Cīņa ar grizlilāci

Labs draugs nekad nepieļaus, ka viņa biedrs iekāpj lāča kakās. Tāpēc pērnā gada oktobrī, uzdūries šādai svaigi noliktai čupai dziļi Vaiomingas mežu brikšņos netālu no Jeloustonas, Breidijs Laurijs atskatījās un brīdinoši uzsauca Kendelam Kamingsam. Tie varēja kļūt par viņa pēdējiem vārdiem.

Abi Ziemeļrietumu koledžas cīkstoņi tolaik pazina viens otru tikai pusotru mēnesi, taču bija paguvuši cieši sadraudzēties. Tāda ir cīņas sporta īpatnība: nieka sešu nedēļu laikā treniņu partneri tiešām var kļūt par tuviem draugiem uz visu mūžu. Jūs triecat viens otru uz priekšu savos dienišķajos astoņu kilometru skrējienos, nošķiežat viens otru ar sviedriem un asinīm, sasienat viens otru kliņģerī… Šāda stundām ilga vardarbība, kam vienmēr seko piedošana, var gandrīz acumirklī savienot divus cilvēkus ar nesaraujamām saitēm. Un tā bija noticis ar Breidiju un Kendelu.

Tā nu viņi sāka pavadīt kopā laiku arī pēc treniņiem. Abiem patika daba, un oktobra sākumā, kad sākās koledžu reslinga sezona, Breidijs Kendelam pastāstīja, cik labi viņš nopelna ar ragu lasīšanu. Ragu lasīšana nozīmē rūpīgi pārstaigāt blīviem brikšņiem noaugušās Jeloustonas nacionālā parka apkaimes kalnu takas, meklējot ragus, ko reizi gadā nomet vapiti, aļņi, melnastes brieži un citu briežu dzimtas sugu tēviņi. Liels ragu pāris mēdz maksāt ap 200 dolāriem. Veiksmīgā ragu lasīšanas dienā koledžas students var papildināt savu budžetu ar kādiem 500 dolāriem, un šī diena, 15. oktobris, bija sākusies daudzsološi.

Viņi bija devušies ceļā kopā ar diviem citiem Ziemeļrietumu koledžas cīkstoņiem, Gasu Harisonu un Orinu Džeksonu, un visu 45 minūtes garo braucienu pārējie ķircināja Gasu par spilgti sarkano sporta kreklu, ko viņš bija uzvilcis kamuflāžas vai tumša apģērba vietā. Puiši Gasam ik pa brīdim atgādināja, ka viņš pievilinās visus apkārtnes plēsējus kā staigājoša neona izkārtne: Pārtika.

Lielāko dienas daļu četrinieks turējās kopā. Sešās stundās viņi todien nogāja gandrīz 24 kilometrus pa Lūšu-Hulihana taku, kas atrodas Jeloustonas pievārtē. Viņi šķērsoja robainu klinšu klajumus, pēc tam vietas, kur visi krūmi un koki likās nolēmuši mesties uz vienu roku un dzīvot kā tuvi kaimiņi. Biezokņi un klajumi, biezokņi un klajumi, un tā kilometriem tālu.

Kad jau tuvojās saulriets, viņi sadalījās pāros un tālumā noskatīja kādu klinti, kur norunāja satikties aptuveni pēc stundas. Breidijs un Kendels pakāpās augstāk kalnā, bet Gass un Orins turējās piekājē. Četros pēcpusdienā abus pārus šķīra aptuveni 800 metru; tas bija pietiekami tālu, lai Breidijs un Kendels tikai ar pūlēm saklausītu, kā Gass un Orins pļāpā un joko gabalu zemāk.

Augstāk kalnā Breidijs un Kendels bija iebriduši dziļi brikšņos – tik biezos, ka bija gandrīz neiespējami ieraudzīt zemi. Kendels bija gandrīz 15 metrus no Breidija, kad izdzirdēja draugu iesaucamies:

– Ei, uzmanies, te ir liela čupa lāča sūdu!

Šajā brīdī viņi izdzirdēja skaļu brakšķēšanu. Breidijs pabeidza teikumu, bet tad paguva tikai nobrēkties:

– Lācis! – un tad viņam krūtīs ietriecās vairāk nekā 200 kilogramus smags grizlilācis.

Piepeši bija sākusies smagākā cīņa abu sportistu mūžā.

Vecs teiciens vēsta: ja nu tev jābūt lācim, tad esi grizlilācis. Tā izcelsme ir visai miglaina un meklējama vismaz 100 gadus tālā pagātnē, lai arī daudzi vēl joprojām šo frāzi piedēvē Mahātmam Gandijam, kas liekas visai neticami. Teiciena patiesā jēga liecina par cilvēka apbrīnu par ārkārtīgo negantumu, kas piemīt grizlilācim – iespējams, bīstamākajam radījumam zemes virsū. Grūti spriest, kā grizlilācim klātos cīņā ar tīģeri vai nīlzirgu, taču dabas eksperti saka, ka šajā svara kategorijā lācis varētu būt izsēts ar pirmo numuru.

Grizlilāči ir izplatīti tā sauktajā Lielās Jeloustonas ekosistēmā, kas ietver pamatīgus gabalus no Vaiomingas, Montānas un Aidaho teritorijām. Grizlilācis ir ar federālo likumu aizsargāta pasuga, un tā nogalināšana – pat pašaizsardzības nolūkos – automātiski nonāk likumsargu uzmanības lokā. Ja izmeklētāji apšauba, vai ir pietiekams pamats runāt par pašaizsardzību, par grizlilāča nošaušanu var piespriest gadu cietumā un 50 000 dolāru naudas sodu.

Lāču uzbrukumi ir reta parādība. Literatūrā par Jeloustonu rakstīts, ka iespēja gūt ievainojumu sadursmē ar grizlilāci ir 1 pret 2,7 miljoniem. Jeloustonas nacionālā parka tīmekļa vietne ziņo, ka pēdējo 150 gadu laikā grizlilāču uzbrukumos bojā gājuši astoņi cilvēki, tikai par vienu vairāk nekā no krītoša koka.

