Dorotijas moments

Bērnībā no savas istabas loga es labi varēju novērot bērnu bibliotēku, kas atradās blakus kāpņu puspagrabā un manā iztēlē pamazām ieguva maģiskas pasaules apveidu. Reiz es saņēmos tur ieiet – tur bija ļoti dzeltena gaisma un mitri silta pagraba smarža, dziļi iesūkusies grāmatu lappusēs. Tieši šī smarža man visvairāk palikusi atmiņā un saistās ar noteiktu grāmatu lasīšanas pieredzi, jo īpaši ar Aleksandra Volkova piecu grāmatu sēriju par meitenes Ellas un viņas sunīša Toto piedzīvojumiem Burvju zemē. Tikai vēlāk uzzināju, ka ir kāda ļoti līdzīga grāmata Volkova “Smaragda pilsētas burvim” – amerikāņu rakstnieka Laimana Frenka Bauma darbs “Brīnumainais burvis no Oza zemes”, tikai šeit galveno varoni sauc par Dorotiju (sunīti sauc tāpat).

L. Frenka Bauma radītais Oza zemes universs ir pārsteidzoši plašs – gan literārā, gan dažāda veida adaptāciju ziņā. Pats Baums sarakstīja 14 Oza zemes grāmatu, taču tā saucamajā Oza kanonā ir vēl vairāki desmiti citu autoru sacerētu darbu, nemaz nerunājot par “nekanonisko” materiālu, kuram pieder arī Volkova grāmatas, kas, kā izrādās, nemaz tāds īsts plaģiāts nav – Volkovs savu “Smaragda pilsētas burvi” vismaz 1939. gada pirmizdevumā bija nosaucis par brīvu tulkojumu, tikai vēlākos pārizdevumos, kuros ar katru reizi parādījās arvien vairāk atšķirību no amerikāņu oriģināla, Bauma vārds vairs netika minēts, savukārt Volkova pārējā sērija jau bija oriģināldarbi.

Ļoti vērienīgu dzīvi Oza zeme ir atradusi arī dažādos skatuves darbos – lugās un mūziklos, televīzijas filmās un seriālos, arī animācijas versijās –, taču ar lielo kino, kas, šķiet, būtu vispiemērotākais medijs šādas pasaku pasaules iedzīvināšanai, tā nav. Ja neskaita par neveiksmīgu turpinājumu uzskatīto filmu “Atgriešanās Oza zemē” (1985) un dažas ļoti specifiskas adaptācijas, tad pēc “Oza zemes burvja” klasiskās 1939. gada ekranizācijas līdz pat nupat uz ekrāniem iznākušajai filmai “Varenais no Oza zemes” kino šajā ziņā ir ieturējis pauzi. Un nav jau arī brīnums. “Oza zemes burvis” ir filma, ar ko uzaugušas daudzas amerikāņu paaudzes, tā tiek uzskatīta par visvairāk skatīto Amerikas vēsturē, nemaz nerunājot par tās augstajām pozīcijām dažādos visu laiku labāko filmu topos. Tās statuss šobrīd ir tik augsts, ka tikai neprātis mēģinātu ar to sacensties. No salīdzināšanas, protams, neizbēg arī jaunā filma – “Varenais no Oza zemes”, lai gan tas nav ne vecās filmas rimeiks, ne īsti kādas grāmatas ekranizācija, ne arī muzikāla filma. To varētu dēvēt par nosacītu vecās filmas prīkvelu – darbības vieta ir tas pats Bauma radītais Oza zemes universs, arī daļa varoņu ir zināmi, taču stāsts ir par laiku, kad, citējot Baumu, “no mākoņiem ieradās Ozs, lai valdītu pār šo zemi”. Triku meistars un siržu lauzējs Oskars Digss, visai nesimpātiska persona, ar gaisa balonu iekļuvis viesuļvētrā, nonāk brīnumainā zemē, kur valda raganas un dzīvo visnotaļ dīvainas radības. Filmas gaitā Digss kļūst par to vareno burvi, ar kuru, nonākusi Oza zemē, sastapsies Dorotija. Atsauču gan uz Bauma tekstiem, gan veco filmu ir daudz. Lai gan Bauma darbi nu jau ir sabiedrības īpašums un tos neaizsargā autortiesības, tas neattiecas uz 1939. gada filmu, kuras tiesības pieder Warner Bros. studijai. Tādēļ Disneja studija savā “Varenajā no Oza zemes” nedrīkstēja tiešā veidā izmantot 1939. gada filmai radīto vizualitāti. Piemēram, bija jāatrod atšķirīgs zaļais tonis Ļaunās rietumu raganas ādas krāsai. Vai arī, atšķirībā no “Oza zemes burvja”, kurā Kanzasas epizodes bija sēpijas tonī, jaunajā filmā tās vienkārši ir melnbaltas. Protams, šādas nobīdes var pamanīt tikai tad, ja par tām zina, jo visumā, lai radītu sava veida pēctecības iespaidu, jaunā filma ļoti cenšas sekot vecās radītajai realitātei – tikai “roku darbu” šeit aizstājis dators.

