Tikai jāatgāžas krēslā un jādomā

Agatas Kristi eseja “Kāpēc man piegriezās Puaro” sākas ar rindkopu: “Kādi ļaudis lasa detektīvus un kāpēc? Domāju, ka tie ir aizņemti cilvēki, pasaules veidotāji. Detektīvs ir pilnīga relaksācija, atbrīvošanās no ikdienas dzīves realitātes. Turklāt tam piemīt tonizējošs efekts – mīklu minēšana ir izaicinājums prāta atjautībai. Lai cieši sekotu detektīva gaitai, vajag koncentrēties. Lai atklātu vainīgo, vajadzīgs prāta asums un laba spriestspēja. Turklāt parasti tam visam ir ļoti stingrs ētiskais pamats.”

Neieslīgstot diskusijā, vai detektīvs ir literatūra vai nav, atzīšos, ka reizi pa reizei palasu Agatu Kristi jeb, kā mūsu ģimenē mēdza teikt, Agatas tanti. Nezinu gan – kāpēc, jo šie sacerējumi joprojām uz mani iedarbojas tādējādi, ka nespēju aizmigt un iztēlojos visādas briesmas. Piemēram, Borisa Akuņina detektīvromāni literāri noteikti ir daudz augstvērtīgāki, taču es zinu, ka atšķirībā no Kristi pie tiem nekad neatgriezīšos.

Patiešām interesanti, kāpēc cilvēki joprojām lasa Kristi – atšķirībā no daudziem citiem kādreiz populāriem un sen jau aizmirstiem autoriem no tā saucamā detektīvliteratūras zelta laikmeta, pagājušā gadsimta 20.–30. gadiem. Ir acīmredzams, ka Agatas Kristi ekscentriskajos tēlos ir kaut kas neaizmirstams. Viens no viņiem – Erkils Puaro – ar savu 33 romānu un 54 stāstu garo literāro dzīvi un no tās izrietošajām kino un televīzijas ekranizācijām (no kurām populārākais ir britu seriāls “Agatas Kristi Puaro”, kas, aizsācies 1989. gada 8. janvārī ar sēriju “Atgadījums ar virēju no Klepemas”, 70 sērijas vēlāk noslēdzās 2013. gada 13. novembrī) līdz ar Šerloku Holmsu dala visu laiku ievērojamākā literārā dedukcijas meistara pozīciju. Detektīvžanrs ir paradoksāls tādā ziņā, ka, no vienas puses, ir ļoti reglamentēts un shematisks[1. Ideālā detektīva noteikumus, kas vairāk vai mazāk nosaka žanru arī pašlaik, sastādījuši vairāki autori: angļu literāts G. K. Čestertons esejā “Kā uzrakstīt detektīvu” (1925) apraksta piecus detektīvstāsta nosacījumus; angļu katoļu priesteris, teologs un rakstnieks Ronalds Nokss uzskaita desmit detektīva baušļus, bet amerikāņu mākslas kritiķis un detektīvu autors S. S. Van Dains 1928. gadā min jau 20 svarīgus žanra punktus.], bet, no otras, prasa oriģinalitāti. Agatas Kristi detektīvromānos bieži atklājas viņas īpašā spēja būt atšķirīgai kanona ietvaros, un jo īpaši to var attiecināt uz romāniem, kuros darbojas viņas pirmais detektīvs – Puaro.

Kristi savā “Autobiogrāfijā” raksta: “Kāpēc nepadarīt manu detektīvu par beļģi?... Es iztēlojos viņu kā akurātu mazu vīriņu, kas allaž sakārto priekšmetus, kam patīk, lai viss būtu pa pāriem, kas izvēlas stūrainas, nevis apaļas lietas. Un viņam jābūt ļoti gudram – ar mazajām pelēkajām šūniņām smadzenēs.” Kaut gan Erkila Puaro oficiālā literārā dzimšana ir 1920. gads, kad iznāca romāns “Noslēpumainais atgadījums Stailzā” jeb latviski pazīstamāks kā “Slepkavība Stailzā”, Kristi to bija izdomājusi un uzrakstījusi jau labu laiku iepriekš, kad Pirmā pasaules kara laikā pildīja brīvprātīgās slimnieku kopējas pienākumus dzimtajā Torkī pilsētā. Tomēr jau pēc sižeta ieskicēšanas viņai joprojām trūka izmeklētāja, kas atrisinātu slepkavību. Vēlāk Kristi rakstīja, ka Puaro pašam droši vien būtu labāk paticis, ja secība būtu pretēja – “vispirms Erkils Puaro un tikai tad sižets, kur vislabākajā veidā izpausties viņa apbrīnojamajam talantam”.

