Dichtung und Wahrheit (neuzrakstīts dzejolis)

1958. gadā dzejnieks Vistans Hjū Odens iegādājās savu pirmo īpašumu – māju Ziemeļaustrijas ciematiņā Kirhštetenē, kur līdz pat dzīves beigām pavadīja vasaras ar savu mūža mīlestību, 14 gadus jaunāko amerikāņu dzejnieku Česteru Kalmanu. 1959. gada septembrī pie Odena Kirhštetenē divas nedēļas viesojās viņa 25 gadus vecais students Adrians Pūls. Kā raksta Odena biogrāfs Edvards Mendelsons: “Pūlam patika Odena sabiedrība, taču viņš pret to nejuta seksuālu iekāri; Odens, kurš juta Pūla attieksmi, nekad nemēģināja viņam tuvoties, taču baudīja aizraujošu seksuālu vilkmi pret jaunāku vīrieti, netraucējot viņu ar tās izpausmēm.” Pēc Pūla aizbraukšanas Odens sarakstīja “Dichtung und Wahrheit. Neuzrakstīts dzejolis”, kas izsauca Čestera Kalmana greizsirdības lēkmi (lai gan viņu attiecības jau ilgu laiku neietvēra seksuālu saskarsmi). Tobrīd Odenu īpaši interesēja Gētes tapšanas gadu autobiogrāfija, kurā aprakstītas arī visas viņa jaunības mīlestības, un Odens savam “neuzrakstītajam dzejolim”
pārņēma nosaukumu no Gētes: “Dzeja un patiesība”. Vienlaikus tas norāda arī uz šīs meditācijas centrālo problēmu: lai kā dzejas valodā censtos patiesi izteikt neizdomājamo un nesadzejojamo īstenību, pārdomās atklājas, ka izteikt to nav iespējams; “sadzejotais” nekad neaizsniedz to, par ko tas ir un uz ko tas norāda; nav iespējams zināt, kas domāts ar vārdiem “es tevi mīlu”, un tie nekad neizsaka to, kas ar tiem domāts.

Kā “Interlūdija” Odena “neuzrakstītais dzejolis” publicēts 1959. gada nogalē izdotajā dzejoļu krājumā “Veltījums Kleio” (Homage to Clio).

Pateicība Laurai Alpei par uzdrošināšanos aizsākt šo tulkojumu un Annai Ķirsei par izraisīto iedvesmu to pabeigt.

Arnis Rītups, 2019–2022

I

Gaidot tavu rītdienas ierašanos, es pamanu, ka domāju: es Tevi mīlu; tad nāk doma – man gribētos uzrakstīt dzejoli, kurš spētu izteikt tieši to, ko domāju ar šiem vārdiem, kad tos domāju.

II

No jebkura cita sarakstīta dzejoļa es vispirms prasu, lai tas būtu labs (kurš to rakstījis, ir otršķirīgi); no jebkura manis paša sarakstīta dzejoļa es vispirms prasu, lai tas būtu īsts, lai es to pazītu kā savu rokrakstu, kā sevis – labāk vai sliktāk – rakstītu. (Kad runa ir par paša dzejoļiem, dzejnieka un viņa lasītāju prasības mēdz pārklāties, bet tās reti kad sakrīt.)

III

Taču šim dzejolim, kuru man gribētos uzrakstīt patlaban, būtu jābūt ne vien labam un īstam; lai tas man patiktu, tam jābūt arī patiesam.¹

Es lasu kāda cita sarakstītu dzejoli, kurā viņš asarām acīs atvadās no mīļotās; dzejolis ir labs (tas aizkustina mani, tāpat kā citi labi dzejoļi) un īsts (es pazīstu dzejnieka “rokrakstu”). Tad no viņa biogrāfijas es uzzinu, ka dzejnieks to rakstījis laikā, kad šī meitene viņam bija apriebusies līdz nāvei, bet viņš izlikās raudam, lai meiteni neaizvainotu un nepiedzīvotu skandālu. Vai šīs zināšanas iespaido to, kā es vērtēju viņa dzejoli? It nemaz; es viņu personīgi nepazinu, un viņa privātā dzīve nav mana darīšana. Vai tā iespaidotu manu vērtējumu, ja dzejoli būtu rakstījis es pats? Es ceru – jā.

IV

Nepietiek ar to, ka sevis rakstītais man jāuzskata par patiesu; lai tas man patiktu, šī dzejoļa patiesumam jābūt acīmredzamam. Tam jābūt rakstītam, piemēram, tā, lai neviens lasītājs nevarētu pārprast es Tevi mīlu kā “es tevi mīlu”.