Kā jau bieži ar leģendām mēdz būt, arī “Oza zemes burvja” tapšanas vēsture bijusi tāds “caur ērkšķiem uz zvaigznēm” gadījums. Pirmajai filmai nomainījās vismaz kādi divpadsmit scenārija autori, trīs režisori (uz īsu brīdi bija Džordžs Kjūkors, tad lielāko daļu uzfilmēja Viktors Flemings, bet epizodes Kanzasā nobeidza Kings Vidors) un seši filmēšanas paviljoni ar dekorācijām. Filmēšana ilga 23 nedēļas un studijai MGM izmaksāja gandrīz trīs miljonus dolāru (salīdzinājumam – tā paša gada filmas “Vējiem līdzi” budžets bija nepilni četri miljoni). Kā raksta Aldžīns Hārmecs grāmatā ““Oza zemes burvja” tapšana”: “Problēmas radās visu laiku, lielākoties tāpēc, ka tā bija nepazīstama teritorija. Viņi radīja jaunus paņēmienus, kā panākt specefektus, varoņus, kādi vēl uz ekrāna nebija redzēti. Viņi darīja pilnīgi jaunas lietas. Tas bija Technicolor krāsu filmas procesa pats sākums.” Vissmagāk gāja galvenajiem aktieriem fantastisko tēlu lomās – viņiem bija jāierodas uz filmēšanu četros no rīta, lai nogrimētos un ietērptos neparastajos kostīmos, tad jāpavada vismaz divpadsmit stundas neizturamā prožektoru radītā karstumā, turklāt viņiem bija aizliegts ēst filmēšanas laikā, lai neizbojātu grimu un kostīmu. Savukārt Ļaunās raganas tēlotāja Mārgareta Hamiltone kādā no ainām guva tik smagus apdegumus, ka viņai nācās pusotru mēnesi gulēt slimnīcā. Munču zemes epizodēm tika vākti liliputi no visas Amerikas, bet, kad ar tiem nepietika, tika izsaukta liliputu trupa ar nosaukumu Singer Midgets no Eiropas. No trupas daudzi to izmantoja par iespēju palikt ASV, lai izvairītos no nacistu vajāšanas. Kopā esot bijuši savākti 124 liliputi (leģendas vēsta, ka filmēšanas laikā tie aktīvi nodevušies alkoholismam un seksa orģijām).