Tas, ka detektīvam tika piešķirta beļģu tautība, visdrīzāk nav nejaušība. Tolaik Torkī uzturējās daudz bēgļu no kara izpostītās Beļģijas, kurus vietējie uzņēma īpaši sirsnīgi – just līdzi beļģu tautai skaitījās patriotiski, un to nenogurstoši sludināja britu oficiālā kara propaganda. Tas kalpoja arī par ticamu pamatojumu, kāpēc augsta līmeņa bijušais Briseles policijas virsnieks atrodas bez darba Anglijas provincē. “Tad sākās Lielais karš. Man nācās aizbraukt. Es ierados Anglijā, Stailzsentmērijas ciemā. Tas bija skumjš un sāpīgs laiks, tālu prom no manas zemes un ģimenes,” Puaro pavēsta “Dubultajā pavedienā”.

Ir dažādas versijas, kā Puaro ieguvis savu vārdu: viena no tām ir autores Marijas Belokas-Londsas radītais detektīvs Erkils Popo, kurš līdzīgi Puaro neizceļas ar pieticību; otra – 19. un 20. gadsimta mijas trilleru autora Frenka Hauela Evansa – radītais mesjē Žils Puarē, pensionēts franču slepenpolicists, kas dzīvo Londonā un manierēs un runas veidā diezgan stipri atgādina Puaro. Vēl tiek minēts Gilberta Kīta Čestertona varonis Erkils Flambo no tēva Brauna detektīvsērijas, kurš tēva Brauna ietekmē no zagļa kļūst par viņa draugu un godīgu pilsoni. Lai kādi arī būtu šī vārda tapšanas apstākļi, skaidrs, ka Kristi, dodot savam varonim vārdu Erkils (Hercule) jeb Herkuless, jeb Hērakls, bet vienlaikus aprakstot viņu kā mazu vīriņu ar olveida galvu un uzskrullētām ūsiņām, jau no paša sākuma ir izturējusies pret savu varoni ar zināmu ironiju.

1850. gada 1. aprīlis ir datums, kas ierakstīts Erkila Puaro “dzimšanas apliecībā” Elzeles ciema arhīvā. Elzele netālu no Spā pilsētas Beļģijā tiek uzskatīta par Puaro dzimto vietu. “Bet mēs nedevāmies uz Spā. Mēs nogriezāmies no galvenā ceļa un iebraucām pakalnu lapotajā cietoksnī, līdz nokļuvām mazā ciematiņā, kur pašā kalna galā vientuļa slējās mūsu baltā villa.” Zināms arī, ka Puaro nācis no lielas, bet ne īpaši turīgas ģimenes, viņš runā franču valodā un ir pārliecināts katolis. Lai nopelnītu iztiku un “tiktu dzīvē uz augšu”, viņš iestājies darbā Beļģijas policijā, taču par šo viņa dzīves periodu informācijas ir ļoti maz. Vienīgi īsajā stāstā “Šokolādes kaste” Puaro atstāsta kapteinim Heistingsam kādu senu lietu no policijas laikiem, ko uzskata par savu vienīgo īsto izgāšanos – nevis viņš atklāja slepkavu, bet slepkava viņam atzinās. Puaro policista pagātne visā grāmatu sērijā ir būtiska, jo izskaidro, kāpēc viņš tik labi pārzina policijas darba procedūras. Zināms, ka 1904. gadā viņš no policijas aizgājis un sācis strādāt par privātdetektīvu, tad arī vairākkārt viņam iznācis sadarboties ar Skotlendjarda inspektoru Džepu. “Būsi jau dzirdējis mani pieminam misteru Puaro? 1904. gadā mēs strādājām kopā pie Aberkrombija viltojuma lietas. Atceries, viņu notrieca Briselē. Ak, tas gan bija laiks, mesjē! Un vai atceraties “baronu” Altaru? Diezgan blēdīgs gājiens no jūsu puses! Viņš bija spējis izvairīties no pus Eiropas policistiem, bet Antverpenē mēs viņu noķērām – pateicoties misteram Puaro,” iepazīstinot kādu kolēģi ar Puaro, saka Džeps.

