Kad jūs pēdējoreiz redzējāt jūrascūciņu?

Mēs ar sievu Ļenu mēdzam jokot: pamostamies astoņos no rīta, bet Linora gandrīz pabeigusi jaunu romānu. Ja nopietni, ar darba apjomu, ko viņa ik dienu paveic, pietiktu nelielai aktīvu un atbildīgu jauniešu grupai. Viņa nodarbojas ar mārketingu, taisa neparastas rotaslietas, zīmē, studē modes vēsturi, vada pretkara literatūras projektu ROAR un ziņu kanālu pusaudžiem... Varētu ilgi turpināt.

Goralika ir renesanses cilvēks (renesanse gan šobrīd acu galā nerēgojas, bet tā jau nav viņas problēma, vai ne?). Taču man viņa pirmām kārtām ir izcila rakstniece. Piemēram, viņas romāns “Visi, kas spēj elpot elpu” ir spēcīgs, unikāls teksts par empātiju. Bet romāns “Bobo”, pēc manām domām, viens no svarīgākajiem krievu valodā sarakstītajiem tekstiem par briesmīgo Krievijas karu pret Ukrainu, kurš risinās jau trešo gadu.

Tālāk būs precīzāk, atvainojiet.

Viņas grāmata “Tāda un tāda vārdā” ir grandiozs paudums par karu vispār, grāmata palimpsests, kuras varoņu sarunas un neizfantazētās ciešanas bezgalīgi pārklājas, cita citu pārkliedz, saplūst viendabīgā dunoņā, kur tu piepeši sāc atšķirt atsevišķas replikas, šņukstus, atsevišķus vārdus – un, iegrimis šajās attīrītajās sāpēs, iznāc no tām citāds, attīrījies.

Vai arī, lūk, vēl neizdotais garstāsts “Katerīnas Suvorovas burtnīca”, kurā Linora turpina attīstīt izdomātās pilsētas Tuhačevskas mitoloģiju, vienlaikus turpinot aptvert padomju totalitāro pagātni (un tagadni). Šī ir viņas personiskākā grāmata (kura tad viņai nav personiska, jautāsiet jūs; nu lūk, šī ir vispersoniskākā). Linora lieliski strādā ar detaļām, no kurām veidojas ikdiena, un šajā grāmatā – kā principā vienmēr – viņas radītā realitāte ir gandrīz vai līdz riebumam pazīstama. Aizvien stiprāk samilzušajā vajāšanas mānijā, kas, iespējams, nemaz nav mānija, aizdomas vienmēr var izrādīties pamatotas, it sevišķi vēlīnajā stagnācijas periodā, kurš Tuhačevskas pasaulē ļoti jau nu līdzinās tam, ko paši labi atceramies.

Patiesībā tas viss ir ne tik ļoti par grāmatām, cik par viņu pašu. Tāpēc arī es tik sīki stāstu. Un vēl, starp citu, viņa mazliet šuj!

Jevgeņijs Kogans

Rīgas Laiks: Esmu Izraēlā vismaz ceturto reizi,¹ un ceturto reizi mani pārsteidz viens un tas pats. Kad atbraucu, likās, ka cilvēkiem jābūt kaut kādiem tādiem… Te taču ir armijnieki, te ir sprādzieni, raķetes, kā mēs tagad redzam. Taču vairums no tiem, ar kuriem runāju, apgalvoja, ka šeit jūtoties ļoti pasargāti. Bet atliek tikai paskatīties kartē, lai redzētu, ka šis ir mazītiņš gabaliņš starp plašiem arābu zemju palagiem. Manuprāt, te vairāk nekā jebkur citur normāla dzīve ir vērtība, kas vēl tikai jāsaskata; tā nav nekas pats par sevi saprotams. Kādā intervijā jūs sakāt, ka visu dzīvi esat gaidījusi karu. Man gribētos jums pajautāt, ko tas nozīmē.

Linora Goralika: Es esmu padomju bērns. Kara mitoloģija, atmiņas par karu bija milzīga mūsu eksistences daļa. Mans vectēvs ir karojis, vecmamma ir pārdzīvojusi karu.

RL: Paga, bet jūs taču esat no Ukrainas, vai ne?

Goralika: Jā, no Dņipras.

RL: Jūsu vecāki bija krievvalodīgi?

Goralika: Jā, mana dzimtā valoda ir krievu. Un bailes no kara bija kosmiskas; nav iespējams iztēloties, kā mēs baidījāmies no kara. Bija absolūti skaidrs, ka nekas briesmīgāks par karu nav iespējams. Frāze “galvenais, lai nebūtu kara” – tas bija nopietni. Lai nu kas, tikai ne karš. Pēc tam jau nāca šausmīgās bailes no atomkara. Nevaru atbildēt par citiem, bet es no tā baidījos pilnīgi nopietni. Man bija paniskas bailes. Man ir smagi bipolārie traucējumi. Tagad, par laimi, to var kompensēt ar zālēm un terapiju. Bet, kad mēs šurp atbraucām 1989. gadā un 1991. gadā sākās Kuveitas krīze, bija tā sauktais ultimāts. Tas ir, bija nosaukts kara sākuma datums. Un man sākās reāla psihoze.

RL: Kā, Izraēlas iedzīvotāji zināja konkrētu kara sākuma datumu?

Goralika: Jā, bija mobilizācija, gatavoja bumbu patvertnes, mums izdalīja gāzmaskas. Gaidīja ķīmisko uzbrukumu. Un tad man sākās psihoze. Es plānoju pašnāvību, bet tomēr to neizdarīju, tikai tāpēc, ka Izraēlas mediji nopietni ar to strādāja. Es skatījos pusaudžu TV kanālu, tas bija sestais kanāls. Viņi stāstīja, ka viss būs labi; viņi izkrāsoja gāzmaskas ar flomāsteriem, rādīja, kā notiks dzīve bumbu patvertnē. Un es pēkšņi sapratu, ka mēs izdzīvosim. Viņi ne tikai mūs nebiedēja, bet, tieši otrādi, darīja visu labāko.

RL: Iznāk: viņi mānījās, bet ar cēlu mērķi.

Goralika: Nē taču. Mums katrā dzīvoklī ir drošības istaba. Šis ir ļoti vecs dzīvoklis, te tādas nav, visās istabās ir logi. Bet maniem vecākiem tāda ir, tolaik es dzīvoju pie vecākiem.

RL: Bez logiem – tā ir drošības istaba.

Goralika: Jā, tā ir bez logiem un ar papildu ģeneratoriem. Tajā vienmēr ir ūdens, konservi, vārdu sakot, viss uzbrukuma gadījumam. Mani vecāki katrā karā, kad dzird trauksmes signālu, iet uz drošības istabu. Katrā mājā ir patvertne. Mums nekur nav jāiet.