Taču, ja jūs apdraudat kāda grizlilāča teritoriju, pārtikas krājumus vai, vēl ļaunāk, lāčumātes mazuļus, tad labāk piesargieties. Vidusmēra grizlilāču mātīte sver ap 230 kilogramiem, izslējusies uz pakaļkājām, augumā sasniedz 2,1 metru, var pārvietoties ar ātrumu līdz 50 km/h, un tās žokļi var saplacināt boulinga bumbu.

Tātad skaidrs, ka Breidijam nebija nekādu izredžu. Viņš ir divkārtējs Jūtas pavalsts vidusskolu čempions un koledžas pirmajā kursā savā svara kategorijā (67 kg) izcīnījis septīto vietu valstī; tas nozīmē, ka viņš visu mūžu pavadījis, spēkojoties un cenšoties nogāzt gar zemi citus fiziski stiprus cilvēkus. Taču Breidijs vēl nekad nebija pieredzējis neko tādu kā todien. Grizlilācis – visticamāk, lāčumāte – viņam iebelza un aizgrūda viņu pa grubuļaino virsmu vairāk nekā 25 metrus. Viņš aizripoja pa zemi, bet lācene skrēja līdzās, pa ceļam ar ķetnām grūstīdama kūleņojošo ķermeni. Breidijs vēl aizvien atceras, kā pēdīgi beidzis ripot un lācene sākusi dauzīt viņu ar ķepām, gandrīz driblējot pa zemi kā basketbola bumbu.

Kamēr norisinājās šis pirmais uzbrukums, Kendels atradās 25 metru attālumā; lācene bija ar muguru pret viņu. Kendels skatīja dzīvnieka neaprakstāmi brutālo izrēķināšanos ar viņa draugu un neticēja savām acīm, cik ātri un nežēlīgi viss norisinājās. Viņš gribēja palīdzēt, bet kā? Lācene arī viņu aizsviestu pa gaisu kā pelavu maisu, un tad pagalam būtu viņi abi. Varbūt viņš varētu ņemt kājas pār pleciem, sasaukt Gasu un Orinu un atgriezties, un tad viņi varētu mēģināt tikt klāt no otras puses. Gasam bija šaujamais, viņš atcerējās; Kendels zināja, ka Gass ir lielisks šāvējs. Varbūt tiešām lielākās izredzes ir skriet?

Taču tad, redzot, kā lācene Breidiju stumda un vazā, Kendels saprata, ka draugam palikušas labi ja 30 sekundes – un tad viņš būs miris.

Skatoties notiekošajā, Kendelam neviļus acu priekšā atausa tie neskaitāmie brīži, kad viņi ar Breidiju cīkstējušies, spieduši viens otru ar seju paklājā, tad vilkuši viens otru nost no paklāja, tad sākuši visu no gala. Ir tādas ģimenes, kurās visi savā starpā ķīvējas un strīdas, bet neviens no malas neuzdrošinātos kādam no viņiem nodarīt pāri. Tieši tā, redzot lāča uzbrukumu, jutās Kendels.

Un tā viņš sāka uz lāceni kliegt. Nekādas reakcijas.

Viņš pacēla zaru, meta ar to lācenei un trāpīja. Nekā.

Viņš meta ar akmeni, kas tiešā trāpījumā atsitās pret lācenes muguru. Vēl joprojām nekā.

Lācene bija noskaņota nogalināt, un ar kokiem vai akmeņiem to pārliecināt neizdotos. “Man pat neizdevās panākt, lai viņa izkustas no vietas,” saka Kendels.

Tāpēc cīkstonis ķērās pie bīstamākā nogāšanas mēģinājuma savā mūžā. Kendels pieskrēja un triecās ar visu ķermeni pret lācenes muguru, grābjot un plēšot kažoku uz dzīvnieka skausta. Tas beidzot piesaistīja grizlilāča uzmanību; lācene apsviedās – tieši brīdī, kad Kendels atlaida tvērienu un skriešus metās prom. Viņš cerēja, ka pretuzbrukums lāceni samulsinās un novērsīs tās uzmanību pietiekami ilgi, lai Breidijs paspētu uzrausties kājās un aizskriet pretējā virzienā. Varbūt, varbūt lācene samierinātos un ļautu viņiem aizbēgt.

Taču ne jau velti vairums lāču ekspertu saka, ka vienīgais veids, kā palikt dzīvam sadursmē ar grizlilāci, ir izlikties par mirušu. Skrienot Kendels atļāvās uz mirkli atskatīties pāri plecam, lai redzētu, ko lācene grasās darīt. Puisis šausmās redzēja, kā dzīvnieks novēršas no Breidija sabrukušā ķermeņa, divos milzīgos galopa soļos panāk viņu un tagad jau metas virsū viņam.

Nežēlīgais uzbrukums bija tik asiņains, ka prātam nav aptverams, kā tajā vispār bija iespējams izdzīvot. Lācene notrieca Kendelu zemē un metās viņam virsū. Dzīvnieka mute sniedzās pēc viņa galvas, un Kendels saoda, cik pretīgi smird tā elpa – kā jau radījumam, kurš pavada mūžu, medījot un ēdot jēlu gaļu. Nošķiests ar lācenes siekalām, viņš izmisīgi pūlējās sejas vietā likt zvēram mutē plaukstas un rokas. Tomēr drīz vien lācene sagrāba žokļos viņa seju un galvu, vairākas reizes iekoda, un Kendels pēc brīža palika ļengani guļam zemē. “Es jau domāju, ka tās ir beigas,” viņš saka.

Lācene dažas sekundes pētīja nekustīgo Kendela augumu, tad lēni aizļepatoja projām, uz to pusi, kur bija palicis guļam Breidijs. Kendels atvēra acis un pūlējās saskatīt, vai draugam izdevies aizbēgt. Taču pār seju plūda tik spēcīgas asiņu straumes, ka viņš tā arī neko neieraudzīja. Kendels zināja vienīgi, ka lācene devusies pretējā virzienā un viņam, iespējams, radusies izdevība tikt projām.

