Kā runāt bišu valodā

Eiropas medus bišu (Apis mellifera) deja, kurā bites skurina ķermeņa vēderdaļu, vienlaikus atkārtoti izstaigājot sarežģītu astotnieka rakstu, novērota jau senajā pasaulē, taču cilvēks, kurš pēdīgi atrada tās noslēpumaino jēgu, bija netradicionāli domājošais austriešu pētnieks Karls fon Frišs. Friša revolucionārais atklājums sākumā izpelnījās nievas un izsmieklu no citiem 20. gadsimta vidus zinātniekiem, taču galu galā tas viņam atnesa Nobela prēmiju.

Skolas gados Karls bieži mēdza aizšmaukt no stundām, lai pavadītu laiku savu vairāk nekā simt dzīvo būtņu sabiedrībā; tikai deviņi no šīs zvērnīcas iemītniekiem bija zīdītāji. Viņa mīļākais kompanjons bija mazs brazīliešu papagailis Čoki, kurš Frišu pavadīja visur – sēdēja viņam klēpī vai uz pleca un pat gulēja līdzās viņa gultai. Kopā ar Čoki Frišs stundām ilgi dzīvojās pa āru, vienkārši vērojot dabu. Vēlāk viņš par to rakstīja: “Es atklāju, ka pacietīgam vērotājam brīnumainas pasaules var atklāties tur, kur paviršs garāmgājējs neierauga neko.”

Bites Frišs sāka pētīt 1912. gadā. Pretēji tolaik valdošajam uzskatam, viņam bija radušās aizdomas, ka bišu skurināšanās deja ir sava veida valoda. Izvirzot šādu hipotēzi, viņš apstrīdēja divus Rietumu zinātnes un filozofijas pamatpieņēmumus – ka sarežģīta valoda ir vienīgi cilvēkiem un ka kukaiņi savu niecīgo smadzeņu dēļ nav spējīgi uz sarežģītām saziņas formām.

Cilvēku verbālās valodas pamatā lielākoties ir trokšņi, ko mēs radām ar balss saitēm un muti, sejas mīmika un ķermeņa stāja un žesti. Turpretim bišu valoda pārsvarā ir telpiska un izteikta ar vibrācijām. Tās sintakses pamatā ir kaut kas ļoti atšķirīgs no cilvēka valodas – variācijas, frekvence, leņķi un amplitūda, kas raksturo vibrācijas, kuras bites, pārvietojoties telpā, rada ar saviem ķermeņiem, tajā skaitā ar vēderiņu un spārniem.

Dūcot un trīsinoties, pieliecoties un pagriežoties, bites nodod cita citai apbrīnojami precīzu informāciju. Kad izlūkbite uzgājusi labu barības avotu, tā atgriežas stropā, lai ziņotu par to māsām. Izpildot skurināšanās deju, bite pārvietojas pa astotnieku – taisnā līnijā, kustinot spārnus, un pēc tam atpakaļ pa loku, šoreiz bez spārnu vēcināšanas. Mēs tagad zinām, ka šādi izdejotajā zīmējumā, kam viegli izsekot vizuāli, iekodēts barības avota virziens attiecībā pret saules stāvokli debesīs, bet dejas ilgums norāda uz attālumu, kāds bitēm būs jāmēro.

Frišs izplānoja vērienīgu eksperimentu – izsekot tūkstošiem individuālu bišu, lai analizētu sakarības starp to dejām un konkrētiem barības avotiem. Tolaik tas šķita neiespējami, ņemot vērā, ka stropā mājo no 10 līdz 40 tūkstošiem bišu. Tomēr Frišam, pateicoties pedantiski rūpīgai attieksmei pret detaļām un gandrīz neizsmeļamiem pacietības krājumiem, izdevās pierādīt savu hipotēzi: skurinoties bišu dejas vadošā dejotāja noteiktā veidā orientē savu ķermeni attiecībā pret gravitāciju un saules stāvokli. Ar smalkām dejas ilguma, ātruma un intensitātes variācijām bite var sniegt precīzus norādījumus par nektāra avota atrašanās virzienu, attālumu un kvalitāti. Šādi tā apmāca pārējās stropa bites, kuras no dejas gūto informāciju izmanto, lai nokļūtu līdz nektāra avotam, ko pirms tam ne reizi nav apmeklējušas.

