet kaut kas līdzīgs utopijai? Galu galā, Eirovīzijai bija jābūt muzikālai kara alternatīvai, pierādījumam, ka vardarbība palikusi vēstures pagātnē.

Eirovīziju var saprast kā “kara morālo ekvivalentu”. Amerikāņu filozofs Viljams Džeimss šo vārdu salikumu lietoja 1906. gada lekcijā, kas kļuva par izšķirīgi svarīgu dokumentu pacifisma vēsturē. Kā pretlīdzekli pieaugošajam militārismam Džeimss piedāvāja civilā iesaukuma sistēmu. Optimistisks risinājums pesimistiskai situācijai: Džeimss karu uzskatīja par nenovēršamu cilvēces dziņu, kas tomēr ir nostiprinājusi dažas vērtības. “Kara vērtības” ir vajadzīgas “daudzmaz sociālistiskai nākotnei, uz kuru tiecas cilvēce”: “nežēlībai, jūtīgumam, privātīpašuma iznīcināšanai, autoritāšu cienīšanai arī turpmāk jābūt valsts būves pamatiem”. Utopiskais Džeimsa kara morālais ekvivalents mobilizētu sabiedrību un saglabātu kara vērtības, tai pašā laikā palīdzot izvairīties no modernā kara šausmām:

Ja tagad – tāda ir mana ideja – militārā iesaukuma vietā visus gados jaunos pasaules iedzīvotājus uz noteiktu gadu skaitu iesauktu armijā, kas dotos cīņā pret dabu, netaisnība lielākoties izlīdzinātos un tam sekotu arī dažādi citi ieguvumi kopīgajam labumam. Militārie bezbailības un disciplīnas ideāli tiktu iestrādāti augošās cilvēka personības pamatšķiedrās; neviens nepaliktu akls – kā šodienas greznībā dzīvojošās šķiras – pret cilvēka patiesajām attiecībām ar planētu, uz kuras viņš dzīvo, un pret mūžam sūrajiem un smagajiem augstākās gara dzīves pamatiem.

Man gribas ticēt, ka Viljamam Džeimsam Eirovīzija būtu patikusi. Tā veicina sacensības garu un viegli militāru lepošanos ar savu valsti. Konkurss izveidojis lielu mobilizācijas mašīnu, kurā ilgie atlases raundi, līdzekļu meklējumi un stratēģiskās kampaņas Eirovīzijas ballītēs palīdz iegūt balsis. Eirovīzija palīdz atcerēties starpvalstu attiecības un aktivizē diasporu piektās kolonas. Ko iegūst uzvarētājvalsts? Tā ne tikai kļūst par tāgada uzvarētāju, bet arī iegūst godu kļūt par nākamā gada karalauku. Uzvara nozīmē gan jaunu dziesmu klausīšanos, gan nākamā gada konkursa eksistenci. Tāpēc Eirovīzija izdzīvos.

Grūti iztēloties valsti, kas Eirovīzijai mobilizētos vēl vairāk nekā Lietuva. Lietuvas Eirovīzijas infrastruktūra ir neticama – ekspertu komisijas, komponisti un producenti, kurus ar lidmašīnām atvizina no Zviedrijas vai Lielbritānijas, lai tie mums palīdzētu nonākt tuvāk eiropeiskajai mūzikas gaumei. Smagākajās Eirovīzijas sezonās izpildītāji, kas strādājuši kopā ar zviedru, britu vai amerikāņu autoriem, mēdza šo ieguldījumu uzsvērt, it kā tas pierādītu dziesmas vērtību. (Neesmu pārliecināta, vai tad, ja Lietuva uzvarētu Eirovīzijā ar dziesmu, kuras autori nebūtu lietuvieši, tā tiktu atzīta par īstu Lietuvas uzvaru.)

Kad Lietuvas mīluļi The Roop tika izraudzīti pārstāvēt valsti 2020. gada Eirovīzijā, Lietuva ātri uzšāvās bukmeikeru tabulu augšgalā. Šķita, ka trīs vīru grupa (kopā ar diviem dejotājiem, kas uz skatuves parādījās piedziedājumu laikā) ar dziesmu par to, ka vecums nevar ierobežot ambīcijas, varbūt beidzot sarūpēs Lietuvai uzvaru. Lietuvas laikraksti iztaujāja Viļņas un Kauņas mērus: vai jūsu pilsēta ir gatava rīkot nākamā gada Eirovīziju? Kuras pilsētas arēnā satilpst vairāk skatītāju? Vai skaņas problēmas Viļņas Siemens arēnā netraucēs Eirovīzijai? 2020. gada konkursu atcēla pandēmijas dēļ; 2021. gadā The Roop finišēja astotie. Tas ir otrais labākais Lietuvas sasniegums Eirovīzijā.

Eirovīzija ir un paliek katra gada visvairāk skatītais televīzijas šovs, kas allaž piesaista vairāk nekā 80% Lietuvas skatītāju. 2021. gadā Pornhub ziņoja, ka Eirovīzijas lielā fināla laikā apmeklētāju skaits no Lietuvas nokrities par 22%.

