Skatieties, atlidoja, tā ir kamene

Natalija Klimanskiene (meitas uzvārdā Kovrigina, 1930) sevi dēvē par tantristi, kura saņēmusi svētību no Bidijas Dandarona. To apliecina arī Dandarons, kad vienā no savām 100 vēstulēm Natalijai raksta, ka 1956. gadā Maskavā devis viņai iesvētību: “Kad es Tev devu Vadžrasatvu, es tev devu tās galveno mantru (pati lielākā mantra: OM BAZAR SADA SAMAJA, MANU BALAJA utt.) un ne tikai galveno mantru, bet arī centos jeb, pareizāk sakot, nodevu Tev visu savu mistisko spēku. Es to darīju pa dažādiem ceļiem. Tev to vajadzēja (kā man liekas) saprast. Varbūt Tu domāji, ka mani pārņēmusi neprātīga dzīvnieciska kaisle un šo kaisli es izraisu Tevī. Pirmām kārtām jogiem nav jāšaubās. Ja sākas šaubas, tad nekas neiznāks. Ja Tu nebeidzami tici, ka esi saņēmusi no manis visu, kas vajadzīgs jogas sasniegšanai, tad vari grimt Vadžrasatvas vērojumā un Tu panāksi garīgo varenumu.” (No 1957. gada 14. aprīļa vēstules)

Slavenā skolotāja bijusī iemīļotā Dandarona mācībai palika uzticīga, lai arī apprecējās ar citu vīrieti un palika dzīvot Viļņā, strādāja par arheologu, bet padomju laikā kūrēja seno reliģiju nodaļu Ateisma muzejā. Atceroties jaunību, viņa uzsver, ka būtisku iespaidu uz viņu atstājis ne vien Dandarons, bet arī patēvs, filozofs, neokantietis Vasilijs Sezemans.

Katra tikšanās ar Nataliju ir kā veldzēšanās burvju avotā.

Igns Dilis

Rīgas Laiks: Sakiet, lūdzu, kas jūs visvairāk interesējis pēdējos 70 dzīves gados?

Natalija Klimanskiene: Mani personīgi ir interesējusi, nu, filozofija, astronomija...

RL: Pat astronomija?

Klimanskiene: Jā, es skatos raidījumus par Visumu, tas viss mani ļoti interesē.

RL: Kas jūs ir interesējis filozofijā?

Klimanskiene: Nu, es ļoti interesējos par mākslu. Esmu patstāvīgi studējusi mākslas vēsturi. Man ļoti patīk lasīt, protams.

RL: Nu, tātad filozofija jūs interesē kā refleksija par mākslu?

Klimanskiene: Nu jā, un viss... Redz, man bija patēvs, viņš sarakstīja estētiku – tas viņam ir tāds slavens darbs. Tad nu tas viss mani ir interesējis. Un vispār daiļliteratūra, jā, tas viss, klasika.

RL: Tajā laikā, kad jūs strādājāt par Ateisma muzeja direktori, vai jūs kaut kas interesēja arī ateistiskajā tradīcijā?

Klimanskiene: Mani interesēja reliģijas vēsture. Es labi izpētīju visas reliģijas. Mana nodaļa – es sākumā biju antīkās nodaļas vadītāja, un man bija tādas reliģijas kā budisms, islāms, hinduisms man bija... un Ēģipte, un Grieķija – šīs senās reliģijas.

RL: Un kas jūs interesēja reliģijā vai reliģijās?

Klimanskiene: Mani interesēja tāda, ziniet, vispārīga ievirze reliģijās. Ka visas reliģijas tik un tā ir tiekušās uz labo un Dieva godāšanu un ticējušas kādam augstākam spēkam. Un kaut kā tieši tas viss, šī mīlestība, labais... Būtībā arī budismā, kas radies vēl pirms kristietības, jau tika sludināta līdzcietība... un arī jau mīlestība, attieksme pret cilvēkiem, vēlēšanās palīdzēt.

RL: Vai tad tam ir vajadzīga reliģija? Var taču... var arī bez tās.

Klimanskiene: Var, protams, var arī bez tā iztikt, bet, ziniet, tik un tā, man liekas, reliģija cilvēkiem kaut kā tomēr palīdz samierināties ar visiem sliktajiem notikumiem uz zemes.

RL: Kā jums ir palīdzējusi reliģija?

Klimanskiene: Kā man ir?

RL: Jā, jūs teicāt, ka cilvēkiem tā palīdz, bet kā tā ir palīdzējusi jums?

Klimanskiene: Nu, man palīdz pat tad, kad dzīvē notiek kaut kas grūts, viss kas, un tu palūdz Dievu, un kaut kāds mierinājums nāk.

RL: Sakiet, kuru no trīsdesmittūkstoš dieviem jūs lūdzat?

Klimanskiene: Man ir tikai viens Dievs – kristīgais.

RL: Ā, ak tā, jā?

Klimanskiene: Jā, Jēzus Kristus. Es vispār biju kristīta baznīcā. Mans tēvs bija pareizticīgs, taču mamma agri ar viņu izšķīrās, un es uzaugu luterāņu ģimenē... Taču visviens tā ir kristietība. Nu lūk, man tas viss ir no bērnības, kaut kā ieaudzināti man šie uzskati.

