Ļoti garlaicīgs tusiņš

Linda Mence: Vai ir kaut kādas lietas, par kurām mums nevajadzētu runāt?

Elvīra Bloma: Es domāju, ka tādu nav.

Linda: Pēc Punctum rīkotajām “Tumsas runām” ar Evelīnu Andžāni man bija grūti. Jo viss bija aptumšots, un pēc tam šķita, ka kaut kādas lietas varbūt nevajadzēja teikt, un tā...

Elvīra: Dzejniekam ir tāda situācija, ka atklāšanās ir nenovēršama. Pat ja dzejā nerunā par sevi, būsi kā uz delnas.

Linda: Tas ir arī par formu. Publiskā sarunā vai intervijā vienkārši runāt par sevi un par savu privāto dzīvi – tas velk uz Privāto Dzīvi. Bet citā, skaistākā kontekstā tas iegūst vispārinājumu un vērtību.

Elvīra: Es domāju, tas ir atkarīgs no cilvēkiem, kas sarunājas. Es varu atbildēt ļoti dzelteni, kā tu saki, vai arī ietverot kaut ko, ko esmu uztvērusi, sapratusi vai lasījusi, bet savelkot to kopā ar savu pieredzi, kas, man šķiet, varētu būt interesanta vai vērtīga arī citiem. Tu, protams, neatklāsi kaut ko ļoti intīmu vienkārši tāpēc, lai to atklātu.

Viesmīlis: Izdomājāt kaut ko vai nepieķērāties vēl?

Linda: Es noteikti ņemšu kaut kādu baltvīnu. Es neesmu meistars… Ā, tā nemaz nav vīna karte!

Viesmīlis: Tā arī gadās! Kaut ko sausu gribas vai kaut ko vieglāku?

Linda: Man parasti vienmēr ir garšojis Sauvignon blanc.

Viesmīlis: Tas tāds pussauss vīniņš, vieglāks, bet viņš ir ejošais, garšīgs. Jūs vēl procesā?

Elvīra: Jā.

Linda: Es laikam tad pie reizes arī apskatīšos tos ēdienus. O, bezglutēna tapa, cik jauki! Te ir apvienotā gaļas, siera un olīvu izlase, tas ir kā Apvienoto Nāciju Organizācija. (Smejas.) Ak kungs! Es varbūt apēdīšu trīs ēdienus. Nē, laikam divus labāk.

Elvīra: Es nesen izriju veselu kasti saldējuma.

Linda: Es redzēju instagramā. (Smejas.) Es esmu aizgājusi no feisbuka, bet esmu palikusi instagramā. (Viesmīlim.) Paldies.

Elvīra: Man būs John Wick.

Viesmīlis: Kokteilītis. Siltais, ja?

Elvīra: Paldies. Šodien feisbukāiepostoju, kā mani vidusskolā piekāva latviešu valodas skolotāja par to, ka publicējos skolas avīzē, kas saucās Nīkulīgais Nīkulis. Tāpēc ka tā bija avīze, kurā cita starpā tika izmantota necenzēta leksika, slavināts nīkulīgs dzīvesveids un kritizēta skolas vadība.

Linda: Te laikam vajadzēs izvērsumu.

Elvīra: Es pēdējā laikā saistībā ar to 90. gadu grāmatiņu, ko es taisu Strāvā, domāju par to laiku. Gribēju kaut ko pati uzrakstīt un tad sapratu, ka bērnības emocijas un notikumi ir pavisam neapstrādāti manā prātā. Sāku rakstīt un atcerējos, ka bija tāds gadījums, kad mani reāli piekāva latviešu valodas skolotāja.

Linda: Piekāva?

Elvīra: Cik nu piekāva. Viņa mani grūda pret sienu, pazemojoši knaibīja un teica, ka es takš neesot tik stulba, lai nodarbotos ar tādām muļķībām kā “skandaloza” skolas avīze.

Linda: Kā viņu sauc?

Elvīra: Jautrīte.

Linda: Bļāviens, Jautrīte! Man bērnudārzā bija Jautrīte – vienīgā normālā audzinātāja. Viņa bija Jautrītes vārda cienīga. Bet, ak kungs, viņai vajadzētu atņemt vārdu, tai latviešu valodas skolotājai Jautrītei.

Elvīra: Jā, viņa bija tāda mazliet agresīvāka. Bet pati avīzīte bija fantastiska. Nīkulīgais Nīkulis. Man liekas, ka avīzītes nosaukums ir fantastisks, tas ir par savas nīkulības, sava vājuma pieņemšanu. Tie bērni, kas auga deviņdesmitajos, ļoti bieži bija atstāti novārtā. Un vismaz man ir tāda nedrošības sajūta, es vienkārši nejūtos droši šajā pasaulē. Un kādā brīdī es nonācu pie tā, ka jāpieņem un jāmīl, un jāciena savs vājums, sava fundamentālā nedrošība un nespēja, savs nīkulīgums. Bet skolotāja taču to avīzi iznīdēja.

Viesmīlis: No ēdieniem sanāca izvēlēties?

Linda: Jā. Cik lielas ir tās ceptās tīģergarneles, un cik lieli ir kazas siera salāti? To ir iespējams apēst, abus divus?

Viesmīlis: Ir iespējams. Šitie salāti paši par sevi ir viegli, gaisīgi, bet tur ir deviņas tīģergarneles ar mango čatniju, tāda maza uzkodiņa.

Linda: Paldies.

Viesmīlis: Jums joprojām domājas?

Elvīra: Ņemšu lapu salātus ar dārzeņiem un liellopa rostbifu.

Linda: Tu arī ļoti daudz esi strādājusi restorānos un kafejnīcās, vai ne?

Elvīra: Bāros vairāk, bet restorānā arī, jā. Hāgenskalna komūna gan nav tāds klasiskais bārs. Norvēģijā bārs bija tāds vairāk klasisks, kaut gan arī pilnīga šīze.

Linda: Es nostrādāju Kaņepes Kultūras centrā četrus gadus bārā, bet arī dažos restorānos. Un ir tāda sajūta, ka bāros un restorānos, un kafejnīcās ļoti bieži ir jauni, nedaudz apmaldījušies cilvēki, kuri ir ļoti neaizsargāti. Daudzējādā ziņā tā ir ļoti īpaša pieredze. Man joprojām sajūta, ka īsts darbs ir fiziski smags darbs, tas ir darbs ar cilvēkiem, it kā mazkvalificēts darbs, darbs, kas neprasa intelektuālu piepūli. Un ir tik jocīgi apjaust, ka rakstu darbi arī ir darbi.

Elvīra: Es rakstu romānu, un man tā ir izklaide.

Linda: Vai tev nav kaut kāda vainas sajūta pret darbaļaudīm? (Smejas.) Ņemot vērā, ka arī tu esi strādājusi, ka nav tā, ka tu visu mūžu vienkārši sēdēji un rakstīji.

