Tālā atgriešanās

Žans Pols Kofmans pievērsās rakstniecībai, kad saprata, ka žurnālista darbs vairs nespēj sniegt viņam piepildījumu. Šis 65 gadus vecais francūzis gan ir noguris no tā, ka viņam to atgādina atkal un atkal, bet viņa dzīve krasi mainījās 1985. gada 22. maijā, kad viņš tika nolaupīts Libānā, uz kuru bija devies kā franču nedēļas laikraksta L’Evénement du jeudi reportieris, lai atspoguļotu pilsoņu karu, kas šajā zemē plosījās jau desmit gadus. Negaidot novērotājs pavisam tiešā veidā tika iesaistīts šī kaimiņu valstu manipulētā konflikta norisēs: kopā ar franču sociologu, profesoru Mišelu Serā, Kofmans tika sagūstīts par ķīlnieku. Laupītāji bija Libānas šiīti, kas darbojās Irānas islāmiskās republikas politikas ietekmēti.

Turpmākos trīs gadus dienu no dienas Žana Pola Kofmana seja parādījās 55 miljonu franču televīzijas skatītāju ekrānos – simbolisks veids, kā izrādīt nācijas atbalstu šim ķīlniekam, tāpat kā citiem Libānā aizturētajiem francūžiem. Cilvēks, kas tika atbrīvots trīs gadus vēlāk, 1988. gada 4. maijā, protams, vairs nebija tas pats. Kofmanam vajadzēja laiku, lai atgūtos. Šo iekšējās rekonstrukcijas darbu viņš veica vecā mājā, ko nopirka un atjaunoja Landas smilšainajos mežos, Francijas dienvidrietumos, Atlantijas okeāna piekrastē. Šeit tapa viena no viņa skaistākajām grāmatām “La Maison du retour” (“Atgriešanās māja”, 2007).

Žurnālista darbu Kofmans tā arī neatsāka. Vēlme stāstīt joprojām bija, bet vairs nevarēja izpausties agrākajā veidā – ātrā, spraigā, dažkārt virspusīgā. Tagad viņam bija nepieciešams laiks, distance, zināma norobežošanās. Viņš nolēma, ka aktualitātes vairs nediktēs viņa rakstības stilu. Kofmans izveidoja žurnālu par Bordo vīniem un pēc kāda laika arī otru, veltītu cigāriem, – divām viņa kaislībām. Bet galvenokārt nodevās jaunam izpētes lauciņam – literatūrai. Tie ir darbi, kas tapuši, pateicoties tiklab iekšējiem ceļojumiem, kā tālu vai nomaļu vietu lēniem un pakāpeniskiem atklājumiem. Galamērķi viņam ir tikai iegansts. “Es dodu priekšroku meklējumiem, ne iekarojumiem,” saka Kofmans. Tā bija izvēle, kas aizveda viņu uz tālām salām (“Kergelēna arka, ceļojums uz Pamestības salām”, 1993, “Longvudas melnā istaba”, 1997) vai kādu krēslainu Parīzes baznīcu (“Cīņa ar eņģeli”, 2001).

Pēdējo ceļojumu stāstu viņš veltīja Kurzemei, Latvijas novadam, kas autora fantāziju saistīja personīgu iemeslu dēļ. Jaunības gados uzturēdamies Monreālā, viņš iemīlējās kādā latviešu meitenē Mārā. Šīs jaunās grāmatu veikala pārdevējas vecāki nāca no Kurzemes (franču val. – Courlande). Četrdesmit gadus vēlāk Žans Pols Kofmans devās atklāt šo Eiropas nostūri, kuru pazina tikai pēc šarmantas emigrantes nostāstiem un dažām vēstures grāmatām un romāniem. Kopš 1997. gada Kofmans kopā ar sievu Žoelu Latvijā ieradās vairākkārt, ļāvās atmiņām, iespaidiem, iepazinās ar cilvēkiem, centās saprast. Publicēta Francijā 2009. gadā, “Kurzeme” ir šo neizbēgami subjektīvo klejojumu auglis.

Antuāns Žakobs

Antuāns Žakobs: Vairākās savās grāmatās tu dodies uz tālām pasaules salām, tādām kā Kergelēna arhipelāgs, ko agrāk dēvēja par Pamestības salām vai Svētās Helēnas sala, uz kuras līdz pat savai nāvei izsūtījumā nodzīvoja Napoleons. Kas tev lika interesēties par šīm vietām?

Žans Pols Kofmans: Kad biju gūstā Libānā, es sev teicu, ja vien izkļūšu no turienes dzīvs, viena no pirmajām lietām, ko darīšu, būs doties uz Kergelēna salām. Tas bija bērnības sapnis. Es vienmēr esmu gribējis iepazīt šo tālo arhipelāgu. Kādā komiksā biju lasījis par franču jūrasbraucēja Īva Žozefa de Kergelēna dzīvi. 1772. gadā viņš domāja, ka ir atklājis Piekto Pasauli, sava veida Eldorado, līdz saprata, ka tās ir tukšas cerības. Brauca uz turieni atkārtoti, bet tā arī nekad neizkāpa uz salas. Šis stāsts mani fascinēja. Divus vai trīs gadus pēc atbrīvošanas es devos uz Kergelēnu. Tikai vēlāk aptvēru, ka tas bija saistīts ar atgriešanos no gūsta, ar to darbu, ko šāda atgriešanās prasa. Kergelēna arhipelāgs, tā ir pilnīga izolācija, skarba vide, liela vientulība. Tam bija zināma līdzība ar to, ko biju piedzīvojis iepriekš, tikai šoreiz es ceļā devos no brīva prāta. Šis ceļojums mani ļoti iespaidoja, tā ir unikāla vieta, un tiem, kas tur bijuši, ir grūti no tā atgūties.