Taču pēc visiem šiem pārbaudījumiem, iznākot uz ekrāniem, filma neguva ne tūlītējus finansiālus panākumus, ne kritikas atzinību. “Filmā nav nekā no iztēles, labas gaumes vai godprātības,” toreiz rakstīja New Yorker. Tomēr, pienākot balvu sezonai, filma ieguva sešas Oskara nominācijas, no kurām divās kategorijās – oriģinālmūzika un oriģināldziesmas – arī uzvarēja. Savukārt tobrīd mazpazīstamā Džūdija Gārlenda, kura pie Dorotijas lomas savos 16 gados (grāmatā Dorotija ir sešus gadus veca) bija tikusi tikai tāpēc, ka studija 20th Century Fox atteicās izīrēt uz šo filmu sev piederošo Šērliju Templu, ieguva īpašo “Jauniešu Oskaru”, kļuva par pirmā lieluma zvaigzni un nedziestošas pielūgsmes objektu.

Viskuriozākais fakts šo notikumu sērijā gan, šķiet, saistīts ar Džūdijas Gārlendas dziedāto dziesmu “Over the Rainbow” (Pāri varavīksnei) – vispazīstamākais filmas motīvs un banalizētākais simbols gandrīz neiekļuva tās beigu versijā, jo producenti uzskatīja, ka dziesma pārāk salēnina filmas tempu un ka dziedāt pie kūts un siena ķīpām nav eleganti. Tagad šī dziesma nešaubīgi ieņem ne vien pirmo vietu visādos kino dziesmu topos un Amerikas Ierakstu industrijas asociācijas “Gadsimta dziesmu” sarakstā, bet pat saviesīgos latviešu pasākumos nereti kaut kur starp šlāgeriem un krievu romancēm kādam uznāk vēlēšanās uzvilkt šo saldsērīgo melodiju.

Dziesma “Over the Rainbow” esot iedvesmojusi vienu no homoseksuālās sabiedrības simboliem – karogu varavīksnes krāsās. Dziesmas vārdos par tiekšanos “uz vietu pāri varavīksnei” tika ieraudzīta analoģija ar homoseksuālo cilvēku alkām pēc sabiedrības, kas viņus pieņemtu. Līdzīgi tika traktēts arī Dorotijas ceļojums no Kanzasas uz Oza zemi – kā geju alkas “izrauties no melnbaltās un ierobežojošās mazpilsētas dzīves un doties uz lielām, krāsainām pilsētām, kurās viņus laipni sagaidīs un uzņems dzimumu lomas neievērojoši īpatņi”. Geju subkultūras attiecības gan ar pašu filmu, gan ar Gārlendas Dorotiju ir ļoti īpašas. To apliecina kaut vai tāds agrāk ļoti populārs homoseksuālā slenga termins kā “Dorotijas draugs” (saīsinājumā FOD) – ilgu laiku tas kalpoja par geju savstarpējas pazīšanas kodu naidīgajā pasaulē. Tieši Dorotijas loma bija pamats tam, lai Gārlenda kļūtu par hrestomātisku geju ikonu. Filmā Dorotija uzreiz pieņem visus atšķirīgos, arī Bailīgo Lauvu, kurš dzīvo melos, izliekoties par to, kas viņš nav, sauc sevi par “dendiju” un “mīkstčauli” un kuru aktieris Bērts Lārs traktējis stereotipiskā geju manierismā. Tādējādi Dorotijas atvērtība tika attiecināta arī uz aktrisi.

Pirmo renesansi “Oza zemes burvis” piedzīvoja 1949. gadā, kad filma vēlreiz tika izlaista uz lielajiem ekrāniem, taču savu kulta statusu tā ieguva jau televīzijā – kopš 50. gadu vidus ik gadu “Oza zemes burvja” izrādīšana ASV televīzijā ir īpašs notikums, parasti Ziemassvētkos, Pateicības dienā vai 4. jūlijā. Pirmajos desmit gados filmas demonstrēšanu pat pieteica kāds īpašs viesis, piemēram, jau minētais aktieris Bērts Lārs vai toreiz pavisam jauniņā Laiza Minelli, Džūdijas Gārlendas meita. Tādā veidā filma kļuva par neatņemamu amerikāņu popkultūras un, pieļauju, arī psihes sastāvdaļu. Hrestomātiskie citāti “Man ir sajūta, ka mēs vairs neesam Kanzasā” un “Nav labākas vietas par mājām” jau sen iesakņojušies sarunvalodā, savukārt psiholoģisks stāvoklis, ko raksturo pēkšņa un ļoti spēcīga vēlēšanās doties mājās, ieguvis nosaukumu “Dorotijas moments”.

