Mēs vēlamies mirt

Minhenē dzimušais, bet kopš 12 gadu vecuma ASV dzīvojušais Georgs Silvesters Fīreks (1884–1962) 20. gadsimta sākumā tika uzskatīts par vienu no daudzsološākajiem amerikāņu jaunās paaudzes dzejniekiem. Taču, ja viņu kāds šodien vēl atceras, tad vai nu kā bēdīgi slavenu nacisma propagandistu Savienotajās Valstīs, vai kā “lauvu mednieku” – cilvēku, kurš intervējis sava laika redzamākos valstsvīrus (Musolīni, Klemanso, Rūzeveltu, fon Hindenburgu, Hitleru, Briānu) un intelektuālos spīdekļus (Einšteinu, Špengleru, Bernardu Šovu). Šī intervija ar Zīgmundu Freidu tapusi 1926. gadā, neilgi pēc Freida 70 gadu jubilejas, un publicēta 1930. gadā izdotajā grāmatā “Iespaidi par dižgariem” (“Glimpses of the Great”).

Zīgmunds Freids tik ilgi ir spēlējis nozīmīgu lomu uz pasaules intelektuālās dzīves skatuves, ka, līdzīgi Bernardam Šovam, viņš jau ir teju vai pārstājis būt par personu. Viņš ir kultūras spēks, kuram mēs varam piešķirt noteiktu vēsturisku vietu civilizācijas evolūcijā. “Mani ir salīdzinājuši ar Kolumbu, Darvinu, Kepleru, un mani ir lamājuši par paralītiķi,” kādā psihoanalīzes vēstures pārskatā bilst pats Freids. Ir arī tādi, kuru acīs viņš vēl šodien nav nekas vairāk kā zinātnieks avantūrists. Nākotne viņu godinās par Bezapziņas Kolumbu.

Meklēdams ceļu uz Ķīnu, Kolumbs atklāja kontinentu. Meklēdams jaunu ceļu psihisko slimību ārstēšanā, Freids atklāja zemūdens kontinentu cilvēka prātā.

Freida atklājumi ļauj ieraudzīt tos spēkus mūsos, kas mūs saista ar bērnību un cilvēces pagātni. Psihoanalīzes gaismā mēs pirmo reizi varam atminēt cilvēka dabas mīklu.

Man ir bijusi iespēja būt Freida viesim vairākas reizes. Katrā no tām viņš ļāva man ieraudzīt jaunas savas fascinējošās personības šķautnes.

– Savos 70 gados es esmu iemācījies pieņemt dzīvi ar priekpilnu pazemību.

To saka profesors Zīgmunds Freids, austriešu izcilais dvēseles dzīļu pētnieks. [..]

Mūsu saruna notika Freida vasaras mājā Zemmeringa kalnā Austrijas Alpos, kur mēdz pulcēties Vīnes smalkās aprindas.

Iepriekšējo reizi es biju ticies ar psihoanalīzes tēvu viņa vienkāršajā mājoklī Austrijas galvaspilsētā. Nedaudzie gadi, kas mūs šķīra kopš mana pēdējā apciemojuma, bija vairojuši grumbas viņa pierē. Tie bija pastiprinājuši bālumu zinību vīra sejā. Viņa seja bija savilkta kā sāpēs. Viņa prāts bija modrs, gars nesalauzts un viņa pieklājība tikpat nevainojama kā agrāk, taču mani satrauca nelieli traucējumi viņa runā.

Ļaundabīgs augšžokļa audzējs bija izraisījis nepieciešamību pēc operācijas. Kopš tā laika Freids valkā mehānisku ierīci, kas atvieglo runāšanu. Patiesībā tas nav sliktāk kā nēsāt brilles. Metāla ierīce vairāk mulsina Freidu nekā viņa apmeklētājus. Sarunas gaitā to tik tikko var ievērot. Viņa labajās dienās to vispār nevar pamanīt, bet pašam Freidam tā ir pastāvīgs apgrūtinājums.

– Es neieredzu savu mehānisko žokli; cīņa ar šo mehānismu paņem tik daudz spēka. Tomēr labāk dzīvot ar mehānisku žokli nekā vispār bez žokļa. Es vēl joprojām dodu priekšroku esamībai pretstatā neesamībai. Iespējams, dievi parāda mums laipnību, – turpināja psihoanalīzes tēvs, – uz vecumu padarot mūsu dzīvi grūtāk panesamu. Beigu beigās nāve šķiet mazāks ļaunums nekā daudzās dzīves nastas.

