Kur ir šīs durvis

Ar Menahemu Jaglomu es iepazinos 1979. gadā ebreju disidentu burziņā Maskavā. Mēs visi toreiz cīnījāmies pret padomju varu, par brīvību – un arī konkrēti par brīvību izbraukt no PSRS, vienlaikus paši sev atklādami ebreju reliģijas un tradīciju pasauli. Šajā burziņā visi bija talanti un nestandarti, taču Menahems izcēlās pat uz šāda fona.

Uzaudzis pilnīgi nereliģiozā Maskavas ebreju ģimenē, viņš jau skolas gados sāka apgūt ivritu un tradīciju – gan patstāvīgi, gan pie veciem Maskavas hasīdiem, kuri tolaik vēl bija dzīvi. Jau 15 gadu vecumā viņš kļuva par pasniedzēju. Ar savu gluži satriecošo ebreju tradīcijas un mistikas izpratni viņš nodēvēja sevi par Braclavas rabi Nahmana sekotāju un braukāja (kaut gan toreiz to darīt nepavisam nebija droši) uz Umaņu, kur atradās rabi kaps.

1987. gadā, kad nogāzās dzelzs priekškars, rabīns Adins Šteinzalcs Maskavā nodibināja ješivu Mekor haim un uzaicināja Menahemu nākt tajā par pasniedzēju. Tomēr patiešām studēt Toru var tikai Izraēlā, un Menahems 1990. gadā pārcēlās uz dzīvi Jeruzālemē, lai tur mācītos augsta līmeņa ješivās.

Izraēlā viena mūsu agrākā reliģiozo maskaviešu burziņa daļa kļuva par, varētu teikt, mūsdienīgiem ortodoksiem un reliģiskajiem cionistiem, savukārt otra daļa kļuva par haredim, proti, turējās pie klasiskākas ievirzes. Menahems apbrīnojamā kārtā savieno abus virzienus: palikdams haredi Braclavas hasīds, viņš vienlaikus ir galējs modernists.

Jau 30 gadus viņš ir zinātniskais redaktors galvenajās izdevniecībās, kuras krievu valodā publicē klasisko ebreju literatūru, viņš ir arī laidis klajā desmitiem paša rakstu. Platformas, kurās viņš publicējas, dēvē viņu šādi: “Jeruzālemes grāmatnieks, lasītājs un tulkotājs, redaktors, bet dažkārt arī izdevējs. Ebreju gudrību pētnieks un pasniedzējs, netradicionāls hasīds, mistiķis un noslēpumu mīļotājs. Brīvajā laikā dzemdina būtnes vairāk, nekā vajadzīgs, un baro Buridāna ēzeli; raksta par visu ko, taču lielākoties – par ebreju mistiku un filozofiju.”

Kabala ir ārkārtīgi svarīga jūdaisma daļa, kas tikai tagad lauž ceļu pie plaša lasītāju loka. Es personīgi kabalu cenšos studēt pie viņa.

Pinhass Polonskis

Galvenais, ko vēlos pateikt par savu draugu Menahemu Jaglomu, ir tas, ka viņš ir spilgta, dziļa un apdāvināta personība.

Manuprāt, sabiedrība eksistē nevis tajās koordinātās, kuras veido politiskas un sociālas kustības, mākslas darbi un zinātniski atklājumi, sportiski un tehnoloģiski sasniegumi, bet personību koordinātu sistēmā. Masu kultūra šo faktu ir nedaudz aizmiglojusi, izdzēsusi apdāvināta cilvēka nozīmīgumu. Rodas iespaids, ka sabiedrība ir politiķu, mākslinieku, finansistu, žurnālistu valstība. Menahems Jagloms ir pretstats visām šīm sociālās dzīves kategorijām. Taču kāpēc īsti spilgtas personības ir nozīmīgas?

Vēl pirms iepazīšanās ar Menahemu jeb Žeņu es, mācīdamies skolā, aizrautīgi lasīju viņa tēva un tēvoča, brāļu Isaaka un Akivas Jaglomu, grāmatas. Tās bija veltītas matemātikai, taču šī zinātne viņiem bija nevis sausi, formāli spriedumi, bet dzīva, dziļa domāšanas joma. Brāļu Jaglomu mācību grāmatas man matemātiku padarīja par svarīgu kultūras sastāvdaļu. Kaut ko tādu, protams, nevar aizmirst. Tādēļ, Maskavā dodamies ciemos pie Žeņas Jagloma, es pirmām kārtām domāju par viņa tēvu. Taču iepazīstoties apjautu, ka Žeņa ir personība tikpat lielā mērā. Viņš, tāpat kā viņa tēvs, jau ar savu tēlu vien pārvērta jūdaismu, kas mani tajā laikā interesēja visvairāk, par dzīvu, dziļu kultūras jomu.

Kopš tā laika aizritējuši daudzi gadi. Dzīvokli Maskavas Tagankā nomainījis dzīvoklis Jeruzālemes Nahlaotas kvartālā, piedzimuši bērni, mainījušies darbi un rūpes, taču galvenais palicis turpat. Menahems Jagloms vēl joprojām ir personība, kas iezīmē, cik daudz dimensiju ir mūsdienu jūdaismam, kurā, viņaprāt, savienojas ebrejiskā ceļa pasaulē unikalitāte un vispārcilvēciskās kultūras universālisms. Ko tas nozīmē? Mēģināšu uz šo jautājumu atbildēt trijos aspektos – jēgas, estētikas un sabiedriskajā.

Jēga. Ikviens, kurš pamatīgi iepazinies ar jūdaismu, apzinās, cik tas ir neparasts un atšķiras no gandrīz visām pasaules kultūras attīstības līnijām. Senais Bībeles jūdaisms pretojās visām tālaika pagāniskajām reliģijām, izsmēja tās un veidoja citu ceļu, kas uzvarēja un kļuva par vispārpieņemtu. Hellēnistiskais jūdaisms sacēlās pret grieķu filozofiju, veidojot tai alternatīvu talmūdisko disputu formā. Renesanses laikmeta jūdaisms izveidoja fundamentālo kabalistu mācību, kas absolūti nelīdzinās citu tautu mistiskajām mācībām. Menahems Jagloms, būdams ārkārtīgi kompetents visā ebreju mācībā no senatnes līdz mūsdienām, sev par skolotāju izvēlējās vienu no apbrīnojamākajiem hasīdisma līderiem, rabi Nahmanu no Braclavas. Tomēr Jagloma jūdaisms, kas, iekļaujot braclaviešu hasīdismu, nezaudē ne jotu no savas oriģinalitātes un autentiskuma, ir neapšaubāma vispārcilvēciskās kultūras sastāvdaļa. Viss, ko, lasīdams tekstus un izklāstīdams idejas, saka Menahems, ir un paliek dziļi ebrejisks, taču vienlaikus – kopīgs un universāls.

Estētika. Kad iepazinos ar Jaglomu, viņš dēvēja sevi par mākslinieku. Pēc tam viņš kādu laiku bija juvelieris, tad daudzus gadus uzstājās kā ebreju tekstu pārzinātājs un komentētājs, un tagad viņš dēvējas par grāmatnieku. Taču, lai kādai nodarbei Menahems Jagloms būtu pievērsies, šī nodarbe būs īpašs mākslinieka darbības paveids. Pēc vizītes viņa miteklī Tagankā viens mūsu kopīgais draugs to raksturoja šādi: “Tā ir muzejmāja “Jagloma dzīvoklis”. Mājas mainījās, taču visas kļuva par īpatnējiem muzejiem. Vēl vairāk, tās lielā mērā bija ebreja atbilde grieķu radītajai muzeja idejai, jo viss tajā bija iekārtots nevis izrādīšanai, bet dzīvei. Ēdiens, mājas semināri, svētku svinēšana, draugu saieti – viss, kas šajā mājā notika, bija visnotaļ mākslas akts un nevis izrādīšana, bet īsta dzīve. Reizumis apgalvo, ka estētika ebreju kultūrai, kas aktīvi vairās no ārējas attēlošanas un noraida estetizāciju, ir sveša. Tā droši vien arī ir, taču Jagloma fenomens mums parāda, ka ebreju estētika ir iespējama.

Sabiedriskais. Ap Jaglomu visur un vienmēr bijis daudz cilvēku. Viņa mājas Maskavā un Jeruzālemē vienmēr bijušas pilnas viesu. Tomēr te runa nav tikai par namatēva īpašo viesmīlību. Būdams sevī iedziļinājusies introverta personība, Jagloms ir īpaša sociāla realitāte. Ebreju tradīcija mūs māca, ka sabiedrības centrā ne vienmēr jābūt līderiem, organizatoriem, politiķiem. Klasisks piemērs ir ķēniņš Dāvids. Viņa ietekme balstās nevis spēkā un varā, bet īpašā šarmā un īpašā saiknē ar Debesīm. Par Jaglomu dažkārt teic, ka viņš esot Dāvida pēctecis pa mākslīgā cilvēka golema līniju. Tik tiešām – ģimenes leģenda viņu sasaista ar golema radītāju Maharalu no Prāgas. Maharals bija slavens rabīns vienā no apbrīnojamākajām tālaika kopienām Prāgā. Taču tagad par sabiedrības līderiem bieži kļūst nevis slavenas personas un pat ne rabīni, bet vienkārši – cilvēki, kuri atklāj jaunus ceļus un iemieso tos savā dzīvē.

