Atmiņu pastnieks

Amoss Ozs vienu no savām slavenākajām grāmatām “Mans Mihaēls” rakstīja slepus pa naktīm kibuca mazmājiņā, ar bloknotu uz ceļiem un nemitīgi kūpošu cigareti zobos. Pārējā laikā viņš novāca olīvu un vīnogu ražu, strādāja fermā un pa sestdienām apkalpoja garos galdus kibuca kopīgajā ēdnīcā. Kopš tā laika pagājis vairāk nekā pusgadsimts, un tikai kibuca darbos sabeigtie ceļgali un mūžam saulē piemiegtās zilās acis vēl atgādina, ka pasaulē vislasītākais izraēlietis ir nācis no Vidusjūras kolhoza laukiem. Viņa māja ir pedantiski tīra, grāmatu plauktu bezgalība stiepjas no istabas uz istabu. Arābu kafiju viņš pats salej koši sarkanās krūzēs un piedāvā to vēl un vēl.

Rakstnieks saka, ka pat simt Telavivā vai Ņujorkā pavadītu gadu nebūtu viņam devuši to nepastarpināto tiešumu un tuvību, kādu iemācījusi kibuca ikdiena. “Tu uzzini visus noslēpumus un tenkas, un rakstniekam taču tā ir vesela bagātība.” Viņš sevi uzskata par provinciālu rakstnieku, kura romānu darbība reti kad pārkāpj viena Jeruzalemes rajona robežas vai kibuca ciemata dzeloņdrāšu žogu. Līdzīgi kā provinces dakterim Čehovam, arī viņam tas nav traucējis tikt lasītam daudzās valodās, arābu un kurdu ieskaitot.

No Oza tuvu pie trīsdesmit grāmatām latviski izdota tikai viena – Ilmāra Zvirgzda lieliski iztulkotā “Melnā kaste”. Rakstnieka atzītākais pēdējo gadu atmiņu romāns “Stāsts par mīlestību un tumsu” tulkots 28 valodās. Mazās ebreju bēgļu ģimenes dzīve un traģiskā mātes pašnāvība ir cieši kā bize piepīta ar stāstiem par Jeruzalemes ideālistiem un trakajiem, par lēno ivrita valodas un Izraēlas valsts tapināšanu, par pusaudzi Amosu, kurš aizmuka no tēva uz sociālistu kibucu, lai kļūtu par muskuļotu traktoristu, bet tomēr nespēja nerakstīt grāmatas.

Jeruzalemē tikties viņš atsakās, lai arī tur ir dzimis un audzis. “Tā ir pārāk drudžaina, katrs tur kaut ko gaida, vai nu Mesiju, vai postu, vai abus kopā.” Amoss Ozs runā pārdomātās pabeigtās frāzēs un izkoptos teikumos, ap kuriem vērpjas domas un nosēžas to galos kā smagi putni. Valoda nodod viņa rakstnieka amatu un seno jūdu kaislību uz tekstiem.

Pēc trīsdesmit kibucā nodzīvotiem gadiem Ozu ģimene dēla astmas dēļ pārcēlās uz Aradu, pilsētu Negevas tuksnesī, netālu no Nāves jūras. Aradā dzīvo daudz emigrantu no bijušajām padomju republikām, tie pa lielākajai daļai ir labēji noskaņoti. Par atbraucējiem viņš smejas – ja kāds ieradies bez vijoles, tad skaidrs, ka tas ir pianists.

Ozs ir gadiem cīnījies par palestīniešu valsts dibināšanu, 1978. gadā aizsācis miera kustību Peace Now. Pirms tam viņš paspēja būt arī kareivis vairākos Izraēlas karos, taču nekad nav ar to lepojies. Šajā ziņā viņš ir tikpat netipisks izraēlietis, kāds būtu kāds padomju veterāns, kurš, piemēram, Uzvaras svētkos zem spilvena slēptu savas medaļas. Kara vietā viņš raksta par kibuca dzīvi un cilvēka vientulību, par zaudējuma sāpēm un negaidītu dāsnumu, par ilgām pēc mājām un mīlestības.

Atnesto aveņu ievārījumu viņš aizkustinoši nosauc par vareņje, jo tā to saukuši Klausneru ģimenē, no kuras rakstniekam palikušas vien atmiņas.

L. T.

Rīgas Laiks: Savos bērnības gados Jeruzalemē jūs esat sastapis ļoti dažādus ebrejus – praviešus, domātājus, trakos –, un, kā jūs rakstāt savās atmiņās, viņi visi gribēja tikai runāt, neviens negribēja klausīties.

Amoss Ozs: Tā bija.

RL: Vai jūs uzskatāt, ka viņu pasaule ir izzudusi?

Ozs: Nē, es tā nedomāju. Arī šodien, ja tu stāvi autobusa pieturā vai gaidi rindā – vienalga, Jeruzalemē vai Telavivā –, visa rinda var pēkšņi pārvērsties par ielas semināru, kur savā starpā pilnīgi sveši cilvēki strīdas par politiku, vēsturi, reliģiju vai ētiku. Kamēr visi tā strīdas par labo un ļauno, par politiku un metafiziku, viņi pamazām ar elkoņiem izgrūsta sev ceļu tuvāk rindas sākumam vai tuvāk durvīm. Šī strīdēšanās dziņa Izraēlā ir labi saglabājusies.

RL: Jūs uzaugāt starp cilvēkiem, kuri bija daudz pārdzīvojuši, cietuši, dzīvojuši nabadzībā. Taču par to nerunāja, sarunās nekad nepieminēja to, kas bija noticis Eiropā, nerunāja par holokaustu. Kad jūs sākāt aptvert to, ko pieaugušie noklusēja?

Ozs: Jūdu Jeruzaleme 40. gados patiesībā bija viena liela bēgļu nometne, pilna cilvēku, kuriem ar veiksmi vai saprašanu bija izdevies izbēgt no Eiropas. Viņi bija bēgļi, kas aiz sevis atstājuši ģimenes – vecākus, māsas, brāļus, brālēnus – kaut kur Polijā, Rumānijā, Lietuvā vai Latvijā un atbraukuši uz vietu, kur viss viņiem bija svešs. Ebreji sapņoja par Jeruzalemi, alka pēc tās, bet patiesībā to nepazina. Viņi ilgojās pēc Eiropas, bet tai pašā laikā izjuta pret to dusmas. Tādām ilgām nedrīkstēja ļauties, iekšējā cenzūra neļāva to darīt atklāti. Pa dienu viņi neieredzēja Eiropu, bet naktīs par to sapņoja.

RL: Un kādas ir jūsu attiecības ar Eiropu?

