Ceļš, pa kuru ejam

Kā jau cilvēkam, kurš dzīvo Latvijā, pie Krievijas rietumu robežas, manas domas lielā mērā nodarbina karš Ukrainā un pēdējā laikā arvien vairāk – konkrētais jautājums, vai Krievija izmantos kodolieročus Ukrainā un, iespējams, arī ārpus tās. Man ASV prezidenta Baidena 6. oktobrī izteiktais brīdinājums, ka “pastāv tieši draudi, ka, notikumiem turpinot attīstīties pa līdzšinējo ceļu, tiks izmantoti kodolieroči”, likās visnotaļ vietā un laikā.

Makss Tēgmarks, kas ir izcils teorētiskais fiziķis, bet ne lielāks militārais stratēģis par mani, pirms pāris dienām izteica prognozi, ka globāla kodolkara izcelšanās iespēja esot 1:6. Viņa aprēķinu gaita bija šāda:

Pastāv 30% iespēja, ka Krievija izmantos kodolieročus Ukrainā.

Ja tā notiks, pastāv 80% iespēja, ka tas izprovocēs plaša mēroga NATO atbildes triecienus pa Krievijas militārajiem objektiem ar konvencionālajiem ieročiem.

Ja tā notiks, pastāv 70% iespēja, ka sāksies “strauja eskalācija, kas izpaudīsies kā atbildes soļi no abām pusēm un sasniegs savu kulmināciju, abām pusēm realizējot daudzus gadu desmitus gatavotos totālā kodolkara plānus”.

Neformālās prognožu grupas Samotsvety domu gājiens, tiesa gan, nedaudz konservatīvāks, ir visai līdzīgs. Tās nesen publicētais konsensa viedoklis bija šāds:

Pastāv 16% iespēja, ka Krievija tuvākā gada laikā Ukrainā izmantos kodolieroci.

Ja tā notiks, pastāv 9,6% iespēja, ka kodolkonflikts izpletīsies ārpus Ukrainas.

Ja tā notiks, pastāv 23% iespēja, ka turpmāko 12 mēnešu laikā notiks kodoluzbrukums Londonai.

Prognožu tirgū Metaculus notiek rosīga derību slēgšana par to, vai Krievija līdz 2023. gada beigām Ukrainā izmantos kodolieročus. Mediāna ir 4% iespējamība; prognožu vidējā aritmētiskā vērtība ir 10%.

Es personīgi izteiktu pieņēmumu, ka pastāv 15–20% iespēja, ka Krievija turpmāko 12 mēnešu laikā izmantos kodolieroci Ukrainā vai pret Ukrainu. Manas aplēses ir šādas:

Pastāv 70% iespēja, ka, Krievijai turpinot ciest zaudējumus konvencionālajā karā, Putins gribēs ķerties pie kodolieročiem.

Ja tā notiks, pastāv 50% iespēja, ka tas izprovocēs apvērsuma mēģinājumu Maskavā.

Ja tā notiks, pastāv 50% iespēja, ka apvērsums izdosies.

Visi šie skaitļi, īpaši manis piedāvātie, ir tikai intuīcijas diktēti. Taču tie var kalpot par zināmu pamatu tālākām pārdomām.

Uz šo scenāriju fona ir gandrīz mierinoši lasīt interneta žurnālā Slate Freda Kaplana viedokli, ka pirmais Krievijas uzbrukums var nenovest pie kodolkara, bet tikai pie jaudīgas un graujošas NATO atbildes ar konvencionālajiem ieročiem:

Atvaļinātais ģenerālis Deivids Petreuss nesen ABC News izklāstīja iespējamu scenāriju: “Hipotētiski runājot,” sacīja bijušais ASV bruņoto spēku komandieris, “mēs [gadījumā, ja Krievija izmantotu kodolieročus] atbildētu, vadot NATO .. operāciju, kurā tiktu iznīcināti visi Krievijas konvencionālie spēki, ko mēs ieraudzītu un identificētu kaujas laukos Ukrainā, arī Krimā, kā arī visi [Krievijas] karakuģi Melnajā jūrā.” ASV un NATO šādu uzbrukumu spētu realizēt bez kodolieročiem. Spriežot pēc līdzšinējiem novērojumiem šajā karā, ASV izlūkdienesti visai cieši seko tam, kur atrodas katra Ukrainā izvietotā Krievijas karaspēka vienība, kurp tā virzās, ko saka tās komandieri, – īsi sakot, šādu totālo iznīcināšanu, pārsvarā ar gaisa spēku un artilērijas palīdzību, būtu iespējams veikt visai strauji.