Tiem, kas uzauguši ar Ellu, nevis Dorotiju un pirmoreiz noskatījušies “Oza zemes burvi” jau pieaugušā vecumā, filma var šķist pat nedaudz biedējoša, liekot piekrist vienam kritiķim, kurš jau 1939. gadā rakstīja, ka šeit visi varoņi ir “frīki”. Dorotijas piezemēšanās Munču zemē ir ļoti sirreāla epizode – labā burve Glinda ierodas milzīgā rozā ziepju burbulī, visu laiku pārspīlēti smaida un superlaipnā balsī runā frāzes Paulu Koelju stilā, bet apkārt dzied un dejo vesels bars mazu, krāsainos tiroliešu kostīmos saģērbtu cilvēciņu. Nav pārsteigums, ka 60. gadu hipiju paaudze nekautrējās “Oza zemes burvi” interpretēt kā Dorotijas narkotripu skābes (LSD) ietekmē. Atšķirībā no grāmatas, filmā Dorotijas ceļojums uz Oza zemi ir sapnis un visus dīvainos tēlus ir radījusi viņas iztēle no Kanzasā satiktiem “reāliem” cilvēkiem. Amerikāņu kino teorētiķis Erihs Kerstens raksta, ka ““Oza zemes burvis” ir skābes metafora, kā arī izplatīts veids, kā cilvēki, kas paši skābi nav lietojuši, apraksta tās iedarbību”. Protams, ja ļoti vēlas, filmu var viegli interpretēt no narkotiku aspekta, sākot ar milzīgo sūkājamo konfekti uz kociņa, ko Dorotijai pasniedz munči kā tādu “pirmo bezmaksas devu”, un beidzot ar milzīgo, iemidzinošo magoņu lauku, kur Dorotiju no nāvējošā miega atmodina burves Glindas uzburtais maģiskais sniegs – tātad ne vien atsauce uz opiju, bet arī uz kokaīnu (“sniegs” bija izplatīts kokaīna apzīmējums, pēc filmas tas kļuva par daudz populārāku “maģiskais sniegs”).

“Tā bija tīra iedvesma... Domāju, ka dažkārt Lielajam Autoram ir kāda ziņa, ko viņš vēlas paust, un Viņam jāizmanto pieejamie instrumenti. Man gadījās būt par šo mediju, un es ticu, ka man tika dota maģiskā atslēga, ar kuru atvērt durvis uz iejūtību, sapratni, prieku, mieru un laimi,” L. Frenks Baums rakstīja par Oza zemes sākumu. Tomēr jautājums par to, ko tad viņš īsti ir domājis ar savu pirmo Oza zemes grāmatu – “Brīnumaino burvi no Oza zemes” (1900) – ir izvērties par literāru mistēriju gadsimta garumā. Grāmata ir interpretēta gan kā teozofisks teksts, gan kā vairāku tajā laikā pazīstamu utopisma ideju atspoguļojums, taču salīdzinājumā ar “monetārās alegorijas” līniju tās ir ļoti marginālas interpretācijas. 19. gadsimta beigās ASV zelta standartā balstītā monetārā politika bija radījusi lielu deflāciju un skaidras naudas trūkumu, līdz ar to gadsimta pēdējās desmitgadēs radās “brīvā sudraba” kustība, kas aicināja zeltam pievienot sudrabu, lai radītu vairāk skaidras naudas un ļautu dzēst parādus. Populistu partija, kas radās ASV vidējos rietumos, bija viena no aktīvākajiem karotājiem šajā jautājumā. Pēc daudzu domām, tieši šī politekonomiskā cīņa tad arī ir simboliskā veidā atklāta “Brīnumainajā burvī no Oza zemes”. Šādu skatījumu pirmais izteica kāds amerikāņu skolotājs Henrijs Litlfīlds, 1964. gadā publicējot eseju par “Brīnumaino burvi no Oza zemes” kā populisma kustības alegoriju. Tekstā viņš bija atradis dažādas ļoti tieši uz populismu un “brīvā sudraba” kustību norādošas analoģijas. Viņš gan atzina, ka “grāmatā alegorija nekad neņem virsroku pār bērniem domāto sižetu un vienmēr paliek papildmotīvs, taču minētās analoģijas ir pārāk konsekventas, lai būtu tīra sagadīšanās”. Litlfīlda eseja izsauca asu polemiku, un “Brīnumainais burvis no Oza zemes” bija neatgriezeniski zaudējis savu nevainīgās fantāzijas šarmu. Laika gaitā arī citi pētnieki bagātinājuši Litlfīlda sākotnējo shēmu, atrodot tekstā arvien jaunas norādes. Tālāk minētajam “analoģiju kopsavilkumam” izmantota Rodžersas Valsts universitātes profesora Kventina Teilora publikācijas “Nauda un politika Oza zemē”.

