Kas ir taisnīgs karš?

Rakstā aplūkota Maikla Volzera grāmata “Spriežot par karu” (Arguing About War, Yale University Press, 2004). Intervija ar politikas filozofu Maiklu Volzeru RL 2013. gada aprīļa numurā.

Jus in bello

Tradicionālā taisnīga kara teorija iztirzā trīs galvenās tēmas: kara iemesls, kara vešana, kara sekas jeb, izmantojot sholastiskus terminus, jus ad bellum, jus in bello un jus post bellum. Mūsdienās visvairāk uzmanības pievērš otrajam – kara vešanai. Tieši šajā sfērā visvieglāk saskatīt nepārprotamus pārkāpumus; tiesa gan, par tiem reti tiek ziņots un vēl retāk kāds par tiem saņem sodu. Divi galvenie jus in bello noteikumi ir saistīti ar kaujās iesaistīto un kaujās neiesaistīto nošķiršanu (turklāt pēdējiem jābūt cik iespējams pasargātiem), kā arī ar samērīgumu, proti, vardarbības pakāpei jābūt atbilstošai tam, cik daudz tās nepieciešams, lai sasniegtu kara mērķi. Prasība, ka karā jāievēro morāles principi, tiek atzīta nelabprāt, un arī atzīstot šie principi tiek apstrīdēti. Kāpēc tā?

Tolstoja “Karā un mierā” kņazs Andrejs ir apgaismots, humāns, disciplinēts cilvēks ar progresīviem uzskatiem. Viņš ir pieredzējis karu – Austerlicas kaujā smagi (gandrīz nāvīgi) ievainots –, taču nav kļuvis spīvs un ir centies uzlabot armijas kārtību. Tomēr ap Borodinas kaujas laiku arī šis cienījamais cilvēks salūst. Nojājis gar savu izpostīto muižu, viņš prāto:

Es neņemtu gūstekņus. Ko nozīmē gūstekņi? Tas ir bruņnieciskums. Franči izpostījuši manu māju un iet postīt Maskavu, apvainojuši un apvaino mani ik mirkli. Tie ir mani ienaidnieki, pēc manas sajēgas tie visi ir noziedznieki. [..] Mēs tēlojam karu – lūk, kas ir nelāgi, mēs tēlojam augstsirdību u.tml. [..] Izlaupa svešas mājas, izlaiž viltotu naudu .. un ļaunāk par visu – nogalina manus bērnus, manu tēvu un runā par kara likumiem. [..] Ja karā netēlotu augstsirdību, mēs karotu tikai tad, kad ir vērts doties drošā nāvē kā patlaban. [..] Kara mērķis ir nokaut.¹

Andrejs ir nonācis stāvoklī, kāds, saskaņā ar Klauzevicu, nepieciešams karam: viņā pamodies Hass, naids pret ienaidnieku. Neviens normāls cilvēks nevēlas nogalināt, visviens, bailīguma, apjukuma vai sirdsapziņas pārmetumu dēļ. Tāpēc karā tiek izšauts tik daudz ložu, kuras netrāpa mērķī, tāpēc tiek nomests tik daudz bumbu, kuras nenokrīt tur, kur bija paredzēts. Būtisks kara vedēju uzdevums ir lauzt šo nevēlēšanos, un droši to panākt var, vienīgi demonizējot ienaidnieku – lai ienaidnieku nīšana būtu ne tikai piedodama, bet pat slavējama.

Kā raksta Klauzevics, karu kurina emocijas (Gefühl), kas vienmēr aizsteidzas priekšā nolūkam (Absicht). Kolīdz sākas šī sacensība, notiek nepārtraukta naida uzskrūvēšana (Wechselwirkung). Naids izraisa zvērības, kas izraisa atbildes zvērības no pretējās puses, un tā tas turpinās abpusējā augšupejošā spirālē. Tas nozīmē, secina Klauzevics, ka karš saskaņā ar savu dziļāko būtību veļas galējību virzienā. Šekspīrs bija gandrīz zinātniski precīzs, kad lika savam Antonijam mutē vārdus “laidiet vaļā kara asinssuņus” – atstājot tālu aizmugurē saprātīgus nodomus un apvaldu.

Arī citiem kara pētītājiem bija kas līdzīgs Klauzevica Wechselwirkung. Lūk, Tūkīdids:

Karš, atņemdams dienišķo labklājību, ir vardarbīgs skolotājs un daudzu rakstura izpausmes pielāgo tābrīža apstākļiem. .. dzirdējuši par iepriekš citur notikušo, [vīri] palielināja pārmērības, arvien izgudrojot ko jaunu tiklab uzbrukumu izveicībā, kā atriebības ārkārtīgumā.

Abrahama Linkolna traktējumā (1854. gadā paredzot, kas notiks, ja Ziemeļi ar Dienvidiem sāks karot): “Viena puse provocēs, otra ņems ļaunā. Viena kaitinās, otra spītēs; viena bruks virsū, otra atmaksās ar to pašu.”