RL: Vai jūs pie šiem uzskatiem pieturaties vēl joprojām?

Klimanskiene: Jā. Uz baznīcu es, ziniet, agrāk gāju un visu to, bet tagad esmu tāda – ticīgā, bet jau sen neeju un nekādus rituālus neveicu. Tā, dažkārt ieeju, ja eju garām, bet tā īpaši – ne.

RL: Vai atceraties Hērakleitu, kurš, kad viens pie viņa bija atnācis, norādīja uz uguni savā namā un teica: “Arī šeit dzīvo dievi.”

Klimanskiene: Nu, ziniet, Dievs taču ir visur, viņš ir visuresošs. Un tāpat jau arī budismā, teiksim, tantrisma galvenais dievs – Vadžrasatva – ir visuresošs.

RL: Varbūt tagad pakavēsimies pie šīs domas, ka Dievs un Vadžrasatva ir visuresoši.

Klimanskiene: Jā.

RL: Kā viņi ir klāt šeit un tagad starp mums? Kādā veidā?

Klimanskiene: Nu, tā kā viņi ir visuresoši, viņi visu laiku ir visur.

RL: Jā. Mans jautājums, kādā veidā viņi ir klāt šeit?

Klimanskiene: Kādā veidā? Caur sajūtām. Es, teiksim, reizēm arī jūtu viņu klātbūtni, īpaši tad, kad esmu dabā, klusumā. Dabā es sajūtu Dieva klātbūtni.

RL: Bet sakiet, lūdzu, šī Dieva klātbūtnes sajūta un Vadžrasatvas klātbūtnes sajūta – vai tās kaut kā atšķiras?

Klimanskiene: Nē, neatšķiras. Man tas ir viens un tas pats.

RL: Tātad kādā dziļā nozīmē jums Vadžrasatva un Jēzus Kristus ir viens?

Klimanskiene: Nujā, Dievs ir viens. Kas man nepatīk, teiksim, budismā, ir tā, ziniet, daudzdievība. Ir daudz dievu, daudz visādu garu, ļaunu un labu, un tas viss... Ziniet, es tajā saskatu pirmatnējo reliģiju paliekas – kaut ko no animisma, totēmisma, maģijas. Tās visas ir paliekas, šo pirmatnējo reliģiju paliekas. Un pat kristietībā, jā, ja paskatāmies, arī kristietībā: kaut arī tur skaitās, ka Dievs ir viens trijās personās, bet paskatīsimies uz visiem tiem svētajiem... Tie ir līdzīgi visiem tiem otrās šķiras dieviem, arī viņus godina, viņiem skaita lūgšanas, glezno viņu ikonas, tas viss, ziniet, ir nācis no pirmatnējām reliģijām. Man tādas daudzdievības nav, visvisādu garu, kuri ir klāt – te mums traucē, te palīdz... Nezinu, es tam neticu. Es interesējos par budismu un daudz ko saprotu, tomēr sirdī palieku kristiete.

RL: Kā radusies jūsu interese par budismu?

Klimanskiene: Nu, tā ir vēlēšanās pilnveidoties. Tikt vaļā no visām savām mušām, tas ir, no visiem trūkumiem, un iet uz pilnību, uz garīgo pilnību. Tas tad arī mani piesaistīja. Tieši ceļš uz garīgo pilnību. To es izvirzīju par savas dzīves mērķi un daudz ko tādu esmu sasniegusi – iekšēju harmoniju un iekšēju mieru; meditācijas ceļā transformēt visas savas, nu, sliktās rakstura iezīmes par labām. Lūk, tas viss man patika, un to visu es arī darīju.

RL: Sakiet, lūdzu, kādas mušas jums sākumā visvairāk traucēja?

Klimanskiene: Nu, visādas ir bijušas. Esmu dusmojusies... Gan dusmas, gan greizsirdība un vēl tur visādas tādas vēlmes, gribējies kaut ko materiālāku. Bet tā jau man tādu īpaši nopietnu, liekas, nemaz nav bijis.

RL: Un par darbu, lūk, ar iekšējiem šķēršļiem, kuri traucē attīstībai... Man patiktu, ja jūs dotu kādu piemēru, teiksim, kur jums izdevies kādu šķērsli pārvērst par tikumu. Tas ir, kādā veidā jums izdevies to, kas traucēja, pārvērst par to, kas palīdz?

Klimanskiene: Nu, teiksim, es... Kaut kas atgadās, kādas nepatikšanas – es dusmojos, uztraucos, viss tas... Vai nu mazums kas – saplēšu kādu vāzi, nu, tādu antīku, vai varbūt cepu kūku, cepu, cepu, piededzinu, kūka sadeg. Vai vēl... eju kaut kur, gribu uz teātri, bet nedabūju biļeti. Un par to visu es dusmojos un uztraucos... Un, īsāk sakot, vēlāk es sāku uz to kaut kā skatīties nopietni. Kā Dandarons, mans skolotājs, mācīja: kad kaut kas tāds nepatīkams, slikts... vajag sevi nomierināt un padomāt, ka tas viss nav nekas īpašs, tas viss nav svarīgi. Un tad nu es sāku mierīgi skatīties – nu, kaut ko saplēšu, kaut ko piededzinu vai kaut kur netieku... sāku uz to visu skatīties pilnīgi mierīgi. Tagad es varu... ko vien gribat, kaut vai sadeg, kaut kas notiek – es būšu pilnīgi mierīga, mani tas pilnīgi neskars.