Saskaņā ar to grāmatas galvenā varone Dorotija simbolizē vienkāršā amerikāņa individualizētu ideālu. Viņa ir jauka, bet ar pašcieņu, vientiesīga, bet prātīga un drosmīga. Viņa dzīvo Kanzasā, kur viss, pat viņas tante un tēvocis, ir vienmuļš un pelēks. 19. gadsimta beigās Kanzasa tāda arī izskatījās – sausums līdz ar bargajām ziemām un siseņu uzbrukumiem bija padarījis prēriju par drūmu tuksnesi. Turklāt būtiski, ka tieši Kanzasa bija populisma šūpulis, līdz ar to virpuļviesulis, kas aiznes Dorotiju uz Oza zemi, simbolizē populisma ciklonu, kas brāzās pāri Kanzasai 19. gadsimta 90. gadu sākumā. Savukārt Dorotijas sunīša vārds Toto ir atsauce uz vārdu teetotaler (pilnīgs atturībnieks) – “prohibicionisti” jeb politiskais grupējums, kas cīnījās par “sausā likuma” ieviešanu, bija viens no uzticamākajiem populistu sabiedrotajiem. Nonākot Oza zemē, Dorotijas māja uzkrīt uz galvas ļaunajai Austrumu raganai, uz vietas viņu nogalinot. Ragana reprezentē Austrumkrasta rūpniekus un baņķierus un viņu intereses aizstāvošos politiķus. Vidējo rietumu fermeri ticēja, ka viņu likstās vainojami industriālisti un Volstrītas finansisti, kuri sazvērējušies paverdzināt “mazo cilvēku”. Tāpat ļaunā Austrumu ragana bija paverdzinājusi mazos munčus.Nonākot pie Dorotijas kompanjoniem, skaidrs, ka Putnubiedēklis pārstāv naivu vidējo rietumu fermeri ar mazvērtības kompleksu, kurš netic savam saprātam un spējām, Dzelzs Malkascirtējs – rūpnīcas strādnieku, kam industriālisti atņēmuši visu cilvēcisko un padarījuši par mašīnu bez sirds, bet Bailīgais Lauva ir amerikāņu politiķis, divkārtējs demokrātu partijas prezidenta kandidāts un “brīvā sudraba” aktīvists Viljams Dženingss Braians (angļu vārdi Bryan un lion izrunā veido atskaņas), kurš bieži vien karikatūrās tika attēlots kā lauva un bija pazīstams ar savu “rēcošo” retoriku. Magoņu lauks, kurā Bailīgais Lauva aizmieg un vairs nevar doties uz priekšu, simbolizē antiimperiālisma politiku, ar ko pirms otrajām vēlēšanām bija aizrāvies Braians, tā aizmirstot galveno – sudraba – jautājumu.