Karā civiliedzīvotāju izvarošana un aplaupīšana, zvērīga apiešanās ar gūstekņiem un viņu nogalināšana nav anomālijas. Uz šādu galējo robežu pārkāpšanu kūda kara propaganda, kas uzsver, cik ļauns ir ienaidnieks. Tāpēc arī prezidents Bušs savu karu pasniedz kā kauju ar ļaunuma iemiesojumu. Naids ir pārāk vērtīgs, no tā nevar atteikties. Bieži tas ir vienīgā pretinde citām emocijām – piemēram, gļēvulībai vai humānismam. Organizācija Swift Boat Veterans for Truth,gluži tāpat kā Klods Reinzs “Kasablankā”, bija “satriekti, satriekti” no domas vien, ka amerikāņi varētu pastrādāt zvērības. Taču valdības, kad viņu pašu provokācijas noved līdz neizbēgamajam rezultātam, parasti sāk lūkoties uz citu pusi. Kad mums, vidusskolēniem, bija jāpiedalās rezerves virsnieku kursos, mūs mācīja seržants, kurš bija piedalījies Ardēnu ofensīvā; viņš atcerējās, kā viņam komandieri bija likuši gadījumā, ja gūstekņi traucē viņam darīt savu darāmo, šos gūstekņus likvidēt (“vienkārši izrauj rokas granātai gredzenu un pasaki, lai viņi to sadala uz visiem”). Kādas šādā gaisotnē ir izredzes pārdomām par taisnīgumu?

Abrahams Linkolns, padzirdot, ka amerikāņi pastrādā zvērības, nebūtu satriekts. Šādi viņš Getisburgas gadā raksturoja amorālo uzvedību karā, kuru pats vien vadīja:

Domas tiek izspiestas no agrākajām gultnēm un sapinas. Vairojas un zeļ maldināšana. Pārliecība apdziest, valda vispārējs aizdomīgums. Ikviens jūt dziņu nogalināt savu tuvāko, lai tas nepaspētu viņu nogalināt pirmais. Seko atriebšanās un atdarīšana ar to pašu. Un tas viss, kā jau iepriekš sacīts, var būt tikai starp krietniem vīriem. Taču tas vēl nav viss. Sarodas visi nešķīstie putni, paslejas visi riebīgie rāpuļi. Jukām viņi pievieno noziedzību. Stingrus soļus, kas uzskatīti par nepieciešamiem, taču arī vislabākajā gadījumā ir skarbi, šādi vīri padara vēl ļaunākus, komandējot bez sajēgas. Slepkavības senu ķīviņu dēļ, slepkavības mantas dēļ notiek, izmantojot jebkuru aizsegu, kas ikkurai reizei piemērots.

Bez šaubām, zvērības kaut kādā mērā var ierobežot, taču daudz biežāk tas notiek pragmatisku nekā ētisku apsvērumu pēc. Nežēlīga apiešanās ar pretinieka gūstekņiem var beigties ar to, ka tikpat nežēlīgi apiesies ar tavējiem. Apmēram šāds apsvērums ir Ženēvas konvencijas pamatā. Tomēr šajā domāšanā atspoguļojas “reālisms”, kuru taisnīga kara teorijai it kā taču vajadzētu mainīt uz labo pusi. Un tātad, cik noderīgi ir jus in bello argumenti, atrodoties in bello?

Jus ad bellum

Ja jau karš, kad tas ir uzsākts, pats velsies uz galējībām, prātojumiem par taisnīgumu vienkārši pārripojot pāri, tad taisnīga kara teorijai, lai no tās būtu kāds labums, galvenokārt jāizriet no lēmuma, vai vispār doties karot. Tiek apgalvots, ka tradicionālās normas analīzei ir šādas: vai ir pietiekamas pilnvaras kara pieteikšanai, vai karam ir taisnīgs iemesls, vai tam ir atbilstošs mērķis, vai karš ir galējais līdzeklis, un vai tam paredzamas sekmes. Viduslaikos, kad šīs normas tika izvirzītas, lielākie strīdi bija par pilnvarām pieteikt karu, jo pēc tām tīkoja daudzi – pāvesti, bīskapi, feodāļi, karaļi, markgrāfi utt. Kad radās nacionālās valstis, šīs diskusijas noklusa, jo tika pieņemts, ka vara uzsākt karu pieder valstu vadītājiem. Tāpēc tagad galveno uzmanību pievērš taisnīgam iemeslam kara sākšanai. Taču cik noderīga šī norma bija, lai noteiktu, vai karš, kas tika sākts Irākā, ir taisnīgs?

Vatikāns, ko uzskata par taisnīga kara tradīcijas galveno sargātāju, atkārtoti un uzsvērti paziņoja, ka tikmēr, kamēr Irākā ANO aizgādībā tiek veiktas inspekcijas, šāds karš būs netaisnīgs. Džons Alens, izdevuma National Catholic Reporter korespondents Vatikānā, raksta, ka “Svētais Krēsls pret ASV vadīto karu Irākā iebilda ar tādu niknumu, kādu nesenā pagātnē laikam nav izraisījusi neviena cita problēma”. Vatikāna izdevumi, diplomāti, reliģisko draudžu vadītāji un pāvests personiski – visi izteicās, ka taisnīga kara teorija neļauj doties karot Irākā. 2003. gada 5. martā Jānis Pāvils II sūtīja pie prezidenta Buša savu personisko miera sūtni kardinālu Pio Lagi, lai tas lūkotu vēl pēdējā brīdī ASV prezidentu atrunāt.