Runājot par Svētās Helēnas salu, savu lomu te nospēlēja nejaušība. Kādu dienu žurnāls Geo man piedāvāja uz turieni doties, lai sagatavotu rakstu. Es piekritu. Ne jau Napoleona dēļ, bet tāpēc, ka tā ir vieta, kur nav lidostu. Tāpat kā Kergelēna arhipelāgs tā ir pieejama tikai pa jūru, gandrīz mēnesi ilgs ceļojums, ja dodaties ceļā no Kārdifas. Tas, kas man patīk ceļojumos, ir gaidīšana, garais laiks, turpretī šodien ar lidmašīnu viss ir pieejams vienā spārna vēzienā. Tad nu, protams, no šāda viedokļa raugoties, var sacīt, ka tēmas, ko es meklēju, ir savrupība, nošķirtība.

Žakobs: Vai šīs tēmas tevi interesēja arī pirms gūsta?

Kofmans: Nē, nebūt ne. Turklāt pirms tam tāpat kā daudziem žurnālistiem rakstot man piemita zināms šaudīgums, es sāku rakstīt grāmatas, ko nekad nepabeidzu... Jo man nebija, ko teikt. Bet pēc piedzīvotā Libānā, pēc tam, kad man tika atņemta spalva un zīmulis – kas tomēr bija manas dzīves pamatā – es sajutu vitālu, būtisku nepieciešamību rakstīt. Tomēr nekad neesmu centies runāt par šo pieredzi tieši. Vienmēr esmu to darījis metaforiskā veidā, aplinkiem.

Žakobs: Un vai tā ir tava aizraušanās ar netipiskām, nomaļām vietām – ar to, ko tu sauc par “entre-deux" [1. "Starp-diviem”, starpposms, starptelpa (franču val.).] –, kas tevi vilināja uz Latviju?

Kofmans: Jā, noteikti. Labi, tam visam ir mazliet romantisks sākums, par ko es stāstu grāmatā. Un vēlāk man piedāvāja doties uzrakstīt reportāžu no Kurzemes. Lūk. Šis te pamats ir diezgan plāns... Francūzim, un ne tikai man, vārds “Kurzeme” saistās ar kaut ko poētisku, noslēpumainu un tajā pašā laikā pazīstamu. Tad nu es gribēju redzēt, vai šī izsapņotā zeme patiešām eksistē. Tas nebija arī ceļojums ar lielo burtu, nepieciešamība atklāt utt. Nē, tas, kas man patika Kurzemē, tas bija – kā lai to pasaka, nevienu neaizvainojot? – šī mazliet plakanā puse. Ir grūti “nolasīt” Kurzemi. Nevar sacīt, ka tā būtu sevišķi gleznaina... Bet tur jau tas āķis, man patīk lietas, kas neatklājas uzreiz. Šī zeme bija jāapgūst. Tas viss notika pamazām. Tajā mūždien bija kas tāds, kas man nedevās rokā. Tas, ko es savā grāmatā saucu par “trūkstošo fragmentu”. Šī savā ziņā mulsinošā pazīstamā svešādība, tas mani interesēja.

Žakobs: Kāpēc mulsinošā?

Kofmans: Tāpēc, ka es tajā sajutu gandrīz biedējošu banalitāti... To ir grūti izskaidrot. Manā uztverē tas ir pretstats Itālijai. Itāļu pāri plūstošais izteiksmīgums iepretī kurzemnieku lakonismam. Gandrīz kā spoguļefekts. Man ļoti patīk Itālija, starp citu, es to brīžiem pieminu arī “Kurzemē”. Un Kurzeme man patika pretēju iemeslu dēļ. Un vēl ar šo grāmatu es mēģināju noslēgt tādas kā mazliet smieklīgas derības. Kā man teica kāds vietējais – francūzis, kurš sevi uzskata par “Kurzemes augšāmcēlēju”! Tai grāmatas daļā, ko man vēlāk nācās izmest, es stāstu par kādu Rotary kluba tikšanos Ventspilī, uz kuru mēs bijām uzaicināti abi ar sievu. Attapos tur ziemas vidū kurzemnieku ielenkumā, kuri skatījās uz mani kā uz NLO. Es viņiem jautāju: “Ko tas nozīmē – būt kurzemniekam?” Viņi nezināja, ko atbildēt, izņemot dažas sievietes, kurām bija šis tas sakāms. Te arī slēpās lielākās grūtības. Būtībā es – es gribēju runāt par kurzemniekiem, bet viņi man teica: “Kurzemnieki? Jā... bet mēs nezinām, ko tas nozīmē, būt kurzemniekam...” Rodas iespaids, ka šī identitāte ir noplicināta, iznīdēta padomju laikā. Bet to visu es aprakstu grāmatā. Runātais vārds mani vienmēr dara mazliet piesardzīgu. Bieži vien mēdzu teikt, ka tāpēc jau mēs rakstām grāmatas, ka neprotam par to runāt...

Šķiet, formulējums, kas man patīk vislabāk, runājot par Kurzemi, ir “pēdējās slūžas starp slāvu un ģermāņu pasauli”. Vēsturiski tā savā ziņā ir kā rezervuārs. Tajā pašā laikā tā ir piekrastes zeme, kam bija jāpacieš iekarotāji. Bet tā ir arī kā Finistēra [2. Departaments Francijas Ziemeļrietumos, kura nosaukums cēlies no latīņu Finis Terræ– zemes mala (franču val.).], strupceļš ar šo Kolkas ragu. Es mēģināju to parādīt: mēs it kā atduramies, nekā vairs nav, un tad ir šī vēlēšanās iet palūkoties citur. Manuprāt, tas diezgan labi izskaidro Jēkaba fon Ketlera un Kurzemes hercogistes epopeju, kas tomēr ir visai pārsteidzoša! Tā ir vēsturiska anomālija...

Žakobs: Tevi fascinē šis cilvēks un viņa liktenis...

Kofmans: Jā, šī koloniālā avantūra ar tās ceļojumiem un kurzemnieku apmešanos Tobago un pie Gambijas upes. Ieradies Kurzemē, es ātri vien pamanīju, ka šis reģions ir Eiropas vēstures koncentrāts, ļoti bagātas un intensīvas vēstures. Un man ir iespaids – var jau būt, ka es kļūdos –, ka šī reģiona ļaudis pamazām sāk pieprasīt un celt gaismā šo pagātni. Šī identitāte atkal sāk parādīties. Bet tajā ir viens paradokss: baltvācu baroni šodien joprojām tiek noniecināti, un šīs vēsturiskās vietas, pilis un muižas beigu beigās iemieso to, ko kurzemnieki vienmēr ir ienīduši.

