Doties nekurienē nav ne par matu labāk kā palikt šeit

2022. gada 20. martā Maskavā pašnāvību izdarīja ukraiņu matemātiķis no Doneckas Konstantins Olmezovs, atstājis pirmsnāves zīmīti, kurā raksta, ka nespēj izturēt notiekošā šausmas. Neilgu laiku pirms tam viņš sociālajā tīklā Telegram bija publicējis savus dzejoļus. Šis ir pēdējais ieraksts matemātiķa Telegram kanālā “Konstantins un burtiņi” 2022. gada 20. martā septiņos no rīta.

Labdien. Mani sauc Konstantins Olmezovs, es rakstu šo tekstu, būdams pie skaidras apziņas un pilna prāta, un, ja jūs to lasāt, ļoti iespējams, ka es nekad vairs neko neuzrakstīšu.

Reiz sen atpakaļ, kad sāku patiešām nopietni apsvērt to, ko krievu internetā nedrīkst pieminēt, es meklēju kaut kādus pašpalīdzības video. Vienā no tiem psiholoģe teica, ka galvenā doma, saskaņā ar kuru rīkojas gandrīz visi, kas nolēmuši to darīt, ir šāda: “Pasaule man ir parādā un nav attaisnojusi manas cerības.” Toreiz šī ideja man iepatikās, es sapratu, ka tābrīža situācijā šāda nostāja neder, un problēma bija atrisināta, es diezgan ātri atgriezos dzīvē.

Bet tagad es domāju tieši tā: “Pasaule man ir parādā un nav attaisnojusi manas cerības.”

Pasaulei būtu jācenšas labot savas kļūdas. Bet tas nenotiek. Pasaulei būtu jāsastāv no domājošiem, līdzjūtīgiem un atbildīgiem cilvēkiem. Bet tā nav. Pasaulei būtu jāsniedz cilvēkam izvēles un pašizpausmes brīvība. Bet par to nepārtraukti tiek aizmirsts. Pasaulei būtu jāuzskata šīs prasības par normālām. Bet tās tiek atzītas par pārmērīgām.

Tas, kas sākās 24. februārī, izmainīja manī kaut kādas eksistenciālas pozīcijas. Tas, cik viegli tautu, kas vēl vakar dzīvoja gluži ikdienišķu dzīvi, pēkšņi pārņem visas pazīmes, par kurām biju lasījis grāmatās, ir vairāk nekā šausminoši. Baidos, ka mūsu valodā vēl nav vārdu, kas atspoguļotu notiekošā smagumu. Izrādās, lai sāktu līdzināties grāmatu un dziesmu varoņiem, atliek tikai tās nelasīt un neklausīties, un tas būs pa spēkam miljoniem.

Es atbraucu uz Krieviju 2018. gadā, lai nodarbotos ar zinātni. Atbraucu tāpēc, ka iemīlējos zinātnes nozarē, kura Ukrainā nebija pārstāvēta, – aditīvajā kombinatorikā. Iemīlējos pa īstam, bez prāta – tā, kā iemīlas cilvēkos. Pavadīju ar to naktis un dienas. Es nebiju šai mīlestībā pārāk aizrautīgs, mani zinātniskie panākumi ir pieticīgi, taču nekādas pretrunas tur nav, jo parastajā mīlestībā man iet vēl sliktāk.

Pret Krievijas politiku vienmēr esmu attiecies kritiski un allaž esmu uzskatījis, ka krievu kultūra stāv tai pāri un spēj to pārvarēt. Par šo ilūziju man gandrīz nekad nav bijis nekādu šaubu, bet tagad tā sabruka acumirklī un neatgriezeniski. Visockis, Filatovs, Špaļikovs, Astrahans, Tarkovskis, Mihalkovs (ne savā velnišķajā veidolā), Vinogradovs, Ļiņņiks, Škredovs, Čaikovskis, Rahmaņinovs, Skrjabins – baidos, ka tiem, kuru darbības šobrīd atbalsta vairākums Krievijas iedzīvotāju, šie un daudzi citi uzvārdi absolūti neko nenozīmē. Tik ļoti absolūti, ka to pat iztēloties nevar. Un tomēr viņus atbalsta. Smieklīgākais ir tas, ka viņi joprojām tic: ar spēku var visu panākt. Atliek pietiekami stipri pārlauzt dzīvi pār ceļgalu, un cilvēki piespiedu kārtā aizmirsīs to, kas noticis viņu acu priekšā. Viņi tic, ka, aizbāžot visiem muti, var nosmacēt domu. Varētu likties, ka tas attiecas tikai uz politiku un psiholoģiju, bet nē, arī šeit ir runa par kultūru: tā ir nevis stratēģija darbam ar realitāti, bet attieksmes paušana pret pašu fenomena subjektu. Vecais, labais “esamība nosaka apziņu”.