Taču labējie katoļi Amerikā bija pārliecināti, ka saskaņā ar taisnīga kara teoriju karš ir nepieciešams. American Enterprise Institute pārstāvis Maikls Novaks apgalvoja, ka šis karš ir ne tikai aizstāvams, bet arī obligāts. ASV vēstnieks Vatikānā Džeimss Nikolsons uzaicināja viņu uz Romu, un Novaks savā vizītē centās baznīcas hierarhiem iedvest, ka karš ir nepieciešams. Kad Vatikāns palika pie sava, Novaks to izskaidroja ar “antiamerikāniskumu”. Novaks, Džīna Betkija Elšteina, Ričards Džons Ņūhauss, Džordžs Vaigels – bariņš katoļu, kuri citkārt visnotaļ izdabāja pāvestam, – uzņēmās aizstāvēt “taisnīgā kara tradīciju”, uzskatīdami, ka Vatikāns to ir atmetis. Tika pat apgalvots, ka pāvests kļuvis par pacifistu, kaut arī tiklab militāru iesaistīšanos Kosovā, kā iebrukumu Afganistānā Vatikāns bija atzinis par pareizu. Ir gluži vietā jautāt: ja reiz cilvēki, kas tiek uzskatīti par rūdītiem taisnīga kara teorijas lietpratējiem, Irākas gadījumā nonāca pie tik apstiprinošiem secinājumiem pretējās nometnēs, tad kāda no šīs teorijas jēga? Īstenībā taisnīga kara kritēriji, kas tapuši galvenokārt vēlīnajā sholastikas periodā, iznākumu nespēj noteikt. Svinīgā runāšana par kaut kādu taisnīga kara “tradīciju” faktiski ir galvas jaukšana, jo tās vēsture ir anahronismu un pretrunu pilna.

“Tradīcija”

Šajā tradīcijā piesauc tādus dižgarus kā svētais Augustīns un svētais Akvīnas Toms. Taču Augustīns par karu sistemātiski nav rakstījis, viņa ad hoc komentāri ir cieši saistīti ar tēmu vai cilvēku, par kuru viņš izsakās, tātad ārkārtīgi ierobežoti un pēc tam pamatīgi sagrozīti. Vadīdamies pēc evaņģēliju tekstiem, kuros noliegts uz vardarbību atbildēt ar vardarbību, Augustīns noraidīja tiesības, kuras daudzi uzskata par taisnīga kara argumenta pašu pamatu, – tiesības uz personisku pašaizsardzību. Tāda rīcība būtu patmīlīga, un patmīlība Augustīnam vienmēr ir ļaunums. Taču, redzot, ka vardarbība apdraud līdzcilvēkus, drīkst tos aizstāvēt mīlestībā – ja vien mīlestību vērš arī pret uzbrucējiem. Šis pēdējais nosacījums nozīmē, ka jebkurš karš, kura dzinulis ir Klauzevica aprakstītais Hass, Augustīna ieskatā ir netaisnīgs. Turklāt, arī aizstāvot citus, nedrīkst rīkoties uz savu roku, jo arī šādai rīcībai var būt egoistiski iemesli. Jāsagaida likumīgas varas pārstāvja pavēle rīkoties, un rīkojoties nedrīkst nogalināt nevainīgos, nedrīkst spīdzināt vai nogalināt gūstekņus.

Visplašāk Augustīns karu iztirzā darbā “Pret manihejieti Faustu” (Contra Faustum Manichæum), kur šai tēmai veltītas piecas garas rindkopas. Šajā tekstā, iebilzdams pret spīvajām apsūdzībām, kuras manihejieši vērsa pret jūdu patriarhiem, viņš uzstāj, ka Mozus sāktais karš un citi kari bija ētiski pareizi, jo tajos doties pavēlēja pats Dievs. Dieva pavēlēm jāklausa pat tad, ja tās nav saprotamas, – tieši tāpat kā Ābrahāms klausīja pavēlei nogalināt savu dēlu.² Mūslaiku apstākļos šī mācība vairāk atbilst “pretējai pusei”, džihādistiem, kas dodas svētajā karā.

Necik daudz vairāk nedod arī Akvīnas Toms. Viņš nosauc trīs galvenās normas, lai karš būtu pieļaujams: karu drīkst pieteikt tas, kam ir pietiekamas pilnvaras, iemeslam jābūt taisnīgam, un mērķim – atbilstošam. Šis mērķis definēts kā rīcība “labā vairošanai vai ļaunā novēršanai” – tāda tēze var attaisnot karu kā sociālo tehnoloģiju instrumentu (piemēram, lai izplatītu demokrātiju un pārmācītu tirānu). Tā nu nav jābrīnās, ka Toms atzinīgi izteicies par sava laika sociālajām tehnoloģijām, proti, krusta kariem (ar mērķi izplatīt kristietību un pārmācīt musulmanismu); arī tas drīzāk atbilst mūslaiku džihādam, nevis sekulārai demokrātijai.

