Viscaur atbalstu un pieņemu

Kad dzīvo tik tālu, nāves ziņas pienāk attāluma apslāpētas un izbalinātas. Pārāk daudz ceļā bijis gandrīz pavisam cieši aizvērtu logu un durvju, skaņas tikai ar grūtībām var saklausīt. Kaut kādā mērā visi jau ir nomiruši, tāpat kā miris esi tu, tālajai savrupībai ir anestēzijas loma.

Ar Erlu (14. 05. 1947.–25. 09. 2020.), šķiet, nebiju ticies un sarunājies kādus 25 gadus, taču, protams, zināju gan par viņa insultu, gan par to, cik viņš tādēļ bija izmisis. Pirms gadiem 10 gan pamanīju viņu uz metro eskalatora, viņš brauca lejup, es – augšup, viņš mani neredzēja, bet es lūkojos uz viņa ērkuli un bārdu kā Robinsonam Krūzo un mainījušos ārieni nolasīju kā protesta zīmi, viņš zināja, kāpēc bija īgns.

Vistuvākie mēs bijām pašā 80. gadu sākumā, kad man bija vajadzīgi avoti par oberiutu dzīvi un viņš apgādāja mani ar unikāliem dokumentiem, nepublicētiem liecinieku memuāriem, iepazīstināja ar svarīgiem notikumu figurantiem. Tas bija nepieciešams ne tik daudz faktu dēļ, cik tāpēc, lai justos brīvi, lodājot materiālā. Erlītis toreiz dzīvoja ar Soņu, ļoti jauku un viņam izveicīgi piemērotu, un tas bija nevis pat grūts, bet neiespējams uzdevums. Ja visu sarežģīto reducē līdz vienkāršajam, Erls bija cilvēks, kurš nemitīgi izspēlēja paradoksus. Paši šie paradoksi nebija caursitoši vai atmaskojoši; Erls novērtēja to īpatnējo ērmību un savrupināšanos, kuru viņš kultivēja. Šie paradoksi nebija skalpelis, kas uzšķērž realitātes vēderplēvi, drīzāk jau tie bija tādas estētiskas mīklas, kuras atsaucas ne tik daudz uz atklājamo realitāti, cik uz svešādības estētiku, ko viņš allaž atgādināja un citēja.

Erla spēks bija rūpīgumā, ko viņš apzināti izkopa līdz smalkās motorikas līmenī jau vairs nesaskatāmi ātrai stīgu skaršanai: brīžiem šķita, ka viņš spēlē pavisam bez skaņas, melodija bija itin kā ievilkta ar punktētu līniju. Skaņas drīz bija noskāršamas (vai arī tā šķita), drīz izzuda, it kā labā roka nepiespiestu grifu. Vai, tieši otrādi, bija dzirdama kaut kāda kakofonija.

Šī precizitātes estetizēšana bija retums Ļeņingradas andergraundā, kas lielākoties bija nolaidīgs nesakoptās sadzīves vaļīgumā, un viņa loma Vvedenska un citu sagatavošanā un izdošanā ir principiāli svarīga, Meilahs viens nebūtu to iespējis. Erls bija dzimis tekstologs, un līdz absurdam novests rūpīgums te izrādījās īsti vietā.

Erla dzeju un prozu apslāpēja laikmeta fokuss uz pilnīgi citām konsonansēm: viņa aizrautīgi loloto melno humoru skaidrāk varēja izlasīt Prigova un Rubinšteina tekstos, bet viņa paradoksi šķita izsmalcināti nieciņi, un kas zina, ko ar tādiem lai iesāk.

Protams, Erlītis nešķita sirsnīgs, jo arī emocijas tika laistas caur savienojuma kameru ērmīgas formas pīrādziņu cepšanai. Viņš, neapšaubāmi, gandrīz visu laiku bija Čackis ballē; lāgiem viņš tīšuprāt uzsvēra savu neiederību, ekskluzīvo dīvainību. Tomēr bija sajūta, ka tā ir nevis ornaments, fakultatīvs kruzulis, bet gan drīzāk tā ceļa uzsvēršana, kuru kultūra nav izvēlējusies. Un Erls pastāvīgā nepiekāpībā, tādā kā trizuļojošā kājnieku tanka vieglumā dzina savu risi, kura kļuva par Ļeņingradas pagrīdes kultūras zīmējuma sastāvdaļu. Par noti, bez kuras akords nav pilnīgs.

Atceros kādu veco Jaungadu, burtiski pašā 80. gadu sākumā, kuru mēs nelielā kompānijā svinējām pie Erla līdz pašam rītam – līdz metro atvēršanai. Viss šķietami bija tāpat kā parasti, varbūt vienīgi Ziemsvētku galdā smaržoja padomju ziemā neredzētas vīnogas un dienvidu augļi. Viss bija tik jauki, ka prātā nav palicis gandrīz nekas, ja nu vienīgi šis negaidītais cienasts, kas arī šķita izgatavots pēc Erla iemīļoto paradoksu formulas, lai gan patiesībā tikai izrietēja no dzīvošanas pretī Majakovska metro stacijai un slavenam dārzeņu veikalam, kurā retumis tirgoja to, ko parasts padomju cilvēks bija redzējis tikai grāmatas “Garšīgs un veselīgs ēdiens” ilustrācijās.

Tomēr šīm svētvakara atmiņām piemīt tāda kā principialitāte; Erls itin kā nemitīgi centās izcelties, iezīmēja savu pozīciju, taču kopumā tas bija mākslas veids, kas neaptumšoja viņa patieso smalkjūtību, prasmi sevi demonstrēt pieklusināti kā ar simpatētisko tinti ierakstītu apostrofu, kura ieraudzīšanai jāieslēdz īpaša gaisma.

Un es, ielūkodamies šajā Ziemsvētkiem tipiskajā nogurumā pēc it kā laimīgas nomodā pavadītas nakts, redzu nedaudz izbalējušo jaukās Soņas seju ar viņas acu melnajām dzīlēm, Erlīti ar vārīgu, izsmalcinātu joku šaurajās lūpās, it kā mazjaudīgs prožektors no laika dzīlēm spētu izgaismot tikai detaļas, kuras šķietami neko nenozīmē, taču reizē ved sev līdzi jau aizgājušo laiku, gluži kā laiva ar aizmigušu zvejnieku velk līdzi smagus, pilnus tīklus. Ar ko tie pilni? Jau vairs nevar izšķirt.

Mihails Bergs

Rīgas Laiks: Vladimir Ibrahimovič, vai jums vispār patīk, ka jūs dēvē par Ibrahimoviču?

Vladimirs Erls: Nē. Vairs nepatīk.

RL: Kā jūs uzrunāt?

Erls: Vispār esmu Ivana dēls.

RL: Tātad var teikt “Vladimir Ivanovič”?

Erls: Var saukt vienkārši par Vladimiru. Vai par Volodju.

RL: Bet kāpēc jūs sev izvēlējāties tādu pseidonīmu – Vladimirs Ibrahimovičs Erls? Vai tas uz visiem laikiem paliks noslēpums?