Friša pētījums pakāpeniski arvien lielākā mērā pierādīja bišu komunikācijas sistēmas satriecošo precizitāti. Vienā no saviem slavenākajiem eksperimentiem viņš apmācīja savas bites uzmeklēt paslēptu barības avotu vairāku kilometru attālumā – otrā ezera krastā, aiz kalna. Tas bija apbrīnojams sasniegums, ņemot vērā, ka Frišs šo vietu bija parādījis tikai vienreiz un tikai vienai bitei. Citā eksperimentā viņš nodemonstrēja, ka dažādos stropos bitēm ir nedaudz atšķirīgi dejas soļi. Pēc visa spriežot, bites savu dejas stilu mācās no stropa biedrenēm. Būtībā varētu sacīt, ka medus bišu valodai ir dialekti, gluži kā dažādām cilvēku kopienām.

Pašu Frišu šie atklājumi tā pārsteidza, ka sākumā viņš tos nevienam neizpauda. Pretēji valdošajiem zinātniskajiem uzskatiem tie skaidri parādīja, ka bitēm piemīt spēja mācīties, atcerēties un dalīties informācijā, izmantojot simbolisku saziņu, sava veida abstraktu valodu. 1946. gadā viņš kādai uzticības personai rakstīja: “Ja Tu tagad nodomātu, ka esmu traks, tad maldītos. Bet es Tevi visādā ziņā saprastu.”

Friša bažas bija pilnīgi pamatotas. Kad viņš beidzot publicēja sava pētījuma rezultātus, daudzi zinātnieki tos noraidīja, iebilstot, ka kukaiņi ar tik sīkām smadzenēm nav spējīgi uz sarežģītām komunikācijas formām. Amerikāņu biologs Eidrians Veners publiski apstrīdēja Friša teoriju; viņa uzskats, ka bites savu barību atrod, galvenokārt sekojot smaržām, vēlāk izrādījās kļūdains, lai gan smaržas bitēm patiešām ir svarīgi signāli. Gadu gaitā Friša secinājumi tika pilnībā apstiprināti neatkarīgi no viņa veiktos eksperimentos, un 1973. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju. Balvas komiteja nominācijas paziņojuma noslēgumā atzīmēja Homo sapiens “nekaunīgo iedomību”, kas izpaudusies, atsakoties atzīt neparastās bišu spējas.

Frišs, runājot par medus bišu dejām, nosauca tās par “burvju aku”: jo vairāk viņš tās pētīja, jo sarežģītākas tās izrādījās. Katrai dzīvo radību sugai ir sava burvju aka, Frišs apgalvoja. Cilvēkiem ir verbālā valoda. Vaļiem ir eholokācija, kas tiem ļauj vizualizēt apkārtējo vidi ar skaņas palīdzību. Bitēm ir telpiska, ķermeniska valoda; mēs tagad protam izšķirt smalkas nianses to ķermeņa kustībās un vibrācijā – tādas darbības kā skurināšanos, klaudzināšanu, stridulāciju, glāstīšanu, raustīšanos, tūtināšanu (“dziedāšanu”), trīsināšanos, iztaustīšanu ar taustekļiem un daudzas citas.

Daudzi zinātnieki joprojām uzskata, ka bišu dejas ir pati sarežģītākā simbolu sistēma, kādu cilvēks līdz šim atšifrējis dzīvnieku pasaulē. Lai gan sākumā daudzi apgalvoja, ka skurināšanās deju vajadzētu dēvēt vienkārši par komunikāciju, Frišs uzstāja, ka pareizais apzīmējums ir “valoda”: ar zīmju sistēmas palīdzību bites apmainās ar informāciju, koordinē sarežģītu uzvedību un veido sociālas grupas.

Bišu pētnieki, kas gājuši Friša pēdās, smēluši no šīs burvju akas vēl dziļāk. Bites ar niansētām kustībām pārraida arī daudzus citu veidu signālus, sazinoties ar skaņām un vibrācijām, kas cilvēkam pārsvarā ir vai nu nedzirdamas, vai neatšifrējamas. Turklāt, izmantojot datorprogrammas, kas automatizē bišu vibrāciju un skaņu atšifrēšanu (šī nozare pazīstama kā vibroakustika), pētnieki tagad analizē bišu signālus ar algoritmu palīdzību. Viņu atklājumi ir tikpat pārsteidzoši kā Friša pirmie revolucionārie novērojumi.