RL: Dandarons bija jūsu pirmais skolotājs?

Klimanskiene: Viņš bija arī mans vienīgais skolotājs. Vairāk man nemaz nav bijis.

RL: Kā jūs iepazināties?

Klimanskiene: Tas bija mans patēvs, profesors Sezemans... Viņi kopā bija sēdējuši lēģerī, un Sezemans arī zināja, ka es interesējos par budismu. Atgriezies no lēģera, viņš man iedeva Dandarona adresi. Es toreiz strādāju par Traķu muzeja direktori un braukāju komandējumos uz Maskavu, pat uz veselu mēnesi, uz visādiem restaurācijas, konservācijas kursiem, uz visvisādiem muzeju semināriem. Tad nu bija tā, ka es dabūju viņa adresi un ierados Maskavā komandējumā, un tā es ar viņu iepazinos. Atradu viņu.

RL: Kad jūs iepazināties ar Dandaronu, jūs meklējāt skolotāju?

Klimanskiene: Jā, meklēju. Un es zinu: kad māceklis meklē, skolotāju viņš vienmēr atrod. Ja nopietni, patiešām nopietni meklē un nopietni grib, lai viņam ir skolotājs, viņš skolotāju dabū.

RL: Kā no šīs jūsu pirmās sastapšanās viss nonāca līdz tam, ka viņš kļuva par jūsu skolotāju? Kas notika?

Klimanskiene: Nu, mēs sākām sarunāties. Es sāku viņam stāstīt, ka interesējos. Sākumā es interesējos – kad man bija 15 vai 16 gadu – par maģiju, par okultismu interesējos.

RL: Par maģiju?

Klimanskiene: Par okultismu.

RL: Jūs gribējāt ietekmēt realitāti?

Klimanskiene: Par spiritismu un vispār, pēc tam jau pārgāju pie tādām nopietnākām interesēm. Un tad man notika tādi, nu, savādi, tādi mistiski notikumi. Un es viņam to pastāstīju. Tas viņu ļoti piesaistīja, jo arī viņam kaut kas līdzīgs bija bijis.

RL: Pastāstiet par notikumiem.

Klimanskiene: Nu, man, piemēram, parādījās tāds jauneklis uz ērgļa. Bija tāda vīzija.

RL: Un Dandarons uzskatīja, ka tas bija Padmasambhava, jā?

Klimanskiene: Jā, viņš uzskatīja, ka tas bija Padmasambhava. (Smejas.)

RL: Bet jūs uzskatījāt, ka šis jauneklis bija – kas?

Klimanskiene: Es? Nekas. Es toreiz... Man bija septiņi gadi.

RL: Bet kā jūs...

Klimanskiene: Vai zināt... Esat ievērojis, jūs to zināt, ka gan Jaunava Marija, gan daži svētie parādās tieši bērniem. Skatieties kaut vai Lurdu, skatieties Fatimu. Un pat, re, Serbijā, Melnkalnē bijuši tādi notikumi, ka...

RL: Bet tur neviens neredzēja jaunekli uz ērgļa.

Klimanskiene: Nē, bet parādījās... svētie parādījās tieši bērniem. Un man būtībā arī. Un tas bija pa dienu. Un es biju pie savas vecmāmiņas, vecmāmiņai bija māja dārzā, es verandā otrajā stāvā spēlējos ar lellēm un, atceros, biju lellēm uztaisījusi pusdienas no suņusēnēm, ko atradu dārzā, un mazgāju tur traukus, jā... Un pēkšņi skatos – veranda bija visa stiklota, un es skatos: liels ērglis, tāds brūns, liels, tuvojas tai verandai, un uz tā sēž tāds jauns vīrietis baltās drānās. Un šis ērglis pielidoja pie pašas verandas un pat pieskārās ar spārnu. Un es tātad gribēju labāk redzēt un atvēru logu. Logi tur bija aizvērti, es atvēru logu un pat mazliet pieskāros, sajutu viņu materiāli. Un viņš aiz verandas stūra tā pacēlās gaisā un sāka attālināties. Bet šis jaunais cilvēks kaut kādās tādās senās drānās – viņš tā paskatījās uz mani, pasmaidīja, un, vārdu sakot, viņi pamazām lidoja, lidoja uz rietošās saules pusi: tieši tajā brīdī rietēja saule. Un viņš, vārdu sakot, izgaisa, jau pārvērtās burtiski par punktu un izgaisa. Lūk. Un arī Dandarons, izrādās, to bija redzējis.

RL: Kaut ko līdzīgu?