Iļja Dvorkins, 2023. gada 19. maijā

Rīgas Laiks: Nu tad iedzersim par iepazīšanos.

Menahems Jagloms: Par iepazīšanos, satikšanos un tā joprojām.

RL: Man bija tāds gadījums… Sens mans draugs pēkšņi kļuva par jūdu…

Jagloms: Gadās.

RL: Es ierados pie viņa ciemos, kā vienmēr. Viņš saka: “Gribi tēju vai kafiju?” Es atbildu: “Jā, labprāt.” Un tad viņš man saka: “Vari nospiest šito te slēdzīti?” – “Kāpēc?” – “Nu, zini, šabats, es pats nevaru…” Labi, es nospiedu, mums atnesa visu no virtuves, bet es pēc tam vēl pusotru gadu visādi izsmēju viņu par to, ka viņš uzskata: es varu nospiest, bet viņš nevar.

Jagloms: Man ir mazliet cita pieeja. Es parasti nelūdzu neebreju nospiest slēdzi, viņam tas patiešām var likties pazemojoši. Lai gan vispār nav nekādu problēmu palūgt, lai slēdzi nospiež ebrejs, kurš principiāli neievēro šabatu, jo tā ir viņa personiskā izvēle.

RL: To es saprotu. Bet kāds te vispār sakars ar slēdzi? Mums šeit, Dieva pasaulē, ir šādi tādi būtiskāki uzdevumi, nu, tas ir, mēs taču it kā neesam šeit tāpat vien, jā? Bet te daži uztraucas, ka nenospiedīs vai nospiedīs slēdzi.

Jagloms: Es varu pastāstīt līdzību?

RL: Jā, protams.

Jagloms: Bija tāds ievērojams hasīdu domātājs rabi Nahmans¹ no Braclavas…

RL: Esmu dzirdējis, esmu.

Jagloms: …kuram ir pilnīgi brīnumains iztirzājums par to, kas ir Likums, kas ir Halaha². Viņš saka: pasaule ir bezgala mainīga, un tajā nav nekā stabila. Augša kļūst par apakšu, galva – par kājām, cilvēks – par eņģeli, eņģelis – par cilvēku. Viss bezgalīgi mainās. Pat viens cilvēks nepaliek tāds pats vienas stundas ilgumā. Kā tad var šajā pasaulē dzīvot? Viņš saka: pasaule līdzinās Hanukas vilciņam dreidl; uz katras skaldnes uzrakstīts burts, un katrs burts ir no jidiša vārda, kas nosaka gājienu, kuru vajadzēs izdarīt, – pielikt klāt, paņemt visu, izlaist gājienu un tā tālāk. Nu lūk, saka rebe Nahmans, Halaha ir šie burti uz vilciņa. Tā nekādi nav saistīta ar realitāti, jo realitāte vispār nav fiksēta. Toties ļauj izdarīt nākamo gājienu, lai tur vai kas.

RL: Bet kā var būt tikai četri iespējamie gājieni?

Jagloms: Nevar. Vilciņš ir ilustrācija. Tas ir daudzskaldnis, taču skaldņu daudzums to ierobežo. Halahā to ir nesalīdzināmi vairāk, turklāt vienas atmirst, bet citas nemitīgi rodas no jauna. Kaut arī tiek apgalvots, ka Likums ir nemainīgs, patiesībā tas ir ārkārtīgi mainīgs. Un visa šī noņemšanās – nospiest slēdzi, nošķirt traukus un tā tālāk…

RL: Divi ledusskapji…

Jagloms: Jā. Tā visa ir formāla sistēma, kas regulē uzvedību pasaulē, kuru vispār nav iespējams formalizēt. Var to uzskatīt par īpatnēju stikla pērlīšu spēli, ko spēlē nevis uz galdiņa, bet realitātē.

RL: Par tiem diviem ledusskapjiem es atcerējos tādēļ, ka Uri pirms dažām dienām man teica: “Jocīgi, ka “nevārīt kazlēnu tā mātes pienā” ortodoksālajiem ebrejiem ilgākā perspektīvā ir pārvērties par diviem ledusskapjiem…”

Jagloms: Par to ir lieliska anekdote, kuru Uri tev varbūt ir stāstījis. Par to, kā Dievs Israēlam pateica: “Nevāri kazlēnu tā mātes pienā.” Israēla tauta jautāja: “Vai tas nozīmē, ka gaļu nedrīkst jaukt kopā ar pienu?” – “Nē,” Dievs atbildēja, “nevāri kazlēnu tā mātes pienā.” – “Bet vai tas nozīmē, ka pienu un gaļu nedrīkst ēst pat no vieniem un tiem pašiem traukiem?” – “Nevāri kazlēnu tā mātes pienā,” atkārtoja Dievs, un ebreji jautāja: “Vai tas nozīmē, ka gaļu kopā ar pienu vispār nekā nevar lietot?” – “Dariet, kā gribat!”

RL: (Smejas.) Saki, lūdzams, vai tu nekad neesi brīnījies par to, ka Dievs sarunājas?

Jagloms: Nē, it nemaz.

RL: Bet tev taču nav skaidrs, kādā valodā viņš runā. Vai tomēr ir?

Jagloms: Viņš runā daudzās valodās.

RL: Agrāk runāja – vai runā arī tagad?

Jagloms: Vispār runāt par Dievu ir bezgalīga tēma. Redzi, Dievs, kurš ir universs, nevar runāt. Viņš vispār neko nevar.

RL: Bet “universs” ir švaks vārds. Tas ir latīņu vārds, kas apzīmē kaut ko tādu, kas griežas ap kaut ko vienu. Tas ir tīri neoplatonisks jēdziens.

Jagloms: Nenoliedzami, tā vispār ir problēma gan ar filozofijas valodu, gan ar mistikas valodām – nav piemērotu terminu. Kā krieviski pārtulkot Dasein?

RL: Nu, ir četri pieci mēģinājumi.

Jagloms: Ar “Bezgalīgo” ir tieši tas pats. Nu, ir četri pieci mēģinājumi, bet… Vārds “universs”, bez šaubām, neder, taču labāks nav izdomāts. Ir gan vēl citi termini, tomēr arī tie pilnīgi neko neizskaidro. Bezgalīgais… viņš nerunā, viņš vispār neko nedara.

RL: Vai viņš ir?

Jagloms: Uz viņu nevar attiecināt vārdu “ir”. Viņš drīzāk nav nekā ir, jo tā ir pastāvēšana, kuru principā nevar apzināties radība.

RL: Nu, šāds tāds mājiens uz to pastāv dažādās formās.

Jagloms: Nē, pašā Bezgalīgajā no tā nav ne miņas.

RL: Tomēr ārpus tā ir noskārta, ka kaut kas tāds ir.

Jagloms: Un tas ir pirmais jautājums: ja Viņš ir bezgalīgs un visaptverošs, tad “ārpus Viņa” nevar būt principā. Nav nekā, izņemot to.

RL: Taisnība.

Jagloms: Un tādēļ pirmais radīšanas akts, pareizāk sakot, pirmais akts pirms radīšanas, tiek uztverts kā tas, ka Dievs pats sevi dekonstruē. Dievs sevī rada tukšu telpu.

RL: Proti, it kā saplēš…

Jagloms: Saplēš, izjauc savu pilnību, padara sevi nepilnīgu, radot vietu, kas ir brīva no viņa paša. Šis tukšums nav viennozīmīgs, tas ir daudzslāņains, un par tā dabu vismaz pēdējos 500 gadus notiek bezgalīgi strīdi: vai tas patiešām ir tukšums, kurā Dievs var izpausties savas nebūšanas veidolā, vai varbūt tukšums tikai radības uztverei, turpretī pašam Dievam tas ir pilnība. Tas gan īstenībā nemaina kopbildi.

RL: Kā tu, nebūdams bezgalīgs, vari par to kaut ko pateikt?

Jagloms: Es par to neko nevaru pateikt, varu par to runāt stundām, dienām utt. Taču tas viss ir zināma aproksimācija, kas ļauj runāt par to no ārpuses, nesaprotot iekšējo būtību. Galu galā, cilvēks ir runājoša radība. Viņš gan spēj domāt nevalodiskās kategorijās, taču citam to nodot nespēj. Lai vismaz kaut kā par to runātu, jārada īpaša valoda, kas izsaka neizsakāmo.

RL: Šī valoda tiek radīta tālab, lai tu, kam ir kaut kāda intuīcija, vari man par to pavēstīt? Vai tādēļ, lai šis apveids vispār turētos?

Jagloms: Pirmām kārtām tādēļ, lai es varētu izstrādāt sevī kaut kādu intuīciju, kas man ļauj samanīt. Un otrs uzdevums, protams, ir par to pateikt tev, izmantojot formālās, no grāmatām un cilvēkiem gūtās zināšanas, pastāstīt par kaut kādām koncepcijām, kuras es patiesībā nespēju izteikt.

RL: Interesantāks ir pirmais – ka tas ir tādēļ, lai turpinātu to samanīt.

Jagloms: Jā.

RL: Tas nozīmē, ka tu ar vārdiem kaut kādā veidā radi sevī samanošu orgānu.