V

Ja es būtu komponists, es droši vien spētu radīt skaņdarbu, kas klausītājam izteiktu to, ko domāju ar vārdu mīlestība, kad par to domāju, bet nespētu to sakomponēt tā, lai viņš uzzinātu, ka šo mīlestību jutu pret Tevi (ne pret Dievu vai māti, vai decimālo sistēmu). Mūzikas valoda ir nepārejoša, tā neparedz objektu, tādēļ bezjēdzīgs būtu klausītāja jautājums: “Vai komponists tiešām domā to, ko saka, vai tikai izliekas?”

VI

Ja es būtu gleznotājs, es droši vien spētu uzgleznot portretu, kas skatītājam izteiktu to, ko domāju ar vārdu Tu, kad par Tevi domāju (skaista, mīlama utt.), bet man būtu neiespējami to uzgleznot tā, lai viņš uzzinātu, ka tas biju es, kurš Tevi mīlēja. Glezniecības valodai it kā pietrūkst darāmās kārtas, un tieši šī objektivitāte padara bezjēdzīgu skatītāja jautājumu: “Vai šis patiešām ir N (nevis jauna zēna, tiesneša vai slēptas lokomotīves) portrets?”

VII

Simbolistu mēģinājums padarīt dzeju tikpat nepārejošu kā mūzika netiek tālāk par narcistiski atgriezenisko “Es mīlu Sevi”; mēģinājums padarīt dzeju tikpat objektīvu kā glezniecība netiek tālāk par vienkāršu salīdzinājumu “A ir līdzīgs B”, “C ir līdzīgs D”, “E ir līdzīgs F”… Neviens “imažistu” dzejolis nevar būt garāks par pāris vārdiem.

VIII

Dzejnieka runai ir vairākas priekšrocības – trīs personas, trīs laiki (mūzikai un glezniecībai ir tikai tagadne), gan darāmā, gan ciešamā kārta –, bet tai ir viens nopietns trūkums: tai trūkst īstenības izteiksmes. Visi tās apgalvojumi ir vēlējuma izteiksmē, un, kamēr tos nav apstiprinājusi nevārdiska īstenība, tie tikai var būt patiesi.

IX

Vispirms es uzrakstu es piedzimu Jorkā, tad – es piedzimu Ņujorkā; lai noskaidrotu, kurš apgalvojums ir patiess un kurš nepatiess, nav nekādas vajadzības pētīt manu rokrakstu.

X

Es varu iztēloties pietiekami prasmīgu viltotāju, kurš spētu atdarināt cita parakstu tik precīzi, ka rokraksta eksperts tiesā zvērētu, ka tas ir īsts, bet es nevaru iztēloties tik prasmīgu viltotāju, kurš spētu atdarināt savu rokrakstu tik neprecīzi, ka rokraksta eksperts zvērētu: tas ir viltojums. (Vai arī es tikai nespēju iztēloties apstākļus, kuros kāds vēlētos ko tādu darīt?)

XI

Senatnē dzejnieks parasti rakstīja trešajā personā un parasti – par citu paveikto. Pirmās personas lietojumu viņš pietaupīja, lai piesauktu mūzu vai atgādinātu savam valdniekam, ka pienākusi algas diena; pat tad viņš runāja ne kā viņš pats, bet kā profesionāls bards.

XII

Kamēr dzejnieks runā par citu paveikto, viņa dzejolis var būt slikts, bet tas nevar būt nepatiess, pat ja šie veikumi ir leģendas, nevis vēsturisks fakts. Senatnē, kad dzejnieks stāstīja, kā nepilnus 60 kilogramus smags jauneklis aicina cīnīties uz dzīvību un nāvi 20 tonnas smagu pūķi vai kā kāds rezgalis nozog bīskapa zirgu, uzliek ragus lielvezīram un izbēg no cietuma, pārģērbies par veļas mazgātāju, nevienam viņa klausītājam nenāca prātā doma: “Nu, viņa panti varbūt ir skaisti vai smieklīgi, bet vai tiešām karavīrs bija tik drosmīgs un laupītājs tik izmanīgs, kā viņš stāsta?” Dzejas varoņu paveiktais guva vispāratzītu jēgu no dzejnieka vārsmām.