Būtiskāko taisnīga kara teorētiķi citē mazāk nekā Augustīnu un Tomu, jo viņš nav tik slavens: runa ir par Fransisko de Vitoriju (1486–1546), spāņu dominikāni, kurš drošsirdīgi protestēja pret tautiešu ieceri iekarot abas Amerikas. Tieši de Vitorija īpaši pievērsās nošķiršanai un samērīgumam. Tomēr arī tad, kad “tradīcijā” ir ieskaitīts de Vitorija, tā nav nekas diži vairāk par sarakstu ar tēzēm, pie kurām pievilkt ķeksīti, un dažas no šīm tēzēm ir tieši tik plašas un nenoteiktas, kā jebkurš kara kurinātājs varētu vēlēties. Tieši tāpēc šai tradīcijai nav bijis gandrīz nekādas ietekmes uz faktisko karošanu. Vai tad iznāk, ka taisnīga kara teorija ir bezjēdzīgs prāta vingrinājums?

Volzers

Maikls Volzers tā saucamo tradīciju neapskata kā gatavu programmu, kas iekļauj skaidri noteiktu pazīmju sarakstu. Starp citu, ne tikai jaunākajā grāmatā “Spriežot par karu”, bet arī monogrāfijā “Taisnīgi un netaisnīgi kari”, kas iznāca jau 1977. gadā, viņš nepiekrīt, ka dažiem šī saraksta punktiem, pret kuriem pieņemts izturēties ar vislielāko godbijību, varētu piemist universāls tiesiskums. Par Līča karu viņš raksta:

Šī pāreja [uz pacifismu] nozīmē no jauna uzsvērt divas maksimas no [taisnīga kara] teorijas: pirmkārt, karam jābūt “pēdējam līdzeklim”, un, otrkārt, tā paredzamā cena gan kareivjiem, gan civiliedzīvotājiem nedrīkst būt neproporcionāla attiecībā pret tā mērķu vērtību (lielāka par to). Manuprāt, neviena no šīm maksimām nepalīdz nošķirt labu no ļauna, taisnīgu no netaisnīga, un tieši tas mums ir jādara.

Ja reiz viņš šo tradīciju apstrīd, tad kāpēc vispār ar to noņemas? Kā stāsta pats Volzers, viņa aktīvā nostāšanās pret Vjetnamas karu viņam palīdzējusi saprast, ka jāatrod veids, kā iestāties pret [valsts] rīcību kā pašos pamatos amorālu, nevis tikai neefektīvu “reālisma” kategorijās. Tāpēc vajadzēja no jauna uzdot visus pamatjautājumus, ieskaitot arī to, ar kuru sāka Augustīns: kad (ja jebkad) ir pieļaujams nogalināt citus cilvēkus?

Volzers, iespējams, neapzināti, ir ļoti augustīnisks savā pārliecībā, ka nav tādas taisnīguma teorijas, kas varētu karotājus atbrīvot no vainas apziņas. Jā, varbūt viņiem nākas nogalināt, taču zvērībām tik un tā nedrīkst ļaut vaļu, jo arī taisnīgs karš ir vienvienīga ļaunuma straume. Augustīns to formulē šādi:

Katram, kurš ar sirdssāpēm raugās uz tik milzīgiem, tik atbaidošiem, tik mežonīgiem ļaunumiem, jāatzīst, ka tas viss ir traģēdija; un, ja kāds tos izjūt vai pat tikai raugās uz tiem bez sirdssāpēm, viņa stāvoklis ir vēl traģiskāks, jo sirdsmieru viņš saglabā, zaudējot cilvēcību.

Līdzīgā garā Volzers raksta, ka jebkurš karš bloķē noteiktus ētikas likumus; tomēr pat tad, kad tos nākas bloķēt, tie ir un paliek ētikas likumi: “Šo likumu bloķēšana aiz sevis atstāj vainas apziņu kā atskārtu, cik neaptverami drausmīgs ir tas, ko mēs esam izdarījuši.” Daudzinātā “tradīcija” nereti vedina domāt, ka taisnīgā karā naidīga rīcība tomēr ir ētiska – un tas ir pamats, no kura rodas triumfālisms un patriotiska pašapmierinātība. Volzers noliedz, ka varētu pastāvēt tiesības uz šādu lepnību. Pat taisnīgs karš, viņš raksta, “izraisa – un tikpat lielā mērā, kādā tas arī pieprasa, – amorālu reakciju: mēs darām to, kas mums jādara (visas likumīgās alternatīvas ir izsmeltas)”. Tādējādi veidojas paradokss: cilvēks, kurš karā cenšas rīkoties morāli, redz, cik amorāls viņš ir.

Vai tas būtu kāds nesasniedzams ideāls? Tā varētu likties – taču ir Linkolna gadījums. Pretstatā lielākajai daļai karavadoņu, kuri uzkurina naidu, Linkolns centās naidu apslāpēt, atzīdams, ka ļaunu dara abas puses. Tieši tāda bija viņa Gavēņa dienas paziņojumu tēma, tajos viņš aicināja cīnīties grēku nožēlas piesātinātā karā, “ar sagrauztu sirdi pieminot savu pašu vainu un noziegumus”. Senators Marks Hatfīlds Vjetnamas kara laikā ierosināja rezolūciju, kas aicināja nāciju nožēlot savus kara noziegumus. Viņu nesaudzīgi kritizēja, saucot par nepatriotisku, par tādu, kurš nodevīgi palīdz ienaidniekam un atbalsta to, – bet tad Hatfīlds atklāja, ka vārds vārdā citējis Linkolnu.