RL: Roī Hens stāstīja², ka šeit, kad sāk krist raķetes, visi skrien uz jumta skatīties, kas tur notiek.

Goralika: Nu jā, visiem pie vienas vietas… Bet tā ir katra paša atbildība.

RL: Saprotams.

Goralika: Es mācījos universitātē, un uz mācībām mēs gājām ar gāzmaskām. Tā ka šī valsts nevis vienkārši ir izdarījusi visu, lai mēs fiziski izdzīvotu, bet visu, lai mēs izturētu psiholoģiski. Un mani tas izglāba. Es personīgi esmu cilvēks, kurš izdzīvoja, pateicoties tam, kā šī valsts ir izturējusies, draudot karam. Bet es, sakot, ka gatavojos karam, domāju pavisam ko citu. Es gribēju sacīt, ka manā padomju bērna uztverē karš ir vai nu aizmugure, vai arī okupācija. Iedomājos, ka man nāksies sadabūt vecākiem ēdienu un medikamentus, ka man būs jācieš bads, ka man nāksies prast izdzīvot. Bet es pilnīgi nemaz nebiju gatava tādam karam, kurā iet bojā man dārgi un tuvi cilvēki un kurā iet bojā divas valstis, kas abas manai sirdij ir ļoti dārgas. Turklāt viena no tām izrādās briesmonis, bandīts, okupants. Es domāju – Krievija. Bet es sēdēšu ar pakaļu siltumā Izraēlā un neko nevarēšu izdarīt.

RL: Nu, to jau neviens nevarēja iedomāties. Bet jūs teicāt, ka dzīvojāt ar kādām milzīgām, ļoti konkrētām bailēm un bijāt tām pakļauta.

Goralika: Vai domājat, ka es viena? Man ir projekts ar nosaukumu “PostPost.Media”. Kad sākās karš, es to slēdzu un ceru atsākt tad, kad karš būs beidzies. Tas izveidots pavisam vienkārši: reizi nedēļā mēs cilvēkiem soctīklos uzdevām jautājumu un lūdzām pastāstīt personiskus stāstus par kādu tēmu. Kādi bija jūsu pirmie džinsi? Par ko jūs rakstījāt izlaiduma sacerējumā? Jo man likās, ka personīgā vēsture ir ārkārtīgi vērtīga un to vajag saglabāt. Mums bija arī jautājums: pastāstiet, kā jūs baidījāties no kara? Mēs saņēmām 400 atbildes. Nedēļas laikā. Jūs nespējat iedomāties, kā padomju bērni baidījās no kara.

RL: Par kuriem gadiem ir runa?

Goralika: Mana paaudze. Esmu dzimusi 1975. gadā.

RL: Es arī esmu padomju bērns. Un atceros, ka atomkara iespējamības pieļaušana mani tomēr nedaudz uztrauca gan – tajā nozīmē, ka es pat sapņos redzēju kaut kādas šausmas. Bet līdz tam es nekad tik stipras bailes nebiju jutis. Jo tās bailes, taisnību sakot, tika uzturētas kaut kādā oficiālā līmenī. Gan apzināti, gan neapzināti.

Goralika: Manuprāt, bija trīs baiļu faktori. Pirmais – ģimenes vēsture. Tiem, kuru ģimenes karojušas pret vāciešiem. Otrs ļoti spēcīgs faktors bija bailes tajās teritorijās, kurās tika pārdzīvota arī vācu, ne tikai krievu okupācija. Un trešais baiļu faktors – oficiālā retorika. Un man šķiet, ka Ukraina ir telpa, kur visi šie trīs baiļu veidi ir vienkopus.

RL: Šajā mūsu žurnāla numurā³ publicēta latviešu virsnieka dienasgrāmata, viņš izgājis visu karu – līdz Berlīnei. Viņš bija savas armijas daļas rakstvedis un visu pierakstīja tādās mazās piezīmju grāmatiņās. Tur ir brīnumains savienojums – kaut kādi viņa sapņi, arī erotiski, un tīri grāmatvediska uzskaite: cik izdzēra, cik nošāva, cik izvaroja. Man liekas, jums būs interesanti.

Goralika: Es skatīšos un lasīšu. Paldies. Bubļiks apsēdies dežurēt. (Sunim.) Šis, mīļumiņ, nav tavs ēdiens. Tu lieliski pavakariņoji. Un pat savus gardumiņus šodien dabūji.

RL: Es pievērsu uzmanību jūsu savāktajiem jauno krievu emigrantu stāstiem. Un tur ir ieraksti par to, cik pēkšņi grūti Maskavā kļuvis nopirkt suņu barību.

Goralika: Nu, to dzirdot, man vienkārši elpa aizsitās.

RL: Man bija kaķene, viņa nomira 23 gadu vecumā. Pirms diviem mēnešiem. Un pēdējā laikā es pamanīju, cik ļoti esmu ar to kaķeni saistīts. Kad es braucu prom, par viņu rūpējās ukraiņu bēgles – mamma ar divām meitām. Viņas atbrauca bez saviem mājdzīvniekiem. Un tad es nodomāju: bet ko es darīšu, kad krievi ienāks Latvijā? Un tad es sapratu, ka man būs problēmas ar kaķi. Kā es uz laukiem tikšu – ar velosipēdu, kaķene mugursomā?

Goralika: Man ar Bubļiku ir tas pats. Es nevaru iet uz bumbu patvertni, ja es to nenoķeru. Bet viņu noķert un uzlikt pavadiņu – tā ir vesela procedūra. Taču bez viņa es nekur neiešu. Protams, ka es mēģināšu viņam uzlikt pavadiņu, bet no sirēnām viņš droši vien sabīsies un kaut kur paslēpsies. Un es vienkārši nekur bez viņa neiešu. Tas ir normāli – Bubļiks svarīgāks. Tupēsim tepat.

RL: Šeit pilsētā ir ļoti daudz suņu. Es iedomājos: vai tiem nav karsti?

Goralika: Jā, Telaviva ļoti mīl suņus. Ja tā ir taisnība, ko stāsta, suņa kažoks esot kā uzbeku halāts: viņiem tur iekšā ir konstanta temperatūra.

RL: Ak tā? Varbūt viņi arī zaļo tēju dzer?

Goralika: Ja dzertu, būtu vēl labāk.

RL: Kā viņš pie jums nonāca? Bubļiks.