Freids atsakās atzīt, ka liktenim attiecībā pret viņu būtu kādi ļauni nolūki.

– Kāpēc, – viņš klusu teica, – man būtu jācer uz kādu īpašu labvēlību? Vecums ar savām likstām pienāk visiem. Vienu tas ķer te, citu tur. Tā sitiens vienmēr trāpa dzīvībai svarīgā vietā. Pēdējais vārds vienmēr pieder Tārpam Uzvarētājam.

Bet izdziest – visas gunis dziest!
Krīt priekškars – līķauts palss
Pār tiem, kas drebot nebeidz ciest,
Un brāzmo vētras balss,
Un eņģeļi ar sāpēm teic:
– Ir traģēdijai “Cilvēks” gals,
Tārps Uzvarētājs jāapsveic –
Šīs lugas varonis un balsts.

– Es nesaceļos pret lietu dabisko kārtību, – turpināja cilvēka prāta izpētes meistars. – Galu galā, es esmu nodzīvojis vairāk nekā 70 gadu. Man nav trūcis ēdiena. Esmu piedzīvojis daudz prieka – sievas plecu, bērnus, saulrietus. Esmu skatījies, kā pavasarī uzdīgst asni. Dažu labu reizi esmu saņēmis draudzīgu rokas spiedienu. Reizi vai divas esmu saticis cilvēku, kurš mani gandrīz saprata. Ko vēl es varu prasīt?

– Jūs esat baudījis slavu, – es teicu. – Jūsu darbam ir liels iespaids uz literatūru visā pasaulē. Pateicoties jums, cilvēki raugās uz sevi un dzīvi citādām acīm. Un nesen, jūsu septiņdesmitajā dzimšanas dienā, pasaule apvienojās, lai jūs godinātu – izņemot vienīgi jūsu paša universitāti!

– Ja Vīnes universitāte būtu man izteikusi atzinību, es nudien būtu sajuties neērti. Nav iemesla viņiem pieņemt mani vai manu doktrīnu tādēļ vien, ka man ir septiņdesmit. Es nepievēršu pārāk lielu vērību gadu skaitam. Slava mūs sasniedz tikai tad, kad esam jau miruši, un, teikšu jums godīgi, mani neuztrauc, kas notiek pēc tam. Es netiecos pēc pēcnāves slavas. Mana pieticība nav tikums.

– Vai jums kaut ko nozīmē tas, ka jūsu vārds turpinās dzīvot?

– Ne mazākajā mērā – pat ja tas tiešām turpinās dzīvot, kas nebūt nav zvanīts. Mani daudz vairāk interesē manu bērnu liktenis. Es ceru, ka viņu dzīve nebūs tik grūta. Es viņiem nevaru to padarīt daudz vieglāku. Karš ir izputinājis manu necilo bagātību, manus mūža iekrājumus. Bet, par laimi, vecums nav pārlieku smaga nasta. Es varu turpināt dzīvot. Darbs joprojām sagādā man prieku.

Mēs pastaigājāmies turp šurp pa šauro celiņu piemājas dārzā, kas atradās stāvā kalna nogāzē. Ar savām jūtīgajām rokām Freids maigi noglāstīja ziedošu krūmu.

– Mani daudz vairāk interesē šie ziedi nekā tas, kas ar mani varētu notikt pēc nāves.

– Tad jau jūs esat nelabojams pesimists?

– Nē. Es vienkārši neļauju filozofiskām pārdomām sabojāt man prieku par vienkāršām šīs pasaules lietām.

– Vai jūs ticat jebkāda veida dzīves turpinājumam pēc nāves?

– Es par to neprātoju. Viss dzīvais reiz iznīkst. Kādēļ lai es turpinātos?

– Vai jūs gribētu atgriezties kādā citā ārējā veidolā, atdzimt no putekļiem? Citiem vārdiem sakot, vai jums piemīt alkas pēc nemirstības?

