Skudru pūžņa dzīvesziņa

Rīgas Laiks: Prezidenta kungs, sakiet, lūdzu, kas jums lika domāt, ka jūs varat būt prezidents?

Raimonds Vējonis: Labs jautājums. Es, teiksim tā, savā dzīvē kopumā esmu vienmēr nospraudis kādus mērķus, ko vēlos sasniegt, un savā laikā – tas bija 90. gados – es nospraudu mērķi kļūt par ministru. To es arī pakāpeniski sasniedzu. Man bija doma arī, teiksim, kļūt par premjeru, uz ko es arī mērķtiecīgi gāju. Tāds mērķis uzreiz kļūt par prezidentu varbūt nebija. Tanī pašā laikā, jau ilgstoši darbojoties politikā, redzot, ka daudzi jautājumi kopumā valstī tā kā nerisinās... Prezidenta institūcija zināmā mērā ir tāda, kas ļauj tomēr daudzus jautājumu risinājumus virzīt uz priekšu. Kaut gan prezidents tiešā veidā lēmumus nepieņem, tomēr respekts pret prezidenta institūciju valstī ir, un prezidenta viedoklī ieklausās gan sabiedrība, gan Ministru kabinets, gan Saeima.

RL: Un, pirms jūs nolēmāt kļūt par ministru, par ko jūs vēlējāties kļūt?

Vējonis: Skolas laikā man nebija tāda uzzīmēta konkrēta shēma – tagad es būšu tas un tas, bet astotajā klasē es pievērsos vairāk bioloģijai. Jāsaka paldies manai bioloģijas skolotājai, kas mani ievilka tai bioloģijas pasaulē. Beidzot astoto klasi, man iezīmējās mērķis, ka es gribu kļūt par biologu.

RL: Kā jums šķiet, vai šī jūsu virzība uz bioloģiju ir attiecināma arī uz piedalīšanos politiskajā dzīvē? Nu, teiksim, tur kādas kaitīgas inteliģentu baktērijas, kas jāiznīdē, vai...

Vējonis: Bet politiskā vide jau zināmā mērā ir tāda ekosistēma.

RL: Kā jūs to domājat?

Vējonis: Nu kā – ekosistēma, kur ir politiķi, noteikta vide, kur tās darbības notiek, kur, ietekmējot vienu vai otru rīcību, notiek kaut kādi procesi, – tas jau zināmā mērā ir kā dabā, jo politika no dabas īpaši...

RL: Varbūt jūs varētu paraksturot to politikas ekosistēmu, kāda tā šobrīd ir.

Vējonis: Līdzīgi kā mēs runājam par dabas ekosistēmām, ka viņas ir apdraudētas dēļ, teiksim, tā paša piesārņojuma un mums ir daudz kas jāsaudzē, jāpieņem smagi lēmumi kaut vai attiecībā uz klimata pārmaiņām, tad, zināmā mērā pašiem sev radot šo piesārņojumu, mēs esam šo politisko ekosistēmu apdraudējuši.

RL: Ko jūs sauktu par piesārņojumu politikā?

Vējonis: Nu, piesārņojums jau var izpausties dažādi, dažādos veidos, un šajā gadījumā tas vairāk ir tās rīcības, ko politiķi šajā ekosistēmā dara, un kā jau dabā... Bet tad mēs redzam šo pielāgošanos, ka ir vesela virkne politiķu, kas pielāgojas, mainot, nu, ne gluži ādas krāsu, bet mainot uzskatus...

RL: Hameleoni.

Vējonis: Jā, hameleoni. Maina uzskatus. Līdzīgi kā, teiksim, runājot par bēgļiem, – mēs tā kā atbalstām, atbalstām, un tad kādā brīdī mēs sākam skatīties, ka varbūt daudz labāk ir būt pretējā viedoklī – neatbalstīt rūpes par bēgļiem, jo pamatelementi ekosistēmā nosaka, ka tomēr varbūt nevajag atbalstīt, un tu uz reizes mainies uz citu pusi. Ir, ir plēsēji, kas cīnās par savu vietu...

RL: Jūs kādu uzvārdiņu varētu?

Vējonis: Labi, mēs uzvārdus droši vien neminēsim (smejas), bet es domāju, ka mēs ļoti labi varam ieraudzīt, kas ir politikā plēsēji, kas māk savu lomu iegūt.

RL: Bet viņi jau ir arī derīgi? Kā vilki, vai ne? Nokopj tās slimās politiskās stirnas.

Vējonis: Nu, tas ir jautājums, ko tu nokop. Tas, ka dabā vājākais parasti nomirst vai viņu stiprākais apēd, tas tā notiek, bet politikā bieži vien tāda vājākā nokošana ne vienmēr noved pie laba gala.

