Mūsu laiku varonis

Gadu mijā biju Londonā, kas šoreiz bija bāztin piebāzta ar Šerloku Holmsu, doktoru Vatsonu, profesoru Moriartiju un viņu cīņubiedriem. Nē, nē, es nepavisam šeit nekopēju labticīgo žurnālistu muļķības, kas Parīzē saskata tikai d’Artanjanus, bet Prāgā – brašos kareivjus Šveikus. Es labi pazīstu Londonu, mīlu to tieši tādu, kāda tā patlaban ir – multikulturāla, netīra, haotiska, bīstama, apbrīnojama –, un (kaut vai aiz cieņas pret to) nesāktu atražot banalitātes par angļu lēdijām, par stīvajām tējas dzeršanām, Dikensa varoņiem. Un par viktoriānismu arī, protams, ne. Nekāda viktoriānisma – ja neskaita zināmu arhitektūru, dažu uzņēmumu nosaukumus un pāris duču iespaidīgu grāmatu Waterstones skatlogos – mūsdienu Londonā nav. Un tomēr par pilsētas galveno varoni 2012. gadā kļuvis Šerloks Holmss, neapšaubāmi – viktoriānis, dendijs un dīvainis, kurš ar savu eksotiskumu tikai uzsvēra Gladstona un Livingstona laikmeta pasaules nesatricināmību.

Uz Londonas divstāvu autobusiem dižojas Gaja Ričija otrās Holmsa filmas reklāma; filmā Holmss ar Vatsonu cīnās pret ļaunumu neticami skaistās steampunk stila dekorācijās. Uzsprāgst gaisā mājas, nelieši atrāda Austrumu cīņas mākslas smalkumus, skaistules veikli met nost kleitas, bet mūsu varoņi tuvina labo spēku nenovēršamo uzvaru. Un 2012. gada sākumā BBC startēja seriāla otrā sezona par to pašu Holmsu un Vatsonu – tur jau darbība pārnesta uz mūsdienu Londonu; internets, Blackberry message box, džinsi un Converse kedas, spīdīgais Gherkin gurķis pāri pilsētai un “Spice” (Pinnacle) Sitijas debesīs skatītājam neatstāj nekādu iespēju iztēloties katliņu, Džeka Uzšķērdēja, omnibusu un gāzes lukturu pilsētu. Televīzijas seriāls ir tik izdevies, ka jau tagad var teikt – tas ir aizēnojis visas iepriekšējās angļu valodas ekranizācijas – pat klasisko versiju ar Džeremiju Bretu galvenajā lomā. Pārsteidzošākais, ka arī progresīvākajai Krievijas publikas daļai, tiem, kurus var sastapt feisbukā un opozīcijas mītiņos, BBC šedevrs izstumj savējo, nacionālo paraugu, žanra “zelta standartu” – veco padomju televīzijas filmu ar Vasiliju Ļivanovu un Vitāliju Solominu galvenajās lomās.

Par jaunās Holmsa mānijas uzliesmojuma cēloņiem angļu valodas pasaulē var runāt daudz – tā ir gan sena mode uz steampunk (un uz 19. gadsimta otrās puses–20. gadsimta sākuma populārajiem rakstniekiem – Konanu Doilu, Žilu Vernu, Robertu Lūisu Stīvensonu), gan runas (patiesas!), ka Konans Doils patiešām ir īsts, dižs rakstnieks, gan, visbeidzot, viņa neizdotā agrīnā romāna “Džona Smita stāsts” (“The Narrative of John Smith”) publikācija 2011. gadā. Toties krievu pašreizējo entuziasmu izskaidrot ir grūtāk – svaigais britu seriāls prātos patiešām ir pastūmis malā acīmredzamo – vēl jo vairāk, savējo – televīzijas klasiku. Uz šo jautājumu atbildēt nav viegli, toties var pacensties saprast Šerloka Holmsa popularitāti toreiz, vēlīnajos Brežņeva gados.