Jagloms: Kad Izraēlā sāku pie skolotāja mācīties kabalu, es viņam reiz pajautāju: “Kādēļ vienā kabalas mācības kompendijā vienā lappusē apgalvots viens, bet citā – kaut kas pilnīgi pretējs? Kā atrisināt šo pretrunu?” Viņš atbildēja ļoti vienkārši: “Tas, kas tiek pateikts, neko daudz nenozīmē. Tas viss ir tādēļ, lai tavs prāts pārietu tādā stāvoklī, ka tu pats to sapratīsi.” Bet, tā kā cilvēks nav spējīgs saprast tik daudzdimensionālu ainu, tad šīs pretrunas arī rada to stāvokli, kas ļauj to saprast intuitīvā līmenī.

RL: Tas ir skaisti. Atgādina to itāļu parunu, ko reizēm mēdza citēt Pjatigorskis: “Se non è vero, è molto ben trovato.” Proti, ja arī tas nav patiesība, tad tas ir skaisti izdomāts.

Jagloms: Jā. Par patiesību vispār nav runa.

RL: (Smejas.)

Jagloms: Patiesība ir tad, kad var pateikt, vai Vasja ir vai nav uzsitis Petjam aci. Un pat te var būt dažādas bildes.

RL: Jā. Taču es jautāju, vai nav pārsteidzoši, ka Visaugstais runā. Izrādījās, ka ir Visaugstais, kurš nerunā.

Jagloms: Ir. Vai nav.

RL: Kur sākas šī vārdu straume?

Jagloms: Viss turpmākais radīšanas attīstības līmenis, kurš arī aprakstāms diezgan sarežģītās shēmās, ir dievišķās ierobežošanās process. Tukša telpa. Dievs emanē – arī tas ir neoplatoniķu termins, taču citādi nav iespējams pateikt.

RL: Nu kā… Var pateikt “izstaro”.

Jagloms: Bet tā nav izstarošana. Vispār ebreju mācība ir visai interesanta padarīšana, jo principā nevar apgalvot, ka jūdaisms saka tā un tā. Pat par kabalu nav iespējams apgalvot, ka, lūk, kabala saka tā un tā, jo dažādi autori saka pilnīgi pretējas lietas. Īstenībā ir tāda Talmūda teiksma, ka bijušas divas skolas, kuras dibinājuši divi gudrie, Hillēls un Šammajs, un šo skolu sekotāji gadus 100 līdz šai teiksmai strīdējušies par pilnīgi visu, jo viņiem bijis pretējs skatījums uz daudzām lietām. Un tad vienreiz šo skolu galvenie prātnieki sanākuši kopā pie viena no viņiem, bēniņos, un atkal sākuši strīdēties, kuram taisnība. Tad atskanējusi balss no debesīm: “Abiem taisnība. Gan viena versija, gan otra ir dzīvā Dieva vārds. Tomēr Likums ir tāds, kā apgalvo Hillēla skola.” Faktiski viennozīmīgs ir tikai Likums – taču patiesībā pat Likums nav gluži viennozīmīgs, jo dažādās skolās, dažādās kopienās, dažādās grupās praktizē dažādu šā Likuma izpratni. Vēl jo vairāk, Likums, lai gan tas skaitās nemainīgs, tomēr laika gaitā mainās, nereti ar nokavēšanos – par gadsimtu vai pusotru – pielāgojoties jaunajai realitātei.

RL: Tu man piekritīsi – mēs sākām no pašas augšas.

Jagloms: Ja atļausi, es turpināšu.

RL: Jā, protams.

Jagloms: Emanācija vēl nav radīšana, nav kaut kā atsevišķa rašanās no Dieva. “Emanācija”, protams, ir nepareizs vārds, tiek aprakstīts kaut kas līdzīgs amēbas māņkājiņai.

RL: Šo salīdzinājumu es īsti nesaprotu.

Jagloms: Kā pārvietojas amēba? Izmet uz priekšu vienu savu daļu, kaut ko līdzīgu kājai, un tad vienmērīgi pārtek tajā. To sauc par māņkājiņu, jo tas nav atsevišķs orgāns: amēbas ir vienšūņi. Nu re, emanācija ir tāda kā māņkājiņa, kuru izlaiž Dievs, veidojot to tādā kā struktūrā. Tad no šīs pseidokājiņas atkabinās nākamā struktūra, kura jau kaut kādā mērā atsevišķi no sava pirmavota turpina saglabāt tā līdzību. Un faktiski visa pasaules iekārta ir šāds process. Pēc emanācijas radīšana norisinās vēl daudzās un dažādās stadijās, līdz pašās beigās ir izveidojusies materiālā pasaule. Un, kas ir svarīgi, visi šie līmeņi, visas šīs struktūras sastāv no burtiem. Pirmais, kas parādījās vēl tukšajā telpā, ir burti, kurus Viņš apzīmēja Sevī pašā.

RL: Burti nav radīti?

Jagloms: Burti nav radīti. Tie ir radīti nākamajos posmos, taču Viņā pašā tā nav radīšana, tā ir Viņa spēle pašam ar sevi.

RL: Tie ir 22?

Jagloms: Jā. Tā patiešām ir tāda spēle, kas notiek kosmisko laikmetu ilgumā, un tā bieži apspēlē pati sevi.

RL: Nu paklau, bilde, protams, ir izdomāta…

Jagloms: Skaista, izsmalcināta, jā.

RL: Supersarežģīta, es teiktu. Bet turpini. Es gribu tikt līdz tai vietai, kurā kāds var sākt runāt. Jo burti vēl nav runāšana.

Jagloms: Pārejā no emanācijas uz radīšanu ir tāda formāla struktūra no četrām pasaulēm. Pirmā no tām ir emanācijas pasaule, un tā, kā mēs jau noskaidrojām, ir nevis emanācija, bet kaut kas cits, no kā rodas radīšana. Un pārejā no emanācijas uz radīšanu rodas balss. Faktiski pati radīšana arī ir balss. Visas turpmākās perturbācijas ir tikai runas veidošanās no balss. Balss rodas otrajā posmā, emanācijai pārejot uz radīšanu.

RL: Saki, lūdzams, kāds ebreju vārds atbilst emanācijai?

Jagloms: Acilut.

RL: Un tas burtiski nozīmē ko?

Jagloms: Tam ir divi izplatīti izskaidrojumi… Īstenībā vairāk. Pirmais – ka tas ir no vārda ecel, “pie”. Proti, to var tulkot kā “pieība”.

RL: Es nesaprotu.

Jagloms: Vārds ecel nozīmē “pie”. Pie mājas ir suns.

RL: Pieība! Tas ir labi.

Jagloms: Otrs izplatīts traktējums ir tāds, ka vārds acilut cēlies no vārda “aristokrāts”, acil. Proti, visaugstākā dievišķuma izpausme, kuru mēs principā vismaz kaut kādā mērā aptveram.

RL: Tas ir “labākais”?

Jagloms: Jā.

RL: Proti, no vienas puses – “pieība”, no otras – “labākais”. Un tas nav nekādi saistīts ne ar izrietēšanu, ne ar izstarošanu?

Jagloms: Redzi, viens no kabalas uzdevumiem ir cīņa ar filozofiju…

RL: To es pamanīju 14. gadsimta tekstos. Skaidrs, ka viņi nevar to visu pieņemt.

Jagloms: Redzi, 10. gadsimts, 11. gadsimts ir kārtējais ass laiks. Trešais, piektais – nav svarīgi, kurš, taču kārtējais cilvēces globālo pārmaiņu periods. Šīs pārmaiņas notiek nevis Rietumu cilvēcē, bet ābrahāmiskajā oikumēnē – Vidusjūras piekrastes, Eiropas, Ziemeļāfrikas pasaulē; arī Angliju, piemēram, šajā ziņā var uzskatīt par Vidusjūras valsti, nu, plašākā nozīmē. Ebrejus šīs pārmaiņas skāra nebūt ne mazāk kā visus pārējos. Redzi, Talmūda laikmets ir voluntārisma – tikai dievišķā – laiks.

RL: Tas man nāk negaidīti.

Jagloms: Īstenībā galvenais uzdevums… Gribas izrunāt vārdu “diskurss”, tomēr tas īsti nav pareizi, jo šī vispār ir nediskursīva joma, pareizāk sakot, tā ir plašāka nekā diskurss. Talmūds un liela daļa ebreju domas līdz pat 10. gadsimtam ir veltīti Likumam, proti, centieniem saprast, kāda ir dievišķā griba. To es arī domāju, teikdams “voluntārisms”. Ar lielo lūzumu pēc kalifāta iziršanas un jaunu valstu izveidošanās nez kāpēc pēkšņi rodas ļoti globāls jautājums: kādēļ dievišķā griba ir tieši tāda? Labi, mēs saprotam, ka sestdien nedrīkst nospiest slēdzi. Bet kādēļ nedrīkst? Un kāds ir Dievs, kurš var tā vēlēties? Un vienlaikus rodas divi aktuāli projekti, kuri strādā ar šiem jautājumiem, cenšas uz tiem atbildēt. Viens projekts ir filozofija, otrs – kabalistika. Pats kabalas jēdziens rodas apmēram tajā pašā laikā. Filozofija principā ir universāla…

RL: Kabalas jēdziens rodas aptuveni šajā lūzuma laikā?

