Kā beigsies Krievijas un Ukrainas karš?

Vispirms neviens nespēja iztēloties, ka Krievijas un Ukrainas karš varētu sākties. Un tomēr tas sākās. Tagad neviens nespēj iztēloties, kā tas varētu beigties. Un tomēr kaut kad tas beigsies.

Jebkura kara pamatā vienmēr ir politika. Tas, ka Ukraina gūst uzvaras kaujas laukā, ir svarīgi, jo šādi Ukraina izdara spiedienu uz Krievijas politiku. Tādiem tirāniem kā Putins piemīt zināma hipnotizējoša aura, viņi rada iespaidu, ka var darīt visu, kas vien ienāk prātā. Tas, protams, nav tiesa, un šo režīmu noturība ir mānīga. Karš beigsies, kad Ukrainas militārās uzvaras mainīs Krievijas politisko realitāti. Šis process, manuprāt, jau ir sācies.

Ukraiņi, teiksim, kā ir, izrādījušies satriecoši labi karotāji. Viņi realizējuši virkni aizsardzības un tagad jau arī uzbrukuma operāciju, ko gribētos nosaukt par hrestomātiskām, cienīgām iekļūt mācību grāmatas lappusēs. Šāda mācību grāmata vēl nav sarakstīta, bet, kad to sarakstīs, Ukrainas militārā kampaņa būs labs avots, no kura smelties piemērus. Ukraiņi to visu paveikuši ar apbrīnojamu mieru un aukstasinību, neraugoties uz to, ka viņu ienaidnieks tikmēr pastrādā šaušalīgus noziegumus un atklāti sludina, ka viņi jāiznīcina kā nācija.

Tomēr mums vēl ir pagrūti saskatīt, kā Ukraina nonāks līdz uzvarai, lai arī ukraiņu spēki virzās uz priekšu. Tas ir tāpēc, ka daudziem no mums iztēle nespēj izkļūt ārpus vienas vienīgas un samērā maz ticamas versijas, kā karš varētu beigties – proti, ar kodolsprādzienu. Man šķiet, šis scenārijs mūs tā piesaista arī tāpēc, ka mums trūkst citu variantu, turklāt tas tiešām ļoti izklausās pēc beigām.

Taču atomsēne kā šī stāsta atrisinājums vairo trauksmi un traucē skaidri domāt. Ja mēs koncentrējamies uz šo, nevis uz kādu citu, ticamāku scenāriju, tas neļauj mums saskatīt to, kas reāli notiek, un sagatavoties citām, daudz ticamākām nākotnes iespējām. Mums nudien ne uz brīdi nevajadzētu aizmirst, cik ļoti Ukrainas uzvara padarītu labāku pasauli, kurā dzīvojam.

Taču kā līdz tai nonākt? Iespējami vairāki veidi, kā šis karš varētu beigties. Šeit es vēlētos aplūkot tikai vienu ticamu scenāriju, kas varētu iezīmēties dažu tuvāko nedēļu un mēnešu laikā. Protams, pastāv arī citas iespējas. Tomēr svarīgi sākt virzīt mūsu domas uz dažu ticamāko variantu pusi. Scenārijā, kuru te izklāstīšu, Krievijas armijas sakāve konvencionālā karā ar Ukrainu nemanāmi savijas ar cīņu par varu pašā Krievijā, kas savukārt izraisīs nepieciešamību Krievijai izvest savus spēkus no Ukrainas. Vēsturiski runājot, tā ir ļoti pazīstama notikumu secība.