RL: Bet kur tad jūs atrodaties tai ekosistēmā? Jūs jau arī esat ļoti veiksmīgi tajā darbojies un pielāgojies…

Vējonis: Nē, nu, nevar teikt, ka pielāgojies, jo es savus uzskatus neesmu mainījis. Es esmu bijis varbūt, teiksim, pietiekami stabils, noteikts biotops, kas nav mainījies, neskatoties uz to, kā kopējā ekosistēmā notiek izmaiņas. Es esmu kā skudru pūznis. Teiksim, esmu rušinājis, lai šo skudru pūzni būvētu tālāk, arī lai to aizsargātu, ja nepieciešams. Es neesmu no skudru pūžņa uz termītu mājām pārgājis.

RL: Tad jūs pats esat tas pūznis vai arī skudra, kas sargā pūzni?

Vējonis: Nu, ja velk šīs paralēles, tad es esmu kā skudra, kas sargā pūzni, jo es savā dzīvē nevaru teikt, ka būtu visu sasniedzis pats. Tas pamatprincips ir bijis – darboties komandā, un zināmā mērā tas skudru pūznis arī ir komanda, jo viņi visi strādā kopā vienam mērķim.

RL: Sakiet, lūdzu, kuru prezidenta funkciju, ja mēs raugāmies uz Satversmi, jūs uzskatāt par sev piemērotāko? Pieteikt karu, teiksim, vai... vai atlaist Saeimu, nu kaut ko tādu jestrāku?

Vējonis: Nu, pieteikt karu – nē, es uz vardarbību neesmu vērsts. Tomēr, ņemot vērā to, ka pirms tam es biju aizsardzības ministrs, drošības stiprināšana, manuprāt, ir ļoti būtisks prezidenta pienākums jeb uzdevums. Iepriekš šai funkcijai īpaši uzmanību nepievērsa, bet, manuprāt, pašreizējos apstākļos, pēc Ukrainas notikumiem, drošība tiešām kļuvusi svarīga ne tikai Latvijas sabiedrībai, bet Eiropai un pasaulei kopumā.

RL: Jums droši vien ir savs priekšstats par to, kas ir galvenais šīs drošības stiprināšanā. Lielos vilcienos – nu, teiksim, desmit jaunas prettanku raķetes vai kaut kādas nekam nederīgas amerikāņu rācijas, vai plaša NATO karaspēka klātbūtne, vai varbūt tikumības stiprināšana – kas ir svarīgākais jūsu drošības koncepcijā tādai valstij kā Latvija? Par kuru saka, ka pietiktu ar divām stundām, lai Pleskavas desantnieki...

Vējonis: Nu, jebkurai valstij jau to var ātri izšķirt pāris sekundēs – nomet bumbu, un viss kārtībā, pat divas stundas nevajag, lai to izdarītu. Bet tas tomēr tiešām kompleksi jāskatās, jo, no vienas puses, kaut vai velkot paralēles ar skudru pūzni – pašiem jābūt stipriem, gan stiprinot mūsu kaujas spējas dažādās izpratnēs, gan iegādājoties tehniku, gan tīri morāli jābūt gataviem savu valsti aizstāvēt. Tai pašā laikā ir būtiski, lai mums ir labi draugi. Jo tikai tādā komandā ir spēks, un tad, teiksim, šīs divas stundas pārvēršas par tādu brīžiem jau bezgalību. Otrs, protams, ir – arī tādā skudru pūznī jābūt zināmai kārtībai. Un, ja nav zināmas kārtības, tad tas jau ir apdraudējums. Mēs nedrīkstam paši būt Latvijā vāji no dažādiem aspektiem, ne tikai sociālekonomiskiem, jo diemžēl tās materiālās vērtības mums kā cilvēkiem arī spēlē zināmu lomu un gribas labāk dzīvot, un tas brīžiem aizēno mūsu smadzenes. Treknajos gados mēs aizmirsām par daudzām lietām, jo bijām jau kļuvuši par tādiem trekniem runčiem, kas nespēj vairs pat pakustēties...

RL: Aizmirsām – par ko?

Vējonis: Aizmirsām par to, ka bez šīm materiālajām vērtībām ir arī daudz kas cits, ka mums ir valsts, ka mums sava valsts jāaizsargā, ka mums ir dažādas vērtības, kuras ir jāaizsargā.

RL: No tā visa, ko jūs teicāt, jāsecina, ka mēs esam stipri vai vāji? Un otrs jautājums – kuras ir tās vērtības, kas mums būtu jāaizsargā?

Vējonis: Mēs esam stipri. Mēs esam stipri.

RL: Vai jūs varētu, lūdzu, konkrētāk?