Žakobs: Un to, kas viņiem ticis uzspiests...

Kofmans: Jā, protams. Starp citu, Eduarda fon Keizerlinga grāmatās latvieši tikpat kā nav pieminēti... Bet tajā pašā laikā mani pārsteidz šis intereses trūkums. Es jautāju kultūras dienestam Latvijas vēstniecībā Parīzē, vai Keizerlinga darbi ir tulkoti latviski. Man teica, tikai viena grāmata 2004. gadā. Tas tomēr ir pārsteidzoši... Šis Keizerlings tomēr ir kurzemnieks! Pēc izcelsmes vācietis, labi, bet dzimis Aizputē. Tas, ko es mazliet pārmetu kurzemniekiem un latviešiem vispār, ir tas, ka viņi pietiekami nepārzina Kurzemes hercogistes periodu, vēsturiski viņiem ļoti labvēlīgu. Latviešiem, starp citu, ir problēmas attiecībā uz vēsturi. Viņiem vēl ir liels darbs darāms. Te es galvenokārt domāju pēdējo pasaules karu.

Žakobs: Ir pagājuši tikai divdesmit gadi, kopš latvieši atkal var brīvi domāt par savu vēsturi...

Kofmans: Jā, es zinu. Grāmatā garāmejot pieminēju Liepājas ebreju vēsturi. Franču vēsturniece Nadīne Fresko ir labi izstudējusi šo jautājumu, jo no turienes nāk viņas ģimene. Bieži tiek runāts par poļu lomu ebreju iznīcināšanā, bet arī latvieši nav bijuši neaktīvi. Es negribu dot pamācības. Arī mums Francijā vajadzēja laiku, lai sāktu darīt šo darbu attiecībā uz vācu okupāciju un uz kolaboracionismu ar nacistiem. Mēs par to sākām runāt tikai 1980. gadā! Bet – tāpat kā psihoanalīzē – viss, ko cenšamies nobēdzināt, iznirst virspusē ar jo lielāku spēku.

Žakobs: Kā tu pietuvojies šim Latvijas reģionam, kuru, kā pats labprāt to atzīsti, pazini ļoti slikti?

Kofmans: Dodoties ceļojumā, ir divas iespējas: vai nu mēs to darām, rokas kabatās sabāzuši, vai arī ar zināšanu pilnām kabatām. Šai otrajā gadījumā pastāv risks viltot redzējumu, jo viss, ko esam uzzinājuši un apkopojuši, deformē mūsu skatienu, līdzko esam nonākuši uz vietas. Es gribēju saglabāt tādu kā nevainību un ļauties nejaušībai. Es tātad negatavojos šim ceļojumam. Tomēr biju bruņojies ar dažām provīzijām, ja tā var sacīt, vēsturiskas dabas provīzijām, piemēram, Ludviķis XVIII Mītavā, Margeritas Jursenāras grāmata [3. "Coup de grâce”, stāsts par baltvācu aristokrātiem boļševiku ielenkumā.]. Un vēl, rakstot es ar nolūku nedatēju ceļojumu laikā. Faktiski, lai sagatavotu šo grāmatu, es pavadīju Latvijā aptuveni sešus mēnešus (septiņi, astoņi ceļojumi), no kuriem ilgāku laiku – kādā mājā pie ezera. Ja mana grāmata kādu dienu tiks tulkota latviski – ko es labprāt piedzīvotu –, lasītāji tajā atradīs neprecizitātes, pavisam apšaubāmas lietas... Es to uzsveru arī tāpēc, ka tas ir mans skatījums, mana subjektivitāte. Tas ir rakstnieka piegājiens, rakstnieka, kurš redz un pārveido.

Žakobs: Pastāsti mums par “savu” Latviju...

Kofmans: Kurzeme – es koncentrējos galvenokārt uz šo novadu – man likās tik tuva un reizē tik tāla. To var salīdzināt ar Franciju, piemēram, no kāda ciemata organizācijas viedokļa. Bet tā nav līdzīga. Man patika aprakstīt arī šo nogaidošo stāvokli, karāšanos gaisā, kādā atrodas valsts starp agrāko kārtību – padomju periodu – un Eiropu un cerībām, ko tā iemieso. Baidos, ka ar pašreizējo ekonomisko krīzi latvieši ilgi varētu palikt šajā “entre-deux”. Man ir sajūta, ka ir notikusi apstāšanās, spējš pārrāvums. Protams, viņi ir eiropieši, bet viņiem neiet viegli. Ar to nežēlīgo apiešanos, kādai viņi šodien tiek pakļauti, Francijā tas izsauktu apvērsumu!

Žakobs: Tavās grāmatās bieži vien sastopams mazliet ironisks skatiens, ieskaitot uz sevi pašu, viegli kritisks skatījums uz pasauli, kāda tā ir šodien.

Kofmans: Jā, protams, ir ironija. “Kurzemei” vai “Atgriešanās mājai” es galvenokārt mēģināju piešķirt zināmu vieglumu, humoru. Bet jāsaka, ne mazāk es smejos par francūžiem. Es runāju par kurzemniekiem un attiecīgi arī par latviešiem, par viņu esības veidu, viņu izturēšanos, bet, veidojot šo stāstījumu ap to, kas esam mēs, francūži, veidu, kādā mēs ēdam, pārvietojamies... Pastāv franču žestu valoda, tāpat kā amerikāņu žestu valoda. Tas ir redzams kaut vai filmās... Var just, ka amerikāņi ar savu ķermeni jūtas brīvi, bet viņi pārspīlē. Turpretī latvieši ir apvaldītāki. Man patīk viņos šī atturība, dabiskā rezervētība. Šis skopais smaids, mīmika, visas šīs lietas, par kurām varbūt ne vienmēr tiek runāts, mani ļoti interesēja. Tās var šķist virspusīgas, bet tās iezīmē attieksmi. Kāda epizodē es pieminu kurzemnieku, kas dziļos laukos palīdz izcelt no dubļiem mūsu iestigušo mašīnu. Mēs sirsnīgi viņam pateicamies, un viņš turpina savu ceļu, it kā nekas nebūtu noticis... Kurpretī mums, francūžiem, attiecībā uz ārzemniekiem piemīt šī demonstratīvā arogance. Latviešiem tā nav raksturīga – nav jēgas smaidīt, ja nejūtat pieķeršanos vai simpātijas –, viņi to uzskata par liekulības izpausmi.