Jau gadsimtiem zināms, ka bišu mātēm ir pašām sava leksika (pie kuras pieder taurēšanas un pēkšķēšanas skaņas), taču tagad zinātnieki atklājuši jaunus darba bišu signālus, tādus kā kušināšana (jeb stopsignāls), ko bites variē atkarībā no draudu paveida, un ūjināšanai līdzīgs brīdinājums par briesmām, kuru var izvilināt, viegli pieklauvējot pie stropa. Darba bites lieto arī taurēšanas, diedelēšanas un tirināšanās signālus, kas ievirza kolektīvo un individuālo uzvedību.

Bitēm ir teicama redze, un tās spēj (pēc minimālas apmācības) atšķirt Monē gleznu no Pikaso. Tās izšķir ne tikai dažādus ziedus un ainavas, bet arī cilvēku sejas, demonstrē ievērojamu spēju apstrādāt sarežģītu vizuālo informāciju. 2016. un 2017. gadā divos būtiskos eksperimentos pētnieki parādīja, ka bites ir spējīgas uz sociālu zināšanu apgūšanu un kultūras transmisiju (Rietumu zinātnes pētījumos par bezmugurkaulniekiem šāds secinājums izdarīts pirmo reizi): bites, kuras apmācītas paraustīt striķīti, lai saņemtu balvā cukuru (iepriekš nebijis uzdevums), šo jauno iemaņu iemācīja arī savām stropa biedrenēm, parādot, ka bites spēj mācīties no citu bišu izturēšanās un ka šīs jaunapgūtās prasmes tās spēj nodot tālāk, iekļaujot konkrētās bišu saimes kultūrā.

Atklāta arī bišu sociālās dzīves tumšā puse: lai gan medus bites kopumā noskaņotas uz sadarbību, ir precīzas un veiklas, tās spējīgas arī uz kļūdām, laupīšanu, krāpšanu un sociālo parazītismu. Iespējams, ka bitēm ir pat emocijas: tās demonstrē gan pesimismu, gan dopamīna izraisītas garastāvokļa svārstības, kas analogas cilvēku labajam un sliktajam noskaņojumam.

Citējot kāda zinātnieka piesardzīgo piezīmi nozīmīgā pētījumā par kādu pirmo reizi identificētu bišu saziņas signālu, “medus bišu komunikācija izrādās ievērojami augstāk attīstīta, nekā sākotnēji domāts. Pētījumi atklāj .. kolektīvu saprātu, kas .. vedina apstāties un vaicāt, vai šīs būtnes nevarētu būt kaut kas vairāk par vienkāršiem refleksīviem, nedomājošiem automātiem”.

Vispārsteidzošākais līdz šim varētu būt Kornela Universitātes bišu pētnieka Tomasa Sīlija darbs; viņš parādījis, ka bišu valoda sniedzas tālāk par barības vākšanai nepieciešamo uzvedību. Vairākus gadu desmitus Sīlija pētījumu centrā bijusi bišu spietošana. Spietošana ir veids, kādā bišu saimes vairojas; viena saime sadalās divās vai vairāk atsevišķās saimēs, un viena grupa aizlido, lai atrastu jaunas mājas. Sīliju interesēja jautājums, kā saime izvēlas labāko apmešanās vietu.

Tolaik, kad Sīlijs izlēma pievērsties tieši spietošanai, zinātnieki par šo fenomenu zināja ļoti maz. Ātrākās bites spietā lido ar ātrumu virs 30 km/h, parasti virzoties uz savu galamērķi taisnā līnijā, neņemot vērā laukus, ūdenstilpes, ēkas, kalnus vai mežus, ko sastop ceļā. Cilvēks nekādā veidā nespēj turēties līdzi lidojošam spietam, kur nu vēl izsekot vairākiem tūkstošiem individuālu bišu, lai saprastu, kuras no tām rāda ceļu pārējām – ja tas vispār notiek. Sīliju interesēja, kā bites izlemj, kuras mājas izvēlēties; no šā lēmuma atkarīgs ļoti daudz kas, ņemot vērā, ka, stropam sadaloties, spiets var zaudēt bišu māti un nepiemērotas mājvietas izvēle var novest pie visas saimes bojāejas.

Sīlijam izdevās pārliecināt kādu datorinženieri, kuru ieinteresēja līdzība starp bišu spietiem un bezpilota automašīnām, ka vajadzētu pētījumu vietā Apldoras salā pie Meinas krastiem uzstādīt īpaši jaudīgu videokameru. Viņu mērķis bija izstrādāt algoritmu, kas varētu automātiski identificēt un izsekot vienlaicīgi ap 10 000 lielā ātrumā lidojošu bišu.

