Gazai uzbrūk

Vecs vīrs Gazā turēja plakātu, kur bija teikts: “Jūs atņemat man ūdeni, nodedzināt manus olīvkokus, sagraujat manu māju, atņemat man darbu, nozogat manu zemi, apcietināt manu tēvu, nogalināt manu māti, bombardējat manu valsti, mērdējat mūs visus badā, pazemojat mūs, bet es skaitos vainīgs: es izšāvu raķeti.”

Vecā vīra plakāts atklāj patieso kontekstu pēdējai mežonīgajai Gazas sodīšanas epizodei. Noziegumu ķēde aizsākās 1948. gadā, kad simtiem tūkstošu palestīniešu šausmās bēga no mājām vai tos deportēja uz Gazu izraēliešu iekarotāji, kuri turpināja vest palestīniešus pāri robežai vēl daudzus gadus pēc oficiālās uguns pārtraukšanas.

Sodīšana pieņēma jaunas formas, kad Izraēla iekaroja Gazu 1967. gadā. No neseniem izraēliešu pētījumiem (galvenokārt no Avi Raza “Līgava un pūrs: Izraēla, Jordānija un palestīnieši pēc 1967. gada jūnija kara”) mēs uzzinām, ka valdības mērķis bija iedzīt bēgļus – un, ja iespējams, arī pārējos iedzīvotājus – Sīnāja pussalā.

Palestīniešu izraidīšana no Gazas notika pēc ģenerāļa Ješajahu Gaviša, Izraēlas armijas dienvidu apgabala spēku pavēlnieka, tiešas pavēles. Izdzīšana no Rietumu krasta notika daudz ekstrēmāk, un Izraēla ķērās pie viltīgiem līdzekļiem, lai novērstu izraidīto atgriešanos, kas bija tiešs ANO Drošības padomes rīkojuma pārkāpums.

Iemesli noskaidrojās iekšējās diskusijās tūlīt pēc kara. Vēlākā premjerministre Golda Meira paziņoja saviem Darba partijas kolēģiem, ka Izraēlai vajadzētu paturēt Gazas joslu, vienlaikus “atbrīvojoties no turienes arābiem”. Aizsardzības ministrs Moše Dajans un pārējie bija vienisprātis.

Premjerministrs Levi Eškols paskaidroja, ka izraidītajiem nevarēs ļaut atgriezties, jo “mēs nevaram palielināt arābu skaitu Izraēlā” – viņš runāja par svaigi okupētajām teritorijām, kuras jau tika uzskatītas par daļu no Izraēlas.

Saskaņā ar šo nostādni tika mainītas visas Izraēlas kartes, izdzēšot no tām “zaļo līniju” (starptautiski atzītās robežas). Tiesa, karšu publicēšana tika novilcināta, lai, paturot slepenībā Izraēlas nodomus, dotu Abam Ebanam, Izraēlas vēstniekam ANO, iespēju panākt “labvēlīgu strupceļu” Ģenerālajā Asamblejā.

Izraidīšanas mērķi, iespējams, ir aktuāli arī šodien; tas var būt viens no faktoriem, kāpēc Ēģipte nevēlas atvērt robežas brīvai cilvēku un preču plūsmai, kuru apturējusi Gazas blokāde, ko īsteno Izraēla un atbalsta ASV.

Pašreizējā ASV un Izraēlas vardarbības eskalācija sākās 2006. gada janvārī, kad palestīnieši nobalsoja “nepareizi” pirmajās brīvajās arābu pasaules vēlēšanās. Izraēla un ASV reaģēja nekavējoties, bargi sodot “ļaundarus” un gatavojot militāru apvērsumu, lai gāztu ievēlēto valdību, – parastā procedūra. Soda akcijas tika radikāli pastiprinātas 2007. gadā, kad palestīniešiem izdevās atsist apvērsuma mēģinājumu un ievēlētā Hamas valdība pilnībā pārņēma Gazu savā kontrolē.

Ignorējot Hamas pamiera piedāvājumus tūlīt pēc 2006. gada vēlēšanām, Izraēla sāka uzbrukumus, kuros 2006. gadā tika nogalināti 660 palestīniešu, pārsvarā civiliedzīvotāji (trešā daļa no tiem bija mazgadīgi). Saskaņā ar ANO ziņojumiem, laikā no 2006. gada aprīļa līdz 2012. gada jūlijam izraēliešu uguns nogalinājusi 2879 palestīniešus, savukārt ieroču uguns no Gazas nogalinājusi vairākus desmitus izraēliešu. 2008. gadā Hamas ievēroja pamieru līdz brīdim, kad Izraēla novembrī to pārtrauca. Ignorējot tālākos pamiera piedāvājumus, Izraēla decembrī sāka slepkavīgo “lietā čuguna” operāciju.