Goralika: Man ar bijušo vīru bija kopīgs suns – milzīga haskiju kuce. Un kaķis. Kad pašķīrāmies, sarunājām, ka Dimka ņems Hasju, bet kaķis paliks pie manis. Kaķi man nācās atdot vecākiem, jo manam nākamajam vīram bija alerģija. Kad mēs arī ar viņu izšķīrāmies, es paliku bez neviena zvēra un ļoti skumu. Bet man ir absolūti satriecoša mamma – izcils loģistikas speciālists. Es viņai palūdzu: atrodi man mazu sunīti. Izraēlā tas ir supergrūts uzdevums, jo mums taču nav klaiņojošu suņu – visi tiek savākti pa mājām.

RL: Bet ielas kaķi ir, es redzēju.

Goralika: Kaķi ir, nav pārāk daudz, bet ir. Un Telavivā tie visi ir sterilizēti, apkopti, tiem izliek bļodiņas ar barību. Citās pilsētās tā nav. Lūk, un mamma ar viņas loģistikas spējām maza sunīša meklējumos sāka apzvanīt visus sludinājumus, kādi tikai bija. Un viņa man saka: ir mazs sunītis, vari dabūt, viss čikeniekā! Vārdu sakot, brīnumainā kārtā man tika Bubļiks. Viņu atdeva viena traka vecene, kam bija deviņi suņi divistabu dzīvoklī. Visi maziņi, kroplīgi. Uzminiet, kāpēc viņa gribēja atdot Bubļiku? Tāpēc, ka deviņi suņi ir par daudz, bet astoņi – pašā laikā.

RL: Traka?

Goralika: Pilnīgi traka. Un viņa nekad negāja ārā. Suņi dzīvoja ieslēgti, čurāja un kakāja turpat dzīvoklī. Bet es paņēmu Bubļiku, tas bija labākais suns pasaulē. Uzticīgs, jautrs, mīlīgs, veselīgs, neskatoties uz šķībajiem zobiem. Absolūti brīnišķīgs.

RL: Kāpēc Telavivā nav mazu suņu?

Goralika: Tie ir lielā vērtē, tos ņem tāpēc, ka ar viņiem ir viegli. Tos vienkārši izķer.

RL: Bet kāpēc tos neatved no citurienes un netirgo?

Goralika: Tos dala par brīvu, tikai ļoti ātri. Nu, kaut kā nav pieņemts pārdot bezšķirnes suņus. Šķirnes suņus, protams, tirgo, bet bezšķirnes atdod tāpat. Par Bubļiku es samaksāju tikai par potēm, kas viņam bija bijušas. Turklāt pie tās psihās vecenes visi suņi bija potēti, veseli, pabaroti. Nu, es gribu teikt, viņa tos ļoti mīlēja un par tiem rūpējās. Kur tu paliki, kur esi – Bubļik?!

RL: Sāku lasīt jūsu stāstus par jaunajiem krievu emigrantiem…

Goralika: Man bija plāns uzrakstīt ciklu par Gruziju, Armēniju, Turciju un Izraēlu. Vēl man ir arī Izraēlas daļa. Bet neesmu to publicējusi. Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka tas būtu ļoti sāpīgi ukraiņiem. Viņiem nebūtu patīkami lasīt, kā krievi emigrācijā cieš, kad tiem virsū krīt bumbas. Tādēļ ceturto daļu es nepublicēšu.

RL: Jūs taču braukājāt pa visām tām pilsētām un vācāt…

Goralika: Jā.

RL: Tātad bijāt pārvarējusi… Es gribu teikt, bijāt izvēlējusies, ka jums tas jāizdara?

Goralika: Jā. Tas bija šausmīgi grūti. Un pēc tam man bija ļoti grūti atgūties. Fiziski man tas prasīja gandrīz mēnesi. Bet man bija sajūta, ka tas jāizdara. Nu tā, ka – vajag. Ka šie cilvēki ir to pelnījuši. Lai viņu pārdzīvojumi neizgaistu nebūtībā.

RL: Cik jūs esat cēla.

Goralika: Liecieties mierā... Saprotiet, man ir, kā lai jums saka… Es dziļi ticu, ka personīgs stāsts, individuāls stāsts – tas ir ļoti svarīgi. Atsevišķu cilvēku mazie stāsti – tas ir svarīgākais, kas vien var būt.

RL: Starp citu, šos stāstus jūs esat nosaukusi par Exodus. Bet tas ir Bībeles jēdziens un attiecībā uz krieviem liekas pat zaimojošs.

Goralika: Es paskaidrošu. Izceļoja cilvēki, kas vairs negribēja būt vergi. Vairums to, kas brauca prom pēc 24. februāra, atradās tieši tādā pašā situācijā. Nekas viņu dzīvību vai brīvību tieši neapdraudēja. Viņi aizbrauca tādēļ, ka saprata: ja viņi paliks, viņi būs vergi. Viņi izlēma būt brīvi, saprotot, ka viņus gaida trimda, kā trimda gaidīja arī ebrejus tuksnesī. Viņi taču aizbrauca bez naudas, kartīšu sistēma vairs nestrādāja. Bet viņi izvēlējās nebūt vergi.

RL: Bet, kad jūs aizbraucāt… Jūs taču vispirms emigrējāt?

Goralika: Es emigrēju 1989. gadā. 2000. gadā mēs atbraucām uz Maskavu. Un 2014. gadā aizbraucām uz Izraēlu.

RL: Mēs sākām runāt par bailēm un par normālu dzīvi. Ko jūs uzskatāt par normālu dzīvi?

Goralika: Man ar to ir ļoti sarežģīti. Jo es dzīvoju ļoti dīvaini. Es mostos piecos no rīta no sāpēm. Man ir hroniska slimība, saistīta ar hroniskām sāpēm. Un sāku strādāt. Un strādāju līdz 23.00. Es gandrīz nemaz nepametu šo dzīvokli. Man ir diezgan grūti iziet laukā. Man normāla dzīve ir varēt daudz strādāt. Kad mani tuvinieki ir drošībā un veseli. Tas arī viss.

RL: Un sāpes arī ietvertas šajā “normāli”?

Goralika: Jā, man nav izvēles, esmu iemācījusies ar tām sadzīvot.

RL: Starp citu, es par jums uzzināju ne no krievu un pat ne no Izraēlas literārajām aprindām. Viens aktieris man jautāja: tu zini tādu Goraliku? Es teicu, ka dzirdējis esmu, bet vispār nezinu. Un viņš saka: viņa ir superīga. Viņš man parādīja jūsu dzejoļu krājumu, bija ielicis lapiņu tajā vietā, kur ir par dvēseli, ka tā vienalga nokritīs.

Goralika: Ā, par bullīti.

RL: Taisni par bullīti tur nav.