Pēc diviem rūpīga darba gadiem algoritms beidzot nostrādāja: izmantojot ar ātrgaitas digitālajām kamerām un novatoriskām datorredzes tehnoloģijām iegūtus datus, tas spēja videokadros identificēt katru atsevišķo biti un izanalizēt tās unikālo šķietami drudžainā lidojuma trajektoriju. Algoritms parādīja cilvēka acij neizšķiramas lidojuma trajektorijas; atšifrējis to daudzveidību, blīvumu un mijiedarbību, Sīlijs spietu nosauca par “kognitīvu vienību”.

Iespējams, pats pārsteidzošākais Sīlija atklājums bija tāds, ka, izvēloties jaunas mājas, bites demonstrē spēju izmantot sarežģītus demokrātiskas lemšanas elementus, tajā skaitā – kolektīvu faktu vākšanu, enerģiskas debates, konsensa veidošanu, kvorumu un sarežģītu stop signālu, kas padara iespējamu savstarpējo inhibīciju, novēršot strupceļa iestāšanos. Citiem vārdiem, bišu spiets ir apbrīnojami efektīvs kustībā esošs demokrātiskas lēmumu pieņemšanas orgāns, kas savās darbībās atgādina zināmus procesus cilvēka smadzenēs un cilvēku sabiedrībā. Sīlijs gāja pat tik tālu, ka apgalvoja: individuālu bišu kolektīvā mijiedarbība ir pārsteidzoši līdzīga tam, kā sadarbojas mūsu individuālie neironi, kolektīvi vienojoties par kopīgu lēmumu.

Sīlija secinājumi runāja par labu to zinātnieku argumentiem, kuri uzskatīja, ka bišu saziņas sistēma jāsauc par valodu. Un, uzskatāmi parādot, ka “stropa prāts” nav tikai metafora, Sīlijs veicināja arī jaunus panākumus spieta intelekta jomā robottehnikā un inženierzinātnēs. Bija pagājis zināms laiks, un Sīlija pētījums, kas nebūtu iespējams bez digitālajām tehnoloģijām (datorredzes un mašīnmācīšanās), bija nogājis pilnu apli: viņa atklājumi iedvesmoja Džordžijas Tehnoloģiju institūta datorzinātniekus izstrādāt savu “bites algoritmu”, kas tagad ir neatņemama mākoņskaitļošanas sastāvdaļa: interneta mitināšanas centros (kas analogi stropiem) ar tā palīdzību optimizē serveru (nektāru meklējošo bišu) sadalījumu starp uzdevumiem (nektāra avotiem), tā palīdzot tikt galā ar pēkšņiem pieprasījuma kāpumiem un novērst garas rindas. 2016. gadā Sīlijs ar sava projekta līdzautoriem saņēma Zelta Zoss balvu, ko piešķir šķietami ezoteriskiem pētījumiem, kas vēlāk izrādās ārkārtīgi vērtīgi.

Dejojoši bišu roboti

Pateicoties Frišam un viņa sekotājiem, pētniekiem jau sen zināms, ka bites dažādi reaģē uz atšķirīgiem vibrāciju salikumiem, kas darbojas kā signāli. Dažu pēdējo gadu laikā, liekot lietā datorredzi un miniatūrus akcelerometrus (tādus kustības sensorus kā viedtelefonā, tikai īpaši jutīgus), zinātnieki spējuši atšifrēt specifiskos smalko vibrāciju signālus, ko raida dzīvi organismi; šīs vibrācijas ir vitāli svarīgas šo organismu saziņai, taču lielākoties paliek cilvēka jutekļiem nemanāmas. Šie tehnoloģiskie panākumi padarījuši iespējamu bišu komunikācijas un darbību analīzi visā to dzīves garumā.

Nākamais revolucionārais sasniegums – tilts pār “realitātes plaisu”, kā to dēvē inženieri, starp robotiem un dzīvām bitēm – ir roboti, kas precīzi atdarina šos vibrāciju salikumus. Tims Landgrāfs, matemātikas un datorzinātnes profesors no Berlīnes, pēdējos 10 gadus nodevies tieši šim uzdevumam. Liela daļa viņa pētījuma veltīta individuālu bišu identifikācijas automatizēšanai un to kustību izsekošanai ar datorredzes un mašīnmācīšanās palīdzību. Vienā no viņa eksperimentiem analizēti trīs miljoni attēlu, kas uzņemti trīs dienu laikā, un izsekota katras bišu stropa iemītnieces pārvietošanās trajektorija – ar kļūdu 2% robežās.