Kad lācene beidzot bija pazudusi ārpus redzesloka, Kendels ar pūlēm nostājās uz kājām un sāka meklēt taku, kas ved lejup no kalna. Viņš stipri asiņoja, un vienai rokai bicepss bija noplēsts no kaula, tomēr puisis bija pie skaidra saprāta un juta spēcīgu adrenalīna lādiņu. Kendels cerēja atrast draugus, un tad viņi visi kopā varētu labi ātri pazust no šīs vietas.

Taču viņš pat nebija drošs, ka Breidijs pirmajā uzbrukumā palicis dzīvs. Nepadomājis, ko dara, Kendels iekliedzās, cik skaļi vien spēja:

– Breidij!

Un tad viņš izdzirdēja brīkšķēšanu un brakšķēšanu, un tie pilnīgi noteikti nebija viņa drauga soļi.

Lācis atgriezās.

Kendels nezināja, ka Breidijs uzrausās kājās, tiklīdz lācene novērsa no viņa uzmanību, pievēršoties viņa draugam. Breidijs izkliedza Kendela vārdu, taču lācene jau dzinās tam pakaļ. Viņš redzēja, kā Kendels skrien prom neticamā ātrumā, tāpēc cerēja, ka draugam tomēr izdosies aizbēgt no lāča.

Tagad Breidijs izvilka savu mobilo telefonu, lai izsauktu palīdzību, tad izskrēja klajumiņā cerībā, ka izdosies brīdināt Gasu un Orinu. Viņam bija tā pati doma, kas pirms brīža Kendelam: varbūt Gass var pienākt tuvāk un lāci nošaut.

Viņam izdevās noķert signālu un sazvanīt 911. Breidijs pateica dispečeram, kas noticis un kāda ir viņu precīzā atrašanās vieta, un šajā brīdī nepilnus 200 metrus zemāk ieraudzīja Gasu un Orinu. Un kam jāpateicas par to, ka viņš draugus saskatīja tādā attālumā? Tikai un vienīgi Gasa sarkanajam sporta kreklam.

Turot telefonu piespiestu pie auss, Breidijs iekliedzās:

– Palīgā! – un pamāja ar roku. Abi cīkstoņi kalna piekājē nevarēja saklausīt, ko viņš saka. Gass pat pasmaidīja un pamāja pretī: viņš domāja, ka Breidijs vienkārši ākstās.

Taču, redzot, kā Breidijs klunkurē lejup pa taku, Gass un Orins pamanīja, ka kreiso roku viņš tur kā auklēdams – ļenganu un piespiestu pie sāna. Kļuva skaidrs, ka viņa sauciens nebija apsveicināšanās: viņam bija nepieciešama palīdzība. Abi skriešus metās viņam pretim – Gass gabaliņu pa priekšu Orinam. Viņš saklausīja vārdus “lācis” un “Kendels” un tad “uzdeva gāzi” pa īstam. Pa galvu pa kaklu steidzoties kalnā, viņš jau ceļā izvilka pistoli un gatavojās cīņai ar lāci.

Orins piesteidzās pie Breidija un paņēma no viņa telefonu. Otrā galā bija 911 dispečers, kurš ieteica neatgriezties mežā un sacīja, ka palīdzība jau ir ceļā pie viņiem – lai puiši ejot prom no takas un dodoties uz saviem auto; viņi nevarot atvairīt grizlilāča uzbrukumu pašu spēkiem.

– Mēs nekur neiesim, – noteica Orins un pārtrauca sarunu.

Satvēris Breidiju, viņš sāka kāpt kalnā, sekojot sarkanajam kreklam, kas skrēja viņiem pa priekšu. Taču Breidijs bija bēdīgā stāvoklī – gan fiziski, gan emocionāli. Lāča žokļi bija pārlauzuši apakšdelma kaulu uz pusēm, un tas spraucās ārā no brūces; Breidijs nesa savu roku tā, it kā tā nemaz nebūtu daļa no viņa paša ķermeņa. Vēl ļaunāk – viņš domāja, ka nespēs paskatīties uz to, ko viņi tūlīt atradīs pakalna galā.

– Kendels ir miris, – viņš Orinam teica. – Viņš ir miris.

Kendels nebija miris, taču viņš bija tik tikko dzīvs.

Brīdī, kad Gass ar ieroci rokā tuvojās uzbrukuma vietai, lācene bija atgriezusies pie Kendela un atkal notrieca viņu no kājām. Tad tā pieliecās un iekodās viņam galvā, paceļot no zemes visu viņa ķermeni. Kendels juta, kā zvēra zobi ieurbjas viņa galvā, un jutās pilnīgi bezspēcīgs. Kājās un plecos tad jau bija zvēra nagu izplēstas brūces, un apziņā, cik viegli dzīvnieks spēja viņu pluinīt, bija kaut kas tik paralizējošs, ka Kendels sāka samierināties ar domu, ka todien no Lūšu-Hulihana takas vairs neaizies.

Lācene brīdi paturēja Kendelu karājamies, tad atkal nosvieda zemē, kur viņš palika guļam ļenganā kaudzē. Tobrīd viņš bija jau tik smagi ievainots, ka nespētu turpināt cīņu, pat ja vēlētos. Apkārt iestājās spokains klusums; lācene, neko nedarot, stāvēja viņam līdzās. Kendels gulēja aizvērtām acīm; viņu pārņēma miers, un viņš ievilka, kā pašam tobrīd likās, savus pēdējos elpas vilcienus.

Kendels sajuta vienīgi, kā lācene ar ķepu mīca viņa sānu. Tā nelikās mierā un bakstīja viņu, atkal un atkal. Kendels saprata, ka viņa mugursoma, piekrauta ar todien salasītajiem ragiem, ir tik pilna, ka lācenei neizdodas viņu apsviest otrādi. Tagad, atceroties šo brīdi, puisis domā, ka dzīvnieks gribējis tikt klāt viņa mugurai un piebeigt savu medījumu. Taču mugursomas dēļ viņš palika guļam uz viena sāna, un iespējams, ka tieši tas izglāba viņam dzīvību.