Ar savu nākamo pārinieku kapteini Heistingsu Puaro arī bija iepazinies vēl pirms kara, kad, izmeklējot aizdomīgu nāves gadījumu, viņš tika izsaukts uz kādu Beļģijas ciemu, kur Heistingss tieši tobrīd bija nodevies pīļu medībām. Tiek pieļauts, ka Puaro pēc šī gadījuma ievērojis britu slepenais dienests un turpmāk uzticējis viņam dažādus slepenus valdības uzdevumus, tostarp – novērst premjerministra nolaupīšanu. Kā kara bēglis nometināts Stailzsentmērijas ciemā, 1916. gada 16. jūlijā Puaro nejauši atkal sastop kapteini Heistingsu, kurš vietējā muižā – Stailzkortā – atveseļojas no karā gūtā ievainojuma. Heistingss uzaicina Puaro atrisināt Stailzkortā notikušo slepkavību, un sākas viņu draudzība un kopīgie piedzīvojumi. Pēc kara Puaro paliek Anglijā, kopā ar Heistingsu ievācas dzīvoklī Fareveja ielā 14 Londonā un atver savu privātdetektīva aģentūru, kur nodarbojas pamatā ar civila rakstura lietām. Apzinoties, ka Heistingsa tēlam trūkst attīstības iespēju, Agata Kristi 1923. gadā kapteini apprecina un pārceļ uz dzīvi Argentīnā, taču ļauj viņam regulāri atgriezties Anglijā un apciemot Puaro. 1934. gadā Puaro iekārtojas modernā dzīvoklī jaunuzceltajos “Vaitheivenas namos” un noalgo sekretāri – mis Lemonu. Vientulību viņš kliedē, intensīvi ceļojot pa Eiropu, Tuvajiem Austrumiem, Ēģipti, kur arvien uzduras kādam viltīgi izplānotam noziegumam. Ik pa laikam viņš aiziet pensijā (zināmākais ir gadījums, kad viņš pārceļas uz Kingsebotas ciemu, lai audzētu kabačus, stāstā “Rodžera Ekroida nāve”), taču tad atkal atgriežas darbā. Kristi vēlāk nožēloja, ka jau pirmajā romānā bija aprakstījusi Puaro kā diezgan pavecu, tāpēc vēlāk desmitiem gadu garumā nācās viņu “iekonservēt” nemainīgā vecumā, lai gan tīri matemātiski viņam būtu bijis krietni pāri simtam.

Puaro neapnīk lasītājiem, jo Kristi viņu izveidojusi visnotaļ ērmotu – gan ārējā izskata, gan rakstura ziņā. Arvien atklājas kāda ekscentriska – dažbrīd komiska, dažbrīd kaitinoša – iezīme. “Piecas pēdas un četras collas garš. Galvai precīza olas forma. Ūsas ļoti stīvas un militāras. Apģērbs neticami akurāts. Domāju, ka puteklītis uz uzvalka viņam sagādātu daudz lielākas ciešanas nekā lodes ievainojums,” tā sava drauga ārējo izskatu apraksta kapteinis Heistingss. Tiek minēts arī, ka viņam ir zaļas acis, kas, rodoties pārliecinošai idejai, “iegailas kā kaķim”. Puaro neapšaubāmi ir švīts. Kā saka viņa sulainis Džordžs: “Viņam bija ļoti izsmalcināta gaume attiecībā uz ģērbšanos, drēbes allaž bija jāpasūta ārzemēs un tām vajadzēja būt pašām elegantākajām,” taču nojaušams, ka pēckara romānos Puaro švītība jau ir stipri vien vecmodīga. Viņš, protams, ir arī izsmalcināts gardēdis un nav visai labās domās par angļu virtuvi. Brīžiem līdz komismam novesta Puaro apsēstība ar kārtību un precizitāti: piemēram, grāmatām plauktos jābūt sakārtotām rindā pēc izmēra, bankas kontā arvien jābūt 444 mārciņām, četriem šiliņiem un četriem pensiem, bet brokastīs – divām identiska izmēra vārītām olām un kārtīgos kvadrātiņos sagrieztai grauzdētas maizes šķēlei.