Ozs: Redzi, pirms 70–80 gadiem Eiropas ebreji bija vienīgie īstie eiropieši laikā, kad katrs bija savas – Bulgārijas, Latvijas, Īrijas vai Norvēģijas – nacionālās valsts patriots. Tagad visi pēkšņi ir eiropieši, un tie, kuri vēl nav, gaida rindā, lai piederētu Eiropai. Bet pirms 80 gadiem ebreji neuzskatīja sevi par poļiem, krieviem, lietuviešiem vai ukraiņiem. Viņi zināja valodas, mīlēja Eiropas valstu vēsturi, dabu, kultūru, mākslu un vairāk par visu – mūziku. Bet Eiropa viņus nemīlēja. Viņi bija Eiropas pabērni. Ebreji jutās kā eiropieši, tāpēc viņus apsaukāja par kosmopolītiem, parazītiem, par inteliģenci bez saknēm. Visas šīs iesaukas bija kā nacistu, tā komunistu leksikā. Parazīti, kosmopolīti un inteliģence bez saknēm – ar to viņi domāja manus vecākus. Es esmu tādu vecāku dēls, un manas attiecības ar Eiropu arī ir savā ziņā pārmantotas no vecākiem. Šī pretrunīgā saikne manī joprojām ir dzīva, lai arī es sevi par eiropieti neuzskatu. Pret Eiropu es izjūtu gan vilinājumu, gan aizdomas.

RL: Jūs saviem vecākiem bijāt vienīgais bērns, no jums droši vien gaidīja lielas lietas.

Ozs: Tas ir universāls ebreju emigrācijas stāsts, ne tikai Jeruzalemē. Katra emigrantu ģimene, nonākot jaunā zemē, izlemj ātri aizmirst veco – pārliecībā, ka jaunajā zemē tie atradīs visu cerību piepildījumu. Bet nevienai no šīm lietām nekad nav lemts piepildīties. Veco zemi neviens aizmirst nespēj, tā atgriežas sapņos, ilgās un nostalģijā. Bet jaunajā zemē daudzas cerības tā arī paliek nepiepildītas, un šīs nepiepildītās cerības tiek uzveltas uz bērnu pleciem. Visa ģimene kļūst par kosmodromu, un bērns ir kā liela raķete, kurā tiek grūsti iekšā vitamīni, klavierstundas, zināšanas un izglītība, lai kādu dienu šis kosmosa kuģis paceltos gaisā, aiznesot līdzi debesīs visas ģimenes nepiepildītās cerības.

RL: Un kādas cerības jūsu vecāki saistīja ar jums?

Ozs: Vecāki, no vienas puses, gribēja, lai es būtu Jaunais Izraēls – vesels, izturīgs, blonds, nesarežģīts, ne tāds kā viņi, citāds. Bet, no otras puses, kā jau visi vecāki, viņi gribēja, lai es būtu tiem līdzīgs – lai es būtu intelektuālis, mākslinieks, lai turpinātu viņu iesākto ceļu. Nekādi nevarēju no šī uzstādījuma izvairīties, lai cik pretrunīgs tas būtu.

RL: Savā autobiogrāfiskajā darbā “Stāsts par mīlestību un tumsu” jūs rakstāt, ka vienu brīdi esat gribējis būt nevis bērns, bet grāmata? Kāpēc?

Ozs: Redzi, es augu nepārtrauktu baiļu pasaulē. Visapkārt runāja par to, kas notiek Eiropā, par holokaustu. Ar mani neviens par to nerunāja, bet no pusvārdiem, pusteikumiem nojautu, ar savām mazajām antenām uztvēru, ka Eiropā ar mūsu ģimeni noticis kaut kas ļauns, ka mēs nekad vairs neredzēsim tēva brāli, viņa sievu un dēlu Dāvidu, kurš bija manā vecumā. Un arī Jeruzalemei tuvojās jauna katastrofa. Runāja, ka briti grasās pamest Izraēlu, un tad atnāks arābi un mūs visus nokaus. Mēs dzīvojām starp vienu holokaustu, kas tikko pārvēlies pār Eiropu, un otru, kas vēl tikai tuvojās Izraēlai. Jeruzalemē valdīja bailes un komandantstunda. Sapratu, ka daudz drošāk ir būt par grāmatu, nevis cilvēku, jo cilvēkus ir viegli nogalināt. Grāmatas arī ir viegli sadedzināt, bet vienmēr kaut kur Buenosairesā vai Rīgā saglabāsies kāds eksemplārs. Un tā es palikšu dzīvs. Gribēju būt piedzīvojumu grāmata. Bet tas bija tāds bērna sapnis, biju piecus sešus gadus vecs puika.

Vēl pirms iemācījos lasīt, es izdomāju visādus stāstus, kurus stāstīju bērniem pagalmā. Patiesībā tas bija vienīgais veids, kā atstāt iespaidu uz meitenēm. Nebiju ne skaists, ne augumā padevies, ne arī labs skolnieks, ne sportists. Vienīgais veids, kā varēju savaldzināt meitenes, bija izdomāt stāstus. Tā es piecu gadu vecumā iesāku, un tā es turpinu, līdz pat šai dienai.

RL: Un šos stāstus jūs stāstījāt ivritā, vai ne? Kāpēc vecāki jums nemācīja nevienu citu valodu? Jūs rakstāt, ka viņu grāmatu plaukti bija pilni ar grāmatām krievu, vācu un franču valodā.

Ozs: Mani vecāki zināja daudzas Eiropas valodas, bet viņi apzināti negribēja man mācīt nevienu no tām. 40. gados viņi domāja – ja es iemācīšos kaut vienu svešvalodu, Eiropas šarms mani aizvilinās prom, un tur mani nogalinās. Tāpēc labāk bija nezināt nevienu citu valodu. Ar mani runāja tikai ivritā. Bet tajā laikā ivrita valoda vēl atradās dzemdību zālē. Tā pamazām tika tapināta, tā auga un veidojās manā acu priekšā, es uzaugu kopā ar to. Es ļoti mīlu ivritu. Tā ir brīnišķīga valoda, neparasts mūzikas instruments. Es joprojām to apgūstu, neesmu vēl pabeidzis savas mācības.

RL: Jūs runājat ļoti skaistā, pārdomātā ivritā. Tā ir sava veida pašcenzūra?

Ozs: Tā nav cenzūra, valoda ir mans darba instruments. Man valoda ir tas pats, kas vijolniekam vijole. Es nevaru paņemt vijoli un sist to kā bungas.

RL: Kāds ir jūsu mīļākais vārds ivritā?

Ozs: Viens no tādiem vārdiem ir laila (nakts). Daiļš vārds, skaists, kā dziesma. Laila.

RL: Latviešiem tas ir visai populārs sieviešu vārds, aizgūts no arābu valodas.

Ozs: Cik dīvaini!

RL: Vai ivrits bija jūsu mātes dzimtā valoda?

Ozs: Kad mani vecāki negribēja, lai es saprastu, par ko viņi runā, viņi runāja krieviski. Izraēla laikam ir vienīgā valsts pasaulē, kur bērni māca vecākiem “dzimto valodu”. Manā gadījumā gan bija mazliet citādi, māte runāja nevainojamā ivritā, bet lielais vairums bērnu tolaik mācīja saviem vecākiem “dzimto valodu”.

RL: Tas gan notiek joprojām, bērni no Argentīnas, Krievijas vai Francijas atsakās ar vecākiem runāt citās valodās un smejas par viņu stipro akcentu ivritā.

Ozs: Jā, ir lietas, kas nepāriet.