30 sekundes nopūlējusies pagriezt Kendelu otrādi, lācene sāka ar ķepām kašāt un mest viņam virsū zemi. Puisis nebija pakustējies, tāpēc tā acīmredzot bija nolēmusi, ka viņš ir miris. Kendels domā, ka lācene gribējusi piesegt medījumu ar zemi, lai varētu uz brīdi aiziet un apraudzīt lācēnus, bet pēc tam atgriezties, lai paēstu. “Man vajadzēja kļūt par uzkodu,” saka Kendels.

Tomēr, sekundēm ritot, Kendels sāka prātot par savu draugu. Vai Breidijam izdevies aizbēgt? Ja nu viņš ir dzīvs kaut kur tepat tuvumā un viņam vajadzīga palīdzība?

Kendels pasniedzās un atāķēja uz vēdera mugursomas sprādzi; soma novēlās viņam no pleciem. Viņš paripinājās un pagriezās uz vēdera – tieši tā, kā pirms dažām minūtēm to gribēja lācene. Adrenalīna uzplūdi bija noplakuši tieši tiktāl, ka Kendels sāka sajust, kā sāp viņa smagie ievainojumi. Lācenes zobi bija sadurstījuši galvu vairākās vietās, un viņš juta mokoši sāpīgus kodumus visā ķermenī. Tās bija šausmīgas sāpes.

Taču Kendels pieslējās kājās un šoreiz, dodoties lejup pa kalna taku, nemēģināja nevienu saukt. Ik pa brīdim viņš atskatījās, baidoties, ka atkal ieraudzīs lāceni izbrāžamies no biezokņa.

Kendels izslaucīja no acīm asinis un izvilka no kabatas telefonu; to ieraudzījis, viņš sajuta reizē šausmas un pateicību. Vairāki dziļi izkosti caurumi bija padarījuši telefonu nelietojamu. Taču šis skats uzrunāja arī Kendela instinktus, atgādinot par uzbrukumu, no kura viņš pūlējies izglābties. Tajā brīdī viņš saprata, ka telefons kalpojis gandrīz vai kā nejauša bruņuveste šai augšstilba daļai, pasargājot to vismaz tiktāl, lai lācenes zobi nevarētu pārkost kādu no svarīgākajām artērijām.

Bet kā lai sazvana biedrus, ja telefons nedarbojas? Vai 911? Taču izrādījās, ka palīdzība jau ir ceļā.

Kendels bija nogājis nepilnus 100 metrus, kad iztālēm pazibēja un tad jau arī bija klāt sarkanais sporta krekls. Gass turēja ieroci paceltu, cenšoties pārliecināties, ka apkārtne ir droša, kā bija mācījies kriminālzinību nodarbībās Ziemeļrietumu koledžā.

Patiesībā, ja lācene būtu sekojusi Kendelam klajumā un Gasam būtu izdevies tai trāpīt, pat vairākas reizes, šāvieni, visticamāk, būtu dzīvnieku tikai vēl vairāk nokaitinājuši. Vienīgā reālā uzvara šajā cīņā bija palikt dzīviem.

Gass notupās un uzvēla Kendelu sev uz pleciem ugunsdzēsēja satvērienā, un viņi metās prom pa nelīdzeno taku, lai nonāktu drošībā. Arī Breidijs un Orins bija ceļā pie viņiem, taču pagaidām vēl nebija saskatāmi. Gass, kurš sver 71 kilogramu, nespēja aizstiept Kendela 68 kilogramus sevišķi tālu; viņam drīz vajadzēja apstāties un ievilkt elpu, tāpēc jau pēc nepilniem 100 metriem viņš nolaida Kendela kājas zemē, lai mirkli atpūstos.

Kendels tik tikko spēja nostāvēt. Viņš skaidri atceras katru uzbrukuma brīdi un visu, kas tam sekoja, taču atminas arī, ka juties kā apreibis. No viņa galvas straumītēs tecēja asinis, gluži kā šausmu filmā; vēlāk slimnīcā būs vajadzīgas 60 skavas, lai sastiprinātu kopā divas garās, dziļās izplēstās brūces galvas vidū.

Dažas sekundes atpūtušies, abi beidzot ieraudzīja, kā kalnā pie viņiem ar pūlēm klumburo Orins un Breidijs. Breidija smadzenes atteicās to aptvert. Viņš aizgriezās, vēl joprojām turēdams pie sāniem piespiesto roku. Breidijs jutās tik laimīgs, ka pat nespēja paskatīties uz draugu; viņa smadzenes netika galā ar domu, ka Kendels nav miris. Pat tad, kad abi beidzot bija satikušies un visi četratā lēni kliboja lejup pa taku, pa brīdim atskatoties, vai lācene neseko, Breidijs vēl joprojām nevarēja sevi piespiest paskatīties uz cilvēku, kurš izglābis viņam dzīvību.

Pēc laiciņa draugi bija nonākuši kādus pāris kilometrus no uzbrukuma vietas un apstājās norunātajā punktā, kur pēc viņiem vajadzēja ierasties neatliekamās palīdzības mašīnai. Tad Breidijs beidzot sabruka un paskatījās uz draugu. Pār vaigiem sāka ritēt asaras, un viņš cieši apskāva Kendelu. Abiem no brūcēm plūda asinis, abiem bija pa vienai gandrīz nelietojamai rokai. Tas bija vislabākais apskāviens viņu mūžā.