Vējonis: Ne jau visu var pārvērst ieroču vai patronu skaitā. Tas jau ir jāskatās atkal tā kompleksāk, un mūsu stiprums tomēr ir tajā mūsu cīnītāju garā, ka, neskatoties uz to, ka mums dzīvē kaut kas trūkst, mēs tomēr esam cīnītāji, cīnītāji par sevi, cīnītāji par savu valsti, un to mēs ne vienreiz vien esam pierādījuši ar konkrētām rīcībām, aizstāvot valsti dažādos grūtos periodos. Un arī tagad – es esmu pilnībā pārliecināts, ka mūsu karavīri un zemessargi, un daudzi citi, kas, ja teorētiski, hipotētiski būtu kāds šis grūtais brīdis, tad, neskatoties ne uz ko, mēs būtu aizsargāti, jo, nežēlojot savu dzīvību, viņi aizsargātu tos, kuri ir jāaizsargā.

RL: Tāda ir jūsu pārliecība.

Vējonis: Tā ir mana pārliecība.

RL: Bet pierādījumu tam nav, tādēļ ka, paldies dievam, pēdējā laikā mums nemaz tik bieži nav nācies sevi aizsargāt; varbūt pirmās valsts dibināšanas laikā, tad varbūt vēl varētu par to runāt, nu, pēc tam tā aizstāvēšana iznāca tāda vairāk vai mazāk pašķidra.

Vējonis: Nu, pašķidra. Četrdesmitais gads, nu, trīsdesmit devītais gads, nu, protams, jā, nu, tas nebija diez kas spožs priekš Latvijas, tomēr tas arī parādīja, ka tu nevari viens pats sevi aizstāvēt, tāpēc jābūt stipram pašam, bet tai pašā laikā jābūt draugiem, kas tev gatavi palīdzēt. Un, protams, tagad šī situācija ir daudz citādāka, un mums šie priekšnosacījumi ir, bet tai pašā laikā jāsaka – paldies dievam, ka mums nav bijusi vajadzība reālajā dzīvē pārbaudīt, vai tas viss darbojas.

RL: Bet, runājot par teorētiskiem pieņēmumiem, vai jūs kādreiz, teiksim, iztēlojaties to situāciju, kurā bija nonācis Ulmanis? Vai jūs esat iztēlojies, kā jūs rīkotos līdzīgā situācijā?

Vējonis: Tā ļoti plaši par to situāciju es neesmu domājis – kāpēc notikās tieši tā, kā notikās, bet viens mans secinājums tomēr ir tāds, ka mēs nevaram kā valsts pastāvēt izolēti no citiem, mums jābūt labām partnerattiecībām ar tuvākajiem draugiem. Mūsu gadījumā tās ir ne tikai ASV un Vācija, bet tāpat mūsu ziemeļvalstis un pārējie.

RL: Viena no jūsu funkcijām ir valsts reprezentācija. Kā jūs saprotat, ko tas nozīmē – reprezentēt valsti? Viena cilvēka, tā teikt...

Vējonis: ...performance.

RL: (Smejas.) Jā, performance. Tas nudien būtu jauki, ja jūs pārvērstu to par performanci.

Vējonis: Nu, šeit jau tomēr atkal jāskatās daudz plašāk. Prezidentam šāds pienākums, protams, ir, bet te jau kopumā jāskatās – tas tāpat kā biznesā: ja ir labs produkts, tad viņu ir viegli prezentēt. Ja tev ir draņķīgs produkts, tu vari izlikt miljonus reklāmā, labi, kāds tur varbūt iegādāsies, bet patiesībā viņš būs vīlies...

RL: Un kāds jums ir tas produkts?

Vējonis: Ā, nu... Man? Man un jums ir viens produkts, Latvija. Patiesībā mēs varbūt vēl neesam tik labs produkts, kuru var tik vienkārši pārdot. Nu, “pārdot” – pārnestā nozīmē, tātad prezentēt. Tomēr mēs vēl neesam tik labs produkts, ka, pasakot “Latvija”, uzreiz cilvēkiem iemirdzētos acis – es zinu, kas ir Latvija, kur viņa ir un tā tālāk.

RL: Un ko jūs viņiem sakāt, lai tās acis iemirdzas?

Vējonis: Šeit parādās tā problēma, ka mums nav tādas vienotas identitātes, un tajos brīžos tev ir zināmā mērā jālavierē ar to, kas varētu piesaistīt, tā teikt, tieši Latvijai. Es biju tik tikko Ņujorkā, ANO Ģenerālajā asamblejā, un Ņujorkā bija tikšanās arī ar biznesa pārstāvjiem. Un tur, viņiem pasakot, ka Elīna Garanča vai Aleksandrs Antoņenko, kas dzied Metropolitēnā, ir no Latvijas, viņi saka – jā, mēs zinām. Šajā gadījumā tēls, ka mēs esam valsts, kur ir izcili dziedātāji, Ņujorkā nospēlē ļoti labi, jo cilvēki ir iepazinuši mūsējos.