Volzera morālās atbildības izjūtai ir kāds ļoti konkrēts avots (līdztekus citiem). Lai gan viņš pats apgalvo, ka 1977. gada grāmatu par taisnīgu karu sarakstījis, reaģējot uz ASV amorālo rīcību Vjetnamā (napalms, “Oranžais aģents” utt.), viņu uztrauca arī tas, ka izraēlieši aizvien biežāk pielieto spēku. Volzers apsver argumentus, ar kuriem tiek pamatots slaktiņš Kibjā (1953), Sešu dienu karš (1967), uzbrukums Beirūtas lidostai (1968) un Entebei (1976). Tikai Kibju viņš atzīst par nepamatotu, tomēr arī pārējos gadījumos nepārprotami saskata risku morāli notrulināties. Jaunajā grāmatā viņš nosoda sakāpināto Izraēlas reakciju uz pirmo intifādu:

Kā atzina pat Ichaks Rabins, šī intifāda pēc sava rakstura nav teroristiska. Jaunieši, kuri sacelšanās gaitā paveic visu ikdienas darbu, nav īpaši apmācīti slepkavnieki. Viņi nāk no dažādām ģimenēm, un viņus atbalsta vispārēja tautas kustība un milzīgi izvērsts vietējo komiteju tīkls. [..] Teroristi nevar pieprasīt pašnoteikšanās tiesības; to var darīt tautas kustība, un nu beidzot palestīnieši ir radījuši tautas kustību. [..] Izraēlieši aptuveni manā vecumā atceras, kā paši apmētājuši ar akmeņiem britu karavīrus. Tās ir noderīgas, lai gan nepatīkami mulsinošas atmiņas.

Kā raksta Volzers, Izraēla būtu varējusi izmantot palestīniešu lepnuma izjūtu un strādāt ar tautas kustību, taču tā vietā jutās pazemota, ka ienaidnieki ir bērni, un “par savu mērķi izvirzīja ne tikai uzvarēt sacelšanos, bet arī piespiest palestīniešus atzīt sakāvi – “aizslaucīt to smaidu palestīniešiem no sejas””. Izraēlieši uzskatīja par pareizāku nevis panākt mieru sarunu ceļā, bet uzspiest to, un tāpēc tad, kad viņi vēlējās uzsākt sarunas, to panākt bija grūtāk.

Taču simpātijas pret pirmo intifādu, ko mēdz dēvēt arī par “bērnu intifādu”, nemazina Volzera aso nosodījumu terora taktikai, pie kuras palestīnieši ķērās pēc tam, piemēram, pašnāvniekiem spridzinātājiem. Vispār viņš uzskata, ka terorismam – nevainīgu cilvēku nogalināšanai, lai tādējādi nāktu klajā ar politisku paziņojumu, – nekad nav attaisnojuma. Tomēr viņš saskata arī lielo risku, kas draud, apkarojot teroru ar teroru, padarot nāciju par tās ienaidnieku spoguļattēlu. “Sākumā apspiešanu padara par attaisnojumu terorismam, pēc tam terorismu padara par attaisnojumu apspiešanai. Pirmais ir radikāli kreiso, otrais – neokonservatīvo labējo aizbildinājums.”

Šāda labā nošķiršana no ļaunā, taisnīgā – no netaisnības ļāvusi Volzeram kļūt par cienītu morāles jautājumu iztiesātāju kara jautājumos. Tāpēc arī daudzi gaidīja viņa spriedumu, kad Buša administrācija lēma par iebrukšanu Irākā. Nav iespējams jau iepriekš zināt, ko Volzers sacīs. Viņa pirmā grāmata dažam labam šķita “atļaujoša”. Džordžs V. Bušs runāja par apsteidzošu karu, un Volzers bija atbalstījis apsteidzošo Sešu dienu karu 1967. gadā un Izraēlas apsteidzošo uzlidojumu Irākas kodolreaktoram 1981. gadā. Pacifismu viņš nosoda, uzskatīdams to par atteikšanos no morālajiem pienākumiem. Viņš atbalstīja Līča karu un intervenci Kosovā. Parakstīja Džīnas Betkijas Elšteinas un katolisko taisnīga kara aizstāvju vēstuli, kurā tika atbalstīts iebrukums Afganistānā. Tad kāpēc lai viņš ietieptos un nosodītu karu, kurš, pēc daudzu Izraēlas draugu domām, atbilstu viņu interesēm?

Taču Volzers ietiepās. Piecās nozīmīgās lekcijās un esejās, kuras tapa, krīzei attīstoties, – tās veido grāmatas “Spriežot par karu”kulmināciju – viņš nosodīja šo karu, kad tas vēl bija tikai pie apvāršņa, kad tas notika un kad sākās okupācija. ASV uzvedība, viņš secināja, bija injustum ad bellum, injustum in bello, injustum post bellum.