– Atklāti sakot, nē. Tam, kurš apzinās savtīgos iemeslus, kas slēpjas aiz jebkuras cilvēka rīcības, nav ne mazākās vēlēšanās atgriezties. Dzīve, virzoties pa apli, aizvien būtu tāda pati. Pat tad, ja, lietojot Nīčes frāzi, mūžīgā atgriešanās mums atdotu atpakaļ miesas ietērpu, kāda no tā būtu jēga bez atmiņām? Starp pagātni un nākotni nebūtu saiknes. Runājot par sevi, mani pilnīgi apmierina apziņa, ka dzīve ar tās mūžīgajām problēmām reiz beigsies. Mūsu dzīve neizbēgami ir kompromisu virkne, nebeidzama cīņa starp ego un vidi, kurā tas dzīvo. Vēlme pārmērīgi pagarināt dzīvi man šķiet absurda.

– Vai jūs noraidāt sava kolēģa Šteinaha mēģinājumus pagarināt cilvēka dzīvi?

– Šteinahs necenšas pagarināt dzīvi. Viņš tikai cīnās ar vecumu. Sekmējot spēka uzkrāšanos cilvēka organismā, viņš palīdz audiem pretoties slimībām. Šteinaha veiktās operācijas dažkārt aptur nevēlamus bioloģiskus procesus, piemēram, ļaundabīgo audzēju veidošanos to sākotnējā stadijā. Tas padara dzīvi pieņemamāku. Tas nepadara to dzīvošanas vērtu. Nav iemesla, kāpēc lai mēs vēlētos dzīvot ilgāk. Bet mums ir daudz iemeslu vēlēties padarīt savu dzīvi pēc iespējas komfortablāku. Es esmu salīdzinoši laimīgs, jo varu būt pateicīgs par to, ka neciešu sāpes, par dzīves mazajiem priekiem, par saviem bērniem un ziediem!

– Bernards Šovs saka, ka cilvēka dzīves ilgums ir pārāk īss. Viņš domā, ka mēs varam paildzināt dzīvi, ar savu gribasspēku ietekmējot evolūcijas spēkus. Viņš uzskata, ka cilvēka spēkos ir atgūt Metuzāla ilgmūžību.

– Iespējams, ka nāve pati par sevi nav bioloģiska nepieciešamība, – Freids atbildēja. – Varbūt mēs mirstam tādēļ, ka vēlamies mirt. Līdzīgi kā mūsu sirdīs vienlaicīgi mājo mīlestība un naids pret vienu un to pašu personu, tāpat arī viss dzīvais apvieno sevī pašsaglabāšanās tieksmi un tieksmi pašiznīcināties.

Tāpat kā izstieptai gumijai piemīt tendence pieņemt savu sākotnējo formu, arī visa dzīvā matērija apzināti vai neapzināti ilgojas atgriezties pilnīgā un absolūtā neorganiskas eksistences miera stāvoklī. Dzīvotgriba un vēlme mirt mājo mūsos plecu pie pleca. Nāve ir mīlestības pavadone. Kopā tās valda pār pasauli. Tāds ir arī manas grāmatas “Viņpus baudas principa” vēstījums. Sākumā psihoanalīze uzskatīja, ka tikai mīlestība ir svarīga. Tagad mēs zinām, ka nāve ir vienlīdz svarīga. Katra dzīvā būtne, lai cik spēcīgi tajā degtu dzīvības liesma, ilgojas pēc nirvānas, ilgojas pēc “drudža, ko sauc par dzīvošanu,” izbeigšanās, ilgojas pēc Ābrahāma klēpja. Šīs ilgas var slēpties aiz garām un daiļrunīgām frāzēm, tomēr dzīvības galējais mērķis ir tās bojāeja.

– Bet tā taču ir pašiznīcināšanās filozofija, – es iesaucos. – Tā attaisno pašnāvību. Tai vajadzētu loģiski novest pie cilvēces kolektīvās pašnāvības, kā to iztēlojās Eduards fon Hartmanis.