Stāsti par detektīvu Šerloku Holmsu, tulkoti krievu valodā, parādījās tik drīz, ka jau 20. gadsimta sākumā Krievijas impērijā sāka izdot desmitiem “viltotu Šerloka Holmsa piedzīvojumu”. Tieši ar šiem pakaļdarinājumiem tik ļoti bija aizrāvies Vasilijs Rozanovs, tieši par tiem tā bija noskaities Kornejs Čukovskis. Par Konana Doila darbu popularitāti liecina ieraksts imperatora Nikolaja II dienasgrāmatā 1916. gadā, kur viņš piemin, kā ģimene kopīgi lasa “Bāskervilu suni”. Pēc revolūcijas saprotamu iemeslu dēļ šī popularitāte kritās, īpaši Staļina kampaņas laikā pret “kosmopolītismu un klanīšanos Rietumu priekšā”. Par spīti tam Šerloks Holmss un doktors Vatsons kļuva par sugas vārdiem un tos aktīvi (pat visbargākajos Staļina gados) izmantoja padomju žurnālistikā, īpaši – politiskajās karikatūrās. Nākamais Artura Konana Doila popularitātes vilnis Krievijā uzbangoja 60. gados. Ap to laiku galveno stāstu korpusu par Šerloku Holmsu jau bija pārtulkojuši izcili padomju tulkotāji, tā ka 1966. gadā krieviski pat tika izdoti Konana Doila kopotie raksti astoņos sējumos. Galvaspilsētas un provinces izdevniecības ķērās pie šo tulkojumu atkārtotas izdošanas, tādu izdevumu bija desmitiem, bet 70. gados Šerloks Holmss parādījās uz skatuves, uz ekrāniem, radio. Un, lūk, 1979. gadā iznāca pirmā telefilma, kuras režisors bija Igors Masļeņņikovs. Galvenās lomas spēlēja jau pieminētais Vasilijs Ļivanovs un Vitālijs Solomins, bet misis Hadsoni spēlēja padomju kino leģenda Rina Zeļonaja. Septiņos gados uz ekrāniem nonāca piecas filmas, kas sastāvēja no 11 sērijām. Seriālam bija grandiozi panākumi; mēģinājums to atkārtot pēcpadomju Krievijā izgāzās: pret 2000. gadā uzņemtajām 13 sēriju “Atmiņām par Šerloku Holmsu” publika palika vienaldzīga.

Holmss un Vatsons Ļivanova un Solomina izpildījumā ieņēma stabilu vietu vispirms padomju, bet pēc tam arī krievu inteliģenta apziņā; tieši tāpat kā kulta frāzes “Elementāri, Vatson!” un “Auzu putra, ser” (kuru, starp citu, nav oriģinālā) iekļāvās ikdienas valodā. Bohēmistu aprindās seriāla popularitāti nostiprināja mākslinieku grupa Mitjki, kuri Masļeņņikova varoņus (blakus varoņiem no Staņislava Govoruhina seriāla “Tikšanās vietu mainīt nedrīkst”) ieviesa savā parodiju mitoloģijā.