Jagloms: Jā, pat vēlāk, 12. gadsimtā.

RL: Bet filozofija?

Jagloms: Tajā pašā laikā. Pirms tam ebrejiem ne kabalas, ne filozofijas būtībā nebija. Nujā, hellēnistiskajā laikmetā bija trīs galvenie ebreju centri – Palestīna, Babilonija un Aleksandrija. Babilonijā viņus interesēja galvenokārt Likums, Palestīnā – Likums un ekstātiska mistika, Aleksandrijā – filozofija. Tas ir primitīvi, bet vispār aptuveni tā bija. Taču Aleksandrijas ebreju kultūra un kopiena tika gandrīz pilnībā iznīcināta diasporas sacelšanās laikā 2. gadsimta sākumā un vidū, un tās paliekas izšķīda kristīgajā pasaulē, kas izveidojās nedaudz vēlāk.

RL: Tas bija tik agri?

Jagloms: Jā. Vispār par šo sacelšanos ir diezgan maz zināms. Otrā gadsimta sākumā saceļas visa ebreju diaspora, milzīga un varena. Šo sacelšanos, pēc visa spriežot, izraisīja ne tikai varas nesēju spiediens, bet arī visvisādi mesiāniski strāvojumi – nereti visai radikāli –, un tiem bija pat nevis vienkārši plaša, bet vispārēja izplatība. Rezultātā ebreji mēģināja sagrābt savā varā visu hellēnistisko pasauli… atteikties no visiem pastāvošajiem valstiskajiem veidojumiem, sagraut visu un “uzcelt mūsu jauno pasauli”. Un Aleksandrijas kopiena reizē ar daudzām citām vienkārši pilnībā aizgāja bojā; tas ir salīdzināms ar Katastrofu: vairāku sacelšanos laikā tika iznīcināts pusotrs miljons cilvēku. Ar to pašu filozofijai bija svītra pāri, pat Aleksandrijas Filona teksti saglabājušies, tikai pateicoties kristiešiem. No 3. līdz 10. gadsimtam tādas filozofijas nebija. Tā bija aizgājusi bojā kopā ar tās nesējiem. Tas, kas radās 10.–11. gadsimtā, bija pilnīgi jauna iecere, jauna filozofija, savā būtībā aristoteliska, ar zināmām platoniskām ietekmēm, savos pamatos tikpat universāla, cik universāla ir jebkura filozofija.

RL: Un kur tas notiek?

Jagloms: Vidusjūras piekrastē, protams, Ziemeļāfrikā. Filozofija kļūst konfesionāla tikai tad, kad tā skar teoloģijas jomu. Un, ja arī dziļi filozofiskas konstrukcijas – teiksim, Ibn Sīnas, Akvīnas Toma un Maimonida – var būt ļoti līdzīgas, tad teoloģiskās konstrukcijas jau ir pilnīgi atšķirīgas. Tajā pašā laikā rodas kabala – projekts, kas ir principiāli pretējs filozofijai; dabīgi, tas ļoti drīz kļuva arī filozofisks, taču principā tas atsakās no filozofiskas domāšanas, apliecinās kā alternatīva filozofijai.

RL: Taču, kā izrādās, ļoti lielā mērā to izmanto…

Jagloms: Pirmajos posmos neizmanto. Kabalas un filozofijas saplūšana sākas mazliet vēlāk, ap 14. gadsimtu.

RL: Man ir ļoti virspusīgas tekstu zināšanas, taču esmu nedaudz lasījis “Zoharu”³ un redzu, ka šajos tekstos sastopamas Aristoteļa formulas.

Jagloms: No tā nav kur sprukt. Protams! Taču principā kabala sevi uzskata par antifilozofisku projektu. Turklāt ebreju filozofijas projekts taču izrādījās diezgan neveiksmīgs, vismaz salīdzinājumā ar kristīgo vai musulmanisko filozofiju. Ebreju filozofiju līdz jaunākajiem laikiem veidoja neliels darbu skaits, un lielas izplatības tiem nebija. Savukārt kabala iekaro daudz stabilākas pozīcijas: to aizgūst gandrīz visas kopienas, tā attīstās, tiek pētīta, rodas dažādas skolas…

RL: Drīkst tev ieliet?

Jagloms: Vajag. Nu lūk, visas šīs sarunas par dievišķo runāšanu…

RL: Jā. Bet kurš tad runā? Kāds visaugstais? Man gribētos, lai tu lietu savu gaismu pār…

Jagloms: Vispār jau man tieši tāpēc arī bija vajadzīga šī atkāpe. Filozofu Dievs nerunā…

RL: Simt procenti!

Jagloms: Un tāda Dieva gribas izpaušanās nekādā ziņā nav runāšana. Tā ir tāda pravietiska apskaidrība, kuru sasniedz filozofi, un viņi jau runā Dieva vārdā.

RL: Bet kurš Dievs runā? Gnostiķi bija pārliecināti, ka Mozus grāmatās aprakstītais Dievs ir lepnības apmāts pļāpa, kurš neko nav sapratis. Viņš atkritis no bezgalīgās visvienības un tādēļ arī uztaisījis šito sūda pasauli, kurā mums nākas…

Jagloms: Arī par to ir lieliska anekdote. Viens rabīns, devies uz labāku pasauli, Dievam jautā: “Nu pasaki, kāda suņa pēc tu runā visu to sviestu? Par Dieva roku, Dieva kāju, runājošu krūmu un tā joprojām?” Un Dievs atbild: “Un kā tu gribētu ganiem izskaidrot kvantu nenoteiktību un kvantu sapinumu?”

RL: (Smejas.) Tā varētu jokot fiziķi savos zinātniskajos institūtos. Tomēr problēma ir dziļāka.

Jagloms: Problēma ir pilnīgi cita. Patiesībā, kā jau ar visām anekdotēm, šis tikai ārēji ir joks. Ebreju filozofi apgalvo, ka Bībeles naratīvs ir alegoriju komplekts un tas nozīmē nepavisam ne to, kas tiek teikts, turpretī kabalisti tās uzskata par mitologēmām. Dievam patiešām ir roka, kāja, mute, ausis un viss pārējais, pat mati un bārda. Taču tie ir tikai materiālās pasaules tēli, kas ļauj runāt par neizsakāmo. Ir vēl tāda kabalistiska paradigma: visa pasaules ēka ir antropomorfa. Tas ir, pirmā ir cilvēka tēla emanācija, kas atbilst dievišķajai iecerei, proti, universam. Un visa turpmākā pasauļu hierarhiskās struktūras attīstība… Ir priekšstats par divām paralēlām struktūrām – horizontālu, apļveida, un vertikālu, lineāru –, un tās abas atbilst cilvēka veidolam. Līdz ar to pat emanācijas pasaulē ir rokas, kājas, galva un viss pārējais, bet sākotnējo, pat pirms emanācijas pasaules bijušo formāciju sauc par “pirmcilvēku” – adam kadmon.

RL: Jā, to esmu dzirdējis. Varbūt pamēģināsim iet no otras puses? Ja nu nonāksim pie tā paša… Kādēļ ebrejs apgraiza pimpi?

Jagloms: Iesākumam atkal ekskurss. Visas šīs sistēmas galvenais komponents ir vīrišķā un sievišķā dihotomija, kas, pats par sevi saprotams, ir iebūvēta pašā universā.

RL: Vai tas arī ir dievišķīgi?

Jagloms: Ir.

RL: Tātad tas nav ārējs pretnostatījums?

Jagloms: Nav. Vēl jo vairāk, dažās mācībās pati radīšana tiek izprasta kā tas, kā šis bezgalīgais Dievs izārina savu sievišķo sākotni, pareizāk sakot, sievišķo komponentu. Jo sievišķā puse ir saistīta ar tiesas īpašību. Sievišķā sākotne kaut kādā mērā ir dēmoniska – vienlaikus saglabājoša un iznīcinoša. Vīrišķā puse atbilst žēlsirdībai, bet sievišķā – tiesai.

RL: Kāpēc ir gan saglabājoša, gan iznīcinoša, to es vēl spētu izdomāt. Bet kādēļ dēmoniska?

Jagloms: Nav dēmoniska, slikti pateicu. Dēmoniska tā kļūst radīšanas zemākajā līmenī. Ir tāds mīts par Ādama pirmo sievu, kura dzemdējusi dēmonus un vispār dažnedažādas nejēdzības.

RL: Esmu dzirdējis. Uzskatu, ka tā ir visdziļākā herēze.

Jagloms: Redzi, tur jau tā lieta, ka ebrejiem herēzes neeksistē… nu, gandrīz.

RL: Nu labi. Greiza doma.

Jagloms: Kādēļ?

RL: Tādēļ, ka tajā nav jēgas. Tas ir izdomāts tikai tāpēc, lai apšaubītu sievišķo dabu.

Jagloms: Nē.

RL: Tad paskaidro. Taču neaizmirsīsim, ka īstenībā es jautāju par pimpi.

Jagloms: Es jau arī mēģinu nokļūt līdz pimpim. Pimpis un peža īstenībā ir pats galvenais.

RL: To jautādams, es pat negribēju uzsvērt, ka pimpis un peža ir pats galvenais.