Erls: Nē. Ibrahimovičs – tas jau ir aizgājis pagātnē. Vienkārši mans īstais, pases uzvārds ir Gorbunovs. Skolā mācījos vācu valodu, angļu nezināju. Tā nu izdomāju sev pseidonīmu Erls. Pēc tam uzzināju, ka tas ir drīzāk amerikāņu vārds, kas gan nācis no Anglijas. Tā arī palika. Tēvavārdu es sev izdomāju pilnīgai, tā teikt, internacionalizācijai.

RL: Vladimir, es vēlētos, lai jūs pastāstītu visu, kas jums zināms, un varbūt pat visu, kas nav zināms, par tapiriem.

Erls: O, re, man tur stāv koka tapiriņš. Miša Meilahs kaut kad uztaisīja.

RL: Vai drīkst viņu paņemt?

Erls: Protams, pataustiet, tikai viņš ir putekļains. Pie manis ir ļoti daudz putekļu.

RL: Kaut kāds aizdomīgi viegls...

Erls: Tas ir korķkoks.

RL: Viņš ir brīnum daiļš.

Erls: Viņi vispār ir ļoti labi, jauki radījumi. Viņi dzīvo Dienvidamerikā un drusciņ Āfrikā, Āzijā. Un pat pie mums zoodārzā, kā runā, esot. Vismaz viens bija. Es viņu pacienāju ar sauleņu sēkliņām, viņš paņēma man no rokas tās sēkliņas, pasmaidīja un aizļepatoja. Bet vispār, vai atceraties Kubrika filmu “2001: Kosmosa odiseja”? Vai atceraties, ar ko tur sākās cilvēce? Stāv artefakts, apkārt ganās tapiru bars. Dievišķīgi kadri. Viņi ir ļoti savādi radījumi. Pieauguši tapiri ir tādi pelēcīgi vai brūngani... vai Āzijas tapiri, viņiem it kā ir deķītis aplikts. Taču piedzimstot viņi ir pavisam krāsaini. Dienvidamerikas fermeriem viņi ļoti nepatīk, jo viņi nostājas uz pakaļkājelēm un sāk kā zaķi ēst koka augļus un mizu. Bet par zaķiem jūs droši vien labāk zināt. Nu re. Viņi neprot peldēt, un, kad jātiek uz otru upes krastu, viņi skrien pa upes dibenu, zem ūdens. Dažreiz sarijas ūdeni, un viļņi iznes jau līķīti. Vai paši izskrien otrā krastā, noskurinās. Runā, ka viņi esot ļoti labi. (Smejas.)

RL: Bet kā izskaidrojams, ka jūsu darbos kazas pieminētas biežāk nekā tapiri?

Erls: Kazas?

RL: Jā.

Erls: Nezinu. Tā sagadījies.

RL: Es paskatījos, jums tur bija klasifikācija... vai ne klasifikācija. Visu kazu saraksts.

Erls: Jā, jā, jā. Es tiešām saskaitīju. Aplēsu, uz skaitīkļiem atliku. Nu, kazas folklorā un pasakās ir ļoti bieži pieminētas. Palaidņa kaza, piemēram, krievu pasakās. Varbūt no turienes.

RL: Āzis arī tur bija, man liekas, vienā ailē.

Erls: Āzis, jā. Tas ir kaut kas drusciņ citāds. “Āža dziesma”, protams, ir grieķu vārds “traģēdija”. Pie mums gan izplatītāks ir nolamāšanai domātais apzīmējums “āzis”.

RL: Man ir tāda sajūta, ka šiem te uzskaitījumiem gan jūsu prozā, gan helenuktu jaunradē ir liela loma.

Erls: Nujā. Tāda kā nosliece uz zinātniskumu. Skaidrs taču, ka, no vienas puses, tas ir joks, bet, no otras, ne gluži joks.

RL: Ja raugāmies uz 60. gadiem, vai ir vismaz kāds aspekts, kurā tos var salīdzināt ar mūsdienām?

Erls: Nezinu. Man bija daudz draugu Pīterā... daļēji Maskavā, taču galvenokārt Pīterā – un par vienu no saviem skolotājiem es saucu Hvostu, Aļošu Hvostenko. Man viņš vienkārši bija ļoti mīļš. Par viņa glezniecību neko nevaru sacīt, taču man pat viens viņa darbs ir saglabājies.

RL: Mēs ar viņu sarunājāmies kādā Parīzes kafejnīcā – un viņš man jautā: “Vai jums patīk šie darbi?” Tur bija izstādītas skulptūras vai varbūt glezniecība. Un es atbildēju: “Nē, nepatīk.” – “Žēl,” viņš saka. “Tie ir manējie.”

Erls: (Smejas.) Bet vismaz interesanti tie bija.

RL: Jā. Taču, runājot par literārām apvienībām, par mākslinieku, dziedātāju utt. pulciņiem, palūkojoties uz pieejamajām piezīmēm un atmiņām, rodas iespaids, ka tas bija tāds ārkārtīgi bagātīgs laiks.

Erls: Jā. Jā.

RL: Kāda ir jūsu attieksme pret to?

Erls: Kaut kāda iemesla pēc es sevi uzskatu par ļoti vēlīnu, tomēr sešdesmito paaudzes pārstāvi. Taču nevis politiskā un sabiedriskā, bet estētiskā izpratnē. Manas dzīves laikā – vēl manos jaunības gados – pa pilsētu staigāja Brodskis. Un kādu laiku ar viņu kopā bija mans labs draugs Ļoņa Aronzons. Manuprāt, izcils dzejnieks. Interesantāks nekā Brodskis. Jo Brodskim... Viņš ir kā tāds skolotājs: viņam viss ir dikti pareizi. Turpretī Aronzonam bija kaut kas savs.

RL: Man bija iespēja parunāt ar Konstantinu Kuzminski. Mēs tikāmies netālu no Ņujorkas, un viņš ļoti artistiski stāstīja, ka viņam Brodskis nepatīk, jo Brodskis visu laiku raksta par nāvi. Kuzminskis saka: “Nu, es aiziešu uz kapiem ar meiteni, ar vīnu, mēs iedzersim, es viņu skūpstīšu... Bet viņam visur nāve, nāve, nāve.”

Erls: Nē, nē, velti viņš tā teica. Viņš vispār daudz ko gluži velti sarunāja.

RL: Tieši viņš jau arī teica, ka te bijušas divas frontes: brodskisti un erlieši, ja tā var sacīt.

Erls: Jā, to es atceros.

RL: Un kurš uzvarēja?

Erls: Manuprāt, neviens. Tagadējie jaunieši intonācijas, manieres ziņā tomēr drīzāk ir tuvāki Brodskim. Kaut kādā jaunā līmenī, protams, tomēr viņi nāk no Brodska. Lielākā daļa. Man, protams, glaimo, ka “erlieši” un tā tālāk, tomēr tādu nav. Vispār nav.