Pirms to aplūkoju sīkāk, vajadzētu atbrīvoties no traucējošajiem fona sprakšķiem – bažām par iespējamo kodolkaru. Runājot par kodolkaru plašākā, vispārīgā izpratnē, mēs iztēlojamies, ka Krievijas un Ukrainas karā galvenās personas esam mēs. Mēs jūtamies kā upuri. Mēs runājam par savām bailēm un trauksmi. Mēs rakstām klikšķu ēsmas virsrakstus par pasaules galu. Taču šis karš gandrīz noteikti nebeigsies ar kodoltriecieniem. Valstis, kuru rīcībā ir kodolieroči, jau kopš 1945. gada cīnījušās un zaudējušas karos, tā arī tos ne reizi neizmantojot. Kodollielvaras cieš pazemojošas militāras sakāves tādās vietās kā Vjetnama un Afganistāna, tomēr neķeras pie kodolieročiem.

Protams, ir zināms kārdinājums psiholoģiski piekāpties šādai kodolšantāžai. Kad reiz sākušās runas par iespējamā kodolkara tēmu, tā sāk likties nospiedoši svarīga un mēs ļaujamies depresijai un uzmācīgām domām. Tieši turp mūs vedina Putins ar saviem miglainajiem mājieniem uz Krievijas kodolieročiem. Un pietiek nogriezties pa viņa ierādīto taciņu, lai mēs sāktu iztēloties draudus, ko Krievija patiesībā nav izteikusi. Mēs sākam runāt par Ukrainas padošanos, vienkārši lai mazinātu šo psiholoģisko spiedienu.

Taču šādi mēs darām Putina darbu viņa vietā, piedāvājot viņam izeju no paša radītās katastrofas. Viņš zaudē konvencionālajā karā, kuru ir sācis. Viņš cer, ka kodolieroču piesaukšana atturēs demokrātisko pasauli no ieroču piegādāšanas Ukrainai un dos viņam pietiekami laika, lai nosūtītu uz fronti Krievijas armijas rezerves un palēninātu Ukrainas ofensīvu. Viņš droši vien maldās, domājot, ka tas varētu izdoties, taču retorikas eskalācija ir viens no nedaudzajiem gājieniem, kas viņam vēl palikuši.

Padošanās kodolšantāžai neizbeigs konvencionālo karu Ukrainā – pēc brīža to paskaidrošu sīkāk. Taču tā padarītu daudz ticamāku iespēju, ka kodolkarš varētu izcelties kaut kad nākotnē. Kodolšantāžists piekāpšanos uztver kā apliecinājumu, ka ar šādiem draudiem var tikt pie tā, ko viņš vēlas, un tas neizbēgami novedīs pie jaunām krīzēm turpmākajos gados. Tas parāda citiem diktatoriem, potenciālajiem nākotnes šantāžistiem, ka pietiek ar kodolieroci un draudīgu izrunāšanos, lai panāktu savu, bet tas nozīmē, ka sekos jaunas kodolkonfrontācijas. Tas parasti visus pārliecina, ka kodolieroči ir vienīgais veids, kā aizsargāt sevi, un tas nozīmē globālu kodolbruņošanos.

Ciktāl kaut kādi kodoldraudi vispār pastāv, tie vērsti nevis pret mums, bet gan pret ukraiņiem. Viņi šai kodolšantāžai neļaujas jau septiņus mēnešus, un, ja to spēj viņi, tad noteikti spējam arī mēs. Kad ietekmīgas Krievijas politiskās figūras, tādi kā čečenu līderis Ramzans Kadirovs, runā par kodolieroču izmantošanu, viņi domā uzbrukumu Ukrainai. Taču arī tā šis karš nebeigsies. Kadirovs apgalvo arī, ka sūtot savus pusaugu dēlus karot Ukrainā. Lai viņus tur apstarotu ar krievu kodolieročiem?