Elvīra: Tas nav tik aizsargāti un tik stabili, lai es justos vainīga kādu citu cilvēku priekšā. Es daru arī daudzas citas lietas, ir Strāvas menedžēšana, mēs tagad izdosim arī mazas grāmatiņas. Viss notiek pēc diezgan stingra plāna, tas ir milzīgs darbs, un tas prasa daudz vairāk, nekā es saņemu.

Linda: Es nedomāju, ka vainas sajūta šajā situācijā būtu adekvāta. Man liekas, ļoti daudzi kultūras jomā strādājošie izjūt vainu par to, ka viņiem pirmoreiz mūžā ir adekvāti atalgots darbs. Es pati esmu tik ļoti pieradusi pie bezspēka, pie tā, ka es strādāju, mācos, tad vēl rakstu, es pat nezinu, kuros brīžos. Un arī tagad, kad ir daudz mierīgāk un varu nesatraukties par palikšanu uz ielas, ir jocīgi.

Elvīra: Jā, es arī ērtāk jūtos haosā. Man savā ziņā pat patīk haoss un neparedzamība. Bet tās ir traumu sekas – justies droši, ja viss šķobās, ļogās. Esmu pieradusi pie stabilitātes trūkuma jau kopš bērnības, kad nemitīgi mainīju dzīvesvietas. Es tagad arī nemitīgi tās mainu, un tas man sniedz tādu kā viltus laimes un drošības sajūtu. Lai gan apzinos, ka man īstenībā būtu nepieciešama terapija, lai es iemācītos dzīvot stabilā vidē.

Linda: Man savukārt kaut kāda veida stabilitāte bijusi ļoti svarīga. Man bija ļoti jocīgi un grūti tie jaunības laiki, kad es beidzu sportot un atnācu uz Rīgu 19 gados. Es nezināju, kur likties, biju pilnībā pazudusi un darīju visu iespējamo, lai kaut kā atkoptos, īstenībā man būtu bijusi vajadzīga ļoti intensīva palīdzība. Bet tas moments, kurā es tā riktīgi piezemējos un sajutu, ka vispār kaut kam deru šai pasaulē un ka esmu piederīga, bija, kad man piedzima bērns. Tas gan nav nekāds pamācošais stāsts, es negribu teikt: sievietes, jums jādzemdē, un tad jūs jutīsieties pasaulē kā mājās, jo tā ir jūsu sūtība. Es pusgadu mācījos teologos un atceros, ka Juris Cālītis teica, ka ir slikti kristieši un kristieši, kas neiet uz baznīcu, bet viņi tomēr ir kristieši. Un tad es arī kaut kā vienmēr domāju: varbūt ir arī sliktas feministes, un es esmu tā sliktā feministe. Vai vismaz slinkā feministe. Tāpēc es neuzņemtos vispārināt savu pieredzi ar bērna radīšanu. Man bija ķeizargrieziens, kādu laiku es nevarēju pastaigāt īsti labi, bet otrajā vai trešajā dienā es izgāju ārā no slimnīcas. Bija rudens, absolūti saulains, un visas tās dzeltenās lapas, tik silti, 20 grādu oktobrī. Es atceros, ka staigāju pa to jocīgo Stradiņu pilsētiņu un man bija tik ārkārtīgi laba sajūta, it kā neredzams diedziņš mani ir piesaistījis tam piektajam stāvam, dzemdību nodaļai, kur guļ mans bērns. Arī rakstīt es sāku kādā astotajā vai devītajā mēnesī, pirms tam es īsti nerakstīju. Vidusskolā kaut ko mēģināju, kad gāju pie Mairas Asares, bet citādi es nerakstīju un vispār nezināju, kur likties. Es biju pamēģinājusi Amerikā vienu gadu studēt antropoloģiju, teoloģiju, bet pēc tam aizgāju uz Sporta akadēmiju, jo zināju, ka tur būs režīms kā armijā. Bet, kad piedzima mans dēls, es izjutu absolūtu stabilitātes sajūtu, ka viņš ir tas, kas kaut kādā ļoti jocīgā, apgrieztā veidā ir kļuvis par manu ģimeni. Tā varbūt ir stabilitāte, kurai būtu jāseko jau no bērnības, bet kaut kādu iemeslu dēļ es to neesmu jutusi, un ceru, ka tas neatsauksies uz viņa dzīvi un viņam nebūs jāiet terapijā ilgus gadus, lai šo risinātu, es ceru, ka viņš nebūs kļuvis par manu tēvu.

Elvīra: Man gribētos bērnu, lai man būtu šī pieredze, bet es saprotu, ka tas ir ļoti egoistiski. Radīt bērnu tikai tāpēc, lai man būtu pieredze. Es arī esmu studējusi teoloģiju un uzskatu sevi par kristieti, bet vēl joprojām esmu mazliet tādā kā konfliktā ar katoļu baznīcu. Es biju katoliete, it kā teorētiski esmu arī tagad, vienkārši vairs ne praktizējoša. Un tajā pašā laikā es, protams, ticu Dievam, es ļoti cienu kristietību, īsto kristietību, nevis to demonstratīvo, deklaratīvo, bet īsto iekšējo garīgo dzīvi un attiecības ar Dievu. Visas šīs lietas man vienmēr bijušas interesantas un arī svarīgas. Bet kāpēc es to saku?

Linda: Tu teici, ka gribi dzemdību pieredzi.

Elvīra: Jā, es gribu dažādu pieredzi, gribu dzīvot pilnībā savu dzīvi un tā tālāk, bet es negribu, lai tāpēc cieš vēl viens cilvēks, kurš būtu mans bērns un kurš nonāktu varbūt ne gluži ļoti labā situācijā.

Linda: Jā, bet man liekas, ka ar to bērnu ir kaut kā jocīgi, tāpēc ka mēs sagaidām to, ko īstenībā nav iespējams iztēloties. Ir kaut kādas pieredzes, kuras nav iespējams iztēloties gluži vienkārši tāpēc, ka nekas īsti tam nelīdzinās. Var būt, ka suns līdzinās, mājdzīvnieka uzturēšana?

Elvīra: Šī ir otrā reize, kad es dzirdu šo salīdzinājumu. (Smejas.) Iedomājies – bēbis un suns!

Linda: Nu, viņš jau arī rāpo pa grīdu, viņš jāved ārā. Un tomēr tas ir lēciens, pilnīgi iracionāls lēmums, jo nav iespējams saprast, kā tas ir, pirms tas notiek. Tāpēc man ļoti nepatīk bērnības un jauno māšu trivializēšana. Tas ir kaut kas ārkārtīgi liels un baiss, un nopietns. Bērns var nomirt. Viņš visu laiku reāli var nomirt, un tu visu laiku klausies, vai viņš vēl elpo. Tās ir lielas lietas, tie nav nekādi zaķīši un rausīši.