Ātrās palīdzības mediķi, novērtējuši abu izdzīvotāju stāvokli, Kendelam izsauca helikopteru, bet Breidiju aizveda uz tuvāko slimnīcu Pauelā, tikai dažus kilometrus no Ziemeļrietumu koledžas pilsētiņas. Viņš atvadījās no drauga un vēlreiz pateicās par izglābto dzīvību. Breidijs apsolīja, ka apciemos Kendelu, tiklīdz tas būs iespējams. Helikopters Kendelu nogādāja Bilingsas traumatoloģijas centrā Montānā. Ievainojumi nebija gluži dzīvībai bīstami, taču viņam bija nepieciešamas tāda līmeņa galvas un sejas rekonstrukcijas operācijas, ko iespējams veikt tikai lielā slimnīcā.

Protams, draugi nespēja noticēt tam, kas ar viņiem noticis. Taču viņi nespēja noticēt arī, ka palikuši dzīvi. “Par grizlilāču uzbrukumiem es zinu pietiekami daudz, lai saprastu, ka mums laikam gan nebija izredžu palikt dzīviem,” saka Breidijs.

Pauelas slimnīcā pie Breidija palātā ienāca mediķi un paskaidroja, cik nopietni sakropļota ir viņa roka. Apakšdelma lūzums bija tik smags, ka to vajadzēja parādīt ķirurgam ortopēdam jau tajā pašā vakarā; visticamāk, operēt vajadzēs nekavējoties. Ārsti Breidijam pateica, ka jau pēc brīža viņu pārvedīs uz citu slimnīcu; izdzirdot tās nosaukumu, viņam acīs atkal sariesās asaras.

Jau pēc dažām minūtēm Breidiju ievietoja neatliekamās palīdzības mašīnā, kas devās ceļā uz Bilingsu Montānas pavalstī; tur puisis nonāca vienā slimnīcas palātā ar cilvēku, kurš viņam izglābis dzīvību.

Bilingsā Breidijs ieradās ļoti izslāpis, taču viņam neļāva ne ieēst, ne padzerties, jo bija ļoti ticams, ka būs vajadzīga steidzama operācija. Kad viņu uzveda palātā, izrādījās, ka tur blakus gultā jau guļ Kendels, kam tāpat nedeva ne ēst, ne dzert. Viņi runāja izkaltušām mutēm, nograuza mazliet sasmalcināta ledus un abi kopā viscaur sāpēja.

Puiši patērzēja tāpat par neko, pažēlojās viens otram, ka viņiem neļauj kārtīgi padzerties. Bet lielākoties Breidijs vienkārši neticības pilnām acīm vērās draugā. Kendels bija izglābis viņam dzīvību, apzinoties, ka var nākties atdot savējo, un tagad sēdēja blakusgultā un īsti nevarēja pat pasmaidīt; viņam bija jāgaida, kad plastiskais ķirurgs paņems ādas transplantātus no kājām un ar tiem rekonstruēs seju tai vietā, kur lācene bija izkodusi caurumu viņa vaigā un mutē.

Ap to laiku līdz slimnīcai bija ticis arī Breidija tēvs Dalass. Notikuma brīdī viņš pats bija izbraucis medībās un uz Bilingsu atsteidzās no Jūtas. Viņš nespēja atraut acis no Kendela, apbrīnojot šo 21 gadu veco puisi, kurš Breidija labā riskējis ar visu.

– Tu izglābi mana dēla dzīvību, – viņš Kendelam teica.

– Es labāk mirtu nekā aizbēgtu un dzīvotu, zinot, ka būtu varējis palīdzēt, – Kendels atbildēja.

Medmāsas beidzot piekāpās un atļāva Kendelam padzerties. Viņš izdzēra mazliet ūdens, bet ieminējās, ka vairāk par visu pasaulē šobrīd kārojot glāzi Baja Blast no Taco Bell. Viņam nebija divreiz jāatkārto: Dalass Laurijs tūdaļ pietrūkās kājās un atrada tuvāko Taco Bell ēstuvi 10 minūšu attālumā; viņš atgriezās ar lielu glāzi gardās zaļās, cukurainās dziras.

Kendels strauji iztukšoja savu Baja Blast un sāka gatavoties operācijai. Viņa seja bija īsta posta aina. Lācene bija iekodusies puiša kreisajā vaigā ar tādu spēku, ka ķirurgi mutē atrada gabaliņus no dzīvnieka zobiem. Taču seju izdevās salāpīt, arī atplēsto galvas ādu sastiprināja kopā ar skaviņām. Jau pēc dažām dienām Breidiju un Kendelu nosūtīja atpakaļ uz Pauelu veseļoties tālāk.

Draugi bija dzīvi. Bet vai viņi jebkad būs tādi paši kā senāk?

Aptuveni 100 dienas pēc lāča uzbrukuma, 26. janvārī, Breidijs Laurijs saka, ka viņš nenervozējot. Breidija kreisais celis stāsta pavisam ko citu. Puisis ģērbies savā Ziemeļrietumu koledžas iesildīšanās tērpā, un viņa celis lēkā augšā lejā. Ātri. Lēkā un lēkā.

Ziemeļrietumu koledža ir Nacionālās junioru koledžu atlētu asociācijas (NJCAA) reitingu tabulas pirmajā desmitniekā, un šajā nedēļas nogalē skola Pauelā uzņem trīs citas pirmā desmitnieka komandas; tās savā starpā mērosies spēkiem vairākos mačos. Breidijam mediķi nesen atļāvuši piedalīties sacensībās; tā bijusi apbrīnojami ātra izveseļošanās, taču puisis veselus divus gadus nav piedalījies nevienās sacīkstēs. Tāpēc saprotams, ka viņš ir mazliet nemierīgs.

Piektdienas vakara mačā pretinieks Breidiju nogāž uz paklāja gandrīz uzreiz. Šajā sniegotajā vakarā zālē sanācis ap 100 skatītāju pulciņš, un, šķiet, visiem ir labi zināms, kādas grūtības Breidijam nācies pārvarēt, lai vispār no jauna uzvilktu cīkstoņa triko. Tāpēc, tiklīdz viņš atbrīvojas no tvēriena un tūlīt pats nogāž pretinieku, skatītāju rindās sākas murdoņa. Viņam līdzi jūt visa zāle.