No tā izriet būtisks secinājums: jaudīgs ASV un NATO konvencionālais (t.i., ne kodol-) uzbrukums spētu neitralizēt Krievijas kara mašīnu Ukrainā, bet ne tikai; šāda uzbrukuma iespējamība vien varētu Putinu atturēt no kodoleskalācijas. Citiem vārdiem, ASV un NATO nav vajadzīgi kodolieroči, lai atturētu Krieviju no kodolieroču izmantošanas.

Līdzīgi raksta Frānsiss Fukujama žurnālā American Purpose:

Daudz tiek runāts un nervozēts par iespēju, ka Putins izmisuma stāvoklī ķersies pie kodolieročiem, lai glābtu sevi. Šāda iespēja jāuztver ļoti nopietni, taču ir daudz iemeslu domāt, ka šo slieksni viņš tomēr nepārkāps. Pirmkārt, militārie ieguvumi no šādas eskalācijas būtu nelieli, jo kodolieroči – pat nelielie “taktiskie” kodolieroči – ir noderīgāki civiliedzīvotāju terorizēšanai nekā ienaidnieka spēku iznīcināšanai. Jebkādai kodolieroču izmantošanai būtu graujošas sekas, un Putins zaudētu arī to pašu sarūkošo atbalstu, ko patlaban vēl saņem no globālajiem dienvidiem. Vēl svarīgāk, ka Savienoto Valstu un NATO rīcībā ir plašas atbildes iespējas un lielākā daļa no tām neprasa reaģēt simetriski – ar kodoluzbrukumu. Piemēram, NATO līdz šim gluži pareizi noraidījusi Ukrainas aicinājumu ieviest lidojumu aizlieguma zonu, taču, ja Krievija lietotu kodolieročus, šis solis nekavējoties tiktu iekļauts dienaskārtībā. NATO pieejami daudzi līdzekļi, kā vēl vairāk paātrināt Krievijas militāro spēku sabrukumu. Putins nav iracionāls, viņš drīzāk ir pārdrošs riska cienītājs, tomēr šis konkrētais risks, visticamāk, ir vienu soli par tālu.

Es ceru, ka Fredam Kaplanam un Frānsisam Fukujamam ir taisnība, taču zināmas bažas raisa Fukujamas pieņēmums, ka Putins “nav iracionāls”.

Pirmkārt, es neesmu drošs par to, kā kodolstratēģijas kontekstā, kur pirmais solis ir maldināšana, bet pēdējais – garantēta abpusēja bojāeja, vispār var atšķirt racionālu uzvedību no iracionālas. Pats fakts, ka sasniegta šāda situācija – balansēšana uz kodolkara robežas –, liek domāt, ka racionalitāte šī vārda plašā nozīmē jau atstāta kaut kur aiz muguras.

Otrkārt, Putins, iespējams, ir racionāls līdzekļu izvēlē, bet kādi ir viņa mērķi? Ja viņš tiešām pārējo pasauli nicina tik ļoti, kā šķiet, tad viņa morālais kompass būs visai atšķirīgs no tā, pēc kura vadāmies mēs ar jums. Līdzīgu viedokli izteicis Edvards Gaists no pētījumu organizācijas RAND.

Treškārt, bez pareizas informācijas racionalitāte ir bezpalīdzīga, un šajā ziņā jau nu kaut kas nepārprotami ir nogājis greizi. Putins sāka karu Ukrainā, nezinot, kādas ir viņa armijas patiesās iespējas. Nav šaubu, ka apkārtējie viņam melojuši, bet kā gan viņš būtu varējis gaidīt kaut ko citu? Kā var gadu desmitiem metodiski graut savu valsti no iekšpuses un pēc tam gaidīt, ka tās komandķēde un armija darbosies nevainojami?