Klimanskiene: Viņš bija redzējis bez ērgļa, bet šo jaunekli viņš arī bija redzējis tajā pašā gadā un arī pievakarē. To visu, kā es aprakstīju, viņš laikam arī bija redzējis. Viņu tas uzreiz piesaistīja man.

RL: Kā jūs pirms tikšanās ar Dandaronu sev izskaidrojāt šo notikumu, šo vīziju?

Klimanskiene: Es domāju, ka varbūt tā bija halucinācija.

RL: Vēl kādas domas tas izraisīja?

Klimanskiene: Es domāju... Tā kā es, ziniet, taisīju lellēm pusdienas no tām suņusēnēm, bet suņusēnes ir indīgas, varbūt es, ziniet, to smaka tāda, varbūt man arī sanāca kaut kādas halucinācijas. Es to visu apsvēru zinātniski, bet Dandarons to visu pārvērta mistiski. Vārdu sakot, nezinu.

RL: Vai viņa iztulkojums jūs pārliecināja?

Klimanskiene: Viņu pārliecināja.

RL: Viņu pārliecināja, bet jūs?

Klimanskiene: Bet es tā... šaubījos. Nezinu, kaut kā ļoti savādi, ka tas ir Padmasambhava, kāpēc viņam vajadzētu man parādīties?

RL: Varbūt viņš izrādīja savu zinātkāri. Varbūt Padmasambhava pielidoja klāt paskatīties.

Klimanskiene: Varbūt. (Smejas.) Varbūt.

RL: Bet sakiet, lūdzu, vai pēc šīs vīzijas septiņu gadu vecumā jums bijuši citi līdzīgi, grūti izskaidrojami notikumi?

Klimanskiene: Jā.

RL: Vai jums nebūtu nekas pretī pastāstīt?

Klimanskiene: Vairākas reizes bija tādi... Man, ziniet, ir ļoti attīstīta intuīcija. Es reizēm ļoti jūtu, kas notiks nākotnē.

RL: Kādā laika sprīdī? Nākamajā dienā, nākamajā gadā?

Klimanskiene: Reizēm nākamajā dienā. Reizēm pēc mēneša, pēc diviem. Tādi gadījumi ir bijuši. Vai es tūlīt jūtu, šajā brīdī. Arī toreiz es biju pie vecmāmiņas, vasarā, un es ļoti stipri saslimu. Nu, un, vārdu sakot, tas bija pa dienu. Es gulēju gultā vai uz dīvāna, bet virs manis karājās senlaicīga glezna tādā ļoti vecā, smagā rāmī. Un, ziniet, es pēkšņi – man neko nevajadzēja, ne iet kaut kur, ne vēl kaut ko – es pēkšņi ņēmu un piecēlos sēdus, un, kā es piecēlos, tā šī glezna nokrita tieši man uz spilvena un būtu varējusi mani ja ne nosist, tad ļoti stipri sakropļot. Un viss, re. Un, vārdu sakot, otrajā reizē arī notika tāds ļoti spēcīgs sprādziens, 1945. gadā Viļņā divi ešeloni saskrējās, vienā bija degviela, un notika sprādziens. Un toreiz vairākas mājas tur pie stacijas burtiski aizspēra pa gaisu, aizspēra šīs mājas, un viss. Mēs toreiz dzīvojām Viļņā, mājā Hodkeviču pilī. Tas bija Lielajā ielā. Un tur, ziniet, ir ļoti veca māja, tā ēka ir jau no 17. gadsimta. Un tur es sēdēju pie loga, bet logi tur tādi – ar dubultrāmjiem, un pavasarī to rāmi vienmēr ņēma ārā un pēc tam uz ziemu atkal lika iekšā. Un ļoti biezas sienas bija un griesti. Un es sēdēju pie loga un lasīju. Un pēkšņi – es pat nebiju līdz galam izlasījusi teikumu – es piecēlos un gāju uz istabas vidu. Bet man neko nevajadzēja, es jums saku, neviens arī nebija mani saucis. Nezinu, kāpēc. Es piecēlos un pagāju prom, un, kad biju aizgājusi līdz istabas vidum, tieši notika sprādziens, vilnis nāca un tos dubultrāmjus, rūtis, visu izsita, visi stikli nolidoja uz palodzes, un apmetums virs manis tur, kur es sēdēju, nogāzās un salauza pat galdiņu, kas tur stāvēja.

RL: Oho!

Klimanskiene: Apmetums, šitādi lieli gabali, burtiski. Un iedomājieties, it kā mani kāds sargātu no nāves, lai man vēl nebūtu tas brīdis vai lai nesakropļotu. Lūk, kaut kas tāds, kāds mani sargā. Un, jā, vēl es, teiksim, gāju pa ielu un tāpat apstājos. Un, kāpēc esmu apstājusies, nezinu. Un tad no jumta nokrita liels ķieģelis, burtiski vēl viens solis, un man būtu uz galvas. Tādi notikumi, nu jau vairāk nestāstīšu. Tādi savādi notikumi.

RL: Vīziju pēc tā jaunekļa jums vairs nav bijis?

Klimanskiene: Nē, vairs nav.