Breidijs nav ducīgs, bet viņam ir spēcīga miesasbūve, un zaudēt svaru līdz 67 kilogramiem viņam nebija viegli. Viņš ir fiziski stiprāks par savu pretinieku un sāk šo priekšrocību izmantot. Gaviles kļūst arvien skaļākas līdz ar katru izcīnīto punktu, un pirms trešā un pēdējā raunda Breidijs pret Ziemeļaidaho pārstāvi Raianu Greivzu ir vadībā ar 11-7. Breidijs uzskatāmi demonstrē savu talantu un temperamentu, kas liek trenerim Džimam Zeigleram domāt, ka viņa audzēknis šogad varētu izcīnīt godalgotu vietu nacionālajā čempionātā. NJCAA čempionāts pēc lāča uzbrukuma? Diez vai var izdomāt neticamāku noslēgumu koledžas sportista karjerai.

Taču trešā raunda gaitā sāk likties, ka līdz NJCAA marta turnīram vēl ir ļoti tālu. Greivzs izraujas un pāriet straujā pretuzbrukumā, vairākas reizes pēc kārtas nosviežot Breidiju zemē; viņam izdodas atgūt iniciatīvu. Breidijs cīnās visiem spēkiem, taču var redzēt, ka spēki viņam beigušies. Pirmajiem adrenalīna uzplūdiem drīz pēc mača sākuma sekojis straujš kritums, un tagad viņš vairs nespēj noturēties. Viņa pārsvars sarūk un tad pazūd pavisam. Kad Greivzs pēdējā minūtē pārņem vadību ar 15-13, Breidijs uz vēdera saļimst uz paklāja. Mača pulkstenis vēl nerāda nulles, bet Breidijam šis mačs ir galā.

Pēc zaudējuma viņš ar ausu aizsargu rokās strauji dodas nost no paklāja, un Zeigleram viņš ar vešanu jāieved stūrī, apliekot roku puisim ap pleciem. Viņš pieliecas Breidijam pie auss un saka:

– Es ar tevi lepojos. Tā jau bija uzvara, ka tu vispār uzkāpi uz paklāja, – un Breidijs piekrītoši paloka galvu. Viņš izskatās nelaimīgs un pārguris un cenšas tikt prom no paklāja zonas.

Taču klāt jau pieskrējis Kendels, kas apskauj viņu no sāniem. Viņš pieliecas un Breidijam kaut ko klusi saka. Tā ir viņu mantra, vārdi, ko viņi atkārto katru reizi, kad vien kāds ierunājas par grizlilāča uzbrukumu un jautā, kā viņiem klājas.

– Ejam tālāk, – Kendels saka. – Svarīgi, kas notiks pēc mēneša, nacionālajā čempionātā.

Breidijs viņā klusi skatās, un Kendels atkārto:

– Ejam tālāk.

Tā ir ideālā frāze šiem diviem stoiskajiem draugiem. Īsa. Tieša. Burtiska un tēlaina. Izplūdusi jebkuram citam, bet viņiem pašiem – ārkārtīgi konkrēta. Pēc lāča uzbrukuma skola viņiem piedāvāja psihologa palīdzību, taču puiši padomājuši no tās atteicās. Tas nozīmētu skatīties atpakaļ. Viņi bija viens otram, un viņi varēja iet tālāk.

Kendels vēl nav saņēmis atļauju atgriezties sportā, taču domā, ka varētu cīkstēties jau tagad. Šogad viņš paliks skatītājos, bet nākamgad varbūt mēģinās ieņemt Breidija vietu – ja draugs neatteiksies no sava plāna, proti, šogad vēl reizi mēģināt izcīnīt nacionālo titulu un tad uz visiem laikiem nolikt savus ausu aizsargus.

Breidijam priekšā grūts ceļš, ja viņš tiešām cer šogad izcīnīt nacionālo titulu. Taisnību sakot, grūti pat iztēloties, kā viņš varētu kvalificēties NJCAA čempionātam, kur nu vēl pabeigt to ar Amerikas čempionatitulu. Visos trīs mačos šajā nedēļas nogalē pretinieki ar viņu apgājās visai skarbi; tā bija pirmā reize, kad Breidijs zaudējis trīs mačus pēc kārtas.

– Man visu laiku likās, ka Kendels pieskries un noraus tos čaļus no Breidija, – Zeiglers joko.

Kad piektdienas mači beigušies, Kendels ar slapju slotu uzkopj paklājus un tad pirmais ķeras pie to saritināšanas; citi viņam seko. Kādā brīdī, kad puisis vāc kopā krēslus netālu no Zeiglera, treneris pārstāj runāt par maču un klusējot noraugās, kā viņš tos iznes no sporta zāles.

Treneris, NJCAA leģenda, kura kontā pēc 30 gadu darba Ziemeļrietumu junioru koledžā ir uzvara līgas komandu čempionātā un 23 vietas pirmajā desmitniekā, vēro, kā puiši uzkopj zāli, un gremdējas pārdomās par to, ko nozīmē būt draugam – labam draugam. Viņš saka: Breidija, Kendela, Gasa un Orina piedzīvotais ir stāsts par cilvēka spēkošanos ar dabu, par izdzīvošanu neiespējamos apstākļos, arī par daudzām un dažādām citām lietām. Taču viņš piebilst, ka tas ir arī stāsts par četriem draugiem līdz šim nepieredzētā cilvēku draudzības vēstures punktā. Plašas aptaujas dati liecina, ka pēdējo 30 gadu laikā četrkāršojies to amerikāņu skaits, kuri saka, ka viņiem nav neviena tuva drauga. Rezultāti ir sevišķi drūmi starp aptaujātajiem vīriešiem: tikai 48% atzīst, ka ir apmierināti ar savu draugu daudzumu. Pārāk daudziem amerikāņiem nav neviena, kurš viņus aizstāvētu kaut vai par netaisnīgi izrakstītu soda kvīti, kur nu vēl pret grizlilāci.

Zeiglers uz mirkli apklust, tad parāda ar pirkstu uz zāles pretējo galu.