Krievija apgalvo, ka mobilizējot simtiem tūkstošu jaunu karavīru. Mobilizācija ne tuvu nenorit gludi, taču, pat pieņemot, ka tā izdosies, vai Putins uzņemsies tādu politisko risku – izsludināt plaša mēroga mobilizāciju, nosūtīt krievu puišus uz Ukrainu un tad turpat tuvumā spridzināt kodollādiņus? Karaspēka noskaņojums jau tā ir nopietna problēma. Vairāk nekā pusmiljons krievu vīriešu aizbēguši no valsts, lai nebūtu jādodas karot uz Ukrainu. Situācija neuzlabotos, ja krievi domātu, ka viņus sūta uz zonu, kur drīzumā sprāgs kodolieroči. Viņi nesaņems pienācīgus aizsargtērpus. Daudziem mobilizētajiem trūkst normāla ekipējuma pat parastajam karam.

Krievija nupat pasludinājusi, ka daļa Ukrainas austrumu un dienvidu reģionu ir Krievija. Tas, protams, ir vienkārši smieklīgi. Bet vai Maskava tiešām izmantos kodolieročus teritorijā, ko pasludinājusi par Krieviju, un nogalinās vai apstaros cilvēkus, kurus pasludinājusi par Krievijas pilsoņiem, – gan civiliedzīvotājus, gan karavīrus? Tas nav neiespējami. Tomēr ļoti maz ticami.

Un, pat ja tā tiešām notiktu, tas neizbeigtu karu – vismaz ne ar Krievijas uzvaru. Tiktāl esmu šo jautājumu aplūkojis, pat nepieminot atturēšanas faktoru – apziņu, ka kodolieroču lietošana izprovocētu spēcīgu reakciju no citu valstu puses. Amerikāņiem bijuši vairāki mēneši laika par to padomāt, un pieļauju, ka viņu atbilde uz kodolieroču izmantošanu no Krievijas puses aprēķināta tā, lai pilnībā sagrautu Krievijas bruņotos spēkus un būtu pazemojoša pašam Putinam. Vēl viena, netiešāka atturēšanas forma ir droša apziņa, ka, izmantojot kodolieročus, Putins un Krievija zaudētu jebkādu atbalstu visā pasaulē.

Tāpat man ir zināmas šaubas, vai Krievija riskētu ievest kodolieročus Ukrainā vai pat tikai pievest tos Ukrainas tuvumā, ņemot vērā ukraiņu precīzo tālās darbības artilēriju, krievu šaubīgo loģistiku un ukraiņu prasmi pārņemt savā īpašumā ieroču sistēmas, ko Krievija ievedusi viņu valstī. Grūti pārspīlēt, aprakstot, cik grūti krieviem nākas noturēt savu kaujas tehniku. Protams, tā vietā Krievija varētu likt lietā raķeti, taču reizēm viņu raķetes mēdz nokrist, un vēl biežāk tās notriec ukraiņu spēki. Krievijas lidmašīnas arī bieži avarē un tiek notriektas – tik bieži, ka Krievijas gaisa spēku uzlidojumi kļuvuši visai reti un piesaista negatīvu uzmanību.

Ja pieņem, ka Krievija tomēr izvēlētos Ukrainā izmantot nelielas jaudas kodolieroci un tas arī veiksmīgi izdotos – par spīti visam, arī šāds pavērsiens būtiski neietekmētu militāro situāciju karā. Nav jau nekādas lielas ukraiņu karavīru vai kaujas tehnikas koncentrēšanās vietas, pa ko šaut, tādēļ ka Ukraina cīnās izteikti decentralizēti. Ja notiktu kodolsprādziens, ukraiņi turpinātu cīnīties. Viņi to apliecina jau mēnešiem ilgi, un nav nekāda pamata viņiem neticēt.

Ir vēl arī motīva problēma. Putins grib, lai mēs iejūtamies viņa situācijā, un tas, protams, jau pats par sevi ir visai aizdomīgs gājiens. Bet vai tas, ko viņš saka, vispār ir kaut cik ticami? Mēs sakām: “Putins ir piespiests pie sienas. Ko viņš darīs tālāk?” Tā mēs paši sevi novedam līdz runām par kodolieročiem: Putins mūs ievilina teritorijā, ko mums it kā vajadzētu uzskatīt par viņa paša psiholoģisko telpu. Taču tās visas ir tikai emocijas. Tas īsti nav motīvs.