Elvīra: Ir grūti runāt par mātbūšanu, bet tas ir svarīgi. Vīriešiem, piemēram, vispār nav… Varbūt viņiem ir iespējama tēvu pieredze, bet viņiem nav iespējama māšu pieredze. Katrā ziņā es sevi šajā jautājumā nešaustu. Es neesmu tik šausmīgi īpaša, ka man obligāti būtu jāizdzīvo pilns spektrs. Ir cilvēki, kas to dara manā vietā. Kaut kādā ziņā mēs visi esam vienots organisms, vienota sabiedrība, un šajā sabiedrībā mums ikvienam ir vieta, pat ja varbūt tā nešķiet. Varbūt liekas, ka tas cilvēks ir pilnīgs liekais, viņš kaut kādu romānu raksta un saņem naudu par “dīkdieņošanu”, bet arī tam ir jēga. Svarīgi, ka ir cilvēki, kas dzīvo citādi, jo varbūt es dalīšos ar savām pieredzēm, ar saviem nestabilitātes stāstiem un kādam tas būs svarīgi un interesanti, jo viņam nekad nav bijis iespēju dzīvot nestabilā vidē.

Linda: Man jau no ļoti agra vecuma, no kādiem 12 gadiem, ir riebusies ideja par normālību. Bet kaut kā sanāca, ka es izdarīju tās normālā cilvēka lietas, un tas kaut kādā ziņā ir atbrīvojoši, ir lietas, par kurām man vairs nav jāuztraucas. Un tā ir ļoti ērta pozīcija. Man liekas, ir svarīgi atzīt, ka būšana normalitātes pusē ir ērta, ērtāka.

Elvīra: Arī tāda būšana ir laba! Atskatoties uz pusaudžu vecumu, saprotu, ka es tolaik biju tik viena. Toreiz vēl nebija noformulēta ideja par nebinārām personām un tā tālāk, bet es tiešām negribēju būt sieviete. Man riebās un es ienīdu, ka piedzimu šajā dzimumā. Es gribēju būt puisis, es arī ģērbos un uzvedos kā puisis un draudzējos ar puišiem. Meitenes mani vienmēr kritizēja. Viņām vienmēr bija uzstādījumi – tad vajag tā krāsoties, tad vajag šitā krāsoties, tādi mati nesmuki, un tas tur arī nesmuks. Vienmēr tieši izskatā kaut kas ir slikti, krūtis mazas. Par mani smējās, jo man neauga krūtis. Tas bija tik drausmīgi nomācoši, ka tu nemitīgi esi tajā faking spiedienā: jāizskatās tieši tā un jābūt tieši tā, jāģērbjas seksīgi un obligāti jāiekaro kāda uzmanība vai simpātijas. Jo, protams, vienkārši tādēļ, ka tu esi, tev nav vērtības; man tas jau ļoti agri nebija pieņemami. Pubertāte bija traumējoša, un, es domāju, ne jau tikai man, bet gandrīz visiem. Varbūt arī tāpēc, ka man nebija līdzās vecāku, kas man palīdzētu tikt galā.

Linda: Es domāju par to, ko tu pieminēji, ka tava vērtība ir atkarīga no cilvēku vērtējuma, ka tas var būt vīrieša skatiens…

Elvīra: Bet reāli jau tie bija sieviešu skatieni.

Linda: Jau kopš otrās klases es, tāpat kā visas pārējās meitenes, biju iemīlējusies klases smukākajā puisī, un sestajā klasē viņš uz dažiem mēnešiem izdomāja ar mani draudzēties. Tas bija laimīgākais laiks manā dzīvē. Vismaz tā man šķita, līdz es pārlasīju savu dienasgrāmatu un sapratu, ka visu to laiku es biju drausmīgā trauksmē, jo nesapratu, vai es viņam tiešām patīku vai varbūt es to esmu izdomājusi. Un tad es domāju, kas nosaka to, ka bērns jau pirmajā vai otrajā klasē ir tas krutais bērns. Un ir cits bērns, kas nav tas krutais. Un nav tā, ka krutie bija tikai tie, kuriem bagātāki vecāki, jo deviņdesmito un divtūkstošo gadu sākuma mazpilsētā visi vairāk vai mazāk bija vienādi. Bija cilvēki, kas dzīvoja ļoti dziļā nabadzībā, bet pēc mūsdienu standartiem visi vairāk vai mazāk bija uz nabadzības sliekšņa. Un tomēr bija bērni, ar kuriem visi gribēja draudzēties. Es sliecos domāt, ka tas ir saistīts ar drošības sajūtu, jo, ja kāds ir ļoti vājš – un to es izjutu tad, kad piedzīvoju ilgstošu derealizāciju un depresiju –, viņš kļūst par tādu kā ubagotāju, viņš ubago citu mīlestību, viņš ubago uzmanību. Citi to jūt un izvairās. Tas nav tikai par fizisku smirdēšanu vai sliktākām drēbēm, tas ir par iekšējas piepildītības un savas vērtības izjūtu, kas vieniem ir jau kopš agras bērnības, bet citiem tās trūkst. Es atceros sajūtu, ka stilīgie bērni manā apziņā bija kā dievi. Pirmajā klasē es skatījos uz trešklasniecēm, tur bija tādas trīs meitenes… Ak kungs, mēs ar klasesbiedrenēm pat sadalījām lomas, ka es būšu tā meitene un tu būsi šī meitene, jo viņas likās kā pati pilnība, viņās bija kaut kas pārdabisks.

Elvīra: Es biju klases gudrais bērns, bet man tas nepatika. Es palīdzēju kādam izpildīt mājasdarbus vai iedevu norakstīt, un tāpēc stilīgās meitenes ar mani draudzējās. Bet, manuprāt, viņas bija stilīgas tāpēc, ka bija nobriedušākas. Kādā brīdī dažas meitenes atnāca uz skolu un bija jau tādas kā sievietes, un tās arī bija tās visstilīgākās. Jocīgi, ka es draudzējos tieši ar viņām. Arī man bija viens puisis, kurā biju ļoti iemīlējusies, bet es šausmīgi baidījos no tuvības un vienmēr izvēlējos uzmanības objektus, par kuriem bija pilnīgi skaidrs, ka nebūs nekādu tuvāku attiecību. Man patika tā klusi dievināt no attāluma. Bet beigās tomēr sanāca tā, ka pirmais skūpsts man bija tieši ar to puisi, kurš man ļoti, ļoti, ļoti patika, tas gan bija forši. Bet pēc tam es pat nemēģināju šīs attiecības turpināt, novērsos, jo domāju: nu labi, ķeksītis ievilkts, tas notika, tagad varu mierīgi dzīvot tālāk un turpināt mīlēt droši, no attāluma.

Linda: Es jau esmu sadzērusies no pusglāzes vīna! (Smejas.)

Elvīra: Es ļoti sen neesmu dzērusi, jo kādu laiku dzīvoju ārpus Rīgas un vienmēr braucu ar mašīnu. Tas vispār ir veselīgi. Bet tagad esmu atpakaļ Rīgā, un man ir aizdomas, ka dzeršu biežāk.