RL: Bet interesanti iznāk: labākais Latvijas filozofs – Jesaja Berlins, labākais Latvijas mākslinieks – Marks Rotko, labākais kinorežisors – Sergejs Eizenšteins, labākais Latvijas baletdejotājs – Barišņikovs, labākie dziedātāji – jūsu nosauktie, kuri arī maz uzturas Latvijā, tad jau mēs lielā mērā pušķojamies ar tādām retām spalvām. Savukārt tas, kas ir Latvijas identitāte, ir ierakstīts Latvijas Satversmes preambulā, un jūs noteikti varat no galvas atkārtot, ka Latvijas identitāti veido lībiešu un latviešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, kristīgās vērtības. Kāpēc tad jūs nestāstāt par tām? Par lībiešu tradīcijām, par latviešu dzīvesziņu? Starp citu, vai jums piemīt latviešu dzīvesziņa?

Vējonis: Jā.

RL: Un ko tas varētu nozīmēt?

Vējonis: Teiksim, tie daudzie latvietības apliecinājumi, kas aiziet jau kā tiešām tradīcijas… Jo es esmu pieradis... es sevi asociēju ar dabu. Es no dabas nācis, dabā nonākšu kaut kādā brīdī, jā, un tas, kas notiek dabā, šie dabīgie procesi, viņi man dod enerģiju. Līdzīgi, kā tas bija senajās latviešu tradīcijās, kad mēs varbūt pielūdzām šos dabas dievus un...

RL: Bet tad jau tās ir pagāniskās tradīcijas, bet tur ir rakstīts...

Vējonis: Kāpēc pagāniskās, mēs lielā mērā daudzi no tā dzīvojam...

RL: Bet preambulā ir runāts arī par kristīgajām vērtībām. Un otrs, par to dzīvesziņu, piemēram, zviedriem ir paradums kaut kad augustā ēst vēžus, un 1. maijā viņiem ir Valpurģis…

Vējonis: Mēs arī bluķi veļam un pavadām ziemu, un...

RL: Jūs veļat bluķi ap savu māju Ogrē?

Vējonis: Nu nē, tur...

(Visi smejas.)

RL: Starpība tā, ka zviedriskā dzīvesziņa nav nekur ierakstīta. Starp citu, kā jums liekas, vai Latvijas krievam piemīt latviskā dzīvesziņa?

Vējonis: Nu, viņi tomēr vairāk ir vērsti uz savām tradīcijām.

RL: Nu, bet, piemēram, Stīla kungs, kurš šeit ir pārvācies uz dzīvi, dzied korī, sieva latviete – jums šķiet, ka viņam ir kaut kādas afrikāņu deju tradīcijas vai...

Vējonis: Viņš ir pielāgojies tai videi, kurā viņš dzīvo, un, manuprāt, tas jau ir ļoti pozitīvi, ka viņš ir sevi sajutis kā daļu no Latvijas, ka viņš vairāk sevi identificē ar Latviju, nevis ar zemi, kur viņš ir piedzimis. Un tas, manuprāt, ir ļoti pozitīvs piemērs – lai tu tiešām būtu tāds īstens Latvijas cilvēks, tev jābūt ieintegrējušamies ļoti, ļoti, nu, teiksim, iekšā arī tajās tradīcijās.

RL: Tātad Stīla kungam piemīt latviskā dzīvesziņa, bet šejienes krieviem tomēr ne?

Vējonis: Bet saprotiet, nav jau obligāti katram jāmaina sava dzīvesziņa, jo tas, ka viņš ir ieintegrējies, ir pozitīvs piemērs, bet tas, ja viņš turpinātu darīt kaut kādas savai tautai raksturīgas lietas, tas jau nav nosodāmi – tas, ka krievi vai jebkura cita tautība ikdienā dzīvo vairāk pēc savām tradīcijām, tas jau nav nosodāms nekādā gadījumā.

RL: Sakiet, lūdzu, kuras ir tās vērtības, kuras, jūsuprāt, Latvijas cilvēkiem vajadzētu aizstāvēt, piemēram, kādu draudu gadījumā?

Vējonis: Piemēram, man vērtība ir neatkarīga Latvija, un man ir ļoti svarīgi, lai viņa tāda būtu. Un tā vajadzētu būt visiem, bet to droši vien nekad nevar apgalvot, ka visiem galvenajai vērtībai jābūt neatkarīgai Latvijai. Un tad mēs varam skatīties zemāk. Man ir svarīga ģimene. Tā ir ļoti būtiska vērtība, tas ir sabiedrības pamats, un tas ir jāaizstāv, lai kā tas būtu. Pat nevajag tos kara apstākļus, viņa ir jāaizstāv ikdienā.