XIII

Kamēr dzejnieks runā par citu paveikto, viņam nav grūti izvēlēties runas stilu; varonīga rīcība prasa “augsto” stilu, komiska darbība prasa “zemo” stilu utt. Taču pieņemsim, ka Homēra nebūtu bijis un Hektoram ar Ahilleju pašiem vajadzētu sarakstīt “Īliadu” pirmajā personā. Lai gan viņu rakstītais būtu tā pati mums pazīstamā episkā poēma, tomēr mums visdrīzāk nāktos nodomāt: “Īsti varoņi par saviem darbiem nerunā tik svinīgi. Šie puiši visdrīzāk izliekas.” Taču, ja varonim neklājas runāt par saviem darbiem tik svinīgi, kāds stils tad būtu viņam piemērots? Komiskais? Vai tādā gadījumā mēs viņu neturētu aizdomās par tēlotu pieticību?

XIV

Dzejnieks dramaturgs liek saviem tēliem runāt pirmajā personā un bieži vien arī augstajā stilā. Kādēļ tas mums netraucē? (Varbūt tomēr traucē?) Vai tādēļ, ka mēs zinām: dramaturgs, kurš to sarakstījis, nerunā par sevi, un aktieri, kas to norunā, tikai izliekas? Vai pēdiņas spēj padarīt pieņemamu to, kas bez tām būtu traucējis?

XV

Dzejniekam viegli runāt patiesi par drosmīgiem kareivjiem un viltīgiem rezgaļiem, jo drosmei un viltībai atbilst rīcība, kurā izpaužas viņu raksturs. Bet kā lai viņš runā patiesi par tiem, kuri mīl? Mīlestībai nav atbilstošas rīcības; tai jāaizņemas darbība, kas pati par sevi nav vis rīcība, bet uzvedības forma. (Proti, ne cilvēka rīcība. Ja kāds grib, to var saukt par Afrodītes vai Mīlas Kundzes, vai Mātes Dabas rīcību.)²

XVI

Viens no Hēraklam piedēvētajiem varoņdarbiem bija 50 jaunavu “izmīlēšana” vienas nakts laikā; šajā sakarā kāds varētu teikt, ka Hērakls bija Afrodītes mīlēts, bet par mīlētāju viņu nesauks.

XVII

Kurš ir Tristans? Kurš – dons Žuans? To nespēs atšķirt neviens Lūriķis Toms.

XVIII

Dzejniekam ir viegli apdziedāt Afrodītes vēlīgos darbus (piepildot savu dziesmu ar apburošām ainām, kas atgādina cekulainā dūkura aplidošanas rituālu vai stagaru tēviņa aizkustinošo uzvedību, un tad vēl piedevām visas tās nimfas ar ganiņiem, kas aizmīlējas kā traki, kamēr impērijas ceļas un krīt), ja vien viņš domā par Afrodīti kā tādu, kas vada visu radību (pat cilvēku) dzīvi kopumā. Bet kāda ir viņas loma, kad runa ir par mīlestību starp diviem cilvēkiem, kuriem ir savi personvārdi un kuri turklāt runā pirmajā un otrajā personā? Kad es saku es Tevi mīlu, es, dabiski, atzīstu, ka par pašu iespēju mīlēt esmu parādā Afrodītei, bet tas, ka es mīlēšu Tevi, ir – es saku – nevis Afrodītes, bet mans lēmums (vai Tava vara). Vai vismaz es tā teikšu, būdams laimīgs mīlestībā; ja es izrādīšos mīlestībā nelaimīgs (prāts, sirdsapziņa, draugi mani brīdina, ka mana mīlestība apdraud manu veselību, kabatu vai garīgo glābšanu, tomēr es neatsakos no savas pieķeršanās), tad es visnotaļ viegli varu novelt atbildību uz Afrodīti, uzskatot sevi par bezpalīdzīgu upuri. Tā nu, kad dzejnieks vēlas runāt par Afrodītes lomu personīgās attiecībās, viņš parasti viņā redz ļaunu vēlošu Dievieti; tad viņš nerunā vis par laimīgām laulībām, bet par traģiskiem un abpusēji graujošiem sakariem.

XIX

Nelaimīgais mīlētājs, kurš izdara pašnāvību, nenogalina sevi mīlestības dēļ, bet par spīti tai – lai pierādītu Afrodītei, ka viņš vēl joprojām ir brīvs, spējīgs uz cilvēka rīcību, ka viņš nav tās vergs, sarucis līdz primitīvai uzvedībai.