Ja par kodolieroču izmantošanas iemeslu varētu kļūt tīri emocionāls impulss, tas jau būtu noticis – taču nav. Maz kas varētu būt pazemojošāks par krievu sakāvi pie Kijivas mēnesi pēc kara sākuma. Trieciens bija arī frontes sabrukums Harkivas apgabalā septembrī. Laikā, kad rakstu šīs rindas, ukraiņi gūst ievērojamus panākumus teritorijās, ko Putins nule televīzijā translētā grandiozā ceremonijā pasludināja par Krieviju “uz mūžīgiem laikiem”; Krievijas oficiālā atbilde uz to bija paskaidrojums, ka apgabalu robežas pagaidām nav skaidri novilktas. Krievijas reakcija uz pārspēku bijusi atkāpšanās.

Tāpēc palūkosimies vērīgāk uz Putina situāciju. Krievijas bruņotie spēki Ukrainā nav “piespiesti pie sienas”; tie būs drošībā, ja atkāpsies uz Krieviju. Šī sienas metafora arī nepalīdz saprast Putina situāciju. Drīzāk jau situācija ir tāda, it kā ap viņu būtu pārbīdītas visas mēbeles un tagad viņam nāktos no jauna noorientēties telpā.

Tas, ko Putins izdarījis Ukrainā, ir ietekmējis viņa pozīcijas Maskavā – uz slikto pusi. No tā gan neizriet, ka viņam būtu “absolūti nepieciešams” uzvarēt karu Ukrainā, lai ko tas nozīmētu (pirms kaut kas ir “nepieciešams”, loģiski tam vajadzētu būt “iespējamam”). Viņam svarīgi noturēties pie varas Maskavā, un tas nebūt obligāti nenozīmē pakļaut sevi tālākam riskam Ukrainā. Kad (un ja) Putins sapratīs, ka karš ir zaudēts, viņš koncentrēs savu uzmanību uz paša pozīcijām mājās.

Vēl vasarā situācija bija vienkāršāka. Līdz pavisam nesenai pagātnei, iespējams, līdz septembra runai, kurā viņš izsludināja mobilizāciju, Putins būtu varējis vienkārši paziņot par uzvaru savos masu medijos, un vairums krievu būtu ar to mierā. Taču tagad viņš šo bezjēdzīgo karu novedis tik tālu, ka plaisas sāk parādīties pat Krievijas informācijas telpā. Mobilizācijas dēļ krievi tagad par karu domā ar bažām (par to liecina sabiedriskās domas aptaujas). Un nu viņu televīzijas propagandisti atzīst, ka Krievijas karaspēks atkāpjas. Tāpēc, atšķirībā no kara pirmā pusgada, Putins vairs nevar vienkārši paziņot, ka viss ir lieliski, un pielikt punktu. Viņam jārīkojas citādi.

Zem Putina kājām sašūpojusies zeme. Viņa politiskā karjera būvēta uz prasmes izmantot Kremļa kontrolētus medijus, lai pārvērstu Krievijas ārpolitiku par mierinošu izrādi. Citiem vārdiem, režīma izdzīvošana bijusi atkarīga no diviem pamatprincipiem: tas, kas notiek televīzijā, ir svarīgāks par to, kas norisinās realitātē, un tas, kas notiek ārzemēs, ir svarīgāks par to, kas norisinās pašu mājās. Man šķiet, ka šīs premisas vairs nedarbojas. Līdz ar mobilizācijas izsludināšanu šķirtne starp mājām un ārzemēm ir pārrauta; līdz ar zaudētajām kaujām atšķirība starp televīziju un realitāti ir vājinājusies. Realitāte pamazām kļūst svarīgāka par televīziju, un Krievija drīz kļūs svarīgāka par Ukrainu.