Tā tas turpinās jau gadiem, savukārt ASV un Izraēla arī jau gadiem turpina noraidīt Hamas aicinājumus uz ilgstošu pamieru un politisku noregulējumu atbilstoši starptautiskajam konsensam par divu valstu risinājumu, ko ASV bloķē jau kopš 1976. gada, kad tās uzlika veto attiecīgai Drošības padomes rezolūcijai, kuru bija ierosinājušas lielākās arābu valstis.

Šonedēļ Vašingtona lika lietā visas pūles, lai bloķētu palestīniešu iniciatīvu pacelt savu statusu ANO, taču cieta neveiksmi, kā parasti nokļūstot gandrīz pilnīgā starptautiskā izolācijā. Iemesls: Palestīna varētu griezties Starptautiskajā krimināltiesā par Izraēlas noziegumiem, kurus atbalstījušas ASV.

No 2012. gada janvāra līdz Izraēlas jaunākajai slepkavošanas operācijai 14. novembrī, kurai dots nosaukums “Aizsardzības pīlārs”, uguns no Gazas nogalinājusi vienu izraēlieti, turpretī izraēliešu uguns nogalinājusi 78 palestīniešus. Viss stāsts, protams, ir sarežģītāks un vēl pretīgāks.

Pirmā operācijas “Aizsardzības pīlārs” akcija bija Ahmeda Džabarī nogalināšana. Laikraksta Haaretz redaktors Alufs Benns raksturo viņu kā Izraēlas “apakšuzņēmēju” un Gazas “robežsargu”, kurš tur nodrošinājis relatīvu mieru vairāk nekā piecus gadus.

Par atentāta ieganstu kalpoja fakts, ka šo piecu gadu laikā Džabarī bija veidojis Hamas militāros spēkus, kuru bruņojumā bija arī raķetes no Irānas. Ticamāku iemeslu minēja izraēliešu miera kustības aktīvists Geršons Baskins, kurš gadiem ilgi bija iesaistīts sarunās ar Džabarī, ieskaitot plānus ar laiku atbrīvot sagūstīto izraēliešu karavīru Giladu Šalitu.

Baskins ziņo, ka dažas stundas pirms atentāta Džabarī “saņēmis pastāvīga pamiera nolīguma uzmetumu, kurā bijuši iekļauti mehānismi, lai uguns pārtraukšanu uzturētu spēkā arī tad, ja notiktu kādi uzliesmojumi starp Izraēlu un Gazas joslas grupējumiem”.

Tad 12. novembrī iestājās pamiers, uz kuru aicināja Hamas. Kā ziņo Reuters, Izraēla acīmredzot izmantoja pamieru, lai pievērstu uzmanību Sīrijas robežai, cerībā, ka Hamas līderi atslābinās modrību un viņus būs vieglāk noslepkavot.

Visus šo gadus Gaza ir turēta tikai izdzīvošanas režīmā, ieslēgta no zemes, jūras un gaisa. Pēdējā uzbrukuma priekšvakarā ANO ziņoja, ka beigušies 40% būtiski svarīgo zāļu un vairāk nekā puse citu medikamentu.

Novembrī vienā no pirmajiem foto šausminošu fotoattēlu virknē bija redzams ārsts, kurš tur rokās noslepkavota bērna pārogļoto līķi. Tas mani uzrunāja personīgi. Šis ārsts ir Hānjūnisas slimnīcas galvenais ārsts un ķirurģijas nodaļas vadītājs; bet slimnīcu es biju apmeklējis dažas nedēļas iepriekš.

Aprakstot savu braucienu, es pieminēju viņa kaismīgo aicinājumu piegādāt zāles un ķirurģiskos materiālus. Tā ir daļa no noziedzīgās ASV un Izraēlas blokādes, kurā līdzdalīga ir Ēģipte.

Novembra epizodes upuru proporcija aptuveni atbilda vidējam: pāri par 160 palestīniešu, to skaitā daudzi bērni, un seši izraēlieši.