– Cilvēce neizvēlas pašnāvību tādēļ, ka tās esamības likums necieš taisnu ceļu uz mērķi. Dzīvei savs eksistences cikls ir jānoiet līdz galam. Katrai normālai būtnei piemīt pietiekami spēcīga dzīvotgriba, kas līdzsvaro vēlmi mirt, taču beigās vēlēšanās mirt izrādās spēcīgāka. Izklausās dīvaini, bet nāve ir mūsu pašu gribas akts. Iespējams, ka mēs arī spētu pieveikt nāvi, taču ne tās sabiedroto mūsu sirdīs. Šādā nozīmē, – Freids smaidot piebilda, – mēs visnotaļ pamatoti varētu teikt, ka jebkura nāve ir maskējusies pašnāvība.

Dārzā kļuva vēss. Mēs turpinājām sarunu darbistabā. Uz Freida rakstāmgalda bija kaudze ar viņa paša glītajā rokrakstā aprakstītām lapām.

– Pie kā jūs šobrīd strādājat?

– Es rakstu aizstāvību psihoanalītiķiem lajiem, cilvēkiem bez medicīniskās izglītības. Mediķi vēlas panākt, ka psihoanalīzi varētu praktizēt tikai licencēti ārsti. Vēsture, vecā plaģiatore, atkārtojas pēc katra atklājuma. Sākumā ārsti cīnās pret jebkuru jaunu patiesību. Vēlāk viņi cenšas to monopolizēt.
– Vai psihoanalītiķi laji jūs ir daudz atbalstījuši?

– Daži no maniem labākajiem skolniekiem ir laji.

– Vai jūs pats daudz praktizējat?

– Protams. Tieši šobrīd es strādāju ar sarežģītu gadījumu, šķetinot vaļā jauna, interesanta pacienta psihiskos konfliktus. Kā redzat, mana meita arī ir psihoanalītiķe.

Šajā brīdī darbistabā ienāca Anna Freida. Viņai sekoja pacients – gadus vienpadsmit vecs zēns, kura sejā varēja nekļūdīgi sazīmēt anglosakša vaibstus. Bērns šķita visnotaļ laimīgs, nekas neliecināja, ka viņu nomāktu kāds psihisks konflikts vai problēma.

– Vai jūs kādreiz analizējat arī sevi? – es jautāju profesoram Freidam.

– Jā, protams. Psihoanalītiķim aizvien sevi jāanalizē. Analizējot sevi, mēs labāk spējam analizēt citus. Psihoanalītiķis ir kā bībeliskais grēkāzis. Citi uzkrauj tam savus grēkus. Viņam ir maksimāli jāattīsta sava amatprasme, lai nesabruktu no nastas, kas viņam tiek uzlikta.

– Man vienmēr ir licies, – es ieteicos, – ka psihoanalīze visus, kas to praktizē, nepieciešamā kārtā apveltī ar kristīgās žēlsirdības garu. Cilvēka dzīvē nav nekā tāda, ko psihoanalīze nevarētu izskaidrot. Tout comprendre c’est tout pardoner. Saprast visu nozīmē piedot visu.

– Gluži pretēji, – viņa sejai pieņemot barga jūdu pravieša vaibstus, nodārdināja Freids. – Visu saprast nenozīmē visu piedot. Psihoanalīze māca ne vien to, ar ko mums ir jāsamierinās, bet arī to, ar ko mums ir jātiek galā. Tā mums pasaka, ko vajag izskaust. Zināšanas nekādā gadījumā neliek būt iecietīgam pret ļaunumu.

Es pēkšņi sapratu, kāpēc Freids bija tik spīvi strīdējies ar tiem sekotājiem, kas viņu bija pametuši, kāpēc viņš nespēja tiem piedot novirzīšanos no taisnā ortodoksālās psihoanalīzes ceļa. Viņa taisnības izjūta ir mantojums, ko viņš saņēmis no saviem senčiem. Ar šo mantojumu viņš lepojas, tāpat kā viņš lepojas ar savu tautu.

– Mana valoda ir vācu valoda, – viņš paskaidroja. – Mana kultūra un izglītība ir vācu. Intelektuāli es sevi uzskatīju par vācieti līdz brīdim, kad pamanīju Vācijā un vācu Austrijā augošo antisemītismu. Kopš tā laika es sevi vairs neuzskatu par vācieti. Es saucu sevi par ebreju.