XX

Bez personiskas mīlestības pirmā nakts nevar būt rīcība, taču tā var būt sabiedrisks notikums. Dzejniekam, kam pasūtīts uzrakstīt kāzu dziesmu, vēl pirms izlemt par tās stilu un notikumam piemērotu tēlainību, jāzina gan līgavas un līgavaiņa vārds, gan viņu sociālais statuss. (Vai tas domāts karaļu vai zemnieku kāzām?) Taču viņš nekad nejautās: “Vai līgava un līgavainis mīl viens otru?”, jo tam nav nekādas saistības ar sabiedrisko notikumu. Viņu var sasniegt baumas, ka princese un princis nespēj viens otru ciest, tomēr viņiem jāprecas, lai turpinātu dzimtu, vai ka Džeka un Džilas savienība īstenībā ir divu lopu baru apvienošana, taču šādām runām nebūs nekādas ietekmes uz to, ko dzejnieks raksta. Tieši tāpēc kāzu dziesmu iespējams pasūtīt.

XXI

Dzejnieki mums stāsta par varoņdarbiem, kas veikti mīlestības vārdā: mīlētājs dodas līdz pasaules malai, lai pasmeltu Dzīvības Ūdeni, viņš slaktē cilvēkēdājus un pūķus, uzkāpj stikla kalnā utt., un viņa atalgojums ir mīļotās meitenes (viņa parasti ir princese) roka un sirds. Bet tas viss attiecas uz sabiedrisko jomu, ne personisko. Visnotaļ pieņemts, ka meitenes vecākiem (vai publiskajam viedoklim) ir jāsaka: “Svarīgi, lai znotam (vai karalim) piemistu tāda un tāda īpašība,” – un jāuzstāj, ka ikvienam preciniekam jāspēj tikt galā ar pārbaudījumu – vai tā būtu stikla kalna pievarēšana vai iepriekš neredzēta Tūkīdida fragmenta pārtulkošana: tas parādīs, vai nepieciešamās īpašības viņam piemīt vai ne, un jebkuram, kurš veiksmīgi izturēs pārbaudi, ir tiesības pieprasīt piekrišanu precībām. Bet nav iedomājams tāds pārbaudījums, kas liktu pašai meitenei teikt: “Es nespētu iemīlēt nevienu, kurš pārbaudījumu neizturēs, bet to, kuram tas izdosies, es mīlēšu, lai kas viņš arī būtu,” – tāpat arī nav iedomājams nekāds varoņdarbs, kas dotu pielūdzējam tiesības pieprasīt viņas mīlestību.

Pieņemsim, ka viņa šaubās par viņa jūtu raksturu (varbūt viņš tiecas tikai pēc viņas miesas vai naudas?): tad nekāds viņa darbs, lai cik varonīgs, nespēs viņu pārliecināt. Tas spēs tikai pierādīt, ka pielūdzēja motīvi – cildeni vai zemiski – ir pietiekami stipri, lai viņš piekristu pārbaudījumam.

XXII

Pasniegt citam dāvanu ir dāsnums, un episkais dzejnieks velta gandrīz tikpat daudz laika, lai aprakstītu dāvanas, ar kurām viņa varoņi apmainās, un dzīres, kuras viņi cits citam uzsauc, cik viņš velta, lai aprakstītu viņu varoņdarbus kaujas laukā, jo no episkā varoņa tiek gaidīts, ka viņš ir vienlīdz dāsns un drosmīgs. Dāsnuma pakāpi nosaka dāvanas tirgus vērtība; dzejniekam mums tikai jāpavēsta, kāds ir zobena makstī iestrādāto rubīnu un smaragdu izmērs vai dzīrēs apēsto aitu un vēršu skaits. Bet kā lai dzejnieks pārliecinoši runā par dāvanām, kuras pasniegtas mīlestības dēļ (“es tev dāvāšu debesu atslēgas” utt.)? Tādām dāvanām nav tirgus vērtības. Pazīstot iemīļotās gaumi, mīlētājs cenšas izvēlēties tādu dāvanu, kādu, viņaprāt, viņa visvairāk vēlētos saņemt šajā mirklī (turklāt saņemt no viņa): tas varētu būt kadiljaks, bet tikpat labi arī smieklīga pastkarte. Ja viņš izrādīsies pavedinātājs, kas cer viņu nopirkt, bet viņa – prostitūta, kura cer sevi pārdot, tad, protams, dāvanas tirgus vērtībai būs ļoti liela nozīme. (Ne vienmēr: viņa izvēlētais upuris var būt ļoti bagāta meitene, kura dzīvē interesējas vienīgi par smieklīgām pastkartēm.)

XXIII

Anonīma dāvana apliecina žēlsirdīgumu, taču mēs runājam par erotu, ne par agapi.³ Erotiskā mīlestība tiecas atklāt sevi citam tādā pašā mērā, kādā žēlsirdībai piederas vēlme sevi no visiem slēpt.