RL: Sakiet, lūdzu, šie notikumi, kuros jūs redzat tādu kā jūsu pasargāšanu no priekšlaicīgas nāves vai sakropļošanas... Kā jūs... nu, kas varētu būt tas, kurš jūs pasargāja? Kā jūs par to domājat?

Klimanskiene: Nu, vai zināt, kā? Ja kristietībā, tad tas varētu būt mans sargeņģelis.

RL: Nu, man nav svarīgi, kristietība vai budisms. Bet iekšēji? Kā jūs iekšēji to uztverat?

Klimanskiene: Tā ir kaut kāda intuīcija, zemapziņa. Ziniet, savā zemapziņā mēs zinām vairāk nekā apzināmies. Un lūk, no šīs zemapziņas man dažreiz... Dažreiz arī dumju iemeslu dēļ. Teiksim, es gāju... toreiz man arī bija kādi 15 vai 16 gadi, es gāju uz slidotavu – man patika slidot. Un bija ziema, bija ļoti labs laiks. Un es nolēmu: rīt iešu uz slidotavu. Nu, un man naktī rādās tāds sapnis, ka es aizeju uz to slidotavu. Viss kā slidotavā – viss tāpat tur ir, vārti, viss. Un paziņojums “Šodien slidotava nestrādā tādu un tādu iemeslu dēļ”, neatceros. Nu, un nākamās dienas rītā es pamostos. Laiks ir labs, nav nekāda atkušņa, nekādas vētras, nekā. Un es eju uz slidotavu, aizeju un redzu to pašu paziņojumu, kuru biju redzējusi: “Šodien slidotava nestrādā tādu un tādu iemeslu dēļ.” Es visu skaidri biju redzējusi. Lūk, pat tādos sīkumos... Dažreiz es redzu nākotni un redzu, kad kurš nomirs. Es zinu arī, kad kurš nomirs.

RL: Bet kam jums vajag šīs zināšanas? Ko tās jums pieliek klāt dzīvē?

Klimanskiene: Neko, bet es, protams, zinu par cilvēkiem, kas ir ar mani saistīti. Zināju, kad mans vīrs nomirs, mamma, es zināju, lai gan loģiski mammai bija jānomirst pirmajai, pareizi? Un jau pēc tam vīram. Es redzēju tādu sapni un zināju, ka vispirms aizies mamma un pēc tam ļoti drīz arī vīrs. Un tā arī notika.

RL: Vai jūs viņiem teicāt, ka zināt, vai par saviem sapņiem?

Klimanskiene: Kam?

RL: Mammai un vīram.

Klimanskiene: Nē, neteicu.

RL: Atgriezīsimies pie jūsu mācekļa laika. Vai jūs Dandaronā uzreiz ieraudzījāt skolotāju?

Klimanskiene: Jā. Es uzreiz ieraudzīju, kādas viņam ir zināšanas, kādi tieši ir viņa uzskati. Visu. Uzreiz sapratu, ka viņš patiešām nopietni ar to nodarbojas un arī interesējas, un arī grib garīgi iet, pilnveidoties. Un, tā kā budismā ir tāds uzskats, ka vīrietim jāatrod sieviete, kas viņam palīdzētu garīgajā pilnveidē, arī viņš, lūk, manī ieraudzīja tādu sievieti, kas viņam palīdzēs gan garīgi pilnveidoties, gan kopā ar viņu iet.

RL: Bet jūs negribējāt kopā ar viņu garīgi pilnveidoties? Jūs gribējāt pilnveidoties atsevišķi?

Klimanskiene: Es gribēju atsevišķi, jā.

RL: Vai jūs viņā kaut kas biedēja?

Klimanskiene: Nē, nu es vienkārši negribēju ar viņu precēties, es tomēr... Bet viņš tieši pretēji, viņā tieši tas ņēma virsroku. Tāda, vārdu sakot, fiziskā, materiālā puse. Viņš gribēja visu uzreiz.

RL: Tas ir, viņš mazliet steidzās? Vai steidzās?

Klimanskiene: Jā.

RL: Viņa vēstulēs jums, kurās viņš neslēpj savas jūtas, atzīšanās mīlestībā ir savīta ar budisma pamatu skaidrojumu. Iznāk, ka viņa mīlestība uz jums padara tekstu spēcīgāku.

Klimanskiene: Jā. Šīs vēstules par budismu ir kaut kāda diezgan unikāla parādība, pareizi?

RL: Pilnīgi unikāla. Kad es šīs vēstules lasu, man šis mīlas pavediens pastiprina uztveri. Bet jums?

Klimanskiene: Varbūt. Arī man tas patīk.

RL: Taču jūs stingri uztvērāt viņa alkas. Proti, jūs vēlējāties kļūt par viņa skolotāju?

Klimanskiene: Par mācekli.

RL: Nē, par skolotāju.

Klimanskiene: Es?

RL: Jūs. Nu protams. Jūs, atsakot viņam viņa vēlēšanos, gribējāt viņu mācīt.