Novatoriskākais Landgrāfa darbs bija radīt robotveidīgas ierīces, kas sazinās ar bitēm to valodā. Kopā ar kolēģiem no Berlīnes Brīvās universitātes Mašīnmācīšanās un robottehnikas centra Landgrāfs uzbūvēja vienkāršu robotiņu, ko viņi nosauca par RoboBee – robotbiti. Agrīnie prototipi “ne velnam nav derējuši”, saka Landgrāfs: bites tiem uzbrukušas, kodušas, dzēlušas un vilkušas tos ārā no stropa.

Visu mainīja septītais prototips. RoboBee dejai pievienojās statistiski nozīmīgs īsto bišu skaits; tās pēc tam lidoja uz konkrēto vietu, ko Landgrāfs bija iekodējis savos bišu robotos. Būtībā viņš bija radījis biodigitālu Google Translate ekvivalentu bitēm.

Dažreiz bites viņa robotu norādījumiem paklausa, bet citreiz ne, un Landgrāfs vēl joprojām nav drošs, kāpēc tā. Viņa pašreizējā hipotēze ir tāda, ka vispirms jāpārraida viens atsevišķs iepriekšējs signāls kā rokasspiediens pirms sarunas. Iespējams, ka viņa robotbites reizēm šādu signālu nosūta vienkārši sagadīšanās rezultātā un šajos gadījumos stropa bites tos uzklausa. Bet varbūt nepieciešams arī atsevišķs vibrāciju signāls no vēl citas ierīces; viens šāds instruments, ko izgudrojusi Kornela Universitātes zinātniece Fībija Kēniga, precīzi atdarina “rokasspiediena” signālu, ko bites izmanto, lai pamudinātu citas uz noteiktu uzvedību.

Landgrāfs cer, ka pienāks diena, kad īstās medus bites uzlūkos viņa robotbites par iezemietēm un roboti, izpildot skurināšanās dejas, varēs dot norādījumus un piedabūt bites lidot uz noteiktām vietām. Varbūt nākotnes roboti pat apgūs bišu dialektus, kas dažādās vietās ir atšķirīgi. Un tas ir tikai pats aisberga galiņš; pateicoties Landgrāfa darbam, varbūt drīz sapratīsim, kā pati bišu saime apstrādā un integrē dažāda veida informāciju – gandrīz vai kā dzīvs izkliedēts dators ar sīkām savstarpēji savienotām smadzenēm.

Tagad Landgrāfs devies tālāk par bišu novērošanu un mēģina uzbūvēt viedstropus, kas būtu divvirzienu saziņas ierīces. Izplatot vibrāciju, akustiskus signālus un feromonus, varētu bišu saimes brīdināt par draudiem, teiksim, ja apkārtnē lauki apstrādāti ar pesticīdiem vai tuvojas vētra, vai parādīt ceļu uz labākajiem barības avotiem, kādi pieejami.

Medus mednieki

Lai arī šie izgudrojumi izklausās revolucionāri, Landgrāfs nebūt nav pirmais, kurš atklājis, kā ar vibroakustikas palīdzību var sarunāties ar bitēm. Patiesībā komunikācija ar bitēm ir sena cilvēces prasme.

Pašu senāko mums zināmo vibroakustisko ierīci, dūceni, uzskata par vienu no senākajiem cilvēces mūzikas instrumentiem. Dūceni savās ceremonijās izmantojuši gan visu kontinentu pirmiedzīvotāji, gan senie grieķi savās Dionīsa mistērijās, taču tas pildījis arī mazāk zināmu lomu, kalpojot par bišu medību rīku. Dūcenis (Austrālijas aborigēnu kopienās pazīstams kā turndun vai bribbun un pomo ciltī Kalifornijā – kā kalimatoto padōk) var likties mānīgi vienkārša ierīce: pie plāna taisnstūra formas koka, akmens vai kaula gabala ar noapaļotiem stūriem piestiprināts garš striķis vai cīpsla. Auklu vispirms mazliet savirpina, un tad dūceni griež ap sevi pa apli. Rīka skaņa gaisā, kas vibrē 90–150 hercu frekvencē, ir pārsteidzoši skaļa un atgādina propellera troksni. Efekts ir negaidīts un nepārprotami sajūtams – rezonējoša dūkoņa, kas iet cauri kauliem, it kā tu stāvētu milzīga bišu spieta vidū.