Jagloms: Pimpis ir ne tikai dzemdināšanas, bet pirmām kārtām baudas instruments. Bauda ir pirmā dievišķā vēlēšanās. Īstenībā… bail teikt, bet vienā no kabalas skolām universa sākotnējais stāvoklis – pareizāk sakot, nevis sākotnējais, bet tas, kas ir pirms radīšanas, – tiek aprakstīts kā īpatnēja dievišķa masturbēšana.

RL: Ir tāds teksts?

Jagloms: Ir daudz tādu tekstu. Dievs spēlējas pats ar sevi un gūst baudu.

RL: Atgādina Ēģiptes mītu par dievu Ra, kurš beidz sev mutē un izspļauj pasauli.

Jagloms: Izspļauj pasauli, kura turklāt iztek no Nīlas. Jā, jā, jā.

RL: Un kā ir ebrejiem? Jums ir līdzīgs…

Jagloms: Mums ir līdzīga mācība, jā.

RL: Ja kaut kas tāds ir, tad nav tiesa, ka atšķirība starp pimpi un pežu ir pirmēja. Tad tā ir otrēja.

Jagloms: Jā, pirmējs ir tas, ka universā nav pilnīgi nekādas atšķirības.

RL: Liekas, esam aizrakušies līdz pašai sākotnei.

Jagloms: Jā. Un telpa savā ziņā ir atšķiršanas kā tādas radīšana universā.

RL: Proti, tiek radīti apstākļi nākamajai atšķiršanai. Sākumā tās nav.

Jagloms: Sākumā atšķiršanas nav. Turklāt, tā kā universs ir universāls, tajā pastāv arī ļaunuma – tiesas,
ļaunuma utt. – puse. Un viņš to izmet ārā, radīdams pasauli. Pasaules radīšana ir universam piemītošās tiesas īpašības izārināšana, iznešana ārup.

RL: Vai tas nenozīmē, ka tā ir dievišķās baudas izārināšana? Nu, ņemot vērā to tēlu, kuru tu nupat piesauci?

Jagloms: Jā. Un vispār viena no definīcijām, atbildēm, kādēļ Dievs radījis pasauli, ir: tādēļ, lai ar to spēlētos vai to baudītu. Pimpis rada, un peža pieņem. Pimpja apgraizīšana ir radīšanas attīrīšana. Un te jau ir jautājums par ļaunuma dabu. Ļaunums tiek izprasts kā kaut kas ārējs attiecībā pret svētumu. Ļaunums ir parazītiska esamība, kas pārtiek no šī svētuma, taču savā visaugstākajā stāvoklī ir neticami lieliska. Tie ir tie augstākie svētuma paveidi, kuri vispār nespēj iemiesoties kā labais.

RL: Augstākie svētuma paveidi, kuri nevar iemiesoties kā labais? Vai es pareizi saklausīju?

Jagloms: Pareizi. Tapšanas grāmatas pirmā frāze. Pareizāk sakot, otrā…

RL: Tohu vavohu.

Jagloms: Jā! Tohu vavohu. “Zeme bija tukšum tukša, tumsa bija pār dzīlēm.” Tumsa nāk pirms gaismas. Tumsa ir visaugstākā gaisma, kas principā nav pieejama nekādu radību, arī visaugstāko, izziņai. Tā visos esamības līmeņos rādās kā absolūta tumsa. Un te rodas bezgalīguma un gaismas dihotomija. Radībai, radītajai pasaulei, pats Bezgalīgais ir bezgalīga tumsa.

RL: Apbrīnojami. Jāteic, ka arī man ir nācies par to pārliecināties personiskajā pieredzē. Taču atgriezīsimies pie pimpja.

Jagloms: Īstenībā mēs atgriežamies nevis pie pimpja, bet pie pežas. Pimpis ir dzemdināšanas instruments, tas kabalā atbilst priekšpēdējam elementam, priekšpēdējai sfirai⁴, kura visu dzemdē.

RL: Bet tas, ko sauc par “zemāko personu”, tas nav pimpis?

Jagloms: Tā ir peža. Pimpis ir elements, kas nāk pirms tam. Un peža dīvainā kārtā tiek asociēta ar muti. Peža runā. Pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir runājoša vagīna, materiālā pasaule ir runājoša vagīna, kas spēj runāt, tikai pateicoties pimpim, kuram ir mēles loma.

RL: Piedod, bet kur tad šajā materiālajā pasaulē ir pimpis?

Jagloms: Radošais vārds, kuru runā Dievs, ir šīs pasaules pimpis. Šis vārds nevar būt neizteikts, un to izsaka peža.

RL: Nu vai zini! (Smejas.) Es arī esmu izteicis dažādus drosmīgus minējumus par pasauli, kurā mēs dzīvojam, bet šitais ir vareni.

Jagloms: (Smejas.) Jā. Tajā tad nu mēs dzīvojam. Tādēļ tavs jautājums, kā Dievs runā un kādēļ ebreji apgraiza pimpi, ir viens un tas pats jautājums. Dievs runā ar pimpja starpniecību. Tādēļ, lai viņa runāšana būtu saprotama, valodu vajag atbrīvot no čaulas. Priekšādiņa tiek izprasta kā čaula, kas apņem svētumu – proti, pašu pimpi. Un to vajag noņemt, lai varētu noslēgt ar Dievu derību. Derības būtība ir atmest nevajadzīgo, atstājot tikai galveno. Derība arī ir destruktīvs akts. Derība kaut kādā ziņā līdzinās pirmajam radīšanas aktam: tiek nogriezts nost tas ārējais, kas pimpim neļauj būt pilnvērtīgam pimpim. Un, pateicoties šai derībai, tas var dzemdināt nākamās paaudzes.

RL: Njā, tajā ir kaut kas jauns. Man pie tā jāpierod, pie šiem jaunumiem. Tātad ebrejs apgraizās, lai novāktu lieko no tā, kas rada šo pasauli?

Jagloms: Jā. Izklausās ārprātīgi, bet Dievs runā, un viņš ir runājošs pimpis. Raugi, ir visagrākā saglabājusies grāmata, kas attiecas uz pilnīgi citu laikmetu, uz agrīnās mistikas laikmetu, – “Radīšanas grāmata”, Sefer jecira. Tur jau pašā pirmajā nodaļā parādās tāda dīvaina lieta: “valodas derība ir pimpja derība”.

RL: Tad tādēļ tu saki, ka valoda un pimpis…

Jagloms: Jā, jā, jā. Vienā griezumā. Ko saka Mozus, kad Dievs viņu uzrunā no degošā ērkšķu krūma, sacīdams: ej un izved ebrejus no Ēģiptes? Viņš atbild: kā es varu to izdarīt? “Es esmu neapgraizītām lūpām!”

RL: Un tas ir burtiski par apgraizīšanu?

Jagloms: Tas ir precīzi tas vārds, kas tiek lietots par priekšādiņu. Neapgraizīts ir arel. Es esmu tāds, kam neapgraizītas lūpas, ani aral sefataim. Un tad Dievs saka: labi, lai Ārons ir tavas lūpas. Lūk, tā īstenībā ir apgraizīšanas – pareizāk sakot, apgraizīšanas mīta – būtība. Runāšana un sēkla ir gandrīz pilnīgi viens un tas pats – radoša substance, vārds, ar kuru radīja… Sēkla kabalas mītā rodas pirmās dievišķās manifestācijas, senā Svētā sirmbārža, Augstākās dievišķās personas smadzenēs. Balta lāse, kas dzimst smadzenēs un nolaižoties… tas atgādina dažas budisma idejas – visvisāda tantra… Tā nolaižas no debesīm un aizsāk pasauli.

RL: Zini, kas man tavā stāstījumā izraisa aizdomas? Vieglums, ar kādu tu, aprakstīdams kabalistiskas lietas, izmanto vārdus “mīts” un “mitologēma”. Tas taču ir grieķu tēls, “mīts” grieķu valodā nozīmē stāstu, savukārt mitologēma ir ļoti vēlīna struktūra. Protams, to var deducēt no dažām labām neoplatoniskām konstrukcijām, taču vispār tas ir 20. gadsimts. Bet tu runā par mītiem un mitologēmām kabalistu domāšanā. Vai viņiem ir jēdziens, kuru viņi paši lieto, lai…

Jagloms: Nav.

RL: Tātad tas esi tikai tu, vai…

Jagloms: Ne tikai es. Mūsdienu zinātnisko kabalas pētīšanu izdomāja tāds Geršoms Šolems, kuru tu noteikti zini. Viņam ir divi galvenie mantinieki – Moše Idels⁵ un Jehūda Libess. Idels aizgāja vienā virzienā, Libess otrā. Libess man ir mīļāks…

RL: Viņš ir mistiskāks.

Jagloms: Mistiskāks, protams. Idelam nez kāpēc ir ļoti svarīgi, ka kabala sagrauj mītu. Savukārt Libesam – ka kabala mītu rada. Ka kabala faktiski ir bezgalīga mīta radīšana. Tādēļ viņš visu laiku runā par mitologēmām un mītu. Libess tad nu mani ir kaut kādā ziņā samaitājis.