Klimanskiene: Varbūt. Ā, es atceros... Manas vēstules viņam nav saglabājušās, viņš acīmredzot ir tās sadedzinājis, nav gribējis, lai kāds nejauši atrastu manas vēstules. Bet es atceros, atceros, par ko rakstīju. Atceros, kā viņam pārmetu un teicu: “Kas tu esi par budistu, ja tu te esi greizsirdīgs? Arī tu.” Vairākas viņa vēstules es vispār sadedzināju.

RL: Sadedzinājāt?

Klimanskiene: Jā, negribēju ne pati lasīt, ne arī lai kāds cits lasa. Un es visu laiku viņu pamācīju, ka, lūk, tā un tā nedrīkst un uz to visu vajag skatīties citādi. Vārdu sakot...

RL: Nu, interesanti.

Klimanskiene: Vienā vēstulē viņš pats rakstīja: “Esmu greizsirdīgs.” Pats atzinās.

RL: Sakiet, lūdzu, šo savu nostāju attiecībā pret viņu jūs izskaidrojat ar savu kristīgo skatījumu uz pasauli vai no kaut kādas jogiskas puses?

Klimanskiene: Arī no tās kristīgās. Man vienkārši, ziniet, viņa bija žēl. Es redzēju, kā viņš mokās, kā cieš, un tā. Tādēļ es pret viņu izturējos arī kaut kā tā, nu, ļoti draudzīgi. Un viņš dažreiz to noturēja par dziļākām jūtām un ieslīga tādos maldos.

RL: Ko jūs pārņēmāt no viņa kā no skolotāja?

Klimanskiene: Nu jā, daudz ko – kā jāskatās uz dzīvi, teiksim, un kā vajag, ja atgadās kaut kādas nelaimes...

RL: Tas ir, par mierīgu attieksmi, to es jau sadzirdēju, es sapratu.

Klimanskiene: To, un kā vajag just visiem līdzi un cilvēkiem palīdzēt. Un bez mīlestības te nebūtu nekāda budisma un pilnības sasniegšanas. Tas taču ir tāpat kā kristietībā: galvenais ir mīlestība.

RL: Cik gadus jūs nodarbojāties ar meditāciju?

Klimanskiene: Nu, ne jau visu laiku, es nodarbojos ar pārtraukumiem. Tā diezgan ilgi laikam, ilgi, daudzus gadus.

RL: Arī tajā laikā, kad strādājāt Ateisma muzejā?

Klimanskiene: Nujā, arī darba laikā. Es reizēm aizgāju uz tiem fondiem. Visi tie kulta priekšmeti bija manā rīcībā. Man vajadzēja inventarizēt, rakstīt tiem zinātniskās pasītes, un tā. Un tur, ziniet, bija tādas kāpnes uz augšu, pavisam zem jumta, un tur bija telpas, kurās bija tie mani fondi. Es reizēm tur uzkāpu un meditēju. Dažādas meditācijas. Iedziļinājos, ņēmu kādu tēmu, teiksim, žēlsirdības tēmu, līdzcietības, un meditēju par šo tēmu. Vai vēl, teiksim, arī uzmanības koncentrēšana uz kaut ko. Man ļoti patika baltās ūdensrozes. Jau kopš bērnības sēdēju un skatījos uz tām. Un īstenībā arī dažreiz tāda biju... Es vēl neko nezināju par meditāciju, man bija kādi seši septiņi gadi, kad es skatījos uz ūdensrozēm un it kā pati pēc tam kļuvu par ūdensrozi, es jutu, ka esmu ūdenī, ka es būtībā esmu uz ūdens virsmas. Un vispār tādi, kā saka... Pārvērtos par to priekšmetu, par kuru meditēju. Man tas izdevās.

RL: Skaisti. Vai jūs vēl turpināt meditēt?

Klimanskiene: Jā.

RL: Bet vai ar hathajogu jūs turpināt nodarboties?

Klimanskiene: Ar jogu, jā, vēl nodarbojos, cik varu. Tagad jau vairs visus uzdevumus nevaru paveikt. Tagad jau tas ir grūti, bet, ko varu, to daru.

RL: Bet sakiet, lūdzu, ko jums jūsu kristīgajā skatījumā nozīmēja miesiskā mīlestība? Man liekas, kristietībā ar šito būšanu nav tikuši skaidrībā.

Klimanskiene: Varbūt, jā. Protams, tam ir liela loma cilvēku dzīvē un viņu laimē, labā garastāvoklī... Tas viss, protams, ietekmē, un velti visi tie kristiešu gudrie, ziniet, cīnījās ar to savu miesu, kā, teiksim, Tolstojam tas tēvs... Sergijs, liekas, batjuška, kurš nocirta pats sev pirkstu, jo arī viņu bija pārņēmusi kaislība. Man liekas, velti viņi ar to cīnījās, kā saka: apmierini to kaislību, un viss – tās vairs nebūs. Kā tad, kad esi izsalcis, jā? Vajag paēst. Esi paēdis un vairs negribi ēst. Tāpat vajag izdarīt arī ar mīlestību. Bet es to neuzskatu par grēku, kā ir kristietībā. Nu kur tur ir grēks? Nu, kad jau tā, jau kristīgi: Dievs jau arī cilvēkus tādus radīja. Viņš būtu varējis radīt divus vīriešus vai divas sievietes, bet nē, viņš radīja no tāda un no tāda veida. Un kur te ir grēks? Nekāda grēka te nav.