Ir tāds novazāts jautājums: būt vai nebūt. Vienmēr esmu centies to ik pa laikam sev uzdot. Man šķiet, ja cilvēks to sev regulāri neuzdod, tad dzīvības turpināšana nav šī cilvēka apzināta izvēle.

Jautājums ir zināms, bet autors to papildina ar nākamo: vai cienīgi ir nest bez iebildumiem likteņa kaunu. Atbilde man šobrīd ir acīmredzama: klusēt, melot, izlikties, ka nekas nenotiek nedz apkārt, nedz paša dvēselē, ir necienīgi; pakļauties, tupēt visu mūžu cietumā, bezspēkā ir necienīgi; nepārtraukti slēpties, tādējādi darot pāri citiem, mūždien meklēt palīdzību, dzīvot bailēs ir necienīgi; būt partizānam, kaitēt svešai valstij tās teritorijā – divtik necienīgi, esmu ukrainis, citas kultūras pārstāvis (saprotu, ka daži to uzskata par trūkumu, tas nekas). Es vairs neredzu iespēju turpināt cilvēka cienīgu dzīvi.

Kādā brīdī man radās izdevība mēģināt aizbraukt otro reizi. Esmu bezgala pateicīgs cilvēkiem, kuri sniedza man šo iespēju, un lūdzu piedot, ka to neizmantoju. Es tomēr pārāk stipri baidos, ka mani otrreiz ieliks cietumā, un šoreiz viss būs nopietni – pārāk daudz muļķību esmu sastrādājis pirmajā aizturēšanas reizē.

Nerunājot jau par to, ka esmu vīlies cilvēkā un cilvēcē vispār. Kad 21. gadsimtā armija nakts vidū uzbrūk pilnīgi svešai, pilnīgi nekaitīgai valstij. Un katrs kareivis saprot, ko dara, bet izliekas, ka nesaprot. Kad šīs valsts ministrs saka: “Mēs neuzbrukām,” – un žurnālisti to translē. Un ikviens žurnālists saprot, ka tie ir meli, bet izliekas, ka nesaprot. Kad miljoniem cilvēku noskatās un saprot, ka viss notiekošais iegulsies viņu sirdsapziņā un vēsturē, bet izliekas, ka tas uz viņiem neattiecas. Kad melnu sauc par baltu, bet saldu – par rūgtu, un nevis sazvērnieciski sačukstoties un miedzot ar aci, bet it kā saviem vārdiem. Kad pēkšņi izrādās, ka Zadornova joks par amerikāni, kurš saka: “Krievi ir cietsirdīgi, jo uzbruka zviedriem pie Poltavas,” – vairs nav joks un nav par amerikāni un zviedriem. Kad pasaule pilnā nopietnībā kā iespējamu apspriež to, ko centusies novērst 75 gadus, un neapspriež nekādus jaunus novēršanas modeļus. Kad vara kārtējo reizi gatavojas kļūt par galveno patiesības avotu, bet nodevība un divkosība – par galveno miera avotu.

Visapkārt notiekot visam šim, manī zūd jebkāda cerība uz citu cilvēces ceļu. Manī zūd vēlēšanās kaut ko darīt šo cilvēku labā un ar šiem cilvēkiem. Es apzinājos, ka šāds kritiens atpakaļ agrāk vai vēlāk notiks, jo dzīvnieks ir nelabojams. Bet es pat iedomāties nespēju, ka tas var notikt tik ātri, gluži kā pārslēdzot slēdzi.