Ja pieņemam, ka Putins “nav iracionāls”, tad man grūti atrast vājo vietu scenārijā, ko piedāvā Anusārs Fārūkī savā blogā Policy Tensor; tajā racionāls Putins nomet atombumbu un iznāk no situācijas kā uzvarētājs:

Iedomājieties vismazāk eskalējošo iespēju, “detonācijas paraugdemonstrējumu”: Krievijas spēki uzspridzina taktisko kodolieroci, kura jauda ir mazāka par kilotonnu, virs neapdzīvotas teritorijas kaut kur Ukrainas dienvidaustrumos. Kas notiek tad?

Tieši tāpēc, ka tā ir tik dramatiska atkāpe no jebkādiem precedentiem, pat detonācijas paraugdemonstrējums radikāli mainītu Krievijas un Rietumu konflikta Ukrainas jautājumā tālāko attīstību. Ņujorkieši, berlīnieši un citi droši vien pamestu savas pilsētas. [..]

Manā skatījumā tūlītējais iespaids kaujas laukā izpaustos kā militārā konflikta piespiedu iesaldēšana karadarbības zonā. Ar psiholoģisko iespaidu vien pietiktu, lai ukraiņi nekavējoties pārtrauktu visas militārās ofensīvas. Bet, ja ukraiņu apetīte uz risku izrādītos tik liela, ka viņi vēlētos turpināt militāro cīņu, Savienotās Valstis viņus piespiestu no šī plāna atteikties, piedraudot apturēt palīdzību. [..]

Ja tā notiktu, Savienotajām Valstīm paliktu vairs tikai nepatīkamas izvēles. Būtībā Krievija būtu uztiepusi Savienotajām Valstīm kodolgājiena spaidu¹.

Arī Eiropai. Der Spiegel šonedēļ ziņoja, kā Vācija vērtē Krievijas kodoldraudus, liekot domāt, ka Policy Tensor analīze ir visai trāpīga:

Kara spēlēs, kas vislielākajā slepenībā tiek izspēlētas Vācijas Aizsardzības ministrijā Berlīnē, stratēģijas eksperti lielākoties izslēdz uzbrukumu ar stratēģiskajiem kodolieročiem, kas spēj noslaucīt no zemes virsas veselas pilsētas. Konsenss ir tāds, ka Putinam šāda līmeņa uzbrukums būtu kamikadzes misija. Eksperti arī šaubās, vai Krievijas armija bez pretošanās izpildītu šādu “Nerona pavēli”, ja Kremlis tādu dotu.

Iespējamā alternatīva Putinam būtu uzspridzināt zemas jaudas taktisko kodolieroci kaut kur Arktikā vai virs Melnās jūras. Vai varbūt viņš šādu ieroci izmantotu, lai iznīcinātu Ukrainas armijas bāzi. Pat ja šāda operācija nekļūtu par cēloni radikālam pavērsienam kaujas laukā, tā liktu skaidri saprast, ka Putins ir gatavs uz visu, un piešķirtu jaunu spēku balsīm, kas aicina par katru cenu sākt sarunas ar Putinu. Īpaši Vācijā, kur daļa iedzīvotāju uzauguši bailēs no kodolkara, pieņemtos spēkā šaubas, vai Ukraina ir pietiekami svarīga, lai tās dēļ ietu uz šādu eksistenciālu risku.

Man grūti izteikt vārdos, cik pateicīgs es jūtos Ukrainas karavīriem un civiliedzīvotājiem, kas tik daudz izcietuši un upurējuši šajā šausmīgajā karā, arī Amerikai un tās sabiedrotajiem NATO par materiālo un loģistisko atbalstu. Esmu pārliecināts: ja Krievijai būtu izdevies viegli pieveikt Ukrainu, tad drīz vien pienāktu kārta arī Latvijai.