RL: Vai jums netraucēja kristietībā tāda negatīva attieksme pret to?

Klimanskiene: Nē, netraucēja. Es izstrādāju savu filozofiju, savus uzskatus. Visu, kas man patika, es paņēmu no kristietības, kas man patika – no budisma, un no visurienes visu paņēmu, kas man patika, un esmu toleranta pret visām reliģijām un visām tām reliģiskajām mācībām.

RL: Sakiet, kāpēc jūs pēc iepazīšanās ar Dandaronu nemeklējāt citu skolotāju?

Klimanskiene: Man vienkārši nevajadzēja. Es jutu, ka jau pati varu iet uz pilnību, jau zināju gan metodes, gan kā vajag kaut ko darīt, un tā, un kā apcerēt Vadžrasatvu, un kā to visu, mantras, un tā. To visu es jau zināju, un nekādu citu skolotāju man nevajadzēja.

RL: Pašai jums negribējās kādu mācīt? Nu, izņemot Dandaronu, kuru jūs stingri mācījāt un visādi disciplinējāt.

Klimanskiene: Jā. (Smejas.)

RL: Vai nenožēlojat, ka jūs viņu disciplinējāt?

Klimanskiene: Nē, kādēļ? Par šīm tēmām esmu runājusi ar daudziem draugiem. Nu, ziniet, es uzreiz redzu, kurš interesējas un kuram tas ir absolūti neinteresants un svešs. Tad es šīs sarunas izbeidzu.

RL: Jūs esat iesvētīta tantras tekstos?

Klimanskiene: Esmu saņēmusi Vadžrasatvas iesvētību.

RL: No vectēva Gatavona vai no kāda cita?

Klimanskiene: Nē, no Dandarona. Bet pēc tam es šeit tikos ar lamām, te brauca no ASV un no citām valstīm, un es īstenībā vairs neatceros, no kurienes tas lama bija... Liekas, pirms kādiem 10 gadiem es saņēmu medicīniskā Budas iesvētību.

RL: Tas bija veselības uzlabošanai?

Klimanskiene: Es nezinu. Viņš deva tādu iesvētību, un es tad nu saņēmu. Un pēc tam mēs dzērām tēju, un es saku: man būtu interesanti, kā jūs tajos klosteros taisāt tādu tēju, pagaršot šitādu. Un viņš man uztaisīja tādu klostera tēju, kā dzer klosteros. Skatieties, atlidoja, tā ir kamene. (Dūc kamene.)

RL: Kamene. Arī grib paklausīties, ko jūs stāstāt. Zinātkāra kamene.

Klimanskiene: Vienreiz bija atlidojusi liela lapsene un sāka te ligzdu taisīt man pie griestiem.

RL: Jā, ja mēs būsim apnikuši, tā aizlidos. Aizlidos, kad apniks mūs klausīties. Man tomēr gribētos mazlietiņ skaidrāk saprast savstarpējās attiecības jūsu prātā starp diviem tēliem – Jēzus Kristus tēlu un Vadžrasatvas tēlu. Jo viņi ir ļoti atšķirīgi gan ikonogrāfijā, gan stāstos. Kā viņi savietojas jūsu prātā?

Klimanskiene: Pieņemsim, Vadžrasatva... Viņš attīra no visa ļaunā, no visām tām mušām attīra un ne tikai, vārdu sakot, ķermeni un prātu, un visu kopā viņš, vārdu sakot, attīra. Un Jēzus Kristus taču arī attīra cilvēku.

RL: Ja divi dara vienu un to pašu, tas viņus nepadara par vienu. Viņi tomēr paliek divi.

Klimanskiene: Nu jā. Bet vienalga, tā tik un tā ir tāda kopība, kaut kāds labais, vienalga. Un viņš ir visuresošs, Vadžrasatva. Skaitās, ka viņš ir visuresošs, tāpat kā Dievs. Un viņš ir klātesošs, lūk, un varbūt tagad viņš ir katrā Visuma punktā. Tā arī es to saprotu, kā kaut kādu enerģiju, jo enerģija jau var būt tieši visur, visā Visumā. Un enerģijas veidā es saprotu arī Dievu, lūk, tieši enerģijas veidā – nevis gara veidā, bet enerģijas veidā es redzu Dievu, tādas garīgas enerģijas un tādas visu zinošas... Visu zinošas, tādas garīgas – tāda augstākā enerģija. Un tādējādi viņš arī var būt jebkurā punktā.

RL: Ja visu zinošais ir klātesošs katrā punktā, tad jūsu apziņai vienmēr ir piekļuve pilnīgām zināšanām.

Klimanskiene: Tas – protams, ir piekļuve, jā. Garīgiem mērķiem. Mēs vēl ļoti daudz ko nezinām, ļoti daudzi noslēpumi nav atklāti.

RL: Kurš no neatklātajiem noslēpumiem jums šķiet vissvarīgākais?