Žakobs: Kā tu veido savas grāmatas?

Kofmans: Visās manās grāmatās notiek došanās “trūkstošā fragmenta” meklējumos, ko es jau minēju saistībā ar “Kurzemi”. “Cīņā ar eņģeli” tas slēpjas aiz kādas Delakruā gleznas Svētā Sulpīcija baznīcā Parīzē. Tāds metafizisks kriminālromāns ar labirintiem. Neuzdrošinos apgalvot, ka tāpēc tas būtu grūtāk lasāms, bet tas dodas vairākos virzienos. Un tāpēc, ka ir šie meklējumi, savas grāmatas es rakstu tagadnes formā. Es atsakos no pagātnes, kas tomēr ir literārs laiks par exellence un piešķir teikumiem dabisku plūdenumu. Ņemot vērā, ka apslēpto dārgumu medībās svarīgas ir pašas medības, nevis dārgumi. Es dodu priekšroku meklējumiem, ne iekarojumiem, cīņai, ne uzvarai.

Žakobs: Un “Atgriešanās mājā”?

Kofmans: Savā ziņā arī tur ir savs trūkstošais fragments, jo tas ir stāsts par kādu, kurš sevi rekonstruē laikā, kad atjauno savu māju pēc ilga gūsta. Abi divi ir līdzīgā situācijā. Tikai māja tiek salabota ātrāk nekā personāžs. Atveseļošanās periodā ir kaut kas tāds, ko mēs mēģinām atgūt. Problēma ar “Atgriešanās māju” un manis paša pieredzi ir tā, ka šī atgriešanās nekad nebeidzas. Mēs vienmēr esam starpposmā, no man’s land, līdz pat nāvei, man liekas. Tātad šis trūkstošais fragments tāds būs vienmēr.

Žakobs: Vai tu izjūti nostalģiju attiecībā uz to, kas eksistēja pirms tam, pirms gūsta, pirms šodienas dzīves?

Kofmans: Daudzi cilvēki domā, ka manās grāmatās ir nostalģija. Bet nostalģija ir jūtas, ko es nevaru ciest, kaut kas tāds, ko labprāt kultivē mūsu laikmets. Manā izpratnē tā ir sterila, es teiktu, ka tā ir skumja kaislība...

Žakobs: Tomēr tavās grāmatās, ko esmu varējis lasīt, ir novērojama zināma erudīcija, kas mūsu laikmetam nav vairs tik raksturīga. Tāpēc arī dažkārt šis iespaids, ka tu kultivē nostalģiju...

Kofmans: Ak tā, tur ir kaut kas vecmodīgs? Nē... Man patīk vēsture, tas tiesa, un es domāju, ka tā netiek studēta pietiekami. Bet man šķiet, ka “Kurzeme” ir arī ceļojums tagadnē. Nu, piemēram, es runāju par lielveikaliem, par maniem iecienītākajiem novērošanas posteņiem. Talsos, piemēram, es skatos, kā cilvēki patērē. Un secinu, ka viņiem vēl nav iestājusies sāta melanholija, viņi vēl ir iekāres, alku stadijā. Mēs, francūži, esam pazaudējuši alkas, tieši tāpēc mēs esam mazliet nogurusi, izsmelta tauta. Mēs esam pārsātināti.

Žakobs: Nu, bet vai šis apgalvojums neliecina tieši par nostalģiju?

Kofmans: Nē, es tā nedomāju, bet, ja tu to tā interpretē, kāpēc ne? Mani fascinē arī attiecības, kādas tautas uztur ar savu valodu. Un latviešiem valoda ir viņu dzimtene. Ja tā izzudīs... Viņu identitāte nav vēsture. Latvija savā ziņā ir izdomāta zeme. Izņemot Kurzemi!... Atgriežoties pie valodas, tādai valstij kā Latvija tā varētu būt patiešām satraucoša problēma, ņemot vērā, ka tik daudz cilvēku izbrauc uz Angliju vai Īriju, un nekur nav teikts, ka viņi atgriezīsies. Turklāt dzimstības līmenis Latvijā ir visai zems... To visu es nesen pieminēju, būdams Brivā, Francijas dienvidrietumos, savā runā par franču valodu. Es teicu, ka mēs Francijā vienmēr raudam par arvien progresējošo angļu valodu. Bet salīdzinājumā mēs esam luteklīši! Latviešiem patiešām ir jācīnās, viņi ir iedzīti stūrī. Ar miljonu krievvalodīgo tas nav viegli. Un vēl ļoti svarīgi man likās tas, ka ir tik daudz mazu muzeju, pat visnomaļākajos Latvijas nostūros. Mazi un bieži vien aizkustinoši muzeji. Netālu no Talsiem bija izstāde par padomju laika gatera zāģiem, tas mani fascinēja. Savā grāmatā mēģināju aprakstīt ļoti utilitāros, bet reizē mazliet biedējošos padomju priekšmetus. Nekādu izpušķojumu, nekāda dizaina, bet zināms elementāruma skarbums, kaut kas draudīgs...

Žakobs: Parunāsim mazliet par dabu...

Kofmans: Tā ir vēl viena lieta, kas man patika Kurzemē.

Žakobs: Bet tev patīk arī tavā Landā. Tavi dabas apraksti ir ļoti izstrādāti, bagāti, tu vienmēr meklē precīzu apzīmējumu, lai raksturotu kāda auga smaržu, tajā visā jaušami tādi kā nemitīgi “zaļumsvētki”... No kurienes tas nāk?