RL: Taču, ja paturam prātā, ka Brodskis, iespējams, pat ticēja, ka dzeja spēj mainīt pasauli, – jūs pārstāvējāt pilnīgi citu strāvojumu, kuru drīzāk var uzskatīt par avangardistisku.

Erls: Nujā. Bet ne tikai par avangardistisku. Teiksim, tradicionālie dzejnieki kaut kā pat netic, ka man ļoti patīk tādi autori kā Sologubs, Kuzmins...

RL: Un jūs esat ticies ar Alekseju Kručonihu?

Erls: Jā. Divreiz.

RL: Viņš laikam jau bija cienījamā vecumā?

Erls: Viņam bija 79. Mēs ar dzejnieku Aleksandru Mironovu kopā devāmies uz Maskavu ar stopiem... ar piepilsētas vilcieniem... Ar stopiem aizbraucām līdz Novgorodai, tur iekāpām vilcienā, liekas, līdz Višņijvoločokai... Visur, protams, bez biļetes. Tas bija 1965. gada vasarā. Mēs tur iepazināmies ar smogiešiem¹, es sadraudzējos ar Volodju Aļeiņikovu, ieraudzīju pārējos. Mēs aizstaigājām uz Novodevičjes kapiem, kur apglabāts tas, kas bija atrasts no Hļebņikova...

RL: Tas ir kā – atrasts? Kas tad bija atrasts?

Erls: Pēc vienas versijas, bija atrasta poga. Nav zināms, no kā.

RL: Un šī poga tika apglabāta Novodevičjes kapos?

Erls: Jā. Ir kapa kopiņa, un kopā ar viņu apglabāta māsa un vecāki, visi vienā kapā. Pieticīgs kaps, un galvgalī vienkārši bija jauna kļaviņa. Vēlāk jau bija atvesta sazin no kurienes akmens bāba...

RL: Kāda bāba?

Erls: Akmens tēls. Bezmaz skitu, vai.

RL: Tā bāba tur tagad stāv?

Erls: Guļ uz sāniem.

RL: Ak tā... Un tātad jūs iepazināties ar...

Erls: Un man pateica Kručoniha adresi. Mēs pie viņa ieradāmies vienkārši tāpat, “zvans pie durvīm”. Viņš sākumā nelaida mūs iekšā, bet tad es pateicu, ka daudz lasu Hļebņikovu un tā joprojām. Viņš man lika noskaitīt dzejoli “Grausti”. Nu, es noskaitīju. Es jau diezgan daudz biju izrakstījis un pārrakstījis Hļebņikova dzeju. Un pēc tam Kručonihs mūs ar dzejnieku Mironovu ielaida istabā. Re, man te viss ir aizkrauts ar krāmiem, turpretī Kručoniham bija šitik liels mazītiņš priekšnamiņš, kaut kāda gultele un tālāk visa istaba pilna ar plauktiem kā bibliotēkās – ziniet, ir tādi metāla plaukti, kuros var likt iekšā grāmatas, un, ja pārvietojas, tad tikai pa sliedēm vien. Aiziet varēja tikai līdz logam, pie kura atradās mazs galds un uz tā – kaut kādi papīri. Žēl, ka nebiju izgudrojis, ko viņam pajautāt. Viņš labprāt runāja, bet ne visai interesanti. Ka Pilsoņu kara laikā bija jāvalkā zīda veļa, jo no citas bija utis, un tā joprojām.

RL: Tas taču ir interesanti!

Erls: Nu... Interesanti, tomēr man būtu gribējies kaut ko par Hļebņikovu. Vai vismaz par Gruziju.

RL: Par Gruziju?

Erls: Nujā... kur Kručonihs bija strādājis un dzīvojis, un Hļebņikovs arī bija turpat blakus, Baku. Pēc tam viņš mūs aizveda uz piena bufeti, teica, ka mēs, jaunie, vienmēr esot izsalkuši.

RL: Viņš jums kaut ko nopirka?

Erls: Kaut kādus biezpiena plāceņus, kaut ko lētu. Tur gan bija interesanti: pie ieejas tur karājās tādi smagi drapa aizkari kā agrāk frizētavās, kur varēja pasēdēt uz krēsla, gaidot savu kārtu. Tāds priekškambarītis, kurā stāvēja vairāki cilvēki, gaidīja, kad atbrīvosies kāds galdiņš. Kručonihs, protams, mūs uzreiz aizveda rindai garām. Kad viņš iegāja iekšā, viesmīles ļoti pieklājīgi viņu sveicināja, proti, cilvēks nepārprotami bija biežs apmeklētājs. Kāds tur ēda, viņš mani piestūma pie galdiņa, ar muguru gandrīz tam cilvēkam šķīvī, un pateica: “Nekas, viņi jau iet projām.” Un viņi tiešām drīz aizgāja, mēs sasēdāmies... Tad gar aizkaru ienāca Džigarhanjanam līdzīgs cilvēks...

RL: Armēnis?

Erls: Nē, to, ka armēnis, es laikam neuzsvērtu, bet viņam bija bikses ar ģenerāļa lampasiem.

RL: (Smejas.)

Erls: Lai gan formā viņš nebija. Un viņš bargi teica: “Kā tad tā, es arī esmu cilvēks gados, mēs taču stāvam rindā!” Kručonihs pēkšņi ieviesa tādu pa pusei falsetu, pa pusei... Nu, manāmi nostādītu balsi: “Cik jums gadu?!” Tas ģenerālis atbild: “Man ir sešdesmit astoņi.” – “Bet man – septiņdesmit deviņi! Puišelis!”

RL: (Smejas.)

Erls: Tad viņš nozuda, tas ģenerālis... Pēc tam mēs izgājām ārā. Kručonihs ejot runāja diezgan vienkāršas lietas, piemēram, kā iegaumēt, ar ko jambs atšķiras no daktila, amfibrahija un anapesta. Viņš teica, ka anapestu vajagot izrunāt, uzsverot nevis trešo zilbi, bet gan otro – anápests.

RL: Anápests?

Erls: Jā. Lai labāk atcerētos, ka anápestā uzsvērta ir trešā zilbe.

RL: Ā! (Smejas.)

Erls: Tādu dīkdienīgu lietu laikā pienāca kaut kāds cilvēks, un Kručonihs pateica: “Nu viss, esmu drusciņ aizņemts, un tāpēc mēs atvadāmies.” Pēc gada atbraucu, un viņš mani pazina. Un palūdza kaut ko atrast nodošanai Hardžijevam, jau vairs neatceros, ko. Viņam zem dīvāna stāvēja liels groziņš, piebāzts pilns ar manuskriptiem. Tur es pirmoreiz ieraudzīju “Plānprātību peņuārā”², un tai virsū bija salikti...

RL: Kas tas ir?

Erls: Kručoniha grāmata, drīzāk jau citātu apkopojums pēc viņa iemīļotā vārda. Un tam virsū bija manuskripti. Viņš iedeva man paturēt, es glīti paturēju. Viņš ieteicās: “Ak dievs, tas taču ir Hļebņikovs!” Un uzreiz izrāva no rokām un novāca.