Vai tam, kā mēs dzīvojām agrāk, ir nozīme? Skaidrs, ka viss atgriezīsies savās vietās, bet atgriezīsies tikpat bezspēcīgi un tikpat viegli sabruks pēc jebkura atsaldēta kretīna mājiena.

Nevaru teikt, ka man būtu kauns par savu dzīvi, lai gan zinu, ka varēju labāk. Es nepaspēju izdarīt lielu daļu no tā, ko neviens cits manā vietā nedarīs un kas būtu uzlabojis cilvēkiem dzīvi. Kaut gan vai tas vēl ir vajadzīgs?

Es gribēju izstrādāt aplikāciju, kas sekmētu izvēles apzinātību, ļaujot cilvēkam veikt sevī iekšējos “referendumus”, atbildot uz vienu un to pašu jautājumu vairākas dienas pēc kārtas. Es dzīvoju ar šo ideju, bet kuram gan tagad vajag balsošanas un referendumus, kuru šobrīd nopietni interesē pašam savs viedoklis?

Es gribēju atrisināt Semerēdi teorēmu, pārvērst matemātisku pierādījumu par ko tādu, kas robežotos ar mākslu, tādu, kas mēroga ziņā līdzinātos kino. Esmu pārliecināts, ka matemātika to ir pelnījusi.

Es gribēju palīdzēt cilvēkiem izkļūt no kognitīvām novirzēm un loģiskām pretrunām, meklēt un formulēt pats savu pasaules modeli. Joprojām domāju, ka man tīri labi sanāca. Tagad tas vairs nav aktuāli, un es par to rakstu, nevis lai izraisītu žēlumu, bet lai uzsvērtu šo lietu nozīmi.

Es biju nepiedodami slinks un uzskatīju, ka man ir ļoti daudz laika. Tā bija briesmīga kļūda.

Daļēji man ir kauns no ukraiņu draugiem. Ticiet, es nekad neesmu ne vēlējis, ne darījis ļaunu Ukrainai un vienmēr esmu paturējis prātā iespēju aizbraukt, ja pēkšņi sāktos tas, kas ir sācies. Diemžēl man vienkārši neizdevās, es nerīkojos pietiekami prasmīgi… Drošībnieki, kas mani aizturēja, runāja ar mani kā ar nodevēju, bet 24. februāra rītā es pats sajutos nodots. Jā, lai cik smieklīgi tas izklausītos, par spīti tam, ka jau sen racionāli apzinājos un apdomāju kara iespējamību, emocionālā ziņā man tas likās neiespējamāks par neiespējamu. Man bija naiva pārliecība, ka juridiskais delikātums attieksmē pret ukraiņiem dos man iespēju kritiskā brīdī izrauties. Es pārāk dziļi iebāzu galvu tīģera rīklē. Tā ir mana otra lielā kļūda; man ir par ko atbildēt.

Katrs Kijivas ielās krītošais lādiņš sagādā man sāpes. Lasīdams ziņas, es redzu šo ielu, rajonu skatus. No pirmās dienas līdz šai es dvēselē esmu bijis ar jums, lai arī nevienu neesmu izglābis…

Esmu absolūts ateists. Es neticu ellei, es dodos nekurienē. Bet tas nav ne par mata tiesu labāk kā palikt realitātē, kur viena daļa tautas atkal kļūst par mežoņiem, bet otra tam klusu piebalso – gan metot augšup rokas kolektīvā apmātībā, gan “evakuējoties” tālāk no frontes līnijas. Es negribu būt ne ar vieniem, ne ar otriem.

Un noslēgumā, protams, dzejolītis:

Хотят ли русские плакатов “нет войне”?

Спроси об этом у омоновца в броне,

Спроси об этом у ныряющих в метро,

Спроси об этом у вцепившегося в трон.

Хотят ли русские разбитых городов?

Спроси об этом у забитых поездов.

Хотят ли русские разрушенных больниц?

Спроси у высохших младенческих глазниц.

Хотят ли русские хоть что-то изменить?

Спроси об этом у оставшегося СМИ.

Хотят ли русские искоренить нацизм?

Спроси об этом у студентов с буквой “цыц”.

Твоей визиткой станет этот жуткий год,

Воистину непоколебленный народ,

Готовый хоть в крови купаться, хоть в говне,

Но лишь бы не было плакатов “нет войне”.¹