Var būt apstākļi, kad mīlētājs var mēģināt savu mīlestību slēpt (viņš ir kuprītis, meitene ir viņa paša māsa utt.), taču viņš to slēps ne kā mīlētājs, un, ja viņš sūtīs mīļotajai anonīmas dāvanas, vai tas nenozīmē, ka viņš cer – apzināti vai neapzināti – izraisīt viņā tādu ziņkāri, kas liktu tai spert kādu soli, lai atklātu, kas viņš ir?

XXIV

Kamēr Troilam ar Kriseidi viss bija labi, viņš kļuva par vēl negantāku karotāju nekā iepriekš – “No visiem visbīstamākais, izņemot Hektoru,” – tomēr iecietīgāku mednieku: “Mazajiem dzīvnieciņiem ļāva viņš iet”.⁴ Arī mēs par kādu paziņu, kurš apgalvo, ka ir iemīlējies, reizēm teiksim: “Šoreiz tas būs pa īstam. Viņš mēdza būt pret visiem tik negants, bet, kopš saticis N., viņš vairs neatļaujas pat nelaipnu vārdu.” Taču neiespējami iztēloties, ka pats mīlētājs teiktu: “Šoreiz laikam patiešām es mīlu N., jo esmu kļuvis daudz maigāks nekā biju, pirms mēs satikāmies.” (Varbūt iespējams iztēloties viņu sakām: “Es ticu, ka N. patiešām mani mīl, jo viņa mani padarījusi daudz maigāku.”)

XXV

Lai nu kā, dzejolis, ko gribētos uzrakstīt, nav saistīts ar izteikumu “Viņš mīl Viņu” (Viņš un Viņa tad varētu būt izdomāti personāži, kuru raksturu un pagātni dzejnieks drīkst brīvi idealizēt pēc savas vēlēšanās), bet ar manu izteikumu es mīlu Tevi (kur es un Tu ir personas, kuru pastāvēšanu un pagātni varētu pārbaudīt privātdetektīvs).

XXVI

Angļu valodas gramatikā pieņemts, ka runātājs atsaucas uz sevi kā “es” un uz personu, pie kā viņš vēršas, ar “Tu”, taču ir daudzas situācijas, kurās ne mazāk noderīgs būtu pavisam cits pieņēmums. Piemēram, varētu būt tāds noteikums, ka pieklājīgā sarunā ar svešiniekiem vai uzrunājot amatpersonas, izmanto trešo personu: “Smita kungam patīk kaķi, bet Džonsas kundzei?”; “Vai cienījamais kontrolieris varētu pazemīgajam pasažierim pateikt, cikos atiet šis vilciens?” Proti, ir daudzas situācijas, kurās vietniekvārdu “es” un “tu” lietojums nesaistās ar es-sajūtu un tu-sajūtu.

XXVII

Es-sajūta ir būt-atbildīgam-par sajūta. (To nevar izteikt darbības vārds ciešamajā kārtā.) No rīta es pamostos ar mežonīgām galvassāpēm un iekliedzos: “Au!” Šis kliedziens ir negribēts, tajā nav es-sajūtas. Tad es nodomāju: “Man ir paģiras.” Šo domu jau pavada kaut kāda es-sajūta; darbība, ar kuru es lokalizēju un pazīstu šīs galvassāpes, ir mana, taču ļoti nedaudz. Tad es domāju: “Vakarvakarā es iedzēru par daudz.” Nu jau es-sajūta ir daudz stiprāka: es varēju dzert mazāk. Galvassāpes ir kļuvušas par manām paģirām, par notikumu manā personīgajā vēsturē. (Es nevaru identificēt savas paģiras, norādot uz savu galvu un vaidot, jo par manām tās padara mana darbība pagātnē un es nevaru norādīt uz sevi vakardien.)⁵

XXVIII

Tu-sajūta – tā ir atbildības-piedēvēšanas-kādam sajūta. Ja domu Tu esi skaista pavada Tu-sajūta, tad es uzskatu, ka tu esi atbildīga, vismaz daļēji, par savu fizisko izskatu; tā nav vienkārši veiksmīga gēnu sakritība.⁶