Dzelteno ķieģeļu ceļš, pa kuru Dorotija ar draugiem dodas uz Smaragda pilsētu, dod mājienu par zelta standartu, bet viņas sudraba kurpītes – par populistu viedokli, ka sudrabs atrisinās nācijas ekonomiskās likstas. Zelta un sudraba priekšmetu vai tēlu kombinācija tekstā dominē, kam dažkārt pievienojas arī zaļā – papīra naudas – krāsa. Smaragda pilsēta ir Vašingtona, bet viltus burvis, kurš slēpjas aiz aizkara un “var pieņemt jebkuru formu”, ir kā laikmeta politiķi manipulatori, kas tautai sola kaut ko vienu, bet aizkulisēs darbojas pavisam citu mērķu labā.

Grāmatas beigās sudraba kurpīšu patieso spēku Dorotijai atklāj labā ragana Glinda no dienvidiem – tieši no ASV dienvidu štatiem nāca vispārliecinātākie sudraba kustības politiķi. Bet fakts, ka atceļā uz mājām Dorotijai sudraba kurpītes nokrīt un pazūd, tikai simboliski apliecina šīs problēmas norietu līdz ar jaunā gadsimta sākumu. Galu galā kā vistiešākā norāde tiek minēts burvju zemes nosaukums – ar vārdu Oz angļu valodā apzīmē dārgmetālu mērvienību unci.

Kad 20. gadsimta 90. gados vadošais Bauma pētnieks Maikls Hērns paziņoja, ka Baums nekad nav bijis demokrāts un populistu politikas atbalstītājs, drīzāk tieši otrādi, akadēmiskajā modē nāca noliegt Litlfīlda un viņa sekotāju skaidrojumu, taču šobrīd pilnīgi viennozīmīgas nostājas nav. Kā secina Deivids Pārkers, pētījuma ““Brīnumainā burvja no Oza zemes” kā populisma alegorijas uzplaukums un noriets” autors, “ņemot vērā bagātīgo tēlu pasauli un rosinošo sižetu, Bauma stāsts var būt jebkas, ko mēs vēlamies, lai tas būtu, tostarp arī alegorija par populismu”.

Laikabiedri Bauma tekstā nesaskatīja savas pavisam nesenās vēstures alegorisku atspoguļojumu, tikai grāmatas ilustrācijas raisīja naivas asociācijas – 1900. gada septembrī Bostonas izdevums Beacon rakstīja, ka “Putnubiedēklis tērpies krievu kreklā, negantais Dzelzs Malkascirtējs stipri atgādina Vācijas ķeizaru Vilhelmu, bet Bailīgais Lauva ar savu sarkano bārdu un astes pušķi liek domāt par Lielbritāniju”. Simboliskas jēgas meklējumi radušies vairāk nekā pusgadsimtu pēc pirmās Bauma grāmatas iznākšanas – sākot ar 20. gadsimta otro pusi –, un tas, iespējams, daudz vairāk pasaka par šo laiku nekā par pašu grāmatu. Jau Litlfīlds atzina, ka nav neviena pārliecinoša pierādījuma, ka Baums būtu savu grāmatu rakstījis kā alegoriju. Šķiet, ka pārliecīga interpretēšana un skaidrošana vispār ir tāda mūsdienu pasaules nelaime, kas tikai liecina par dezorientāciju un nedrošības sajūtu. Skaidrojums nomierina – ja jau pat pasaka patiesībā stāsta par kaut ko pavisam citu, tad, iespējams, arī mūsu bezjēdzīgās dzīves ir kaut kādā veidā izskaidrojamas un jēdzīgas.

Mums neviens neliedz saskatīt “Oza zemes burvī” pravietojumu par Otro atnākšanu vai alegorisku cīņu pret alkohola postu. Taču varbūt labāk ļaut pasakai reiz būt vienkārši pasakai un ticēt Oza zemes autora apgalvojumam, ka šīs zemes nosaukums radies, paskatoties uz kartotēkas atvilktni ar zīmīti “O–Z”.