RL: Kad 90. gados te ieradās miljons krieviski runājošu repatriantu no bijušās Padomju Savienības, vai jums viņu runa neatgādināja jūsu tēva akcentu un jūsu Odesas vectēvu, kurš, pat dedzīgs cionists būdams, tā arī nekad neiemācījās tekoši runāt ivritā?

Ozs: Mans tēvs runāja vienpadsmit valodās un visās ar krievu akcentu, pat arābiski. Vectēvs runāja lauzītā ivritā ar smagu krievu akcentu. Protams, kad šurp atvēlās lielais krievu repatriantu vilnis, tas līdzi atnesa arī atmiņas par manas ģimenes saknēm.

RL: Vai arī jūs, tāpat kā reiz viņi, sēžat šeit Aradā uz soliņa un strīdaties par politiku un taisnīgumu?

Ozs: Protams, es sēžu kafejnīcā pie galdiņa, un cilvēki nāk klāt un grib runāties. Tie, kas mani pazīst no televīzijas, nāk strīdēties par politiku. Es tikko esmu paspējis kafiju pasūtīt, kad trīs vīri jau ir klāt pierādīt, kur man nav taisnība.

RL: Jums ir grāmata “Šeit un tur, Izraēlas zemē” par ebrejiem, kurus jūs esat saticis ceļojot. Beit-Šemešas pilsētas kafejnīcā jūs strīdaties ar veselu Austrumu ebreju pūli. Un neviens jums nepiekrīt – ne tam, ka palestīniešiem pienākas sava valsts, ne par miera sarunām.

Ozs: Jā, bet visi tie cilvēki Beit-Šemešas kafejnīcā izturējās pret mani kā pret ģimenes locekli, kura uzskati ģimenei ir nepatīkami un nepieņemami, un tāpēc mani vajag ātri nolikt uz pareizajām sliedēm. Un mana attieksme pret viņiem bija līdzīga – ka man šiem izraēliešiem ir jāieskaidro, cik nepareiza ir viņu pieeja. Jo mēs visi esam no vienas ģimenes. Ja es tai laikā būtu mēģinājis darīt ko līdzīgu Belfāstā, diez vai tas būtu beidzies mierīgi. Vai ja es, būdams Itālijas ultrakreisais, ietu skaidroties ar kaut kādiem neofašistiem, nebūtu bijis īsti labi. Bet tur man turpināja pasniegt burekas (sāļi kārtainās mīklas pīrāgi) un kafiju. Mani varbūt mēģināja nogalināt lēnām, aizdedzinot man vienu cigareti pēc otras, bet tas bija tik patīkami.

RL: Jūs satikāt ne tikai politiskus pretiniekus, bet paspējāt vēl sastapt arī to ebreju paaudzi, kas ieradās Palestīnā, kad tā vēl bija Osmaņu turku pārvaldē. Vienam no viņiem uz kapa bija rakstīts, ka viņš dzimis “Riga, Russland”.

Ozs: Jā, ebreji tolaik runāja tādā dīvainā valodā. To tāpat sauca par ivritu, bet tajā viens vārds bija no jidiša, viens – no turku valodas, pāris vārdu krieviski, vēl pāris – arābiski. Es gribēju viņus satikt, tos vecos cilvēkus, kas iesāka būvēt šo valsti. Es viņus ļoti mīlēju. Ceļojot pa Izraēlu, es sapratu, ka mīlu arī tos, kas ir pret maniem uzskatiem. Kad braucu uz Zihron-Jakovu un Bat-Šlomo ciematu, tas bija kā ceļojums atpakaļ laikā uz iesākumu, kur valsts un valoda vēl tikai veidojās. Viņi šeit bija jau ilgi pirms tam, kad mans tēvs ar māti nonāca Izraēlā. Tas bija aizraujoši un aizkustinoši. Viņi bija ideālisti.

RL: Bet viens no vecajiem saka – nevajadzēja tos pragmatiķus tik ātri laist pie varas. Vajadzēja ļaut tiem trakajiem ideālistiem celt Izraēlu.

Ozs: Jā, viņš bija no Zihronas. Ja būtu bijis no Jeruzalemes, tad diez vai būtu tā teicis. (Smejas.) Jeruzalemē ir pārāk daudz trako, diez vai viņš gribētu ļaut tādiem pārvaldīt valsti.

RL: Vai jūs sevi uzskatāt par cionistu?

Ozs: Jā, bet es esmu no tiem cionistiem, kas uzskata, ka viss, ko cionisms reiz vēlējās sasniegt, ir sasniegts. Cionistu sapnis, lai vairums ebreju dzīvotu neatkarīgā Izraēlas valstī, ir piepildīts. Seši miljoni ebreju šobrīd Izraēlu sauc par mājām, tā ir puse no visas pasaules ebrejiem. Tālākais jau ir dažādas variācijas – reliģiskais cionisms, marksistu un sociāldemokrātu cionisms. Tagad ir jāaptur okupācija un jāvienojas par divām atsevišķām valstīm. Cita ceļa vienkārši nav. Mums jāatzīst neatkarīga Palestīnas valsts. Lai viss, kas ir mums, būtu arī palestīniešiem.

RL: Varbūt vienīgais ceļš, kā atrisināt šo bezgalīgo konfliktu, ir nogurums?

Ozs: Nē, mēs tomēr nedrīkstam nogurt, jo, ja šis konflikts netiks atrisināts miera ceļā, šeit būs tikai viena valsts. Un mūsu tajā nebūs. Kādā brīdī tā vienkārši kļūs par arābu valsti. Tāpēc ir vajadzīgas divas neatkarīgas valstis, tas ir vienīgais risinājums. Mēs nevaram būt viena kopīga liela un laimīga ģimene. Jo diemžēl mēs neesam viena ģimene, kur nu vēl laimīga. Mēs esam divas nelaimīgas ģimenes, kurām ir jāšķiras, sadalot māju uz pusēm. Čehi un slovāki to izdarīja mierīgi, bez kara, jēdzīgi un taisnīgi izšķiroties. Izraēlai un Palestīnai nav vajadzīgs medus mēnesis, tām ir nepieciešams godīgs un taisnīgs šķiršanās līgums.

RL: Viena no jūsu skolotājām bija izcilā ebreju dzejniece Zelda. Jūs rakstāt, ka viņa mācēja klausīties.

Ozs: Jā, viņa patiešām manī klausījās, kamēr citi tikai runāja vai nogaidīja, kad varēs ko iebilst. Mans vectēvs Aleksandrs arī mācēja klausīties, bet viņš klausījās tikai sievietēs, turklāt ar milzīgu baudu un pacietību.

RL: Vai tas ir tas pats vectēvs, kurš ar kuģi devās no Odesas uz Ameriku kopā ar savu māsīcu, jūsu vecmammu?

Ozs: Jā, tas pats, kurš pa ceļam uz savām kāzām iemīlējās kādā citā pasažierē. Bet vecmamma bija skarba sieviete, viņa aizvilka to aiz auss pie rabīna. Cariskajā Krievijā pirmās pakāpes brālēniem un māsīcām bija aizliegts precēties, bet jūdaismā tas bija atļauts. Rabīns viņus uz kuģa arī salaulāja.