RL: Kā sauc jūsu kaķi?

Erls: Viņu man atveda no Maskavas, no Piemaskavas. Viņa ir no Duriļina memoriālās muzejmājas.

RL: Kas viņš bija?

Erls: Sergejs Nikolajevičs Duriļins padomju laikā rakstīja skices par aktieriem un teātri, taču deviņsimt desmitajos gados un pirms revolūcijas viņš bija drusciņ biedrojies ar Rozanovu, ar Florenski... Taču nezin kāpēc bija likts mierā, viņam to muižiņu tā arī atstāja. Bet kaķeni esmu nosaucis tā vienkārši, par Hņu.

RL: Hņu?

Erls: Jā.

RL: Kāpēc Hņu?

Erls: Harmsam ir tāds personāžs, meitene Hņu. Es viņu saucu arī gan par Hņušečku, gan par Hņuseņku. Vispār, ja pilnā vārdā, viņu sauc Hņusilda Jefimovna.

RL: Kāpēc Jefimovna? Jefims ir viņas tēvs?

Erls: Jā, tētis ir Fima.

RL: Viņa vēl arī ir gudra.

Erls: Ļoti gudra. Tu esi gudra, mincīt, vai ne? Viņa ir dzimusi 2013. gada 14. februārī. Pēc katoļu kalendāra tā ir Visu mīlētāju diena, svētā Valentīna diena. Pēc pareizticīgo kalendāra nākamā ir Trifona Peļu izdzinēja diena. Viņš ikonās tiek attēlots kā puisietis ar kaķi.

RL: Jūs savulaik no dzejas un prozas pārgājāt uz citu dzīves ceļu, kļuvāt par tekstologu, proti, par cilvēku, kura nolūks ir saglabāt to, kas ir. Saglabāt vispareizākajā veidā.

Erls: Nu, ir tāda lieta.

RL: Kāda tādai saglabāšanai jēga, ja jūs saglabājat nevis savu dzīvo tradīciju, 60. gadu tradīciju, bet gan to, kas, teiksim, tika sarakstīts 20., 30. un pat 40. gados?

Erls: Nē, es nesaglabāju to laiku tradīcijas, es saglabāju tekstus. Tekstologs taču ir... Vispār tas ir sarežģīts jautājums. Teiksim, Harmss rakstīja gramatiski nepareizi. Daudzi domā, ka tā ir tāda avangarda štellīte. Nav vis štellīte. Viņš bērnībā kādu laiku dzīvoja Saratovā. Pēc tam mācījās vācu skolā. Tad bija revolūcija un pareizrakstības maiņa. Viņš to visu pārcieta. Es vienā sanāksmē dzirdēju, ka viņa rakstītnemācēšana esot īpašs psihisks stāvoklis. Tāda kā rakstītmākas zaudēšana tātad, jo viņš rakstīja gandrīz... Ir dzejnieki, kuri dzeju sevī nēsā mutvārdos, un ir tādi, kuri raksta ar spalvu rokā. Viņš rakstīja tieši ar spalvu rokā. Un viņš it kā... To, ko viņš rakstīja, viņš dzirdēja fonētiski, jo viņa proza... Tur nav tādu kļūdu kā dzejā. Viņš rakstīja dažus prastrunas vārdus, vienmēr lietoja dažus iemīļotos vārdus – bet tā visiem mēdz būt. Pieturzīmes lika haotiski. Nē, tekstoloģijas jautājums ir...

RL: Labi, bet, ja būtu saglabājies tikai Harmsa teksts un par viņa personību mēs nezinātu pilnīgi neko? Bieži gadās tā, ka ir saglabājies manuskripts, bet mēs nezinām, kas to rakstījis. Tad pēc šīm pazīmēm, pēc tā, ka pieturzīmes viņš lika juceklīgi un kaut kādā ziņā neprata rakstīt, mēs varētu rekonstruēt situāciju, kurā...

Erls: Nē. Nē.

RL: Kāpēc ne? Kļūdas taču daudz ko pasaka. Teiksim, Freids tās uzskatīja par ļoti nozīmīgām. Būtu smieklīgi, ja mēs šīs kļūdas cilvēka runā – kļūdas, pēc kurām Freids kaut ko konstatēja, – izdzēstu un paziņotu: “Nu, tā ir nejaušība.”

Erls: Nezinu, nezinu. Situācija, kas ieskauj cilvēku, situācija, kurā viņš dzīvo, kaut kādā veidā tomēr ir zināma. Turpretī tekstoloģija ir tikai precīzs teksts.

RL: Bet tad jāsāk domāt par jautājumu, kas ir precīzs teksts.

Erls: Precīzs teksts ir pareizi izlasīts vārds. Viņš tomēr rakstīja ar roku, nevis drukāja ar rakstāmmašīnu.

RL: Tas ir saprotams. Bet, ja raugāmies, piemēram, uz sengrieķu tekstiem, mēs bieži saduramies ar saprašanas problēmu. Un tad tiek pieļauta vai nu vārda izlaišana pārrakstot, vai kāds vienkārši nav spējis izburtot un uzrakstījis citādi. Un aizsākas jau atsevišķa interpretācija, kas izriet no...

Erls: Jā. Teiksim, pārrakstītāji varēja kaut ko pierakstīt klāt. Nesaprazdami vārdu, kas ietilpa klasiskajā tekstā.

RL: Nujā. Un tomēr, kopā ar pārrakstītāju kļūdām un interpretācijām veidojas it kā vēl viens, plašāks teksts, kurā ietilpst gan kļūdas, gan attieksme pret pārrakstāmo, gan glabāšana, gan komentēšana un tamlīdzīgi. Proti, tas ir ļoti liels dzīves, tekstu un cilvēku audums.

Erls: Ziniet, droši vien var tikai izjust.

RL: Ko izjust?

Erls: Kā ir pareizi. Un kā ir nepareizi. (Smejas.)

RL: Bet kas jums dod iespēju būt pārliecinātam, ka jums ir taisnība?

Erls: Tikai es pats.

RL: Tas tomēr ir trausls kritērijs.

Erls: Jā, trausls. Bet spēcīgs.

RL: (Smejas.)

Erls: Nē, kaut kāda pieredze man tomēr ir izveidojusies. Es tai izmisīgi uzticos – ne pilnībā, bet tomēr.

RL: Sakiet, lūdzu, kā jūs sevī izkopāt vai kā ieguvāt pareizu teksta izpratni?

Erls: Man vienmēr ir ļoti paticis, ka man dāvina manuskriptus. Lasot manuskriptus vai tos pārrakstot... Kad man bija 16 vai 17 gadu, es jau toreiz darīju kaut ko līdzīgu tekstoloģijai. Mēdzu, piemēram, autoram kaut ko rādīt un teikt: skaties, te tev ir “t-t-t”, vajadzētu teikt “tu-tu-tu”.