1. Ad bellum. Par Francijas un Klintona administrācijas nevarīgo politiku attiecībā pret Irāku 90. gados Volzers ir tikpat kritisks kā visi republikāņi. Laiks draudēt ar karu un, ja nepieciešams, to uzsākt bija tad, kad Klintons un franči ļāva Sadāmam nepakļauties un faktiski padzīt ieroču inspektorus, kas bija atraduši un iznīcinājuši daudz ieroču. Tāda taktika ANO mandātu stiprinātu, nevis iedragātu. Taču “labie puiši” nogulēja. Šo izgāšanos vajadzēja saglābt ar sankcijām, ar lidojumu aizlieguma zonām un prasību atļaut jaunas inspekcijas, ko atbalstītu armija. Šī pieeja līdzēja 2002. gadā, kad inspektorus no jauna ielaida valstī un vairāku pušu apvienotais spiediens bija pietiekami stiprs, lai Sadāms nespētu izvērst iespējamo pretdarbību, kas viņam noteikti bija padomā. Pastiprinātas (taču precīzi mērķētas) sankcijas un lidojumu aizlieguma zona virs visas valsts teritorijas līdz ar uzstājīgu prasību ļaut inspektoriem netraucēti strādāt – šādas bija acīmredzamās alternatīvas galējam solim jeb militāram uzbrukumam. “Jo neatkarīgi no tā, vai inspektori atradīs masu iznīcināšanas ieročus (daļa no tiem ir ļoti viegli paslēpjami) un tos iznīcinās vai arī neatradīs, viņi paši ir šķērslis šādu ieroču izvietošanai.”

Taču Buša komanda nevēlējās atbalstīt inspekcijas. Tās locekļi izsmēja Hansu Bliksu. Bez uzticamas informācijas, kas nāktu no pašas Irākas, viņi nolēma, ka masu iznīcināšanas ieroči eksistē, un nevēlējās pieļaut, ka šī pārliecība tiktu apšaubīta vai iedragāta. Viņi meklēja ieganstu lietot priekšlaicīga kara stratēģiju, lai pēc tam to izmantotu cīņā ar teroristiem citur. Lai attaisnotu apsteidzošu karu, viņi, piesaukdami Danjelu Vebsteru, viņa sacīto sagrozīja; tieši šo fragmentu Volzers rūpīgi izanalizējis savā pirmajā grāmatā par taisnīgiem kariem. Volzers pamatoti atšķir apsteidzošu karu no preventīva kara un secina, ka Bušs uzsāka otro (preventīvs ir karš tad, kad risks nav tūlītējs), taču runāja par pirmo.³

Sadāma gadījumā nebija pamata pat iebrukumam humānu apsvērumu vārdā, jo viņa nozīmīgākie cilvēktiesību pārkāpumi – pret kurdiem un pēc 1991. gada kara – bija beigušies, tie neturpinājās, un ir ļoti grūti atrast attaisnojumu iebrukumam sodīšanai, nevis zvērību novēršanai. Ja Sadāms būtu atsācis masu slepkavības inspektoru klātbūtnē un par spīti amerikāņu un britu lidmašīnām virs Irākas, tas būtu īsts casus belli. Volzers jau bija nosodījis neiejaukšanos (vai kūtru iejaukšanos), lai novērstu šādas slepkavības Ruandā un Haiti (tagad viņš noteikti piebilstu: un Dārfūrā). Taču neviens no šiem gadījumiem nav tieši salīdzināms ar Irākas karu, kurā Bušs humānus apsvērumus par casus belli padarīja tikai pēc tam, kad masu iznīcināšanas ieroči tā arī netika atrasti:

Tagad, kad ziemeļos kurdiem ir izcīnīta zona, kurā viņi var būt (relatīvā) drošībā, nav iespējams pārliecinoši pamatot nepieciešamību iebrukumam Irākā humānu apsvērumu pēc. Bagdādes režīms nenoliedzami ir nežēlīgi represīvs un morāli atbaidošs, tomēr tas neveic masu slepkavības vai etnisko tīrīšanu; tikpat (nu labi, gandrīz tikpat) nelāgas valdības ir daudzviet pasaulē.

Šos vārdus Volzers rakstīja 2002. gada septembrī, pirms tam, kad Irākā no jauna tika ielaisti ieroču inspektori. Kad tie jau bija iekļuvuši valstī, viņa argumenti, pats par sevi saprotams, kļuva vēl spēcīgāki. Viņš skaidri un gaiši paziņoja, ka tagad karš nebūtu taisnīgs:

Ja gumijas stiepšana un novilcināšana turpināsies arvien uz priekšu – ja inspektori neatgriezīsies vai atgriezīsies, taču faktiski nespēs strādāt, ja piespiešanas draudi nebūs pietiekami pārliecinoši un ja mūsu sabiedrotie nevēlēsies rīkoties –, tad daudzi no mums droši vien ļoti negribīgi, tomēr sāks atbalstīt karu, ko acīmredzot tik ļoti vēlas uzsākt Buša administrācija. Tomēr šobrīd var darīt daudz ko citu un tam vēl pietiek laika. Buša administrācijas karš nav nedz taisnīgs, nedz nepieciešams.