RL: Par jums Izraēlā visi zina, ka esat bijis kibucniks – ilgus gadus nodzīvojis kibucā, par to daudz rakstījis. Tagad izrādās, ka uzaugāt bēgļu ģimenē vienā no Jeruzalemes nabadzīgākajiem rajoniem. Jūs slēpāties?

Ozs: Nu, tagad, kad tūkstošiem izraēliešu ir lasījuši manu grāmatu, man jau vairs nav ko slēpties.

RL: Tagad jā, bet līdz tam jūs bieži par sevi runājāt kā par bāreni. Bāreni no kibuca.

Ozs: Jā, jo es biju ļoti dusmīgs uz savu tēvu, dusmīgs uz māti. Dusmojos, ka viņa aizbēga no manis ar savu mīļāko, neatstājot pat vēstuli. Un es neieredzēju tēvu, ka viņš ļāva viņai tā pazust. Un biju īpaši dusmīgs uz sevi, ka esmu bijis tik slikts bērns. Domāju, ja es būtu bijis labāks bērns, viņa būtu palikusi dzīva. Ilgus gadus dusmojos. Negribēju par viņiem ne dzirdēt, ne runāt.

RL: Ja viņi būtu lasījuši jūsu grāmatas, kāds būtu viņu spriedums?

Ozs: Tēvs vēl paspēja izlasīt manas pirmās grāmatas “Kur šakāļi gaudo”, “Cita vieta” un “Mans Mihaēls”. Viņš ļoti priecājās par maniem panākumiem. Neesmu pārliecināts, ka viņš mīlēja manas grāmatas, bet par panākumiem bija priecīgs. Un par to, ka es rakstu.

RL: Vai grāmatā “Mans Mihaēls” viņš neieraudzīja līdzību ar jūsu mātes ikdienas skumjo traģēdiju?

Ozs: Viņš nekad man to neteica. Ne reizi to nepieminēja. Mēs runājām par politiku, par literatūru, bet par māti nekad nerunājām. Pat nepieminējām. Par jūtām mēs nerunājām. Tādi jau bija visi mums apkārt – par šīm lietām neviens nerunāja.

RL: Varbūt runāja, tikai citās valodās, nevis ivritā? Pa kluso?

Ozs: Varbūt, lai gan nedomāju vis. Arī savā starpā viņi nerunāja par jūtām.

RL: Pēc mātes pašnāvības jūs 14 gadu vecumā pametāt tēva mājas un pārcēlāties dzīvot uz kibucu “Hulda”.

Ozs: Tā bija mana sacelšanās pret tēvu, es negribēju kļūt tāds kā viņš. Gribēju būt tieši tāds, kāds viņš nebija. Mans tēvs bija intelektuālis, es gribēju būt traktorists, viņš bija ļoti konservatīvs savos uzskatos, es kļuvu par sociāldemokrātu. Viņš bija īsts pilsētnieks, es gribēju dzīvot kibucā laukos. Viņš bija augumā sīks, es izlēmu augt garumā. Kā redzat, tas man neizdevās. Bet es tiešām centos, visādi mēģināju. (Smejas.) Kad es atskatos uz šo savu sacelšanos tagad, 60 gadus vēlāk, paskat, es sēžu istabā, kas ir pārpildīta ar grāmatām. Un piedevām es arī rakstu grāmatas. Es daru tieši to, ko tēvs vēlējās, lai es daru. Tajā, protams, ir sava ironija. Bet ne visā esmu viņam sekojis – politiski es joprojām strīdos ar savu tēvu, gandrīz ik dienu. Viņš nomira pirms 40 gadiem, bet es vienalga turpinu ar viņu strīdēties. Katru dienu no jauna.

RL: Bet ar savu Odesas vectēvu jūs gājāt klausīties vēlākā premjerministra Menahema Begina runas. Kas jums tajās likās tik smieklīgs?

Ozs: (Smejas.) Begins sūdzējās, ka Krievija mezaijenet, tas ir, piš, tikai arābu valstis un Izraēlu nemaz nepiš. Protams, ka sāku smieties. Vienīgais no visiem. Begins, protams, runāja par apbruņošanu ar ieročiem, bet uz ielas šis vārds nozīmēja pavisam ko citu. Puritāniskajā modernajā ivritā īsti nebija vārda, kas apzīmētu vīrieša dzimumlocekli. Tad tika piemeklēts vārds Talmudā, un visbeidzot penis tika nosaukts par zain – “ieroci”. Šodien nevienam vairs nenāktu prātā lietot Begina minēto vārdu ieroču sakarā.

RL: Nu, jā, tagad tikai mezaijenet viens otru, smadzenes, sievu vai palestīniešus. Varbūt tos pēdējos – ar ieroču starpniecību. Vai jūs vispār mēdzat lamāties?

Ozs: Protams.

RL: Ivritā vai arābiski?

Ozs: Gan ivritā, gan arābiski, kā visi.

RL: Pirmais teikums, ko jūs uzrakstījāt ar rakstāmmašīnu četru gadu vecumā, bija “Amoss Klausners, rakstnieks”. Kā jūs no Klausnera kļuvāt par Ozu?

Ozs: Kad man bija 14 gadu, man vajadzēja daudz spēka – oz, lai es varētu pamest mājas un viens pats dzīvot kibucā. Tāpēc arī izvēlējos šo vārdu. Tēvam tas gan nepatika, bet viņam īsti nebija izvēles.

RL: Un tas stiprais vārds jums palīdzēja?

Ozs: Mātes māsas negribēja, lai es eju viens pats dzīvot kibucā, viņas baidījās, ka man tur būs par grūtu, ka smagais darbs mani pavisam sabeigs. Bet, tā kā es tik ļoti uz turieni rāvos, tad viņas ļāva man darīt, kā gribu. Zināju, ka tur nebūs viegli, bet nezināju, ka būs tik grūti. Mocekļa darbs. Kibucā “Hulda” mēs vācām cukurbietes, ar rokām vilkām no zemes laukā. Bietes bija lielas, es biju vājš un sīks. Ik pēc desmit bietēm es domāju – viss, vairs nepavilkšu, bet pierunāju sevi turpināt.

RL: Jaunais Izraēls, kibuca jaunekļi jūs nepieņēma?

Ozs: Protams, ka nepieņēma. Viņi bija spēcīgi, saulē iedeguši, muskuļoti stiprinieki, es biju bāls, sīks un vājš. Es pat meitenēm nevarēju tikt līdzi, biju viens no sliktākajiem strādniekiem. Būt vārgulim jau visur ir grūti, bet jo īpaši sabiedrībā, kura pielūdz izturību un fizisku spēku. Viņi mani sita – tāpat, profilaksei, lai es saprastu, ka kibucniks no manis neiznāks. Viņi bija lauku bērni, es biju no pilsētas, runāju smalkā ivritā. Turklāt nācu no slavenā profesora Josefa Klausnera ģimenes, kurš bija mana vectēva brālis. Kibucā mani uzskatīja par labējo revizionistu spiegu, kas iesūtīts pie kreisajiem sociālistiem. Tas bija ļoti smagi, jo kibucā gribas būt kopā ar visiem, būt daļai no kopienas. Vakaros biju viens pats vai sēdēju kopā ar kibuca vecpuišiem bibliotēkā, viņi lasīja avīzes, es – grāmatas. Līdz pusnaktij, vieni paši. Savā pēdējā grāmatā “Draugu vidū” es atgriežos 50. gadu kibucā, aprakstu to, kāds tas bija tolaik. Gribēju atgriezties laikā un ieraudzīt tos cilvēkus vēl vienu reizi. Īpaši jau cilvēku vientulību sabiedrībā, kurā vientulībai it kā nebija vietas.