“Pret slepkavību man ir buržuāziska attieksme. Es to nosodu,” saka Puaro. Būdams britu sociālajā hierarhijā neiesaistīts ārzemnieks, viņš var atļauties būt demokrāts – pret visiem upuriem viņam ir vienāda attieksme neatkarīgi no to izcelsmes vai mantiskā stāvokļa – jaunas lauku meitenes nāve (“Nelaiķa tējas paviljons”) ir tikpat nopietna lieta kā ceturtā barona Edžvēra slepkavība (“Lorda Edžvēra nāve”). Tas viņu atšķir no citiem pazīstamākajiem starpkaru perioda britu literatūras detektīviem džentlmeņiem, kas visi studējuši Oksfordā vai Kembridžā un ir dižciltīgas izcelsmes, – Dorotijas L. Seijersas lorda Pītera Vimzija, Naijo Māršas Roderika Aleina un Mārdžerijas Elingemas Alberta Kempiona.

“Heistings, kāpēc gan man liekuļot un sarkt, kad mani slavē? Man ir kārtība, metode un psiholoģija. Tajā, atzīšos, esmu vislabākais. Es esmu Erkils Puaro.” Augsta pašapziņa neapšaubāmi ir pamanāmākā Puaro īpašība. Viņš nav māksloti pieticīgs un nekautrējas sevi saukt par “Eiropas dižāko prātu”. Vislielāko baudu viņam (un arī lasītājam), protams, sniedz atrisinājuma izklāsts un vainīgā nosaukšana, ko Puaro vienmēr dara ar lielu dramatismu un teatrāliem efektiem – visi lietā iesaistītie tiek sasaukti kopā kādā ērtā telpā, visbiežāk bibliotēkas istabā vai salonā, un viņš var sākt stāstīt. Viņa metastāstu veido katra šajā lietā iesaistītā atsevišķais stāsts, pat ja tam nav tieša sakara ar noziegumu. Bieži vien Puaro pierāda, kādā veidā vainīgs varētu būt ikviens no klātesošajiem. Tiek atklāti visi noslēpumi – narkotiku atkarība, ārlaulības sakari, slepena radniecība un citas apšaubāmas lietas – tā ir cena, ko šai cilvēku grupai nākas maksāt par noziedznieku viņu vidū. Puaro ļoti labi apzinās, ka viņam ir vajadzīga publika un ka tas savā ziņā ir viņa trūkums. “Tā ir mana vājība. Tā vienmēr bijusi mana vājība – tieksme izrādīties.”

“Ir jāpaļaujas uz smadzenēm, uz mazajām pelēkajām šūniņām. Patiesība ir jāmeklē iekšpusē, ne ārpusē,” savu metodi raksturo Puaro. “Noslēpumainajā atgadījumā Stailzā” Puaro vēl darbojas kā Holmsa tipa detektīvs, bet jau nākamajā romānā “Slepkavība golfa laukumā” viņš izsmej franču policistu Žiro, savu sāncensi lietas izmeklēšanā, par aklu sekošanu tradicionālajiem fiziskajiem pierādījumiem. “Jums galvā ir iestādīta aplama ideja, ka detektīvs noteikti ir vīrs, kas, uzlicis mākslīgu bārdu, slapstās kaut kur aiz staba! Mākslīgā bārda – tā ir vieux jeu[2. Novecojis paņēmiens (franču val.).], un ar izsekošanu nodarbojas tikai manas profesijas viszemākais gals. Erkiliem Puaro, mans draugs, ir tikai jāatgāžas krēslā un jādomā.” Puaro vissvarīgāk ir iedziļināties upura personībā un mēģināt saprast slepkavas domu gājienu. Viņš uzskata, ka, neizprotot nogalināto personu, nav iespējams skaidri saskatīt nozieguma apstākļus. Tātad īstā Puaro pieeja ir psiholoģiska, taču, protams, konkrēti pavedieni – pēdu nospiedumi, mutauti ar iniciāļiem, apdeguši testamenti – nekur nepazūd un joprojām ieņem būtisku vietu viņa dedukcijas gaitā.