XXIX

Kopīgais es-sajūtai un Tu-sajūtai ir būšanas-stāsta-iekšpusē sajūta. Es nevaru domāt es Tevi mīlu, neiekļaujot savā domāšanā domas es jau esmu Tevi mīlējis (kaut īsu brīdi) un es Tevi joprojām mīlēšu (kaut uz brīdi). Tāpēc, ja es mēģinu – kā man gribētos izdarīt šajā dzejolī – izteikt to, ko ar šo domu domāju, es padaru sevi par vēsturnieku, kam jārisina vēsturnieka problēmas. No man pieejamajiem dokumentiem (atmiņām par sevi, Tevi un to, ko esmu dzirdējis par mīlestību) daži, visticamāk, ir pielaboti, daži pat var izrādīties pilnīgi viltojumi; kur man nav dokumentālu liecību, es nevaru pateikt, vai to nav tāpēc, ka tādu nekad nav bijis, vai tāpēc, ka dokumenti pazaudēti vai paslēpti, un, ja tā, tad kā atšķirtos mana vēstures aina, ja šie dokumenti atrastos. Pat ja man piemistu totāla atmiņa, man vienalga vajadzētu šos jaunatrastos dokumentus izskaidrot un novērtēt to svarīgumu.

XXX

Autobiogrāfi līdzinās citiem vēsturniekiem: daži tic progresam, citi regresam, daži ir Geistesgeschichtswissenschaftler, citi Feuilletonistes utt. (Man gribētos domāt, ka es domāju es Tevi mīlu drīzāk tā, kā varētu būt domājis Aleksī de Tokvils un nevis kā Žozefs de Mestrs.⁷)

XXXI

Kad ir runa par kāda – vai nu sevis, vai cita – pazīšanu, visgrūtāk ir uzminēt, kad jādomā kā vēsturniekam un kad – kā antropologam. (Relatīvi viegli nojaust, kad būtu jādomā kā ārstam.)

XXXII

Kas es esmu? (Was ist denn eigentlich mit mir geschehen?⁸)Varētu būt vairākas ticamas atbildes, bet nevar būt viena galīgā atbilde, tāpat kā nevar būt viena galīgā Trīsdesmitgadu kara vēsture.

XXXIII

Diemžēl nav iespējams, gan ka mana atbilde uz jautājumu kas Tu esi? un tava atbilde uz jautājumu “kas esmu es?” sakrīt, gan ka viena vai otra būs pilnīgi patiesa. Bet, ja tās nesakrīt un ne viena, ne otra nav pilnīgi patiesa, tad mans apgalvojums es Tevi mīlu arī nevar būt pilnīgi patiess.

XXXIV

“Es tevi mīlu”; “I love you”; “Je t’aime”; “Ich liebe Dich”; “Io t’amo”… uz zemes nav tādas valodas, kurā šo frāzi nevarētu precīzi pārtulkot, piebilstot gan, ka to, kas ar šiem vārdiem domāts, var izteikt arī bez vārdiem, jo runātājs varētu nevis vērt vaļā muti, bet tikpat labi norādīt ar pirkstu vispirms uz sevi, tad uz “Tevi” un ar žestu atdarināt “mīlēšanās” aktu.

Šādā gadījumā šī frāze ir iztukšota gan no es-sajūtas, gan no Tu-sajūtas; “es” te nozīmē “šo” pie cilvēces piederīgo (ne manu dzeršanas biedru vai bārmeni), “Tu” nozīmē “to” pie cilvēces piederīgo (ne to kropli no tevis pa kreisi vai mazuli no tevis pa labi, ne arī veceni tev aiz muguras), un “mīlestība” apzīmē “to” fizisko vajadzību, kuras pasīvs upuris es šajā brīdī esmu (es neprasu tev, kur ir kāds labs restorāns vai tuvākā tualete).

XXXV

Ja mēs būtu pilnīgi svešinieki (kad Tu-sajūta būtu abpusēji neiespējama) un, apstādinājis tevi uz ielas, es teiktu es Tevi mīlu, tu ne tikai precīzi saprastu, ko es saku, bet arī nešaubītos, ka es to arī domāju; tu nekad nedomātu: “Vai šis vīrietis maldina pats sevi vai arī man melo?” (Protams, tu varētu kļūdīties: es varētu tevi apstādināt, lai uzvarētu derībās vai padarītu kādu greizsirdīgu.)

Taču mēs neesam svešinieki un tas nav tas, ko es domāju (vai ne viss, ko es domāju).