Bojāgājušo skaitā bija trīs žurnālisti. Oficiālais izraēliešu paskaidrojums bija, ka “par mērķi kļūst cilvēki, kas saistīti ar teroristisko darbību”. Ziņojot par šo “eksekūciju” The New York Times, žurnālists Deivids Kars konstatēja: “Tik tālu nu esam: ziņu reportieru nogalināšanu var attaisnot ar tik stiepjamu frāzi kā “saistīti ar teroristisko darbību”.”

Visi milzīgie postījumi notika Gazā. Izraēla lika lietā modernu ASV kaujas tehniku un paļāvās uz ASV diplomātisko atbalstu, tajā skaitā uz ierastajiem ASV centieniem bloķēt Drošības padomes aicinājumu pārtraukt uguni.

Ar katru šādu pasākumu cieš Izraēlas tēls pasaulē. Fotoattēli un video, kas liecina par teroru un iznīcību, kā arī par konflikta raksturu, atstāj ļoti maz ticamības skrandu pašpasludinātajai “pasaules morālākajai armijai” – vismaz to ļaužu vidū, kuriem ir acis vaļā.

Uzbrukuma iegansti bija parastie. Mēs varam droši neklausīties iepriekš paredzamās vaininieku deklarācijas Izraēlā un Vašingtonā. Taču  pat sakarīgi cilvēki jautā, ko gan Izraēlai darīt, ja pār to nolīst raķešu lietus. Tas ir jautājums vietā, un uz to ir tiešas atbildes.

Viena atbilde būtu izmantot starptautisko tiesību normu, kas pieļauj spēka lietošanu bez Drošības padomes sankcijas tikai vienā vienīgā gadījumā – aizstāvoties, pēc tam, kad Drošības padome informēta par militāru uzbrukumu, līdz pat brīdim, kad padome rīkojas saskaņā ar ANO hartas 51. punktu.

Izraēla labi zina, kas minēts hartā, uz kuru tā atsaucās, sākoties 1967. gada jūnija karam. Taču Izraēlas apelācija nekur tālu netika, jo ātri vien noskaidrojās, ka tieši Izraēla sākusi uzbrukumu. Izraēla negāja pa šo ceļu novembrī, labi zinādama, kas atklāsies Drošības padomes debatēs.

Cita ierobežota reakcija būtu piekrist pamieram, kas šķita visnotaļ iespējams pirms operācijas 14. novembrī.

Ir arī tālejošākas reakcijas. Sagadīšanās dēļ viena no tām apspriesta jaunākajā žurnāla National Interest numurā. Āzijas pētnieki Rafaello Pantuči un Aleksandross Pītersens apraksta Ķīnas reakciju pēc dumpjiem Sjiņdzjanas provincē “kuras laikā uiguru pūļi maršēja pa pilsētu, līdz nāvei piekaudami haņus (ķīniešus).”

Ķīnas prezidents Hu Dzjiņtao nekavējoties devās uz provinci, lai ņemtu lietu savās rokās; tika atlaistas vairākas augstas drošības dienestu amatpersonas; Ķīnas valdība iesāka veselu virkni attīstības projektu, lai risinātu nemieru sociālos cēloņus.

Arī Gazā ir iespējama civilizēta reakcija. ASV un Izraēla varētu pārtraukt nesaudzīgo, nepārtraukto agresiju, atvērt robežas un sākt atjaunošanas darbus, kā arī, ja vien iespējams, maksāt reparācijas par gadu desmitiem ilgušo vardarbību un represijām.

Vienošanās par uguns pārtraukšanu paredzēja, ka pasākumi, kam jānodrošina blokādes un pierobežas rajonu iedzīvotāju apdraudējuma beigas, “jāveic 24 stundu laikā pēc uguns pārtraukšanas”.

Nekas neliecina par soļiem šajā virzienā. Nekas neliecina arī par ASV un Izraēlas gatavību atcelt Gazas nošķirtību no Rietumkrasta, kas ir pretrunā ar Oslo vienošanos, pārtraukt nelikumīgās izraēliešu apmetņu ierīkošanas un attīstības programmas Rietumkrastā, kuru mērķis ir graut politiska noregulējuma iespēju, vai jebkā citādi atteikties no pēdējo gadu desmitu noraidījuma politikas.

Kādudien, un tam jānotiek drīz, pasaulei būs jāatbild uz lūgumu, ko izteica ievērojamais Gazas cilvēktiesību advokāts Radžī Suranī, kad bumbas atkal krita uz neaizsargātajiem Gazas civiliedzīvotājiem: “Mēs pieprasām taisnību un atbildību. Mēs sapņojam par normālu dzīvi, brīvību un pašcieņu.”

© 2012 Noam Chomsky