RL: (Smejas.) Sapratu. Bet atgriezīsimies nu pie pimpja un runājošās pežas, un vispār pie pasaules konstrukcijas. Man liekas, šie pirmējie tēli rada kaut kādas dzīvības formas. Proti, šie tēli tās apliecina, pastiprina un tā tālāk.

Jagloms: Piekrītu.

RL: Kā tu domā, kāda dzīvības forma tiek apliecināta ar runājošas pežas un pimpja šādām savstarpējām attiecībām? Tu teici, ka viena no pirmējām dihotomijām ir pimpja un pežas dihotomija. Tas nozīmē, ka šīs attiecības šajā pasaulē ir svarīgas. Kāda veida attiecības starp pimpi un pežu tiek izraisītas ar šo pirmtēlu, ar šo bildi?

Jagloms: Vispār jau jebkura kabalistiska prakse tiek uztverta kā augstākā vīrieša un augstākās sievietes savienošanās. Ja nu pavisam rupji, tad ebrejs, kurš lūdz Dievu vai izpilda bausli, pumpē. Tā ir visu kabalistisko intenču būtība.

RL: Ko te nozīmē “pumpē”?

Jagloms: Hasīds, lūdzot Dievu, veic frikcijas. Lūgšanas laikā šūpojas. Hasīdu lūgšana pirmām kārtām ir kopošanās ar dievišķo. Turklāt hasīds tajā piedalās sievietes lomā.

RL: Proti, viņu piš…

Jagloms: Viņu piš, bet viņš ir ļoti aktīvs. Viņš, visticamāk, pēc tam uzsēžas virsū. Man ir izcils stāsts: es ar suni staigāju tuvējā parkā – un pēkšņi izdzirdēju sievieti drausmīgi bļaujam.

RL: Naktī?

Jagloms: Jā. Drausmīgi bļauj sieviete, kuru izvaro. Es, saprotams, tūlīt pat paķēru suni un skrēju glābt. Pieskrēju – un ieraudzīju meditējošu Braclavas hasīdu.

RL: To vārdu es nesapratu.

Jagloms: Braclava, Brosleva – tā ir viena no hasīdisma skolām, kurās meditācija, kliegšana ir bezmaz vai pamats. Un hasīds, šīs skolas sekotājs, sēdēja uz celma un ārprātā bļāva kā sieviete, kuru izvaro. Es paķēru suni un aizbēgu. Apskaudu viņu – tas ir ļoti spēcīgi, kaut ko tādu piedzīvot.

RL: Spēju iedomāties. Bet, ja to projicē uz cilvēku dzīvi, tad kā ir domāts, kādas vīrieša un sievietes attiecības ir šajos lielajos stāstos?

Jagloms: Īstenībā es jau stāstīju, kas tiek gaidīts un kas projicējas… Vari man ieliet?

RL: Ui, piedod. Glāze nav caurspīdīga, es nepamanīju…

Jagloms: Projicēts tiek viss iespējamais, taču principā vīrieša un sievietes attiecības ir pats galvenais. Viens no maniem skolotājiem, Šaloms Rozenbergs – viņš ir ļoti nozīmīgs ebreju domātājs, liels paradoksu mīļotājs… viņš reiz mani satrieca. Lasīdams lekciju par to, kā jūdaisms atšķiras no kristietības, viņš pateica, ka vispār jau nepārvaramas atšķirības ir tikai divas. Trīsvienība ebrejiem no kabalas skatpunkta var izrādīties itin pieņemama, to ļoti centās parādīt kristīgie kabalisti… Dieva iemiesošanās, pat nomiruša un augšāmcēlušās Dieva tēls – arī to kaut kā var kaut kam pielāgot. Taču ir divas kardinālas atšķirības. Attieksme pret humoru un attieksme pret seksu. Visas ebrejības pamats ir humors, un sekss ir pats galvenais. Seksā pēc būtības nav nekā grēcīga, tas ir veids, kā savienoties ar Dievu. Taču tieši tādēļ, ka tas ir svēts, tam piezīžas, uz tā parazitē vareni ļaunā spēki. Un šī atšķirība ir nepārvarama.

RL: Te nu es viņam nepiekritīšu viena vienīga iemesla dēļ. Sekss kristietībā kļuva neķītrs tikai pēc Augustīna, tas ir, pēc Augustīna dziļā darba ar savu pimpi. Atceries, “Par Dieva pilsētu” 14. nodaļā viņš apraksta Ādama sacelšanos. Ādama sacelšanās tur attēlota kā pimpja sacelšanās.

Jagloms: Galīgi neatceros, ja godīgi.

RL: Īsumā izstāstīšu. Tas būs ļoti vienkāršots pārstāsts: kad Ādams sacēlās pret Dievu, viņam uzradās kaut kas tāds, kas saceļas pret viņu. Un Augustīns saka: “Kad negribēju, tas sacēlās. Kad gribēju, nesacēlās.” Proti, vīrietī parādās sākotne, kas saceļas.

Jagloms: Tas ir tas stāsts par Hieronimu, kurš nespēja un nespēja pabeigt savu tulkojumu, jo viņam visu laiku stāvēja. Viņš nespēja parakstīt, kad viņam stāvēja.

RL: Nuja. Augustīnam tas ir sarežģītāk, jo viņš pimpī redz zīmi – to, ka cilvēks saceļas pret Dievu. Ar to tad arī kristietībā sākās tā attieksme pret pišanos, par kuru…

Jagloms: Piedod, lūdzu. Vasilijs Rozanovs raksta, ka viņam, kad viņš raksta, vispār stāv visu laiku. Un, kad viņš rakstot pret boļševikiem, tad stāvot tā, ka viņš nevarot parakstīt un liekoties mierā.

RL: Nu, par Rozanovu! Starp citu, Rozanovam bija sieva, kura pirms tam bija Dostojevska mīļākā. Neatceros, kā viņu sauca, bet psihiatriski precīza diagnoze, kuru viņai toreiz nosauca, bija histeroīdā psihopātija. Viņa viņam piepisās līdz nesamaņai. Bet par kabalu… Viens mans labs paziņa reiz sāka lasīt Laitmanu, bet tad caur Laitmanu nokļuva pie tā, pie kura Madonna…

Jagloms: Pie Berga.

RL: Jā. Un, kopš viņš ir sapinies ar Bergu, viņš uzskata, ka Laitmans⁶ ir galīgs sviests.

Jagloms: Es arī uzskatu, ka galīgs sviests. Un arī Bergs ir galīgs sviests.

RL: Pasaki, kā var būt: ja reiz tas ir galīgs sviests, kāpēc tas ir tik populārs?

Jagloms: Bet kur problēma? Laitmanam un Bergam ir apmēram miljons sekotāju, Mūnam – 10 miljoni… Sekotāju skaits ne par ko neliecina. Tie visi ir murgi, kaut kāda nojūgšanās. Kāpēc scientologiem ir tik daudz sekotāju? Vai Aum Šinrikjo?

RL: Vai Laitmans un Bergs ir sviests un murgi vienā un tajā pašā nozīmē?

Jagloms: Viņi visi seko vienam tādam 20. gadsimta sākuma kabalistam Jehūdam Ašlagam, kurš to visu izdomāja – kabalu, kura var būt nereliģioza.

RL: Turklāt visiem pieejama, atvērta.

Jagloms: Atvērta, visiem pieejama. Un gandrīz neprasa intuīciju – prasa vienīgi intelektuālas zināšanas. Šī kabala, prasti sakot, ir domāta inženieriem un tehniķiem. Tā ir tāda saprotama kabala.

RL: Bet, ja tas nav taisnība, ja tā ir diršana un sviests…

Jagloms: Arī diršana un sviests ir viens no patiesības paveidiem, tikai ļoti draņķīgs. Patiesība mēdz būt dažāda. Tāpat ebrejiem faktiski nav pareizas domāšanas jēdziena. Visi viedokļi, ja aiz tiem ir godīga tiekšanās pēc Dieva, ir pareizi. Tomēr daži tiek pieņemti kā likumi, bet citi netiek. Tieši tāpat ir ar sviestiem. Nevar teikt, ka šis sviests ir nepareizs; kas vispār ir “pareizs”? Nav skaidrs. Sviests ir graujošs.

RL: Ko tas grauj?

Jagloms: Pie tā nonākušo personību.

RL: Kā tik ļoti populāras daudzmiljonu blēņas var izrādīties graujošas?

Jagloms: Tādēļ, ka nereliģioza reliģija mūsdienu pasaulei ir vispievilcīgākā. Un tā ved cilvēku prom no Dieva.

RL: Tu to salīdzini ar Laitmanu un Bergu?

Jagloms: Jā. Tas ir viens un tas pats. Arī Laitmans un Bergs ir new age reliģijas.

RL: Bet tu taču starp Laitmanu un Bergu saskati kaut kādu atšķirību?

Jagloms: Gandrīz nekādu: gan viens, gan otrs ir tā paša skolotāja mācekļi.

RL: Un skolotājs alojās?

