Krievijas iebrukums pagātnē un tagad: vēsture, kas diez vai atkārtosies

Tagadējais Krievijas karš pret Ukrainu nav pirmā reize, kad ukraiņi cīnījušies par neatkarību. Patlaban viņiem ir reālas izredzes uzvarēt.

Pirms 100 gadiem, 1922. gadā, bijušajai cariskajai Ukrainai piecu gadu karošana ar Krieviju beidzās ar pārtapšanu par boļševiku “republiku”. Ukraiņu mēģinājumi radīt neatkarīgu Ukrainas Tautas Republiku (UTR) cieta neveiksmi. Tieši 1922. gadā beidzās ukraiņu neatlaidīgā bruņotā pretošanās krievu boļševiku iebrukumam, kas bija sākusies uzreiz pēc UTR nodibināšanas 1917. gada novembrī.

Ir kāds fakts, ko vēsturnieki mūsdienās, rakstot par revolucionāro Ukrainu, mēdz piemirst, – cik milzīgu pretestību ukraiņu tauta izrādīja boļševiku valdīšanai. Spēcīga partizānu pretošanās kustība turpināja darboties pēc UTR iznīcināšanas 1919. gada decembrī. Sākot ar 1921. gadu, pret ukraiņiem cīnījās armija, kurā bija gandrīz miljons karavīru, turklāt palīgos tika raidīti arī soda bataljoni un pārtikas rekvizīcijas vienības 206 000 vīru sastāvā. Šis karaspēks lika lietā visnesaudzīgāko dumpja apspiešanas taktiku, lai iznīcinātu ukraiņu organizēto bruņoto pretošanos – un līdz 1923. gada sākumam viņi savu panāca.

Krievu boļševiku taktika, ko viņi izmantoja pret civiliedzīvotājiem pirms 100 gadiem, būtiski neatšķiras no tās, kuru Putina Krievijas armija sāka pielietot 2022. gada martā, kad Krievijas valdība atskārta, ka viņu kara plāni – saskaņā ar tiem viņiem Ukrainu vajadzēja okupēt piecu dienu laikā – ir izgāzušies. Atskārtusi, ka nespēs nedz iznīcināt Ukrainas armiju, nedz okupēt lielākās pilsētas, Krievijas valdība nolēma tā vietā apkaut mierīgos iedzīvotājus un iznīcināt civilo infrastruktūru.

1918. gada februārī vācu un ukraiņu apvienoto spēku ofensīva izdzina krievu boļševiku spēkus no Ukrainas. 1919. gada aprīlī, trīs mēnešus pēc tam, kad boļševiki bija devušies uzbrukumā otrreiz, to armijas daļas sāka ar smago artilēriju iznīcināt nepakļāvīgos veseliem ciemiem. Krievu pavēlniecība, atskārtusi, ka iznīcināšana bez jebkādas izšķirības nav saprātīga, jo kopā ar visiem pārējiem tiek nogalināti arī boļševiku piekritēji, tajā pašā mēnesī šo taktiku aizliedza. Ukraiņi sparīgi pretojās arī trešajam iebrukumam tajā pašā gadā. 1920. gada aprīlī boļševiki pieņēma ar norādi “pilnīgi slepeni” apzīmogotu “Īsu instrukciju par cīņu ar bandītismu un kulaku dumpjiem”, kurā komandieriem no jauna tika atļauts postīt un pilnībā iznīcināt tos ciemus, kas izrāda īpaši spēcīgu pretestību. Tā paša gada decembrī boļševiku pavēlniecība izdeva instrukciju ar tādu pašu nosaukumu, precizējot, ka nodedzināmas vai sagraujamas ir tikai tās ēkas un īpašumi, kas pieder partizāniem, ne veseli ciemi. 1920. gada jūlijā Ļeņins pavēlēja Pirmajai jātnieku armijai (15–20 tūkstoši kareivju un vēl vairāk zirgu) divas reizes izķemmēt katru Ukrainas apriņķi, atņemt tā iedzīvotājiem visu, ko iespējams atņemt, nošaut visus, kuri mēģinās pretoties. Vai armijas daļas patiešām mitējās noslaucīt no zemes virsas veselus ciemus, kad tas tika aizliegts, un cik ciemu tika pilnībā iznīcināti laikposmā no 1919. gada aprīļa līdz 1923. gadam, vēsturniekiem vēl jānoskaidro.

Pirms 100 gadiem krievu boļševiku vadoņi ļoti labi zināja, ka anektēt Ukrainu un pievienot to PSRS viņiem izdevies, tikai pateicoties karā gūtai uzvarai. Boļševiku komandieris Mihails Muravjovs, kas 1918. gada janvārī ieņēma Kijivu, paziņoja, ka durkļu galos no ziemeļiem atnesis uz Ukrainu sarkano varu. 1919. gada 17. janvārī avīze Правда rakstīja: “Iekarojot Ukrainu, Sarkanā armija nobruģējusi ceļu pie labības.” 1919. gada aprīlī Ļeņins Ukrainas pievienošanu nosauca par iekarošanu. Vladimirs Antonovs-Ovsejenko, kurš komandēja boļševiku karaspēku, kas Ukrainai uzbruka 1919. gada janvārī, savu uzdevumu raksturoja šādi: “Mums ar mūsu armijām jāokupē Ukraina. Un ātri.” Ļevs Trockis 1919. gada decembrī uzskatīja par nepieciešamu sarkanajiem iebrucējiem atgādināt: “Ielāgojiet, jūsu uzdevums ir Ukrainu atbrīvot, nevis paverdzināt.” 1920. gada septembrī viņš rakstīja: “Padomju vara Ukrainā līdz šim ir noturējusies (un noturējusies ar grūtībām) galvenokārt ar Maskavas ietekmi, lielkrievu komunistiem un krievu Sarkano armiju.” 1919. gada decembrī viens no galvenajiem ukraiņu boļševiku vadoņiem Dmitro Manuiļskis Krievijas KP 8. kongresa delegātiem sacīja: “Viņi [ukraiņi] mūs [boļševikus] kāva ilgi, un beigās mēs, protams, apzinājāmies banālo patiesību, ka pirmām kārtām bez krievu komunistiem, Petrogradas un Maskavas strādniekiem padomju varu Ukrainā nav iespējams nodibināt.” UTR ziņojumos 1920. gada rudenī stāstīts, ka sabraukušie krievi vietējiem iedzīvotājiem sacījuši: “Mēs jūs, hoholus, iekarojām, tad nu turiet muti un atdodiet visu, ko mēs gribam.”