2. In bello. Pašā kara priekšvakarā (2003. gada 7. martā) Volzers jau saskatīja to, ko daudzi atskārtīs tikai daudz vēlāk: “administrācijai, pēc visa spriežot, nav atkāpšanās stratēģijas, nav rīcības plāna, kā apturēt šo virzīšanos” iekšā karā. Kad karš sākās, Volzers varēja strikti paziņot: “Amerikas karš ir netaisnīgs. [..] Karš, ko uzsāk, pirms tā laiks pienācis, nav taisnīgs karš.”

3. Post bellum. “Okupācijas spēkiem, bez šaubām, ir morāls pienākums nopietni padomāt, ko tie kāda cita valstī grasās darīt. Šo ētikas eksāmenu mēs acīmredzami neesam izturējuši.” Taisnīga okupācija maksā naudu; tā nav peļņa. Tiesa, ap karu vienmēr rosās maitasputni, oportūnistiski markitanti.

Taču izskatās, ka Irākas gadījumā prezidents Bušs un viņa padomnieki ir par visām varēm apņēmušies iedzīvoties, atrodoties kara viducī. Viņi apgalvo, ka nesot Irākai demokrātiju, un mums visiem jācer, ka viņiem tas izdosies; tomēr ar daudz lielāku ātrumu un izdarīgumu viņi Irākai ir aiznesuši korumpēto kapitālismu, kāds tagad dominē Vašingtonā...

Līgumu dāļāšana ASV uzņēmumiem, kuriem ir sakari politiskās aprindās, ir skandāls. [..] Vislabākais būtu starptautiska iestāde, par kuras objektivitāti nav šaubu, taču solis uz priekšu būtu kaut vai ASV regulējošās instances, kam mandātu piešķīris Kongress; turpretī tagad regulēts netiek nekas.

No otras puses, raksta Volzers, iekarotājnācija ir atbildīga par haosu, ko tā radījusi iekarotajā nācijā, un tā nedrīkst doties prom, kad nu tai labpatīk. Tas būtu kronis visām līdzšinējām netaisnībām.

Volzers ļoti labi pamatojis, kāpēc nebija taisnīgi šo karu uzsākt, tajā karot un to pabeigt. Taču labuma no viņa opozīcijas bija tikpat maz kā no Vatikāna iebildumiem. Vai var teikt, ka viņa apsvērumi ir tikpat bezjēdzīgi kā tradīcijas piesauktie? Es ceru, ka ne. Arī sakāve mūs neatbrīvo no pienākuma pieprasīt morālu atbildību, un Volzera pamatojumi morālas atbildības pieprasīšanai ir labāki nekā tie, kas bija mūsu rīcībā līdz šim. Turklāt viņa spriedumi par karu attiecas uz daudzām citām neskaidrībām ar demokrātiju centralizētā mūsdienu valstī.

Demokrātisks karš

Iespējams, labākais no Volzera paveiktā ir tas, ka viņš no jauna liek pārdomāt jautājumu: kam ir pietiekamas pilnvaras pieteikt karu? Šo problēmu priekšlaikus bija nolikuši malā tie, kas uzskatīja, ka līdz ar nacionālu valstu izveidošanos viss ir atrisināts. Demokrātiskā iekārtā pēdējai instancei jābūt tautai. Vai tādā gadījumā par kara likumīgumu jālemj tai? Jā, tieši tā uzskatīja pat tādi protodemokrātiski domātāji kā de Vitorija un Suaress, un Nirnbergas statūti aktualizē jautājumu par tautas līdzvainīgumu amorālos karos.⁴

Volzers norāda, ka ASV valdība, paredzot tautas pretestību patvaļīgi uzsāktiem kariem, ir mēģinājusi izolēt karadarbību no demokrātiskajām procedūrām. Obligātā karaklausība ir atcelta, tāpēc ietekmīgi pilsoņi mazāk uztraucas, ka amerikāņiem jādienē ārzemēs. Tiek solīti zema riska triecieni no gaisa un tehnoloģisks “gudrais karš”, lai kritušo un ievainoto skaits būtu mazāks un tauta mazāk bāztu degunu karos, ko tās vadoņi būtu uzsākuši. Volzers uzskata, ka ir atbaidoši nogalināt citus, ja paša risks tikt nogalinātam ir mazs: tāds karotājs drīzāk darbojas snaipera vai algota slepkavas lomā.