Goralika: “Iet dvēsele un šūpojas, un pie viena nopūšas.” Bullīti es pieminēju tādēļ, ka ikvienam manas paaudzes padomju bērnam ir saprotams, ka tas ir pārtaisīts Agnijas Barto dzejolis: “Iet bullītis un šūpojas, un gaitā nopūšas. Lūk, laipiņa jau izbeidzas, es tūlīt kritīšu.” Mēs visi bērnībā to dzejolīti zinājām, tikai nezinājām, ko tas nozīmē. Mūsu vecāku paaudzei bija tāda rotaļlieta, kuras mums vairs nebija. Bullītis, kurš tipina turp atpakaļ pa dēli. Mēs zinājām dzejolīti, bet nezinājām mantiņu. Un tā tas dzīvo kādā dīvainā veidā.

RL: Tas visu maina. Lūk, un tieši tajā vietā viņš bija ielicis savu grāmatzīmi.

Goralika: Sirsnīgi pateicos.

RL: Labi, es viņam nodošu. Es vaicāju, kādā kontekstā jūs sevi ieliekat, un jūs man jau atbildējāt: esmu krievu kultūras cilvēks. Jūs pierakstāt stāstus un rakstāt pati. Un sakāt, ka visaugstāk vērtējat mazos stāstus. Bet kā jūs pēc šiem uzklausītajiem mazajiem stāstiņiem spējat rakstīt pati?

Goralika: Tas ir traki interesanti, paldies, ka uzvedinājāt mani uz šīs domas. Pašlaik es cenšos pabeigt romānu. Un tas… tā ir absolūta fantastika žanra nozīmē.

RL: Tas nebūs pirmais fantastikas žanra romāns.

Goralika: Nē, nē, nē… Bet vienlaikus tas ir arī visreālistiskākais romāns, kādu jelkad esmu rakstījusi. Tūlīt paskaidrošu. Es to pārtaisīju vairākas reizes, lai ietvertu notikumus, kuri pašlaik notiek Ukrainā, Krievijā, ar Krieviju, – karu, referendumus, visu pārējo. Tas būs romāns, uzrakstīts pirmajā personā no ziloņa skatpunkta, kurš iet… Jūs taču droši vien zināt, ka bijuši vairāki gadījumi, kad Krievijas cariem citu valstu valdnieki dāvināja ziloņus.

RL: Jā.

Goralika: Tas romāns ir no ziloņa skatpunkta. Šis zilonis kājām iet no Stambulas uz Orenburgu, būdams turku sultāna dāvana Krievijas caram.⁴ Tādēļ, ka Krievijas cars slēpjas bunkurā Orenburgā. Zilonis iziet no Stambulas 2022. gada 1. martā, tas ir, tagad. Un tā ir vienīgā fantāzija. Nekā cita izdomāta manā romānā nav. Viss pārējais ir tīrā patiesība. Viņi, zilonis ar saviem pavadoņiem, iet pa Krieviju, un viss, kas notiek kopš 1. marta… Tur ir karš, tur ir Buča, tur ir referendumi, mobilizācija, absolūti viss tur ir. Un pēdējoreiz es romānu pārtaisīju pirms divām dienām, lai romānā iekļautu divas dienas vecu gadījumu ar sievieti, kura 16 reizes vērsās policijā par to, ka viņu sit vīrs, un galu galā to nosita pati. Tā ir visreālistiskākā grāmata, kādu es jebkad esmu rakstījusi.

RL: Burtiski pirms nākšanas pie jums es pa TV skatījos ziņas ar ļoti aizkustinošu sižetu. Meitene Sanktpēterburgā izgājusi ar plakātu un stāv pie budistu tempļa. Pie viņas pienāk sieviete, apskauj viņu un aiziet. Tāds mazs sižetiņš. Lieta tāda, ka templim arī ir sava vēsture: tas uzcelts 20. gadsimta sākumā, bet padomju varas laikā, kādos 30. gados, tajā izvietoja fizioloģijas institūtu. Un, kad 50. gados Rīgas Zooloģiskajā dārzā nomira vecais zilonis, to aizveda uz Pēterburgu un tajā templī uzšķērda. Bet jau vēlāk institūta vietā ierīkoja slāpētājus, kuri slāpēja…

Goralika: Balsis.

RL: Jā, balsis. Tas par ziloņiem. Es gribēju jautāt: kāpēc jums vajadzīgs dzīvnieka skatpunkts? Atceraties, arī Gabriadzem skudras stāstīja par kauju pie Staļingradas? Jūsu romānā, kuru sāku lasīt, runa ir par evakuēšanos no psihiatriskās slimnīcas, un tur arī ir vesela barža ar dzīvniekiem. Kāpēc vajadzīga tāda “pārnese”?

Goralika: Manam zilonim ir 16 gadu, viņš ir pusaudzis. Ziloņi dzīvo kā cilvēki, 70–75 gadus. Un viņš ir dzimis sultāna parkā. Taču viņa vecāki ir notverti Āfrikā, tie bijuši kaujas ziloņi. Un viņu izaudzinājuši abi vecāki, kas viņā iedēstījuši domu, ka būt par kaujas ziloni ir vienīgais ziloņa cienīgais liktenis. Bet viņš visu savu 16 gadus ilgo mūžu ir savam krievu apsargam pār plecu skatījies Krievijas televīziju. Un tas ir vienīgais, ko viņš saprot no Krievijas. Kad viņš uzzina, ka būs jādodas uz Krieviju, viņš uzskata, ka Krievija ir varena valsts. Bet, kad uzzina, ka viņi ar kuģi brauks uz Kerču, viņš ir pārliecināts, ka tiek sūtīts karot pret Ukrainu, ka viņš būs kaujas zilonis. Viņš ir absolūti laimīgs. Tieši to viņš vienmēr ir vēlējies. Kad Kerčā noskaidrojas, ka nāksies iet kājām uz Orenburgu, viņa sirds ir salauzta, bet viņš mēģina sevi pārliecināt, ka tur viņš būs cara apsardzes zilonis. Un tā nu viņš iet un redz mūsdienu Krieviju. Un tur viņu paņem priekšā tā, ka uz beigām viņš grasās to caru nogalināt.

RL: Ko viņš redz?

Goralika: Visu. Viss romāns ir par to, ko viņš redz, kamēr iet. Un tas, ko viņš redz, noved viņu pie tā – pa starpu viņš vēl kļūst par kristieti, es pati esmu ticīga kristiete –, ka viņš vairs neredz citu iespēju būt par labu kristieti un labu krievu vienlaikus. Uz to brīdi viņš jau tomēr sevi uzskata par krievu ziloni. Un viņš mīl šo zemi, tikai sāk darīt galveno, ko ar sevi var izdarīt cilvēks, pilsonis. Viņš nošķir zemi no varas. Viņš atskārš, ka mīl šo zemi, bet neieredz šo valsti.

RL: Bet pagaidiet, par Krieviju viņš taču zināja tikai no Krievijas televīzijas.