RL: Bet neatkarība var būt arī deklaratīvs jēdziens. Teiksim, padomju laikā skaitījās, ka mēs esam neatkarīga republika, taču saprotams, ka tā nebija. Tagad pastāv uzskats, ka lielā mērā mūsu neatkarība ir visai nosacīta, jo tās, kas uztur un nosaka mūsu neatkarību, ir Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis. Līdz ar to – ko jūs saprotat ar Latvijas neatkarības jēdzienu?

Vējonis: Mēs jau varam vienmēr šādā veidā pārliecināt sevi, ka mēs neesam neatkarīga valsts, ka mūs tur ietekmē viena vai otra lielvalsts vai valstu grupa, bet, ja mēs šādi uzskatīsim un šādā veidā pieņemsim lēmumus, tad, protams, tās valsts arī nebūs. Bet, manuprāt, tāpēc tieši ir būtiski, ka mums ir galva uz pleciem un, pieņemot katru lēmumu, mēs analizējam....

RL: Parlaments ir tā galva, jā?

Vējonis: Es saku – katram no mums ir galva uz pleciem. Es nesaku, ka parlaments...

RL: Kādā veidā katrs piedalās Latvijas neatkarībā – tas nav īsti skaidrs.

Vējonis: Nu, katrs piedalās kā indivīds.

RL: Jā, bet kā viņš to dara? Nu, atskaitot balsošanu, piemēram. Vai ir vēl kaut kādas darbības, ar kurām ikviens var apstiprināt šīs valsts neatkarību?

Vējonis: Ir... jebkas, ko tu vari, ko tu pamatā dzīvē dari... Nav jau jāieciklējas tikai uz lēmumiem, ko pieņem politiķi, kas ir mūsu izvēlēti, iebalsoti Saeimā un tā tālāk, tie ir lēmumu pieņēmēji, bet mēs ikdienā darām to darbu, ko katrs darām, un ar šo darīšanu mēs jau arī to valsti stiprinām vai vājinām. Tā ka katrs mēs jau dodam kaut kādu ieguldījumu mūsu neatkarībā.

RL: Es saprotu šīs valsts neatkarību, piemēram, tā, ka tā nemāca man, kā dzīvot. Piemēram, nemāca, ka man jānodarbojas ar lībiešu tradīcijām vai kaut kādu pagānisku latviešu dzīvesziņu. Man varbūt ļoti patīk lasīt Platona dialogus, un neviens man nevar pieprasīt, lai Jāņos es lektu pāri ugunskuriem. Bet kaut kas līdzīgs tomēr jau ir ierakstīts tajā preambulā.

Vējonis: Nu nav ierakstīts preambulā! Neviens jau necenšas tevi kaut kādā mērā ietekmēt. Tu sevi veido pēc tāda modeļa, kādu esi izvēlējies, kāds tu vēlies būt, un tu jebkuru filozofu vari lasīt, jebkādu grāmatu, vari iet jebkurā, nezinu, augstskolā apgūt jebkuru profesiju, tev jau neviens neko neuzspiež.

RL: Nu, gluži tā nav, vismaz līdz studiju laikam uzspiež, kā tikko paskaidroja Ušakovs.

Vējonis: Ko – Ušakovs?

RL: Nu kā, Ušakovs vienkārši teica, ka Rīgas dome pārbaudīs, vai izglītības saturs vidusskolās atbilst tikumības normām. Tad rodas jautājums, kā jūs, piemēram, saprotat tikumību.

Vējonis: Runājot par šo jautājumu, esmu pārsteigts, jo sanāk, ka viss, ko es esmu darījis, ko mācījies augstskolā, laikam gan nav gluži tikumiski. Ja, teiksim, mums tikumība ir kļuvusi valstī par problēmu mācību satura ziņā tagad, tas nozīmē, ka līdz tam, kad to lēmumu Saeima pieņēma, mēs esam bijuši netikumīgi, tai skaitā arī Saeimas deputāti, kas to lēmumu pieņēmuši.

RL: Bet es gribēju jautāt, cik tālu sniedzas jūsu brīvības izpratne attiecībā uz neatkarību? Jūs tikko teicāt, ka mūsu pamatu pamats ir ģimenes vērtības un konkrēti arī jums. Pieņemsim, ka Latvijā ir cilvēki, kuri nedzīvo ģimenēs, nu, vai, piemēram, sliktā situācijā, viņiem vispār nav neviena ģimenes cilvēka, vai kuri izvēlas dzīvot – un tādu ir arvien vairāk – vieni un neatražot.