Jagloms: Es nezinu. Ašlags bija izcils rabīns no Polijas, tāds poļu hasīdu cadiks⁷. Tad viņš pārcēlās uz Jeruzālemi un tur radīja savu skolu. Sociālists, gandrīz komunists… Gadsimta sākumā viņš bija ļoti tuvās attiecībās ar Varšavas sociālistiem. Viņš sarakstījis apjomīgu komentāru “Zoharam”, tā nosaukums ir “Sulam”, “Kāpnes”, un viņu tā arī sauc – Baal Sulam, “Kāpņu” autors. Viņš pats, protams, bija dziļi reliģiozs ebrejs, mistiķis, nozīmīgs rabīns, taču jau pēc viņa nāves izrādījās, ka viņa kabalistiskā mācība var iztikt bez Dieva, kā dabaszinātnes. Tā ir mācība, kas strukturē pasauli un to apraksta kā pašreplicējošu garīgu mašīnu. Tas ir ļoti tipiski new age.

RL: Bet gadsimta sākumā vēl nekāda new age nebija.

Jagloms: Jā, arī Ašlaga būtībā nebija. Viņš bija diezgan margināls, maz bija tādu, kas viņu zināja. Ap viņa bērniem izveidojās nelieli hasīdu galmi. Taču vēlāk, jau pēc Otrā pasaules kara, viņa darbi piesaistīja zināmu daudzumu diezgan spilgtu domātāju, kuri līdz galam izveidoja īpašās kabalas – ļoti mehānistiskas – skolu. Visa šī kabala ir īpatnēja zinātne, ļoti izsmalcināta un labi pārdomāta, ar modīgām sociālā taisnīguma idejām… Sākumā šī mācība palika ebreju reliģiskās pasaules ietvaros, taču pēc tam daži adepti šos rāmjus atmeta.

RL: Daži rava Berga sekotāji man skaidroja, ka tas, ko Bergs viņam atklājis, esot tāda instrukcija un atslēga pasaules lietošanai. Tas ir, eksistē dažādi viedokļi…

Jagloms: Šī kabala ir kā labi izdomāta programmēšanas valoda. Ļoti labs veids, kā eksistēt Dievu pazaudējušā pasaulē, radot Dievu saviem spēkiem. Šī konstruēšanas iespēja ir apbrīnojama. Stulbajā mūsdienu pasaulē tā izrādījās īsti vietā.

RL: Man bija ļoti dīvaina pieredze ar rava Berga sekotājiem. Viņi mani uzaicināja uz kaut ko līdzīgu dievkalpojumam vienā kafejnīcā. Tur bija kādi 12 vīrieši. Es vienīgais nebiju ebrejs. Un pēc tam mums tur bija pusdienas ar tiem, kuri šos tekstus lasīja. Es blakussēdētājam pateicu, ka neko nesaprotu, viņš man atbildēja: “Nav svarīgi. Galvenais, klausies.”

Jagloms: Vispār tā ir tāda hasīdu štelle. Kad rebe runā, gandrīz neviens viņu nesaprot. Tas nav nekas briesmīgs – jau pati viņa runāšana vien ir tāda mistērija. Turklāt ir arī īpašs cilvēks, hoizers, kurš visu iegaumē un pieraksta. Pārējie pirmām kārtām klausās, skatās uz viņu – tā ir tāda garīga prakse.

RL: Lai būtu. Taču man vissarežģītākās lietas notika pēc pusdienām. Tas viņu galvenais, rabīns vai sazin kas, teica: “Drīz mēs brauksim pie holokausta muzeja direktora.” Bet pirms tam viņš man bija teicis: “Nu, tu taču saproti, ka holokausts ebrejiem ir kā sods...”

Jagloms: Šī ir tādu kabalistu kā Bergs un Laitmans ideja – ka holokausts ir sods par to, ka ebreji nestudēja kabalu. Manuprāt, tas ir totāls vājprāts.

RL: Manuprāt arī. Es viņam saku: “Vai jūs arī viņam stāstīsiet, ka tas ir sods ebrejiem?” Viņš atbild: “Nē, jo viņš vēl nav gatavs.” Es nodomāju: nu gan, vellos, dīvaina konstrukcija. Mēs jau nu gan zinām, kas un kā, bet nevaram visiem to stāstīt, jo viņi nav gatavi! Taču ar to viss nebeidzās. Es devos mājās un apmēram pēc trim stundām pēkšņi sajūtu, ka man cauri iet milzīgs… Nu, burtiski kaut kāds spēks veļas man cauri. Es pār to nevaldu, neesmu to izsaucis – bet kaut kas brāžas man cauri. Zvanu cilvēkam, kurš mani uzaicināja tajā piedalīties. Viņš atbild: “Jā, tas ir normāli. Mēs taču lasījām svētus tekstus svētā valodā! Tad nu sāka darboties svēti spēki!” Un es nesaprotu, ko lai ar to dara. Paldies Dievam, pēc dažām stundām norimās. Taču man tas viss izraisīja daudz jautājumu. Es nesapratu, par ko vispār…

Jagloms: Vispār man tas ļoti nepatīk, ļoti stipri nepatīk.

RL: Tici man, ne jau no patikšanas es par to stāstu, es stāstu no sava iekšējā “kas te vispār notiek”…

Jagloms: Kad vēl bija Padomju Savienība, es reizi divās nedēļās rīkoju nodarbības cilvēkiem no tālaika Maskavas reliģiozās pagrīdes – tāda new age. Mēdza nākt dāma, kura pēc tam sāka saukties Marija Dēvī Kristus, ģeniālais ārprātīgais zinātnieks Žora Rjazanovs… Tā bija lieliska izklaide, spilgti cilvēki – visi patiešām interesanti un dziļi, tikai totāli jukuši. Un es ļoti lepojos, ka man svētdienās ir šizofrēnijas nodarbības.

RL: (Smejas.) Vai šim stāstam ir kaut kāds nobeigums?

Jagloms: Pēc tam bija perestroika. Es aizbraucu dzīvot uz Izraēlu, ar to beidzās.

RL: Man jāpastāsta vēl viens atgadījums. Man bija saruna ar biologu Tenu Soidlu; viņš ir tāds transpersonālists, igaunis, kurš pārvācies uz Pēterburgu. Nu, pēc profesijas viņš vienkārši ir zinātnieks, viņam ir laboratorijas, tur viss it kā ir normāli. Viņš stāstīja, ka 80. gadu sākumā viens labi zināms Pēterburgas kabalists…

Jagloms: Kurš tad?

RL: To es pēc tam pateikšu. Neskrien pa priekšu.

Jagloms: Pēterburgā bija tā kā divi kabalisti.

RL: …šis kabalists viņam pateicis: “Lūdzu, te tev būs atslēga garu izsaukšanai. Vari kādu izsaukt.” Viņš paņēmis šo atslēgu un izsaucis kaut kādu garu. Tas ieradies pie viņa un izsaucis citu. Un Tenu Soidla man saka: “Bļāviens, tas bija tik grandiozi! Es sapratu, ka vairs nekad mūžā nekādus garus nesaukšu. Ar to pašu mana garsaukšana ir cauri.” Tas ir, cilvēks, kurš viņam iedeva atslēgu, neko nebija paskaidrojis: vienkārši iedeva.

Jagloms: Tad kurš tas bija? Pasaki.

RL: Tu tak teici, ka Pīterā zini divus.

Jagloms: Dvorkins? (Smejas.)

RL: Nē. Tas bija Anrī Volohonskis.

Jagloms: Viņu es traki mīlu. Mēs ar viņu Izraēlā pazināmies. Viņš taču vienkārši ākstījās, Volohonskis. Tas taču ir pilnīgi skaidrs.

RL: Bet gars taču ieradās!

Jagloms: Nu kurš tad tos nav saucis!

RL: Man nekad nav bijis kārdinājums izsaukt kādu garu.

Jagloms: Man ir gadījies.

RL: Un ieradās?

Jagloms: Ieradās.

RL: Un ko teica?

Jagloms: Neko labu. (Smejas.)

RL: Tātad nevajag viņus saukt?

Jagloms: Nē. Ja tu esi galīgi kruts, tad var. Es jau, pardon…

RL: Kāda suņa pēc tad tu sauci?

Jagloms: Biju jauns un stulbs.

RL: Bet ko tad tu gribēji?

Jagloms: Neko negribēju. Biju grāmatā izlasījis, kā to dara, un mēs kopā ar manu studiju biedru izsaucām viena ļoti tuva mūsu drauga garu. Viņš bija izdarījis pašnāvību tādēļ, ka sagāja sviestā visādu reliģisku iemeslu dēļ. Un tas bija drausmīgi.

RL: Kas bija tās drausmas un šausmas?

Jagloms: Tas, ka bija neaptverami bail un neaptverams kauns. Viens no visbaigākajiem pieredzējumiem manā dzīvē. Tas bija kaut kāds pilnīgs pizģec, pēc tam mēs grāmatiņas par maģiju vairs nelasījām… nu, nepraktizējām jau nu noteikti.

RL: Bet attīstītāku kabalistu vidū to piekopa?

Jagloms: Saproti, mēs bijām jauni un stulbi, salasījušies grāmatas, kuras īstenībā nevajadzēja lasīt… vismaz tādiem kā mēs. Tagad es kopā ar draugiem lasu ebreju magu vīziju un maģijas dienasgrāmatas no 16. gadsimta sākuma līdz 19. gadsimtam. Tā ir fantastiska lasāmviela, ieper ne pa jokam. Bet nedod Dievs pašam to darīt. Tam vajadzīga augstāka… pat nezinu, nevis garīgā attīstība, bet… vienkārši jābūt krutākai personībai. Visas šīs mistiskās prakses… tās jau nav tikai zināšanas. Lai ar tām tiktu galā, pašam jābūt ļoti spēcīgam. Pašam jāatbilst.