Goralika: No oficiālās Krievijas televīzijas.

RL: Tātad tad viņš vēl nebija Krieviju iemīlējis. Pēc tam viņš gāja cauri valstij un redzēja visas tās šausmas.

Goralika: Viņš redzēja ne tikai šausmas. Viņš redzēja policistus, bet redzēja arī aktīvistus. Viņš redzēja varas pārstāvjus, bet redzēja arī vietējos ierēdņus, kuri gribēja darīt savai valstij labu.

RL: Tas ir, viņš redz nevis valsti, bet cilvēkus?

Goralika: Viņš redz nevis valsti, bet cilvēkus, un viņi ir ļoti dažādi – briesmīgi, labi, blēdīgi, laipni. Tāpat viņš redz arī to, kas nāk no varas. Un kāda tā ir. Un beigās viņš izrādās nonācis tajā briesmīgajā paradoksā, kad viņš mīl valsti un ienīst tās varu. Viņš nezina, ka ir kristietis, viņš nesaprot, ka ir pilsonis, bet kā ticīgs cilvēks un cilvēks, kurš mīl šo valsti, viņš jūt, ka viņam jānogalina cars. Un viņa garīgais padomdevējs viņu ar lielām grūtībām no tā atrunā.

RL: Kad jūs sakāt, ka zilonis ienīst valsti un ir iemīlējies Krievijā kā zemē... Man nebūtu tik viegli šīs divas lietas nošķirt.

Goralika: Mēģināšu to izskaidrot tā, kā es to skaidrotu skolēniem. Redziet… (Iepilina nedaudz mērces ūdens glāzē.) Lūk, šī ir valsts vara: ja mēs mērci pilinām ūdenī, nebūs jau tādas stingras robežlīnijas starp ūdeni un mērci. Tās viena ar otru kaut kā sarežģīti mijiedarbosies, un kaut kas būs ļoti tumšs, bet kaut kas būs kristāldzidrs. Vara – tā ir tāda maza, netīra pile, kas ar sevi saindē visu sabiedrību. Bet līdz visam tā aizsniegties nevar. Kaut kas paliek ļoti tīrs, kaut kas – gandrīz tīrs. Paliek kaut kas, un tā ir ļoti daudz, ko var patiesi mīlēt. Paliek kaut kas, ko var cerēt izglābt. Paliek kaut kas – re, te, pa vidu –, ko var izvilkt no viņu ķetnām, kaut kas, kas nav bezcerīgs, par ko var cīnīties.

RL: Par ko? Ko var mīlēt?

Goralika: Cilvēkus, nekā cita jau nav... Ir tikai cilvēki.

RL: Mēs jau runājām par to, ka Padomju Savienībā baidījās. Tā bija valsts, kurā baidīties bija obligāti. Nu, piemēram, no miličiem. Bet es jau jums teicu: lūk – Izraēla, kurā arī, šķiet, ir visas sastāvdaļas tā, no kā baidīties. Bet te cilvēki nedzīvo bailēs, ja vien nerunājam par kaut kādām situatīvām bailēm. Un liekas, ka cilvēki, kas uzauguši zem šāda baiļu spiediena, vairs pat nevar nebaidīties. Viņi dzīvo, it kā “nejūtot valsti zem mums...”⁵

Goralika: Bet tā tas nav. Tā nav. Valsti viņi izjūt ļoti asi. Tur jau ir tā lieta. Asi un mokoši. Tieši tas jau sāp. Varbūt manī runā kristietība, bet... es neticu tādai kristietībai, kas ir gatava ielaisties darīšanās tikai ar svētajiem. Pirmkārt, svēto nav. Nu, es esmu protestante, mums nav svēto. Es, piemēram, uzskatu, ka būt kristietim nozīmē saprast, ka viens no kristietības mērķiem ir palīdzēt cilvēkiem tikt gaismā. Proti, tas palīdz saprast, ka ikviens var nonākt tumsas skavās. Un ka ikviena, kas sevi pieskaita ticībai, uzdevums ir cīnīties par tiem, kuri nonākuši tumsas skavās. Tajā pašā nozīmē es ticu tam, ka laba cilvēka uzdevums ir nekad nenoniecināt tos, kas nonākuši tumsas skavās. Tikmēr, kamēr tam pietiek spēka. Nevaru ciest, kad par cilvēkiem, kuri atbalsta Krievijas režīmu, saka: vate. Jo šis vārds apzīmē galīgu cilvēka norakstīšanu. Šis vārds apzīmē to, ka tev viņš ir miris. Bet viņš nav miris. Viņam nav taisnība. Kamēr viņš savā netaisnībā neizdara noziegumus, jācenšas rast sevī spēku kaut ko darīt. Es sevī spēku nerodu, un man ir kauns. Nerodu sevī spēku strīdēties komentāros. Nerodu sevī spēku jebko pierādīt, bet vismaz es nekad neesmu nolaidusies līdz nievājošiem apvainojumiem vai indīgam sarkasmam. Ar tādiem cilvēkiem es vispār nemijiedarbojos. Bet es cenšos pateikt svarīgu lietu. Jebkurš cilvēks var mainīt uzskatus... Es bieži domāju, ka karš ir būvēts tāpat kā sērga. Nekad nevar zināt, kurš saslims. Sērga, ko izplata propaganda. Var mazgāt rokas, var nēsāt masku, var karināt ķiplokus pie deguna, var potēties. Tu vai nu saslimsi, vai ne. Pie tam šai sērgai ir divas formas, abas nāvējošas. Viena ir konservatīvā, kad tu saslimsti ar tieksmi pēc kara. Bet otra, ne mazāk briesmīga, ir progresīvā, kad tu saslimsti ar pretošanos karam. Tad lūk, otrā forma var būt briesmīgi iznīcinoša dvēselei, kad tu kļūsti par cilvēku baltajā mētelī. Un tieši tāpat, kā konservatīvie raujas taisīt karu, galināt hoholus, tu raujies galināt propagandistus, ienīst vati, atņemt viņiem bērnus, lai viņi tos nesabojā. Tu, dirsā, ne ar ko neesi labāks. Tikai citā virzienā.

RL: Vai jūs jūtat gandarījumu, uzzinot, ka, teiksim, ir nogalināti 20 krievu karavīri?

Goralika: Es jūtu šausmas, jo viņos bija dvēsele. Nevienam nevajadzētu mirt.

RL: Atceros, kara sākumā, kad parādījās no droniem uzņemtie kadri, es skatījos video, kā trāpa krievu tankiem un kā tankisti lien ārā no tiem degošajiem tankiem, skrien, un uz viņiem šauj. Tā šķita kaut kāda spēle. Jums jāuzvar, tātad tie tur jānogalina.