Gan elites, gan sabiedrības uzskatos vērojama plaisa, un nu tā kļūst ieraugāma arī televīzijā. Ir tādi, kas uzskata šo karu par svētu lietu un domā, ka Krievija tajā var uzvarēt, ja vien ripos galvas, valdošās aprindas izturēsies ar godu un uz fronti sūtīs vairāk vīru un bruņojuma. Viņu vidū ir arī militārie blogeri, kuri reāli atrodas frontē un kuru viedoklis arvien lielākā mērā kļūst par meinstrīmu. Putinam tās ir lamatas, jo viņš jau tā sūta uz fronti visu, ko vien var nosūtīt. Šīs balsis liek viņam izskatīties vājam. Citi domā, ka šis karš bija kļūda. Šīs balsis liek viņam izskatīties muļķīgi. Un tie ir tikai paši vienkāršākie no vairākiem savstarpēji pretrunīgiem viedokļiem, ar ko Putinam tagad jārēķinās savās apdraudētajās un novājinātajās pozīcijās.

Ja karš ārpus valsts robežām novājina tavas pozīcijas un ja šajā karā nevari uzvarēt, tad labāk to izbeigt jau šodien nekā rīt. Man ir aizdomas, ka Putins to pagaidām vēl nesaprot. Taču viņš nonācis pietiekami tālu, lai saprastu, ka nāksies rīkoties reālajā pasaulē; tiesa gan, pagaidām viņa lēmumi nav bijuši labi.

Mobilizācija nebija veiksmīgs risinājums ne vienādi, ne otrādi: tā bija pietiekami apjomīga, lai noskaņotu iedzīvotājus pret Putinu, un pārāk maza un, galvenais, pārāk novēlota, lai kaut ko reāli mainītu pirms ziemas iestāšanās. Tā droši vien bija kompromisa rezultāts, bet tas mums parāda, ka Putins nevalda viens. Putins cenšas komandēt Krievijas karaspēku Ukrainā. Viņa neveiksmes paver durvis kritikai (pagaidām netiešai). Taču Putins liekas nonācis strupceļā: ja viņš tagad vienkārši beigtu karu, nemainot savas politikas galveno priekšmetu, tas nostiprinātu dažu viņa kritiķu pozīcijas. Bet tagad, kad mobilizācija jau izmēģināta, viņam nav daudz citu iespēju pielietot lielāku spēku. Kā tad lai nomaina galveno priekšmetu? Tas jau mainās pats. Putins tagad iestrēdzis procesā, kam vajadzēja būt skatāmam tikai televizoru ekrānos un norisināties kaut kur tālu no mājām, taču tagad tas ieguvis nepastarpinātu politisku apveidu pašā Krievijā. Divas ietekmīgas politiskās figūras, Ramzans Kadirovs un Jevgeņijs Prigožins, samērā brutāli kritizējuši Krievijas karaspēka virspavēlniecību. Tā kā visi zina, ka karaspēku reāli komandē Putins, šāda kritika nevar neizprovocēt pretreakciju. Kadirovam Kremlis atbildēja tieši, un armijas propaganda tagad rāda kritizētu komandieri ar viņa karavīriem kaujas laukā.

Domāju, nav nekāda sagadīšanās, ka gan Kadirovs, gan Prigožins vada kaut ko līdzīgu privātiem bruņotajiem spēkiem. Kadirovam, Čečenijas de facto diktatoram, ir savi teritoriālie spēki. Tie tika nosūtīti uz Ukrainu, kur, pēc visa spriežot, specializējušies civiliedzīvotāju terorizēšanā un sevis instagramēšanā. Septembrī Kadirovs skaļi sauca pēc mobilizācijas Krievijā, bet pēc tam paziņoja, ka no Čečenijas armijā neviens netikšot iesaukts. Gribot negribot jāsecina, ka viņš savus vīrus taupa kaut kam citam.