Linda: Man patīk dzert reti, bet daudz. Tā ir tāda kā attīrīšanās no negatīvajām enerģijām, es attīru savu smalko ķermeni. (Smejas.) Labi, es vairs nevemju, protams, esmu pieaudzis cilvēks, bet var jau arī sadzerties un izvemt visu sliktumu.

Fotogrāfs: “Izvemt to čūsku, kas manī, lai varētu iet ar māsiņu jērus ganīt,” Zigfrīds Muktupāvels dziedāja. Tas ir no Jāņa Lūsēna rokoperas “Kaupēn, mans mīļais”. Atvainojiet, ka iejaucos.

Linda: Ideāli! Zigfrīds Muktupāvels bija mans pirmais tēva kandidāts. Es viņu nekad dzīvē neesmu satikusi, gan jau arī nekad nesatikšu, tāpēc varu to teikt. Es atceros viņu televizorā no rīta, viņa seju un to, cik viņš bija labs. Es biju pirmsskolas vecumā, un viņš – televizorā.

Elvīra: Es mājās noteikti paklausīšos.

Linda: Vai tu lasīji ziņas par Mūzikas akadēmiju?

Elvīra: Jā, es lasīju šīs ziņas. Diemžēl tās mani nepārsteidz. Ļoti skumji, bet prieks tādā ziņā, ka par to runā. It kā jau sen vajadzēja, bet nu labāk vēlu nekā nekad. Ir dzirdēti stāsti no dažādām paziņām, bet visvairāk laikam esmu dzirdējusi stāstus tieši par Mākslas akadēmiju, varbūt manā lokā ir mazāk mūziķu.

Linda: Man visinteresantākais ir tas, ka lielāko daļu šo lietu ir gandrīz neiespējami definēt. Ir gandrīz neiespējami uzrakstīt konkrētus noteikumus, jo ir ļoti daudz tāda, ko var saprast, tikai nonākot šādā situācijā. Sporta akadēmijā mums bija viens pasniedzējs, arī, protams, katedras vadītājs… Loģiski, ka Mūzikas akadēmijas apsūdzības ir pret katedru vai nodaļu vadītājiem, tā ir absolūta varas pozīcija, tas nav nekāds vieslektors, tas ir cilvēks, kurš ir pārliecināts par savu stāvokli. Un Sporta akadēmijā bija tieši tā. Sporta medicīnā pasniedzējs aicināja studentes nostāties klases priekšā un demonstrēja, kā liecas roka. Viņš sauca arī mani, bet es negāju, es jutu, ka nevēlos, lai šis cilvēks man pieskaras. Protams, sportā ir situācijas, kad treneris, piemēram, masē augšstilbus, bet cilvēks jūt, kurš pieskāriens ir drošs un kurš – pat ja pieskaras tikai pie apģērbtas rokas – jau ir kaut kas vienkārši riebīgs. Piemēram, “tu jau esi ļoti forša” vai “tu jau tāda smuka” – tie ir it kā nevainīgi komentāri, pat ne seksuālas dabas, un tomēr ir drausmīga pazemojuma sajūta, to ir grūti aprakstīt. Angliski saka lived experience, kaut kas, ko tu piedzīvo, tikai esot tajā situācijā. Un tāpēc šie it kā smieklīgie noteikumi, un tāpēc šī neizpratne par it kā pārspīlētu politkorektumu. Tie ir ļoti neideāli centieni definēt šo nedefinējamo lauku, padarīt lietas saprotamas.

Elvīra: Man tomēr liekas, ka dažas lietas ir nepārprotamas. Pirmkārt, cilvēkam, kurš atrodas varas pozīcijā, jāsaprot, ka viņam būtu jāizvairās no jebkādiem seksuāliem kontaktiem ar tiem, kas viņam ir tā vai citādi pakļauti. Ja kaut kas notiks, viņš būs pirmais, kam jāatbild par šo situāciju. Tāpēc ir loģiski, ka rektors cieš, viņš ir galvenais, viņam jāuzņemas politiskā atbildība. Otrkārt, ja tu saki: “Nē, es negribu, ka man pieskaras,” – tad ir skaidrs, ka nē. Man liekas, tās ir divas lietas, kas ir nepārprotamas. Runāt par to, ko tās meitenes domāja un kā viņas nonāca tajā situācijā, ir vienkārši bezjēdzīgi. Vienalga, kā viņas tur nonāca, tas nav svarīgi. Svarīgi, kā šis profesors, skolotājs, pasniedzējs tur nonāca.

Linda: Jā, turklāt bieži vien tas nemaz nav tik viegli saprotams. Piemēram, man bija ārkārtīgi dziļa depresija un derealizācija, kas nozīmē, ka zūd kontakts ar realitāti un viss šķiet spocīgs un jocīgs, man bija 19 gadu, es biju ļoti ideālistisks, romantisks jaunietis, lasīju Rilkes “Vēstules kādam jaunam dzejniekam” un ticēju garīgām lietām. Es sapratu, ka kaut kas fundamentāli ir pavisam slikti, un meklēju veidu, kā sev palīdzēt. Gāju uz jogu, spēlēju akordeonu, iestājos korī, un tad es iedomājos, ka man varētu palīdzēt Austrumu cīņas. Un pēc pirmā treniņa es vienkārši attapos uz grīdas tajā sporta zālē, un man bija sekss ar treneri, kurš bija divas reizes vecāks par mani, augumā liels, smags vīrietis. Viņš vienkārši gulēja man virsū, un es pat īsti neatceros, kā tas notika. Labi, viņš mani nepiedzirdīja, viņš neizvaroja mani, kā filmās rāda, kā izvaro cilvēkus. Seksuāla izmantošana gandrīz nekad nenotiek tā klaji: es te tagad tevi izvarošu, sagatavojies! Tas vienmēr ir caur kaut kādu pierunāšanu un viltību: es tev parādīšu vienu vingrinājumu! Atceros, ka viņam teicu, ka man ilgi nav bijušas mēnešreizes, kas bija sportošanas dēļ, bieži vien garu distanču skrējējām mēnešreizes var pazust uz ilgu laiku, un viņš man rādīja elpošanas vingrinājumus. Es nezinu, varbūt viņam tā šķita dziedinoša prakse – tas, ko viņš ar to savu fallu tur dara –, pilnīgi iespējams. Varbūt viņš bija ļoti altruistisks, varbūt viņš bija ļoti labs cilvēks.

Elvīra: Protams, tevis aprakstītā situācija, kas tiešām ir izvarošana, nav salīdzināma ar to gadījumu, kad mani terorizēja skolotāja. Bet vienalga, arī tajā gadījumā man nenāca ne prātā kādam par to stāstīt vai sūdzēties, jo man tomēr bija cieņa, ka tā ir skolotāja, un, lai arī es nepiekritu viņai, vienalga tu cieni to cilvēku, jo viņš ir vecāks, bet tu esi jauns, tev ir pietāte. Treneris ir cilvēks, kurā tu ieklausies, un te viņš vienkārši izmanto šo situāciju un piespiež tevi darīt to, ko tu negribi. Iespējams, uz neilgu brīdi pat liekot tev noticēt, ka tu to gribi, tāpēc ka viņš saka, ka gribi. Tas ir traģiski, un šiem cilvēkiem ir pilnībā jāuzņemas atbildība par to, ko viņi dara.