Vējonis: Nu tā diemžēl arī ir, jā.

RL: Arī viņi nav ierakstīti preambulā kā Latvijas identitātes sastāvdaļa. Vai, jūsuprāt, šie cilvēki veido neatkarīgu Latvijas valsti?

Vējonis: Protams, protams.

RL: Ļoti labi, tā mēs arī pierakstīsim.

Vējonis: Protams, ka viņi veido.

RL: Un geji?

Vējonis: Nu, arī veido. Bet viņiem jau ir brīvas tiesības izvēlēties...

RL: Savu seksuālo orientāciju?

Vējonis: Nu, tai skaitā, tāpat kā reliģisko pārliecību un tā tālāk.

RL: Es jūsos klausos kā pasakā.

Vējonis: Kāpēc?

RL: Tāpēc, ka izklausās – Latvija ir viena no pašām brīvākajām zemēm pasaulē.

Vējonis: Nu, bet nav aizliegts izvēlēties. Bet tas, ka valsts kaut kādā brīdī mēģina varbūt iejaukties ar kaut kādām regulācijām, lai nevis pat ierobežotu kādas brīvības, bet uzliktu tām kādu rāmi, tas ir nedaudz savādāk. Es pats dzīvē esmu centies nedzīvot kaut kādos rāmjos.

RL: Bet vai jums nešķiet, ka 90. gados, sevišķi to sākumā, notika masveidīga atbrīvošanās no rāmjiem, turpretim pēdējā laikā rāmji sāk parādīties aizvien biežāk un aizvien nepatīkamāk?

Vējonis: Nu, tas tā diemžēl parādās, jo, kļūstot neatkarīgi, mēs tā kā uzelpojām, ka beidzot esam brīvi un varam brīvi izvēlēties, ko gribam... Bet, nu, šeit ir šī pārprastā lēmēju, brīžiem varbūt izpildvaras funkcija – ka mēģina kaut kādas lietas ielikt rāmjos, jā. Nu, parādās tādas apdraudējuma pazīmes… Neiet jau runa par kaut kādām vispārpieņemtām vērtībām vai kā savādāk, bet, ja kāds izdomā kaut kādu rāmi, ka tev, teiksim, nebūs mīlēt gejus, tad tev tagad uzliek rāmi, ka visiem tā ir jādomā un jārīkojas, un tā tālāk, tā jau ir pārprasta demokrātija.

RL: Sakiet, kā jums šķiet, kura no šīm neatkarībām Latvijas gadījumā ir vissvarīgākā – ekonomiskā, politiskā neatkarība vai arī uzskatu neatkarība – individuālā neatkarība?

Vējonis: Manuprāt, nevar tā kaut ko iz-raut no konteksta, jo politiskā neatkarība ir būtiska, līdzīgi kā ekonomiskā. Ja mēs būsim tikai un vienīgi atkarīgi no kāda, tas jau graus mūsu neatkarību kā tādu, un, ja mēs būsim neatkarīgi, tad arī tai idejiskajai neatkarībai ir jābūt. Tātad tas, ka var nepiekrist kaut kādām idejām, virzieniem un tā tālāk, tas ir cits jautājums, tāpēc atvērtā demokrātiskā sabiedrība ir šo viedokļu, ideju daudzveidība, bet virzība idejām un viedokļiem ir tā, ko par savējo tajā brīdī tomēr uzskata vairākums.

RL: Ja jums piedāvātu: vienīgā iespēja, lai Latvija būtu neatkarīga, ir diemžēl drusciņ samazināt jūsu uzskatu neatkarību – kāda būtu jūsu atbilde?

Vējonis: Nē, es nepiekristu.

RL: Sakiet, lūdzu, prezidenta kungs, ko jūs saprotat ar vārdu “mīlestība”?

Vējonis: Mīlestība – tas tāds... iekšējā ķīmija. Iekšējā ķīmija, kas vērsta uz to, ka sirds un dvēsele, un smadzenes, un viss saslēdzas kaut kādā vienā mehānismā.

RL: Jūs runājat par mīlestību kā par jūsu jūtām, bet es gribēju jautāt par mīlestību kā par parādību.

Vējonis: Nu jā, bet mīlestību kā parādību jau nevar atraut no tām jūtām, kas ir, jo tur jau arī tas mīlestības spēks – ja viņa būs mīlestība kā parādība, kā abstrakts jēdziens, tad patiesībā tā varbūt arī vairs nebūs mīlestība.

RL: Tātad mīlestība ir tā, kad jūs jūtat, ka jūs mīlat?

Vējonis: Jā. Man personīgi tā ir. Man personīgi tā ir.