Pēdējos desmit gados gan režisors Masļeņņikovs, gan aktieris Ļivanovs ir intervijās izteikušies, kādēļ ķērušies pie Holmsa un Vatsona piedzīvojumu ekranizācijas. Masļeņņikovs saka, ka “mums gribējās uzspēlēt angļus”, bet Ļivanovs apgalvo, ka filma esot par vīriešu draudzību un tas šo filmu atšķirot no citām Holmsa ekranizācijām, ieskaitot arī britu seriālu ar Džeremiju Bretu. Savā ziņā abiem ir taisnība: “Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumi” patiešām ir “spēle angļos”, un tieši tas lielā mērā noteica filmas panākumus. Viktorijas laika Anglija tika iztēlota pēc tā parauga, kāds bija iesēdies Brežņeva laika padomju inteliģenta apziņā un kas ideāli atbilst tā laika dzīvei. Šī atbilstība veido interesantu estētisku fenomenu, kuru es nosauktu par “vēlīno padomju viktoriānismu”. Mazliet citādi ir ar Holmsa Ļivanova un Vatsona Solomina “vīriešu draudzību”. Viktorijas laikmetam nav raksturīgs vīriešu draudzības kults, tas drīzāk piemīt romāņu zemēm, tomēr viens no viktoriāņu džentlmeņa pamatjēdzieniem bija “vīriešu solidaritāte”. “Solidaritāte” atšķirībā no “draudzības” vienlīdz attiecas uz visiem tiem, kas iekļauti atbilstošajā cilvēku grupā, šajā gadījumā – vīriešiem. Vīriešu solidaritātes svētnīcas Viktorijas laikmetā (un ne tikai tajā) Anglijā bija klubi un pabi; pie tam pirmajā gadījumā (un daļēji, arī otrajā) dzimumu solidaritātei pāri klājās arī sociālās atšķirības. Nevajag aizmirst, ka Viktorijas laika Anglija ir stingri izteikta kārtu sabiedrība. Atšķirībā no tās 70. gadu beigu un 80. gadu sākuma Padomju Savienība – lai arī tajā risinājās sociālā noslāņošanās (kuru cītīgi bremzēja un piesedza vara), – bija salīdzinoši viendabīga sabiedrība, un arī sievietēm tajā bija daudz aktīvāka loma nekā 19. gadsimta otrās puses Lielbritānijā. Starp citu, akcentētā vīriešu solidaritāte, pat zināms īpaša, ļoti padomiska “mačisma” kults bija reakcija tieši uz šo sieviešu aktīvo sociālo lomu. Tieši padomju sievietes Brežņeva laikā bija galvenās privātās dzīves vērtību pārstāves un aizstāves, bet vīriešiem tika romantisko dumpinieku loma pret mietpilsoņu morāli. “Vīriešu solidaritātes”, vīriešu brīvības no sadzīves verdzības augstākā izpausme bija vīriešu draudzība, kas pilnībā izslēdza sievietes kā līdztiesīgus dzīves dalībniekus. Par savu gigantisko popularitāti Masļeņņikova “Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumiem” jāpateicas tam, ka stāsts par nesatricināmo vīriešu draudzību te tika izspēlēts uz Viktorijas laikmeta Anglijas fona, kas bija tik mīļš vēlīnā padomju laika cilvēka sirdij.

Tikmēr sievietes, kas pretendēja uz aktīvu sociālo lomu (pat vienkārši uz jelkādu patstāvību), – tās padomju seriālā iekļūst “citādo”, nelīdzīgo kategorijā. Šajā nozīmē Irēna Adlere kļūst par pilnīgu Mērijas Morstenas pretmetu: viņu var novietot blakus tādiem eksotiskiem brīnumiem kā mežonis no Andamanu salām, kurš šauj no caurulītes ar saindētām šautriņām, vienkājainais katordznieks Džonatans Smolls vai vulgārais Bohēmijas karalis. Šerloks Holmss tiek likts pretī šim Citam (pareizāk sakot, šai Citai) un cieš sakāvi. Irēna Adlere ir skaista, drosmīga, gudra, pie tam viņa ir “amerikāniete”, proti, vēlīnā viktoriānieša Konana Doila un padomju režisora Masļeņņikova izpratnē, nedaudz mežone. Simtprocentīgā angliete mis Morstena pretēji tam ir iebiedēta, nepatstāvīga, neglīta, un viņai arī lemts kļūt par doktora Vatsona sievu, izjaucot vīriešu savienību un laupot misis Hadsonei mājas pavarda sargātājas lomu.