Āfrikas khami (sani) izmanto dūceņus, lai piedabūtu bites spietot un novirzītu tās uz jauniem stropiem cilvēkiem viegli pieejamās vietās. Khamu valodā dūceni sauc !goin !goin, kas burtiski nozīmē “dauzīt” – kā sist bungas. Dūceņa griešanu pavada deja, kas khamiem palīdz nonākt transam līdzīgā stāvoklī, un tad kopienas vecajie sasauc un vada bites. (Mūsdienās biškopji piekopj vienkāršotu šī paņēmiena veidu, dauzot vienu pret otru metāla priekšmetus, lai nomierinātu bites un aizvadītu tās līdz stropam.) Khami bija izstrādājuši niansētu bišu komunikācijas izpratni jau ilgi pirms tam, kad Rietumu zinātne atklāja vibroakustiku. Antropologi runā par “līdzklātbūtni”, ko khami izkopuši ar bitēm, izmantojot skaņas mimētiskās iespējas.

Khamu prasme sazināties ar bitēm nav unikāla. Dažādās Āfrikas daļās cilvēkus, kuri meklē medu, uz stropiem aizved putns – lielais dravniekputns (visu pasaka tā latīniskais nosaukums Indicator indicator). Medus vākšana ir sena māksla; cilvēki, kas meklē savvaļas bišu stropus, redzami dažos no pasaulē senākajiem mums zināmajiem alu gleznojumiem. Un dzīvnieku pasaulē prasmīgākie medus meklētāji ir šie putni – dravniekputni.

Tie ir vienīgie mūsu planētas putni (un vieni no nedaudzajiem mugurkaulniekiem), kas ēd bišu vasku. Tas šiem putniem ir liels kārums, kas bagāts ar uzturvielām un lielisku enerģijas avotu – lipīdiem. Taču lielākā daļa medus bišu ligzdu Āfrikā ir labi paslēptas koku dobumos, un tās sargā nešpetnās saimnieces, kas putnus var nogalināt, ja tie pienāk pārāk tuvu. Dravniekputni, ko, visticamāk, vada labi attīstītā oža, labi zina, kur meklējamas bites, taču netiek klāt vaskam. Tā nu putni metušies uz vienu roku ar dzīvnieku, kurš nav ne tuvu tik prasmīgs bišu meklētājs, toties zina, kā tikt pie vaska, – ar cilvēku.

Kopīgajās medībās dravniekputni un medus vācēji izkopuši augsti attīstītu savstarpēji izdevīgu komunikācijas mākslu. Vispirms vācēji ataicina putnus ar īpašu saucienu, kas liek saprast, ka viņi gatavi doties pēc medus. Piemēram, Mozambikas jao medus vācējiem Njasas nacionālajā rezervātā, kuriem veltīts Klēras Spotisvudas vadītās grupas pētījums Kembridžas Universitātē, tas izklausās apmēram šādi: brrr-hmmm, skaļš trellis, kam seko tāds kā rukšķis. Dravniekputni uz to atbild, tuvojoties vācējiem un veltot viņiem īpašu tarkšķim līdzīgu dziesmu.

Tad putni lido bišu ligzdas virzienā, un vācēji tiem seko. Kad putnu tarkšķēšana pieklust un tie vairs nelido tālāk, vācēji zina, ka medus ir tuvu. Viņi apskata koku zarus un pieklaudzina pie tuvējo koku stumbriem ar cirvjiem, lai izprovocētu bites un tās atklātu ligzdas atrašanās vietu. Tad vācēji no lapām un žagariem uztaisa kvēpināmo saišķi un aizdedzina to tieši zem ligzdas, lai dūmu iespaidā bites kļūtu letarģiskas, nocērt koku un pāršķeļ to, atsedzot ligzdu. Kad cilvēki piepilda ar medu spaiņus promnešanai, tie izmet sausās šūnas, kurās nav medus, un putni dabū savu barību. Tomēr dravniekputni pacietīgi nogaida un nolaižas paēst vienīgi tad, kad cilvēki jau ir prom. Pirms aiziešanas jao ļaudis salasa vasku un izkārto uz svaigu zaļu lapu paplātes, tā godinot putnu palīdzību medus vākšanā.