Linda: Bet likuma priekšā viņi nav atbildīgi. Divi pieauguši cilvēki, es biju skaidrā; kaut gan ikviens cilvēks, kuram ir trausls psihiskais stāvoklis, dziļa depresija vai kādi disociatīvie traucējumi, īstenībā nav īsti skaidrā. Tas ir izmainīts apziņas stāvoklis. Bet kaut ko tādu pierādīt… Es tomēr ticu labajam cilvēkos un pieļauju iespēju, ka šiem vīriešiem varbūt tiešām liekas, ka viņi veic sabiedrisku darbu (smejas).

Elvīra: Es galīgi ne. Ļoti bieži šie cilvēki izmanto gadījumu, jo zina, ka netiks sodīti. Tāpat arī piedzērušās meitenes. Es domāju, jebkurš saprātīgs cilvēks saprot, ka otrs ir piedzēries un nespēj adekvāti pieņemt lēmumus. Tā ir situācijas izmantošana. Un tad ir visa tā sabiedrības attieksme, un, protams, likumiski tas arī nav sakārtots. Bet es domāju, ka tas mainīsies un ar laiku situācija uzlabosies.

Linda: Es gribētu, lai tie cilvēki zina un apjauš, kāda ir sajūta, kad tu kļūsti par objektu, kuru kāds izmanto savai baudai. Es nekad neesmu spīdzināta, bet citādi es neko briesmīgāku nevaru iedomāties. Laikam tieši tāpēc, ka tajā brīdī, kad tev ir tik galēji slikti un tu ārkārtīgi vēlies tur nebūt, otrs cilvēks to izbauda. Šajā neizmērojamajā distancē ir kaut kas tik ārkārtīgi šaušalīgs, ka viens var justies tik drausmīgi nelaimīgs un pazemots, bet otrs acīmredzot gūst piepildījumu. Ir cilvēki, ar kuriem mēs varam runāt un skaidrot, varbūt augs empātija, varbūt sabiedrība mainīsies, mēs kļūsim izprotošāki, bet tomēr ir cilvēki vai dzīves posmi, kuros mūsu uzvedību lielā mērā kontrolē bailes. Tāpēc es saprotu, ko tu saki par sodāmības apziņu. Man gribētos, lai tie cilvēki baidās. Tik vienkārši: lai viņi vismaz pabaidītos. Es esmu riktīgi sadzērusies.

Elvīra: Tiešām?

Linda: Tā diezgan manāmi, jā. (Smejas.) Un tas ir tikai pirmais vīns! Bet par ko būs tavs romāns? Man liekas, par prozu tā drīkst jautāt, ar to proza atšķiras no dzejas. Var jautāt, par ko tā ir!

Elvīra: Tas ir zinātniskās fantastikas romāns, tiešām izklaidējošs. Tāpēc es saku, ka izklaidējos, to rakstot, un ceru, ka cilvēki izklaidēsies lasot.

Linda: Tev patīk zinātniskā fantastika? Es nezināju.

Elvīra: Man patīk, jā. Man vispār patīk žanru literatūra, un mani mazliet apbēdina, ka Latvijā tā ir diezgan neizkopta un arī nepelnīti nicināta. Man citreiz patīk palasīt arī detektīvus, bet atzīšos, ka jau vairākus gadus diezgan maz lasu, nožēlojami maz. Tas nav labi, es cenšos laboties. Man varbūt tik daudz nepatīk tā saucamie mīlas romāni, tos es kaut kā neuztveru. Bet nenoliedzu, ka ir izcili mīlas romāni pasaules literatūras vēsturē un ka arī tiem ir sava vieta.

Linda: Man šķiet, ka cilvēkiem tomēr ļoti svarīga ir viņu labā gaume. Varbūt daudzi, kuriem patīk kriminālromāni vai kuri tos lasa, pat negribētu atzīties.

Elvīra: Tas ir saprotami. Bet, manuprāt, tā saucamā augstā literatūra ir degradējusies. Es arī esmu mazliet apreibusi un mēģināšu kaut ko gudri runāt. Tātad – ar laiku veidojas tādi kā standarti, kāda izskatās laba literatūra, teiksim, mākslas literatūra, kāda mums šeit ir cieņā, un parādās kaut kādi elementi, kas pamazām kļūst par sava veida klišejām. Piemēram, visam obligāti jābūt ļoti traģiski. Tas ir tā saucamais depresņaks,depresīvais latviešu romāns. Šķiet, ka Poruks mums ir noteicis toni, un, lai gan man ļoti patīk Poruks, kopumā šis virziens sevi ir neizbēgami izsmēlis, un rezultātā sākas tāds skarbs naturālisms. Pats par sevi tas nav slikti, bet visas šīs grāmatas ir līdzīgas. Esmu lasījusi izcilus detektīvus, kas uzrakstīti tik raiti un tik precīzi, vienkārši, aizraujoši. Roberto Bolanjo viltus detektīvs “Mežonīgie detektīvi”, kur viņš tik meistarīgi apspēlē šo žanru. Tā ka nav jākultivē aizspriedumi, jebko ir iespējams uzrakstīt labi. Man gribas ar to savu zinātniskās fantastikas romānu kaut kā šo visu iekustināt, pašai iepriecināt sevi un varbūt vēl kādu. Es ceru, ka tas izdosies. : Es tiešām rakstu tikai tādēļ, ka man ir jautri to darīt. Un arī tādēļ, ka ar to var mazliet nopelnīt, protams (smejas).

Linda: Esmu mēģinājusi un arī tagad mēģinu rakstīt prozu, bet saprotu, ka man ir baigi garlaicīgi. Mani laikam īsti neinteresē cilvēki tādā līmenī, lai es ar viņiem ņemtos rakstot. Es pat nonācu pie tādas pseidoteorijas, ka rakstnieki un dzejnieki atšķiras ar to, ka rakstniekus vairāk interesē cilvēki, bet dzejniekus vairāk interesē tas, kas nav cilvēki, nu, tur Dievs vai daba. Dievs, daba, darbs – kā Brigaderei! (Smejas.) Ir cilvēki, kas saka: man patīk vērot cilvēkus. Bet man vispār nepatīk vērot cilvēkus. Man varbūt bišķi patīk vērot bērnus, man patīk vērot dzīvniekus, man patīk vērot dabu, bet man nepatīk vērot cilvēkus, un iespējams, ka tieši šī ambivalentā sajūta par cilvēkiem ir iemesls, kāpēc es rakstu dzeju. Jo tur nav jāraksta par cilvēkiem, var rakstīt par kokiem! Un arī otrādi, man liekas, ka man jābūt riktīgi, riktīgi foršai un riktīgi jācenšas, lai es cilvēkiem patiktu.