Kofmans: Esmu dzimis laukos, mani vecāki bija maiznieki mazā ciematā, Ille-et-Vilaine. Mani rotaļu biedri bija zemnieku bērni. Tā bija 50. gadu lauku Francija, kas nebija nemaz tik tālu no tās, kāda tā bija 19. gadsimtā. Es piedzīvoju šo 50. gadu starpposmu: lauku Franciju, kas pārgāja uz modernismu. Tie, kas ir dzimuši līdz 1950. gadam, ir redzējuši lietas, kas šodien šķiet retums: vecā kārtība, zirgi uz ielām, vezumi un zirgāboli. Šodien mans ciemats ir kļuvis par Rennas guļamrajonu. Tolaik pilsēta šķita tik tālu, lai arī atradās tikai divdesmit kilometru attālumā. Mēs ļoti reti braucām uz Rennu, redzējām tikai vienu vai divas mašīnas dienā. 50. gadi bija atjaunošanas laiks, pēc kara viss bija jāuzceļ no jauna. Un tomēr tajā visā bija kaut kas ļoti skaists. Tā ir privilēģija būt iepazinušam šo periodu. Pēc tam, sākot ar 62.–63. gadu, Francija piedzīvoja krasas pārmaiņas. Dzīves līmenis mainījās, visur parādījās televīzija, supermārketi un viss pārējais. Atšķirība bija jūtama. Ar to arī sākās patērētāju sabiedrība, pirms 1968. gada maija. Atgriežoties pie dabas: Latvijā man ļoti interesanta likās mežu klātbūtne, kas tur ir visai spēcīgi jūtama. Man teica, ka “Atgriešanās mājā” jaušams kaut kas no pagānisma. Nu, lūk, man šķiet, ka latviešiem ar dabu ir saglabājušās pagāniskas attiecības, reti sastopama tuvība, ko mēs Francijā esam pazaudējuši. Latvieši ir tikai daļēji kristianizēti... Un salīdzinoši nesen. Un vēl, nekur citur neesmu redzējis tik brīnišķīgus kokus. Tajā ir kaut kas ekvatoriāls, šī daba, kas it kā ir sastingusi tik garus ziemas mēnešus, pienākot pavasarim, tā burtiski eksplodē. Šie koki, kas ietiecas debesīs. Visi šie piļu parki... Ļoti interesanti man likās arī Līgo svētki. Lasot dainas, šķiet skaista tā ārkārtīgā vienkāršība, kas ir gandrīz banāla un tik atkailināta, bet tajā pašā laikā manā izpratnē ļoti izstrādāta, ļoti koncentrēta, būtībā ļoti trāpīga. Mēģināju to visu aprakstīt grāmatā.

Žakobs: “Atgriešanās mājā” tu runā par “augu valsts varmācību”...

Kofmans: Jā, tajā ir kaut kas no darvinisma, stiprākie iznīcina vājākos. Tas ir redzams nemitīgi. Stiprākais koks nomāc pārējos. Tā ir ļoti nežēlīga pasaule.

Žakobs: Pasaule, ko tu turpini vērot savā skaistajā Landas dārzā, kur aug tik daudz koku?

Kofmans: Jā, bet to pamatīgi nopostīja vētra, kas plosījās Francijas dienvidrietumos 2009. gada 24. janvārī. Todien tika iznīcināti 70 % Landas mežu! Tas ir lielākais mežu masīvs Rietumeiropas līdzenumā, īsta plauša. Visi koki, ko aprakstīju “Atgriešanās mājā”, tika nogāzti... Tostarp arī liepa. Man tas bija liels zaudējums. Tās patiešām bija sēras. Man bija brīnišķīgs 200 gadus vecs Atlasa ciedrs, arī tas tika nogāzts. Tad jau labāk, lai būtu nopostīta māja. Māju var atjaunot ātri, turpretī koku audzei vajag divsimt gadu. Tā nu es atkal sāku stādīt. Iestādīt koku, tas ir cerības akts.

Žakobs: Līdzās dabai svarīgu vietu tavā dzīvē, šķiet, ieņem arī vīns un cigāri.

Kofmans: Tas pieder pie manām apsēstībām. Un tam atkal ir sakars ar laiku. Proti, vīns ir vienīgā dzīvā matērija, kas novecojot kļūst baudāma, pat ja, pārsniedzot noteiktu brīdi, kad tas sasniedzis savu pilnību, tas pamazām novājinās. Un vēl tas ir veids, kā ceļot laikā. Dzerot 1945. gada vai 1914. gada vīnu, mēs dzeram arī vēsturi. 1945. gada vīns netiek dzerts tāpat kā citi: tajā ir kara beigas, tas ir cerību, atgriešanās gads. 1914. gada vīna ražu novāca sievietes, visi vīrieši septembrī bija devušies uz fronti. Man ir gadījies nobaudīt tā gada Bordo vīnus. Un arī cigāram ir savs sakars ar laiku. Tā ir bauda, kas izkūp dūmos un pārvēršas pelnos. Arī cigāra smēķēšanā ir savs entre-deux, apstāšanās gaisā. Daudzi aktīvi cilvēki nododas šim priekam, jo tas ir brīdis, kad lietas apstājas. Cigaretēm ir gluži citāda daba, tajās ir kaut kas kompulsīvs, verdzisks. Kad gribam izsmēķēt cigāru, ir jāizvēlas īstais brīdis, pirms atgriežamies birojā vai iekāpjam taksī. Ir jārēķinās ar laiku, ko pavadīsim to smēķējot. Un ar laiku rakstnieks tiek konfrontēts nemitīgi. Grāmata nozīmē stāstīt par to, kas ir noticis, tam ir saistība ar pagātni, ar laiku...

Žakobs: Tu labprāt sevi dēvē par Bordo vīnu un cigāru amatieri.