Šī piezīme izraisīja manī zināmu vilšanās sajūtu. Man bija šķitis, ka Freida garam vajadzētu mājot virsotnēs, kas slejas pāri jelkādiem nacionāliem aizspriedumiem un kur nekādi personiski aizvainojumi viņu neskar. Tomēr viņa patiesais sašutums, godīgās dusmas lika man ieraudzīt viņa cilvēcīgo šķautni. Ahillejs bez sava papēža būtu bijis neciešams.

– Es priecājos, profesora kungs, ka arī jums ir savi kompleksi, ka arī jūs esat tikai mirstīgs.

– Mūsu kompleksi, – atbildēja Freids, – ir mūsu vājuma avots; tomēr bieži tie ir arī spēka avots.

– Interesanti, kādi ir mani kompleksi? – es iejautājos.

– Nopietna analīze ilgst vismaz gadu, – Freids atbildēja. – Tā var ilgt arī divus vai trīs gadus. Jūs esat veltījis daudzus gadus no savas dzīves “lauvu medībām”. Gadu no gada jūs esat meklējis izcilas sava laika personības, vienmēr vīriešus, kas vecāki par jums: Rūzeveltu, Vācijas ķeizaru, Hindenburgu, Briānu, Fošu, maršalu Žofru, Georgu Brandesu, Gerhartu Hauptmani, Džordžu Bernardu Šovu...

– Tāds ir mans darbs.

– Bet tā ir arī jūsu izvēle. Izcils, ievērojams vīrs ir simbols. Jūs meklējat savu sirdi. Jūs meklējat izcilu cilvēku, lai tas ieņemtu tēva vietu. Šī meklēšana ir daļa no jūsu tēva kompleksa.

Es sparīgi noliedzu Freida apgalvojumu. Tomēr vēlāk, pārdomājot viņa teikto, man sāka likties, ka šajā it kā nejauši izteiktajā pieņēmumā slēpās zināma patiesība. Varbūt šis pats impulss mani aizveda arī pie viņa.

– Savā “Mūžīgajā žīdā”jūs paplašināt šos meklējumus pagātnē, – viņš piebilda. – Jūs vienmēr esat Cilvēku meklētājs.

– Es vēlos, – ierunājos pēc brīža, – kaut varētu šeit uzkavēties tik ilgi, līdz ieraudzītu savu sirdi jūsu acīm. Varbūt es nomirtu aiz bailēm, ieraugot pats savu atspulgu. Tomēr baidos, ka es pārāk labi pārzinu psihoanalīzi. Es pastāvīgi aizsteigtos vai censtos aizsteigties priekšā jūsu nodomiem.

– Pacienta inteliģence nav trūkums, – Freids atbildēja. – Tieši otrādi, dažkārt tā atvieglo mūsu uzdevumu.

Šajā ziņā psihoanalīzes meistars atšķiras no daudziem saviem sekotājiem, kuriem nepatīk pārlieku pašapzinīgi pacienti. Lielākā daļa psihoanalītiķu izmanto Freida brīvās asociācijas metodi. Viņi mudina pacientu teikt visu, kas ienāk prātā, lai cik muļķīgi, neķītri, nepiemēroti vai mazsvarīgi tas viņam liktos. Sekojot it kā nenozīmīgiem stāstījuma pavedieniem, viņi var uziet pacienta psihes dēmonu pēdas un izsekot tiem līdz pašam to midzenim. Viņiem nepatīk pacienta vēlme aktīvi sadarboties, jo tie baidās, ka, līdzko pacientam kļūs skaidrs sarunas virziens, viņa vēlmes un neapzinātā pretestība, cenšoties saglabāt savus noslēpumus, varētu nojaukt psihes mednieka pēdas. Arī Freids apzinās šo risku.

– Es dažkārt domāju, vai mēs nebūtu laimīgāki, ja mazāk zinātu par procesiem, kas veido mūsu domas un emocijas? Izsekojot katru sajūtu līdz tās sākotnējai kompleksu saknei, psihoanalīze laupa mums pēdējo dzīves burvību. Atklājums, ka mēs savā sirdī glabājam mežoni, noziedznieku un zvēru, nedara mūs priecīgākus.

– Kādi jums ir iebildumi pret zvēriem? – Freids jautāja. – Es daudz labprātāk uzturos dzīvnieku, nevis cilvēku sabiedrībā.

– Kāpēc?