Tiesa gan, padomju seriālā ir vēl arī citi “Citi”. Viņi materializējas kā eksotiskas lietas vai dzīvnieki doktora Roilota muižā; “citāda” ir arī, teiksim, mīlas drāma mormoņu štatā Jūtā. Citādība izpaužas arī doktora Vatsona biogrāfijā. Kā zināms no Konana Doila tekstiem, Vatsons atgriezās Anglijā no Afganistānas, kur piedalījās koloniālā kampaņā un tika ievainots. 1979. gadā padomju karaspēks ielauzās Afganistānā, un cenzūra aizliedza pieminēt 19. gadsimta beigu afgāņu karu 20. gadsimta otrās puses padomju filmā. Tādēļ seriālā Vatsons atgriezās vienkārši no Austrumiem, bet citu Konana Doila personāžu biogrāfijās, kuras bija saistītas ar Afganistānu, labākajā gadījumā tika saglabāta Indija. Un, lūk, te es padalīšos savās atmiņās par Holmsa seriāla skatīšanos 80. gadu sākumā. Tie skatītāji, kuri bija lasījuši Konana Doila stāstus un zināja, ka doktors Vatsons ir Afganistānas kampaņas veterāns, acīmredzot saprata, ka te iejaukusies cenzūra, bet tiem, kuri oriģinālu nebija lasījuši, “karš Austrumos”, kurā bija piedalījies doktors, vienalga bija “karš Afganistānā” – nekādu citu karu “Austrumos” viņi vienkārši nezināja. No kara Afganistānā 80. gadu sākumā sāka atgriezties pirmie tā dalībnieki, tādēļ lielais personāžu daudzums, kas Masļeņņikova seriālā “atgriezās no Austrumiem”, (bez Vatsona – doktors Roilots, pulkvedis Morstens, majors Šolto un citi) toreizējo skatītāju nepārsteidza.

Holmsa un Vatsona literārais duets nepārdzīvoja Viktorijas laikmetu – pēc karalienes nāves detektīvs pārceļas uz Saseksas grāfisti, atkāpjoties no savas vientulības tikai tāpēc, lai pildītu savu patriotisko pienākumu Pirmā pasaules kara priekšvakarā. Padomju televīzijas Holmss un Vatsons nepārdzīvo vēlā padomju laikmeta beigas – pēdējā filma par viņu piedzīvojumiem (tieši par tiem pašiem, 1914. gadā) uzņemta pirmajā “pārbūves” – 1986. gadā. Padomju laikmeta beigas filmā pārklājas ar viktoriānisma beigām – tie paši aktieri, kuri pirms vairākiem gadiem ironiski un pārliecinoši spēlēja 19. gadsimta beigu Angliju, tur jūtas pilnīgi apjukuši, un smalki postmodernais pastičo, kuru papildināja tikko jūtami mājieni uz mūsdienu dzīvi, pārvēršas par primitīvu farsu. Reti kad var novērot tādu vēstures un kultūras lūzuma dramatismu, kas būtu iemūžināts uz ekrāna – pie tam autoriem negribot. Padomju seriāla burvība sakņojās divu vēsturisku laikmetu dīvainajā līdzībā: Brežņeva laika cilvēks (pirmām kārtām inteliģents) pēkšņi uz neilgu brīdi sevi ieraudzīja viktoriānietī. Taču Krievijas (padomju un pēcpadomju) vēstures drāma attīstījās pavisam citādi nekā britu gadījumā.

Tad – ko varētu nozīmēt jaunā mode uz jauno angļu seriālu Krievijā? To, ka valsts atkal piedzīvo “vēlo padomju periodu”, taču šoreiz bez visiem tā jaukumiem (dažām acīm redzamām sociālisma labajām īpašībām) un kultūras un zinātnes sasniegumiem? Vai arī to, ka Krievijas sabiedrība beidzot ir sākusi izjust nosacīto “Rietumu” noskaņojumus – tieši tur taču pašreiz plosās “holmsamānija”? Vai arī mūsu priekšā ir nostalģija pēc laikiem, kad Ļaunums bija skaidri iezīmēts, ironisks, estētiski nozīmīgs – un kā tāds arī uzvarams? Ja ir tā, tad riskēšu izteikt pieņēmumu, ka Krievijā tomēr cerība uz ciešamāku dzīvi pastāv.