Elvīra: Un tomēr tu iepatīcies cilvēkiem, man liekas, ka tu esi ļoti patīkams cilvēks. Bet man ir atkal tā, ka es kaut kur nonāku un man liekas: okei, es šeit neiederos, un tas ir tā kā skaidrs! Nu tad es vienkārši nolīdīšu savā kaktiņā, būšu savā pasaulē un ceru, ka neviens man nepiesiesies. Un lai viņi visi iet ellē. Un ar to es ļoti bieži, man liekas, nogriežu kontaktu ar tiem cilvēkiem, ar kuriem varbūt tomēr gribētu draudzēties.

Linda: Man liekas, ka tev ir kaut kāds priekšstats par mani un man ir priekšstats par tevi, un šie priekšstati ir kļūdaini. Jo man savukārt liekas, ka tu esi ārkārtīgi veiksmīgi adaptējusies sociālajai dzīvei un profesionālajai dzīvei, kas ap to veidojas. Es nesen aizgāju prom no sava labākā drauga pirmizrādes, jo man likās, ka visi cilvēki ir naidīgi. Es ieeju tajā teātrī un saprotu, ka pazīstu ļoti daudzus, bet nav tā, ka viņi ir tādi ļoti tuvi visi. Es it kā pazīstu šos cilvēkus, bet kaut kā bija ļoti jocīgi un es aizbēgu. Tas bija bēdīgi, jo bija tumšs un lija lietus. Es ļoti brīnos par to, ko tu saki, jo man nav tādu baigo draugu. Teiksim, literārajā vidē.

Elvīra: Man jau arī nav. (Abas smejas.) Kuram vispār ir?

Linda: Es šodien lasīju izdevumu “Poētika tuvplānā. Viena dzejoļa analīzes antoloģija”. Un tur bija Arvja Vigula “Ars poetica”, ko analizēja Kārlis Vērdiņš. Vērdiņš stāsta par to konstanto tusiņu, kurš ir ildzis vairākus mēnešus un kura kontekstā Viguls uzrakstījis šo dzejoli. Viņš pat lieto vārdu “bohēma”, protams, daļēji ironiski, nav tā, ka viņš jūsmo par to, cik mēs esam brīnišķīgi jauni mākslinieki, un mums tik interesantas dzīves, un mēs esam tādi intelektuāļi, un tā. Bet tik un tā ir skaidrs, ka ir cilvēki, kuriem bijusi nozīmīga pieredze ar citiem cilvēkiem sociālā kontekstā. Lai cik viņi būtu neadekvāti vai kautrīgi, viņi sadzeras, un viņiem ir jautri ar citiem. Es to lasīju un novēroju, ka man vairs nav skumji par to, ka man tā nav bijis.

Elvīra: Es saprotu, par ko tu domā, jo es jau arī ienācu literatūrā vēlu. Pirmā publikācija man bija 27 gadu vecumā, pirmais krājums pēc trīsdesmit. Es neiekļāvos tajā procesā, jo maniem laikabiedriem jau bija… Nu, piemēram, Viguls ir mans laikabiedrs. Cik viņam ir krājumu? Viņš jau ir klasiķis! Viņš ir mans redaktors, viņš ir fantastisks, es ļoti mīlu Vigulu, platoniski, protams, bet viņš ir citā līmenī, lai arī mēs esam vienaudži. Es neesmu daļa no tās paaudzes un tiem tusiņiem. Agrāk man arī ļoti pietrūka un gribējās. Es redzēju, ka viņi draudzējas savā starpā un ka viņiem ir īpašas attiecības, bet ne jau ar mani. Es tiku tam pāri, pieņēmu un sapratu, ka nevar taču uzspiest kaut ko tādu kā draudzība. Būtu ļoti jocīgi un stulbi to darīt, un būtu stulbi justies bēdīgi vai skumt par to, jo tam jānotiek dabiski. Tam jānotiek kaut kā pašam no sevis, un, ja nav, tad nav. Es tiku tam pāri un tagad jūtos komfortabli.

Linda: Bet tas vispār ir aktuāli šajā vecumā? Man liekas, tas vairāk raksturīgs ap agrīniem divdesmit.

Elvīra: Nē, tai paaudzei, pie kuras arī es piederu, manuprāt, ir aktīvs literārais tusiņš.

Linda: Nezināju. Es visu laiku domāju, ka nav, tagad es atkal saskumšu.

Elvīra: Nu ir, ir, viņiem ir savs tusiņš un ir savas draugu lietas.

Linda: Ak nē!

Elvīra: Nē, neskumsti, piedod, un es jau arī nezinu. Teiksim tā: es neesmu daļa no tā visa, un varbūt tur nekāda tusiņa nav.

Linda: Varbūt tas ir garlaicīgs.

Elvīra: Varbūt tas ir ļoti garlaicīgs tusiņš, tieši tā.

Linda: Varbūt viņiem nav par ko runāt. (Smejas.)

Elvīra: Pieņemsim, ka tas ir gandrīz četrdesmitgadnieku tusiņš, kur visi runā par saviem bērniem un nenomaksātajiem stāvvietu sodiem.

Linda: Un hipotēkām.

Elvīra: Protams, kā tad bez hipotēkām, obligāti arī par tām viņi izvērš garas diskusijas. Drausmīgi garlaicīgi!

Linda: Bet tas ir kaut kas gandrīz arhetipisks – šīs ilgas pēc sava bariņa. Parasti tās ir vērstas pagātnē, jo vienmēr šķiet: nu jā, 20. gados Rīgā bija kaut kādas kafejnīcas un kas tur. Nesen domāju par dažādiem veidiem, kā mijiedarboties ar cilvēkiem, un sapratu, ka ir tādi veidi, kas man ir nepatīkami. Piemēram, sociālo tīklu vide, īpaši feisbuks. Bet tas, pēc kā es ilgojos, ir dzīvas kopienas sajūta. Iedomājos, ka būtu baigi forši veidot atvērtu vidi, kas pieejama ne tikai maniem draugiem literātiem vai māksliniekiem, bet kur kopā darboties ar tekstiem.