RL: Droši vien rakstīt par vientulību nav viegli.

Ozs: Mani interesē vientulība, tā ir cilvēka dzīves nosacījums. Vientulība un cilvēku dāsnums. Es rakstu par kibucu, bet tās ir universālas situācijas, pazīstamas katram. Vientulība un mīlestība, nāve un iekāre. Atteikšanās un zaudējums, vilšanās un ilgas. Šī grāmata ir par mazajiem cilvēkiem, kas katrs kaut ko reiz ir zaudējuši. Tagad viņi meklē – bet ne vienmēr skaidrs, kur un ko. Nav viegli rakstīt par labiem cilvēkiem, vienkāršāk ir par ļauniem.

RL: Tolaik jau izraēlieši bija tādi savādnieki...

Ozs: Jā, un katrs zināja, kā izlabot pasauli. Tās ambīcijas, pārliecība, ka jādara tieši tā. Es to atceros vēl no savas Jeruzalemes bērnības. Kā mēdzu teikt, viņi iedomājās, ka paraus aiz vienas kurpju auklas, un pasaule kļūs labāka.

RL: Cik ilgi jūs nodzīvojāt kibucā?

Ozs: Vairāk nekā 30 gadus. Darīju visu, ko vien vajadzēja, – audzēju banānus, ābolus, taisīju vīnu, vācu kokvilnu, spiedu no olīvām eļļu...

RL: Jums ļāva rakstīt?

Ozs: Kad sāku rakstīt, lūdzu kibuca padomei atļauju vienu dienu nedēļā atvēlēt rakstīšanai. Padomē bija liels strīds – katrs jau varot teikt, ka ir mākslinieks, un prasīt brīvdienu. Kā gan lai padome izlemj, kurš ir īsts mākslinieks un kurš nav? Ja nu visi pēkšņi sagribēs būt mākslinieki, kurš tad slauks govis? Man tomēr piešķīra vienu brīvdienu nedēļā rakstīšanai. Kad iznāca mana pirmā grāmata un saņēmu labas kritiķu atsauksmes, gāju pie padomes lūgt vēl vienu brīvu dienu. Atkal bija lieli strīdi – bija tur viens, kurš teica: “Var jau būt, ka jaunais Amoss ir nākamais Tolstojs, bet ko gan viņš 23 gadu vecumā zina par dzīvi? Viņš ir daudz par jaunu, lai būtu rakstnieks. Lai nostrādā līdz 40 gadiem, tad parunāsim.” Beigās tomēr piešķīra man divas brīvdienas nedēļā. Kad iznāca trešā grāmata “Mans Mihaēls” un atlīdzība par grāmatu jau bija viens no kibuca ienākuma avotiem, man atļāva rakstīt jau trīs dienas nedēļā.

RL: Kas jūsos ir palicis no dzīves kibucā?

Ozs: Tas, ka joprojām no rītiem ceļos piecos. Un demokrātiska attieksme pret jebkuru cilvēku – tā nāk no kibuca. Pret katru cilvēku izturos kā pret sev līdzīgu. Vieglumu, ar kuru uzsāku sarunas ar jebkuru svešu cilvēku, to es iemācījos kibucā.

RL: Kādi cilvēki tur dzīvoja?

Ozs: Pārsvarā Galīcijas un Rumānijas ebreji. Kad šie negribēja, lai mēs viņus saprotam, viņi runāja jidišā.

RL: Jūs teicāt, ka jūtas un intīmās attiecības jūsu ģimenē netika apspriestas, vai ne?

Ozs: O, nē... Nekad.

RL: Bet, cik nu man zināms par kibuciem, seksuāli tā bija visai atraisīta vide. Puikas un meitenes vienā dušā, visi tie superīsie šorti abiem dzimumiem...

Ozs: Jā, tas man bija milzīgs šoks – pēkšņi atrasties seksuāli atvērtā sabiedrībā, kas atļaujas daudz vairāk, nekā es spēju pat iedomāties. Pēkšņi atklāt tādu seksuālo brīvību, īpaši salīdzinājumā ar to puritānisko vidi, kurā biju pavadījis visu bērnību... Bija jāpaiet kādam laikam, lai es pie tā pierastu. Pamazām atbrīvojos, ar laiku.

RL: Jums ir biogrāfisks stāsts par nevainības zaudēšanu ar vienu no kibuca skolotājām. Tas tāds pusaudžu zēna sapnis...

Ozs: Jā, jā, ka sieviete, kas visu zina, paņems viņu un atbrīvos. Kopš tās nakts ar Ornu es daudz labāk jūtos sieviešu kompānijā nekā starp vīriešiem – gluži kā vectēvs Aleksandrs, kurš sēdēja kafejnīcās un kā apburts klausījās sievietēs. Es Ornu reiz satiku Amerikā, savas grāmatas prezentācijā. Gāju ar viņu sasveicināties. Noskūpstīju. Tā izrādījās viņas meita. Un tad es ieraudzīju pašu Ornu – ratiņkrēslā... Gadi ir nežēlīgi.

RL: Tā ir ļoti erotiska aina, kurā Orna jūs pieķer ar vienu roku biksēs un otru turot viņas naktskreklu. Jums ir viegli rakstīt par seksu?

Ozs: Nē, par seksu rakstīt ir ļoti grūti. Tāpat kā māksliniekam ir grūti gleznot vāzi ar puķēm. Tik daudzi pirms viņa to jau ir gleznojuši, lieli mākslinieki atrādījuši savās gleznās. Un ar seksu ir gluži tāpat. Ir grūti par to rakstīt, īpaši, ja negribi būt banāls, kičīgs vai vulgārs. Radīt kaut ko citu, nebijušu – tas ir ļoti grūti. Bet ziņkārība palīdz. Ziņkārīgi cilvēki ir labāki mīlnieki.

RL: Jūs bijāt bāls, slimīgs puika. Jūsu nākamā sieva bija iekārotākā kibuca meitene, visi tie spēcīgie, iedegušie jaunekļi rindā stāvēja, kamēr jūs viņu aplidojāt kā tāda sestā planēta aiz saules. Kāpēc viņa izvēlējās piecpadsmitgadīgo Amosu?

Ozs: To gan es tev nevarēšu pateikt, tas tev jāprasa viņai pašai. (Smejas.) Bet taisnība, Nili bija kibuca skaistākā meitene. Un es biju pilnīgi cita, tāla planēta.

RL: Jūsu mātes vectēvs apprecējās 13 gadu vecumā ar divpadsmitgadīgu meiteni, pierādījis rabīnam, ka viņam ir tiesības uz savu sievu. Vai arī jūs tās trakās vectēvu asinis kaut kā sevī manāt?