Goralika: Tie tur jāsaņem gūstā. Viņi jātiesā, viņiem jāizcieš sods. Ar viņiem jānotiek visam kam, bet nevienam nav jāmirst mokās.

RL: Un ko par to saka jūsu ukraiņu draugi? Vai jūs viņiem arī sakāt visu to pašu…

Goralika: Nē, protams. Jo viņiem tas būtu sāpīgi.

RL: Pagaidiet, sāpīgi – nu, jūsu draugiem var būt sāpīgi. Bet jūs taču sakāt tieši to, kā jūsu priekšstatā tam vajadzētu būt?

Goralika: Nē, sāpīgi – tas ir ļoti svarīgi. Nevajag sāpināt cilvēkus, kam jau tā sāp.

RL: Tātad jūs esat pret karu vispār?

Goralika: Jā, protams.

RL: Un nevis par to, lai ukraiņi uzvar?

Goralika: Esmu absolūti par to, lai ukraiņi uzvar.

RL: Vai gan viņi var uzvarēt, ja nešaus uz krieviem?

Goralika: Es nezinu. Ja tas būtu manā varā, es vienkārši uztaisītu kaut kādu maģiju. Es saprotu, ka karš ir karš, ka tajā situācijā, kāda tā ir, bez karavīru bojāejas neiztikt. Es, bez šaubām, esmu par Ukrainas uzvaru, bet nejūtu ne mazāko gandarījumu, kad iet bojā krievu karavīri. Es izjūtu šausmas.

RL: Jūs runājāt ar krieviem Gruzijā, Armēnijā, Turcijā, un tur droši vien bija tādi, kuri teica, ka tos ukrus vajag iznīdēt. Jūs tur atsaucaties uz gadījumu, kad par čečeniem Nord-Ost krīzes laikā kāds teica, ka... Starp citu, es pēc tam runāju ar Annu Poļitkovsku. Es biju Maskavā un viņu intervēju. Un viņa teica, ka viņus saprot un ka viņa ļoti labi pazīst tos, kas devās uz turieni mirt. Un šeit jūs minat vienu piemēru, kur runa ir par to, ka kāda meitene arī teica, ka viņa redzēja šīs sejas, kurās bija nolemtība, un turpat līdzās bija cita studente, kura pateica: “Es viņu bērnus…”

Goralika: Nogalinātu šūpulī.

RL: Tieši tā. Un, kad jūs satiekat tādus cilvēkus un arī runājat no kristīgā viedokļa un kaut kā mēģināt rast ar viņiem kaut ko kopīgu... Man ir tāda sajūta, ka nevar, nu, vienkārši nevar ar viņiem ielaisties nekādās darīšanās, nav iespējams.

Goralika: Šajās piezīmēs es nekad neesmu runājusi ar cilvēku, kurš būtu teicis, ka ukraiņi jānogalina vai ka Krievijai jāuzvar. Bet ir ļoti svarīgi pateikt: tos cilvēkus, kuri tagad pamet Krieviju, nedrīkst vispārināt. Ir tādi, kuri aizbrauc ekonomisku apsvērumu dēļ. Krievijā šobrīd ekonomiski iet slikti un būs vēl sliktāk. Ir tādi, kuri aizbrauc tādēļ, ka uzņēmumi, kuros viņi strādā, viņus pārceļ. Un viņu politiskie uzskati var būt jebkādi, viņi var par tiem skaļi nerunāt, lai saglabātu darbu. Viņiem var nebūt nekādu politisko uzskatu. Visumā tas ir normāli, ne visiem obligāti jābūt artikulētiem politiskajiem uzskatiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi nevispārināt. Bet aizbraukušo vidū es neesmu sastapusi tādus, kam būtu skaidri pausta prokrieviska nostāja.

RL: Pie mums, starp citu, tagad ir ļoti daudz no Krievijas iebraukušo, un viņi veido savu tādu kā Maskavas tusiņu, kur latviešu puse ienāk labākajā gadījumā kā nacionāls ornaments, var nodziedāt kādu tautasdziesmu un kaut ko uzdejot. Bet principā viņi ir pašpietiekami un diezgan pašpārliecināti. Kad es izlasu jūsu pierakstīto, šķiet, ka jūs esat savākusi tos, kas ir apjukuši...

Goralika: Tas ļoti var būt. Bet te jāatceras svarīga lieta. Es ierados Gruzijā 10. martā. Tagad ir oktobris. Tobrīd bija ellīgas panikas moments. Bija cilvēki, kas bija izbraukuši vakar, aizvakar, 24. februārī. Bankas kartes pārstāja darboties, dzīvokļus krieviem neizīrēja. Bailes bija mežonīgas.

RL: Un kur jūs bijāt 24. datumā?

Goralika: Te, šajā dzīvoklī.

RL: Un, atcerieties, tas taču bija agri no rīta. Jūs agri ceļaties un agri uzzināt.

Goralika: Bet es jau 22. datumā sapratu, ka būs karš.

RL: Tas ir, kad tā padome...

Goralika: Drošības padome, tieši tā.

RL: Un ko jūs tad sapratāt?

Goralika: Bija šausmīgi bail par maniem ukraiņu draugiem.

RL: Jūs sākāt zvanīt?

Goralika: Rakstīt.

RL: Starp citu, jūs neatbildējāt, kāpēc jums bija vajadzīgs zilonis, kāpēc tas nevarēja būt vienkārši cilvēks, kurš brauc uz Maskavu, kā Radiščevs.

Goralika: Pirmkārt, es mīlu dzīvniekus. Un, otrkārt, man ļoti gribējās šo atsvešinātības pakāpi. Cilvēks nevar būt tik ļoti ārpus vēstures. Zilonis var piedzimt sultāna parkā un nodzīvot tur 16 gadus. Bet cilvēks, kurš tik ļoti neko nezina par pasauli, – tad ir jābūt kādiem ļoti īpašiem apstākļiem. Ka viņš ir dzīvojis ieslēgts pagrabā vai tamlīdzīgi. To man negribējās. Zilonis bija ideāli piemērots šai lomai.

RL: Man patīk, ka savā prozā jūs, ja nemaldos, vienmēr rakstāt trešajā personā.

Goralika: Te gan pirmajā.

RL: Jā, lūk... Tā ir savāda lieta: bieži, kad cilvēks runā pats savā vārdā, viņš muld pilnīgas muļķības. Bet, kad viņš mēģina runāt caur kādu citu, tad pēkšņi viss sanāk. Tā tas bija, piemēram, ar Dostojevski: viņa dienasgrāmatas ir vienkārši piemineklis melnsimtniekiem. Bet, kad mēs lasām, ko saka viņa varoņi, tas pēkšņi ir ļoti gudri. Izrādās, kad tu deleģē kādu citu pateikt to, ko pats pateikt nespēj, tur kaut kas var sanākt.