Savukārt Prigožins vada miglaino algotņu vienību, ko sauc par Vāgnera grupu, un pēdējā laikā arvien uzkrītošāk zīmējas tieši šajā lomā. (Viņš savulaik vadīja arī Interneta pētījumu aģentūru, vienu no spēlētājiem 2014. gada hibrīdkarā pret Ukrainu un kiberkaros pret Lielbritāniju un ASV 2016. gadā.) Vāgnerieši bijuši iesaistīti vairākos režīma maiņas mēģinājumos, ieskaitot asiņainās tīrīšanas kampaņas Luhanskas un Doneckas apgabala marionešu valdībās un atentāta mēģinājumu pret Volodimiru Zelenski kara sākumā. Tas viss neapšaubāmi notika pēc Putina pavēles. Taču tik un tā – tā ir diezgan biedējoša specializācijas joma.

Patlaban Vāgnera grupa vada dienišķos krievu ofensīvas mēģinājumus Doneckas apgabala Bahmutas apkaimē – bez reāliem panākumiem. Vēl svarīgāk, ka vāgnerieši neliekas īpaši aktīvi vietās, kur ukraiņi virzās uz priekšu. Vakar Gulagu.net ziņoja, ka Vāgnera kaujinieks nošāvis Krievijas armijas virsnieku, un tas vedina domāt, ka šajā frontes rajonā ne viss ir gluži kārtībā. Vai būtu pārdroši pieņemt, ka arī Prigožins taupa tos vērtīgos karotājus un kara materiālus, kas viņam vēl palikuši? Viņš atklāti vervē krievu cietumniekus, piedāvājot cīnīties kopā ar Vāgnera grupu Ukrainā; atļaušos izteikt pieļāvumu, ka Prigožins sūta nāvē ieslodzītos, lai pietaupītu vīrus un kaujas tehniku, kas nākotnē varētu noderēt kādā citā pasākumā.

Prigožins un Kadirovs aicina intensificēt karadarbību un agresīvā tonī izsmej Krievijas virspavēlniecību, taču vienlaikus, šķiet, saudzē paši savus vīrus. Arī tas izskatās pēc lamatām. Kritizējot to, kā tiek vests šis karš, viņi vājina Putina kontroli pār informāciju; spiežot viņu uzņemties atbildību, vienlaikus atsakoties to darīt paši, viņi padara Putina pozīcijas vēl neaizsargātākas. Viņi prasa, lai Putins uzvar karā, kurā paši, kā šķiet, nemaz nepūlas uzvarēt.

Sekojot šai loģikai, sāncenši tiecas sataupīt viņu rīcībā esošos kaujas spēkus, vai nu lai aizsargātu katrs savas intereses šādos neparedzamos laikos, vai arī lai kādā brīdī mēģinātu pārņemt varu Maskavā. Ja pašreizējā situācija patiešām ir tāda, drīz vien visām iesaistītajām personām kļūs muļķīgi turēt savus bruņotos spēkus attālajā Ukrainā – un no dienas dienā sūtīt savus karavīrus nāvē. Tad sekos lūzuma punkts. Kad vieni sapratīs, ka citi savus cilvēkus cenšas pietaupīt, viņiem liksies bezjēdzīgi dzīt kaujā (vai noskaņot pret sevi) savējos.

Kādā brīdī šī loģika skars arī pašu Krievijas armiju. Kā norādījis Lorenss Frīdmans, ja armija vēlas spēlēt lomu Krievijas politikā vai baudīt prestižu Krievijas sabiedrībā, tās komandieriem tas ir labs pamudinājums izvest savus spēkus no Ukrainas, kamēr vēl viņiem palikušas vienības, ko komandēt. Un, ja Putins vēlas palikt pie varas, ne diskreditēta, ne demoralizēta armija nav viņa interesēs.