Ozs: Es jūtu viņus visus. Un tāpēc es tik ļoti gribēju uzrakstīt “Stāstu par mīlestību un tumsu”, lai viņus neaizmirstu, lai paliktu pierakstītas viņu dzīves. Mēs dzīvojam laikā, kad mūsu kolektīvā atmiņa izzūd arvien ātrāk. Ne tikai šeit, visas cilvēces atmiņas nogrimst aizmirstībā, tiek pamazām izdzēstas. Izraēlas kolektīvā atmiņa neglābjami pagaist.

RL: Kāpēc tā notiek?

Ozs: Tāpēc, ka notiek nepārtraukta smadzeņu skalošana, mums tiek nemitīgi atkārtots: met laukā visu, kas vecs, un pērc jaunu! Katrs bērns no divu gadu vecuma to vien dzird – šo metam ārā, nopirksim jaunu, nomainīsim uz labāku. Tādā pasaulē atmiņām nav lielas vērtības. Atmiņām nav, kur aizķerties, un tās lēnām izplēn. Es to grāmatu pirmām kārtām gribēju uzrakstīt saviem mazbērniem. Mēs augām Kerem-Avrahāma rajonā, un tur bija viens pastnieks, Maluaha kungs, kurš iznēsāja vēstules. Viņam bija tāds dīvains ieradums rakstīt uz vēstuļu aploksnēm dažādas savas piezīmes. Viņš neatvēra svešas vēstules, viņš tikai pierakstīja uz tām klāt, ka, piemēram, “britiem nedrīkst ticēt, nevienam viņu vārdam”. Vai citreiz: “Jūs saviem bērniem atļaujat pārāk daudz, tas viņiem nenāk par labu.” Vai: “Jūsu veļa karājas uz auklas jau trīs dienas. Un baloži...” (Rāda, kā baloži aptaisa veļu.) Kad es rakstīju savu atmiņu romānu, jutos mazliet kā tas pastnieks. Es saviem bērniem un mazbērniem atnesu vēstuli no mana tēva un mātes, kurus viņi nekad nav redzējuši. Un vēstulei ārpusē pierakstu kaut ko no sevis.

RL: Jūsu tēvs uzauga pirmskara Lietuvā. Tur palika jūsu tēva brālis ar ģimeni, un tur viņi kara laikā arī tika noslepkavoti. Esat tur bijis?

Ozs: Tā Lietuva, kurā uzauga mans tēvs, tādas zemes vairs nav. Viņa laika Viļņa ir zudusi. Nav vairs īsti, kur atgriezties. Es negribu apmeklēt akmeņus. Arī uz manas mātes dzimto Rivni Ukrainā diez vai braukšu. Arī tur akmeņi vien palikuši...

RL: Bet uz Latviju jūs gribētu aizbraukt?

Ozs: Es tev pateikšu, ko mēs varētu izdarīt. Esmu sev apsolījis, ka braukšu uz katru zemi, kurā tiks tulkots un izdots “Stāsts par mīlestību un tumsu”. Ja mana grāmata iznāks latviešu valodā, tad noteikti aizbraukšu. Tu runā tik skaistā ivritā, tev tik jāķeras klāt un jātulko.

RL: Mana latviešu valoda pēc 13 gadiem Jeruzalemē ir nedaudz ierūsējusi...

Ozs: Tā jau ir dzimtā valoda, tā vienmēr atgriežas.

RL: Tēvs nebija laimīgs, ka aizbēgāt uz kibucu. Viņš jūs apciemoja?

Ozs: Pa retam atbrauca no Jeruzalemes ciemos. Vēlāk viņš dzīvoja Londonā, tur ieguva doktora grādu. Tad brauca retāk. Gadu pēc mātes nāves viņš apprecējās ar citu sievieti. Izmeta ārā visas mātes mantas, pat matu sprādzes. Ar viņa otro sievu man bija tādas “korektas” attiecības. Man ir pusbrālis un pusmāsa, mēs esam tuvi.

RL: Ir tik daudz nelaimīgu ģimeņu, bet tās laimīgās ir laimīgas tik sarežģītā, reizēm nesaprotamā veidā.

Ozs: Laime vispār ir retums... Tolstojs “Annā Kareņinā” raksta: “Visas laimīgās ģimenes līdzinās cita citai, katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā.” Es uzskatu, ka ir tieši pretēji. Tās nelaimīgās ģimenes ir nelaimīgas kādos septiņos astoņos veidos, kā tādas klišejas. Bet laime – tas ir tāds retums. Kā ķīniešu vāze, kuru gadiem izraksta un apglezno. Lēni, pacietīgi.

(Istabā ienāk Oza sieva Nili.)

RL: Es tieši pirms brīža par jums vaicāju. Kāpēc no visiem kibuca jaunekļiem jūs izvēlējāties tieši Amosu?

Nili: Viņš bija jauks. Viņš bija maigs, pievilcīgs un gudrs. Bet vai tad nebija tā, ka tu izvēlējies mani? Es tevi izvēlējos?

Ozs: Jā, mēs izvēlējāmies viens otru.

Nili: Pareizi. Mēs tad vēl bijām tik jauni.

RL: Kibucā tas laikam nebija šķērslis.

Nili: Protams, ne. Visas manas draudzenes agri apprecējās.

Ozs: Lolita ir no Latvijas. 13 gadus Izraēlā, bet tu paklausies, kas par ivritu! Viņa tulkos manu “Stāstu par mīlestību un tumsu” latviski, es to jau zinu.

Nili: Patiešām, laba doma! Nu labi, es jums te netraucēšu. (Iziet.)

Ozs: Lolita, apsoli man, ka tu saņemsies un iztulkosi “Stāstu par mīlestību un tumsu”. Esmu pārliecināts, ka tu to spētu izdarīt ļoti labi. Lai latvieši ierauga Izraēlu, kāda tā ir, daudzšķautņainu, vairākās dimensijās, ne tikai melnbaltu. Visur pasaulē, kur šī grāmata iznākusi, tā ir mazliet mainījusi attieksmi pret Izraēlu, veicinājusi labāku izpratni par mūsu vēsturi, mentalitāti. Tai ir jāiznāk arī latviešu valodā.

RL: Pēdējā jūsu grāmata, ko lasīju, bija “Ebreji un vārdi”. Jūs to rakstījāt angliski kopā ar savu meitu vēsturnieci Faniju Zalcbergu-Ozu. Ko gan vēl jaunu var pateikt par ebrejiem?

Ozs: Man un Fanijai ir tāda teorija, ka jūdaisms nav tikai reliģija, tā ir civilizācija. Vesela civilizācija – literatūra un māksla, domāšanas veids un domas ceļi, tradīcijas un mentalitāte. Viena no civilizācijām, kas izmainījusi pasauli, tās seju. Un reliģija ir tikai viena tās šķautne.

RL: Jūs šajā grāmatā rakstāt, ka viena no izteiktākajām ebreju rakstura iezīmēm ir hucpa – nekaunīga uzstājība. Latviski to grūti iztulkot, un arī angļu valodā tiek lietots ebreju vārds chutzpah. Vai jūs pats arī esat hucpan, izaicinošs nekauņa?