“Es no sirds ticu, ja spējat pietiekoši ilgi likt cilvēkam runāt, tēma nav būtiska, agrāk vai vēlāk, caur meliem vai patiesību cilvēks sevi nodos,” saka Puaro. Sarunas ar notikumā iesaistītajiem, nevis nopratināšana, tas, ko viņi pasaka un ko nepasaka, ir nozieguma atrisināšanas pamats. Agrīnajos romānos, lai liktu cilvēkiem atklāties, Puaro mēdz kultivēt Papa Poirot[3. Puaro tētiņš (franču val.).] lomu – tāds šķietami piedodošs, saprotošs, laipns, turklāt pavisam nekaitīgs tēvocītis, kam var droši uzticēties. Viņš speciāli izliekas arī ārzemniecisks vai uzpūtīgs, lai cilvēki viņu neņemtu par pilnu. “Patiesībā es varu runāt skaidrā, pareizā angļu valodā, taču runāšana lauzītā angļu valodā ir nenovērtējama priekšrocība. Tā liek cilvēkiem tevi nicināt. Viņi saka: “Ak, ārzemnieks, viņš pat nemāk kārtīgi runāt angliski...” Vēl es lielos. Angļi bieži saka, ka cilvēks, kurš par sevi ir pārāk augstās domās, nav nekā vērts. Un tā, lūk, es lieku ļaudīm zaudēt modrību.” Citreiz, lai iegūtu informāciju, Puaro izgudro par sevi visādus neesošus faktus, piemēram, ka viņam ir māte invalīde vai ka jaunākajam brālim vārdā ir Akils (Ahillejs). Šādā veidā apkopojot informāciju, visu liecinieku stāstus, Puaro veido “lielo naratīvu”, kas galu galā kļūst par lietas psiholoģisko un fizisko izskaidrojumu.

Puaro gadījumā diezgan bieži mēdz būt atkāpes no detektīvžanra nosacījumiem, jo, pateicoties Kristi ārkārtīgi savdabīgajiem sižeta risinājumiem, ne vienmēr vainīgais ir īstais vainīgais. Jāņem vērā, ka autore Puaro ir apveltījusi ar ļoti spēcīgu taisnīguma izjūtu, kas reizēm mēdz ņemt virsroku pār likumības ievērošanu. Dažreiz upura personība atklājas tik briesmīga, ka detektīvam (un lasītājam) gribot negribot jānostājas slepkavas pusē. Pazīstamākais piemērs ir romāns “Slepkavība Austrumu ekspresī”, kur Puaro, lai arī lietu atrisinājis, morāli attaisno vainīgos un ļauj viņiem iet. Romānā “Pieci sivēntiņi” Puaro atrisina pirms daudziem gadiem notikušu slepkavību – saprotot, ka slepkavam jau smagāko sodu piespriedusi paša daba, viņš izvēlas klusēt. Citreiz viņš, redzot lietas skumjos apstākļus, kā romānos “Rodžera Ekroida nāve” vai “Nāve uz Nīlas”, nenodod vainīgos policijai un pazemojošam nāvessodam, bet ļauj pašiem nokārtot rēķinus ar dzīvi.