Zinātnieki apstiprinājuši Ziemeļkenijas boranu apgalvojumu, ka viņi no putnu saucieniem, zaros sēdēšanas augstuma un lidojuma trajektorijām spēj spriest par ligzdas atrašanās vietas attālumu un virzienu, kā arī gājiena ilgumu. Tāpat Spotisvuda apstiprinājusi jao saucienu iedarbību: kad medus vācēji aicina pie sevis putnus ar savu īpašo saucienu, iespēja, ka dravniekputni viņus aizvedīs pie ligzdas, pieaug no 33% līdz 66%, bet kopējās izredzes atrast bišu ligzdu – no 17% līdz 54%.

Varētu gaidīt, ka cilvēku izdotās skaņas pareizi interpretēs īpaši apmācīti dzīvnieki, teiksim, piekūni un suņi, un pat daži savvaļas dzīvnieki, piemēram, delfīni – bet savvaļas putni? Turklāt skaņas, ko vācēji pārmij ar dravniekputniem, ir atšķirīgas dažādās Āfrikas vietās. Ļaudis tās iemācās no cilšu vecākajiem un nodod tālāk no paaudzes paaudzē. Kā putni iemācās sazināties ar cilvēkiem? To mēs pagaidām vēl nesaprotam, taču tik daudz gan zināms, ka dravniekputni šīs kopīgās “medības” neiemācās no saviem vecākiem. Dravniekputnu putnēni savus vecākus nesastop, jo šī suga ir ligzdošanas parazīti: pieaugušie dēj olas citu putnu ligzdās, kur ar knābi pārsit ligzdas saimnieku olas, ja vien tādas atrod, tā vairojot savu putnēnu izdzīvošanas izredzes, un tad aizlido. Dravniekputnu putnēni jau kopš izšķilšanās apveltīti ar asu, izliektu knābi, ko bieži izmanto, lai nogalinātu tos neveiksmīgos audžuvecāku mazuļus, kuriem izdevies izdzīvot.

Kā tad dravniekputni šos saucienus iemācās? Lai to noskaidrotu, Spotisvuda ar saviem kolēģiem apvieno digitālās tehnoloģijas un tautas zināšanas. Viņi izstrādājuši īpaši pielāgotu lietotni, kas medus vācējiem ļauj apkopot datus par savu darbību. Dziļi Njasas mežos, apvidū, kas platības ziņā līdzinās Dānijai un kur tikpat kā nav ceļu, bet interneta pieslēgums nav pieejams, klīst jao medus vācēji, kas bruņojušies ar Android ierīcēm un pelna iztiku kā Kembridžas Universitātes digitālās saglabāšanas pētnieku palīgi, dziedot saviem spārnotajiem sabiedrotajiem kopīgajos bišu meklējumos.

Stropa pārvalde

Viedstropu ieviešanas ierosinātāji uzskata, ka digitālās tehnoloģijas spēj veicināt vides aizsardzību, cilvēkiem sadarbojoties ar kukaiņiem un ar MI aprīkotiem robotiem. Viedstropi varētu izmantot sensorus un kameras, lai sekotu bišu dzīvei un piegādātu tām informāciju, kas veicinātu kultūraugu apputeksnēšanu un palīdzētu izvairīties no piesārņotām vietām. Tās pašas tehnoloģijas varētu izmantot, lai iesaistītu bites cilvēkiem pārāk bīstamu vai neaizsniedzamu vietu kartografēšanā, darbinātu spieta robotus vides saglabāšanā vai pat palīdzētu meklēšanas un glābšanas misijās.

Uzkrājoties datiem, izkristalizējas zināms paralēlās eksistences efekts: atsevišķi bišu stropi tagad pastāv arī virtuāli, digitālā bišu pasaulē, kas dublē fizisko. Tas var palīdzēt mainīt notikumu gaitu mūsu centienos glābt ne tikai medus bites, bet arī daudzas citas sugas. Bite, vācot nektāru, nepārtraukti ievāc arī vides paraugus: vai gan iespējams vēl labāks ziņotājs, kas brīdinātu par bīstamu piesārņojumu? Bites un citus kukaiņus izdevies apmācīt konstatēt visdažādāko ķimikāliju un kaitīgu vielu klātbūtni. Atšifrējot pietiekami daudz deju no vienas noteiktas apkaimes, būtu iespējams novērtēt konkrētās vides ilgtspējību un aizsargātību. Tas varētu arī veicināt apputeksnēšanas efektivitāti un sniegt zināšanas par to, kā atvairīt plaši izplatīto un biedējošo saimju sabrukšanas sindromu (CCD). Bites varētu arī savervēt par dzīviem bioindikatoriem, kas apsekotu un novērotu ainavu un ievāktu tik detalizētu un nedārgu informāciju, kāda cilvēkiem pašu spēkiem vien nebūtu iegūstama.