RL: Tas jau vairāk izskatās pēc redaktora, nevis pēc tekstologa.

Erls: Nu, daļēji jā. Labs redaktors – ne jau padomju izpratnē, īstā. Un vēl – es taču esmu lasījis arī daudzus Harmsa melnrakstus un redzējis, kas izlaists, kas aizstāts. Proti, es it kā iekļuvu viņa domāšanā, viņa laboratorijā un redzēju, kā kaut kas uzlabojas vai kas viņam nepatīk, ko viņš, iespējams, nav izdarījis, bet vēlas mainīt. Tas ir kā kriminālromāns. Lasi, un paveras bezdibenis.

RL: Sakiet, lūdzu... Tas ir pārāk tiešs jautājums, taču es kaut kur lasīju, ka jums ir diezgan sarežģītas attiecības ar... Nu, jūs pats teicāt, ka esat sanīdies ar Aronzonu, piemēram. Vai tad neiznāk tā, ka teksts jums ir svarīgāks nekā cilvēks?

Erls: Droši vien. Droši vien. Var pieļaut, ka kāds teksts ir svarīgāks... Taču es vienmēr sevi apsaucu, ka tas Kungs tomēr par galveno nolika cilvēku, nevis tekstu.

RL: Ja atceramies Bulgakova evaņģēlija interpretāciju – kāds visu laiku staigā Jēzum pakaļ un pieraksta –, tad šāda cilvēka darītā un domātā pārvēršana tekstā... vai jums tā šķiet svarīga? Vai jūs esat to darījis?

Erls: Nē.

RL: Teiksim, visu laiku pierakstīt, ko Aronzons dara? Vai ko darāt jūs pats?

Erls: Nē.

RL: Bet jums taču ir tāda kā viena skice, kurā jūs pierakstāt, ko redzat, ko darāt un tamlīdzīgi. Tā ir kā literatūra?

Erls: Tā ir kā literatūra un zināmā mērā pat joks. Es patiešām kādu laiku pierakstīju, kas dzīvē notiek, it kā piezīmju grāmatiņā. Pēc tam ieraudzīju, ka šie pieraksti nav interesanti.

RL: Kāpēc tad nav? Tajos ir ārkārtīgi daudz interesanta. Tiesa, tā nav augstā literatūra, tomēr tajā juceklī kaut kas ir.

Erls: Gribētos gan, lai būtu arī augstā literatūra.

RL: Harmss ir augstā literatūra?

Erls: Jā. Jā. Bet tad, kad viņš neraksta dienasgrāmatās. Dienasgrāmatas ir drusciņ kaut kas cits. Pārāk personisks. Vienkārši piezīmju grāmatiņas mēdz būt dažādas. Harmsam piezīmju grāmatiņa bija gan darba burtnīca, gan dienasgrāmata, gan viss juku jukām – lietišķas piezīmes un tā tālāk. Ļoti bieži piezīmju grāmatiņās ir pabeigti stāsti vai pabeigti dzejoļi, kurus mēs ar Meilahu pārcēlām vai nu dzejā – komentāros vienkārši pierakstot klāt, ka tā ir piezīmju burtnīca, – vai prozā. Saša grib publicēt to visu kopā – arī dienasgrāmatas ierakstus, kuri vispār ir personiski, piemēram... Vajadzētu vispār uzmanīgi – nepublicēt.

RL: Tātad jūs nepiekrītat tam, ka, jo vairāk mēs zināsim par rakstnieku, jo labāk izpratīsim viņa radīto?

Erls: Ziniet, mūs tomēr interesē radītais, nevis ķiskas.

RL: Bet tā nebija atbilde uz jautājumu. Prustam ir kritisku rakstu apkopojums “Pret Sentbevu” – franču kritiķi, kurš tieši uzskatīja, ka mums pēc iespējas vairāk jāzina par autoru, lai spētu izprast viņa prozu. Savukārt Prusts apgalvoja, ka tās esot blēņas.

Erls: Nē, saprotiet, es gribu teikt, ka Harmsam ir erotiskas piezīmes. Un tās ne uz vienu neattiecas.

RL: Nu, kā to ņem. Ir bijuši ebreju mācekļi, kuri pat līda cadikam pagultē, lai ne dienu, ne nakti neizlaistu skolotāju no acīm.

Erls: (Smejas.) Ui, šausmas.

RL: Ja mēs, piemēram, runājam par Mihailu Kuzminu, kuram erotiskais ir nozīmīga daiļrades sastāvdaļa, vai nevaram sacīt, ka ir vērts arī tekstoloģiskajā vai, pareizāk sakot, komentēšanas darbā izmantot šīs personiskās lietas, kurām pievērsta erotiskā uzmanība?

Erls: Nu, ar Kuzminu viss ir vienkāršāk, man nez kāpēc šķiet. Izmantot vai neizmantot. Citēt vai necitēt. Tas neizraisa noraidošu attieksmi.

RL: Un tāds būs kritērijs? Lai tas neizraisītu noraidošu attieksmi?

Erls: Nujā.

RL: Bet tas jau atkal ir gaumes vērtējums.

Erls: Un jupis ar viņu.

RL: Sakiet, lūdzu, kā nomira Harmss?

Erls: Visticamāk, badā. Cietumā. Te feisbukā bija parādījusies izmeklēšanas gaitā uzņemta fotogrāfija – man liekas, otrā. Daži uzskata, ka tur viņš vispār nofotografēts miris. Kur viņi to bildi sadabūjuši? Visticamāk, viņš vienkārši nomira badā. Turklāt ne jau tāpat cietumā, bet cietuma psihiatriskajā slimnīcā.

RL: Autori, par kuriem jūs interesējaties, sākot ar Vaginovu un ieskaitot oberiutus, visi ir ļoti līksmi, tas ir, viņu daiļrade ir ļoti līksma. Un arī tas, ko jūs 60. gados rakstījāt, man liekas, ir ļoti līksms.

Erls: Relatīvi.

RL: Taču jūs man pirms pusstundas teicāt, ka tas neesot tik svarīgi.

Erls: Ai, laikam būšu kaut ko drusciņ pārpratis.

RL: Vai varbūt es neprecīzi noformulēju jautājumu. Labi, pajautāšu vēlreiz tieši. Salīdzinot Brodska dzeju ar tā paša Hvostenko dzejoļiem, skaidri redzams, ka Brodskim viss ir ārkārtīgi nopietni. Turpretī Hvostenko tur bieži ir pilns ar visādu ākstīšanos, jokiem.

Erls: Jā, jā, jā.

RL: Kāda ir jūsu attieksme pret līksmību daiļradē?

Erls: Pozitīva. Priecīga. Viscaur atbalstu un pieņemu.

RL: (Smejas.)

Erls: Redziet, oberiutiem, pat tam pašam Oļeiņikovam, kurš it kā taču bija vislīksmākais, tomēr, ja tā padomā... labi, līksmība – bet aiz tā visa ir, nu, kaut kāda cilvēciska dvēsele.