– Redzat tās durvis? – viņš saka. – Apmēram tik tālu Kendels todien bija no Breidija. Ja jūs zinātu, ka aiz tām durvīm jūsu draugam uzbrūk grizlilācis, vai jūs tās atvērtu?

Uz savu jautājumu viņš neatbild. Nav vajadzības.

Kādu dienu pirms desmit gadiem, kad Breidijs gatavojās startam pavalsts skolu turnīrā, tēvs viņu pasauca malā. Dalass Laurijs bija asarās un rīstījās, tik tikko spējīgs parunāt; Breidijam kļuva skaidrs, ka tēvam sakāms kaut kas šausmīgs.

Un tas tiešām bija šausmīgi: Breidija mamma Trīna Džo Laurija bija gājusi bojā autokatastrofā. Viņa bija vietējās koledžas vingrošanas trenere; tieši viņa savulaik ieinteresēja Breidiju par sportu. Un nu viņas vairs nebija.

Breidijs brīdi paraudāja kopā ar tēvu, tad Dalass sāka vākt kopā sporta inventāru, lai brauktu mājās un turpinātu sērot. Taču Breidijs viņu apturēja.

– Viņa būtu gribējusi, lai es cīnos, – viņš teica.

– Tu esi drošs, Breidij? – tēvs pārjautāja.

– Jā, – Breidijs sacīja, un viņš tiešām cīnījās. Dažu sportistu vecāki bija izgatavojuši aproces ar viņa mammas mīļāko teicienu: “Noskrien to jūdzi, uzrāpies pa to virvi.” Tajā nedēļas nogalē šī jūdze bija turnīrs, bet virve – uzvara tajā, un Breidijs Laurijs pieveica gan vienu, gan otru.

Breidijam todien likās, ka mamma ir eņģelis viņam uz pleca, un puisis domā, ka viņa turpat vien palikusi visu šo laiku. Pērn viņš pameta reslingu, sāka strādāt par santehniķi un apmetās uz dzīvi Aidaho mežos. Viņam bija draudzene, un viņš gāja uz mežu meklēt nomestos ragus, kad vien vēlējās. Tā bija laba dzīve. Taču Breidiju nepameta sajūta, ka viņam kāds vieglītēm biksta pa plecu, mudinot atgriezties un vēlreiz pacīnīties par nacionālo titulu.

Viņš uzturēja kontaktu ar Zeigleru, un bikstīšana pa plecu pamazām kļuva arvien jūtamāka. Tā nu šogad Breidijs, kurš pirmajā kursā sezonu bija beidzis kā septītais, otrā kursa sezonu izlaidis Covid-19 dēļ, bet pērno gadu – pēc paša gribas, atgriezās Pauelā, lai cīnītos par titulu. Viņam bija pietrūcis arī komandas biedru sabiedrības, tādēļ pēc atgriešanās koledžā Breidijs daudz laika pavadīja kopā ar citiem puišiem, tajā skaitā Gasu Harisonu un Orinu Džeksonu.

Kādu dienu Gass viņu iepazīstināja ar Kendelu, un abi sāka pavadīt laiku kopā. Līdz oktobra vidum viņi jau bija kļuvuši par labiem draugiem; tik cieša draudzība reti rodas sešu nedēļu laikā.

Tad nāca lācenes uzbrukums. Tagad, kad viņi abi sēž līdzās un atminas to dienu, galvenais runātājs ir Breidijs. Viņam ir nepiespiesti smiekli un labas stāstītāja dotības; tās dienas notikumus viņš izklāsta veikli kā labs sporta komentētājs. Kendels runā reti, taču ar rāmu pārliecību. Viņš bieži iespraucas drauga stāstījumā ar vienu teikumu, kas pēkšņi visu saliek savās vietās. Ja mēs viņus salīdzinātu ar ESPN amerikāņu futbola komentētāju tandēmu, Breidijs būtu Džo Baks, bet Kendelam derētu Troja Eikmana loma.

Lāceni Breidijs apraksta spilgtās detaļās. Viņš runā par to, ka tā bijusi noplukusi un nelāgi smakojusi; kažoks bijis nevis brūns, bet dzeltenīgs. Kendels, pa brīdim piekrītoši palokot galvu, viņā klausās kādu pusminūti. Kad Breidijs beidzis, viņš piemetina:

– Tā lācene bija pretīga. Smirdēja pēc gaļas, iekšām un visādām draņķībām.

Vēlāk Breidijs stāsta, kā pieci dabas inspektori pēc tam devušies noskaidrot notikuma apstākļus un atraduši Kendela somu. Viņi ieradušies zirgos, turot gatavībā ieročus; viens inspektors Breidijam pēc tam stāstījis, ka redzētais bijis viens no biedējošākajiem skatiem viņa mūžā. Visur bijušas asinis, un inspektori netikuši vaļā no sajūtas, ka lācis ir turpat tuvumā un vēro viņus no brikšņiem. Viņi atraduši somu, paņēmuši arī dažus paraugus testiem un pēc iespējas ātrāk devušies projām. “Nevarēju sagaidīt, kad tikšu no turienes prom,” inspektors Breidijam teicis.

Breidijs saka, ka šis uzbrukums viņam ir saprotams – ka viņi būtībā nelūgti ieradušies lācenes dzīvojamā istabā, ka tā, visticamāk, sargājusi mazuļus, ka viņš netur uz to ļaunu prātu.

– Mēs bijām lācenes mājās, – Breidijs saka pārsteidzoši lietišķā tonī. – Viņa jau tikai klausīja tam pašam instinktam – “cīnies vai bēdz” –, ko jūtam mēs, ja kāds ielaužas mūsu mājās.

Kad Breidijs ir pateicis savu sakāmo, Kendels paceļ skatienu no pusdienu šķīvja un vienkārši piebilst:

– Viņa sargāja savus lācēnus un darīja to ļoti labi.

Vai viņam ir dusmas?