Lai ko es domātu, to diez vai var vienlīdz labi izteikt ar žestiem, bet to var izteikt – ja vispār – ar vārdiem (tāpēc es gribu uzrakstīt šo dzejoli), un, kur vien nepieciešams izmantot vārdus, ir iespējams gan melot, gan apmānīt sevi.⁹

XXXVI

Citu priekšā es varu izlikties, ka neesmu izsalcis, lai gan esmu (man ir kauns atzīt, ka nevaru atļauties pieklājīgu maltīti), vai arī ka esmu izsalcis, lai gan neesmu (namamāte jutīsies aizvainota, ja es neēdīšu). Bet – es esmu izsalcis vai neesmu? Cik izsalcis? Grūti iztēloties, ka es varētu par to nebūt drošs vai arī varētu maldināt sevi par to, kāda ir patiesā atbilde.

XXXVII

Es esmu nedaudz izsalcis; esmu ļoti izsalcis; esmu izbadējies: ir skaidrs, ka es runāju par trīs dažādām vienas un tās pašas apetītes pakāpēm.

Es Tevi mazliet mīlu; es Tevi ļoti mīlu; Es Tevi neprātīgi mīlu: vai vēl joprojām es runāju par dažādām pakāpēm? Vai tomēr dažādiem veidiem?

XXXVIII

Vai es Tevi mīlu? Es varētu atbildēt nē, būdams drošs, ka runāju patiesību, ar nosacījumu, ka tu būtu kāda, kura mani interesē tieši tik maz, lai man nekad neienāktu prātā sev uzdot šo jautājumu; bet nav tāda nosacījuma, kas ļautu man pilnīgi droši atbildēt jā. Patiešām, es sliecos uzskatīt: jo ciešāk manas jūtas tuvotos sajūtai, kura par patieso atbildi padarītu jā, jo vairāk mani vajadzētu pārņemt šaubām. (Ja tu jautātu: “Vai tu mani mīli?”, tad, manuprāt, es būtu vairāk gatavs atbildēt jā, ja zinātu, ka tie ir meli.)

XXXIX

Vai es spēju iztēloties, ka mīlu, lai gan īstenībā nemīlu? Protams. Vai es spēju iztēloties, ka neienīstu, lai gan īstenībā ienīstu? Protams. Vai es spēju iztēloties, ka es tikai ienīstu, lai gan īstenībā kā ienīstu, tā mīlu? Jā, arī tas ir iespējams. Bet vai es spēju iztēloties, ka es ienīdu, lai gan īstenībā tā nebija? Kādos apstākļos man būtu iemesls sevi šādā veidā mānīt?

XL

Romantiskā mīlestība – man tā nav jāpiedzīvo pašam, lai es spētu sniegt pietiekami precīzu tās aprakstu, jo ar šo jēdzienu Rietumu kultūra bijusi apsēsta gadsimtiem ilgi. Vai es spēju iztēloties tā pretjēdzienu – Romantisko naidu? Ko būtu pieņemts darīt, šāda naida pārņemtam? Kāds būtu tam atbilstošs vārdu krājums? Kā izskatītos kultūra, kura būtu apsēsta ar to tikpat daudz kā mūsējā ar Romantisko mīlestību? Pieņemot, ka es pats to piedzīvotu, vai man vajadzētu spēt to pazīt kā Romantisko naidu?

XLI

Naids tiecas izslēgt no apziņas jebkuru domu, izņemot domu par to, kuru ienīst; turpretī mīlestība tiecas palielināt apziņu; doma par Mīļoto darbojas kā magnēts, kas savāc ap sevi citas domas. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc dzejolis par laimīgu mīlestību reti kad ir tikpat pārliecinošs kā par nelaimīgu: laimīgais mīlētājs, kā šķiet, pastāvīgi aizmirst savu mīļoto, lai domātu par Visumu.

XLII

No daudzajiem (daudz par daudz) manis lasītajiem mīlas dzejoļiem, kas sarakstīti pirmajā personā, vispārliecinošākie bija vai nu labdabīgi jutekliskie trallallā, kas pat necentās izlikties, ka runā par nopietnu mīlestību, vai arī skumju kaucieni, jo mīļotā bija mirusi un vairs nespēja mīlēt, vai arī neapmierinātības rēcieni, jo mīļotā mīlēja kādu citu vai nemīlēja nevienu, izņemot sevi; vismazāk pārliecinošie bija tie, kuros dzejnieks centās pārliecināt, ka runā pilnā nopietnībā, taču viņam nebija par ko sūdzēties.

XLIII

Kareivis, kurš pārzina Homēru, kaujas laukā viegli varētu ņemt par piemēru Hektora un Ahilleja varoņdarbus (iespējams, izdomātus), tādējādi iedvesmojoties drosmīgam cīniņam. Bet topošais mīlētājs, kurš pārzina Petrarku, nevar iedvesmoties mīlēt: ja viņš Petrarkas (kas pilnīgi noteikti bija reāls cilvēks) aprakstītās jūtas ņemtu par piemēru un censtos tās atdarināt, viņš pārstātu būt mīlētājs un kļūtu par aktieri, kas spēlē dzejnieka Petrarkas lomu.