– Tādēļ, ka dzīvnieki ir daudz vienkāršāki. Tie necieš no personības dalīšanās, no ego sairšanas, kas rodas, cilvēkam cenšoties pielāgoties civilizācijas standartiem, kas ir pārāk augsti viņa intelektuālajam un psihiskajam mehānismam. Mežonis, tāpat kā zvērs, ir nežēlīgs, bet viņam nepiemīt civilizētā cilvēka zemiskums. Zemiskums ir cilvēka atriebība sabiedrībai par tās uzspiestajiem ierobežojumiem. Šī atriebības kāre liek rosīties profesionālajiem revolucionāriem un visādiem nekauņām. Mežonis var nocirst kādam galvu, viņš var spīdzināt, viņš var apēst, bet viņš aiztaupīs nemitīgos sīkos “kniepadatas dūrienus”, kuri reizēm padara dzīvi civilizētā sabiedrībā gandrīz neizturamu.

– Cilvēka nejaukākie ieradumi un īpatnības, viņa divkosība, gļēvulība un necieņa rodas no viņa nespējas pilnībā pielāgoties sarežģītai sabiedrībai. Tās ir mūsu instinktu un mūsu kultūras konflikta sekas. Cik daudzkārt patīkamākas ir vienkāršās, nepastarpinātās, spēcīgās suņa emocijas, kad tas kulsta asti vai nepatikā rej. Suņa emocijas, – Freids domīgi piemetināja, – liek atcerēties antīkos varoņus. Varbūt tādēļ mēs neapzināti dodam saviem suņiem antīko varoņu vārdus – Ahillejs, Hektors...

– Man pašam ir suns, – es iestarpināju, – dobermaņpinčers, kuru sauc Ajants.

Freids pasmaidīja.

– Priecājos, ka viņš neprot lasīt, – es piebildu. – Viņš noteikti būtu daudz neciešamāks ģimenes loceklis, ja spētu izvaukšķēt savu viedokli par psihiskajām traumām un Edipa kompleksu. Pat jums, profesor, dzīve šķiet pārāk sarežģīta, – es turpināju. – Tomēr man liekas, ka jūs pats esat daļēji atbildīgs par modernās civilizācijas sarežģītību. Pirms jūs izgudrojāt psihoanalīzi, mēs nezinājām, ka mūsu personību pārvalda kareivīgs nevēlamu kompleksu spiets. Psihoanalīze ir padarījusi dzīvi par sarežģītu problēmu.

– Nekādā ziņā, – Freids atbildēja. – Psihoanalīze vienkāršo dzīvi. Tā palīdz sasniegt jaunu sintēzi. Psihoanalīze no jauna savāc vienkopus daudzos noklīdušos impulsus un mēģina tos aptīt ap spoli, kurai tie pieder. Citiem vārdiem sakot, tā sniedz pavedienu, kas cilvēkam palīdz tikt laukā no viņa bezapziņas labirinta.

– Tomēr, virspusēji skatoties, šķiet, ka cilvēka dzīve vēl nekad nav bijusi tik sarežģīta. Un katru dienu kāda jauna ideja, ko izvirzāt jūs vai kāds no jūsu skolniekiem, padara cilvēka uzvedības problēmu vēl sarežģītāku un pretrunīgāku.

– Psihoanalīze vismaz nekad neaizcērt durvis jaunai patiesībai.

– Daži jūsu skolnieki ar ortodoksālākiem uzskatiem nekā jums pašam pieķeras katram izteikumam, kas jelkad nācis no jūsu mutes.

– Dzīve mainās. Mainās arī psihoanalīze, – Freids teica. – Mēs speram tikai pirmos soļus jaunas zinātnes laukā.

– Man liekas, ka zinātniskā celtne, kuru jūs esat uzbūvējis, balstās uz stingriem pamatiem. Aizvietošanas teorija, bērna seksualitātes, sapņu simbolu un citas teorijas šķiet nesatricināmas.

– Un tomēr, es vēlreiz atkārtoju, mēs atrodamies ceļa sākumā. Es esmu tikai iesācējs. Man ir izdevies atrakt apziņas substrātā apraktus pieminekļus. Bet tur, kur es esmu atklājis dažus tempļus, kāds cits, iespējams, atklās kontinentu.

– Vai jūs joprojām liekat galveno uzsvaru uz dzimumdziņu?