“Dzīves ceļojums var būt smags mums, kas ceļojam vieni,” Puaro saka vecmeitai mis Gilkristai vēlīnajā Kristi romānā “Pēc bērēm”. Pēc Heistingsa aizbraukšanas Puaro jūtas vientuļš, lai arī to neatzīst. Visi iepriekš minētie dižciltīgie detektīvi ir iesaistīti kādās romantiskās attiecībās, turpretī Kristi detektīvs līdzinās Šerlokam Holmsam – viņus vieno sava veida aseksualitāte. Puaro nekad nav bijis precējies un nav gribējis to darīt, jo savu izmeklētāja darbu uzskata par misiju, ko nekādas romantiskas attiecības nedrīkst traucēt. “Man pašai vienmēr licies ļoti garlaicīgi, ja detektīvliteratūrā izmeklētājam parādās aizraušanās objekts. Mīlestība, man liekas, pieder romantiskajai literatūrai, uzspiest šādu motīvu tam, kam būtu jābūt zinātniskam procesam, ir nedabiski,” atzinusies Kristi. Vienīgā sieviete, kas daudzo romānu un stāstu gaitā izsaukusi Puaro kaisli, ir grāfiene Vera Rosakova – krievu aristokrāte, emigrante, apburoša dārglietu zagle ar visnotaļ noslēpumainu pagātni, ko Puaro pirmoreiz sastop stāstā “Dubultais pavediens”. ““Kas par sievieti!” aizrautīgi iesaucās Puaro, kad mēs kāpām lejā pa kāpnēm. “Mon Dieu, quelle femme! Ne vārda pretī, nekāda protesta. Kāda paškontrole! Viens īss skatiens, un viņa jau situāciju novērtējusi pareizi. Saku jums, Heistings, sieviete, kas šādi var pieņemt sakāvi – ar bezrūpīgu smaidu –, tālu tiks!””

Kad jau savās vecumdienās Puaro dzīvo mierā un komfortā, aiz gara laika risinādams detektīvromānos piedāvātos sižetus un studējot policijas neatrisinātās lietas, vienīgais viņa pārdzīvojums ir likumsakarīgs – tā nav vientulība, kas viņu nomāc, bet gan tas, ka cilvēki vairs viņu nepazīst. ““Man jums, kundze, vajadzētu pastāstīt mazliet vairāk par sevi. Es esmu Erkils Puaro.” Šis paziņojums misis Samerheizu atstāja vienaldzīgu. “Cik jauks vārds,” viņa laipni teica, “grieķu, vai ne?”” (Romānā “Misis Makgintijas nāve”, 1952.)

“Slepkavība ir drāma,” sacījis Puaro, taču diez vai pat viņš varēja iedomāties, cik dramatisku un šokējošu finālu viņam būs sagatavojusi autore. Būdama cilvēks, kas gandrīz slimīgi sargā savu privāto dzīvi, Kristi radīja radikāli atšķirīgu varoni, lai tai nekādi nenāktos atklāt savu personisko pieredzi. Taču, kā zināms, galēji atšķirīgi cilvēki ilgi kopā nevar sadzīvot. Jau 30. gadu beigās Kristi vairs nevarēja izturēt Puaro un viņa ekscentrismu, bet 60. gadu sākumā nosauca viņu par “nepatīkamu, lielīgu, nogurdinošu, egocentrisku mazu riebekli”. Nav pārsteidzoši, ka esejā “Kāpēc man piegriezās Puaro” Kristi iesaka visiem jaunajiem detektīvromānu autoriem ļoti uzmanīties ar savu galveno varoni, jo, “iespējams, jums būs ar viņu kopā jāpavada ļoti ilgs laiks”.

Apzinoties publikas mīlestību pret Puaro un pašas finansiālo atkarību no viņa, Kristi turpināja rakstīt Puaro sēriju, taču uztvēra šīs attiecības kā piespiedu laulību. Faktu, ka romānu “Priekškars: Puaro pēdējā lieta” Kristi uzrak­stīja jau ap 1940. gadu, varētu uztvert par viņas slepeno atriebību Puaro – turpmākos 35 gadus, kurus romāns nogulēja seifā, viņa arvien bija soli priekšā Puaro – viņa vienīgā zināja, kā un kur viņš mirs. “Man jāpastāsta jums, kā Puaro izskatījās tagad. Artrīta sagrauzts, viņš pārvietojās invalīda ratiņos. Kādreiz tuklais augums bija sakrities. Nu viņš bija tievs un sīciņš. Seja bija grumbu izvagota. Ūsas un mati, jā, patiesi, tie joprojām bija piķa melnumā. Taču radās iespaids, ka viņam ir parūka un ka viņš pielīmējis mākslīgās ūsas bērnu uzjautrināšanai,” romāna sākumā stāsta Heistingss.