Goralika: Sevišķi jau dzīvniekiem, jo dzīvnieki ir labāki par mums, daudz labāki.

RL: Ir tāda ideja... Pareizāk sakot, es domāju, ka tas ir ideāls pieļāvums, kā darbojas pasaule. Proti, ka ir, lūk, viens mūks, kurš sēž alā, nosacīti sakot, Himalajos, un tur visu pasauli. Un, ja viņš pārstās turēt, tad te viss sabruks. Jūs arī dzīvojat šeit...

Goralika: Tupu dzīvoklī un nelienu ārā.

RL: ...un no šejienes vadāt visas savas lietas. Vai tieši tāda ir jūsu pozīcija attiecībā pret sevi?

Goralika: Nē, nē, es esmu runājoša jūrascūciņa. Kad jūs pēdējo reizi redzējāt jūrascūciņu?

RL: Nu, pirms gadiem 25. Viņa ir smieklīga.

Goralika: Viņa ir smieklīga, ķepiņas viņai ir īsiņas, pakaļa liela. Nu, un vispār – tāds komisks radījums. Es esmu runājoša jūrascūciņa.

RL: Bet viņa ir aizkustinoša.

Goralika: Viņa ir silta. Man bija divas jūrascūciņas. Pa naktīm viņas čivināja.

RL: Kā putni?

Goralika: Jā, viņas izdvesa tādas putniskas skaņas. Viena no viņām bija garspalvaina, un es viņu cirpu ar šķērēm. Un, lai to izdarītu, vajadzēja viņu paņemt, saņemt pie padusēm un ātri apcirpt apakšējo pusi, un tad apgriezt otrādi un ātri apcirpt augšējo pusi. Tas bija ļoti forši. Viņas bija brīnišķīgas.

RL: Tas nav nopietni – salīdzināt sevi ar jūrascūciņu.

Goralika: Es jūtos kā diezgan ērmots radījums.

RL: Jūs – ērmota? Jūs taču tik daudz darāt, daudz strādājat. Jūs esat pavisam neērmots radījums.

Goralika: Nē taču, es tik smagi strādāju, lai to neatcerētos. Nu, toties Bubļiks ir ideāls.

RL: Sevišķi zobi. Taisni kā tas tur, no Transilvānijas.

Goralika: Jā, jā, jā.

RL: Jūs pastāstījāt par sava romāna sižetu. Bet tas bija it kā turpinājums neizvērstajam jautājumam par to, kā rakstīt, kad ziņas un iesaistītie cilvēki šķiet tik ļoti svarīgāki un smagāki par to, ko tu pats vari pateikt. Kā tev kā rakstu cilvēkam būtu jāuzvedas, kad tu saproti, ka tas, ko raksti, ir mazsvarīgs salīdzinājumā ar to, kas notiek?

Goralika: Ziniet, es pateikšu tādu droši vien dīvainu lietu. Kādam tas ir neiespējami, kāds tagad cieš klusu, kāds droši vien raksta, kā es mēģinu rakstīt, tādā ziņā, ka es cenšos integrēt notiekošo tekstā. Kāds droši vien raksta pilnīgi šķērsām šai realitātei, uzskata par labāku izvairīties, tik ļoti nepanesami tas viss ir. Bet kāds, iespējams, atradīs pavisam citus ceļus, kā par to runāt – runāt citādi, runāt ne tik taisnvirzienā kā es.

RL: Mans līdzbiedrs Arnis diezgan nesen intervēja Gelmanu⁶. Un viņš teica tā: “Tagad, šajās dienās, jebkura Ukrainas māksla ir laba.” Bet, no otras puses, viņš vērsa uzmanību uz to, ko es jau biju pamanījis bez viņa: mani personīgi ne pārāk interesē proza, kas tiek rakstīta Ukrainā. Mani interesē dienasgrāmatas.

Goralika: Mani interesē kā viens, tā otrs. Dzeja mani šausmīgi interesē.

RL: Kas tajā interesants? Ukraiņu proza, dzeja – vai tā kvalitatīvi atšķiras no tā, kas bija līdz tam?

Goralika: Šis ir brīdis, kad mēs redzam, kā nācija ar rāvienu saliedējas. Un spalva apzinās sevi, sastopoties ar ciešanām. Man šķiet, ka tā visa liecības ir jāzina un jāizlasa.

RL: Nu, man – tiesa, kā no visa tā absolūti tālu stāvošam cilvēkam – ir sajūta, ka patiesībā tā īsti tā arī dzimst tieši tagad.

Goralika: Man tā piedzima agrāk. Tā piedzima vēl pirms Maidana, Maidanā pieņēmās spēkā. Nezinu, vai par to var spriest no malas, bet es domāju, ka šobrīd tā veic neticamu lēcienu. Es runāju vispirms par to, kas notiek ar autoriem, par to, kā tas ietekmēs autobiogrāfisko daiļprozu. Es domāju, ka valodu, kādā taps gan autobiogrāfiskā daiļproza, gan autobiogrāfiskā dzeja, tas nevar neietekmēt. Tas nevar paiet secen. Bet vēl jau tagad parādīsies jauna paaudze, šī kara paaudze. Tā mani šausmīgi interesē.

RL: Joprojām paliek jautājums par to, ko jūs jau teicāt: jūs negaidījāt karu tādā formā, ka tas skars jūsu tuvākos draugus un tamlīdzīgi. Nu, un, kā jūs teicāt, jūs te sēžat brīnišķīgajā pilsētā Telavivā un, tā sacīt...

Goralika: Un neko nevaru izdarīt tur. Te nu es esmu. Es pat nesaprotu... ko lai saka. Es jūtos bezpalīdzīga, apmulsusi, frustrēta.

RL: Un strādājat no pieciem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā.

Goralika: Un vienalga man šķiet, ka daru ļoti maz. Un es neticu, ka ROAR var kaut ko mainīt vai kādam palīdzēt. Es neticu, ka Новости-26 var kaut ko mainīt. Šie projekti ir vajadzīgi vispirms man pašai. Tie palīdz man justies mazāk bezpalīdzīgai. Nauda, ko pārskaitu, – es nedomāju, ka tā kaut ko maina. Tas arī viss. Protams, man ir šausmīga bezpalīdzības un bezjēdzīguma sajūta.

RL: Sakiet, kad jūs stāstāt, cik ātri un mērķtiecīgi jūs rakstāt romānus, vai jūs redzat, ka viss, kas notiek, visas šīs bēdas, visas šīs svaidīšanās, ka tās ietekmē pašu jūsu rakstīšanas formu? Jūs jau arī agrāk rakstījāt romānus fantāzijas žanrā. Vai nav kādu prasību pret to, ko jūs pēkšņi sajūtat attieksmē pret dzeju, pret prozu, pret valodu? Īpaši pret valodu, kādā runāt par karu. Kādai tai jābūt?