– Es atbildēšu ar dzejnieka Volta Vitmena vārdiem: “Ja nebūtu dzimuma, nebūtu nekā.” To sakot, man vēlreiz jāatkārto, ka šodien es lieku gandrīz tikpat lielu uzsvaru uz to, kas atrodas “aiz” baudas, un tā ir nāve, dzīves noliegums. Šīs alkas izskaidro, kādēļ daži mīl sāpes – kā soli pretim iznīcībai! Tas izskaidro, kādēļ visi cilvēki grib rast mieru, kādēļ dzejnieki saka paldies visiem dieviem,

Ka katra balss reiz klusēs,
Ka beigtie mūžam dusēs
Un strauts ikviens, pirms susēs,
Tiks jūras iešūpots.

– Līdzīgi jums, arī Bernards Šovs nevēlas dzīvot mūžīgi, – es piebildu, – taču atšķirībā no jums viņš uzskata fizisku mīlestību par neinteresantu.

– Šovs neizprot fizisku mīlestību, – Freids smaidot atbildēja. – Viņam par to nav ne mazākās sajēgas. Nevienā viņa lugā nav īstas mīlas dēkas. Viņš zobojas par Cēzara mīlestību pret Kleopatru – iespējams, vienu no spēcīgākajām kaislībām vēsturē. Viņš apzināti, lai neteiktu ļaunprātīgi, atņem Kleopatrai viņas diženumu un padara viņu par nenozīmīgu skatuves figūru. Iemesls Šova dīvainajai attieksmei pret mīlestību un tam, kāpēc viņš noliedz galveno cilvēka virzītājspēku – tieši tas arī laupa viņa lugām vispārēju pievilcību, par spīti visai viņa intelektuālajai bagāžai –, slēpjas viņa psiholoģijā. Kādas savas lugas prologā viņš pats uzsver sava rakstura askētisko ievirzi. – Es droši vien esmu pieļāvis daudz kļūdu, bet noteikti neesmu kļūdījies, izceļot dzimumdziņu kā dominējošu spēku cilvēka uzvedībā. Tā kā šis instinkts ir tik spēcīgs, tas ļoti bieži nonākt asā konfliktā ar civilizācijas vispārpieņemtajām normām un aizsargmehānismiem. Cilvēki aiz tīrās pašaizsardzības cenšas noliegt šī instinkta nozīmīgumu. – Paruna saka: “Paskrāpē krievam ādu, un atradīsi zem tās tatāru.” Analizē jebkuru cilvēka emociju, lai cik tālu tā atrastos no dzimumdziņas sfēras, un tu noteikti atradīsi sākotnējo impulsu, kuram pati dzīve var pateikties par savu esamību.

– Jums neapšaubāmi ir izdevies iedvest šo savu viedokli visiem mūsdienu rakstniekiem. Psihoanalīze ir piešķīrusi literatūrai jaunu intensitāti.

– Tā ir arī daudz ko saņēmusi no literatūras un filozofijas. Nīče bija viens no pirmajiem psihoanalītiķiem. Pārsteidzoši, cik lielā mērā viņa intuīcija paredzēja mūsu atklājumus. Neviens nav dziļāk par viņu sapratis cilvēka rīcības duālos motīvus un baudas principa neizmērojamo varu. Viņa Zaratustra saka:

Vaids saka: Beidz!
Bet prieks ikviens grib mūžības, –
Grib dziļas, dziļas mūžības.

Vācijā un Austrijā par psihoanalīzi, iespējams, diskutē mazāk nekā ASV, tomēr tās ietekme uz literatūru ir milzīga. Daudz ko no mums ir paņēmuši Tomass Manns un Hugo fon Hofmanstāls. Šniclera uzskatu evolūcija lielā mērā ir bijusi līdzīga manējai. Viņš poētiskā formā pasaka daudzas lietas, ko es mēģinu formulēt zinātniskā valodā. Bet doktors Šniclers jau nav tikai dzejnieks, viņš ir arī zinātnieks.