Iespējams gan, ka tam ir daudz prozaiskāks izskaidrojums. Otrā pasaules kara laikā Agata Kristi strādāja par farmaceiti Londonas Universitātes koledžas aptiekā; viņa, kā ikviens, kurš bija palicis kādā no lielajām pilsētām, nevarēja būt droša, vai izdzīvos. Kara sākumā uzrakstītie romāni “Priekškars” un “Slepkavība ar noilgumu” varbūt vienkārši bija rakstnieces nodrošinājums gadījumam, ja viņa aizietu bojā, – lasītājiem bija jāuzzina, kādu likteni viņa lēmusi abiem saviem populārākajiem varoņiem – Puaro un mis Mārplai. Taču Kristi pārdzīvoja karu, un abi romāni tā arī palika seifā. Turpmāko 30 gadu laikā Kristi publicēja vēl vismaz 13 Puaro romānus.“Erkils Puaro, beļģu detektīvs ar starptautisku slavu, ir aizgājis mūžībā Anglijā. Viņa vecums nav zināms.” Tā sākās Puaro veltītais garais nekrologs laikraksta The New York Times pirmajā lapā 1975. gada 6. augustā. Tālāk teikts, ka Agata Kristi apstiprinājusi detektīva nāvi un ka sīkāk par to varēs uzzināt drīzumā iznākošajā romānā “Priekškars”. Jāatzīmē, ka Puaro ir vienīgais mākslinieciskās izdomas tēls, kam laikraksts veltījis tik godpilnu nekrologu. “Priekškars” iznāca 1975. gada septembrī. Dažus mēnešus vēlāk, 1976. gada janvārī, arī Kristi, beidzot tikusi vaļā no sava uzmācīgā varoņa, varēja mierīgi nomirt.

“Mēs katrs esam potenciāls slepkava. Katrā cilvēkā laiku pa laikam parādās vēlēšanās nogalināt, taču tā netiek realizēta.”

Romānā “Priekškars” Puaro un nesen par atraitni kļuvušais kapteinis Heistingss atkal satiekas Stailzkortā – vietā, kur reiz sākās viņu draudzība un kas tagad pārvērsta par neizteiksmīgu pansiju. Slepkava šeit ir kāds, kuru nekad nenotiesās, jo ar savām rokām viņš nevienu nav nogalinājis, tikai veikli iedvesmojis citu “vēlēšanos nogalināt”. Puaro uzskata viņu par perfektu noziedznieku, bet, lai realizētu taisnīgumu un apturētu šo sērijveida “slepkavu”, detektīvam jāizšķiras par radikālu soli. “Es taču nekad neesmu atbalstījis vardarbību un vienmēr tik augstu esmu vērtējis cilvēka dzīvību – un es beidzu savu karjeru ar slepkavību.” Puaro paveiktais noziegums ir neatklājams, taču, uzrakstījis atzīšanos, viņš mirst no sirdstriekas pēc paša vēlēšanās – zāles viņš nolicis tā, lai vajadzības gadījumā nevarētu tās aizsniegt. “Jo slepkavības visļaunākais aspekts ir tās atstātais iespaids uz slepkavu. Es, Erkils Puaro, varētu noticēt savām tiesībām nest nāvi vēl citiem. Es neticu, ka cilvēks drīkst spriest tādu tiesu. Bet, no otras puses, tas bija mans pienākums. Ārkārtējos gadījumos darbojas ārkārtēji likumi. Atņemdams viņam dzīvību, es izglābu daudzas citas. Un tomēr es nezinu...”