RL: Es par to sāku domāt citā griezumā. Reiz sarunājos ar Otaru Joseliani, kam vispār ļoti patika bliezt nedomājot. Viņš runāja par Žaka Tatī kino un par Tarkovski un vienu brīdi prātoja, ka tad, ja viņam dzīvē klātos grūti, Tatī filmas noskatīšanās nekādā gadījumā viņa dzīvi nepadarīs vēl grūtāku. Paliks tās pašas problēmas, taču jaunas problēmas tādēļ neuzradīsies. Bet ir arī cita māksla – kas tevi tā paņem, ka... Mūzika, teiksim, diezgan spēcīgi strādā: tu vienkārši pazūdi, pazaudē to viegluma kripatu, kas tev vēl bija.

Erls: Ir tāda lieta, jā.

RL: Un tās var uzskatīt par divām attieksmēm: vai nu saudzēt cilvēku un negāzt viņam virsū vēl arī kaut kādu eksistenciālu šausmu kravu, vai arī, tieši otrādi, ar cilvēku jāizrēķinās, nav ko tos idiotus vairot.

Erls: Nezinu. Ja mēs uzskatām, ka tu dari tīšuprāt, lai iebakstītu cilvēku, kā saka, ar degunu tur, kur vajag...

RL: Sūdā?

Erls: Nu, kur vajag. Varbūt sevī.

RL: Labs labu nemaitā.

Erls: Jā, jā. Tad varbūt tas arī nav pareizi. Nu, Dostojevskis, piemēram, it kā skaitās smags rakstnieks, un Bekets tāpat. Tomēr Bekets ir priecīgs, bet Dostojevskis man kaut kā nepatīk.

RL: Kāds rakstnieks esat jūs pats?

Erls: Kā es to varu zināt? Pēdējā laikā es gandrīz neko nedaru.

RL: Slimības dēļ, vai viss vienkārši līdz brošai apnicis?

Erls: Daļēji tāpēc, ka apnicis. Man periodiski rodas tādi... Nu, kad jau esmu galīgi apslimis... Vajag tomēr kādu dienu vai divas brīvas, lai rastos kāda līksma doma vai rindiņa. Es vispār dzīvē šo to esmu izdarījis, tomēr ne diezgan. Un par to man stingri paprasīs.

RL: Un ko gan jūs atbildēsiet?

Erls: Nē, tiešām. Es visu mūžu esmu tā diezgan veiksmīgi izvairījies no sociālām problēmām.

RL: Jā, esmu ievērojis.

Erls: Bet tagad pēkšņi esmu pirmās grupas invalīds. Proti, man ir tiesības uz ielas iesist milicim, un mani par to neuzdrošināsies arestēt.

RL: Hm, jūs viņus esat sitis, vai?

Erls: (Smejas.) Nē, bet gribas taču! Nezinu, kā ir pie jums, bet pie mums gribas gan, ai, kā gribas! Nē, tiešām, es īstenībā neesmu rakstījis sociālus sacerējumus, neesmu gājis uz demonstrācijām un tā tālāk.

RL: Bet to taču var ieskaitīt arī kā pozitīvu ieguldījumu.

Erls: Nē.

RL: Vajadzēja iet, vai?

Erls: Droši vien.

RL: Pirmajā maijā?

Erls: Nē taču, uz protesta demonstrācijām. Pirmajā maijā es kādreiz esmu gājis, kad biju mazs. Un pionieros esmu bijis. Un komjaunatnē tāpat.

RL: Bet partijā tomēr nebijāt?

Erls: Nē. Nē, līdz kaut kam tādam nenolaidos. Tomēr negāju uz sabiedriskajām demonstrācijām, kad mākslinieki ar gleznām iznāca pie Pētera un Pāvila, un tā tālāk. Es tikai klausījos. Nu un vispār nekur negāju.

RL: Bet jūs taču komentējāt Harmsu, kāpēc jums būtu vēl kaut kur arī jāiet?

Erls: Nu, komentēju... Sēdēju darbā ar rakstāmmašīnu un pārdrukāju.

RL: Es reiz jautāju Averincevam, ko viņš darījis, kad bija pučs...

Erls: Kad bija pučs, es aizgāju pie viena paziņas uz darbu un mēs kopā pārgājām no viņa darba uz manu dzīvokli – es toreiz dzīvoju Gorohovajas ielā –, aiznesām... kā īsti tas saucas... kserokss vai varbūt kaut kas cits... Ar ko varēja drukāt skrejlapas. (Smejas.) Milicijas mašīna uz mums paskatījās un aizbrauca tālāk. Mēs pie zaļās gaismas šķērsojām ielu un uzkāpām pie manis.

RL: Ar mērķi...?

Erls: Tāpat vien, katram gadījumam. Ja nu kādam savajadzēsies.

RL: Bet nesavajadzējās?

Erls: Nē.

RL: Es vēlreiz atcerējos Vaginovu. Pat nevis viņu pašu, bet viņa varoni no “Āža dziesmas”, to, kurš krāj visādus štruntus. Kaut kādus baigus suvenīrus, kurus var dabūt šur vai tur, draugiem pat patīk. Un viņš ir tāds itin ekstravagants cilvēks...

Erls: Un tad ir izstāde muzejā.

RL: Jā! Bet galu galā rodas tāda sajūta, ka tas viss ir lieki, viss veltīgi.

Erls: Jā.

RL: Jūs, lūk, strādājat ar tādiem maziem tekstiņiem, pat ar tekstu gabaliņiem... komentējat. Vai jums nešķiet, ka arī tas viss ir pīšļi?

Erls: Nu, tad jau vispār viss ir pīšļi.

RL: Tā jau ir.

Erls: Ir, protams. Bet tad jau vispār neko nevajag darīt.

RL: Es ievēroju, ka Hvostenko ir veltījis dzejoli jūsu precībām. Un jūs jau pats arī ļoti savādi izsakāties par šo notikumu – ka to nevajadzēja darīt – un, pēc gada izšķīries, pateicāt: “Paldies dievam.”

Erls: Jā.

RL: Kā tad tā gadījās?

Erls: Nu, tāda bija tā mana apprecēšanās, nepatīkama.

RL: Tātad nevajadzēja?

Erls: Nujā. Es pirmoreiz ļoti neveiksmīgi apprecējos. Tas bija ļoti nepatīkami un nelāgi. Taču pēc tam apprecējos jau veiksmīgāk. Un tad vēlreiz.

RL: Vēl veiksmīgāk?

Erls: Nu, savā ziņā. (Smejas.)

RL: Sakiet, ja es tagad tā domāju par jūsu attieksmi pret miličiem un vispār pret politiku...

Erls: Nē jel, milici, ja viņš ir normāls cilvēks, pieklājīgs, gluži labi var cienīt. Esmu tādus cilvēkus redzējis. Kārtīgus, godīgus, pieklājīgus. Tik tiešām. (Smejas.)

RL: Bet jūs taču neesat bijis ārzemēs.