RL: Sakiet, vai šāds jautājums un šāda saruna, jūsuprāt, var būt būtiska valsts neatkarības un brīvības kontekstā?

Vējonis: Manuprāt, mīlestības jautājums ir daļa no mūsu neatkarības – cik mēs ko mīlam. Cik mēs mīlam savu valsti, cik mēs mīlam savu ģimeni, tuvākos, cik mēs mīlam savu darbu, ko mēs darām, tie ir mazie elementi, kas veido kopējo bildi.

RL: Nezinu, kā jums, bet man, piemēram, mīlestības pavadonis ir skumjas. Savukārt jūs kādā intervijā izsakāties, ka nekad neskumstat.

Vējonis: Jā, es esmu optimists.

RL: (Smejas.) Nu tad – kā jums tas izdodas? Varbūt jūs vispār nemaz nezināt, ko tas nozīmē – skumt?

Vējonis: Ja zaudē kādu tuvu cilvēku vai kā, tās skumjas jau, protams, iezogas, bet, protams, arī iezogas skumjas par to, kā brīžiem valstī notiek kaut kādi procesi, jā, bet viņas nekādā gadījumā neprevalē pār optimismu. Es tomēr redzu gaišāku nākotni; es redzu, ka mēs varam daudz kur mainīties, mēs daudz ko varam izdarīt, lai mums ģimenē, valstī, pašvaldībā būtu daudz labāk. Man arī ir skumji, ka tur atkal kāds ir apzadzies un atkal ir notikušas kaut kādas neglītas lietas pašvaldībā, valstī vai kā savādāk, bet tai pašā laikā mums tomēr jāskatās, ko mēs varam labu izdarīt, lai principā panāktu situāciju, ka cilvēki tā nedarītu. Es skatos pozitīvi uz priekšu, ka mums tomēr jāmeklē risinājumi, lai pie tām skumjām nekādā mērā nebūtu jānonāk.

RL: Bet jūs taču atceraties, ka jaunais princis Buda, lai kā viņu sargāja, izgāja uz ielas, ieraudzīja ubagu, ieraudzīja vecu cilvēku, ieraudzīja līķi, ļoti noskuma un radīja teoriju, kuras pirmais bauslis ir – dzīve ir ciešanas. Vai jūs savā optimistiskajā dzīves versijā neesat aizdomājies, ka Budas secinājumam ir pamats?

Vējonis: Nu es tā negribētu teikt. Es tā negribētu teikt. Tad jau sanāk, ka dzīve ir vienas vienīgas ciešanas, jā? Nu nē taču!

RL: Labi, tad tāds viegls jautājums, bet arī no būtiskajiem. Jūs savā laikā esot rakstījis dzeju, un, piemēram, kad Ģirts Valdis Kristovskis bija aizsardzības ministrs, viņš, Rīgas Laika pierunāts, tomēr atcerējās kādas no savām dzejas rindām. Sakiet, vai jūs kādas atceraties?

Vējonis: Nu neatceros. Man mājās ir pierakstītā veidā.

RL: Varbūt jūs būtu ar mieru vienu dzejolīti pie mums nopublicēt?

Vējonis: Nē, man jau te prasīja… Man ir uz rūtiņu lapām pierakstīts, jā, saglabājušies viņi ir.

RL: Vai tā ir tematiska dzeja?

Vējonis: Nu, protams, tas vairāk ir tieši… šīs sajūtas, tai skaitā mīlestība.

RL: Jūs droši vien zināt to dzejoli, kurā kāda Latvijas dzejniece izmantoja vārdu bļaģ, un kādu pašvaldības vadītāju, kurš šo vārdu savukārt izmanto sarunā ar saviem padotajiem.

Vējonis: Tur nav nekādas atšķirības.

RL: Nē, jautājums ir – vai jūs arī izmantojat sarunās ar saviem padotajiem vai kādiem kolēģiem šādus vārdus?

Vējonis: It kā nē. It kā nē. Nu, dzejoļos es tādus vārdus gan nelietoju. Ir jau daudz citu skaistu vārdu, un nevajag, teiksim, tādus vārdus lietot, svešus, nu, citas valodas. Bet tas, ka varbūt kāds sulīgs vārds tiek pateikts kādā dzīves epizodē, teiksim, tā kā pašam priekš sevis... Tas pamatā varbūt kaut kādās aktīvajās sporta spēlēs, kad nav izdevies izšķirošā brīdī iemest bumbu grozā vai vārtos, tad, protams, pie sevis tā nodomā. Neliekuļošu.

Preses sekretārs: Es esmu dzirdējis – johaidī!

Vējonis: Jā, johaidī!

RL: Viens no mūsu tradicionālajiem jautājumiem prezidentiem ir – kuram dzīvniekam jūs esat līdzīgs?