Elvīra: Es tikai piebildīšu par feisbuku. Tā kā es jūtos diezgan izolēta, dažkārt man ir svarīgi lasīt tieši tos cilvēku ierakstus, kuri ir ļoti atklāti, mani tas uzrunā. It sevišķi, ja cilvēki dalās savās vājībās vai tajā, kas neizdodas, tas manī rada tādu sirds siltuma un cilvēcības sajūtu. Es zinu, ka tā ir ilūzija, protams, un tas cilvēks nav man nekāds baigais draugs, bet es novērtēju šos ierakstus. Un tomēr jāpiekrīt, ka feisbuksir palicis ļoti bezpersonisks, vismaz mans feisbuks, cilvēki vairs nedalās savā dzīvē, nestāsta vairs tādas īstas, dzīvas, reālas lietas, kas ar viņiem notiek, kur viņi bijuši un ko darījuši. Es zinu, citi par to ierēc, bet man tas ir interesanti, es to novērtēju, dariet to! Es pati stipri kautrējos, esmu pārāk paškritiska, bet es arī mācos tikt no tā ārā un atļaujos reizēm arī kaut kādas stulbības, jo tas ir forši – darīt stulbas un muļķīgas lietas, ir forši ākstīties un forši filmēt tos stulbos instagramarīliņus. Šeit, Latvijā, to darīt ir pašnāvība, jo skaidrs, ka tevi komentāros noraks un apēdīs, tāpēc neviens to baigi nedara. Mani muļķošanās atbrīvo. Ākstīšanās ir daļa no cilvēka esamības, un ir svarīgi to kultivēt, attīstīt un uzturēt, cienīt un mīlēt.

Linda: Es laikam paņemšu arī saldo.

Elvīra: Es arī varētu paņemt. Bet tas, ko tu saki par to grupu, ir baigi labā doma. Kaut vai tā pati koprakstīšana, kura varbūt nav tik ļoti daudz par rakstīšanu kā vienkārši par kopābūšanu. Es esmu gatava iesaistīties!

Linda: Tam ir nepieciešama telpa, kas, no vienas puses, būtu pieejama un atvērta, bet arī ar iespēju aizvērt durvis. Man vispār ir diezgan skaidrs koncepts, man gribētos kopā lasīt tekstu, kas nav garš un nav izsūtīts iepriekš, ļoti uzmanīgi lasīt. Un vēl es gribētu, lai šis darbs ar tekstu ir ļoti subjektīvs. Subjektīvs jau var būt arī ar literārām atsaucēm, intertekstualitāti, bet jebkura interpretācija un jebkura asociācija ir okei, es gribu, lai katram ir iespēja kaut ko pašam padomāt vai parakstīt, vai pazīmēt. Es patiesībā dzīvoju diezgan lielā noslēgtībā, atrauti no citiem rakstošiem cilvēkiem.

Viesmīlis: Sauvignon blanc?

Linda: Jā.

Elvīra: Es nezinu, vai tu tagad pēc vienas glāzes vīna vēl gribi tajā iegrimt, bet kā tev šķiet, vai rakstīšanu var iemācīties vai tas ir drīzāk talants?

Linda: Man liekas, ka tā drīzāk ir kaislība. Kā tamborēšana – tev vienkārši prasās patamborēt, vienkārši gribas. Un, jā, ir cilvēki, kuriem ir ļoti nekoordinēti pirksti. Īstenībā ļoti daudzi cilvēki ir neironetipiski, kam sīkā motorika ir viena no lietām, ar kurām varētu būt problēmas. Tad ir ļoti grūti, un, iespējams, tad vienkārši nepatīk tamborēt. Un cilvēkam, kuram grūti izprast rakstītu tekstu, droši vien arī nebūs intereses rakstīt. Man liekas, ka tas ir kaut kas tāds, kas tev vienkārši patīk, tev patīk lasīt, tev patīk domāt par tekstu, kādā brīdī tev patīk arī rakstīt. Ronalds Briedis man stāstīja, ka nenovērtētā ģēnija mīts mūsdienu literatūrā vairs nestrādā, jo, ja kāds ļoti labi raksta, viņu nenovēršami pamana. Es līdz galam tam nepiekrītu, nedomāju, ka talants vienmēr tiks pamanīts. Var gadīties, ka ir vairāki cilvēki, kuri raksta līdzīgi, var gadīties, ka dažiem vienkārši neatrodas vieta konkrētajā laikā.

Viesmīlis: Kaut ko vēl piedāvāt varbūtās?

Linda: Es tad arī saldo ēdienu labprāt.

Viesmīlis: Ir marcipāna kūka, crème brûlée, panna cotta, citronu tarte, medus kūka, saldējuma sorbets.

Linda: Brilē!

Elvīra: Man būs marcipāna kūka.

Viesmīlis: Un to pašu kokteilīti? Labi!

Linda: Cerams, viņi nepublicēs visu to, ko mēs te ēdam! (Smejas.)

Elvīra: Nu bet protams, ka publicēs. Tur jau tas prieks. Bet es domāju, ka Latvijā tikt pamanītam tomēr ir daudz lielākas iespējas nekā Amerikā vai Anglijā, kur vide ir daudz plašāka un kur smagi jāstrādā, lai izsistos. Šeit, es domāju, tas ir relatīvi viegli, bet daudz ko nosaka arī spēja komunicēt. Cilvēciskās attiecības un saistības nosaka, kur tevi aicina un kur tu parādies. Zinu vairākus ļoti labus dzejniekus, viņiem iznāk grāmata, viņi varbūt dabū par to kādu balvu, un ar to arī viss beidzas. Bet kāpēc es uzdevu jautājumu par talantu? Esmu diezgan skeptiska pret talanta jēdzienu, jo tas tomēr nāk no 19. gadsimta romantisma, kur viss šis ģēnija koncepts bija aktuāls. Kad es jautāju norvēģu dzejniekam Mortenam Langelannam, viņš teica, ka ir simtprocentīgi pārliecināts, ka ikvienam var iemācīt rakstīt, viņš arī pats ir radošās rakstniecības pasniedzējs augstskolā. Bet tad manī piepeši parādījās pretestība: bāc, nu komon, vai tiešām tā ir, ka ikvienam? Un tad padomāju, ka tā pretestība ir tāpēc, ka es gribu justies īpaša. Bet man patika, ko tu teici par prieku, ka tas ir pamatā.

Linda: Domāju, ka pamatā ir milzīga mīlestība pret literatūru, un to cilvēkā var just. Ir Borhesa lekcijas, pieejamas jūtūbāpar brīvu, kur viņš Hārvardā 60. gados runā ar studentiem, un tā nenormālā mīlestība, ar kādu viņš runā par dzeju, liekas visskaistākais, kas var būt. Tā degsme un mīlestība, kas bija viņam, ir man pielipusi.

Elvīra: Labi, es šo domu vēl neesmu īsti noformulējusi, bet pēdējā laikā bieži domāju par literāro orgasmu. Tev arī ir tā? Es izlasu kaut kādu tekstu, un man tik nereāli patīk, ka es vienkārši esmu tādā konkrētā prāta stāvoklī, kurš mazliet atgādina orgasmu. Man tā patīk, tā patīk, ka – oh, yes! – es gribētu būt šito uzrakstījusi, bet neesmu, bet tas ir tik labi! Nesen tā bija ar Kristīnes Želves stāstu krājumiņu “Meitene, kas nogrieza man matus”. Es kaut kad ļoti sen viņu tiku lasījusi, bet tagad, tieši pirms pāris dienām, sāku pārlasīt un kaifoju. Mana dzīve bez tā nebūtu tik jauka!