1922. gadā Krievijas Komunistiskās partijas Ukrainas atzara priekšnieks Hristians Rakovskis paziņoja:

Mūsu pieredze [t.i., komunistiskās partijas pieredze Ukrainā] mums parādījusi: ja mums aizmugurē nebūtu tāda spēka kā Padomju Krievija, revolūcija Ukrainā būtu izdzisusi un tagad mums šeit būtu cita valdība. [..] Proletariāta diktatūras nodibināšana Ukrainā .. ir iespējama vienīgi ar Padomju Krievijas un Krievijas Komunistiskās partijas palīdzību.” 1923. gadā kāds cits Ukrainā ietekmīgs boļševiks izteicās: “Padomju vara Ukrainā uzvarēja nevis pati saviem spēkiem, bet tikai ar spēcinātās Padomju Krievijas palīdzību un tikmēr, kamēr juka ārā vācu armija.

Visbeidzot, vērts pievērst uzmanību tam, kā vecais boļševiks un Kijivas ebrejs I. Lapids, kurš 1920. gada sākumā lūdza Ļeņinu atcelt rīkojumu par ebreju skaita samazināšanu padomju amatos, raksturojis krievu boļševiku varu Ukrainā:

Visa mūsu revolūcijas gaita skaidri pierādījusi, ka nomalēs tā nebija vietējā proletariāta izcīnīta, bet gandrīz vienmēr to izcīnījis proletariāts no centra, ka padomju vara kulaku-kozaku nomalēs nav nekas cits kā militāra okupācija, un it īpaši tas sakāms par Ukrainu. [..] Hohols vairāk tic savam [vietējam] “žīdam” nekā atbraucējam “maskalim”, jo vairumā gadījumu maskalis tiešām izturas kā iekarotājs.

Viens no cēloņiem, kāpēc pirms 100 gadiem sabruka UTR, bija tas, ka tās līderiem neizdevās centralizēt savā pārvaldībā visu bruņoto pretošanos boļševikiem, kuri līdz ar to varēja sakopot spēkus un pa vienai vien iznīcināt katru bruņoto vienību. Otrs būtisks cēlonis bija tas, ka Ukrainu bloķēja Antante, uzskatot tautas republiku par boļševiku ietekmē tapušu veidojumu, kas izolējams tāpat kā boļševiku Krievija. Tomēr 1920. gada janvārī, tieši pēc tam, kad boļševiki bija sakāvuši UTR un Balto armiju, Antante Krievijas blokādi atcēla. Šo divu notikumu rezultātā boļševiku rokās nonāca ļoti liels daudzums Baltajai armijai atkaroto resursu, kā arī iespēja caur Igauniju no Vācijas, Zviedrijas, Dānijas un Šveices ļoti lielos daudzumos atvest jebko – un maksāt par to ar zeltu, dārglietām un naudu, ko viņi bija ekspropriējuši, konfiscējuši un nozaguši. Kad nu Sarkanās armijas kaujasspējas bija atjaunotas un viss nepieciešamais bija pieejams neierobežotā daudzumā, boļševiku vadoņi bija pārliecināti, ka jebkāda bruņota pretestība tiks pilnībā likvidēta.

Pašreizējais Krievijas uzbrukums daudzējādā ziņā ir atkārtojums krievu 1917. un 1919. gada iebrukumiem. Taču Ukraina tagad ir citāda. Šoreiz tā ir spēcīga neatkarīga valsts, kam ir kontrole pār visiem tās bruņotajiem spēkiem. Ukraina ir starptautiski atzīta, to atbalsta visa civilizētā pasaule. Tagad faktiski bloķēta, pateicoties sankcijām, ir Krievija. Līdz 2022. gada sākumam Ķīna uz Krieviju ieročus nav eksportējusi, tāpēc Krievijas tanku, šāviņu un raķešu resursi ir ierobežoti, turpretī Ukrainai Rietumu kaimiņvalstis stingerus, džavelinus, Carl Gustaf prettanku ieročus, šāviņus un raķetes piegādā faktiski neierobežotā daudzumā, tāpēc diez vai vēsture šajā pasaules daļā atkārtosies.

Raksta pamatā ir divas autora grāmatas, kurās minētie fakti atrodami ar visām nepieciešamajām atsaucēm:

Life and Death in Revolutionary Ukraine: Living Conditions, Violence, and Demographic Catastrophe, 1917–1923. McGill-Queen’s University Press, 2021.

Painting Imperialism and Nationalism Red. The Ukrainian Marxist Critique of Russian Communist Rule in Ukraine, 1918–1925. University of Toronto Press, 2015.