Kofmans: Jā, protams, amatieris gluži vienkārši ir cilvēks, kurš mīl un spēj novērtēt. Un kurš prot nesteigties, kuram nav šī speciālista skatiena... Šodien lielu ļaunumu nodara eksperti. Mēs dzīvojam ekspertu kultūrā, to, kuri zina, vai apgalvo, ka zina. Visās jomās. Zināšanas tiek uzskatītas par varu, tās ir kāda eksperta vai konsultanta, vai kāda to atvasinājuma raksturojošais lielums. Bet amatiera jēdziens ir gluži pretējas dabas. Tā ir absolūti nesavtīga motivācija, arī zinātkāre. Savā ziņā tas ir mūsu žurnāla “Bordo cienītājs” (L’Amateur de bordeaux) kredo: “Zināšanas vairo baudu.” Proti, mēs neesam tikai vīna dzērēji, mēs esam arī stāsta dzērēji. Vīnam ir savs stāsts, tas nav tāpat kā dzert šņabi. Aiz vīna ir vēsture, ainavas, ir zināma kontinuitāte, vīndaru paaudzes, vide. Un tam visam arī ir garša, kas pievienojas aukslēju priekiem. Man tas viss ir no svara, kad degustēju vīnu. Sekojot tam pašam piemēram, es radīju “Cigāra cienītāju” (L’Amateur de cigare, 1994).

Žakobs: Arī Latvijā ir daži vīna dārzi...

Kofmans: Jā, protams, mani ļoti interesēja Sabiles vēsture! Grāmatā es šo ainu biju iecerējis kā īpašu brīdi. Un vēl – varbūt tas man tā tikai likās, bet man radās iespaids, ka turienes cilvēki nav tik rezervēti kā citur. Tomēr jāsaka, ka vīna garša kā tāda viņus neinteresē. Tā drīzāk ir Ginesa rekordu grāmata: mēs esam uz ziemeļiem vistālāk esošais vīna dārzs.

Žakobs: Kā tavam žurnālam par cigāriem izdodas pastāvēt šodienas pasaulē?

Kofmans: Žurnāls joprojām pastāv, bet tam jācīnās ar politkorektumu, pretsmēķēšanas kampaņām, likumiem utt. Cigāra cienītājs ir vajāts cilvēks... Viņu vajā sieva, darba kolēģi, galda biedri restorānā: tas ir moderno laiku varonis!... Vienvārdsakot, viegli tas nav, bet tas ir tā vērts. Un, kad mīlam un interesējamies par vīnu, mēs neiztrūkstoši nonākam arī pie cigāriem. Tas pakļaujas tiem pašiem “likumiem”, ja tā var sacīt. Arī šeit ir runa par izcelsmi, cilvēkiem, kas strādā ar izejvielām, visa amatnieciskā puse.

Žakobs: Šī mīlestība uz vīnu, cigāriem un citām labām dzīves lietām, vai tā tev ir iedzimta vai arī tā parādījās tikai pēc gūstā pavadītā laika?

Kofmans: Man šķiet, man tā ir piemitusi vienmēr. Mani vecāki bija maiznieki, konditori. Visu bērnību mani apņēma smalkmaizīšu aromāts, tikko ceptas maizes garozas smarža, kūkas, ļoti patīkami aromāti. Ja savās grāmatās es daudz runāju par smaržām, tas lielā mērā nāk no bērnības, kad mani ieskāva šī smaržu simfonija...

Žakobs: Un tomēr, es domāju, vai šī maņa nesaasinājās gūstā?

Kofmans: Tev noteikti taisnība. Starp citu, es par to runāju “Atgriešanās mājā”. Pilnīgi noslēgtā vietā, šaurībā, tumsā, klusumā visas maņas darbojas ārkārtīgi saasināti, jo sevišķi dzirde. Mēs varējām noteikt, ka pienācis brīdis mainīt apcietinājuma vietu, tikai pēc soļiem virs mūsu galvām, kas bija blīvāki nekā parasti. Jo, pārvedot mūs uz citām kamerām, tika pieaicināti papildu apsargi. Tie bija briesmīgi brīži. Pavisam es tādus piedzīvoju septiņpadsmit vai astoņpadsmit. Tas vienmēr notika naktī. Viņi piecēla mūs ap trijiem, četriem no rīta. Tas bija ļoti biedējoši. Jo gūstekņus beigās parasti nogalina. Cietumsargs atslēdz tavu kameru, tu nezini, vai viņš tevi nogalinās vai nē. Tā vienmēr ir laimes spēle. Šīs pārvākšanās bija ļoti smagas, viņi mums aizsēja acis un salika mašīnu bagāžniekos – tas varēja vilkties četras līdz piecas stundas – vai arī zem smagajām mašīnām piestiprinātās kastēs. Tāda sajūta, ka sajuksi prātā. Tas vajāja mani. Ar ožu bija citādi. Mēs dzīvojām noslēgtā pasaulē, briesmīgi smirdējām. Kamerās nebija logu, brīžiem karstums tur sasniedza 45 grādus. Vasaras atnākšanu mēs gaidījām ar lielām bailēm. Svīdām, nespējām aizmigt, ne mazākās gaisa plūsmas. Turklāt duša mums bija pieejama tikai reizi divos vai trijos mēnešos. Cietumsargi nekautrējās mums sacīt: “Kā jūs smirdat!” Tā nebija mūsu vaina... Tad nu nevar noliegt, tas viss saasināja jutekļus. Bet oža man vienmēr ir bijusi ļoti attīstīta, tā man daudz palīdzēja vīnu degustēšanā. Jo tas ir vingrinājums, kas liek nosaukt vārdā arī smaržas.

Žakobs: Pieļauju, ka sākumā tam bija jābūt grūti, runāt par šo gūsta periodu, izskaidrot...

Kofmans: Redzi, šodien joprojām par mani runā kā par “Libānas bijušo ķīlnieku”, tas ir iegravēts man uz pieres, un man ir apnicis! Nav gluži tā, ka tas būtu tabu, bet es par to runāju ļoti maz.

Žakobs: Vai šī nemitīgā atgādināšana nesāk mazliet norimt, pateicoties tavām grāmatām?