Goralika: Nu, teikt, ka es rakstu ātri – tā ir ilūzija. Es rakstu normāli. “Ziloni” es rakstu kopš 1. aprīļa, tagad mēs tuvojamies 1. novembrim. Nemaz nav ātri, ņemot vērā, ka pirms tam es “Ziloni” mēģināju uzrakstīt četras reizes un apmēram miljonu rakstzīmju izmetu. Man nepadevās. (Ilgi klusē.) Es domāju par to, ka kopš 24. februāra es nevaru rakstīt dzeju. Man to ir ļoti grūti izskaidrot.

RL: Par to jau Adorno teica.

Goralika: Šai frāzei es neticu. Katru reizi, kad dzirdu šo nejēdzīgo frāzi, es domāju par Satunovski.

RL: Kādā ziņā?

Goralika: Satunovskis bija dižs dzejnieks, kurš lieliski rakstīja dzeju kara laikā un pēc kara. Viņš bija ebrejs, un viņam ir baiss, neiedomājams, neticams dzejolis par holokaustu “Es esmu Moiša no Berdičevas”, kas, manuprāt, pilnībā atceļ Adorno pieteikto tēmu. Tad, lūk, pēc 24. datuma es absolūti nespēju rakstīt dzeju, jo man nav, vienkārši nav poētiskas valodas, lai par to runātu. Līdz aizvakardienai es nespēju zīmēt. Bet aizvakar… Zīmēt es vēl joprojām nespēju, bet aizvakar pēkšņi sapratu kaut ko par to, kā varbūt būtu iespējams zīmēt.

RL: Tas ir, zīmēt vispār?

Goralika: Jā, es kaut ko sapratu, kaut ko redzu acu priekšā. Es vēl nezinu, ko, bet kaut ko es uztaustu. Skaidrs, ka tā kā pirms kara nevar.

RL: Jūs dzīvojat šeit, šajā skaistajā dzīvoklī, un ciešat no tā visa. Un jūs kā Izraēlas pilsone, kas dzīvo šeit, nevarat to ietekmēt, nevarat to izmainīt – apstākļus, politisko situāciju. Tā ir pretruna, jo, kā jūs pati sakāt, ar sirdi jūs esat tur, bet ar pakaļu šeit. Tas, ka jūsu ķermenis ir šeit, neko nemaina. Un jūs mēģināt it kā ar uzrakstīto, ar savām kaislībām un savām bailēm kaut ko mainīt citā vietā, kas nav Izraēla.

Goralika: Es neesmu politiķis un nemāku mainīt politiskos procesus. Balsot – tas ir viss, ko es kā pilsoniskās sabiedrības loceklis šeit Izraēlā varu darīt. Man drīzumā iznāks grāmata ivritā – mans romāns “Visi, kas spēj elpot elpu”. Tas ir viscaur par Izraēlu, un es ļoti gribēju, lai tas iznāktu šajā valstī, jo man ir svarīgi to, par ko tur ir runa, pateikt šajā valodā. Nākamo romānu es rakstīšu uzreiz ivritā. Tas arī ir par Izraēlu. Tā ir politiska satīra, kā man šķiet, diezgan skarba. Es ceru, ka kaut kas tur sanāks.

RL: Ja pastāv tāds “parasts izraēlietis”, vai viņš vispār pamana karu Ukrainā? Var jau būt, ka tas nav jautājums jums.

Goralika: Nav gan man. Nezinu. Bet, protams, visi ir pret Putinu.

RL: Jā, bet, lūk, Rīgā ir viegli atrast krievus, kuri ir proputinisti.

Goralika: Arī te ir ļoti daudz krievu, kas ir par Putinu. Jāaizbrauc tikai uz Batjamas pilsētu un jāatrod tur cilvēki, kas vecāki par 60 gadiem. Viņi skatīsies Krievijas televīziju un balsos par Putinu.

RL: Tie taču ir nesen iebraukušie, vai ne? Tad tas ir saprotams. Nu, par to es neiedomājos, jo es jau arī Rīgā dzīvoju kaut kādā savā burbulī.

Goralika: Nu, kā mēs visi.

RL: Un manā lokā ir “labie krievi”, kā tagad saka, un nav tādu, kuri nu tiešām… ir tādi.

Goralika: (Sunim.) Bubļik, labs...

RL: Mēs jau runājām par dzīvnieku klātbūtni. Un es pieminēju to dienasgrāmatu no Mariupoles, kur viņa raksta, ka viens no šausmīgākajiem brīžiem... ka viņai bija jāpamet, jāatstāj tur savs suns. Vienkārši vairs nevarēja: ja kāpsi uz piekto stāvu, tad nepaspēsi uz mašīnu, kas gaida. Un tikai ceri, ka suns kaut kādā dīvainā veidā izdzīvos. Es jau jums minēju, ka man nomira kaķis. Un pēdējo divu gadu laikā ir aizgājuši diezgan daudzi man gana tuvi cilvēki. Taču, kad mirst cilvēks, tā it kā šķiet dabiska lieta. Bet, kad nomirst tāds Bubļiks, tas vairs nešķiet normāli. Šķiet, ka tā nevajadzētu būt.

Goralika: Kad nomira mans kaķis, es šausmīgi sēroju. Un mans terapeits man toreiz paskaidroja, kāpēc mēs par dzīvniekiem bēdājamies vairāk nekā par cilvēkiem. Ir divi iemesli. Pirmkārt, mēs šajās bēdās ieliekam visu to, ko neesam izbēdājuši par cilvēkiem. Ir daudz iemeslu, kāpēc mēs par cilvēkiem neļaujam sev sērot līdz galam. Jo mums jāsaņem sevi rokās, mums ir pienākumi. Un tad, kad kaut kas notiek ar dzīvniekiem, tad tas viss izšļācas tur. Un vēl viens iemesls: pret mīļoto, pat visbrīnišķīgāko cilvēku, mums ir kaut kādas divējādas jūtas. Ar kaut ko mēs esam bijuši mierā, ar kaut ko nemierā, kaut kur mums bijis kāds strīds. Ar dzīvnieku – tā ir tīra mīlestība, nekādas divējādības. Tu viņu vienkārši mīli. Un tas, protams, ir šausmīgi smagi... Bet tagad varbūt beigsim, jo nu jau ļoti sāp…

RL: O, atvainojiet!

Goralika: Nē, nē, nē. Es vienmēr godīgi saku, kad vairs nevaru izturēt. Neņemiet ļaunā, dieva dēļ!