Taču manas intereses nav ASV intereses, un es atzīstu, ka tiem amerikāņiem, kuri iestājas pret Ukrainas aizstāvēšanu, ir vērā ņemams un respektējams pamats tā uzskatīt. Pirms dažām nedēļām es vietnē The Browser rekomendēju Claremont Review of Books publicēto Kristofera Koldvela rakstu, kurā paustas līdzīgas atziņas. Es to vēl joprojām iesaku izlasīt. Pēc Koldvela domām,

ja Ukraina šajā starpniekkarā uzvarēs, ASV būs savā ziņā panākusi savu. Taču tas būs paveikts par gandrīz neiedomājamu cenu. Tas
būs iedragājis starptautisko ekonomisko kārtību, uz kuras balstīta Amerikas kontrole pār globālajiem tirgiem (un tās spēja droši pieļaut valdības budžeta deficītus). Tas būs devis svētību piespiedu laulībām starp Krieviju un Ķīnu, iegrūžot planētas dabas resursiem bagātāko zemi Rietumu bīstamākā pretinieka apskāvienos.

Notikumu gaita kopš Koldvela raksta publicēšanas augusta beigās runā viņam par sliktu. Krievija turpina zaudēt konvencionālajā karā Ukrainā – ne tikai taktisku kļūdu dēļ, bet arī tāpēc, ka valsts nav spējusi efektīvi vadīt savu armiju. Mazāk paredzami bijis tas, ka Ķīnas un Krievijas alianses rezultāts bijis lielākoties negatīvs: tā mazinājusi Ķīnas prestižu, nevairojot Krievijas reputāciju.

Tāpat Koldvels šajos aptuveni trīs tūkstošos vārdu par risku, kas saistīts ar atbalstu Ukrainai, ne reizi nepiemin kodoleskalācijas iespēju. Vai tiešām vēl augustā tā likās tik mazticama? Ja Koldvels pie pārdomām atgrieztos šodien, domāju, ka tieši kodoleskalācija būtu viņa galvenais arguments. Viņš varētu sacīt, ka, palīdzot pieveikt Krieviju konvencionālajā karā, ASV mudina Maskavu likt lietā kodolieročus, jo tā ir vienīgā joma, kurā Krievijai ir stratēģiska paritāte ar Rietumiem.

Es neredzu vieglu ceļu, kā atspēkot pēdējo argumentu. Tam var piekāpties; var sacīt, ka šāds risks tomēr ir jāpieņem. Taču briesmas ir reālas, un tas mums jāatzīst. Kaut vai šī iemesla dēļ vien es nevaru pievienoties Timotijam Snaideram, kura darbu augsti vērtēju, un piekrist, ka mums pašiem būs labāk, ja izmetīsim no galvas domu par kodoleskalāciju:

Tomēr mums vēl ir pagrūti saskatīt, kā Ukraina nonāks līdz uzvarai, lai arī ukraiņu spēki virzās uz priekšu. Tas ir tāpēc, ka daudziem no mums iztēle nespēj izkļūt ārpus vienas vienīgas un samērā maz ticamas versijas, kā karš varētu beigties – proti, ar kodolsprādzienu. Man šķiet, šis scenārijs mūs tā piesaista arī tāpēc, ka mums trūkst citu variantu, turklāt tas tiešām ļoti izklausās pēc beigām.

Taču atomsēne kā šī stāsta atrisinājums vairo trauksmi un traucē skaidri domāt. Ja mēs koncentrējamies uz šo, nevis uz kādu citu, ticamāku scenāriju, tas neļauj mums saskatīt to, kas reāli notiek, un sagatavoties citām, daudz ticamākām nākotnes iespējām. Mums nudien ne uz brīdi nevajadzētu aizmirst, cik ļoti Ukrainas uzvara padarītu labāku pasauli, kurā dzīvojam.

Savos minējumos, vai Krievija ķersies pie kodolieročiem (15–20% iespējamība), es pieņēmu kā ļoti ticamu, ka Putins gribēs izmantot kodolieročus, un kaut kādā mērā līdzsvaroju to ar mazāku iespējamību, ka, šādi rīkojoties, viņš izprovocētu vismaz galma apvērsuma mēģinājumu. Es pieņēmu, ka viņš būtu gatavs riskēt ar dumpi, ja baidītos, ka citādi šajā karā zaudēs; sakāve karā Putinu iesviestu dziļi Untergang teritorijā un diez vai varētu nenovest pie viņa gāšanas.