Džeimsa eseja neapcer, ko nozīmētu zaudēt kara morālajā ekvivalentā. Man kā cilvēkam no valsts, kura nemitīgi zaudē, šis jautājums ir ļoti būtisks. Te ir svarīgi atgriezties pie svilpšanas. Pat uzticamākie Eirovīzijas fani nav vienisprātis par izsvilpšanas etiķeti, varbūt tāpēc, ka Eirovīzijā izsvilpšana ir visatklātākā karadarbība. Šajā konkursā nevar balsot pret dziesmām, kuras nepatīk: ja tev kā skatītājam kāda uzstāšanās nepatīk, vienīgais, ko tu vari darīt, ir balsot par to, kas tev patīk, un cerēt, ka citi nebalsos par to, kas tev nepatīk. Svilpieni Eirovīzijā tiek veltīti vienīgi crème de la crème numuriem. “We Are the Winners” izsvilpšana bija visnotaļ pelnīta: skatītāji sagaidīja LT United, aizmirsdami ironiju. Jūs esat uzvarētāji? Tā Eirovīzijā uzvarēt nevar. LT United izsvilpšana saglabāja Eirovīzijas utopiju.

Utopija ir trausla! Džeimsa eseja kļūst sarežģītāka, ja tās interpretācijā iepinam savas ģeopolitiskās reālijas. Eirovīzijā mēdz izsvilpt ne tikai dziesmas, bet arī valstis, ko tās pārstāv. Tāda izsvilpšana kļūst ārēja: utopiskajā popburbulī mums jāielaiž īstās pasaules ģeopolitika (nemorālais karš).

Politiskā izsvilpšana par problēmu Eirovīzijas rīkotājiem kļuva tikai pēdējā desmitgadē. 2014. gadā Krievijas pārstāves Tolmachevy Sisters, 17 gadus vecas dvīnes, tika izsvilptas tādēļ, ka Krievija tā gada februārī bija sākusi Krimas okupāciju. 2015. gadā Eirovīzijas rīkotāji paziņoja, ka konkursā tiks izmantota “pretsvilpšanas tehnoloģija”. Proti, ja publika dzīvajā sāktu nosvilpt uzstāšanos, skatītāji mājās dzirdētu tikai ierakstītus aplausus. Pretsvilpšanas tehnoloģija tāpat skanētu izpildītāja skaņas monitoros, lai arī izpildītājs uz skatuves nedzirdētu svilpienus. Neīsti aplausi pirms neīstiem jaunumiem. Tas nepārsteidz, jo uz ģeopolitiku Eirovīzija reaģētu tieši tāpat: pretpolitiskā ilūzija jāsaglabā. Trauslai ilūzijai klusums ir svēts.

Baidos no dienas, kad Lietuva uzvarēs Eirovīzijā. Katru februāri, kad tiek izraudzīts jaunais valsts pārstāvis, es atvieglojumā uzelpoju, ka uzvaras gads vēl nav pienācis.

Mierinājumu es meklēju ne jau popmūzikas jaunumos. 2017. gadā Eiropas Komisija izdeva vadlīnijas par atšķirīga sastāva pārtikas produktiem, kas tiek ražoti ar vienu un to pašu prečuzīmi. Vairākas Austrumeiropas valstis bija veikušas pētījumus, salīdzinot sastāvu vienos un tais pašos pārtikas produktos, ko tirgo Austrumeiropā un Rietumeiropā. Rezultāti atklāja, ka Austrumeiropas zivju pirkstiņos bija mazāk zivs, austrumeiropiešu nutellā – mazāk riekstu, toties tiem paredzētajos dzērienos ir vairāk mākslīgo saldinātāju. Pārtikas ražotāji apgalvoja, ka lēmums Austrumeiropai paredzētajai produkcijai pievienot mazāk visa kā bijis apzināts, jo tieši tādu pārtiku austrumeiropieši vēloties. Es nezinu, kā valsts, kuras zivju pirkstiņos ir mazāk zivs, var uzvarēt Eirovīzijā.

Ir labi zaudēt kara morālajā ekvivalentā. Kad Lietuva zaudē Eirovīzijā, tā saglabā Eirovīzijas nozīmību. Dziesmas, kas finišē tuvāk uzvarai, atnes vērtīgas mierinājuma balvas. “We Are the Winners” bija diezgan drosmīgs mēģinājums pasmieties par struktūru, kurā mēs tik izmisīgi cenšamies iekļauties. Šodien šī dziesma kļuvusi par vienu no Eirovīzijas kulta gabaliem, ko dzied tie, kuriem šis konkurss rūp visvairāk. Dzirdēt, kā lietuviski nerunājošie Eirovīzijas fani tīksminās par lietuviešu valodas skanējumu, ir tas pats, kas zināt, ka nutella manā plauktā ir ar tieši tādu pašu sastāvu kā nutella Itālijā vai Slovēnijā. Lietuva savu zaudējuma recepti ir pilnveidojusi, un nu mūsu zaudējums ir tieši tāds pats kā jebkurai citai zaudējošai Eiropas valstij.

Es zinu, ka reiz uzvara sagādās mums eiforiju. Katru gadu, tāpat kā jebkurš cits uzticams Lietuvas diasporas loceklis, es nopērku čupiņu SIM karšu. Kā māte, kas priecājas par sava bērna panākumiem, es fotografēju televizora ekrānu, kad Lietuva uz sekundi pazib tabulas pirmajā vietā. Racionālā daļa manī lieliski saprot Eirovīzijas spēles noteikumus, tā zina, ko vajag, lai mums būtu uzvarošs numurs, un ka neviens (ja nu vienīgi dziedātājs pats) nesajutīs neko reālu, pieredzot uzvaru. Taču tas nekad nav liedzis kādai balsij manā zemapziņā atgādināt, ka Eirovīzija vienmēr būs vienīgais objektīvais pierādījums, kā Lietuva izskatās citu valstu kontekstā un cik tālu mēs vēl esam no tā, lai kaut reizi būtu paši labākie. Kā vienmēr, tai maija otrajā nedēļā jūs mani atradīsiet pie šī spēļu automāta.

© The European Review of Books, 2024. gada 9. aprīlī