Ozs: Jā. Kad es uzrunāju nepazīstamus cilvēkus, man nav nekādu aizspriedumu vai šķēršļu. Es viegli uzsāku sarunu. Neizjūtu ne mazāko bijību ne pret politiķiem, ne valdību. Kad biju jauns, tad varbūt. Bet šodien vairs ne – tagad es ar visiem runāju “acu augstumā”, kā līdzīgs ar līdzīgu. Šādā nozīmē es esmu hucpan. Bet tā ir tipiska ebreju iezīme. Piemēram, šāds gadījums. Stenlijs Fišers, Izraēlas Bankas prezidents, nedēļas nogalē ar sievu brauc atpūsties uz Kipru. Lidmašīna izlido ap pusnakti un ielido Kiprā pusdivos naktī. Fišers vēlā naktī stāv lidostā un gaida pie slīdlentes savu somu. Viņam klāt pienāk izraēlis un pieklājīgi jautā: “Jūs esat Izraēlas Bankas galva?” “Esmu gan.” “Kur man labāk samainīt naudu – lidostā vai kādā bankā pilsētā?” Lūk, tev visa Izraēla un tās raksturs! Tā pat īsti nav nekaunība.

RL: Nakts vidū, Fišera kungs brīvdienās...

Ozs: Bet viņš taču ir bankas prezidents, viņš vislabāk zina, kur naudu mainīt! Kāpēc gan viņam nepavaicāt?! (Smejas.)

RL: Kāda ivrita valodas izteiciena jums pietrūkst, kad jūs runājat angliski?

Ozs: Tā pati hucpa – nekaunība, uzdrīkstēšanās, zināma pārgalvība. Un “atrod piemīlību manās acīs” –tulkot to var vienkārši kā “man patīk” vai “nepatīk”, bet, ja to ivritā sadala pa sastāvdaļām, tas ir brīnišķīgs izteiciens, kā dziesma. Jo patiesībā tas nozīmē, ka hen – piemīlība – ir manās acīs, es to tikai piedēvēju objektam, un tādējādi tas man iepatīkas. Iztulkot to īsti nevar. Literāru darbu tulkot jau vispār ir grūti. Tas ir kā mēģinājums spēlēt koncertu vijolei uz klavierēm. Tas ir izdarāms, tikai nemēģini no klavierēm izvilināt vijoles skaņas. Tas ir pavisam cits instruments.

Bet es tev pastāstīšu, kā “Stāsts par mīlestību un tumsu” tika pārtulkots arābu valodā. Pirms desmit gadiem kāds students, Izraēlas palestīnietis, izgāja vakarā pie universitātes skriet. Viņu sauca Džordžs Khūri. Palestīniešu teroristi noturēja viņu par ebreju un nogalināja ar pāris šāvieniem galvā. Viņa ģimene ziedoja naudu manas grāmatas tulkojumam, lai veicinātu sapratni abu tautu starpā. Khūri ģimene cerēja, ka šī grāmata varētu padziļināt arābu lasītāju izpratni par to, kas notika otrā pusē, par konfliktu, kurā traģiskā veidā taisnība ir abām pusēm.

RL: Un kura arābu valsts tad uzdrīkstējās izdot Izraēlas rakstnieka grāmatu?

Ozs: Grāmata tika izdota Libānā. Hezbollah piedraudēja izdevējiem ar nāves sodu par tādas cionistu propagandas izdošanu. Vēlāk lasījām internetā, ka libānieši raksta – pat Hezbollah viņus nemācīs, ko drīkst un ko nedrīkst lasīt. Kad saņēmām lasītāju atsauksmes, daļa komentāru bija visai naidīgi, bet bija arī tādi, kas ieteica arābu rakstniekiem izlasīt šo grāmatu, lai pamācītos, kā vajag rakstīt.

RL: Tas nu gan ir kompliments.

Ozs: Jā, bija dažādas reakcijas.

RL: Vai jūs ar palestīniešiem runājat angliski?

Ozs: Nē, mēs parasti runājam ivritā, vairums to pārzina. Mēs runājam par to, ko iespējams darīt tādā politiskajā situācijā, kāda ir tagad. Eiropā domā, ja tik mēs kopā dzertu kafiju un labāk iepazītu cits citu, visu varētu atrisināt. Mēs dzeram kopā kafiju. Tas neko neatrisina.

RL: Es gribētu jums pajautāt par sekulārajiem ebrejiem...

Ozs: Man ir ļoti žēl, ka sekulārie ebreji nezina tradicionālos Svētos tekstus, dzeju. Grāmatu “Ebreji un vārdi” rakstījām, lai tuvinātu izraēliešus jūdaismam kā kultūrai, civilizācijai, ne jūdaismam kā reliģijai. Lai viņi varētu iepazīt Mišnu, Talmudu, ebreju gudro agadas, viduslaiku reliģisko dzeju. Mēģinājām no tā visa dot kaut garšu, kā uzkodas apetītes rosināšanai, lai radītu vēlmi un interesi lasīt tālāk.

RL: Vai talmudiskais Dievs, ar kuru visi strīdas, kuru mīl un no kura baidās, jums ir tuvs?

Ozs: Ar to pašu Dievu arī mūsu tēvs Ābrahāms kaulējas kā tāds lietotu mašīnu tirgotājs. Iznīcinās vai neiznīcinās Sodomu, ja tajā būs 50 taisno, 30, tad 20, visbeidzot – vismaz desmit? Nekautrējoties, pat izaicinoši kaulējas ar Dievu, kā nekauņa, kā mēs – par mašīnas cenu. Un, kad Ābrahāms strīdā zaudē, viņš paziņo: “Vai visas pasaules soģis nedarīs taisni?” Patiesībā viņš saka Dievam – kaut arī Tu esi likuma devējs, Tu nestāvi pāri likumam, Tu netaisni tiesā. Varbūt Tu arī esi šīs zemes galvenā izpildvara, bet Tu nevari būt pāri likumam, Tev tam ir jāseko. Šī attieksme ir ļoti raksturīga jūdaismam un diez vai atrodama citās reliģijās. Arī Ījaba grāmatā, Jeremijas pravietojumos, tur visur var atrast strīdus ar Dievu. Talmudā jo īpaši.

RL: Jūs arī ar Dievu bieži strīdaties?

Ozs: Es ar Dievu strīdos, lai arī Viņam neticu. Mani sajūsmina visu praviešu un Talmuda gudro strīdi, visa šī garā strīdu tradīcija, tā man patīk.

RL: Un ar sevi jūs strīdaties?

Ozs: Saprotams, ka strīdos. Tas man palīdz rakstīt, jo, kad es dzirdu sevī vairākas balsis, reizēm pilnīgi pretējas, tad zinu – manī iekšā ir stāsts. Arī “Stāsts par mīlestību un tumsu” nav viena cilvēka stāsts, tā nav vienkārši autobiogrāfija, pat ne memuāri. Tajā ir daudz dimensiju. Tas ir stāsts par maniem vecākiem – viņu mīlestība un viņu tumsa.