Nopietnāks veids, kā attālināt pilsoņus no lēmumu pieņemšanas gaitas, ir mūsdienu slepenības kults. Mums iedveš, ka jāpaļaujas uz mūsu līderiem, lai viņi pieņem lēmumus, ko mēs paši nespējam izvērtēt. Kā teica Lindons Džonsons, ja mēs būtu zinājuši, ko viņš zināja, mēs būtu atbalstījuši viņa rīcību Vjetnamā. Taču mēs to nevarējām zināt; šī informācija bija “klasificēta kā slepena”. Kad kādreizējais Apvienotās štābu priekšnieku komitejas priekšsēdētājs kritizēja gatavošanos Līča karam, valsts sekretārs Džeimss Beikers paziņoja, ka sacītais neesot vērā ņemams, jo kritizētājam vairs nav piekļuves jaunākajiem izlūkdienestu ziņojumiem. Ja pat cilvēks ar šādu kvalifikāciju tiek noraidīts, kādas tiesības uz viedokli var būt tādam necilam pilsonim kā es vai tādam necilam pilsonim kā jūs? Slepenība ir vairogs, aiz kura slēpjas katra otrā iestāde vai uzdevums. Kad veselības un sociālo dienestu valsts sekretāram Tomijam Tompsonam jautāja, kā viņš, būdams katolis, var aizstāvēt karu, kuru nosodījis pāvests, viņš atbildēja: “Salīdzinājumā ar pāvestu mums ir daudz labāka informācija par to, kas darās Irākā.”

Vēl jo grūtāk prasīt jelko no augstākā līmeņa lēmējiem kļūst pēc apgalvojuma, ka prezidents ir “mūsu virspavēlnieks” un viņam no mums pienākas militāra paklausība, nevis pilsoniska atbildība. Konstitūcijā sacīts, ka prezidents ir virspavēlnieks “Amerikas Savienoto Valstu armijai un flotei, kā arī vairāku pavalstu neregulārajām bruņoto pilsoņu vienībām, kad tās tiek pakļautas Amerikas Savienoto Valstu dienestam”. Nostādot nāciju pastāvīga kara stāvoklī, nepiekrišana tiek padarīta par nelojalitāti un kritika – par nodevību. Bailes tikt uzskatītam par nepietiekami godbijīgu pret slepenās informācijas augstajiem priesteriem neļauj politiķiem un sabiedrībai aizsargāties no meliem, kas nāk no pašas augšas. Nobalsodams par Tonkinas līča rezolūciju, Lindona Džonsona melus sankcionēja pat Viljams Fulbraits. Vienīgi senatoriem Veinam Morsam un Ernestam Grīningam pietika drosmes nepakļauties prezidentam un balsot pret. Varētu likties, ka pēc šādas pieredzes senatori pret Džordžu V. Bušu izturēsies ar piesardzību, taču nē, Džons Kerijs un Hilarija Klintone nobalsoja par to, lai piešķirtu viņam pilnvaras uzsākt karu Irākā. Morsa un Grīninga loma palika senatoram Bobam Greiemam un svēto kārtā ieceltajam senatoram no manas pavalsts Ričardam Dērbinam. Kā vēlāk apgalvoja Kerijs, viņš cerējis, ka Bušs šīs viņam piešķirtās pilnvaras izmantos godprātīgi. Kādi fakti gan būtu varējuši attaisnot šādas cerības?

1977. gada grāmatā Volzers raksta, ka Vjetnamas kara laikā liela daļa amerikāņu inteliģences izvairījās no atbildības un neapšaubīja valdības paziņojumus. Šī apsūdzība bija vērsta pret ekspertiem valdībā un ārpus tās. Robertam Maknamaram vajadzēja mums pateikt, ka viņu māc šaubas, un izdarīt to tad, kad viņš varēja notikumus ietekmēt, nevis 30 gadus vēlāk. Līdzīgu sniegumu mēs droši vien varam gaidīt no Kolina Pauela – uzticīgā lietu bīdītāja, kurš tagad, post factum, nu beidzot kļuvis par grēku nožēlnieku. Visu šo laiku demokrāti tik uzcītīgi neprasīja no prezidenta nekādus pierādījumus, ka ļāva Buša administrācijai slepenību paplašināt līdz vēl nepieredzētam mērogam. Kad demokrāti Senātā vēl bija vairākumā, viņi neparko neizsniedza pavēstes, kas ļautu tiesā noskaidrot, kurš viceprezidentam Čeinijam dod padomus enerģijas politikas jomā. Slepenībā tika turēta arī veselības aprūpes statistika.

Visu, kas prezidentam varētu likt justies neērti, tagad uzskata par valsts drošības jautājumu: mums apgalvo, ka, vājinot prezidentu, mēs traucēsim viņam tikt galā ar ārvalstu lielvarām. Mums jāuzskata, ka viņš ir nekļūdīgs, citādi ienaidnieki viņu uzskatīs par nevarīgu. Ņemot vērā, ka demokrātija nevar pastāvēt, ja nav iespējams no valdības prasīt atbildību un atskaitīšanos, bet šāda atskaitīšanās nav iespējama, ja rīcību, par kuru jāatskaitās, slēpj kā slepenu, tad sākt taisnīgu karu vairs nav iespējams, tāpēc ka vairs nav pietiekamu demokrātisku pilnvaru kara pieteikšanai. Prezidents, kas var sākt karu nevis nepieciešamības pēc, bet pēc paša gribas, jo viņam tā labpatīk, sākt to, balstoties uz tikai viņam pieejamu informāciju, bet kritizētājus uzskatīt par valsts ienaidniekiem, vairs nav sirreāla fantasmagorija. Bažas par to, kad un kāds karš ir taisnīgs, līdz šim atradās politikas teorijas perifērijā. Volzers tās ir novietojis pašā mūsu demokrātiskās dilemmas centrā.

The New York Review of Books, 2004. gada 18. novembrī