Linda: Es laikam nevarētu runāt par šādu orgasma sajūtu, bet varbūt par kaut ko līdzīgu tai absolūtajai klātbūtnei, ko labos brīžos var piedzīvot mīlējoties. Varbūt tā ir kāda cita pieredze?

Elvīra: Es vēl meklēju vārdu, bet to var salīdzināt ar orgasmu. Protams, ka tas ir citādi, bet kaut kas līdzīgs tur ir. (Smejas.)

Linda: Man ir sajūta, ja esi sieviete, ir labais tonis domāt un rakstīt par ķermeni. Bet man nekad nav bijis baigi interesanti lasīt dzejoļus, kas ir par konkrētu tēmu.

Elvīra: Piedod, ka pārtraucu. Man ir dabiska interese par ķermeni, tas nav saistīts ne ar kādu toni, tas ir neapzināti, automātiski. Turpini!

Linda: Bet es tik un tā domāju par rakstīšanas un arī lasīšanas saistību ar ķermeni, un, zini, fiziskais stāvoklis, kurā es esmu rakstot un lasot, man ir ārkārtīgi svarīgs. Un tomēr ir mulsinoši domāt par ķermeni. Varbūt tāpēc, ka ķermeni nevar nodalīt no prāta. Ir lietas, kuras mēs piedzīvojam fiziski, un, ja mēs esam domājošas būtnes, tās momentā atspoguļojas arī mūsu prātā. Pat ja divi cilvēki vienā istabā viens otram pieskaras bez vārdiem, šis pieskāriens atmodina atmiņas.

Elvīra: Jā, parādās arvien vairāk pētījumu, cik ļoti cilvēks ir atkarīgs no hormoniem un visām tām hormonu svārstībām; pirms mēnešreizēm tu esi vienā prāta stāvoklī, un pēc mēnešreizēm tu domā: kas man bija par problēmu! Arī uzturs spēlē lielu lomu un tas, cik daudz tu kusties, un tā tālāk. Un vēl ir arī jautājums par medikamentiem, piemēram, par mentālās veselības zālēm, antidepresantiem. Kā tas ietekmē radošo procesu?

Linda: Ivars Šteinbergs vienā intervijā pieminēja, ka viņš bija sācis lietot antidepresantus un tas arī bija moments, kad viņš varēja sākt kaut ko normāli rakstīt. Vienkārši sākt kaut ko darīt. Es ļoti novērtēju, ka viņš to pateica.

Elvīra: Lai cik tas dīvaini būtu, es gribēju sākt lietot pretapaugļošanās tabletes, bet tad es pamēģināju un sāku justies kaut kā pilnīgi psihotiski. Mana pašsajūta bija vienkārši kaut kāds vājprāts, un es pārstāju un domāju: kā es vispār kaut ko parakstīšu, padarīšu, vai es būšu tas pats cilvēks, ja man būs cita hormonālā situācija? Kā tas ir? Ir visādi aizspriedumi, bet ir arī domas: nu kā būs, kas notiks ar tevi? Jo tu taču esi savs ķermenis.

Linda: Mani jau kādu laiku fascinē humorālisms, kopš sāku lasīt “Melanholijas anatomiju”. Pirmoreiz, kad es šo grāmatu ieraudzīju, man bija kādi 18 gadi, tas bija universitātes bibliotēkā Amerikā, un man tiešām likās, ka šis man palīdzēs pret depresiju. Un tagad, pēc septiņiem gadiem, es Bolderājā to grāmatu dabūju, un visinteresantākais man ir stāsti par pacientiem, kurus aprakstījuši viduslaiku un antīkās pasaules ārsti. Tas tik ārkārtīgi spilgti atklāj tālaika dzīvi. Bet humorālismā mani fascinē tieši tas plūstošais aspekts cilvēkā un absolūtā saikne ar visu apkārtni, tas, ka tavu šķidrumu līdzsvaru var ietekmēt laikapstākļi, klimats, vecums. Teiksim, veciem cilvēkiem ir dabiski, ka viņiem ir vairāk melnās žults, tāpēc viņi ir melanholiskāki. Savukārt jaunam cilvēkam, ja melnās žults ir par daudz, tad jābrauc turp, kur ir sauss un silts klimats. Vai arī ēdieni. Ko cilvēks ēd? Katram ēdienam un dzērienam ir savs humorālais sastāvs. Bet visinteresantākais un visforšākais ir, ka, pretēji ezoterikai, kas mēģina radīt zinātnisku sistēmu no ļoti apšaubāmiem avotiem, ļoti apšaubāmām zināšanām un nojausmām, šajā grāmatā pretrunas un nezināšana ir attēlotas pilnā krāšņumā. Turklāt tur ir nenormālais humors. Bērtons saprot, cik tas ir nāvīgi nopietni – viena no versijām ir tāda, ka viņš izdarīja pašnāvību –, un tomēr viņš visu laiku smejas par to absurdu. Viens viņam saka, ka labi ir ēst tikai tos ēdienus, kas ir tavā klimatā. Otrs saka, vajag izvairīties no smagiem ēdieniem, trešais vēl kaut ko, bet beigās mēs tomēr nezinām, un man tas liekas ārkārtīgi cilvēciski un ļoti patiesi.

Elvīra: Poētiski.

Linda: Tu raksti arī dzejoļus vai tikai prozu?

Elvīra: Arī kaut kādus dzejoļus. Man kauns teikt, bet proza mani sāk interesēt vairāk par dzeju. Ak dievs, es taču nevaru to ietekmēt.. Manā jaunajā dzejas krājumā ir daudz dzejprozas tekstu, kas principā varētu tikt uzskatīti arī par zibprozu.

Linda: Kad iznāks tavs krājums?

Elvīra: Drīz. Man vienmēr ir bail, ka neesmu pietiekami daudz darba ieguldījusi, lai tas būtu izcili, tik izcili, lai neviens nevarētu man piesieties. Bet es domāju, ka pienāks arī tāds brīdis manā dzīvē, kad pieņemšu, ka esmu tikai cilvēks. Man vienmēr liekas, ka varēju labāk un ka varēju vairāk strādāt, ka varēju vairāk iedziļināties, vēl vairāk lasīt, es varēju kaut kā mocīt sevi vairāk un vairāk no sevis izdabūt. Tas, protams, ir smieklīgi, jo, kad es to tā kārtīgi apdomāju, tad saprotu, ka īstenībā man svarīgākais tomēr ir izbaudīt manu dzīvi, dzīvot un būt, un priecāties par esamību, un pilnvērtīgi izdzīvot to ļoti ierobežoto laiku, kas man ir dots, nevis nemitīgi mēģināt no sevis kaut ko izdabūt un izmantot sevi kā tādu lietu. Te atkal jāatgriežas pie jautājuma par pašcieņu un attiecībām ar sevi. Tā ka dienas beigās svarīgākais tomēr ir attiecības ar sevi un kā tu jūties ar sevi, un kā tu jūties savā dzīvē un savā ķermenī. Ja jau mēs par to ķermeni.

“Vakariņas ar Andrē” notika “Tinto vīna telpā”