RL: Arī jūsu tumsa. Jūs aprakstāt, kā pēc mātes nāves sēžat mājā šivu – septiņas sēru dienas, gandrīz nekustēdamies, jums visapkārt ir cilvēki. Un tad šiva beidzas, cilvēki pazūd, un jūs aizlaižat māju galīgā netīrībā.

Ozs: Jā, vienīgo reizi savā dzīvē. Kopš tā laika es visu nokopju, nomazgāju katru piemirstu kafijas krūzi, metu ārā katru nevajadzīgu papīra gabalu, lai tas nekad vairs neatkārtotos.

RL: Ja jūs nebūtu aizbēdzis uz kibucu, varbūt būtu kļuvis par izraēliešu Oblomovu, kā Fima jūsu stāstā.

Ozs: Izraēliešu Oblomovs? Tas ir labs apzīmējums. Varbūt būtu kļuvis par Fimu, bet ne tikai par Fimu. Jo, ja es būtu tikai Fima, nebūtu neko uzrakstījis. (Smejas.) Fima nespēj uzrakstīt “Fimu”... Bet šiva ir ļoti laba tradīcija. Tas ir laiks apstāties, kad neko citu nevar darīt. Ne jau mirušā dēļ visi sanāk kopā un sēž veselu nedēļu. Tas ir saistīts ar dzīvi, ar dzīvajiem, viņu atmiņām, stāstiem. Tas viss dzīvajiem par mierinājumu.

RL: Es reiz pēc latviešu tradīcijas ierados vienās bērēs visa melnā, bet tas izrādījās pat negaidīti jautri.

Ozs: Ebrejiem nāve nav kaut kāds atsevišķs stāvoklis. Dzīve ietek nāvē, tās saplūst viena otrā. Vienalga, vai tu nāc no Polijas vai Ziemeļāfrikas, izraēliešu temperaments ir tāds neapspiests. Izraēlā ir palikuši kibuca gēni, kad visi ir uz tu. Tas tiešums, nepastarpinātība, spontanitāte – tā man ir ļoti tuva.

RL: Jums bieži jautā par Izraēlas politiku un nākotni, jo esat rakstnieks un līdz ar to – tāds kā pravietis sabiedrības acīs.

Ozs: Nē, es neuzskatu sevi par pravieti. Es tiešām nezinu, kas mūs sagaida, kas būs. Kad pasaule, teiksim, Eiropa, noraugās uz Izraēlu, viņi redz 80% fanātiķu, 19% brutāli nežēlīgu zaldātu robežpunktos un 1% brīnišķīgu, godprātīgu, inteliģentu cilvēku, kuri cīnās par mieru un kritizē valdību, – nu, tādu kā, piemēram, es. (Smejas.) Saprotams, ka šādam priekšstatam nav nekāda sakara ar Izraēlu, jo Izraēla patiesībā ir piekrastes zona no Nahārijas līdz Aškelonai – sekulāra līdz pat kaulam, hedonistiska, temperamentīga, atvērtu sirdi, dāsna, mazliet nekaunīga. Kā jau pie Vidusjūras – mēs iederamies Fellīni filmā. Ne Bergmana.

RL: Jeruzaleme ir citāda.

Ozs: Jeruzaleme ir cita planēta. No turienes ik pa laikam ir jāaizbēg uz Telavivu. Vai uz valsts ziemeļiem, uz Haifu vai Nahāriju, kur redzama jūra, pludmales. Jeruzaleme ir pati par sevi – tā īsti nav Izraēla.

RL: Jūs esat studējis literatūru un filozofiju. Vai tas palīdz kļūt par rakstnieku?

Ozs: Es neuzskatu, ka rakstniekam tas būtu tik ļoti nepieciešams. Ir brīnišķīgi rakstnieki, kas neko tādu nav studējuši. Čehovs studēja medicīnu, Černihovskis tāpat. Tolstojs, manuprāt, neko nebija studējis. Tiesa, viņi visi daudz lasīja. Tādēļ mans vienīgais padoms jaunajiem rakstniekiem ir – raksti tikai par to, ko tu zini!

RL: Izraēlā tiek turpināta krievu klasiskā tradīcija – rakstnieki nav vienkārši tautas izklaidētāji, viņi ir domātāji, viņu viedoklis ir no svara, no viņiem sagaida zināmas ciešanas un traģisku dzīvi.

Ozs: Tā ir, ja vajag, mēs cietīsim. Bet es zinu, kā baudīt dzīvi. Tas man pat ļoti palīdz rakstīt. Kad es sēžu slimo kases rindā vai autobusu pieturā, vai stacijā, vai lidostā, es nelasu avīzes, es klausos, par ko un kā cilvēki sarunājas. Es viņus cieši vēroju, skatos uz viņu drēbēm, viņu ķermeņa valodu, žestiem. Es skatos uz viņu kurpēm. Kurpes ir ļoti interesanta lieta, tās vienmēr pastāsta kādu stāstu. Tā man visapkārt ir cilvēku stāsti.

RL: Vai jūsu ģimenē kāds mēdza lūgt Dievu?

Ozs: Vectēvs Aleksandrs reizi gadā, Jom Kipura dienā, gāja uz sinagogu. Bet mana vecāmamma bija apsēsta ar tīrību, ar nemitīgu cīņu pret mikrobiem. Viņa katru dienu sēdēja karstā vannā ar hloru, jo badījās no Levantes baciļiem, un vannā viņa arī nomira. Bet pamatā šīm bailēm bija kaislība, erotisks kārdinājums. Visi tie puskailie, muskuļotie krāvēji tirgū, saulē iedeguši, sviedros izmirkuši. Viņi nes smagās augļu kastes, garšvielu maisus, pieskaras tam visam. Vecāmamma nesa savu puritānismu kā tikumības jostu, lai sevi pasargātu. Viņu nogalināja bailes padoties Levantes kārdinājumam, kuru viņa neizbēgami sajuta – smaržas un augļus, krāsas. Pat šivas laikā pēc mātes nāves viņa skraidīja apkārt pa māju, dezinficējot kafijas tases un mērcējot ziepjūdenī augļus.

RL: Vai jūs joprojām sešos no rīta lasāt Tanahu (Bībeli)?

Ozs: Katru dienu pa vienai nodaļai. No rīta pirms saullēkta es izeju staigāt pa tuksnesi, ieelpot tā klusumu, uzņemt sevī tā smaržas, skaņas, tuksneša kalnu ēnas un siluetus. Tad es atgriežos mājās. Un tad, ja pa radio kāds politiķis saka kaut ko par “mūžīgi mūžos, līdz pasaules galam, nekad vairs, nemūžam!”, es skaidri zinu, ka akmeņi tuksnesī smejas: “Ko gan viņš zina par mūžību?”

No ivrita tulkojusi Lolita TomsoneRīgas Laiks: Savos bērnības gados Jeruzalemē jūs esat sastapis ļoti dažādus ebrejus – praviešus, domātājus, trakos –, un, kā jūs rakstāt savās atmiņās, viņi visi gribēja tikai runāt, neviens negribēja klausīties.