Vējonis: Es to neesmu izdomājis. Man divas reizes ir prasīts, bet es tā kaut kā...

RL: Jūs par tām skudrām iesākāt runāt.

Vējonis: Nē, nu, tas – jā, tas – jā. Es vienreiz arī to, man liekas, vienā intervijā esmu teicis par skudrām, bet tas nav domāts tā, ar ko es sevi identificēju kā tādu, tas vairāk no procesa aspekta...

RL: Kad es domāju par cilvēkiem tik augstos amatos, kādā esat jūs, un vispār cilvēkiem, kas atrodas pie kāda, ja tā drīkst teikt, aparāta ruļļiem... Teiksim, no mašīnas es lāga neko nesaprotu...

Vējonis: Bet priekš tā jau ir instrukcijas, lai var iemācīties.

RL: Var iemācīties, bet var arī braukt.

Vējonis: Atkal izvēles tiesības – mācīties vai ne.

RL: Bet tas, ka es nezinu mašīnas uzbūvi, nenozīmē, ka es braukt nemācētu. Un tagad – jūsu priekšā ir valsts, un jūs ar viņu braucat.

Vējonis: Es nebraucu ar valsti.

RL: (Smejas.) Jūs gribat izbraukt ar valsti.

Vējonis: Es gribu stūrēt, nevis braukt ar valsti.

RL: Labi, jūs stūrējat, un valsts brauc, un varētu pieņemt, ka jūs nezināt, kas notiek motorā iekšā – piemēram, kādi politiski spēki ko tur dara –, un vienkārši vadāt viņu, kā vada automobili. Sakiet, vai tad, kad jūs pieņemat lēmumus, jūs saprotat to, ko jūs darāt?

Vējonis: Jā, tās ir apzinātas rīcības.

RL: Tiktāl, cik jūs zināt, ka mašīna brauc uz priekšu.

Vējonis: Jā, bet jebkurai šādai rīcībai es tomēr... man ir pamatā arī kaut kāds izejmateriāls, teiksim, lai kādu lēmumu pieņemtu, tas nenotiek tā – (uzsit knipi) darām šādi! Piemēram, var likties, kāpēc es iesāku, kāpēc es piekritu diskusijai par burkām.

RL: Par ko?

Vējonis: Nu, par aizliegšanu.

RL: Ā, piedošanu, es domāju par zaptes burciņām, jo Šķēle senā intervijā daudz runāja par burciņām pagrabā.

Vējonis: Man gribas, lai tajā brīdī, kad mums Latvijā būs vairāk cilvēku, kas nēsās hidžābu vai burku vai kā savādāk, lai tajā brīdī cilvēki būtu jau sapratuši, vai viņi tam ir gatavi vai nav gatavi, lai viņi izsaka savu viedokli un šim viedoklim pamatā būtu jau kaut kas apzināts, ka tas nebūtu no zila gaisa parauts...

RL: Mirklīti – tas nozīmē, ka tad, kad jūs sākāt runāt par burkām, tā bija tāda kā provokācija?

Vējonis: Jā, lai sabiedrība arī zināmā mērā šai diskusijā iesaistītos. Jo mums būtu jāvadās pēc principa, lai nākotnes rīcībai būtu vismazākie zaudējumi. Un šajā gadījumā, apzinoties, ka – okei, kādreiz mums varbūtiņās būs ar to jāsaskaras – mēs nespēsim no tiem 776 cilvēkiem pateikt, kas viņi ir – kristieši, musulmaņi, sievietes, vīrieši, bērni un tā tālāk... Un tomēr mēs varam kaut kādā mērā ietekmēt tos nākotnes lēmumus pašreizējā brīdī. Ja mēs pašlaik sabiedrībā neesam gatavi, ja mēs tagad pasakām, ka Latvijas sabiedrība ir tāda, kas nevēlas, lai būtu aizklātas sejas, – mums tomēr patīk ieskatīties ne tikai acīs, bet patīk ieskatīties sejās, vaibstos –, tad es zināmā mērā nodefinēju spēles noteikumus. Iepriekš.

RL: Vienkārši konstitūcijas preambulā vajag ierakstīt, ka katram ir tiesības ieskatīties otram sejā.

Vējonis: Nuja, jo seja jau daudz ko pasaka.

RL: Seja, kā zināms, ir dvēseles spogulis.

Vējonis: Protams.

RL: (Smejas.) Man gribējās kaut kā vēl parunāt par jūsu neglābjamo optimismu un atgādināt stāstu par Ījabu.

Vējonis: Par Ivaru?

RL: Nē.

Vējonis: Nē, es jokoju. Gribēju pajokot.

RL: Labi, tad beigsim ar joku par Ivaru Ījabu. Paldies jums!