Taču šīs tehnoloģijas rada arī iespēju izmantot bites kā ieroci. Militārajai industrijai par bitēm ir sena interese, un pēdējos gados tās noderīgi izmantotas dažādām drošības vajadzībām. ASV armija aktīvi eksperimentē ar bitēm kā biodetektoriem narkotiku apkarošanas, nacionālās drošības un atmīnēšanas operācijās. Lai mobilizētu “seškājainos karavīrus”, kā bites dēvē militārie zinātnieki, nepieciešamas ģenētiskas un mehāniskas manipulācijas ar bišu nervu sistēmu, migrācijas paradumiem un sociālajām attiecībām.

Piemēram, projekts “Stealthy Insect Sensor” apmāca bites izstiept mēli, sajūtot bīstamas ķīmiskas vielas. Džeiks Koseks žurnālā Cultural Anthropology raksta, ka īpaši apmācītas bites var izmantot militārās kontrolierīcēs. Kasetes ar apmācītām bitēm ievieto karavīru nestās ierīcēs. Kad bites reaģē, teiksim, uz militāra līmeņa sprāgstvielām, kontrolierīces mikroshēma šo reakciju pārveido par trauksmes signālu. Apmācītās bites nedzīvo ilgāk par dažām nedēļām – tās nomirst turpat kasetē. Karavīram piegādā jaunu kaseti, un, kā paskaidro zinātnieks, kurš atbild par projektu, viņam “vienkārši jāizņem vecā bišu kasete un tās vietā jāieliek jauna”.

Militārajam personālam šāda bišu mobilizācija bīstamu sprāgstvielu meklēšanā var būt ļoti noderīga, tomēr, plašos mērogos sastopoties ar tamlīdzīgu manipulēšanu un bišu nevērīgu izmantošanu un aizmešanu, mums vajadzētu apstāties un padomāt. Diezin vai tehnoloģiju pavērtos sasniegumus mūsu spējā saprast, kā bites dzīvo un sazinās, vajadzētu izmantot, lai pārvērstu tās par dzīviem ieročiem un izmantotu karā.

Par mūsu attiecībām ar bitēm var domāt citādi. Tradicionālajās kultūrās, teiksim, khamiem un jao, sazināšanās ar bitēm iestrādāta sakrālā ceremonijā. Medus ir reizē praktiska un garīga matērija, vienlaikus ēdiens un sakraments. Tāds viedoklis raksturīgs ne jau tikai Āfrikas medniekiem-vācējiem; senākie neolīta bišu dieviešu attēli Eiropā tapuši pirms vairāk nekā 8000 gadiem. Un daudzos no senākajiem rakstītajiem cilvēces tekstiem apdziedāta bites dievišķā daba. Gandrīz pirms 3000 gadiem Brihadāranjakas upanišadā, nozīmīgā hinduisma tekstā, izklāstīta “medus mācība” – dzīvības organiskās un viscaur savstarpēji saistītās dabas teorija, kurā medus iemieso kosmisku spēcinājumu starojošajiem esamības pamatiem: “Šī zeme ir medus visām radībām, un visas radības ir medus šai zemei.”

Kad redzu, kā biohibrīdbites piedalās abpusējā, tiesa gan, rudimentārā, starpsugu saziņā, mani pārņem gandrīz pārpasaulīga sajūsmas pilna bijība. Kad redzu, kā bites tiek pārvērstas par vienreizējai lietošanai domātiem militarizētiem sensoriem, mani pārņem šausmas. Abas izvēles ir simboliskas cilvēces attiecībās ar dabu. Vai mēs izvēlēsimies kundzību vai starpsugu sadarbību?

Ja izvēlēsimies otro iespēju, tad visdrīzāk atradīsies daudz vairāk, ko bites var pavēstīt mums un mēs – bitēm. Un bites nebūs vienīgā suga, ar ko cilvēki uzsāks dialogu.

Noēma, 2022. gada 2. novembrī