Kofmans: Ne uz to pusi! Šķiet, tas sekos man līdz pat nāvei. Kad devos uz Brivu saņemt balvu, Departamenta padomes prezidents, kurš tobrīd bija Fransuā Olands, bijušais Francijas Sociālistu partijas vadītājs, teica runu. Viņš runāja par “Libānas ķīlnieku”, apliecināja cieņu manai “drosmei”... Man ir līdz kaklam! Tas ir neciešami. Tāda sajūta, ka nekad netiksi no tā vaļā. Mazā grāmatiņā, ko 1989. gadā aizsūtīju visiem tiem, kas cīnījās par manu atbrīvošanu, “Atgūtā Bordo” (Le Bordeaux retrouvé), es saku, ka būt ķīlniekam nav amats, tā nav sociāla funkcija. Bet drīz vien mēs kļūstam paši par savu ciešanu nerriem, drīz vien sākam par sevi stāstīt. Tāpēc kādu laiku pēc atbrīvošanas 1998. gadā es sev teicu “pietiek, es atsakos no visām intervijām, kas ir saistītas ar šo periodu”. Tajā pašā laikā, tas, protams, nekur nav pazudis, bet skar mani, manu ģimeni. Nevaru sacīt, ka man būtu neciešami, kad man to atgādina. Ar to ir jādzīvo, tur neko nevar padarīt. Bet tas ir smagi. Turklāt tas, ko stāstām, vienmēr ļoti atkārtojas. Ir sava veida pienākuma minums, tālāk par kuru mēs negribam, nevēlamies iet. Jo ir kaut kas tāds, kas ir neizsakāms, grūti nododams tālāk. Šī iemesla dēļ arī nespēju rakstiski izstāstīt šos trīs gadus. Nedaudz tos pieminu “Atgriešanās mājā”: visai maz ieslodzījumu kā tādu, drīzāk atgriešanos, kas arī ir ļoti grūta, ļoti varmācīga. Trīs gadus esi iemests tumsā un blāc! vienā mirklī tiec izcelts gaismā kā Lācars no kapa... Esi dzīvojis klusumā un pēkšņi redzi ap sevi lērumu cilvēku, tev rodas iespaids, ka viņi ir reibuma stāvoklī. Tev gandrīz gribas atkal atgriezties klusumā. Starp citu, mana sieva domāja, ka es nekad no tā neatgūšos. Bet viņa un tuvinieki saprata, ka man ir jāiziet cauri šim posmam, kā sietam.

Žakobs: “Atgriešanās mājā” ir arī alūzijas uz Rušdi lietu un ajatollas Homeinī izdoto fatvu par rakstnieka nogalināšanu – kā sarkans, neuzkrītošs pavediens...

Kofmans: Jā, protams, jo šis rekonstrukcijas periods norisinās vienlaikus ar šo lietu. Tā ir vienīgā alūzija uz ārējo pasauli.

Žakobs: Bet šī izvēle nav nejauša.

Kofmans: Nē, mani nolaupīja libānieši, bet tie bija irāņi, kas turēja grožus. Un Rušdi lieta norisinājās tieši tajā laikā.

Žakobs: Jāsaka gan, tu būtu varējis būt griezīgāks vai atriebīgāks attiecībā uz saviem cietumsargiem un irāņiem.

Kofmans: Nē, atriebības jūtas es sevī izskaudu ļoti ātri. Nebūt ne aiz tikumības, bet mentālas higiēnas dēļ. Jo, manuprāt, atriebības kāre tikai vairo ciešanas, tā ir kā skābe, kas saēd dvēseli, šī pārliecība, ka niknumu, ko nesat sevī, vajag remdināt... Es esmu kristietis, ir jāpiedod tiem, kas jums nodarījuši ļaunu. Evaņģēlijā Jēzus saka: “Mīliet pat savus ienaidniekus.” Līdz tam gan vēl neesmu nonācis.

Žakobs: Vai tu īpaši seko tam, kas notiek Tuvajos Austrumos, vai arī kopš atbrīvošanas esi no tā novērsies?

Kofmans: Protams, ka es sekoju tam, kas notiek. Jo sevišķi Irāna, kā lai saka, tā ir ļoti interesanta valsts. Lielas kultūras zeme, kas daļēji ieslīgusi islāma integrismā. Bet iespējams, tā ir tikai virskārta. Irāņu realitāte un dzīve ir dubultas – ir ārējā dzīve un iekšējā dzīve, līdzko durvis ir aizvērtas. Mēs visi tā mazliet funkcionējam, bet tāda valsts kā Irāna šo dalījumu piedzīvo patiešām šizofrēniskā veidā. Tajā pašā laikā tie ir persieši ar ļoti lielu manipulēšanas prasmi.

Žakobs: Proti?

Kofmans: Viņiem ir ļoti attīstīta politiskā domāšana, viņi ļoti labi zina, kā bīdīt bandiniekus. Es redzu, kā viņi šobrīd spēlējas ar kodoltehnoloģijām. Viņi to vienmēr ir nolieguši, tāpat kā ķīlnieku lietu: “Mums ar to nav nekā kopīga...” Lai gan ir skaidri zināms, ka tā nav patiesība. Bet tikai viņi to pieprot tik labi. Tas ir ļoti persiski. Šiītiem pastāv tas, ko sauc par “taqqyia”: tiesības melot neticīgajiem, ja tas ir noderīgi islāmam. Pateicoties tam, šiīti varēja izdzīvot, tostarp arī Libānā (kur viņi ilgi bija minoritāte). Jezuītu gadījumā varētu sacīt – noklusējums: mēs tā īsti nemelojam, bet... Arī ar kodolieročiem viņi mūs vazā aiz deguna. Var jau būt, ka neviens nav lētticīgs, bet mēs izturamies tā, it kā beigu beigās viņi grasītos pāriet mūsu pusē. Lai arī to darīt viņi nepavisam nedomā.

Žakobs: Vai tas nozīmē, ka attiecībā pret viņiem mums būtu jāizrāda lielāka stingrība?

Kofmans: Jā, bet viņiem ir viegli vest pārrunas ar eiropiešiem, atliek tikai tos sašķelt. Arī citi sev neliedz to darīt...