Erls: Nē, es tepat vien.

RL: Apbrīnojami.

Erls: Man reiz vajadzēja nopirkt tējkannu, un es ieraudzīju, ka iet... Teicu: “Labdien! Sakiet, lūdzu, vai jūs nepateiktu...” Viņš man sīki un smalki izskaidroja, kur jāiet un tā tālāk.

RL: Es vienkārši gribēju pajautāt saistībā ar sarunām par nopietnību un līksmību: vai jūsu mākslu un jūsu attieksmi pret dzīvi nevar raksturot ar vārdu “estētiska”? Tā, lai būtu skaisti.

Erls: Var, protams. Tas jau arī ir galvenais – tas estētiskais. Vai ētiski estētiskais. Varam neprecizēt, varam tā vienkārši teikt “estētiskais”.

RL: Es tādā sakarā, ka padomju vara, lai kāda tā būtu, bija tāda diezgan pretīga. Teiksim, padomju vadoņi: viņi taču pat nekādi zagļi lāgā nebija – vienkārši pretīgi cilvēki. Un tādu īpašību bija daudz. Gan sabiedriskajā ēdināšanā, gan uz ielas – visur bija ļoti daudz estētisku preteklību.

Erls: Bija gan.

RL: Savukārt jūs radījāt savu kustību, kura būtībā izkopa tieši formu, nevis centās mainīt pasauli; tā izskatās kā tāda līksma bēgšana no visa šī te.

Erls: Jā. Bet bēgšana nav tikai bēgšana, tā daļēji ir satīra. Mēs ar Mironovu – jau diemžēl nelaiķi – padomju laikā aizgājām uz pončikotavu...

RL: Pončikotavu? Tur deva pončikus, tas ir, virtuļus?

Erls: Jā, rimbuļus ar cauru vidu. Piecas kapeikas maksāja tāds pončiks. Automāti tos apbārstīja ar pūdercukuru. Tas bija Rakova ielā, puspagrabiņā. Mironovs sāka nekaunīgā balsī klārēt, visiem dzirdot: viņi te uzskatot, ka pončikā esot četrdesmit pieci grami, bet tak katrā pončikā ieliekot piecus gramus mazāk! Sākās skandāls. Pircēji sāka: “Jā! Nē, patiešām! Agrāk gan...!” (Smejas.) Nu, un tā tālāk. Tad mēs neizturējām, sākām smieties un gājām prom. Tāds it kā... Jevreinovs to sauktu “teātris sev”.

RL: Parunāsim par Vvedenski, labi?

Erls: Lūdzu. Ko tieši?

RL: Kā jūs domājat, kā sauc viņa lugu – “Eglīte pie Ivanóviem”, ar uzsvaru uz o, vai “Eglīte pie Ivánoviem”?

Erls: Pie Ivanóviem, protams.

RL: Bet kāpēc? Varbūt tas vienkārši nav atzīmēts.

Erls: Nē, nē. Pirmām kārtām, vai tad kāds no Vvedenska paziņām, teiksim, Druskins, teiktu “Pie Ivánoviem”? Drusciņ grieztos ausīs.

RL: Nu, tas taču nav nekas briesmīgs. Bet kas tie par tādiem Ivánoviem? Vai Ivanóviem?

Erls: Nu, Ivanovi – tie ir tie paši Puzirjovi. Lielā Puzirjovu saime, kuri patiesībā ir Ivanovi. Lai gan Vvedenskim no skolotāja... Viņam taču ļoti patika brīnišķīgais dzejnieks Vladimirs Solovjovs, Bloka priekštecis, kuram – vārds vārdā – ir tas, par ko runāja Vvedenskis. Proti: pasaulē valda tikai nāve un laiks. Savukārt Vvedenskim bija trijnieks: laiks, nāve, dievs. Nu, šajā gadījumā tas, man liekas, ir svarīgi.

RL: Bet tas nekādi neizskaidro, kāpēc nevis Ivánovi, bet Ivanóvi.

Erls: Ivánovi, jūs saprotiet... Nu, es, teiksim, zinu, ka ir gruzīnu uzvārdi, kas beidzas ar -dze. Tie, kas beidzas ar -švili, ir parasti uzvārdi. Tāpat arī Ivanóvi ir ļoti izplatīts uzvārds, bet Ivánovi – tas ir tāds jau uzlabots, cēlāks nosaukums. Vvedenskim nebija jēgas viņus pataisīt cēlākus.

RL: Kad malkascirtēji dzied dziesmu “Mana tauta, bārenīt” – tas ir veltīts Ivanoviem?

Erls: Nu, nedomāju vis.

С престола смотрит Бог

И улыбаясь кротко

Вздыхает тихо ох,

Народ ты мой сиротка.³

To saka dievs.

RL: Dievs? Bet tur taču rakstīts: “Malkascirtēji dzied himnu.”

Erls: Jā, bet ko viņi dzied? Viņi citē dieva sacīto.

RL: Kāda dieva? Kura dieva?

Erls: Nu, galvenā. (Smejas.)

RL: Vladimir, ja sestās klases skolnieks Koļa Krilovs jums pajautātu, par ko ir Vvedenska luga “Eglīte pie Ivanoviem”, ko jūs viņam atbildētu?

Erls: Par to, kā liela ģimene gatavojas svinēt Ziemsvētkus. Daudzbērnu ģimene.

RL: Bet ar to taču vēl nekas nav pateikts. Diez vai šis jaunietis tāpēc sāks lasīt.

Erls: Nu, tātad nesāks.

RL: Labi. Vai ir jēga stāstīt “Eglītes pie Ivanoviem” sižetu?

Erls: Iesākumā meitene Soņa Ostrova tā apbēdināja auklīti, ka auklīte viņu nogalināja ar cirvi. Tad, protams, ieradās policija, auklīti aizveda uz trakonamu, bet Soņa Ostrova guļ zārkā ar nocirstu galvu. Nu, un visa dzīve rit savu gaitu. Rāma ģimenes dzīve.

RL: Tad kāpēc tur nomirst arī jaunā meitene Varja Petrova un visi pārējie tāpat?

Erls: Nezinu. Nezinu.

RL: Bet kāpēc, kā jūs domājat, lugā ir divi mīlas akti? Puzirjovu, tēva un mātes, turpat blakus viņu meitas līķim, un kalpones un Fjodora?

Erls: Nu, tāda ir dzīve.

RL: (Smejas.) Vai šīm mīlas ainām ir kāda dziļāka jēga?

Erls: Nezinu. Vienkārši Vvedenskis diezgan daudz vazājās... Savās gaitās.

RL: Tas ir, gar sievišķiem?

Erls: Jā. Un runā, ka viņš esot traki ātri iemīlējies. Bezmaz uzreiz iekvēlojies un tā tālāk. Kāpēc tas diemžēl ir slikti? Viņš mēdza uzdāvināt tikko uzrakstītu dzejoli, kam pagadās, un neatcerēties – kam, kāpēc, kādēļ. Būtībā tāpēc no viņa darbiem nav saglabājies pārāk daudz.