Pati mobilizācija sāk izskatīties pēc šķēpa, kas pavērsts nepareizajā virzienā: vai ir kāda jēga sūtīt tūkstošiem nesagatavotu un slikti apgādātu vīru drošā nāvē (kā tas kļūst arvien skaidrāk redzams)? Sākotnējais Putina pieņēmums, protams, ir tāds, ka mobilizētie karavīri vai nu kritīs, vai uzvarēs, taču, ja viņi tā vietā izvēlētos dezertēt, tad kļūtu par bīstamu grupu, kas varbūt būtu gatava pakalpot citam līderim.

Un tā mūsu priekšā ir visai ticams scenārijs tam, kā šis karš varētu beigties. Karš ir politikas forma, un sakāve rada sekas Krievijas režīmam. Ukraina turpina uzvarēt kaujās, un vienam pavērsienam seko otrs: televizuālais piekāpjas reālā priekšā, un Ukrainas kampaņa piekāpjas cīņai par varu Krievijā. Šajā cīņā nav nekādas jēgas turēt kaut kur tālu Ukrainā bruņotas vienības, kuras varētu daudz lietderīgāk izmantot turpat Krievijā – ne obligāti bruņotā konfliktā, lai gan arī šādu iespēju nevar izslēgt, bet lai atturētu citus un pasargātu sevi. Visiem šajā situācijā iesaistītajiem spēlētājiem zaudēt Ukrainā būtu slikti, taču vēl ļaunāk ir ciest sakāvi Krievijā.

Situācijas loģika dod priekšrocības tam, kurš to sapratīs pirmais, spēs pārņemt kontroli savās rokās un atsauks savus spēkus. Kad šī kaskāde sāksies, ātri vien kļūs skaidrs, ka paturēt Krievijas karaspēku Ukrainā nav izdevīgi nevienam. Atkārtošu: tas nenozīmē, ka Krievijā sāksies bruņotas sadursmes; tas nozīmē tikai to, ka brīdī, kad Ukrainas kara izraisītā nestabilitāte ienāks pašu mājās, Krievijas līderi, kuri vēlēsies no šīs nestabilitātes gūt kādu labumu vai sevi no tās pasargāt, gribēs savus varas centrus redzēt pēc iespējas tuvu Maskavai. Un tas, protams, būs ļoti labi gan Ukrainai, gan visai pasaulei.

Ja notikumi attīstīsies šādi, Putinam nebūs vajadzīgs nekāds iegansts, lai izvestu karaspēku no Ukrainas, jo viņš to darīs pats savas politiskās izdzīvošanas dēļ. Lai cik cieši Putins turētos pie savām dīvainajām idejām par Ukrainu, es tomēr pieņemu, ka vēl vairāk viņš ir pieķēries varai. Ja realizēsies šeit izklāstītais scenārijs, mums nebūs jāraizējas par visu to, par ko raizējamies tagad, teiksim, kādas ir Putina izjūtas saistībā ar karu un vai krievi pārdzīvos par šo zaudējumu. Kad Krievijā sāksies iekšējā cīņa par varu, Putinam un arī pārējiem krieviem būs citas lietas, par ko lauzīt galvu, un kara vietu ieņems šīs krietni neatliekamākās problēmas. Reizēm mēs mainām savas darbības priekšmetu, bet reizēm priekšmets maina mūs.

Nenoliedzami, to visu vēl joprojām ir ļoti grūti prognozēt, īpaši konkrētu detaļu līmenī. Pilnīgi iespējams arī cits iznākums. Taču notikumu gaita, kuru šeit esmu ieskicējis, ir ne vien krietni vēlamāka, bet arī ticamāka nekā tie pastardienas scenāriji, no kuriem mēs baidāmies. Tāpēc to ir vērts apsvērt un tam ir vērts gatavoties.

snyder.substack.com, 2022. gada 5. oktobrī