Žakobs: Tas varbūt ir mazliet pārdrošs apgalvojums, bet vai nepastāv paralēles starp tavu gūstu un tādas zemes kā Latvija okupāciju?

Kofmans: Jā, bija tauta, kurai bija liegts iziet ārpus vai arī dota visai nosacīta kustības brīvība. Es ar lielu empātiju lūkojos uz valsti, kas piedzīvojusi šādu likteni. Es par to pastāvīgi domāju, atrazdamies Kurzemē. Tā tomēr nav nieka lieta. Ir cilvēki, kas ir iepazinuši tikai to. Šo pelēcību, bet arī šo solidaritāti. Un turklāt, gudrības vai reālisma vadīti, latvieši patvērās savā iekšējā pasaulē, kas darīja iespējamas šīs ārkārtīgi priviliģētās attiecības ar grāmatām, literatūru, kas šodien savā ziņā ir zudušas. Gūsta laikā man ar grāmatām bija ļoti īpašas attiecības. Pārsteidzoša koncentrēšanās, absorbēšana. Es burtiski sakusu ar grāmatu, ko turēju rokās. Es biju savā tumšajā kamerā, sveces gaismā, neviena troksnīša. Un šis teksts bija veids, kā izkļūt no cietuma. Attiecīgās proporcijās kaut kas līdzīgs droši vien bija novērojams arī tādā valstī kā Latvija.

Žakobs: Šī apetīte uz lasīšanu, kuru sakies esam zaudējis līdz ar gūstu, vai vēlāk tu atkal to atguvi?

Kofmans: Nē, nekad. Tas pieder pie netiešajiem zaudējumiem.

Žakobs: Pirms brīža mēs runājām par franču un latviešu valodām. Man šķiet, ka tev ir interesanta teorija par angļu valodas nākotni.

Kofmans: Manuprāt, angļu valoda ir pie sliktas veselības. Tā ir valoda, kas, būdama tikai komunikācijas, nevis kultūras valoda, neizbēgami...

Žakobs: Paga, paga, bet angļu valodai taču ir pamatīga kultūras bāze...

Kofmans: Labi, bet angļu valoda, kurā runā kāds latvietis, francūzis vai indonēzietis, bieži vien ir ļoti elementāra. Šie cilvēki ne mazākajā mērā nav saistīti ar Šekspīru, ar tiem literārajiem pamatiem, uz kā valoda balstās. Tas ir kā tāds baby talk, sava veida newspeak, kas atļauj saprasties, bet tas arī viss. Un tieši tāpēc tā kļūst par kaut ko pastarpinātu, viduvēju, atmiekšķējušos, šķidru... Kaut ko, kas nes sevī varbūt ne gluži savas nāves iedīgļus, bet katrā ziņā novājināšanās aizmetņus gan. Starp citu, es neesmu pirmais, kas to saka. Turpretī ārzemniekiem, kas izvēlējušies franču valodu, būdami motivēti, tā ir kultūras valoda, kas saistīta ar literatūru. Manuprāt, tā necieš no šīs atšķaidītības problēmas, ar kādu šodien sastopas angļu valoda.

Žakobs: Tajā pašā laikā šie kultūras pamati, par kuriem tu runā un uz kuriem balstās mūsu valoda, vai arī Francijā tie nesāk ļodzīties?

Kofmans: Jā, tie ļogās. Bet man šķiet, ka ir pārejoši, virspusīgi modes fenomeni, un tad ir noturīgās tendences. Franču valodas gramatiskā struktūra pastāv joprojām, pat ja cilvēki arvien mazāk lieto, piemēram, apvērsto jautājuma formu. Tas viss nav tik traki. Pamata struktūra, skelets joprojām ir saglabājies, un, manuprāt, tas ir diezgan izturīgs. Bet, runājot par tiem vārdiem, kas tiek aizgūti no angļu valodas, manuprāt, tajā nav nekā bīstama. Tas viss nostabilizēsies, valodai piemīt vitāls instinkts. Renesanses laikā teica, ka franču valodā esot pārāk daudz itāļu vārdu, nu un tad? Mūsu valoda no tā kļuva tikai bagātāka! Turklāt man šķiet, ka jebkura valoda, kas noslēdzas sevī, norobežojas, riskē ar nāvi, piedzīvo zināmu sklerozes formu, kas tai var izrādīties liktenīga. Labs piemērs tam ir līvu valoda. Tikpat kā neviens tajā vairs nerunāja. Tad nu, vēloties to pasargāt no izzušanas, tā tika maksimāli aizsargāta, līdz vienā brīdī tā kļuva pārāk sastingusi. Slēgta ārējām ietekmēm, tā tikpat kā izzuda. Latviešu valoda asimilēja ne mazums krievu vai vācu vārdu, un jo labāk. Valodai jāļauj dzīvot. Tajā pašā laikā ir labi, ja tādas instances kā Franču akadēmija vai valsts varas iestādes saka, ka ir vēlams lietot vārdu “courriel” vārda “email” vietā, “ordinateur” nevis “computer” utt. Es nesaku, ka ir par ko līksmoties. Bet visas tās runas par franču valodu, “universālo valodu”, man šķiet smieklīgas... Ir jāpieņem realitāte. Es neraudu par pagātni. Man nemaz neiet pie sirds mūžīgā gaušanās par to, kā “viss iet grīstē”.

Žakobs: Un tomēr tas ir dzirdams ik uz soļa...

Kofmans: Jā, bet es atsakos no šī runas veida! Es neesmu jūsmīgs optimists, man nav noslieces uz utopismu. Tajā pašā laikā žēloties ir pārāk viegli. Protams, iemeslu sūroties par šo pasauli, kas kļūst arvien vulgārāka, arvien vardarbīgāka utt., ir pa pilnam. Bet es neesmu pesimists. Daudzās jomās: gan attiecībā uz Eiropu, gan attiecībā uz franču valodu. Tas tomēr ir apbrīnojami, šī Eiropas Savienība! Kad esam Kurzemē, mēs esam Eiropā. Var tikai priecāties par visu to kopīgo, kas mūs vieno.