Klimanskiene: Nu, pieņemsim, dzīvības rašanās. Kā radās dzīvība?

RL: Vai dažādas apziņas formas jūs neinteresē?

Klimanskiene: Jā, dažādas apziņas formas. Atceros, kā es studēju to rādžajogu, un tur tieši ir ļoti labi pateikts, ka, pieņemsim, ja kāds sāk uz mani kliegt, rupji izturas, varbūt pagrūž vai kā, absolūti nevajag atbildēt ar to pašu – arī sākt kliegt uz viņu un arī varbūt pagrūst vai iesist. Nedrīkst. Kāpēc? Tāpēc, ka tad es savā apziņā nolaidīšos šā rupjā cilvēka apziņas līmenī. Un kļūšu tāds pats kā viņš. Un, protams, sākšu ar viņu kauties un lamāties, un tā tālāk. Bet tieši vajag nenolaisties šā rupjā cilvēka līmenī, vajag turēties savā līmenī vai pat pacelties mazliet augstāk, lai nekādā ziņā neļautu sev, lūk, tādā veidā nolaisties tik zemā līmenī. Un šie apziņas līmeņi cilvēkam ir ļoti svarīgi – prast tos regulēt un prast nenolaisties uz šiem zemākajiem līmeņiem.

RL: Sokrats Platona dialogā “Faidrs” saka, ka viņš ne pārāk vēlas iet ārā no pilsētas, jo koki, viņš saka, viņam neko neiemāca. Vai jums koki un daba kaut ko māca?

Klimanskiene: Protams.

RL: Ko?

Klimanskiene: Ko? Ar to savu... tieši ar to savu ilgmūžību, savu mieru, savu tādu skaistumu... es nezinu, koki mani ļoti piesaista. Kad eju uz mežu, vienmēr pastāvu pie kādas priedes vai bērza un apskauju koku un pat noskūpstu. (Smejas.)

RL: Sakiet, lūdzu, ar ko cilvēks šajā pasaules būvē ir īpašs? Ar ko viņš atšķiras no visiem citiem dzīvniekiem, sēnēm, dieviem, mašīnām, augiem?

Klimanskiene: Ar savu jaunradi varbūt...

RL: Ar spēju radīt kaut ko jaunu?

Klimanskiene: Cilvēkam piemīt spēja radīt un apzināta darbība.

RL: Jūs esat brīnišķīga! Liels paldies! Sakiet, lūdzu, kas ir galvenais, ko jūs dzīvē esat sapratusi?

Klimanskiene: Ko esmu sapratusi? Esmu sapratusi, ka galvenais ir mīlēt dzīvi un priecāties par dzīvi. Esmu sapratusi, ka, par spīti visādām nepatikšanām, visādām neveiksmēm un tā, par spīti tam, ka mēs visi slimojam un ejam uz nāvi, un aizejam no šīs dzīves, tik un tā, par spīti tam visam, jāpriecājas par dzīvi un jādzīvo, kā man ļoti patīk, kā budisms saka, šeit un tagad – jādzīvo ar šo pašu brīdi.

RL: Kāda ir nāves loma un funkcija jūsu apziņā? Ko tur dara doma par nāvi?

Klimanskiene: Doma par nāvi... Šis fakts jāpieņem un jāsamierinās. Tāpat arī, ja nāk kāda nāvējoša slimība, ir jāsamierinās, jāpieņem šis fakts un jānomierinās. Absolūti nevajag ne no kā baidīties un nevajag ne uztraukties, ne bažīties, tas viss nepalīdz, bet tikai vēl vairāk pasliktina stāvokli. Visādas tumšas domas, visādas raizēšanās un nervus – to visu vajag absolūti... Kā saka, vajag dzīvot ar šo brīdi un priecāties par dzīvi. Un to tad es daru, lai arī man jau varbūt atlicis dzīvot pavisam maz, nav zināms. Katru brīdi varu nomirt, un tā, bet es tik un tā priecājos, man viss ir labi, un es absolūti neuztraucos un galīgi nebaidos no nāves, jo baidīties un uztraukties ir bezjēdzīgi. Tāpat kā baidīties, kad pienāk nakts, baidīties no nakts... Viss pāriet. Un ir tāda ļoti laba doma: kad es tagad dzīvoju, nāves nav, bet, kad atnāks nāve, manis jau vairs nebūs. Tādēļ es sevi nekā neidentificēju ar nāvi. Nāve – tas ir viens, es – kaut kas cits. Un, kad tā atnāks, manis jau vairs nebūs.

RL: Tātad jūsu laimīgajai, priecīgajai dzīvei tas, kas ar jums notiks nāves laikā, nav svarīgs?

Klimanskiene: Nav.

RL: Un vai būs kaut kāds jūsu turpinājums pēc nāves vai nebūs, arī tas? No tā nekas nav atkarīgs?

Klimanskiene: Nekas nav atkarīgs. Būs – labi; nebūs – nu, tad nebūs. Mēs neko skaidri nezinām. Visādi minējumi, visādi prātojumi. Vieni domā, ka pēc nāves būs tā, otri – citādi, bet, kā būs patiesībā, neviens nemaz nezina.