– Varbūt, – Kendels saka. Paiet piecas sekundes, tad pēdīgi viņš piemetina:

– Drusku ir. Viņa mani pamatīgi apstrādāja.

Breidijs otrā galda pusē klusē. Viņš zina, ka draugs, visticamāk, būtu varējis izkļūt no turienes sveiks un vesels un tad, ticis drošībā, piezvanīt uz 911; nevienam nenāktu prātā viņam to pārmest. Tā vietā Kendels Kamingss izdarīja visu, kas bija viņa spēkos, vairāk, nekā viņa vietā būtu izdarījuši vairums no mums, un šī iemesla dēļ tagad sēž pretim savam labajam draugam – sadziedēts, taču ar rētām, kas paliks uz mūžu, jo tieši viņam nācās izturēt niknāko lācenes uzbrukumu.

Pēc 15. oktobra nelaimes abi cīkstoņi sniedza vairākas intervijas un runāja ar treneriem, tuviniekiem un komandas biedriem. Taču visvairāk viņi meklēja atbalstu viens pie otra. Kurš cits spētu līdz galam saprast to, kas ar viņiem notika toreiz mežā? Vai – ko viņiem vajadzētu darīt tagad.

Visbeidzot abi draugi nonāca paši pie savas psihoterapijas versijas: viņiem vajadzēja atgriezties mežā.

Janvāra beigās Breidijs un Kendels devās aptuveni pusstundas braucienā no Ziemeļrietumu koledžas, lai atgrieztos Vaiomingas mežos. Tas nebija ne tuvumā Lūšu-Hulihana takai: ne vienam, ne otram nav vēlēšanās atgriezties tieši tajā vietā, kur viņiem uzbrukusi grizli lāčumāte.

Viņi devās biezoknī ar to pašu veco un vienkāršo mērķi, meklēt ragus, un tas viņiem arī izdevās. Taču galvenais nodoms bija atkal ienirt brikšņos, abiem kopā, un pēc tam iznākt no turienes – arī kopā. Vairākas stundas viņi soļoja pa mežu viens otram blakus, turoties cieši kopā, un tirpas pakausī ne uz brīdi nenorima. Abi bija bruņojušies ar šautenēm un piparu gāzes baloniņiem, un tas ļāva justies mazliet drošāk.

“Kamēr es gāju viņam tieši līdzās un varēju viņu redzēt, es jutos tīri labi,” saka Breidijs. “Taču, tiklīdz mēs pašķīrāmies un es viens bridu cauri biezākiem brikšņiem, man sametās šaubīgi ap dūšu.”

Ceļā viņi uzgāja beigta brieža atliekas; tas ir nopietns brīdinājums, ka tuvākajā apkārtnē var būt sastopams izsalcis lācis. Abi nekavējoties atkāpās un uzmanīgi paraudzījās visapkārt. Kendels aizmeta vairākus akmeņus uz dzīvnieka atlieku pusi, pēc tam – apkārtnes brikšņos. Dažas minūtes nogaidījuši, viņi ātri devās tālāk. Likās, ka izcīnīta neliela uzvara. Līdz pēcpusdienas beigām draugi atrada dažus ragus un, vēl svarīgāk, nedaudz sirdsmiera, kas palīdzēs viņiem dzīvot tālāk.

Pēc dažām nedēļām Breidijs kvalificējās nacionālajam čempionātam. Taču viņam bija viens no sliktākajiem iepriekšējiem rezultātiem turnīrā (1-4), un viņš piedalījās neizsētā statusā. Uzvara bija vispār tur nonākt.

Taču tad notika kaut kas negaidīts. Breidijs jau pirmajā kārtā nospieda pie zemes pretinieku, kurš bija izsēts ar 12. numuru. Nākamajā kārtā viņš nolika uz lāpstiņām piekto numuru. Ceturtdaļfinālā Breidijs pieveica ar 4. numuru izsēto cīkstoni. Visa arēna runāja tikai par Breidiju, un pusfinālā, kad viņš izvirzījās vadībā ar 8-1 pret turnīra pirmo numuru, Dilanu Braunu no Ziemeļaustrumu Oklahomas publiskās koledžas, tribīnēs skanēja jūsmīgi izsaucieni.

Taču Brauns saņēmās, spoži pārņēma iniciatīvu un pēc kāda laiciņa nospieda Breidiju pie zemes. Breidijs izkrita no tālākās cīņas par uzvaru un gandarījuma kārtā izcīnīja piekto vietu. Pretēji visam, ko varēja gaidīt, četrus mēnešus pēc lāča uzbrukuma Breidijs Laurijs ar galarezultātu 5-6 ieguva Amerikas čempionatitulu. Kad beidzās turnīrs, puisis uzzināja arī, ka treneri viņam piešķīruši NJCAA sportiskā krietnuma balvu. Arī Kendels bija tur klāt un juta draugam līdzi no tribīnēm. Viņš vēl turpinās veseļoties un cer piedalīties turnīrā nākamgad. Ap to laiku Breidijs droši vien būs studijas beidzis; viņš cer atgriezties uz dzīvi Aidaho.

Abi nesen tikuši pie tetovējumiem – diezgan negaidītiem. Breidijs lūdzis, lai viņam uz krūtīm uztetovē grizlilāča galvu, bet Kendels – nelielu lāča ķepas nospiedumu. Draugi domā, ka pēc mācību gada beigām dosies katrs uz savu pusi un, iespējams, viņus šķirs simtiem kilometru; tas nozīmē, ka diez vai abiem atlicis daudz laika kopīgai ragu meklēšanai. Taču vienmēr paliks tas neticamais trīs minūšu izdzīvošanas brīdis, kas vienos viņus uz mūžu, un šie tetovējumi ir piemiņa par to, kā viņi izturēja smagāko cīņu savā mūžā – abi kopā.

Tāpēc, domājot par studiju gada beigām, kad Breidijs cer pabeigt Ziemeļrietumu koledžu, draugi nesaka: “Sāksies cita dzīve.” Drīzāk jau: “Ejam tālāk.”

© ESPN, 2023. gada 10. martā