XLIV

Daudzi dzejnieki mēģinājuši šķirt Romantiskās mīlestības pieredzi no vulgāras iekāres. (Pēkšņi samulsis, man gribētos teikt, es apzinos, ka esmu necienīgi uzdūries, kā pļāpājošs mērkaķis vai nemazgājies staļļa zēns, Visaugstākā klātbūtnei, mēlei pinoties, drebot, baidoties palikt, bet negribot aiziet, jo šeit, ja vispār jebkur, ir labi būt…) Bet vai kādam nav bijusi līdzīga pieredze (dievišķa sastapšanās) ne cilvēka kontekstā? (Es atceros, kā negaidīti uzgāju pamestu dzelzs lietuvi Harca kalnos.) Kas rada atšķirību cilvēka kontekstā? Vulgāra iekāre?

XLV

Man gribētos uzskatīt, ka neapstrīdams mīlestības pierādījums būtu tas, ka es spēju patiesi pateikt: Iekāre pat tās vismežonīgākajā trakumā nespēj nedz mani pārliecināt, ka tā ir mīlestība, nedz arī apturēt manī vēlmi, kaut tā būtu.¹⁰

XLVI

“Mana Mīla,” saka dzejnieks, “ir daudz brīnišķāka, daudz skaistāka, daudz iekārojamāka nekā…” – tam seko saraksts ar apbrīnojamiem dabas objektiem un cilvēku radītām lietām (daudz brīnišķāka, man gribētos teikt, nekā Sveildeila vai Islandes Ziemeļrietumu krasts, daudz skaistāka nekā āpsis, jūraszirdziņš vai Gilkes & Co Kendalā būvēta turbīna, daudz iekārojamāka nekā auksta brokastu maizīte vai karstais ūdens bez ierobežojuma…).

Ko šādi salīdzinājumi dod? Noteikti ne aprakstu, ar kura palīdzību Tevi varētu atšķirt no simtiem iespējamu līdzīgu sāncenšu.

XLVII

“Tai Vienai, kuru pielūdzu, ir vairāk dvēseles nekā citām…” (Viņa ir daudz smieklīgāka, man gribētos teikt.) Lai būtu precīzs – vai dzejniekam nebūtu jāraksta “nekā jebkurai, ko esmu līdz šim saticis”?

XLVIII

“Es Tevi mīlēšu vienmēr,” zvēr dzejnieks. Man arī liekas, ka tā zvērēt ir viegli. Es Tevi mīlēšu 16.15 nākamotrdien: vai tas arī ir tikpat viegli?

XLIX

“Es Tevi mīlēšu, lai kas notiktu, pat ja…,” – un seko saraksts ar katastrofāliem brīnumiem (pat ja, es varētu teikt, visi Bālbekas akmeņi sašķeltos četrās vienādās daļās, Reptonas kraukļi izteiktu zīmīgus pravietojumus grieķiski vai Karību imigranti lādētos ebrejiski, žurnālu Time drukātu spoguļrakstā, Parīzi un Vīni atkal trīskārt aizdedzinātu gāze…).

Vai es ticu, ka šie notikumi varētu atgadīties manas dzīves laikā? Ja ne, ko tad es esmu apsolījis? Es Tevi mīlēšu, lai kas notiktu, pat ja tu uzbarotos par divdesmit mārciņām un apaugtu ar ūsām: vai es uzdrošinātos apsolīt ko tādu?

|

L

Dzejolim, kuru gribēju uzrakstīt, bija precīzi jāizsaka, ko es domāju ar vārdiem es Tevi mīlu, taču es nevaru precīzi zināt, ko domāju. Dzejolim bija jābūt acīmredzami patiesam, taču vārdi par savu patiesumu nespēj pārliecināt paši. Tā šis dzejolis paliks neuzrakstīts. Tas nekas. Rīt Tu ieradīsies; ja es rakstītu romānu, kurā mēs abi būtu personāži, es skaidri zinu, kā es Tevi sveiktu stacijā: acīs apbrīna, uz mēles – joki un neķītrības. Taču kurš zina, tieši kā es Tevi sveikšu? Māte Daba? Tā ir ideja. Vai kāds nevarētu uzrakstīt dzejoli (mazliet varbūt nepatīkamu) par Viņu?¹¹

1959