Tāpēc es ceru, ka vismaz daļa no Rietumu centieniem šajā karā ir vērsti uz to, lai galma apvērsums pret Putinu kļūtu ticamāks un tam būtu lielākas iespējas beigties ar panākumiem. Šajā aspektā uz mani lielu iespaidu atstāja viena detaļa augstāk citētajā Der Spiegel rakstā; tā man šķiet lieliska taktika:

Pēdējās dienās citas militārās amatpersonas un eksperti runājuši par konkrētu ideju – nekavējoties iznīcināt Krievijas kodolraķetes palaišanas laukumu. Viņi uzskata, ka ar šiem draudiem pietiktu, lai panāktu atturošu efektu. “Putins kodolpogu nenospiež pašrocīgi. Komandieris, kurš to dara, zina, ka pēc desmit minūtēm viņš pats jau būs miris.”

Turpinot šo pašu tēmu, domāju, ka Deivids Petreuss rīkojās pareizi, publiski izsacīdamies par ASV spēju atbildēt uz Krievijas kodoluzbrukumu, iznīcinot vairāk vai mazāk visu Krievijas militāro infrastruktūru Ukrainā – un kāpēc gan aprobežoties ar Ukrainas teritoriju? Domāju, ka daļa krievu ģenerāļu daudz vieglāk spētu samierināties ar domu, ka ies bojā kodolkarā Krievijas diženās nākotnes vārdā, nekā ar apziņu, ka paliks dzīvi Krievijā, kur viņu armija ir iznīcināta.

Taču man ir aizdomas, ka labākais veids, kā Rietumi varētu sagatavot augsni apvērsumam un arī vispār atturēt Putinu no kodolieroču izmantošanas, būtu atklāti kalt Krievijas sadalīšanas plānus. Es to saku tāpēc, ka Krieviju vajā bailes no valsts iziršanas. Visiem zināms, ka Putins Padomju Savienības sabrukumu savulaik nosauca par “milzīgu ģeopolitisku katastrofu”. Viņa ārpolitika lielā mērā bijusi vērsta uz kontroles atgūšanu pār bijušo padomju telpu, īpaši tām daļām, kuras – kā Ukraina – pirmspadomju laikos bija cariskās impērijas sastāvā.

Doma, ka arī pati Krievija varētu tikt sadalīta, būtu lielākais drauds un lielākais atturošais spēks. Tā varētu atturēt Putinu no ķeršanās pie kodolieročiem. Un, ja neatturētu, tā piedāvātu teicamu pamatojumu jebkuram, kurš nolēmis sarīkot pret viņu galma apvērsumu: gāzīsim vadoni, lai glābtu valsti.

Es šaubos, vai praksē Rietumiem varētu izdoties šāda Krievijas sadalīšana, taču tas jau vairs nav būtiski. Tāpat kā Stratēģiskās aizsardzības iniciatīvas “Zvaigžņu karu” ideja bija pietiekama, lai saļodzītu Mihaila Gorbačova pozīcijas, tā ar sadalīšanas ideju varētu pietikt Vladimira Putina destabilizēšanai.

Un pēc Putina – kas būs tad?

Lorenss Frīdmans domā, ka Putins varētu tikt gāzts, vienkārši turpinoties militārajām neveiksmēm Ukrainā, taču viņš nav īpaši optimistisks attiecībā uz iespējamo turpinājumu:

Pat ja Maskavā kaut kas tiešām lūzīs, pastāv briesmas, ka šis lūzums nebūs tīrs. Visticamāk, nevis Putinu nomainīs jauns līderis, kurš novērtēs situāciju un vēlēsies sākt sarunas par Krievijas karaspēka izvešanu, bet izveidosies daudz haotiskāka situācija, kad par vadošo lomu cīnīsies dažādas grupas, kuru starpā varētu notikt arī sadursmes. To vidū būs arī ultranacionālisti, un dažiem, kā Prigožinam, ir pašiem savas privātās armijas, toties mēreno nebūs daudz. Pat ja kāds jaunais līderis būs gatavs vienoties, viņu iegrožos Putina mantojums, tajā skaitā visai būtiski – Ukrainas apgabalu nelegālā aneksija. Lai sarunas būtu iespējamas, no šī mantojuma nāktos atteikties un atdot to atpakaļ. Tas būtu grūts solis jebkuram potenciālajam līderim, kurš nav pārliecināts par savām pozīcijām. Lai gan liekas, ka Putina aiziešana no varas ir kļuvusi par nepieciešamu priekšnoteikumu miera sarunu uzsākšanai, ar to, visticamāk, nepietiks.

Ja pie varas nāks stingrās līnijas piekritēji, kuri iebilduši ne tik daudz pret pašu karu, cik pret to, kā tas tiek vests, viņiem nāksies sadurties ar tām pašām smagajām problēmām – karavīru un militārā aprīkojuma trūkumu, haosu loģistikā un pārlieku izstieptām komandķēdēm. Tikpat nopietni ir tas, ka viņiem vajadzēs pārvaldīt valsti, kas ir nemierīga un bažīga un, iespējams, vienu soli no tāda haosa, kāds pēc neveiksmīgiem kariem pārņēmis Krievijas sabiedrību pagātnē.

Anatols Līvens žurnālā Responsible Statecraft raksta līdzīgi:

Putina kļūdas vēl var novest pie viņa nomaiņas ar kādu citu tā paša režīma cilvēku, taču tas, visticamāk, būtu nacionālistisks stingrās līnijas piekritējs, kurš visās līdzšinējās neveiksmēs vainotu Putinu, bet pats Ukrainā turpinātu cīņu uz dzīvību un nāvi.

Mans personīgais skatījums nedaudz atšķiras. Atceros, kad Putins 2000. gadā nāca pie varas, likās, ka viņam ir visas iespējas. Viņš nepārprotami bija gudrs, apķērīgs, pragmatisks cilvēks ar atvērtu prātu: viņš gribēja sarunāties, viņš gribēja mācīties, viņš gribēja saprasties ar cilvēkiem. Kad pie viņa ieradās Financial Times redaktors (un es nesu viņa somu), viņi ar Putinu runāja četras stundas.

Kas notika ar Putinu turpmāko četru vai piecu gadu laikā – kas viņu padarīja par to aizvainoto, paranojālo agresoru, kādu mēs pazīstam šodien?

Varētu sacīt, ka Putinā virsroku ņēma viņa personības tumšākā puse, un tāda viņam nepārprotami bija: viņš strādāja KGB, viņa karjera uzplauka 90. gadu Pēterburgas mafiju kontrolētajā haosā, viņš nopostīja Čečeniju. Taču nežēlība lielā mērā bija nepieciešama, lai šo amatu vispār ieņemtu. Nosacīti izsakoties, Putins tam bija daudzsološs kandidāts.

Domāju, ka Putinu vienkārši pieveica Krievija. Putins, tāpat kā visi viņa priekšgājēji, mantoja valsti, kas savu trūcīgi apdzīvoto milzīgo plašumu dēļ ir savā būtībā nepārvaldāma. Tā bija valsts, bet ne stabila, vienota valsts. Tās pārvaldes mašinērijā nekas īsti nedarbojās. Un tā Putins, tāpat kā visi viņa priekšgājēji, strauji izgāja cauri visām piecām nosacītajām neiegrožotas varas stadijām: optimismam, reālismam, frustrācijai, izmisumam un despotismam.

Es pieņemu, ka Putina sekotājs piedzīvos to pašu, lai kāds būtu šī cilvēka raksturs un sākotnējie nodomi. Varbūt mēs vienīgi varam cerēt, ka viņš būs mazāk kompetents par Putinu, kurš, lai kādās domās mēs par viņu būtu citādā ziņā, ar šausminošu prasmi izspēlējis tās kārtis, ko pasaule viņam ielikusi rokās.