– Savukārt jūs esat ne tikai zinātnieks, bet arī dzejnieks, – es atbildēju. – Amerikāņu literatūra, – es turpināju, – ir pārņemta ar psihoanalīzi. Rūperts Hjūss, Hārvijs O’Higinss un citi uzstājas kā jūsu ideju tulki. Būtu grūti atrast kādu jaunu romānu, kas tādā vai citādā veidā neatsauktos uz psihoanalīzi. No dramaturgiem Jūdžins O’Nīls un Sidnijs Hovards ir daudz ko no jums smēlušies. Piemēram, Hovarda luga “Sudraba saite” nav nekas cits kā Edipa kompleksa dramatizējums.

– Tā ir, – Freids atbildēja. – Paldies jums par komplimentu, bet mana popularitāte Savienotajās Valstīs mani biedē. Amerikāņu interese par psihoanalīzi nav visai dziļa. Plaša popularizēšana noved pie virspusējas atsaucības bez nopietnas iedziļināšanās. Cilvēki tikai atkārto frāzes, ko dzirdējuši teātrī vai izlasījuši presē. Viņi iedomājas, ka saprot psihoanalīzi, jo spēj kā papagaiļi atkārtot tās penterus. Es dodu priekšroku nopietnākai psihoanalīzes izpētei Eiropas centros. – ASV bija pirmā valsts, kas mani atzina oficiāli. Klārka universitāte piešķīra man zinātnisko goda grādu, kad Eiropā es vēl biju izstumtais. Tomēr ASV psihoanalīzei ir devušas maz oriģinālu ideju. Amerikāņi ir gudri vispārinātāji, bet reti kad radoši domātāji. Turklāt Amerikā, tāpat kā Austrijā, mediķu brālība cenšas iegūt pirmtiesības uz šo sfēru. Atstāt psihoanalīzi tikai ārstu rokās būtu nāvējoši tās attīstībai. Medicīniskā izglītība psihoanalītiķim tikpat lielā mērā traucē kā palīdz. Tā traucē tad, ja zināmas vispārpieņemtas zinātniskās nostādnes pārāk dziļi iegraužas studenta prātā.

Freidam par katru cenu jāsaka patiesība! Viņš nevar piespiest sevi glaimot Amerikai, kur viņam ir vairāk pielūdzēju nekā Eiropā. Pat 70 gadu vecumā viņš nespēj spert izlīguma soli pretī mediķu ģildei, kas vēl šodien viņu nelabprāt atzīst. Par spīti nelokāmajam godīgumam, Freida manieres ir nevainojamas. Viņš pacietīgi klausās katrā sarunas biedra vārdā, necenšoties izrādīt savu intelektuālo pārākumu. Reti kurš no viņa viesiem dodas prom bez dāvanas, bez kāda viesmīlības apliecinājuma.

Bija jau tumšs. Man bija laiks doties uz vilcienu, lai atgrieztos Vīnē, kādreizējā Hābsburgu impēriskā spožuma pilsētā.

Freids kopā ar sievu un meitu mani pavadīja lejup pa kāpnēm, kas no viņa kalna mājokļa veda uz ielu. Sniegdams roku atvadu sveicienam, viņš izskatījās nomākts un skumjš.

– Tikai neiztaisiet mani par pesimistu, – viņš teica pēc pēdējā rokas spiediena. – Es nenicinu pasauli. Pasaules nicināšana ir tikai viens no veidiem, kā cilvēki mēģina iegūt tās uzmanību, lai iekarotu auditoriju un nopelnītu ovācijas. Nē, es neesmu pesimists, kamēr man ir bērni, sieva un puķes! Puķēm, – viņš ar smaidu piebilda, – par laimi, nav ne rakstura, ne kompleksu. Es mīlu savas puķes. Un es neesmu nelaimīgs, vismaz neesmu nelaimīgāks par citiem.

Vilciena svilpiens spalgi atbalsojās naktī. Automašīna ātri veda mani projām uz staciju. Zīgmunda Freida nedaudz salīkušais augums un sirmā galva pazuda tālumā.

Freids, tāpat kā Edips, ir pārāk dziļi ieskatījies acīs Sfinksai. Viņa uzdod savu mīklu katram ceļiniekam. Tos, kuri nezina atbildi, viņa nežēlīgi sagrābj un triec pret klintīm. Tomēr varbūt viņa ir laipnāka pret tiem, kurus nogalē, nekā pret tiem, kas atmin viņas noslēpumu.