RL: Bet kas ir Soņa Ostrova? Seksuāla maniace?

Erls: Nezinu.

RL: Ko tad nozīmē viņas sacītais: “Man sveces nav vajadzīgas. Man ir pirksts”?

Erls: Varbūt tieši to arī nozīmē.

RL: Bet, kad viņa saka: “Kad iedegs eglīti, es pacelšu svārkus un visiem visu parādīšu,” – ko viņa grasās parādīt?

Erls: Nu, ķermeņa apakšējās daļas.

RL: Kāpēc? Ekshibicionisms?

Erls: Varbūt. Varbūt.

RL: Vai “Eglītē pie Ivanoviem” ir kaut kāda jēga?

Erls: Protams, ir.

RL: Kāda?

Erls: “Eglīte pie Ivanoviem” mudina lasītāju iet uz priekšu, taisni, ar atvērtām acīm.

RL: Kā jūs domājat, vai Vvedenskim patika kaķi?

Erls: Es ceru, ka ļoti.

RL: Bet nav zvanīts?

Erls: Es ceru uz to labāko.

RL: Bet kā jūs raugāties uz Meilahu kā Vvedenska komentētāju?

Erls: Ironiski.

RL: Kāpēc?

Erls: Tāpēc, ka viņš ne štrunta nesaprot.

RL: Kādā ziņā? Kas tur ko saprast?

Erls: Lūk, tad tieši visu saprast, nevis tā kā viņš. Visu laiku apgalvo, ka kopš bērnības Jakovs Semjonovičs viņu mācījis, lasījis diendienā... Ka tik ne tā!

RL: Un tomēr, ko nozīmē saprast Vvedenski? Ko tas nozīmē?

Erls: Nebūt Meilaham!

RL: Nu, tas būtu pirmkārt, bet otrkārt?

Erls: Otrkārt, arī nebūt Meilaham.

RL: (Smejas.) Labi, tas būtu negatīvais piemērs, bet vai ir pozitīvi?

Erls: Mīlēt Vvedenski, vienkārši sirsnīgi mīlēt. Vienkārši mīlēt. Mīlestība tad arī nes izpratni. Nu, kā parasta mīlestība. Mēs mīlam cilvēku, varbūt atrodam kaut kādus trūkumus un tā tālāk, bet īsta mīlestība to visu izlabo.

RL: Es gribēju jums uzdot jautājumu, kuru Veņička sev uzdeva piezīmju grāmatiņās, un proti: “Kā jūs skatāties uz savu dzīvi?”

Erls: Uzmanīgi. (Abi smejas.)

RL: Zināt, kā Veņička atbildēja? – “Virspusīgi.”

Erls: Nu, arī tāda lieta ir.

RL: (Smejas.)

Erls: Ir zināms virspusīgums, kas īstenībā man ir raksturīgs. Es esmu ticīgs cilvēks un tā tālāk, tā nu man būtu vajadzējis atbildēt nopietnāk, bet viss sajūk.

RL: Vai dievs jums palīdz?

Erls: Es domāju, jā. Droši vien.

RL: Tas ir minējums vai zināšanas?

Erls: Redziet, es esmu tāds glums tips, uz visu atbildu izvairīgi. Tas ir kā tai anekdotē par cilvēku, kurš bija ticies ar nepārprotamu amerikāņu spiegu. Viņu izsauc uz KGB, un viņš pratināšanā saka: “Nu, tas tur prasīja, lai es sagādāju rūpnīcas plānu, bet es viņam atbildēju izvairīgi.” Izmeklētājs jautā: “Un precīzāk?” – “Ai, ej tak tu...!” (Abi smejas.)

RL: Tagad es saprotu.

Erls: Es vēlētos teikt, ka, protams, dievs palīdz, un man kā ticīgajam tas vienkārši jāzina. Bet reizē tā būtu tāda kā lielība no manas puses. Nedaudz kautrējos.

RL: Vai jums, savas pagātnes ieskautam, nav par maz vietas? Visas šīs grāmatas, izgriezumi...

Erls: Es pa drusciņai vien atbrīvojos. Jau uzrakstīju testamentu, pusi īpašuma atdodu bijušajiem kaimiņiem, viņi man daudz palīdzējuši, otru pusi – savai mīļotajai meitai...

RL: Un kaķi?

Erls: Kaķi? Es ceru, ka viņa nenodzīvos ilgāk par mani.

Здесь все меня переживет,

Все, даже ветхие скворешни

И этот воздух, воздух вешний,

Морской свершивший перелет.⁴

RL: Kas tas ir?

Erls: Ahmatova. “Piejūras sonets”. Ļoti labs.

RL: Kas ir galvenais, ko jūs dzīvē esat sapratis?

Erls: Labs citrons.

RL: Citrons?!

Erls: Jā. Man traki patīk citroni.

RL: Kāpēc?

Erls: Skābuma pēc.

RL: Jūs tā vienkārši ēdat, kā ābolus?

Erls: Varu arī tā.

RL: Vai jums tā ir kopš bērnības?

Erls: Ai, pakāpeniski. Sākumā sagrieztu, pēc tam veselu, ar miziņu un visu pārējo. Tagad diemžēl ir vesela slimību buķete...

RL: Citronus nedrīkst ēst?

Erls: Nē, citronus drīkst. Es daudz ko nedrīkstu. Augļus gandrīz nevienu nedrīkstu ēst. Ābolus – ne vairāk par diviem dienā. Un ūdeni ne vairāk par litru dienā.

RL: Bet šņabi?

Erls: Man ļoti garšo dzēriens ar nosaukumu viskijs. Un dzeru.

RL: Ko jūs, Vladimir, teiktu, nākamajām paaudzēm par pamācīšanu?

Erls: Ejiet tak dēt!

RL: (Smejas.)

Erls: Es ālējos, protams. Par pamācīšanu neteikšu neko. Jālasa, jāmīl grāmatas.

RL: Ja jums tagad vajadzētu audzināt nevis kaķeni, bet, piemēram, mazdēlu vai mazmeitu, vai jūs ieteiktu kaut ko izlasīt?

Erls: Dikensu.

RL: Ko tieši?

Erls: Trīsdesmit sējumus.

RL: Labi, bet ko jūs iedotu pēc Dikensa?

Erls: Krievu klasiku. Labu prozu, labu dzeju. To pašu Puškinu, Ļermontovu. Lasīt Ļermontovu kā prozu ir aizraujoši.

RL: Bet no 20. gadsimta?

Erls: Nezinu. Nezinu. Es ieteiktu vienu, tad otru, trešo. Varbūt Platonovu.

RL: Kā jūs domājat, vai Vvedenski vajag iekļaut obligātajās programmās?

Erls: Es iekļautu, o, es nu gan iekļautu.

RL: No kuras klases?

Erls: No piektās!

RL: Bet viņa dzeja ir diezgan drūma.

Erls:Nekas, lai pamokās.