Kristi novāca Puaro, nodrošinoties pret to, ka kāds cits autors varētu turpināt par viņu rakstīt, taču viņas spēkos nebija ietekmēt esošo stāstu adaptācijas citos medijos. Kā tas bieži notiek ar slaveniem literāriem varoņiem, pārdzīvojuši savu literāro nāvi, viņi atdzimst dažādās kino un televīzijas versijās. Puaro nav Šerloks Holmss, kuru iemiesojuši teju 300 aktieri, viņa atveidotāju skaits ir desmit reizes mazāks, taču, iespējams, būtu pilnībā pieticis arī tikai ar vienu. “Es pats viņu izveidoju. Vienā pusē man bija piezīmju papīrs, bet otrā – grāmatu kaudze. Dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas es rakos cauri Agatas Kristi romāniem par Erkilu Puaro un fiksēju visas raksturojošās norādes, līdz tēla dokumentācija bija aizpildījusi veselu bloknotu. Un tad jau mans uzdevums bija ne tikai viņu pazīt, zināt, kāds viņš ir, bet pamazām pārtapt viņā.” Tā par savu leģendāro lomu 25 gadu garumā seriālā “Agatas Kristi Puaro” saka britu aktieris Deivids Sušē, kurš daudzu, arī rakstnieces meitas un mazdēla, skatījumā arvien paliks ideālais ekrāna Puaro.

90. gadu vidū, uzņemot kādu no sērijām uz lauku ceļa pie Heistingsas pilsētas, Deivids Sušē pilnā Puaro ietērpā uz mirkli pameta filmēšanas laukumu, lai pabūtu viens. “Dienas beigās es biju ļoti, ļoti noguris. Man vajadzēja tikt prom. Atbalstījies uz spieķa, es gāju pa ceļu. Un pēkšņi pretī nāca kāda veca sieviņa ar iepirkumu somu uz ritenīšiem. Viņa paskatījās uz mani. Es paskatījos uz viņu. Viņa vēlreiz paskatījās uz mani. Tad teica: “Nu, labdien, mister Puaro.” Es jautāju sev, ko lai daru? Šādā izskatā es taču nevarēju viņai atbildēt savā īstajā balsī. Es vienkārši nespēju. Un tad izdarīju to, kas šķita visdabiskāk. Augstajā Puaro balsī ar izteikto akcentu es teicu: “Labdien, madam.”” Sušē izkoptais tēls droši vien vēl ilgi būs vienīgais, kā cilvēki iztēlosies Puaro – ar ūsu apkopšanas instrumentu komplektu, getrām virs čīkstošajām lakādas kurpēm, spieķi ar gulbja galvas rokturi, neiztrūkstošo sudraba piespraudi ar ziediņu pie žaketes atloka, mutautu, ko paklāt, pirms apsēsties uz parka soliņa.

G. K. Čestertons 1923. gadā esejā “Detektīv­literatūras aizstāvībai” rakstīja: “Detektīvs ir pirmā un vienīgā populārās literatūras forma, kas savā veidā izsaka modernās dzīves poēziju. ... šajos stāstos varonis detektīvs dodas cauri Londonai tik vientulīgi un brīvi kā pasaku princis elfu zemē; šī neparedzamā ceļojuma gaitā parasts omnibuss kļūst par košu burvju kuģi, bet pilsētas ugunis zaigo kā goblinu acis – tie sargā kādu noslēpumu, ko autors zina, bet lasītājs vēl ne. Katrs pagrieziens ceļā ir kā rādītājs pirksts; katra jumta kore ar skursteņu siluetiem šķiet mežonīgi un izsmējīgi signalizējam par noslēpuma atrisinājumu.” Protams, modernā pasaka, izklaide, aizmiršanās, kā arī biedējošais satraukums, tiecoties pēc mīklas atminējuma, ir galvenie Kristi detektīvu lasīšanas motīvi. Taču vienlaikus šiem romāniem ir sava morālā funkcija, jo īpaši dažādos pārmaiņu laikos, – tie sniedz apstiprinājumu ticībai, ka dzīvojam racionālā un izprotamā pasaulē, kur ļaunums saņem pelnīto sodu un pat nāve ir noslēpums, ko iespējams atrisināt. Un lasot mums vienmēr būs blakus izmeklētājs – kā mums nepieciešamā mierinājuma aģents.