RL: Kas tad šo krutumu rada vai palielina?

Jagloms: Absolūti nav skaidrs. Droši vien personības dižums – bet ne tikai. Es drusciņ pamācījos pie viena Braclavas rabīna, no tiem īstajiem Jeruzālemes kabalistiem. Kādu laiku tur biju kā tāds, teiksim tā, eksperimenta trusītis. Man bija kārtējā depresija, gribēju, lai viņš palīdz man ar to tikt galā, sāku staigāt uz viņa nodarbībām, lasīju šādas tādas grāmatas, kuras viņš citēja, un tā tālāk. Tad ierados un jautāju: “Kā lai es kaut nedaudz apgūstu to, ko esat apguvis jūs?” Un viņš man atbildēja: “Stulbs tu esi. Vai tu vismaz saproti, kā par to vajadzēs maksāt?” Viņam ģimenē bija vienas vienīgas nelaimes – tuvinieku nāves, kaut kādas drausmīgas ģenētiskas slimības bērniem… Tādas zināšanas reizēm maksā pārāk dārgi.

RL: Tas man atgādina problēmu, kuru es pirms kāda laika nejaudāju pievārēt: Visaugstā asinskāre. Tāda veida spējas, izrādās, ir ļoti dārgas, par tām jāsamaksā ar ciešanām un tuvinieku nāvi – un tas nozīmē, ka tas, kurš šo kārtību pasaulē iedibinājis, vēlas, lai maksāt nāktos ar asinīm.

Jagloms: Zini, es absolūti nespēju atbildēt uz šo jautājumu. Varu tikai pastāstīt stāstu. Kad man bija 16 gadu, es sapratu, ka vairs nespēju turpināt studēt Toru, ja neesmu ticis skaidrībā par nāvi. Un es aizgāju strādāt uz apbedīšanas brālību – apmazgāt miroņus, gatavot viņus apglabāšanai. Un es pat nevis sapratu, bet drīzāk sajutu, ka nāves pieredzējums laikam dzīvē ir pats galvenais. Man tas bija kaut kāds neaprakstāms atklājums. Nostrādāju tur četrus mēnešus, nelaiķu bija maz, lielākoties veci vīri un sievas. Tomēr man tas deva nenormāli daudz. Viens no nozīmīgākajiem pieredzējumiem – izprast, ka nāve ir ļoti svarīga, ka dzīve bez nāves vispār nav iespējama.

RL: Un šī ir tava atbilde?

Jagloms: Man nav atbildes. Šis ir mans pieredzējums.

RL: Vai tu tiki skaidrībā ar nāves problēmu?

Jagloms: Es ne ar ko netiku skaidrībā. Paliku dzīvot ar to. Kā ar to vispār var tikt skaidrībā? Sapratu, ka dzīvot var tikai ar to. Un “tikt skaidrībā”, saprast – tas vispār nav par mani. Es lielākoties netieku skaidrībā, galvenokārt pieredzu izjūtās un domāju. Ir tāds lielisks stāsts par svēto ARI⁸, rabi Jichaku Luriju, kurš radīja jaunu kabalu. Viņam bija māceklis Haims Vitals, arī dižs kabalists. ARI piederēja diži Toras noslēpumi, mācības noslēpumi, un viņam bija divas zināšanas, kuras nedrīkstēja atklāt. Taču viņš šajā pasaulē bija ieradies tieši tādēļ, lai tās atklātu, un, lūk, Vitals nelikās mierā un gribēja, lai ARI viņam tās izstāsta. Tas atbild: “Es pastāstīšu, bet tad nomirs mans dēls.” Un viņš pastāstīja. Dēls nomira. Pēc nedēļas Vitals atkal ņēmās viņu tirdīt. ARI teica: “Labi, es tev atklāšu arī šo noslēpumu. Tad nomiršu es. Tomēr esmu nācis pasaulē tādēļ, lai šo noslēpumu atklātu.” Viņš atklāja – un pēc divām dienām nomira. Tāda svarīga leģenda… Slepenas zināšanas maksā ļoti dārgi, tās vispār ir ļoti mokoša lieta. Par to nākas maksāt, bieži – ar dzīvību.

RL: Saki, lūdzams, vai tu esi kabalists?

Jagloms: Nē, protams. Tu ņirgājies?

RL: Kas tad tu esi?

Jagloms: Nu, es esmu tāds reliģiozs ebrejs, tāds kā hasīds, redz, grāmatas lasu.

RL: Ir tādi, kas uzskata, ka tu esot kabalists.

Jagloms: Bet es tā neuzskatu.

RL: Man vispār tamlīdzīgi apzīmējumi liekas aizdomīgi. Nav diez ko pārliecinoši, jo neviens no tiem, kuri tevi dēvē par kabalistu, nespēj paskaidrot, kādā ziņā tu esi kabalists.

Jagloms: Vispār es no pieredzes zinu: ja cilvēks dēvējas par kabalistu, tad viņš noteikti tāds nav. Ja par viņu tā saka citi, tad ir par ko padomāt. Tomēr es neesmu kabalists, es esmu grāmatnieks. Daudz lasu grāmatas.

RL: Kāpēc tu lasi grāmatas? Būtu varējis pisties. Vai sist dūrē Jordānas krastā.

Jagloms: Pisties arī ir kruti.

RL: Tad kāpēc tu lasi grāmatas?

Jagloms: Tāpēc, ka man ieper. Zini, man viss sākās no tā, ka man bija drausmīga pusaudža depresija. Es absolūti miru nost.

RL: Cik gadu vecumā?

Jagloms: Vienpadsmit. Vecāki mani vadāja pie psihiatriem. Man, paldies Dievam, bija labi vecāki. Nekas nelīdzēja. Biju ārprātā depresīvs, sēdēju pagaldē un apgalvoju, ka gribu mirt. Un vienā brīdī es izjutu kaut kādas bezgalīgas, absolūtas mīlestības pieredzējumu, Dieva pieredzējumu. Īstenībā es visu turpmāko dzīvi pūlos to pieredzēt vēlreiz – bezgalīgu mīlestību un gaismu. Un esmu gatavs, ka mani par to klapē tā, kā esmu pelnījis. Visu mūžu pūlos to kaut kā izjust vēlreiz… Dažkārt pat daļēji izdodas. Kad tas ar mani notika, pamazām sāku draudzēties ar priesteriem, vazāties pa visādiem pagrīdes āšramiem un klosteriem, atradu visu to, kas toreiz Padomju Savienībā bija reliģiozā pagrīde, – un tad nokļuvu sinagogā un sapratu, ka tas ir mans. Un tur paliku. Būtībā tas arī viss.

RL: Bet kāds te sakars ar grāmatām?

Jagloms: Grāmatas man palīdz saprast, ko esmu pieredzējis. Un ne tikai saprast. Borhesam, tu zini, ir viens no manā uztverē galvenajiem tekstiem, “Tuvošanās Muutasimam”. Tajā pārstāstīts nekad neeksistējis romāns par to, kā musulmaņu students netīšām nogalina hinduistu un aizbēg, sākdams slapstīties. Kolkatas būdeļu rajonā viņš sapinas ar pēdējiem neliešiem – un pēkšņi apjauš, ka nez no kurienes kaut kas spīd cauri, kaut kāda neticama gaisma, kurai šādā vidē vienkārši nav iespējams rasties. Un varonis veltī visu savu dzīvi, lai atrastu cilvēku, no kura šī gaisma nāk. Viņš iziet cauri dažādām pakāpēm – cita par citu pretīgākas, visādas noziedzīgas korporācijas un drausmīgas sektas, kas pielūdz Kālī, utt. Viņš arvien vairāk un vairāk jūt, ka šis cilvēks ir kaut kur turpat blakus. Un tad, pēc visiem šiem piedzīvojumiem, viņa priekšā atveras durvis. Viņš pa tām ieiet – un romāns beidzas. Nu re, es tad nu būtībā mēģinu ieiet pa šīm durvīm.

RL: Vai tu zini, kur šīs durvis ir?

Jagloms: Nē, nav ne jausmas.

RL: Kādēļ tu ej caur grāmatām? Varēji iet caur kokiem. Vai caur jūrām.

Jagloms: Esmu mācījies pie izciliem cilvēkiem – rabīniem, mistiķiem, pētniekiem… Man nenormāli paveicies ar skolotājiem. Tomēr neviens no viņiem man nebija Muutasims. Neviens. Es turpinu laiku pa laikam piestaigāt pie tādiem cilvēkiem, kurus neprātīgi mīlu un cienu, taču saprotu, ka man izdosies tikai caur grāmatām, citādi nekā. Caur grāmatām arī diez ko neizdodas, godīgi sakot, taču es vismaz cenšos. Nu, cenšos, nu, nesanāk. Var taču turpināt censties.

RL: Es ceru, ka tu turpināsi to darīt.

Jagloms: Kas tad man cits atliek? Nevaru neturpināt, tā ir mana dzīve. Tieši tur jau ir tā mana dzīve. Es vienkārši neprotu citādi dzīvot.